Fukē droši vien būtu skaļi apsveicis no jauna ieradušos draugu, bet Aramiss rādīja tik ledainu un izklaidīgu vaigu, ka superintendants atguva savu parasto savaldību.
— Vai jūs mums nepalīdzēsiet pieveikt desertu? — Fukē tomēr apvaicājās. — Vai jūs nebiedē šīs bezrūpīgās dzīres?
— Monsenjor, — Aramiss godbijīgi iesāka, — sākšu ar atvainošanos, ka iztraucēju jūsu dzirkstošo jautrību, bet man tomēr jālūdz, lai pēc dzīru beigām jūs man atvēlat dažas minūtes, lai parunātu par darīšanām.
Vārds „darīšanas" vienam otram no epikūriešiem lika kļūt uzmanīgam. Fukē piecēlās no savas vietas.
— Vienmēr tikai darīšanas, d'Erblē kungs, — viņš noteica. — Labi vēl, ka darīšanas uzrodas pašās vakariņu beigās.
To teikdams, viņš piedāvāja roku de Beljēras kundzei, kura uzmeta viņam mazliet nemierīgu skatienu; aizvedis viņu uz blakus esošo viesistabu, Fukē uzticēja to dzīrotājiem, kas vēl bija saglabājuši skaidru galvu.
Viņš pats paņēma Aramisu zem rokas un iegāja savā kabinetā. Tajā Ararniss uzreiz aizmirsa godbijību un etiķeti. Viņš apsēdās un pajautāja:
— Uzminiet, ko man nācās šovakar sastapt?
— Dārgo ševaljē, katru reizi, kad jūs savu runu sākat ar tamlīdzīgu ievadu, es paredzu, ka jūs man pavēstīsiet kaut ko nepatīkamu.
— Dārgais draugs, šoreiz jūs neesat kļūdījies, — Aramiss apstiprināja.
— Nu, tad nelieciet man mocīties neziņā, — Fukē bezkaislīgi noteica.
— Es sastapu de Ševrēzas kundzi.
— Veco hercogieni? Vai varbūt viņas ēnu?
— Veco vilcēni ar miesu un asinīm.
— Bez zobiem?
— Varbūt; bet ne bez nagiem.
— Ko gan viņa varētu no manis gribēt? Es neesmu skops pret ne pārāk tikumīgām sievietēm. Sievietes to vienmēr prot novērtēt, pat ja viņas vairs nevar cerēt uz mīlestību.
— De Ševrēzas kundze ļoti labi zin, ka jūs neesat skops, jo grib izvilināt no jums naudu.
— Ak tā? Ar kādu ieganstu?
— O, ieganstu viņai netrūks. Acīmredzot viņai ir kaut kādas Mazarīni vēstules.
— Tas mani nepārsteidz. Prelāts bija īsts brunču mednieks.
— Jā, bet šīs vēstules laikam nav saistītas ar viņa mīlas dēkām. Runā, tās esot par finansēm.
— Tas jau ir mazāk interesanti.
— Vai jūs patiešām nevarat uzminēt, par ko es runāju?
— Nudien ne.
— Vai jūs nekad neesat dzirdējis, ka jūs apvaino par valsts naudas piesavināšanos?
— Simtiem reižu! Tūkstošiem! Kopš es esmu valsts dienestā, dārgais d'Erblē, to vien dzirdu. Tāpat kā jūs, bīskap, pastāvīgi esat spiests klausīties pārmetumos par neticību; būdams musketieris, tikāt apvainots gļēvulībā. Finansu ministru nepārtraukti apvaino, ka viņš izšķērdē šīs finanses.
— Labi. Tomēr noskaidrosim visu līdz galam, jo, spriežot pēc tā, ko teica hercogiene, Mazarīni savās vēstulēs izteicies bez aplinkiem.
— Kā tas izpaužas?
— Viņš min apmēram trīspadsmit miljonus, par ko jums būtu grūti atskaitīties.
— Trīspadsmit miljonu, — superintendants atkārtoja, atlaizdamies krēslā, lai būtu ērtāk pacelt acis pret griestiem. — Trīspadsmit miljonu!.. Dod, Dievs, atcerēties, kuri miljoni tie ir no visiem, par kuru zādzību mani apvaino!
— Nesmejieties, dārgais draugs, tas ir ļoti nopietni. Hercogienei neapšaubāmi šīs vēstules ir un jādomā, ka tās ir īstas, jo viņa gribēja tās pārdot par piecsimt tūkstošiem livru.
— Par tādu naudu var nopirkt labu viltojumu, — Fukē atteica. — Ā, es zinu, par ko jūs runājat. — Superintendants no visas sirds iesmējās.
— Jo labāk! — Aramiss vēl nejutās nomierinājies.
— Es atceros šos trīspadsmit miljonus. Jā, tie ir tie paši!
— Jūs mani ārkārtīgi iepriecināt. Kas tā ir par lietu?
— Mans draugs, iedomājieties, ka sinjors Mazarīni, lai Dievs mielo viņa dvēseli, reiz saņēma trīspadsmit miljonus par to, ka piekāpās kādā strīdā par zemi Valtelīnā; viņš tos izsvītroja no ienākumu grāmatām, pārsūtīja man un tad piespieda mani izmaksāt viņam šo naudu kara vajadzībām.
— Lieliski. Tad jau jūs varat atskaitīties par to iztērēšanu?
— Nē, kardināls šo naudu pārrakstīja uz mana vārda un atsūtīja man apliecinājumu.
— Vai jūs to glabājat?
— Kā nu ne! — Fukē pamāja un mierīgi devās pie melnkoka skapīša ar zelta un sudraba inkrustācijām.
— Es esmu sajūsmināts, — Aramiss apbrīnoja, — vispirms jau par jūsu atmiņu, tad par aukstasinību un, beidzot, par kārtību, kāda valda jūsu lietās, jo būtībā jūs esat dzejnieks.
— Jā, — Fukē atbildēja, — manu kārtību radījis slinkums; es to ievedu, lai netērētu velti laiku. Tā, piemēram, es zinu, ka Mazarīni kvītis ir trešajā atvilktnē ar burtu „M"; es atveru kastīti un uzreiz paņemu vajadzīgo papīru. Es to viegli sameklēšu pat naktī bez sveces. — Viņa roka pārliecināti sataustīja papīru sainīti atvērtajā atvilktnē. — Vēl vairāk, — Fukē turpināja, — es atceros šo papīru, it kā redzētu savā priekšā. Tas bija ļoti biezs, mazliet grumbuļains, ar zeltītu maliņu; datumam Mazarīni uzmetis tintes traipu. Cik dīvaini: papīrs, it kā jūt, ka to meklē un tas vajadzīgs kā ēst, tāpēc paslēpies un nepadodas.
Superintendants ieskatījās atvilktnē.
Aramiss piecēlās kājās.
— Savādi, — Fukē novilka.
— Šoreiz jūsu atmiņa būs jūs pievīlusi, dārgais draugs, pameklējiet kādā citā paciņā.
Fukē paņēma dokumentus, pārcilāja tos vēlreiz un kļuva bāls.
— Netiepieties un pameklējiet kādā citā vietā, — Aramiss skubināja.
— Tas būtu veltīgi, līdz šim es vēl ne reizes neesmu kļūdījies; neviens, izņemot mani, nepieskaras šiem papīriem, neviens nevar atvērt šo atvilktni, kurai, kā jūs redzat, es esmu licis izgatavot slepenu atslēgu, un tās šifru zinu tikai es.
— Ko jūs no tā secināt? — Aramiss uztraucās.
— Mazarīni kvīts ir nozagta. De Ševrēzas kundzei taisnība, ševaljē: es esmu piesavinājies valsts naudu; es esmu paņēmis trīspadsmit miljonus no kases; es esmu zaglis, d'Erblē kungs.
— Neiekarstiet, kungs, un neuztraucieties tā!
— Kā es varu neuztraukties, dārgo ševaljē? Iemeslu ir vairāk kā vajadzīgs. Iepriekš paredzams process, iepriekš paredzams spriedums, un jūsu draugs superintendants nokļūs Monfokonā, sekojot saviem kolēģiem un priekšgājējiem Angerānam de Marinjī* un Samblansē**.
— Ne tik strauji, — Aramiss pasmaidīja.
— Kāpēc? Kāpēc ne tik strauji! Ko, pēc jūsu domām, hercogiene de Ševrēza izdarīja ar šīm vēstulēm? Jūs taču no tām atteicāties, vai ne?
—O, es kategoriski atteicos. Domāju, ka viņa devās tās pārdot Kolbēra kungam.
— Redzat nu!
— Es teicu, ka tā domāju. Varētu gan teikt, ka esmu pārliecināts, jo liku viņai sekot. Pēc šķiršanās no manis viņa atgriezās mājās, tad pa sētas durvīm atstāja māju un devās uz intendanta māju Kruādeptišānas ielā.
— Tātad process, skandāls, negods, un tas viss kā pērkons no skaidrām debesīm: akli, cietsirdīgi, nežēlīgi.
Aramiss piegāja pie Fukē, kurš drebēja savā krēslā pie vaļējās atvilktnes. Viņš uzlika nelaimīgajam uz pleca roku un laipni pateica:
— Tikai neaizmirstiet, ka Fukē kunga stāvokli nevar salīdzināt ar Samblansē vai Marinjī situāciju.
— Ak Dievs, kāpēc tad ne?
—Tāpēc, ka pret šiem ministriem tika ierosināts tiesas process un izpildīts spriedums. Ar jums tas nevar notikt.
Angerāns de Marinjī (1260-1315) — Francijas karaļa Filipa IV Skaistā pirmais ministrs, finansu superintendants. Pēc Filipa V nāves Marinjī apvainoja izšķērdēšanā, valsts kases izlaupīšanā, burvestībās, un 1315. gadā pakāra.
Žaks de Bons Samblansē (1454-1527) — finansu superintendants Francijas karaļa Fransuā I laikā. Karalienes mātes apmelots, tika sodīts ar nāvi.
— Vēlreiz — kāpēc ne? Vai tad valsts kases izšķērdētājs nav noziedznieks visos laikos?
— Nekad nav apdraudēts noziedznieks, kam ir iespēja paslēpties.
— Glābties? Bēgt?
— Es to nesaku; jūs esat aizmirsis, ka tādus procesus var ierosināt tikai parlaments un tos vadīt uztic ģenerālprokuroram, bet tas esat jūs pats. Tātad, ja vien jūs pats nevēlēsieties sevi notiesāt…
— O! — Fukē pēkšņi iekliedzās un iezvēla ar dūri pa galdu.
— Nu, kas tad vēl?
— Es vairs neesmu prokurors.
Tagad Aramiss kļuva bāls kā nāve un tik spēcīgi sažņaudza rokas, ka pirkstu kauliņi noknikšķēja. Viņš apmulsis paskatījās uz Fukē un, uzsvērdams katru zilbi, noprasīja:
— Jūs vairs neesat prokurors?
— Nē.
— Kopš kura laika?
— Jau četras vai piecas stundas.
— Piesargieties, — Aramisa vēsā balsī viņu pārtrauca, — man šķiet, ka jūs neesat pie pilna prāta, mans dārgais. Atjēdzieties!
— Nesen pie manis ieradās kāds, ko bija sūtījuši mani draugi, un piedāvāja miljonu četrsimt tūkstošus par manu amatu, un es to pārdevu.
Aramiss apklusa. Viņa sejā pavīdēja šausmas, un tās ietekmēja super- intendantu spēcīgāk nekā visi kliedzieni vai runas.
— Tātad jums bija ļoti nepieciešama nauda? — beidzot Aramiss iejautājās.
— Jā, tas bija goda parāds.
Dažos vārdos Fukē pastāstīja Aramisam par de Beljēras kundzes cēlsirdīgo rīcību un to, kādā veidā viņš uzskatīja par vajadzīgu atmaksāt par šo cēlsirdību.
— Skaists žests, — Aramiss noteica. — Cik tas jums izmaksāja?
— Tieši miljonu un četrsimt tūkstošus, ko es saņēmu par savu amatu.
— Un kurus jūs uzreiz, nemaz nepārdomājot, saņēmāt? Ak vai, mans nesaprātīgais draugs!
— Vēl es tos neesmu saņēmis, bet saņemšu rit.
— Tātad lieta vēl nav pabeigta?
— Tā jānokārto līdz galam, jo es izrakstīju juvelierim čeku, ar kuru viņš tieši divpadsmitos var saņemt šo summu no manas kases, un tajā nauda tiks iemaksāta starp sešiem un septiņiem no rīta.
— Paldies Dievam! — Aramiss pat sasita plaukstas. — Tātad vēl nekas nav galā, ja jau jums vēl nesamaksāja.
— Bet juvelieris?
— Bez piecpadsmit divpadsmitos jūs saņemsiet no manis miljonu un četrsimt tūkstošus.
— Pagaidiet! Man taču jāparaksta līgums sešos no rīta.
— Galvoju, ka jūs to neparakstīsiet.
— Ševaljē, es devu vārdu.
— Jūs to paņemsiet atpakaļ, un viss.
— Ko jūs sakāt! — Fukē, galīgi satriekts iekliedzās. — Lai Fukē ņemtu atpakaļ savu doto vārdu!
Ministra sašutušajam skatienam Aramiss atbildēja ar niknuma pilnu skatu.
— Kungs, — viņš sacīja, — man šķiet, ka ir pietiekams pamats mani uzskatīt par kārtīgu cilvēku, vai ne? Karavīra apmetnī es simtiem reižu riskēju ar dzīvību, garīdznieka drēbēs es esmu izdarījis vēl svarīgākus pakalpojumus Dievam, valstij un arī draugiem. Goda vārds nav vairāk vērts kā cilvēks, kas to devis. Ja viņš to tur, tas ir kā tīrs zelts; kad to nevēlas turēt, tad tas kļūst ass kā asmens. Šai gadījumā vārds aizsargā kā goda ierocis, jo, ja godīgs cilvēks netur savu vārdu, tas nozīmē, ka viņš ir nāves briesmās un riskē ar kaut ko vairāk nekā tas labums, ko var iegūt viņa ienaidnieks. Tādā gadījumā, kungs, vēršas pie Dieva un balstās uz savām tiesībām.
Fukē nokāra galvu:
— Es esmu nabaga vienkāršs un stūrgalvīgs bretonis, tāpēc mans prāts gan apbrīno jūsējo, gan baidās no tā. Neteikšu, ka turu vārdu kādu īpašu tikumu dēļ. Ja gribat, es to turu pa paradumam. Vienkārši ļaudis ir pietiekoši vientiesīgi, lai par šo ieradumus priecātos. Tas ir mans vienīgais tikums. Tad atstājiet man slavu, ka vienmēr turu savu vārdu.
— Tas nozīmē, ka ne vēlāk kā rīt jūs parakstīsiet aktu par amata pārdošanu, amata, kas jūs aizsargā no visiem ienaidniekiem?
— Parakstīšu.
Aramiss smagi nopūtās un pameta skatienu visapkārt, kā meklēdams, ko varētu sadauzīt, un tad ieteicās:
— Mums ir vēl viens līdzeklis, un es ceru, ka jūs neatteiksieties to izmantot.
— Protams, ne, ja tas ir pieņemams… kā viss, ko jūs piedāvājat, mans dārgais draugs.
— Nevar būt nekas pieņemamāks, kā aicināt, lai jūsu pircējs atsakās no sava pirkuma. Vai viņš ir kāds no jūsu draugiem?
— Protams… bet…
— Ja jūs šo lietu uzticēsiet man, es nezaudēšu dūšu.
— Dodu jums visas tiesības.
— Ar ko jūs runājāt? Kas viņš ir?
— Es nezinu, vai jūs pazīstat parlamenta locekļus?
— Lielāko daļu. Vai tas ir kāds no prezidentiem?
— Nē, vienkāršs padomnieks.
— Ak tā!
— Viņu sauc Vanels.
Aramiss dusmās sasarka.
— Vanels! — viņš iekliedzās, pieceldamies no krēsla. — Vanels! Margaritas Vanelas vīrs?
— Jā.
— Jūsu agrākās mīļākās?
— Tieši tā, dārgais draugs. Viņa sagribējusi kļūt par ģenerālprokurora kundzi. Man vajadzēja nabaga Vanelam dot kaut vai to, un bez tam es gūstu arī iespēju sagādāt prieku viņa dārgajai sievai.
Aramiss piegāja cieši klāt Fukē, saņēma viņa roku un aukstasinīgi noprasīja:
— Vai jūs zināt, kā sauc Margaritas Vanelas jauno mīļāko? Tas ir Žans Batists Kolbērs. Viņš ir finansu intendants. Viņš dzīvo Kruādeptišas ielā, uz kurieni šovakar aizbrauca de Ševrēzas kundze ar Mazarīni vēstulēm, ko viņa grib pārdot.
— Ak, mans Dievs! — Fukē čukstēja, slaucīdams pār pieri plūstošos sviedrus.
— Vai tagad jūs sākat saprast?
— To, ka es esmu pazudis un bez cerībām uz glābiņu? Jā, es to saprotu!
— Vai jums nešķiet, ka šajā gadījumā savu vārdu varētu neturēt gluži tik stingri kā Reguls*?
— Nē, — Fukē atteica.
— Stūrgalvji vienmēr pamanās citus sajūsmināt, — Aramiss nomurmināja.
Fukē pastiepa viņam roku.
Tobrīd uz kamīna stāvošais greznais pulkstenis, kas bija izgatavots no bruņrupuča un apdarināts ar zeltu, nosita sešus. Priekšistabā nočīkstēja durvis, un Gurvils, ienākdams kabinetā, pieteica:
— Vanela kungs jautā, vai monsenjors viņu var pieņemt?
Fukē novērsa acis no Aramisa un atbildēja:
— Lūdziet, lai Vanela kungs ienāk.