Mūsu garajā stāstā darbojas tik daudzas personas, ka katra no tām var parādīties tikai tad, kad pienākusi tās kārta, un tas atkarīgs no stāstījuma gaitas. Tāpēc lasītājiem netika dota iespēja sastapt Portosu kopš viņa atgriešanās no Fontenblo.
Karaļa pagodinājumi nebija izmainījuši cienījamā muižnieka mierīgo un labsirdīgo raksturu; tagad viņš vienīgi turēja mazliet augstāk galvu, un bez tam, kopš tā laika, kad karalis viņam izrādīja godu, aicinādams pie sava galda, viņa manierēs bija parādījies kaut kas dižens.
Viņa majestātes karaļa ēdamzāle bija atstājusi uz Portosu neizdzēšamu iespaidu.
Brasjē un Pjerfonas pavēlniekam patika kavēties atmiņās, kā šo neaizmirstamo pusdienu laikā aiz lūgto viesu mugurām drūzmējās vesels bars kalpotāju un virsnieku, kuri piepildīja visu zāli un pusdienām piešķīra sevišķu svinīgumu.
Portoss nolēma, ka viņš apbalvos Musketonu ar kādu viņa stāvoklim atbilstošu titulu, nodibinās hierarhiju arī pārējo kalpu vidū un tad radīs sev tādu pašu mazu galmu; tā bija darījuši lielie karavadoņi, un iepriekšējā gadsimtā tādu greznību atļāvās de Trevils, de Šombergs [10] , de lavjevils [11] , nerunājot nemaz par Rišeljē un Kondē.***
Kāpēc gan lai Portoss, viņa majestātes karaļa un Fukē kunga personīgais draugs, barons un karaļa inženieris, neizbaudītu visu, ko spēj dot bagātība un nopelni?
Aramiss, kurš, kā mēs zinām, bija aizņemts ar Fukē lietām, sāka aizmirst Portosu, mazliet viņu bija pametis novārtā arī d'Artanjans, kura laiku aizpildīja dienests. Trišēna un Planšē viņam bija krietni vien apnikuši, un Portoss pieķēra sevi, ka sapņo par kaut ko pat viņam pašam neskaidru. Katram, kas viņam uzdotu jautājumu, vai viņam kaut kā trūkst, Portoss bez aplinkiem atbildētu „jā".
Reiz pēc pusdienām, kad Portoss bija mazliet jautrā prātā no izdzertajiem vīniem un, godkārības mākts, pūlējās visos sīkumos atcerēties karaļa pusdienas un jau mazliet iesnaudās, sulainis ieradās ar vēsti, ka vikonts de Braželons atnācis aprunāties.
Izgājis blakuszālē, Portoss ieraudzīja savu jauno draugu, kurš, kā mēs zinām, bija nopietnu domu pārņemts.
Rauls paspieda Portosam roku, un tas, brīnīdamies, kāpēc jauneklis izskatās tik drūms, piedāvāja viņam apsēsties.
— Dārgais di Valona kungs, es vēlos lūgt kādu pakalpojumu, — Rauls iesāka.
— Brīnišķīgi, — Portoss atteica. — Tieši šodien es no Pjerfonas saņēmu astoņus tūkstošus livru un, ja jums vajadzīga nauda…
— Nē, runa nav par naudu, bet pateicos, jūs esat ļoti laipns.
— Cik žēl! Es ne reizi vien esmu dzirdējis, ka šo pakalpojumu dara reti, kaut gan to ir visvieglāk izdarīt. Mani šie vārdi pārsteidza, bet man patīk atkārtot tādus vārdus.
— Jums ir tikpat laba sirds, cik skaidrs prāts.
— Jūs esat pārāk laipns. Varbūt jūs vēlētos pusdienas?
— O nē, es neesmu izsalcis.
— Ak tā! Anglija gan ir briesmīga zeme…
— Ne visai. Bet…
— Ja tajā nebūtu brīnišķīgu zivju un labas gaļas, tad tur vispār nevarētu izturēt.
— Jā… Es atnācu…
— Es klausos. Ļaujiet tikai man remdēt slāpes. Parīzes ēdieni ir pārāk sāļi. Fu!
Portoss lika atnest šampanieša pudeli.
Viņš piepildīja Raula glāzi, pēc tam pats savējo, iedzēra pamatīgu malku un atsāka sarunu:
— Tas bija nepieciešams, lai es varētu turpināt uzmanīgi klausīties. Tagad es esmu pilnīgi jūsu rīcībā. Ko jūs vēlaties, mīļo Raul? Kas jums vajadzīgs?
— Lūdzu, pasakiet savas domas par strīdiem.
— Manas domas? Paskaidrojiet sīkāk, ko jūs domājat? — Portoss paberzēja ar pirkstiem pieri.
— Es gribu teikt, kāda ir jūsu attieksme, ja starp jūsu draugu un kādu trešo personu izcēlies strīds?
— O, brīnišķīga, kā vienmēr.
— Lieliski. Un ko jūs tad darāt?
— Ja maniem draugiem rodas strīdi, es ievēroju savu parasto principu: zaudētu laiku atpakaļ atgriezt nevar, un tāpēc visas lietas labāk kārtot, kamēr cilvēki vēl nav atdzisuši.
— O, vai tas patiešām ir jūsu princips?
— Tieši tā. Tiklīdz izcēlies strīds, es cenšos savest abas pretējās puses kopā. Saprotiet, tādos apstākļos ir gluži neiespējami kaut ko nenokārtot.
— Bet es domāju, — Rauls brīnījās, — tāda rīcība drīzāk gan…
— Nekādā gadījumā. Iedomājieties tikai, man bijušas kādas simt astoņdesmit vai simt deviņdesmit divkaujas, ja neņem vērā nejaušas ķildas.
— Tas tikai ir skaitlis! — Rauls neviļus pasmaidīja.
— O, tie ir tīrie sīkumi — es taču esmu velnišķīgi miermīlīgs. d'Artanjans gan skaita savas divkaujas simtos. Viņš nudien ir bargs un pie- kasīgs, es viņam to esmu pārmetis ne reizi vien.
— Tātad parasti jūs centāties nokārtot lietas, ko draugi jums uzticēja?
— Vēl nav bijis gadījuma, kad es tās nenokārtotu, — Portoss atbildēja tik labsirdīgā pārliecībā, ka Rauls gandrīz pielēca kājās no sava krēsla.
— Vai vienošanās neaizskāra kāda godu?
— O, par to es varu galvot. Pagaidiet mirkli, es paskaidrošu, kāds ir mans otrs princips. Tiklīdz draugs man izstāsta par savu strīdu, es sāku rīkoties — nekavējoties dodos pie viņa pretinieka, bruņojies ar laipnību un aukstasinību, jo tās, bez šaubām, ir nepieciešamas…
— Tāpēc arī jums izdodas tik veiksmīgi un pārliecinoši visu nokārtot, — Rauls rūgti noteica.
— Domāju gan. Tātad es dodos pie pretinieka un saku viņam: „Kungs, jūs droši vien pats saprotat, cik dziļi esat aizskāris manu draugu."
Rauls sarauca pieri.
— Reizēm, lai neteiktu bieži vien, — Portoss turpināja, — mans draugs nemaz nav apvainots, vēl vairāk — tieši viņš pirmais izteicis apvainojumus. Spriediet pats, vai tas nav veikls iesākums?
Portoss sāka smieties. Kamēr dārdēja viņa smiekli, Rauls domāja:
„Man nu gan neveicas. De Giša vēsums mani saldēja, d'Artanjans ņirgājās par mani, bet Portoss ir pārāk mīkstsirdīgs — neviens šo lietu nenokārtos tā, kā es gribu. Es taču griezos pie Portosa cerībā atrast zobenu spriedelējumu un atrunu vietā… Kā man neveicas!"
Portoss atvilka elpu un turpināja:
— Tā ar vienu frāzi es padaru par vainīgo pretinieku.
— Kā nu kuro reizi, — Rauls izklaidīgi piebilda.
— Nē, tas ir pārbaudīts paņēmiens… tātad padaru viņu par vainīgo; te nu es lieku lietā visu man piemītošo laipnību, lai novestu savu ieceri līdz laimīgam atrisinājumam. Tā nu es ar laipnu sejas izteiksmi pieeju pretiniekam klāt un paņemu aiz rokas…
— O! — Rauls kļuva nepacietīgs.
— Un saku: „Kungs, tagad jūs pārliecinājāties, ka aizvainojāt manu draugu, un mēs ceram, ka jūs neatteiksieties atbildēt par savu rīcību. No šī brīža starp jums jāvalda vislielākajai laipnībai. Tādēļ man uzdots jums paziņot mana drauga zobena garumu."
— Ko? — Rauls iesaucās.
— Pagaidiet, tas vēl nav viss. „Mana drauga zobena garumu… Lejā man ir vēl viens zirgs; mans draugs jūs gaida tur un tur; es dodos ceļā kopā ar jums un pa ceļam mēs paķersim līdz jūsu sekundantu. Lieta nokārtota."
— Un jūs samierināt pretiniekus divkaujas vietā? — Rauls īgni noprasīja.
— Ko? — Portoss viņu pārtrauca. — Samierinu? Kāpēc?
— Jūs taču teicāt, ka lieta nokārtota?
— Protams. Mans draugs taču gaida.
— Nu, ja jau viņš gaida…
— Viņš gaida tikai tāpēc, lai iepriekš izvingrinātu kājas. Toties pretiniekam pēc jāšanas ķermenis ir sasprindzināts. Viņi ieņem pozīcijas, un mans draugs nogalina ienaidnieku. Tas arī ir viss.
— Ā, tātad viņš to nogalina? — Rauls jutās pārsteigts.
— Kā gan citādi? Vai tad es izvēlēšos tādus draugus, kas ļauj nogalināt sevi? Man ir simt un viens draugs, un pirmie no tiem ir jūsu cienījamais tēvs, Aramiss un d'Artanjans, kurus neviens par miroņiem gan neturēs.
— Ak, manu mīļo baron! — Rauls sajūsmināts iesaucās un dedzīgi noskūpstīja Portosu.
— Tātad jums patīk mana metode? — milzis apvaicājās.
— Patīk gan un pie tam tik ļoti, ka es šodien pat, šai pašā brīdī un bez kavēšanās lūgšu jūsu palīdzību. Jūs esat tieši tāds cilvēks, kāds man ir vajadzīgs.
— Lieliski! Esmu jūsu rīcībā. Vai jūs gribat cīnīties divkaujā?
— Katrā ziņā.
— Tas ir gluži dabiski. Un ar ko?
— Ar de Sentenjana kungu.
— Es viņu pazīstu… Burvīgs jauneklis, un viņš bija pret mani izcili laipns, kad man bija gods pusdienot pie karaļa. Pats par sevi saprotams, es viņam atbildēšu tāpat, pat ja tas nebūtu mans paradums. Vai viņš jūs apvainoja?
— Līdz nāvei..
— Velns parāvis! Vai es arī varu lietot vārdus „līdz nāvei"?
— Ja vēlaties, varat lietot arī stiprākus.
— Tas ir ļoti parocīgi.
— Lieta nokārtota, vai ne? — Rauls pasmīnēja.
— Protams… Kur jūs viņu gaidīsiet?
— O, piedodiet, tas ir sarežģīti. Grāfs de Sentenjans ir tuvs karaļa draugs.
— Es par to esmu dzirdējis.
— Ja man izdosies viņu nogalināt…
— Jūs viņu noteikti nogalināsiet, bet jums pašam jāparūpējas par savu drošību; tagad tas nesagādā lielas grūtības. Ja jūs būtu dzīvojis manā jaunībā, tad gan būtu vareni!
— Mīļais draugs, jūs mani nesapratāt. Es gribēju teikt, ka šo divkauju nebūs tik viegli noorganizēt; de Sentenjans ir karaļa draugs, un karalis var par to iepriekš uzzināt.
— Nu nē! Jūs taču zināt manu metodi: „Kungs, jūs apvainojāt manu draugu un…"
— Jā, zinu.
— Pēc tam: „Kungs, lejā stāv zirgs". Iekams viņš būs paguvis ar kādu pārmīt kaut vārdiņu, es jau sen būšu viņu aizvedis.
— Vai viņš ļaus sevi tik viegli aizvest?
— Velns parāvs! To es gan gribētu redzēt! Viņš būtu pirmais… Kaut gan tagadējā jaunatne… Nu ko, ja vajadzēs, es viņu aiznesīšu uz rokām.
Demonstrēdams savu vārdu patiesību, Portoss pacēla Raulu kopā ar krēslu.
— Lieliski, — jauneklis smiedamies noteica. — Tagad mums jānoskaidro vēl pēdējais jautājums.
— Kāds?
— Par apvainojumu, ko man izdarījis de Sentenjans.
— Bet par to vairs nav ko runāt.
— Nē, dārgais di Valona kungs, mūsdienu cilvēkiem, kā jūs tos nosaucāt, ir noteikums, ka jāpaskaidro, kāpēc tiek izteikts izaicinājums.
— Jā, pēc jūsu jaunās kārtības tā ir. Tādā gadījumā pastāstiet man par savu lietu.
— Ziniet…
— Nolādēts! Jau sākas sarežģījumi. Agrākajos laikos mēs nekad neiedziļinājāmies sīkumos. Cīnījāmies, tāpēc ka vajadzēja. Ja runājam par mani, es nekad nemeklēju labāku iemeslu.
— Mans draugs, jums ir pilnīga taisnība.
— Tātad es klausos. Kādi ir jūs motīvi?
— Garš stāsts. Tomēr tik un tā būs jāiedziļinās sīkumos…
— Jā, jā, velns parāvis. To prasa jaunā kārtība.
— Atkārtoju vēlreiz — tā kā būs jāiedziļinās sīkumos, bet, no otras puses, mana lieta ir pārāk sarežģīta un prasa, lai to paturētu noslēpumā…
— Tieši tā!
— Būšu ļoti pateicīgs, ja grāfam de Sentenjanam teiksiet, — gan jau viņš sapratīs, — ka, pirmkārt, mani aizvaino viņa pārcelšanās.
— Pārcelšanās… Labi, — Portoss nolieca vienu pirkstu. — Tālāk.
— Tālāk tas, ka viņš ierīkojis lūku savā jaunajā dzīvoklī.
— Saprotu — lūku. Sasodīts, tas ir svarīgi! Es saprotu, ka tas jūs saniknoja. Kā gan tas slamsts uzdrošinājās ierīkot lūkas, neapspriedies vispirms ar jums! Lūkas! Tūkstoš velnu! Pat man nav nekā tamlīdzīga, ja neņem vērā manu pazemes cietumu Brasjē!
— Jūs vēl piebildīsiet, ka pēdējais, kas mani aizvaino — tas ir portrets, kurš grāfam de Sentenjanam labi zināms.
— Nu, lūk, portrets arī vēl!.. Padomā tikai! Pārcelšanās, lūka un portrets. Mans draugs, pilnīgi pietiek jau ar vienu no šiem iemesliem, lai visi Francijas un Spānijas muižnieki pārgrieztu viens otram rīkli, un tas nav maz.
— Tātad, mans draugs, tagad jūs zināt pietiekoši daudz?
— Es ņemu līdz otru zirgu. Izvēlieties divkaujas vietu un, kamēr gaidīsiet, pavingrinieties izdarīt izklupienus un pliē*, tie dod ķermenim lokanību.
— Pateicos. Es gaidīšu Vensenas mežā pie Mazo brāļu klostera.
— Lieliski… bet kur lai es meklēju grāfu de Sentenjanu?
— Karaļa pilī.
Portoss pašķindināja solīdu apmēru zvanu. Parādījās kalps.
— Manu galma tērpu, — Portoss pavēlēja, — un manu zirgu. Vēl vienu zirgu līdz.
Kalps paklanījās un izgāja.
— Vai jūsu tēvs par to zina? — Portoss jautāja.
— Nē, bet es viņam uzrakstīšu.
— Bet d'Artanjans?
— D'Artanjana kungs arī nezina. Viņš ir piesardzīgs un būtu mani atrunājis no divkaujas.
Plie — viens no paņemieniem paukošanā; arī dejas figūra (no fr. plier — saliekt, salocīt; burtiski — pietupiens).
— D'Artanjans tomēr ir gudrs padomnieks, — Portoss ieteicās, savā cēlsirdīgajā pieticībā brīnīdamies, ka kāds nāk pie viņa, ja pasaulē ir d'Artanjans.
— Dārgais di Valona kungs, es jūs lūdzu, neizprašņājiet mani, — Rauls turpināja. — Es pateicu visu, ko varēju. Es alkstu pēc darbības un gribu, lai tā būtu barga un noteikta, tāda, kādu vien jūs spējat iepriekš sagatavot. Tāpēc es arī griezos pie jums.
— Jūs būsiet ar mani apmierināts, — Portoss pamāja.
— Atcerieties, dārgais draugs, ka, izņemot mūs abus, nevienam, nav jāzina par šo divkauju.
— Tomēr par to parasti nojauš, kad atrod mežā līķi. Mīļais draugs, es jums apsolu visu, ko gribat, bet tikai ne nodarboties ar līķa slēpšanu. Ja viņš tur ir, tad visi to redzēs un no tā nevar izbēgt. Mani principi neļauj to vienkārši aprakt. Tas ož pēc slepkavības. No riska uz risku, kā saka normandieši.
— Mans dārgais un drosmīgais draugs, uz priekšu!
— Uzticieties man, — milzis noteica, iztukšodams pudeli, kamēr sulainis uz krēsliem izklāja greznu tērpu un mežģīnes.
Rauls atstāja Portosu ar slepenu prieku sirdī; viņš sev sacīja:
„Ak, viltīgais karali! Nodevēj! Tev es nevaru uzbrukt — karaļi ir neaizskarami! Toties tavs līdzdalībnieks, savedējs aizstās tevi, bet pēc tam padomāsim arī par Luīzi."