Princese veda Raulu pāri pagalmam uz ēkas spārnu, kur dzīvoja Lavaljēra, uzkāpa pa trepēm, pa kurām viņš šorīt jau bija gājis, un apstājās pie durvīm, kur Montalē bija tik dīvaini sagaidījusi jaunekli.
Tas bija izdevīgs brīdis; nekas nekavēja princesi' īstenot viņas nodomus; pils bija tukša; karalis, galma dāmas un kungi aizbraukuši uz Senžermēnu; vienīgi Henriete nebrauca kopā ar visiem, jo zināja par Braželona atgriešanos un izdomāja, kā to varētu izmantot; viņa aizbildinājās, ka ir nevesela un palika mājās.
Tātad princese bija pārliecināta, ka ne Lavaljēras istabās, ne Sentenjana apartamentos nevienu nesastaps. Henriete izņēma no kabatas atslēgu un atslēdza durvis uz savas galma dāmas istabu.
Braželons pārlaida skatu istabai, ko viņš uzreiz pazina; tās izskats lika viņa sirdij notrīsēt; tas bija tikai sākums mocībām, kas viņu te sagaidīja.
Princese vērīgi ieskatījās viņam acīs, un viņas pieredzējušais skatiens iespiedās jauneklī līdz pašiem sirds dziļumiem: viņa saprata, kas tajā norisinās.
— Jūs man lūdzāt pierādījumus, — viņa sacīja, — tādēļ nebrīnieties, ja es jums tos dodu. Starp citu, ja nejūtat sevī pietiekoši daudz spēka, vēl nav par vēlu, un mēs varam aiziet.
— Pateicos, jūsu augstība, bet es atnācu šurp, lai visu uzzinātu. Jūs apsolījāt mani pārliecināt, dariet to.
— Tādā gadījumā ienāciet un aizslēdziet durvis.
Braželons paklausīja un, pagriezies pret princesi, jautājoši viņu uzlūkoja.
— Vai jūs zināt, kur atrodaties? — princese vaicāja.
— Spriežot pēc visa, es atrodos Lavaljēras jaunkundzes istabā, jūsu augstība.
— Jā.
— Atļaušos aizrādīt, ka istaba vēl nav nekāds pierādījums.
— Pagaidiet.
Princese piegāja pie gultas, atbīdīja aizslietni un, pieliekusies pie parketa, palūdza:
— Noliecieties un paceliet šīs lūkas vāku.
— Lūka! — satriektais Rauls atkārtoja. Viņš miglaini atcerējās d'Artanjana vārdus — viņš arī bija minējis kaut ko tādu.
Rauls sāka acīm meklēt kādu šķirbu vai caurumu, kas norādītu, kur grīdā ir atvērums, vai arī gredzenu, ar kura palīdzību varētu pacelt vāku, bet viņa meklējumi izrādījās veltīgi.
— Ak jā, — Henriete iesmējās, — es aizmirsu par slepeno mehānismu: ceturtā lapiņa parketa rakstā. Jāpiespiež tur, kur dēlī redzams zars. Sekojiet šiem norādījumiem. Nospiediet te, vikont, spiediet taču!
Rauls krīta bālumā piespieda pirkstu princeses norādītajā vietā, mehānisms acumirklī sāka darboties un parketa gabals pacēlās.
— Viltīgi izdomāts, — princese noteica, — galdnieks, acīmredzot, ņēmis vērā, ka šī iekārta būs jādarbina mazai rociņai: vai redzat, cik viegli lūka atveras.
— Trepes! — Rauls iesaucās.
— Jā, un pie tam ļoti elegantas, — Henriete piebilda. — Paskatieties, vikont, trepēm ir arī margas, lai ēteriskās būtnes, kas uzdrošinās pa tām nokāpt, nevarētu nejauši nokrist; es arī izlēmu nokāpt. Sekojiet man, vikont.
— Pirms to darīt, es gribētu noskaidrot, kurp trepes ved.
— Ā, pareizi, es jums aizmirsu to pateikt.
— Es klausos, jūsu augstība, — tikko elpodams, Rauls izdvesa.
— Varbūt jūs zināt, ka vēl nesen grāfs de Sentenjans dzīvoja blakus karaļa telpām.
— Jā, jūsu augstība, es zinu; līdz manai aizbraukšanai man bija tas gods apmeklēt grāfu viņa agrākajās istabās un pie tam ne vienu reizi vien.
— Tad, lūk, karalis atļāva, lai viņš apmaina savu ārkārtīgi ērto un skaisti iekārtoto dzīvokli, kurā jūs bijāt, pret divām nelielām istabām, kurp ved šis trepes. Istabas ir divreiz mazākas par iepriekšējām un desmitreiz tālāk no karaļa apartamentiem, kaut gan parasti galma kungi nemaz tā nenoniecina karaļa tuvumu.
— Ļoti labi, jūsu augstība, bet lūdzu turpiniet, jo es vēl joprojām neko nesaprotu.
— Protams, pilnīgi nejauši izrādījās, ka grāfa de Sentenjana jaunās istabas atrodas zem manu galma dāmu istabām, protams, arī zem Lavaljēras istabas.
— Kam gan vajadzīga lūka un trepes?
— Nudien nezinu. Vai negribat kopā ar mani nokāpt pie Sentenjana? Varbūt tur mēs atradīsim atrisinājumu.
Rādīdama piemēru, princese sāka pirmā kāpt lejā pa trepēm. Rauls nopūzdamies viņai sekoja.
Čīkstēdami zem vikonta de Braželona kājām, katrs pakāpiens tuvināja viņu noslēpumainajam patvērumam, kurā it kā vēl skanēja Lavaljēras jaunkundzes balss un vēl bija saglabājusies salda smarža no viņas kleitas. Drudžaini elpodams, Rauls uzreiz saprata, ka meitene, bez šaubām, gājusi pa šīm trepēm.
Pēc šiem neredzamajiem pierādījumiem Raula acīm parādījās viņas iemīļotie ziedi un grāmatas, ko viņa bija izvēlējusies. Ja Raulam vēl būtu palikušas kaut mazākās šaubas, tās zustu, redzot, cik nepārprotami viņas gaume un tieksmes sakrīt ar te sastopamajiem ikdienas priekšmetiem. Istabu iekārtojumā, audumos, pat parketa kvadrātiņu atspīdumos bija jaušama Lavaljēras neredzamā klātbūtne.
Rauls visu saprata un viņam viss kļuva skaidrs. Mēms un satriekts viņš sekoja savai nežēlīgajai ceļvedei, kā nāvei nolemtais seko bendem. Princese bija cietsirdīga kā visas izsmalcinātās un nervozās sievietes, tāpēc nesaudzēja jaunekli un neslēpa viņam ne mazāko sīkumu. Starp citu, par spīti dziļajai apātijai, kurā viņš bija iegrimis, Raulam gan nebūtu nekas paslīdējis garām arī tad, ja viņš te atrastos viens pats. Mīļotās sievietes laime, ja to viņai dāvāja sāncensis, ir tīrās mocības greizsirdim. Tādam greizsirdim, kāds bija Rauls, viņa sirdij, kas pirmoreiz jutās piesūkusies ar rūgto indi, Luīzes laime nozīmēja nāvi gan dvēselei, gan miesai.
Viņa acu priekšā slīdēja gan apskāvienos savītas rokas, gan sejas, kas tuvinās viena otrai, gan kaislīgi sakļautas lūpas spoguļa priekšā, kad abi
mīlētāji alkatīgi vēro savu kairinošo zvērestu, lai valdzinošā aina spilgtāk iespiestos atmiņā.
Savā iztēlē viņš redzēja skūpstus, ko aizsedz necaurredzams aizkars, pēc kura viļņošanās tomēr var nojaust mīlētāju apkampienus. Viņš sajuta svilinošas sāpes, vērodams daiļrunīgo gultu, kas slēpās aizkara pustumsā.
Reibinošā greznība un izsmalcinātība, pūles pasargāt iemīļoto no jebkuras nepatikas un dāvāt viņai brīnišķīgus pārsteigumus, visspēcīgākās mīlas varenību, ko vēl pastiprināja karaliskais dižums, deva Raulam nāvīgu triecienu. Ak, ja vispār kaut kas var mierināt degošās greizsirdības mokas, tad tā ir sava pārākuma apziņa pār cilvēku, kurš jūs pārspējis. Nav lielāku elles mocību un neaprakstāmākas spīdzināšanas, kā tā, kad sāncensis ir varens kā Dievs, turklāt jauns, skaists un valdzinošs. Tādos brīžos liekas, ka pats Dievs novērsies no pamestā mīlētāja.
Nelaimīgo Raulu gaidīja vēl pēdējais trieciens: princese Henriete pacēla zīda pārklāju, un aiz tā viņš ieraudzīja Lavaljēras portretu. Tas pat nebija portrets, viņa priekšā kā dzīva stāvēja Luīze — jauna, daiļa, prieka pilna, starodama dzīvībā, jo tiem, kam ir astoņpadsmit gadu, dzīvot nozīmē mīlēt.
— Luīze! Luīze! — čukstēja Braželons. — Tātad tā ir taisnība? O, tu nekad neesi mani mīlējusi, jo uz mani tu nekad tā neesi skatījusies!
Raulam likās, ka viņa sirds sažņaudzas.
Princese viņu vēroja un, redzēdama šīs ciešanas, sajuta dīvainu skaudību pret Lavaljēru, kaut arī zināja, ka viņai nav ko apskaust, jo de Gišs viņu mīl ar tādu pat degsmi kā Braželons savu Luīzi. Rauls uztvēra prin- ces skatienu un lūdza:
— O, piedodiet man, piedodiet, lūdzu! Es zinu, ka man jūsu klātbūtnē vajadzētu vairāk savaldīties. Bet lai Dievs, kas valda pār zemi un debesīm, novērš no jums tādu triecienu, kāds šodien ķēra mani. Jūs esat sieviete un droši vien nepārciestu tādas mokas. Piedodiet man, es esmu tikai parasts muižnieks un nekas vairāk, turpretim jūs piederat laimīgo, visvareno un izredzēto skaitam…
— De Braželona kungs, — Henriete atbildēja, — tāda sirds kā jūsējā pelnījusi pat karalienes ievērību un rūpes. Es esmu jūsu draugs, vikont; tāpēc es negribēju, ka jūsu dzīvi saindē neuzticība un aptraipa nesaudzīgs izsmiekls Es pārspēju drosmē jūsu draugus (te es nerunāju par grāfu de Gišu); tā biju es, kas ataicināja jūs šurp no Londonas; es jums sagādāju pierādījumus. Kaut arī tie, bez šaubām, ir mokoši, tomēr ļaus jums izārstēties, ja jūsu mīlestība ir īsta vīrieša cienīga, jo jūs taču neesat nekāds mūžīgais čīkstētājs kā Amadiss. Nevajag man pateikties: labāk vainojiet savu likteni un kalpojiet karalim ne sliktāk kā iepriekš.
Rauls rūgti pasmīnēja.
— Ak, jā, es aizmirsu, ka karalis ir mans pavēlnieks.
— Es runāju par jūsu brīvību! Pat par dzīvību!
Raula skaidrais un atklātais skatiens pauda, ka viņa ir kļūdījusies un pēdējais arguments nav tāds, kas spētu vikontu ietekmēt.
— Esiet piesardzīgs, de Braželona kungs, — viņa teica, — ja jūs rīkosieties neapdomīgi, tad izraisīsiet karaļa dusmas, Jo viņš tādos brīžos nespēj uzklausīt saprāta balsi; jūsu dēļ cietīs draugi un ģimene. Pakļau- jieties un samierinieties, izdziediniet sevi.
— Es jūtos pateicīgs jūsu augstībai un protu novērtēt jūsu padomu. Centīšos tam sekot. Es lūgtu vienīgi, lai jūs man vēl kaut ko pasakāt.
— Runājiet.
— Vai tā nebūtu nekautrība, ja es jums jautātu, kā jūs uzzinājāt šo trepju, lūkas un, visbeidzot, portreta noslēpumu?
— Nav nekā vienkāršāka: lai varētu novērot galma dāmu uzvedību, man ir otra atslēga no viņu durvīm. Man likās dīvaini, ka Lavaljēra tik bieži ieslēdzas savā istabā un radīja izbrīnu grāfa de Sentenjana dzīvokļa maiņa; es brīnījos, ka karalis tagad katru dienu viesojas pie de Sentenjana, kaut gan viņi arī agrāk bija tuvi draugi; un, beidzot, man šķita savādi, ka tas viss notiek pēc jūsu aizbraukšanas un daudzi galma ieradumi pēkšņi mainās. Es nevēlos būt rotaļlieta karaļa rokās un negribu kalpot par aizsegu viņa mīlestības lietās. Pēc Lavaljēras, kas vienmēr izmanto izdevību papinkšķēt, nāks Montalē kārta, kura vienmēr gatava pasmieties, vai arī de Tonē-Šarantai, kura mūžīgi dzied. Man tāda loma neder. Es nebiju īsti korekta savā draudzībā un atklāju noslēpumu… Vēlreiz lūdzu mani atvainot, ka ievainoju jūs, bet tas bija mans pienākums. Tagad tas ir izpildīts, un jūs esat brīdināts. Piesargieties, jo zibens spēriens nebūs ilgi jāgaida!
— Un tomēr jūs kaut ko nesakāt līdz galam, jūsu augstība, — Braželons apņēmīgi noteica. — Vai tad jūs domājat, ka es klusuciešot panesīšu kaunu un nodevību?
— Raula kungs, rīkojieties tā, kā uzskatāt par vajadzīgu, tikai neatklājiet, no kā jūs uzzinājāt patiesību. Tas ir viss, ko es no jums vēlos kā atalgojumu par izdarīto pakalpojumu.
— Varat neuztraukties, jūsu augstība, — Braželons ar rūgtu smīnu apsolīja.
— Es uzpirku galdnieku, ko mīlnieki izmantoja savās interesēs. Jūs taču būtu varējis izdarīt to pašu, vai ne?
— Jā, princese. Tātad jūsu augstība man nedod nekādu padomu un neprasa no manis neko, vienīgi, lai netiktu kompromitēta jūsu augstība?
— Vienīgi to.
— Tādā gadījumā es lūgšu jūsu augstībai atļauju pakavēties te vēl kādu brīdi.
— Bez manis?
— O nē, tas nav svarīgi. To, kas man jādara, es varu paveikt arī jūsu klātbūtnē. Es lūdzu šo brīdi, lai uzrakstītu dažus vārdus.
— Tas ir bīstami. Piesargieties, vikont!
— Neviens neuzzinās, ka jūsu augstība pagodināja mani, pavadot šurp. Starp citu, es jau rakstu savu vēstulīti.
To teikdams, Rauls izņēma piezīmju grāmatiņu un, izrāvis lapiņu, ātri uzrakstīja sekojošo:
„Grāf!
Nebrīnieties, kad atradīsiet šeit manu zīmīti. Kāds no maniem draugiem, ko es drīz atsūtīšu pie jums, paskaidros jums manas vizītes iemeslu.
Vikonts Rauls de Braželons
Viņš salocīja zīmīti un iebāza to atslēgas caurumā durvīs, kuras veda uz abu mīlētāju istabu. Pārliecinājies, ka papīrs ir labi saskatāms un Sentenjans, atgriezies mājās, to nevarēs nepamanīt, viņš devās pakaļ princesei, kura jau bija paguvusi uzkāpt augšā pa trepēm.
Ārā kāpnēs viņi šķīrās. Rauls izlikās, ka ir bezgalīgi pateicīgs viņas augstībai; Henriete vēlreiz patiesi vai liekuļoti izteica līdzjūtību nelaimīgajam, kuru viņa tikko bja notiesājusi uz drausmīgām mokām.
— O, — viņa pie sevis noteica, vērodama, kā viņš aiziet, bāls un asiņu pieplūdušām acīm, — o, ja es būtu to zinājusi, es neteiktu patiesību nabaga jauneklim!