Mūsu lasītāji jau redzēja, ka šai stāstā paralēli risinās gan jaunākās, gan vecākās paaudzes piedzīvojumi.
Vieniem — bijušās slavas atmirdzums un rūgta dzīves pieredze. Toties viņiem pieder arī sirdsmiers, kas nomierina asinis rētās, kuras kādreiz bija sāpīgas brūces. Citiem — cīņa starp lepnumu un mīlestību, mokošas ciešanas un neizsakāms prieks; dzīves pilnība atmiņu vietā.
Ja lasītāja uzmanīgo skatienu pārsteidzis mūsu stāsta epizožu raibums, tad tā cēlonis slēpjas divkāršās paletes krāsās, kas glezno abas blakusstāvošās ainas, sapludinot atturīgākus toņus ar spilgtiem un priecīgiem.
Vienas satraukumi liek mums atklāt nesatricināmo mieru otrajā. Kad esam nodevušies pārdomām kopā ar vecajiem, labprāt pievienojamies jauniešu neprātībām.
Ja tikko iesāktā nodaļa ar iepriekšējo nesaistās pārāk cieši, lai tas jūs mulsina tikpat maz, kā, piemēram, Rīsdālu*, kad viņš, tikko pabeidzis pavasara ainavu, sāka gleznot rudens debesis. Mēs iesakām lasītājam rīkoties tāpat un atgriezties pie Raula de Braželona tai pašā vietā, kur mēs no viņa iepriekš šķīrāmies.
Pēc beigu skata, ko viņš novēroja pie Lavaljēras, Rauls bēga uzbudināts, izbiedēts un izmisuma pārņemts, pareizāk sakot, gandrīz zaudējis prātu, bez gribas un kāda apdomāta lēmuma. Viss viņam vēstīja par nelaimi — karalis, Montalē, Luīze, viņas istaba, dīvainā tieksme izvairīties
Jakobs van Rīsdāls (1629-1682) — slavens holandiešu gleznotājs, ainavists.
no viņa, Luīzes bēdas, Montalē izbailes, karaļa dusmas. Par kādu nelaimi?
Viņš ieradās no Londonas, jo viņam ziņoja par draudošajām briesmām, un tūdaļ viņš ieraudzīja šo briesmu rēgu. Vai mīlētājiem ar to pietika? Jā, protams. Tomēr cēlai sirdij tas bija par maz.
Rauls nesāka meklēt paskaidrojumus tik tieši, kā to dara greizsirdīgi vai apņēmīgāki mīlētāji. Viņš negāja pie savas sirds pavēlnieces un neteica: „Luīze, vai jūs mani vairs nemīlat? Vai jūs esat iemīlējusi kādu citu?" Būdams vīrišķīgs un spējīgs just vispadevīgāko draudzību, tāpat kā pašaizliedzīgu mīlestību, svēti ievērodams doto vārdu un ticēdams citu dotajam vārdam, Rauls sev teica: „De Gišs man rakstīja, lai brīdinātu; viņš kaut ko zina; iešu un pajautāšu de Gišam, ko viņš zina, un pastāstīšu, ko redzēju savām acīm."
Raulam nebija jāveic garš ceļš. De Gišs tikai pirms divām dienām bija atvests no Fontenblo uz Parīzi, sāka atveseļoties un varēja jau mazliet staigāt pa istabu.
Ieraudzījis Raulu, viņš priekā iekliedzās — tā bija viņa patiesās draudzības izpausme. Savukārt Rauls jutās apbēdināts, ieraudzījis bālo, vājo un skumjo de Gišu. Pietika ar pāris vārdiem un žestu, ar kādu ievainotais atstūma Raula roku, lai atklātu viņam patiesību.
— Lūk, kā, — Rauls teica, apsēzdamies blakus savam draugam, — te mirst mīlestības dēļ.
— Nē, nē, nemirst, — de Gišs pasmaidīja, — ja jau es esmu uz kājām un varu jūs apskaut!
— Ā, es saprotu!
— Es arī jūs saprotu. Raul, vai jūs esat pārliecināts, ka esmu dziļi nelaimīgs?
— Ak vai!
— Nē! Es esmu laimīgākais cilvēks pasaulē! Cieš tikai mana miesa, bet ne sirds un dvēsele. Ja jūs zinātu! O, es esmu ārkārtīgi laimīgs!
— Jo labāk… jo labāk, kaut tikai tas turpinātos pēc iespējas ilgāk!
— Viss ir skaidrs; Raul, mana mīlestība ilgs līdz mūža beigām.
— Par jūsu mīlestību es nešaubos, bet viņas…
— Klausieties, mans draugs, es viņu mīlu… tāpēc ka… bet jūs jau mani nedzirdat.
— Piedodiet!
— Vai jūs esat norūpējies?
— Jā. Vispirms jau par jūsu veselību…
— Nē, tas nav īstais iemesls!
— Mans draugs, lai nu kurš, bet jūs gan varētu mani neizprašņāt.
Viņš uzsvēra vārdu „jūs", lai parādītu savam draugam, kur slēpjas
vaina un cik grūti tā ārstējama.
— Raul, jūs to sakāt par vēstuli, ko es uzrakstīju.
— Jā, protams… Parunāsim par to vēlāk, kad būsiet dalījies ar mani savos priekos un bēdās.
— Mans draugs, es pilnībā esmu jūsu rīcībā un tūlīt pat…
— Pateicos. Es steidzos… es degu kā ugunīs… no Londonas es atbraucu divreiz ātrāk par karaļa kurjeriem. Ko jūs gribējāt?
— Neko vairāk, tikai lai jūs atbrauktu.
— Kā redzat, es stāvu jūsu priekšā.
— Tad viss ir kārtībā.
— Man šķiet, jūs vēl kaut ko zināt.
— Man nav nekā, ko jums teikt!
— De Giš!
— Zvēru pie sava goda!
— Vai tad tādēļ jūs bez kautrēšanās izrāvāt mani no manām ilūzijām un pakļāvāt karaļa dusmām, jo mana atgriešanās notika, neievērojot viņa gribu; vai tādēļ jūs manā sirdī ielaidāt nežēlīgo greizsirdības čūsku, lai pateiktu: „Viss kārtībā, guliet mierīgi".
— Es nesaku jums: „guliet mierīgi, Raul"; bet saprotiet mani pareizi, es negribu un nevaru pateikt jums neko vairāk.
— Par ko jūs mani uzskatāt?
— Kā tā?
— Ja jums ir kādas ziņas, kāpēc jūs tās slēpjat no manis? Ja jūs neko nezināt, tad kāpēc mani brīdinājāt?
— Tiesa gan, es esmu vainīgs jūsu priekšā. O, Raul, es to dziļi nožēloju. Uzrakstīt draugam „atbrauc" — tas nav nekas. Turpretim redzēt draugu savā priekšā, just, ka viņš trīc un bez elpas gaida vārdus, kurus tu neuzdrošinies viņam teikt…
— Saņemiet dūšu! Ja jums tās ir par maz, tad man vīrišķības pietiks! — Rauls izmisis iesaucās.
— Cik jūs esat netaisnīgs un aizmāršīgs! Jūs aizmirsāt, ka jūsu priekšā ir nespēcīgs ievainotais… Nomierinieties taču! Es jums teicu: «Atbrauciet!" Jūs atbraucāt. Neprasiet no nabaga de Giša neko vairāk.
— Jūs man ieteicāt atbraukt, cerēdams, ka es pats visu pamanīšu un tikšu skaidrībā?
— Bet…
— Nesvārsties! Es jau redzēju.
— O!
— Vai vismaz man likās…
— Redziet nu, jūs šaubāties. Ja jau jūs šaubāties, mans nabaga draugs, ko tad lai daru es?
— Es redzēju samulsušo Lavaljēru… izbiedēto Montalē… karali.
— Karali?
— Jā… Jūs novēršaties… tātad te slēpjas briesmas… Tā ir ļaunuma sakne, vai ne? Karalis?..
— Es neko nesaku.
— Jūsu klusēšana izsaka tūkstošreiz vairāk nekā varētu pateikt vārdi. Lūdzu, dodiet man faktus, no visas sirds lūdzu! Mans draugs, mans vienīgais draugs, runājiet! Mana ievainotā sirds asiņo, es nomiršu no izmisuma!
— Ja jau tā, Raul, tad jūs atvieglojat manu stāvokli, un es atļaušos runāt, jo esmu pārliecināts, ka manas ziņas nomierinās izmisumu, kādā jūs patlaban redzu.
— Es klausos…
— Nu, — grāfs de Gišs iesāka, — es jums varu pateikt tikai to, ko jūs varētu uzzināt no pirmā pretimnācēja.
— No pirmā pretimnācēja! Tātad par to jau runā! — Rauls iesaucās.
— Pirms jūs sakāt „par to jau runā", vispirms uzziniet, par ko vispār var runāt, mans dārgais. Zvēru, tas viss būtībā ir pavisam nevainīgi — varbūt kāda pastaiga…
— Ā! Pastaiga ar karali?
— Nu jā, ar karali; man šķiet, ka karalis pietiekoši bieži pastaigājas ar dāmām, lai…
— Es vēlreiz saku — jūs man nerakstītu, ja tā būtu parasta pastāiga.
— Es zinu, ka negaisa laikā karalim, protams, būtu ērtāk patverties kādā namā, nevis stāvēt Lavaljēras priekšā kailu galvu. Tomēr…
— Jā?
— Karalis ir izcili pieklājīgs.
— Ak, de Giš, de Giš, jūs mani nogalināt.
— Tādā gadījumā es klusēšu.
— Nē, turpiniet. Vai šai pastaigai sekoja citas?
— Nē… tas ir, jā; bija vēl notikums pie ozola. Starp citu, es par to neko nezinu.
Rauls uzlēca kājās. Neskatoties uz savu vārgumu, de Gišs arī pūlējās pieslieties kājās.
— Paklausieties, — viņš ierunājās, — es neteikšu vairāk ne vārda; jau tā esmu pateicis vai nu pārāk daudz,vai varbūt pārāk maz. Citi jums izstāstīs, ja varēs vai gribēs. Man bija jūs jābrīdina, ka nepieciešams atgriezties; es to izdarīju. Par tālāko rūpējieties pats.
— Ko lai es daru? Iztaujāju? Ak vai, jūs vairs neesat mans draugs, ja tā ar mani runājat, — jauneklis satriekts izdvesa. — Pirmais, ko es sākšu izprašņāt, izrādīsies vai nu melis vai muļķis. Viens samelos, lai mani pamocītu, muļķis izstrādās vēl ko ļaunāku. Ak, de Giš, nepaies ne pāris stundas, kad es būšu nosaucis kādus desmit galminiekus par meļiem un norunājis desmit divkaujas! Glābiet mani! Vai tad labāk nav zināt savas kaites?
— Ticiet man, es neko nezinu. Es biju ievainots, slims un bezsamaņā, man ir tikai miglains priekšstats par visu. Velns parāvis! Mēs nemeklējam tur, kur vajag. īstais cilvēks mums ir pa rokai. Vai ševaljē d'Artanjans ir jūsu draugs?
— O jā! Protams!
— Aizejiet pie viņa. Viņš jums atklās patiesību un tīšām neplosīs jūsu sirdi.
Tobrīd ienāca sulainis.
— Kas noticis? — de Gišs noprasīja.
— Grāfa kungu gaida porcelāna kabinetā.
— Labi. Vai jūs atļausiet, mīļo Raul? Kopš esmu sācis staigāt, jūtos ļoti lepns.
— Es jums piedāvātu atbalstīties, ja nedomātu, ka te iejaukta sieviete.
— Šķiet, ka jā, — de Gišs smaidīdams noteica un pameta Raulu vienu.
Rauls stāvēja kā sastindzis. Viņš bija kā ogļracis, ko apracis nogruvums: viņš ir ievainots, asiņo, domas jūk, bet viņš tomēr pūlas tās sakopot un glābt savu dzīvību ar prāta palīdzību. Raulam pietika ar dažām minūtēm, lai tiktu galā ar de Giša vārdu radīto satricinājumu. Viņš jau spēja sakarīgi domāt, kad pēkšņi aiz porcelāna kabineta durvīm izdzirda balsi, kura, kā viņam likās, piederēja Montalē.
„Viņa! — Rauls pie sevis iesaucās. — Protams, tā ir viņas balss. Tā ir sieviete, kas varētu man atklāt patiesību; bet vai te ir vērts viņu izprašņāt? Viņa no visiem slēpjas, pat no manis; droši vien viņu atsūtījusi princese… Es satikšos ar Montalē viņas istabā. Viņa izskaidros savas izbailes un bēgšanu, neveiklību, ar kādu atbrīvojās no manis; Ora man visu izstāstīs… tikai pēc tam, kad d'Artanjana kungs, kurš zina visu, būs palīdzējis stiprināt manu sirdi. Princese… koķete… Jā, koķete, bet dažreiz ar tādas spēj mīlēt; tāpat kā dzīvei vai nāvei, ari koķetei ir savas iedomas un dīvainības, bet viņa ļauj de Gišam justies kā vislaimīgākajam cilvēkam pasaulē. Vismaz viņa ceļš ir rozēm kaisīts. Uz priekšu!"
Viņš atstāja grāfu un visu ceļu, kamēr gāja pie d'Artanjana, mocījās pašpārmetumos, ka visu laiku runājis ar de Gišu tikai par sevi.