Kad Vanels ienāca istabā, saruna bija sasniegusi kulmināciju. Fukē un Aramisam viņa ierašanās nenozīmēja neko vairāk, kā punktu teikuma beigās. Toties Vanelam Aramisa klātbūtne Fukē kabinetā nozīmēja pavisam ko citu.
Tiklīdz viņš pārkāpa istabas slieksni, pircēja acis, sākumā izbrīnējušās, bet pēc tam aizdomīgas, pievērsās Vannas bīskapa smalkajai, bet apņēmīgajai sejai.
Marks Atīlijs Reguls — romiešu karavadonis un politiskais darbinieks, 267. un 256.g.p.m.ē. konsuls. Kartāgieši viņu saņēma gūstā I Pūniešu kara laikā un aizsūtīja uz Romu, lai pārliecinātu romiešus noslēgt mieru. Reguls pierunāja senātu to nedarīt. Palikdams uzticīgs savam vārdam, viņš atgriezās gūstā, un kartāgieši viņu nomocīja.
Fukē, kā jau īsts politiķis, kurš pilnībā valda pār sevi, ar gribasspēku apspieda sejā pārciestā uztraukuma pēdas, ko bija atstājusi Aramisa vēsts. Te vairs nestāvēja cilvēks, ko satriekusi nelaime un kas izmisīgi meklē izeju. Viņš pacēla galvu un pastiepa roku, aicinādams Vanelu ienākt. Fukē atkal bija pirmais ministrs un laipns saimnieks.
Aramiss ļoti labi pazina superintendantu. Bīskapu vairs nevarēja pārsteigt ne viņa smalkjūtīgā dvēsele, ne plašās zināšanas. Pagaidām Aramiss nevēlējās piedalīties sarunā, lai aktīvi iesaistītos tajā vēlāk, tāpēc uzņēmās nepateicīgo novērotāja lomu, kam visu jāuzzin un jāsaprot.
Vanels bija acīmredzami satraukts. Zemu un uz visām pusēm klanīdamies, viņš nonāca līdz kabineta vidum.
— Es atnācu… — viņš stomīgi iesāka.
Fukē pamāja.
— Jūs esat precīzs, Vanela kungs.
— Pēc manām domām, darīšanās precizitāte ir augstākais tikums, monsenjor.
— Protams, kungs.
— Atvainojiet, vai šis kungs vēlas pirkt jūsu amatu? — Aramiss pārtrauca, vērsdamies pie Fukē, un ar pirkstu norādīja uz Vanelu.
— Jā, tas esmu es, — Vanels jutās pārsteigts par augstprātīgo toni, kādā Aramiss uzdeva jautājumu. — Kā man uzrunāt to, kas mani pagodina…
— Sauciet mani par monsenjoru, — Aramiss sausi noteica.
Vanels palocījās.
— Kungi, beigsim ceremonijas, — Fukē iejaucās. — Pāriesim pie lietas.
— Monsenjors zina, ka es gaidu viņa pavēles, — Vanels ierunājās.
— Gluži otrādi, man šķiet, ka es gaidu.
— Ko monsenjors gaida?
— Es domāju, ka varbūt jūs man kaut ko vēlaties teikt.
— O, viņš ir mainījis lēmumu, es esmu pagalam! — Vanels pie sevis čukstēja. Saņēmis dūšu, viņš tomēr turpinja: — Nē, monsenjor, man nav ko piebilst pie vakar teiktā. To pašu es varu apstiprināt šodien.
— Vanela kungs, esiet atklāts un pasakiet, vai mūsu līguma noteikumi jums nešķiet pārāk smagi? Ko jūs atbildēsiet?
— Protams, miljons četrsimt tūkstoši livru nav nekāda mazā summa, monsenjor.
— Tik ievērojama summa, ka man jau likās… — Fukē nepabeidza.
— Kas jums likās, monsenjor? — Vanels strauji iesaucās.
— Varbūt šis pirkums jums nav pa kabatai…
— O, monsenjor!
— Nomierinieties, Vanela kungs, neuztraucieties; es jūs nenosodīšu par vārda laušanu, jo skaidrs, ka jūs to nespējat turēt.
— Nē, monsenjor, jūs, bez šaubām, nosodītu mani, un jums būtu taisnība, — Vanels atteica. — Tikai galīgi. neapdomīgs cilvēks vai īsts bezprātis var atļauties uzņemties pienākumus, kurus nespēj izpildīt. Ja runā par mani, tad man mutiska vienošanās nozīmē to pašu ko noslēgts darījums.
Fukē piesarka. Aramiss nepacietīgi noņurdēja „hm".
— Un tomēr nedrīkst krist galējībās, kungs, — superintendants turpināja. — Cilvēka dvēsele ir mainīga, tai piemīt mazas un pilnīgi piedodamas kaprīzes, kuras reizēm var pat ļoti labi izskaidrot. Nereti gadās, ka šodien jūs nožēlojat to, ko vakar vēl karsti vēlējāties.
Vanels juta, ka viņam no pieres uz vaigiem pil aukstu sviedru lāses.
— Monsenjor!.. — galīgi apstulbis, viņš nomurmināja.
Aramiss bija ārkārtīgi apmierināts ar to, cik stingri Fukē vadīja sarunu, un, atspiedies pret marmora kamīnu, sāka grozīt rokās zelta nazīti ar malahīta spalu.
Fukē kādu mirkli paklusēja, tad atkal ierunājās:
— Paklausieties, Vanela kungs, ļaujiet, lai jums visu paskaidroju.
Vanels nodrebēja.
— Jūs esat kārtīgs cilvēks, — Fukē turpināja, — un sapratīsiet mani pareizi.
Vanels sagrīļojās.
— Vakar es vēlējos pārdot savu amatu.
— Monsenjor, jūs ne tikai vēlējāties pārdot, bet izdarījāt kaut ko vairāk — jūs to pārdevāt.
— Lai tā būtu! Šodien es gribu lūgt jums lielu pakalpojumu — atbrīvojiet mani no vakar dotā vārda.
— Jūs man devāt vārdu, — Vanels atkārtoja kā nepielūdzama atbalss.
— Es zinu. Tāpēc es lūdzu, Vanela kungs, — dzirdiet, — ļoti lūdzu atbrīvot mani no dotā vārda…
Fukē apklusa.
Viņš redzēja, ka viņa lūgums nesasniedz dzirdīgas auss, un vārdi „es jūs ļoti lūdzu" iespiedās viņam kaklā.
Joprojām spēlēdamies ar nazīti, Aramiss pievērsa Vanelam skatienu, kurš, šķiet, gribēja iespiesties līdz pašiem viņa melnās dvēseles dziļumiem.
Vanels paklanījās un iebilda:
— Monsenjor, es jūtos saviļņots par godu, kādu jūs man izrādāt, apspriežot ar mani notikušo faktu, bet…
— Nesakiet „bet", dārgais Vanela kungs.
— Ak vai, monsenjor, padomājiet par to, ka es atnesu naudu; es gribu teikt — visu summu pilnībā.
Viņš atvēra biezu maku.
— Redziet, monsenjor, te ir zemes pārdošanas līgums; zeme piederēja manai sievai, un es to nupat pārdevu. Uz čeka ir visi nepieciešamie paraksti, tas ir pilnīgā kārtībā, un naudu pēc tā izmaksās nekavējoties. Tas ir tikpat kā skaidra nauda. īsāk sakot, lieta ir nokārtota.
— Dārgais Vanela kungs, šai pasaulē visas lietas, lai cik svarīgas tās arī neliktos, var, ja tā drīkst izteikties, atdarīt atpakaļ, lai izdarītu pakalpojumu…
— Protams… — Vanels negribīgi nomurmināja.
— Lai izdarītu pakalpojumu cilvēkam, kurš savukārt var kļūt par jūsu draugu, — Fukē turpināja.
— Protams, monsenjor…
— Un, jo lielāks ir šis pakalpojums, Vanela kungs, jo ātrāk viņš kļūs par draugu. Tātad kāds ir jūsu lēmums, kungs?
Vanels klusēja.
Tobrīd Aramiss bija pabeidzis savus novērojumus. Vanela šaurā seja ar dziļi iegrimušajām acīm un izliektajiem uzacu lokiem Vannas bīskapam vēstīja, ka viņa priekšā stāv tipisks mantrausis, kurš turklāt ir godkārīgs. Uzvarēt vienu kaislību, aicinot palīgā otru, bija Aramisa parastā taktika. Viņš redzēja, ka Fukē ir sakauts un zaudējis dūšu, tāpēc metās cīņā, bruņots ar jauniem ieročiem.
— Piedodiet, monsenjor, — viņš iesāka, — jūs aizmirsāt pateikt Vanela kungam, ka saprotat, cik lielā mērā atteikšanās no pirkuma kaitētu viņa interesēm.
Vanels izbrīnījies paskatījās uz bīskapu: no šīs puses viņš nebija gaidījis palīdzību. Fukē gribēja kaut ko teikt, bet cieta klusu, ieklausīdamies bīskapa vārdos.
— Lai nopirktu jūsu amatu, — Aramiss turpināja, — Vanela kungs pārdeva savas sievas zemi, bet tā ir nopietna lieta; viņam vajadzēja pārvietot miljonu četrsimt tūkstošus livru, bet to nav iespējams izdarīt bez lielām grūtībām un ievērojamiem zudumiem.
— Bez šaubām, — Vanels piekrita, jo Aramisa liesmainais skatiens izrāva viņam patiesību no pašiem sirds dziļumiem.
— Grūtības slēpjas izdevumos, un, kad nauda jātērē, tie galvenokārt sagādā rūpes, — Aramiss skaidroja.
— Jā, jā, — Fukē piebalsoja, sākdams saprast Aramisa nodomu.
Vanels klusēja — tagad saprata arī viņš. Aramiss ievēroja, ka viņš
izturas vēsi un negrib atbildēt.
„Nu, labi, — viņš nodomāja, — pagaidām tu klusē, pretīgais viēpli, jo nezini summu, bet pagaidi vien, es tevi apbēršu ar tādu zelta kaudzi, ka tu būsi spiests kapitulēt!"
— Jāpiedāvā Vanela kungam simt tūkstoši ekiju, — Fukē sacīja, ļaudams izpausties sev raksturīgajam devīgumam.
Tas bija krietns kumoss. Pat princis priecātos par tādu peļņu. Tolaik karaļa meita saņēma pūrā simt tūkstošus ekiju. Vanels pat nepakustējās.
„Tas ir blēdis, — bīskaps domāja, — summa jānoapaļo līdz piecsimt tūkstošiem livru." Viņš deva zīmi Fukē.
— Acīmredzot jūs zaudējat vairāk nekā trīssimt tūkstošus, dārgais Vanela kungs, — superintendants sacīja. — Te pat nav runa par naudu! Jūs taču uzupurējāties, pārdodams zemi. Kur gan bija mana galva? Es parakstīšu jums čeku par piecsimt tūkstošiem livru un vēl būšu jums no visas sirds pateicīgs.
Vanels neizrādīja ne mazāko prieku vai alkatību. Viņa seja palika neizdibināma, tajā nenotrīcēja ne muskulis.
Aramiss uzmeta Fukē izmisuma pilnu skatienu. Tad viņš piegāja pie Vanela un kā cilvēks, kurš ieņem redzamu vietu sabiedrībā un var to atļauties, saņēma padomnieka svārku atlokus un noteica:
— Vanela kungs, jūs neuztrauc ne jūsu spaidīgie apstākļi, ne kapitāla pārvietošana, ne arī jūsu zemes pārdošana. Jums ir augstāki mērķi. Es to saprotu. Iegaumējiet labi manus vārdus.
— Jā, monsenjor.
Nelaimīgais sāka drebēt, jo prelāta ugunīgās acis viņu dedzināja.
— Tātad superintendanta vārdā es jums piedāvāju ne trīssimt tūkstošus livru, ne vairs piecsimt tūkstošus, bet miljonu. Saprotat? Veselu miljonu!
Viņš nervozi sapurināja Vanelu.
— Miljonu! — bāls kā drēbe Vanels atkārtoja.
— Jā, miljonu! Pašlaik tas ienes sešdesmit sešus tūkstošus gadā.
— Nu, kungs, no tādiem piedāvājumiem neviens neatsakās, — Fukē ierunājās. — Atbildiet taču — vai jūs pieņemat manu priekšlikumu?
— Neiespējami… — Vanels murmināja.
Aramiss saknieba lūpas, viņa seju pārklāja it kā mākonis, aiz kura varēja nojaust negaisu. Viņš vēl joprojām turēja Vanelu aiz atlokiem.
— Jūs nopirkāt amatu par miljonu un četrsimt tūkstošiem livru, vai ne? Bez tam jūs saņemsiet vēl pusotru miljonu. Jūs to nopelnīsiet tikai par to, ka apmeklējāt Fukē kungu, un viņš jums paspieda roku. Te jums ir reizē gan gods, gan izdevība, Vanela kungs.
— Es nevaru, — Vanels dobjā balsī atbldēja.
— Labi! — Aramiss noteica un negaidot atlaida pirkstus; Vanels, kura svārku atlokus viņš līdz tam bija tik cieši turējis, atrāvās atpakaļ. — Labi, tagad ir skaidrs, kāpēc jūs te esat ieradies!
— Jā, viss skaidrs, — Fukē apstiprināja.
— Bet… — Vanels iesāka, pūlēdamies saņemt dūšu, lai izmantotu šo cēlo cilvēku vājo vietu.
— Blēdis laikam grib pacelt balsi! — Aramiss noteica tik lepni kā visas pasaules valdnieks.
— Blēdis? — Vanels atkārtoja.
— Es gribēju sacīt — nelietis, — piebilda Aramiss, kurš bija atguvis savu aukstasinību. — Nu, labi, velciet ārā savu līgumu. Tam jābūt kādā kabatā jums pa rokai, tāpat kā slepkavam pa rokai ir viņa pistole vai duncis zem apmetņa.
Vanels nopurpināja kaut ko nesaprotamu.
— Diezgan! — Fukē uzkliedza. — Dodiet šurp līgumu!
Vanels ar trīcošu roku sāka rakņāties pa kabatu un izņēma no tās kabatas portfeli; tobrīd, kad viņš sniedza Fukē līgumu, no portfeļa izkrita vēl kāds papīrs. Aramiss to steidzīgi pacēla, jo pazina rokrakstu, kādā bija uzrakstīts teksts.
— Piedodiet, tas ir līguma melnraksts, — Vanels murmināja.
— Redzu, — Aramisa smaids bija asāks par pātagas cirtienu, — es esmu sajūsmā, ka melnrakstu rakstījusi Kolbēra kunga roka. Paskatieties, monsenjor.
Viņš pastiepa melnrakstu Fukē, kurš pārliecinājās par Aramisa vārdu patiesību. Stipri sasvītrotais līgums ar milzum dauziem labojumiem un papildinājumiem, kas pilnīgi noklāja sānu malas, bija visskaidrākā liecība Kolbēra intrigai un pilnībā atvēra acis viņa upurim.
— Nu? - Fukē klusu noprasīja.
Apstulbušas Vanels bija gatavs izkrist cauri zemei.
— Jā, — Aramiss iesāka, — ja jūsu vārds nebūtu Fukē un jūsu ienaidnieks nesauktos Kolbērs, ja jums pretī stāvētu tikai šis nicināmais zaglis, tad es teiktu — atsakieties… tāda nelietība jūs atbrīvo no dotā vārda; bet šie cilvēki iedomāsies, ka jūs esat nobijies, un sāks mazāk no jums baidīties; tādēļ parakstiet, monsenjor!
Viņš pasniedza Fukē spalvu.
Fukē paspieda Aramisa roku, bet tās kopijas vietā, kas viņam bija iedota, paņēma melnrakstu.
— Atvainojiet, šo papīru ne, — Aramiss viņu aizturēja. — Tas ir pārāk vērtīgs, jums vajadzētu to paturēt.
— O nē, — Fukē atteica, — es parakstīšos uz Kolbēra kunga pašrocīgi uzrakstītā dokumenta. Tātad es rakstu: „Parākstu apstiprinu". — Parakstījis viņš piebilda: — Saņemiet, Vanela kungs.
Vanels pakampa papīru, iedeva naudu un gribēja steidzīgi aiziet.
— Pagaidiet, — Aramiss viņu apturēja. — Vai jūs esat pārliecināts, ka tur ir visa nauda? Nauda jāskaita, Vanela kungs, it īpaši, ja Kolbēra kungs to dāvina sievietēm. Jūsu cienījamajam Kolbēra kungam taču nepiemīt Fukē kunga devīgums.
Aramiss cēli noskandēja visu kvīts tekstu, izpauzdams visu savu uzkrāto naidu un nicinājumu nelietim, kurš bija spiests izturēt šīs mocības ceturtdaļstundu. Tad viņš pavēlēja Vanelam aiziet, neveltīdams viņam pat vārdu, bet tikai pamādams ar roku kā kādam uzmācīgam lauķim vai sulainim.
Pēc Vanela aiziešanas prelāts un ministrs kādu laiku klusēja, cieši raudzīdamies viens otram acīs.
Aramiss pirmais pārtrauca klusumu:
— Ar ko jūs salīdzināsiet cilvēku, kurš pirms cīniņa ar saniknotu, bruņās tērptu un labi apbruņotu ienaidnieku atsedz krūtis, nomet ieročus un sūta pretiniekam gaisa bučiņas? Nelieši bieži vien izmanto vaļsirdību kā ieroci pret godīgiem cilvēkiem, un tas viņiem ļauj gūt panākumus. Tāpēc arī godīgiem cilvēkiem būtu jāpielieto viltība un krāpšana, ja darīšana ir ar blēžiem. Tad jūs varētu pārliecināties, ka godīgie cilvēki iegūtu daudz lielāku spēku, neko nezaudēdami no sava goda.
— Tomēr viņu rīcību sauktu par blēdīgu.
— Nemaz; varbūt to sauktu par patvaļīgu, bet pilnīgi godīgu. Ja jau jūs tagad savas darīšanas ar šo Vanelu beidzāt un atteicāties no baudas viņu samīt, atsakoties no sava vārda, ja jau pats savām rokām iedevāt viņam vienīgo ieroci, kas var jūs pazudināt…
— Mans draugs, — Fukē rūgti noteica, — jūs man atgādināt to filozofijas skolotāju, par kuru pirms dažām dienām stāstīja Lafontēns*…
Skolotājs redz slīkstošu bērnu un notur viņam runu pēc visiem rito- rikas mākslas likumiem.
Aramiss pasmaidīja.
— Filozofs — piekrītu; skolotājs — piekrītu; slīkstošs bērns — arī; bet gan jūs redzēsiet, ka bērns tiks izglābts! Tomēr vispirms parunāsim par svarīgākām lietām.
Fukē neizpratnē paskatījās uz viņu.
— Jūs man kādreiz stāstījāt, ka gribat sarīkot svētkus Vo.
— O, — Fukē noteica, — tas bija vēl vecajos labajos laikos!
— Karalis, šķiet, pats pieteicās uz šiem svētkiem?
— Nē, manu mīļo prelāt, — tas bija Kolbērs, kas ieteica viņam to darīt.
— Jā, tāpēc ka svinības izmaksātu tik dārgi, ka jūs galīgi izputētu?
Te pieminēta Lafontēna fabula „Bems un skolotājs", kurā izsmieti pļāpas un pedanti.
— Tieši tā. Vecajos labajos laikos, kā jau teicu, es lepojos, ka varu parādīt saviem ienaidniekiem, cik neizsmeļami ir mani krājumi; es uzskatīju par goda lietu apmulsināt viņus, svaidīdamies ar miljoniem, kad viņi gaidīja, ka es izputēšu; bet tagad man jānorēķinās ar valsts kasi, ar karali un sevi pašu; tagad man jākļūst par skopuli; es pratīšu pierādīt visiem, ka ar nabaga grašiem es rīkojos tāpat, kā tad, ja manā rīcībā būtu pilni maisu pistoļu. Sākšu jau ar rītdienu: manas ekipāžas tiks pārdotas, nami ieķīlāti un izdevumi samazināti…
— Sākot no rītdienas, — Aramiss mierīgā balsī viņu pārtrauca, — jūs, mans draugs, nenogurdams nodarbosieties ar brīnišķīgo Vo svētku sagatavošanu, kurus kādreiz pieminēs kā vienus no. lieliskākajiem jūsu vecajos labajos laikos.
— Jūs neesat pie pilna prāta, ševaljē!
— Vai es? Jūs taču pats tam neticat.
— Vai jūs maz zināt, cik var izmaksāt pat vispieticīgākie svētki Vo? Četrus vai piecus miljonus.
— Es nebūt nerunāju par pieticīgiem svētkiem, dārgo superinten- dant.
— Tā kā svētki notiek par godu karalim, — Fukē turpināja, nesapratis Aramisu, — tie nedrīkst būt pieticīgi.
— Protams, tiem jābūt cik vien iespējams krāšņiem.
— Tad man būs jāiztērē desmit līdz divpadsmit miljonus.
— Ja būs nepieciešams, jūs iztērēsiet kaut vai visus divdesmit, — Aramiss noteica pilnīgi bezkaislīgi.
— Kur lai es tos ņemu? — Fukē nesaprata.
— Par to parūpēšos es, superintendanta kungs. Jums par to nav jāuztraucas. Jūs vēl nepagūsiet uzmest savu svētku plānu, kad nauda jau būs jūsu rīcībā.
— Ševaljē, ševaljē! — iesaucās Fukē, kurš juta, ka viņam sāk reibt galva. — Kur jūs mani gribat ievilināt?
— Es jūs vilinu prom no tā bezdibeņa, kurā jūs gandrīz iekritāt, — atbildēja Vannas bīskaps. — Pieķerieties pie manas mantijas un nebaidieties.
— Kāpēc tad jūs agrāk par to nerunājāt? Bija tāda diena, kad jūs būtu varējis mani izglābt, ja piedāvātu tikai vienu miljonu.
— Toties šodien… šodien es jums dodu divdesmit miljonus, — pre- lāts teica. — Labi, lai notiek! Iemesls ir ļoti vienkāršs, mans draugs: tajā dienā, ko jūs pieminējāt, manā rīcībā šī miljona nebija, turpretim tagad es viegli varu tikt pie divdesmit miljoniem, ja vajag.
— Lai Dievs jūs uzklausa un izglābj mani!
Aramiss pasmaidīja savu noslēpumaino smaidu.
— Mani Dievs uzklausa vienmēr, — viņš sacīja, — varbūt tas notiek tāpēc, ka es ļoti skaļi raidu viņam savas lūgšanas.
— Es pilnībā nododu sevi jūsu varā, — Fukē nočukstēja.
— O nē, es skatos uz to pavisam citādi; tieši es atrodos jūsu varā. Jūs kā pats izsmalcinātākais, gudrākais, smalkjūtīgākais un atjautīgākais cilvēks noteiksiet visu līdz sīkumiem. Vienīgi…
— Vienīgi? — Fukē pārprasīja kā jau cilvēks, kurš labi saprot šī vārda īsto nozīmi.
— Es atstāju jūsu ziņā visus dažādos viesību sīkumus, bet gribētu redzēt, kā tie tiks realizēti.
— Kā lai to saprot?
— Es gribu teikt, ka tajā dienā jūs iecelsiet mani par savu pārvaldnieku un galveno rīkotāju, par savu, tā teikt, labo roku; es apvienošu gan sardzes priekšnieka, gan ceremonijmeistara pienākumus; visi jūsu cilvēki man paklausies, un man būs durvju atslēgas; tiesa, tikai jūs pavēlēsiet un izrīkosiet, bet to darīsiet ar manu starpniecību; lai pavēles tiktu izpildītas, tām jānāk caur manu muti, vai jūs mani sapratāt?
— Nē, nesapratu.
— Bet jūs pieņemat šos noteikumus?
— Kā gan citādi! Protams, mans draugs!
— Vairāk man nekas nav vajadzīgs. Pateicos jums. Sāciet sastādīt viesu sarakstu.
— Ko lai ielūdzu?
— Visus!