Ārkārtīgi apmierināts ar savu uzdevumu, kas viņam lika atkal justies jaunam, Portoss uzvilka galma tērpu, un šoreiz tas viņam prasīja vismaz pusstundu mazāk kā parasti.
Kā jau cilvēks, kurš apgrozās augstākajā sabiedrībā, viņš vispirms aizsūtīja sulaini uzzināt, vai grāfs de Sentenjans ir mājās. Viņam atbildēja, ka grāfa kungs kopā ar visu galmu pavadījis karali uz Senžermēnu un nupat atgriezies. Izdzirdējis šo atbildi, Portoss aizsteidzās un iegāja grāfa de Sentenjana istabās, kad grāfam patlaban vilka nost zābakus.
Pastaiga bija izdevusies lieliski. Karalis jutās arvien varāk iemīlējies un laimīgs, tāpēc pret visiem izturējās ar apburošu laipnību. No viņa plūda neizsakāma žēlastība, kā tais laikos sacīja dzejnieki.
Jācer, ka mūsu lasītāji nav aizmirsuši, ka grāfs de Sentenjans nodarbojās ar dzejošanu un pats uzskatīja, ka pierādījis to pietiekami svarīgā brīdī, lai varētu pretendēt uz dzejnieka vārdu. Būdams nenogurdināms savā mīlestībā uz dzeju, viņš visu ceļu apbēra ar savām četrrindēm, sešrindēm un madrigāliem vispirms karali un pēc tam Lavaljēru.
Karalis arī neatpalika un sacerēja divrindi. Lavaljēra, kā jebkura iemīlējusies sieviete, atbildēja ar divām jaukām sonetām.
Kā lasītājs noprot, Apollonam šī diena bija izdevusies. ,
Atgriezies Parīzē, de Sentenjans, zinādams, ka viņa dzejoļi izplatīsies pa visu pilsētu, sāka rūpīgāk nekā pastaigas laikā nodarboties ar savu darbu formu un saturu. Kā maigs tēvs, kam savi bērni jāstāda priekšā augstākajai sabiedrībai, viņš visu laiku raizējās, vai tikai publikai viņa iztēles augļi liksies pietiekoši gludi, harmoniski un eleganti.
Lai noveltu šo smago nastu no sirds, Sentenjans pēc atmiņas skaļi deklamēja madrigālu, ko bija lasījis karalim un apsolījis pārrakstīt un iedot viņam pēc atgriešanās:
Ak, īris, tas, ko saka jūsu draiskais skats, Un tas, ko sajūt jūsu sirds, Nav viens tas pats.
Kāpēc gan nolemts man tāds liktens greizs — To iemīlēt, kas mani krāpusi ne reiz.
Šis madrigāls gan skanēja visai eleganti, kad to deklamēja, bet rakstītā veidā tas tomēr Sentenjanu īsti neapmierināja. Autors pats un vēl daži bija to novērtējuši ļoti atzinīgi, bet iedziļinoties dzejolis viņa acīs mazliet zaudēja spožumu.
De Sentenjans sēdēja pie galda, pārmetis vienu kāju pāri otrai un, pakausi kasīdams, atkārtoja savu dzejoli.
— Nē, pēdējais pants nav izdevies. Par mani zobosies visi pārējie dzejdari. Teiks, ka tas ir tikai augstmaņa sacerēts, un, ja karalim nonāks ausīs, ka es esmu vājš dzejnieks, viņš vēl var tam noticēt.
Nododamies šīm pārdomām, Sentenjans izģērbās. Viņš tikko bija novilcis kamzoli un gribēja uzvilkt halātu, kad sulainis pavēstīja, ka barons di Valons de Brasjē de Pjerfons vēlas viņu redzēt.
— Vesels ķekars vārdu! Es tādu nepazīstu.
— Tas ir muižnieks, kuram bija tas gods pusdienot kopā ar grāfa kungu pie karaļa galda, kad viņa majestāte uzturējās Fontenblo, — sulainis paskaidroja.
— Pie karaļa Fontenblo! — de Sentenjans iesaucās. — Lūdziet, lai šis muižnieks tūdaļ ienāk!
Sulainis steidzās izpildīt pavēli. Portoss ienāca.
Sentenjanam piemita īsta galminieka atmiņa: viņš uzreiz pazina provinces muižnieku ar mazliet dīvaino reputāciju, kuram karalis izrādīja uzmanību par spīti apkārt stāvošo virsnieku zobgalīgajiem smaidiem. De Sentenjans to atcerējās un izrādīja Portosam visdziļāko cieņu, ko Portoss uzskatīja par pilnīgi dabisku, jo arī pats, dodamies pie pretinieka, pilnībā ievēroja etiķeti.
De Sentenjans pavēlēja sulainim, kurš bija pieteicis apmeklētāju, padot Portosam krēslu. Muižnieks nesaskatīja tur nekā sevišķa, apsēdās un noklepojās. Viņi apmainījās ar parasto sveicienu, tad grāfs izmantoja savas saimnieka tiesības un vaicāja viesim:
— Barona kungs, kādam laimīgam gadījumam man jāpateicas par jūsu apmeklējumu?
— Tieši to es vēlētos jums paskaidrot, grāfa kungs, bet piedodiet…
— Ko, baron?
— Es jūtu, ka salauzīšu jūsu krēslu.
— Gan jau tā nebūs, baron, — Sentenjans atteica.
— Tas tomēr tūlīt lūzīs un, ja es nepasteigšos piecelties, tad nokritīšu, un tāds stāvoklis nemaz nav piemērots nopietnajam uzdevumam, ar kādu es esmu ieradies.
Portoss piecēlās un izrādījās, ka īstajā laikā, jo krēsla kājas saļodzījās un sēdeklis nošļuka par vairākām collām. De Sentenjans sāka acīm meklēt kādu izturīgāku krēslu, ko varētu piedāvāt viesim.
— Mūsdienu mēbeles kļuvušas tik neizturīgas, ka taisni jāsmejas, — Portoss piezīmēja, kamēr grāfs nodevās meklējumiem. — Manā jaunībā, kad es mēdzu sēsties daudz enerģiskāk nekā tagad, neatceros, ka būtu salauzis kaut vienu krēslu, ja neskaita gadījumus, kad es tos traktierī salauzu ar rokām.
De Sentenjans atbildēja uz šo joku ar laipnu smaidu.
— Par nelaimi es negribēju runāt par to, — Portoss turpināja, apsēzdamies uz kušetes, kura gan iečīkstējās, bet tomēr izturēja viņa svaru.
— Kāpēc par nelaimi? Vai tad jūs, baron, esat ieradies ar sliktām ziņām?
— Ar sliktām ziņām muižniekam? O nē, grāfa kungs! — Portoss pieklājīgi atbildēja. — Es ierados, lai pavēstītu, ka jūs esat nežēlīgi aizvainojis kādu manu draugu.
— Es! — de Sentenjans iesaucās. — Es esmu aizvainojis kādu no jūsu draugiem? .Kuru tad, lūdzu pasakiet!
— Vikontu Raulu de Braželonu!
— Es lai būtu apvainojis de Braželona kungu! Mans kungs, es viņu tikko pazīstu vai, patiesību sakot, nemaz nepazīstu, patlaban tas atrodas Anglijā. Es viņu tik sen neesmu redzējis, ka nekā nevarēju viņu aizvainot.
— Kungs, vikonts de Braželons atrodas Parīzē, — Portoss nesatricināmi mierīgi turpināja, — bet, kas attiecas uz apvainojumiem, tad galvoju, ka jūs patiešām esat viņu aizvainojis… ja jau viņš pats tā teica. Jā, grāf, jūs esat viņu cietsirdīgi aizvainojis līdz nāvei, es vēlreiz atkārotoju — līdz nāvei.
— Tas nav iespējams, baron, es zvēru jums, nudien nav iespējams!
— Starp citu, — Portoss piebilda, — jūs nevarat to nezināt, jo vikonts de Braželons man teica, ka zīmītē jūs brīdinājis.
— Es neesmu saņēmis nekādu zīmīti. Dodu jums vārdu.
— Tas nu gan ir brīnums! — Portoss bija pārsteigts. — Rauls sacīja…
— Tūlīt jūs pārliecināsieties, ka es neesmu saņēmis šo zīmīti, — de Sentenjans noteica un piezvanīja.
— Bask, cik zīmītes un vēstules atnesa manas prombūtnes laikā?
— Trīs, grāfa kungs.
— Kādas?
— Zīmītes no de Fjeska kunga un de Lafertē kunga, vēstuli no de Lasfuentesa kunga.
— Vai tas ir viss?
— Viss, grāfa kungs.
— Saki taisnību barona kunga klātbūtnē, tikai nemelo, vai dzirdi! Es par tevi atbildu.
— Grāfa kungs, vēl bija zīmīte no…
— No kā? Saki ātrāk!
— No kādas jaunkundzes — de Lavai…
— Diezgan, — Portoss delikāti viņu pārtrauca. — Labi, es jums ticu, grāfa kungs.
De Sentenjans aizsūtīja sulaini prom un pašrocīgi aizslēdza durvis. Nākdams atpakaļ pie sava viesa un skatīdamies taisni uz priekšu, viņš pēkšņi ievēroja, ka blakus istabas durvju atslēgas caurumā rēgojās pa- pīrītis, ko Braželons tur bija iebāzis.
— Kas tad tur? — viņš brīnījās.
— O! — Portoss iesaucās.
— Zīmīte atslēgas caurumā!
— Varbūt tā ir tā pati, — Portoss minēja. — Paskatieties!.
Sentenjans izvilka papīrīti un atlocīja:
— Zīmīte no de Braželona kunga!
— Redziet nu, man bija taisnība. O, ja es reiz kaut ko saku…
— To atnesis pats vikonts de Braželons, — grāfs nobālis murmināja. — Tas ir par traku! Kā viņš te iekļuva?
De Sentenjans vēlreiz piezvanīja, un atkal parādījas Basks.
— Kas te ieradās, kamēr es biju pastaigā kopā ar viņa majestāti karali?
— Neviens, grāfa kungs.
— Tas nevar būt! Kāds te ir bijis.
— Nē, grāfa kungs, neviens te nevarēja iekļūt, jo atslēgas bija man kabatā.
— Un tomēr te ir zīmīte, kas atradās atslēgas caurumā. Kāds to tur iebāzis. Tā taču nevarēja tur uzrasties pati no sevis!
Basks pilnīgā neizpratnē noplātīja rokas.
— Varbūt to izdarījis de Braželona kungs, — Portoss izteica pieņēmumu.
— Tad jau viņš te ienāca?
— Bez šaubām, kungs.
— Kā gan, ja atslēga bija pie manis? — Basks neatlaidās.
De Sentenjans izlasīja zīmīti un saņurcīja.
— Te kaut kas slēpjas, — viņš domīgi nomurmināja.
Portoss ļāva viņam kādu brīdi to visu apdomāt, bet tad atjaunoja sākotnējo tēmu.
— Vai nevēlaties atgriezties pie mūsu darīšanām? — viņš jautāja de Sentenjanam, kad sulainis bija aizgājis.
— Acīmredzot zīmītē, kas tik dīvaini te nokļuvusi, tas paskaidrots. Vikonts de Braželons raksta, ka mani apmeklēs kāds viņa draugs.
— Šis draugs esmu es; tātad viņš jums raksta par manu ierašanos.
— Lai nodotu uzaicinājumu uz divkauju?
— Tieši tā.
— Un viņš apgalvo, ka es esot viņu aizvainojis?
— Nežēlīgi un līdz nāvei.
— Paskaidrojiet man, lūdzu, kā. Viņa rīcība ir tik noslēpumaina, ka es nespēju tajā saskatīt nekādu jēgu.
— Kungs, — Portoss atbildēja, — manam draugam noteikti ir svarīgi iemesli; ja jūs sakāt, ka viņa rīcība ir pārāk noslēpumaina, tad vainojiet tur tikai pats sevi.
Portoss pēdējie vārdi izskanēja tik pārliecinoši, ka cilvēki, kuri viņu pietiekoši labi nepazina, noteikti nodomātu, ka tajos slēpjas dziļa jēga.
— Noslēpums! Pieņemsim. Tad mēģināsim to noskaidrot, — de Sentenjans teica.
Portoss pielieca galvu un svarīgi paziņoja:
— Jums būtu labāk, ja es neiedziļinātos paskaidrojumos; tam ir pietiekoši svarīgi iemesli.
— Es jūs ļoti labi saprotu. Lai notiek, kungs. Dodiet man tikai nelielu mājienu; es klausos.
— Vispirms jau tas, ka jūs pārcēlāties šurp no vecā dzīvokļa, — Portoss iesāka.
— Tas tiesa, es patiešām pārcēlos.
— Tātad jūs to atzīstat? — Portoss noprasīja ar acīmredzamu apmierinājumu.
— Vai atzīstu? Nu, jā. Kāpēc jūs domājat, ka es to noliegšu?
— Jūs to atzināt. Lieliski, — Portoss secināja, paceldams gaisā vienu pirkstu.
— Paklausieties, kā gan mana pārcelšanās var kaitēt vikontam de Braželonam? Atbildiet taču! Es galīgi nesaprotu, par ko jūs runājat.
Portoss pārtrauca grāfu un tikpat svarīgi turpināja:
— Kungs, tas ir tikai pirmais no apvainojumiem, ko pret jums vērš de Braželona kungs. Ja viņš to izvirzījis, tātad jūtas aizvainots.
De Sentenjans nepacietīgi piecirta kāju.
— Tas līdzinās nepieklājīgam ķīviņam, — viņš noteica.
— Ar tik kārtīgu cilvēku kā vikonts de Braželons nevar rasties nepieklājīgs ķīviņš, — Portoss turpināja. — Vai jūs vairs neko nevēlaties teikt par pārcelšanos?
— Nē. Tālāk?
— Ak tālāk? Ņemiet vērā, kungs, ka tas jau bija viens aizvainojums, uz kuru jūs neatbildējāt, vai, pareizāk sakot, atbildējāt neapmierinoši. Kungs, jūs atstājāt veco dzīvokli, tas aizvainoja de Braželona kungu, un jūs neuzskatāt par vajadzīgu atvainoties. Ļoti labi!
— Ko? — de Sentenjans iekliedzās, jo viņu bija aizkaitinājis sarunu biedra flegmātiskums. — Man jālūdz atļauja de Braželona kungam, vai es drīkstu pārcelties, vai man jāpaliek turpat? Apžēliņ!
— Labi, labi, kungs. Jūs redzēsiet, ka tas vēl nav nekas salīdzinājumā ar otru apvainojumu.
Portoss savilka bargu seju:
— Bet lūka; ko jūs, kungs, teiksiet par lūku?
Sentenjans kļuva bāls kā krīts. Viņš tik strauji atgrūda krēslu, ka pat Portoss par spīti savam bērnišķīgajam naivumam nojauta, cik trāpīgs bijis trieciens.
— Par lūku? — Sentenjans nomurmināja.
— Jā, kungs, lūdzu paskaidrojiet, ja spējat, — Portoss ierosināja, pakratīdams galvu.
De Sentenjans samulsis nočukstēja:
— O, mani kāds nodevis! Viss kļuvis zināms!
— Galu galā vienmēr viss kļūst zināms, — aizrādīja Portoss, kurš patiesībā neko nezināja.
— Jūs redzat, ka es jūtos galīgi satriekts un pavisam zaudēju galvu.
— Netīra sirdsapziņa! O, tas nav labi!
— Cienītais kungs!
— Visi to uzzinās, un sāksies runas…
— Ak kungs, tādu noslēpumu nedrīkst uzticēt pat biktstēvam! — grāfs iesaucās.
— Mēs gādāsim, lai noslēpums nenāk gaismā.
— Kungs, ja vikonts de Braželons uzzinājis šo noslēpumu, vai viņš apzinās briesmas, kādām pakļauj sevi un citus?
— De Braželona kungs nekādām briesmām sevi nepakļauj un ne no kā nebaidās. Ar Dieva palīgu jūs to drīz vien jutīsiet uz savas ādas.
„Viņš ir traks! — de Sentenjans nodomāja. — Ko viņš grib no manis?"
Skaļi viņš sacīja:
— Kungs, beigsim par to runāt.
— Jūs aizmirsāt portretu! — Portosa pērkonam līdzīgā balss lika grāfa asinīm sastingt.
Tā kā nevarēja būt nekādu šaubu, ka tika runāts par Lavaljēras portretu, de Sentenjanam pamazām sāka ataust gaisma.
— Ā! — viņš iesaucās. — Tagad atceros, ka de Braželona kungs bija viņas līgavainis.
Portoss pacentās izskatīties ļoti cienīgs (tas daudzreiz palīdz apslēpt neziņu).
— Ne man, ne jums nav nekādas daļas, vai mans draugs bija jūsu pieminētās personas līgavainis. Vēl vairāk, es esmu pārsteigts, ka jūs at- ļāvāties tik nepiesardzīgi izteikties. Tas jums var sagādāt diezgan daudz nepatikšanu.
— Kungs, jūs sevī apvienojat visdziļāko prātu, cēlsirdību un iejūtību, kas vien kādreiz ir piemitusi vienai personai. Es beidzot uzminēju, par ko ir runa.
— Jo labāk, — Portoss pamāja.
— Jūs man to ļāvāt noprast ļoti gudri un skaidri. Pateicos jums, kungs.
Portoss piepūtās lepnumā.
— Tagad, kad esmu visu sapratis, — Sentenjans turpināja, — atļaujiet man paskaidrot…
Portoss papurināja galvu, rādīdams, ka neko negrib dzirdēt, bet de Sentenjans neatlaidās.
— Ticiet man, es esmu dziļi izmisis par visu notikušo, bet ko jūs būtu darījis manā vietā? Starp mums runājot, ko jūs būtu darījis?
Portoss pacēla galvu.
— Jaunais cilvēk, mēs nerunājam par to, ko es būtu vai nebūtu darījis. Jūs zināt tagad visus trīs apvainojumus, vai ne?
— Runājot par pirmo, es vēršos pie jūsu godaprāta — vai gan es varēju, vai es drīkstēju neklausīt karaļa vēlmei, pārcelties uz citām telpām, ja tāda tika izteikta?
Portoss jau pavēra muti, bet de Sentenjans neļāva viņam neko pateikt.
— Ahā, mana atklātība jūs aizkustina, — viņš pēc sava prāta izskaidroja Portosa kustību. — Jūs piekrītat, ka man ir taisnība?
Portoss neko neatbildēja.
— Es pāreju pie tas nolādētās lūkas, — de Sentenjans pacēla balsi, pieskardamies Portosa plecam, — lūkas, kas kļuvusi par ļaunuma sakni; lūka tik ierīkota, lai… jūs jau zināt, kāpēc. Vai patiešām jūs varat iedomāties, ka es pēc savas gribas ierīkoju lūku tādā vietā, lai… O, jūs noteikti tam neticat, un tātad arī šeit jūs varat nojaust, uzminēt, nē, saskatīt pāri man stāvošu spēku. Jūs taču saprotat, ka tā ir aizraušanās, es nesaku mīlestība, šis nepārvaramais neprāts… Ak Dievs! Par laimi man ir darīšana ar sirsnīgu un jūtīgu cilvēku, citādi… kāda nelaime un kauns nabaga meitenei!., un arī tam… tam, kura vārdu es negribu nosaukt!
Portoss, ko de Sentenjana daiļrunība un žesti bija gluži apstulbinājuši, stāvēja kā sastindzis un nopūlējās uztvert šo vārdu birumu, no kura nekā nesaprata.
De Sentenjans bija aizrāvies pats ar savu runu; viņš runāja aizvien skaļāk, un arī žestikulēja straujāk un asāk. Vārdi plūda bez apstāšanās:
— Kas attiecas uz portretu (es ļoti labi saprotu, ka portrets ir galvenais apvainojums), tad padomājiet pats, vai es esmu vainīgs? Kam bija vajadzīgs šis portrets? Vai man? Kas viņu mīl? Ne jau es! Kas alkst pēc viņas? Ne jau es! Kas viņu ieguvis? Vai tad es? Nē un tūkstošreiz nē! Es saprotu, ka de Braželona kungs droši vien jūtas izmisis, es zinu, ka tādu nelaimi ir grūti pārdzīvot. Ziniet, arī es ciešu, tomēr pretošanās nav iespējama. Viņš cīnīsies? Vikontu tikai izsmies. Ja viņš neatlaidīsies, tad pazudinās sevi. Jūs pats man teiksiet, ka ir neprātīgi tā ļauties izmisumam; jūs taču mani sapratāt, jūs esat saprātīgs! No jūsu domīgās, koncentrētās, es pat teiktu — rūpju nomāktās sejas es redzu, ka arī jūs satriekusi situācijas nopietnība. Atgriezieties pie vikonta de Braželona; pateicieties viņam manā vārdā, ka viņš pratis izvēlēties par vidutāju tādu cilvēku kā jūs. Ticiet, ka es no savas puses mūžam būšu pateicīgs jums, kas tik smalkjūtīgi un ar tādu izpratni nokārtoja mūsu domstarpības. Ja ļaunais liktenis lēmis, lai šo noslēpumu, kurš varētu apmierināt pat visgodkārīgāko cilvēku, zinātu nevis trīs, bet četras personas, tad es priecājos, patiesi priecājos no visas sirds, ka dalu to tieši ar jums. No šī brīža jūs varat uz mani paļauties, es vienmēr esmu jūsu rīcībā. Ko es varētu darīt jūsu labā? Kas man jālūdz, vēl vairāk — jāprasa? Runājiet, baron, runājiet!
Sekojot tā laika familiāri draudzīgajām paražām, de Sentenjans maigi apskāva Portosu. Portoss pacieta šos apkampienus nesatricināmā mierā.
— Runājiet, — de Sentenjans mudināja, — ko jūs vēlaties?
— Kungs, — Portoss ierunājās, — lejā man ir zirgs, esiet tik laipns un kāpiet tam mugurā. Zirgs ir lielisks un nesagādās jums nekādas rūpes.
— Kāpt zirgā? Kāpēc? — de Sentenjans ziņkārīgi apvaicājās.
— Lai kopā ar mani dotos uz turieni, kur mūs gaida vikonts de Braželons.
— Ā, es saprotu, viņš grib ar mani parunāt. Laikam, lai uzzinātu sīkumus? Ak vai, tā ir pārāk delikāta tēma. Pašlaik es tomēr nevaru, mani gaida karalis.
— Karalis pagaidīs, — Portoss noteica.
— Un kur de Braželona kungs mani gaida?
— Pie Mazajiem brāļiem Vensenas mežā.
— Jūs laikam jokojat?
— Nedomāju vis; es katrā ziņā nejokoju. — Savilcis skarbu seju, Portoss vēl piebilda: — Mazie brāļi — tā ir vieta, kur norunā divkaujas.
— Ko tad es darīšu pie Mazajiem brāļiem?
Portoss nesteidzīgi izvilka zobenu.
— Tik garš ir mana drauga zobens, — viņš parādīja.
— Velns parāvis, tas cilvēks ir jucis! — de Sentenjans iesaucās.
Portosa seja pietvīka.
— Kungs, — viņš atteica, — ja man nebūtu tas gods atrasties jūsu mājā vikonta de Braželona uzdevumā, es jūs izmestu ārā pa jūsu paša logu! To mēs tomēr atliksim uz vēlāku laiku, un jūs no tā neko nezaudēsiet. Nu, vai jūs nāksiet uz Vensenas mežu?
— E, ē…
— Vai jūs turp dosieties ar labu?
— Bet…
— Ja nenāksiet ar labu, es jūs aizvilkšu ar varu. Sargieties!
— Bask! — de Sentenjans iekliedzās.
Basks ienācis paziņoja:
— Karalis aicina grāfa kungu pie sevis.
— Tā ir cita lieta, — Portoss noņurdēja, — karaļa dienests stāv pāri visam. Mēs gaidīsim jūs līdz vakaram, kungs.
Savā parastajā laipnībā paklanījies de Sentenjanam, Portoss izgāja sajūsmināts, ka tik labi nokārtojis šo lietu.
De Sentenjans noskatījās viņam pakaļ, tad ātri uzvilka parādes tērpu un aizsteidzās pie karaļa, atkārtodams:
— Uz Vensenas mežu!.. Vensenas mežs!.. Redzēsim, ko karalis teiks par šo izaicinājumu. Velns parāvis, tas domāts viņam un nevienam citam!