Atlaidis Vanelu, Fukē uz mirkli iegrima domās.
„Nekas nebūs par daudz sievietei, kuru kādreiz mīlēju. Margarita alkst pēc prokurora sievas goda. Kāpēc nesagādāt viņai prieku? Bet tagad, kad pat visjūtīgākā sirdsapziņa man nevar neko pārmest, es varu pievērsties tai, kura mani mīl. De Beljēras kundze droši vien jau ir klāt."
Viņš paskatījās uz slepenajām durvīm. Fukē rūpīgi aizslēdza kabinetu, tad atvēra durvis, nokāpa pazemes ejā, kas veda no viņa mājas uz Ven- senas pili, un steidzīgi aizsoļoja pa gaiteni uz parasto satikšanās vietu.
Viņš pat nebrīdināja savu draudzeni ar zvanu, jo zināja, ka viņa nekad nenokavē satikšanos.
Marķīze patiešām bija ieradusies pirmā un jau gaidīja. Superintendants pieklauvēja, un viņa tūlīt pat pienāca pie durvīm, lai paņemtu pa durvju spraugu iebāzto zīmīti.
«Atbrauciet, marķīze. Jūs gaida uz vakariņām."
Laimīga un dzīvespriecīga de Beljēras kundze iesēdās karietē Ven- senas alejā un pēc kāda brīža jau sniedza roku Gurvilam, kurš sagaidīja viņu ārā uz sliekšņa, lai sagādātu prieku savam priekšniekam un ministram.
Viņa neievēroja, ka pagalmā sakarsuši un putām klāti iedrāzās Fukē melnie zirgi, kas bija atveduši uz Senmandē Pelisonu un juvelieri, kuram viņa pārdeva savus traukus un dārglietas. Pelisons ieveda juvelieri kabinetā, kur vēl joprojām atradās Fukē.
Superintendants pateicās, ka juvelieris saglabājis dārgumus tā, it kā tie būtu noguldījums, nevis lietas, kuras viņam bija tiesības pārdot. Fukē
uzmeta skatienu rēķina kopsummai: tā bija miljons trīssimt tūkstoši. Tad apstājies pie sava rakstāmgalda, viņš izrakstīja čeku par miljonu četrsimt tūkstošiem, kas bija jāizmaksā viņa kasei skaidrā naudā līdz nākošās dienas pusdienlaikam.
— Peļņa veseli simt tūkstoši! — juvelieris iesaucās. — Ak, monsenjor, cik jūs esat devīgs!
— Nē, nē, kungs, — Fukē uzsita viņam uz pleca, — delikātumu ar naudu nevar samaksāt. Pelņa ir apmēram tāda pati, kādu jūs būtu ieguvis, pārdodot šīs mantas; tātad man vēl jāsamaksā procenti.
To teikdams, viņš no savas mežģīņu aproces izņēma briljantiem nokaisītu aproču pogu, ko tas pats juvelieris ne vienreiz vien bija novērtējis trīstūkstoš pistoļu vērtībā, un noteica:
— Paņemiet šo te par atmiņu un uz redzēšanos. Jūs esat izcili godīgs cilvēks.
— Bet jūs, monsenjor, — iesaucās dziļi aizkustinātais juvelieris, — jūs esat īsts augstmanis!
Fukē izlaida krietno juvelieri pa slepenajām durvīm un devās pretī de Beljēras kundzei, kuru bija aplenkuši viesi.
Marķīze vienmēr izskatījās burvīga, bet šajā dienā viņa bija žilbinoša.
— Kungi, vai jums nešķiet, ka šovakar neviens nespēj līdzināties marķīzei? — Fukē sacīja. — Un vai zināt, kāpēc?
— Tāpēc, ka de Beljēras kundze ir viskaistākā no sievietēm, — kāds no viesiem atbildēja.
— Nē, tāpēc ka viņa ir vislabākā starp sievietēm. Tomēr… šovakar visas marķīzes dārglietas ir tikai atdarinājumi.
De Beljēras kundze pietvīka.
— O, sievietes, kam pieder skaistākie briljanti Parīzē, to var teikt bez bailēm, - skanēja apkārtējo balsis.
— Nu, ko jūs teiksiet? — Fukē klusi noprasīja Pelisonam.
— Beidzot es saprotu. Jūs izdarījāt ļoti pareizi.
— Re, nu, — Fukē iesmējās.
— Vakariņas ir galdā, — Vatels svinīgi paziņoja.
Lūgtie viesi devās uz ēdamistabu krietni ātrāk, nekā pieņemts ministru pieņemšanās; te viņus sagaidīja lielisks skats. Visur — uz bufetēm, paliktņiem, uz galda starp ziediem un svecēm žilbinoši mirdzēja zelta un sudraba trauku bagātība. Tie bija seno Florences meistaru veidotie, lietie un kaltie dārgumi, kas bija vēl saglabājušies no tiem laikiem, kad zelts Francijā nebija nekāds retums, un ko bija atveduši Mediči. Šie mākslas brīnumi karu laikā tika paslēpti vai ierakti zemē, lai atkal ieraudzītu dienasgaismu, kad iestājās pārtraukums karā, kurā cīnījās dižciltīgie un ko sauca par Frondu. Senjori cīnījās savā starpā un nogalināja viens otru, bet neatļāvās laupīt. Uz visiem traukiem bija de Beljēras kundzes ģerbonis.
— Kā! — Lafontēns iesaucās. — Te visur ir iniciāļi P. un B.!
Vislielāko sajūsmu izsauca galda servējums marķīzes priekšā, kas bija
izveidots pēc Fukē personīgā rīkojuma. Viņas priekšā slējās briljantu, safīru, smaragdu un senu dārgakmeņu piramīda; Mazāzijas grieķu apstrādātie serdoliki bija iestrādāti zeltā, apbrīnojama senās Aleksandrijas mozaīka sudrabā, Kleopatras laiku smagās ēģiptiešu rokassprādzes gulēja milzīgā kausā — Palisī* meistardarbā, kas stāvēja uz Benvenuto Čellī- nī**apzeltīta bronzas trijkāja.
Marķīze kļuva bāla kā nāve, kad ieraudzīja savā priekšā visu, ko vairs nebija cerējusi redzēt. Satrauktajā un apstulbinātajā pūlī iestājās dziļš klusums, kas liecināja par spēcīgiem dvēseles pārdzīvojumiem.
Fukē pat nedeva mājienu, lai aizraidītu sulaiņus, kas savos izšūtajos mundieros naski kā čaklas bites rosījās ap milzīgajiem galdiem un bufetēm.
— Kungi, — viņš iesāka, — trauki, ko jūs šeit redzat, piederēja de Beljēras kundzei. Reiz viņa uzzināja, ka kāds viņas draugs nokļuvis spaidīgos apstākļos, un nosūtīja savam juvelierim visu šo zeltu un sudrabu kopā ar dārglietām, kas tagad guļ viņas priekšā. Tik patiesi draugi kā jūs pratīs novērtēt šo rīcību. Tas, kurš iedvesis tādu mīlestību, var justies patiesi laimīgs. Iedzersim uz de Beljēras kundzes veselību!
Bernārs Palisī (ap 1510 vai 1590) — franču mākslinieks un dabaszinātnieks; elegantu keramikas darbu radītājs, pazīstams arī ar saviem stikla gleznojumiem. Miris Bastīlijā, kur tika ieslodzīts par to, ka bija hugenots.
Benvenuto Čellīnī (1500-1572) — slavens itāļu mākslinieks, tēlnieks un juvelieris.
Skaļi izsaucieni apslāpēja Fukē vārdus; marķīze mēmi atkrita krēslā, juzdamās ne dzīva, ne mirusi; vēl mazliet, un nabaga sieviete zaudētu samaņu kā Senās Hellādas putni, lidojot pāri olimpisko spēļu arēnai.
— Bet tagad, — ierosināja Pelisons, kuru vienmēr aizkustināja tikums un sajūsmināja skaistums, — iedzersim par cilvēku, kura dēļ marķīze izšķīrās par šo apbrīnojamo rīcību, jo tas, par ko tiek runāts, ir tādas mīlas cienīgs.
Pienāca marķīzes kārta. Bāla, bet smaidoša viņa piecēlās kājās un pastiepa uz priekšu drebošo roku ar glāzi. Viņas pirksti saskārās ar Fukē roku, bet vēl aizvien miglainais skatiens alka pēc mīlestības, kādā kvēloja viņas diženā drauga sirds.
Vakariņas, kas sākās tik svinīgi, drīz vien pārauga īstās dzīrēs. Neviens necentās būt tīši asprātīgs, un tomēr neviens necieta no asprātības trūkuma.
Lafontēns aizmirsa savu iemīļoto Gornī vīnu un ļāva, lai Vatels viņu samierina ar Ronas un spāņu vīniem.
Abats Funē kļuva tik lādzīgs, ka Gurvils viņam iečukstēja ausī:
— Kungs, jūs esat kļuvis tik maigs, ka uzmanieties, lai kāds jūs neapēd.
Stundas aizritēja nemanot un vienos priekos, it kā kaisot pār dzīrotājiem rožu ziedus. Pretēji savai senajai paražai superintendants neatstāja galdu pirms bagātīgā deserta. Viņš uzsmaidīja saviem draugiem, izjūtot reibumu, kāds pārņem tos, kuru sirdis noreibušas ātrāk nekā galvas. Pirmoreiz šajā vakarā viņš paskatījās pulkstenī.
Negaidot pie durvīm pieripoja kariete, un — cik savādi! — riteņu troksnis bja saklausāms zālē, par spīti sarunām un dziesmām. Fukē ieklausījās, tad pievērsa skatu priekštelpai. Viņam šķita, ka tur atskan soļi, un tie nevis min zemi, bet nospiež viņa sirdi.
Instinktīvi viņš atvirzījās no de Beljēras kundzes, kuras kājai pēdējās divas stundas bija piekļāvis savējo.
— D'Erblē kungs, Vannas bīskaps, — pilnā balsī ziņoja vārtsargs.
Uz sliekšņa drūms un norūpējies parādījās Aramiss, kura galvu pēkšņi izrotāja abi svētku vītnes gali, jo sveces liesma bija pārdedzinājusi diegu.