Kapteinis pildīja dienesta pienākumus: viņš bija dežūrā. D'Artanjans sēdēja ērtā ādas krēslā, iecirtis piešus parketā un ar zobenu starp kājām. Viņš lasīja vēstules, un viņa priekšā gulēja vesela kaudze.
Pamanījis sava vecā drauga dēlu, d'Artanjans kaut ko priecīgi noburkšķēja.
— Manu mīļo Raul, kam par godu karalis tevi atsauca?
Šie vārdi jaunekļa ausīs skanēja visai nepatīkami, un, apsēzdamies uz krēsla, viņš atbildēja:
— Par to es neko nezinu. Zinu tikai, ka esmu atgriezies.
— Hm! — d'Artanjans nomurmināja, nolikdams vēstules un uzmezdams savam sarunu biedram caururbjošu skatienu. — Ko tu tur runā, mīļais? Karalis tevi nemaz nav izsaucis, bet tu tomēr esi atgriezies? Es te kaut ko nesaprotu.
Rauls bāls un nokaunējies grozīja rokās cepuri.
— Kāda velna pēc tu rādi tik skābu seju, un kas tas par aizkapa toni? — kapteinis vaicāja. — Vai Anglijā ir tāda mode? Velns parāvis! Es arī biju Anglijā, bet atgriezos no turienes jautrs kā žubīte. Vai tu beidzot runāsi?
— Man ir pārāk daudz sakāmā.
— Ak tā! Kā klājas tēvam?
— Atvainojiet, dārgais draugs. Es gribēju jautāt jums to pašu.
D'Artanjana skatiens, kas atklāja visus noslēpumus, kļuva vēl asāks.
Viņš jautāja:
— Vai tev ir kādas nepatikšanas?
— Es domāju, ka jūs par tām esat labi informēts, d'Artanjana kungs.
— Es?
— Bez šaubām. Neizliecieties, ka jūs tas pārsteidz.
— Es nemaz neizliekos, mans draugs.
— Dārgo kapteini, es ļoti labi zinu, ka nevaru ar jums sacensties ne viltībā, ne spēkā, jo jūs mani viegli pieveiksiet. Patlaban es jūtos kā galīgs stulbenis, es esmu nožēlojams, niecīgs radījums. Es esmu zaudējis prātu, manas rokas bezspēcīgi nokarājas. Neniciniet mani, bet palīdziet! Es esmu nelaimīgākais no mirstīgajiem.
— Kāpēc gan? — atmaigušu seju d'Artanjans noprasīja, atsprādzēdams jostu.
— Tāpēc, ka de Lavaljēras jaunkundze mani krāpj.
D'Artanjana sejā nepakustējās ne vaibsts.
— Krāpj! Cik svingi teikts! Kas tev to stāstīja?
— Visi.
— Ā-ā, ja jau visi par to runā, tad tur ir daļa patiesības. Kas attiecas uz mani, es ticu, ka kaut kur ir uguns, ja es redzu dūmus. Tas skan smieklīgi, bet tomēr tā ir.
— Tātad jūs tam ticat! — Braželons iekliedzās.
— Ja tu lūdz padomu…
— Protams.
— Tu labi zini, ka es nejaucos tādās lietās.
— Kā! Pat drauga dēj? Dēla dēļ?
— Tieši tāpēc? Ja tu būtu man svešs, es teiktu… neko es tev neteiktu… Vai tu nezini, kā klājas Portosam?
— Kungs! — Rauls iekliedzās, sagrābdams d'Artanjana roku. — Tās draudzības vārdā, ko jūs zvērējāt manam tēvam!
— Ak tu velns! Redzu, ka tu esi nopietni slims… tevi moca ziņkārība.
— Tā nav ziņkārība, bet mīlestība.
— Paskat tik! Vēl viens svinīgs vārds. Manu dārgo Raul, ja tu būtu pa īstam iemīlējies, tas izskatītos pavisam citādi.
— Kā jūs to domājat?
— Es gribu teikt, ka vērstos tikai pie tavas sirds un ne pie kā cita, ja tevi būtu pārņēmusi īsta mīlestība… Tas nav iespējams.
— Ticiet man, es neprātīgi mīlu Luīzi.
D'Artanjana skatiens iepsiedās Raula sirds pašos dziļumos.
— Es tev saku, tas nav iespējams… Tu esi tāds pats kā visi tavi vienaudži; tu neesi iemīlējies, tu esi traks.
— Nu, bet ja tā nebūtu?
— Saprātīgs cilvēks vēl nekad nav varējis ietekmēt neprāti, kura galvā viss jūk. Savā mūžā es esmu tā apdedzinājies simtiem reižu. Tu klausītos manī, bet nedzirdētu; ja dzirdētu, tad nesaprastu; ja saprastu, tad tomēr nesekotu manam padomam.
— Pamēģiniet, es jūs lūdzu, pamēģiniet!
— Teikšu vēl vairāk: ja es, par nelaimi, patiešām kaut ko zinātu un būtu tik nesmalkjūtīgs, ka izstāstītu tev to, ko zinu… Tu taču teici, ka uzskati sevi par manu draugu?
— O, jā!
— Nu, tad mēs sastrīdētos. Tu man nekad nepiedotu, ka es esmu izpostījis tavas cerības, vai kā nu to sauc mīlestības būšanās.
— D'Artanjana kungs, jūs visu zināt un tomēr atstājat mani neizpratnē, pilnīgā izmisumā, agonijā! Tas ir šausmīgi!
— Tra, ta, ta!
— Jūs zināt, ka es nekad un ne par ko nežēlojos. Tā kā Dievs un mans tēvs man nekad nepiedotu, ja es ielaistu sev pierē lodi, tad es tūlīt pat aiziešu no jums un piespiedīšu pirmo pretimnācēju man izstāstīt to, ko jūs nevēlaties teikt; es viņu apvainošu melos…
— Un nogalināsi viņu? Tas tik ir lieliski! Lūdzu! Kāda man tur daļa? Nogalini, mans mīļais, nogalini vien, ja tas tev sagādā prieku. Rīkojies tāpat kā tie, kam sāp zobi. Viņi man žēlojas: „Vai, kā es ciešu! No sāpēm es būtu gatavs grauzt pat dzelzi." Uz to es viņiem atbildu: „Grau- ziet vien, draugi! Varbūt patiešām tiksiet vaļā no sapuvuša zoba."
— Nē, kungs, es nevienu nenogalināšu, — Rauls drūmi noteica.
— Nu jā, pašreizējā paaudze mīl tādas pozas. Jūs ļausiet, lai jūs nogalina, vai ne? Cik jauki! Vai domā, ka man tevis būs žēl? O nē, es visu dienu tikai atkārtošu:: „Ir nu gan draņķis tas Smurgulis Braželons! Muļķis! Visu savu dzīvi es mācīju viņam, kā jātur zobens, bet tas muļķis ļāva sevi uzdurt kā cāli uz iesma". Ejiet, Raul, ejiet un ļaujiet sevi nogalināt. Nezinu, kas jums mācīja loģiku, bet Dievs sodi, kā saka angļi, ja tas subjekts nav veltīgi saņēmis jūsu tēva naudiņu.
Rauls aizsedza seju rokām un klusi čukstēja:
— Pasaulē nav draugu, nē, nē!
— Ak tā! — d'Artanjans noteica.
— Ir tikai zobgaļi un vienaldzīgie.
— Blēņas! Es neesmu zobgalis, kaut arī esmu īsts gaskonis. Arī vienaldzīgs neesmu. Ja es būtu vienaldzīgs, tad būtu aizdzinis jūs pie velna jau pirms ceturtdaļstundas, jo neprātīgi priecīgu cilvēku jūs pamanītos pārvērst skumjā, bet skumju novestu līdz kapam. Vai tad jūs, jaunais cilvēk, gribat, lai es jums iedvešu riebumu pret jūsu iemīļoto un iemācu nolādēt sievietes, kaut gan viņas ir dzīves gods un laime?
— Kungs, pastāstiet man visu, ko zināt, un es jūs svētīšu līdz mūža galam!
— Mans mīļais, vai tad jūs iedomājaties, ka es piebāzu savu galvu ar visiem šiem stāstiem par galdnieku un mākslinieku, par trepēm un portretu un vēl simttūkstoš tādu aplamību. No tām jau var kļūt traks!
— Galdnieks! Kāds tam sakars ar galdnieku?
— Nudien nezinu. Man tikai stāstīja, ka galdnieks iztaisījis caurumu kādā parketā.
— Pie Lavaljēras?
— Nezinu, kur.
— Pie karaļa?
— Ja tas būtu pie karaļa, vai tad es jums to ietu ziņot?
— Kur tad?
— Jau veselu stundu es pūlos jums ieskaidrot, ka galīgi neko nezinu.
— Bet mākslinieks! Un portrets?..
— Stāsta, karalis pasūtījis kādas galma dāmas portretu.
— Lavaljēras?
— Fu, tev tikai šis vārds vien prātā un nekas cits! Kas tev teica, ka tas ir Lavaljēras portrets?
— Ja jau runa nav par viņu, kāpēc jūs domājat, ka tas man liksies interesanti?
— Es negribu, lai tas tev liktos interesanti. Tu jautā, un es atbildu. Tu gribi zināt skandālu hroniku, un es tev to atstāstu. Izlobi pats no tās, ko vari.
Rauls izmisumā saķēra galvu.
— Tas mani iedzīs kapā!
— Tu jau to teici.
— Jā, jums taisnība.
Viņš paspēra soli, gatavodamies aiziet.
— Kurp tu? — d'Artanjans jautāja.
— Pie kāda, kas man pateiks patiesību.
— Kas?
— Sieviete.
— De Lavaljēras jaunkundze pati, vai ne? — d'Artanjans pasmīnēja. — Lieliska doma — tu gribi rast mierinājumu, tad arī uzreiz to gūsi. Par sevi viņa neko sliktu neteiks, ej vien!
— Jūs maldāties, kungs, — Rauls iebilda, — sieviete, pie kuras es došos, var pateikt daudz ko sliktu par viņu.
— Varu saderēt, ka tu gribi doties pie Montalē!
— Jā gan.
— Ak pie draudzenes? Pie sievietes, kura šī iemesla dēļ pārspīlēs vai nu vienu vai otru. Mīļo Raul, nerunājiet ar Montalē.
— Tas nav prātīgi, ka cenšaties mani nelaist pie Montalē.
— Jā, tā ir, atzīstos… Galu galā, kāpēc es spēlējos ar tevi kā kaķis ar nabaga peli? Tu mani nudien satrauc. Ja es negribu, ka tu runā ar Montalē, tad tikai tāpēc, ka tu izpaudīsi savu noslēpumu, un to kāds izmantos. Ja vari, pagaidi.
— Nespēju.
— Jo ļaunāk! Zini, Raul, ja man rastos kāda laimīga doma… Bet tā nerodas.
— Mans draugs, atļaujiet man tikai izsūdzēt jums savas bēdas un pašam izķepuroties no visa.
— Ak tā! Lai ļauju tev tajā galīgi iestigt, to tu gribi? Sēdies pie galda un paņem spalvu.
— Kāpēc?
— Lai rakstītu Montalē un lūgtu viņai tikšanos.
— Ā! — Rauls iesaucās, paķerdams spalvu.
Pēkšņi atvērās durvis, un viens no musketieriem, piegājis pie d'Artanjana, ziņoja:
— Kapteiņa kungs, šeit ir de Montalē jaunkundze, kas vēlas ar jums runāt.
— Ar mani? — d'Artanjans nomurmināja. — Ļai ienāk, tad es uzreiz redzēšu, vai viņa patiešām gribēja runāt ar mani.
Viltīgais kapteinis bija uzminējis. Ienākusi un pamanījusi Raulu, Montalē iesaucās:
— Kungs, jūs esat šeit! Piedodiet, d'Artanjana kungs.
— Labprāt piedodu, jaunkundz! — d'Artanjans sacīja. — Es zinu, ka esmu tādā vecumā, kad mani meklē tikai, ja esmu ļoti vajadzīgs.
— Es meklēju de Braželona kungu, — Montalē atteica.
— Cik laimīga sagadīšanās! Es arī gribēju jūs satikt.
— Raul, vai jūs nevēlaties iziet kopā ar Montalē jaunkundzi?
— No visas sirds!
— Tad ejiet!
Viņš pavadīja Raulu, tad, saņēmis Montalē roku, pačukstēja:
— Esiet laba meitene. Saudzējiet viņu, saudzējiet viņus abus.
— Ak, — Montalē tikpat klusi atbildēja, — ne jau es ar viņu runāšu. Pēc viņa sūtīja princese.
— Lūk, kā! — d'Artanjans iesaucās. — Nepaies ne stunda, kad nabags būs izdziedēts.
— Vai arī beigts, — Montalē līdzjūtīgi noteica. — Palieciet sveiks, d'Artanjana kungs!
Viņa aizskrēja pakaļ Raulam, kurš viņu gaidīja, stāvēdams tālāk no durvīm, un jutās satraukts par abu dialogu, kas viņam nesolīja neko labu.