Pēc Apollonam veltītās pastaigas, kurā katrs no dalībniekiem bija ziedojis savu artavu mūzām, kā tolaik mēdza teikt dzejnieki, karalis savos apartamentos sastapa Fukē, kas gaidīja viņa atgriešanos.
Tūlīt pat parādījās arī Kolbērs, kurš bija gaidījis karali gaitenī un tagad sekoja viņam pa pēdām kā modra un greizsirdīga ēna. Kolbērs joprojām izskatījās tāds pats — kvadrātveidīga galva, grezns, bet slikti pieguļošs tērps, kurā viņš atgādināja alu pārdzērušos flāmu augstmani.
Ieraudzījis ienaidnieku, Fukē palika nesatricināmi mierīgs. Visā tālākajā sarunā viņš centās neatklāt savas patiesās jūtas, kaut gan tas nemaz nenācās viegli, jo augstmaņa sirds bija nicinājuma pārpilna, un tomēr viņš baidījās to izpaust, jo pat tā pretiniekam izrādītu pārāk lielu godu.
Kolbērs neslēpa savu prieku, kas Fukē bija ļoti aizvainojoši. Pēc Kolbēra domām, pretinieks šajā partijā bija slikti nospēlējis un, kaut gan tā vēl nebija pabeigta, viņš jau bija bezcerīgi zaudējis. Kolbērs piederēja pie tādiem politiķiem, kurus sajūsmina tikai veiklība un kuri spēj cienīt tikai panākumus.
Bez tam viņš bija ne tikai skaudīgs un godkārīgs, bet arī patiesi padevīgs valsts interesēm, jo viņam piemita īpašais godīgums, kāds raksturīgs cilvēkiem, kas visu savu dzīvi veltījuši skaitļiem. Neieredzēdams un grūzdams nelaimē Fukē, viņš varēja attaisnot sevi — tas vajadzīgs katram, ko pārņēmis naids — kaut vai ar to, ka tā rīkojas ne jau sevis, bet visas valsts un karaļa goda labā.
Fukē vērīgajam skatienam nepaslīdēja garām neviena no šīm smalkajām niansēm. Par spīti Kolbēra biezajām uzacīm, kas slēpa acis, un pastāvīgajai mirkšķināšanai, viņš lasīja ienaidnieka acīs naidu un triumfu, it kā būtu ieskatījies viņa sirds dziļumos un ieraudzījis, ko tā slēpj.
Visu novērodams, Fukē pats gribēja palikt neizdibināms. Viņa seja saglabāja pilnīgu bezrūpību, un ministrs smaidīja, kā to prata tikai viņš. Palocījies īpaši cēli, eleganti un nepiespiesti, viņš iesāka:
— Jūsu majestāte izskatās tik priecīgs, ka man šķiet — jūsu pastaiga bijusi ļoti, ļoti patīkama.
— Burvīga, superintendanta kungs, patiesi burvīga. Jūs veltīgi nebraucāt mums līdz un noraidījāt manu ielūgumu.
— Es strādāju, valdniek.
— Ak šie lauki, Fukē kungs! — karalis iesaucās. — Ak Dievs, cik jauki būtu vienmēr dzīvot uz laukiem svaigā gaisā, zaļumos!
— Jūsu majestāte, ceru, ka jūs vēl neesat noguris sēdēt uz sava troņa? — Fukē apvaicājās.
— Nē, neesmu vis, bet zaļie troņi ir tik brīnumdaiļi!
— To sakot, jūsu majestāte pārspēj visas manas cerības. Man jums ir kāds lūgums, jūsu majestāte.
— No kā, superintendanta kungs?
— No Vo dzīvojošām nimfām.
— Ā!
— Karalis man kaut ko apsolīja, — Fukē atgādināja.
— Jā, jā! Atceros.
— Svinības Vo, slavenās Vo svinības, vai ne, jūsu majestāte? — Kolbērs iestarpināja, pūlēdamies ar šo iejaukšanos parādīt, cik labvēlīgi karalis pret viņu izturas.
Fukē dziļā nicībā nepagodināja Kolbēru ar atbildi; viņš izturējās tā, it kā Kolbērs nebūtu neko teicis un vispār neeksistētu.
— Jūsu majestātei zināms, ka es izvēlējos savu muižu Vo, lai uzņemtu vislaipnāko un varenāko no karaļiem.
— Mans kungs, — Ludviķis XIV pasmaidīja, — es apsolīju; karaļa doto vārdu nav vajadzība atkārtot.
— Savukārt es, jūsu majestāte, ierados paziņot, ka esmu jūsu majestātes rīcībā.
— Vai jūs apsolāt daudz brīnumu, superintendanta kungs?
Ludviķis XIV paskatījās uz Kolbēru.
— Brīnumus? O nē, jūsu majestāte, es nevaru uzņemties jūs pārsteigt ar brīnumiem; tomēr ceru, ka varu apsolīt karalim nedaudz jautrības un varbūt pat mazu aizmiršanos.
— Nē, Fukē kungs, es neatteikšos no vārda «brīnums". Jūs esat īsts burvis, un mēs pazīstam jūsu varenību; mēs zinām, ka jūs pratīsiet sameklēt zeltu pat tad, ja uz zemes tas vairs nebūs palicis. Ne jau velti tautā runā, ka jūs to izgatavojat.
Fukē sajuta šo triecienu, kas nāca no divām pusēm; karaļa bulta bija šauta ne tikai no viņa, bet arī Kolbēra loka. Fukē iesmējās.
— O, tauta lieliski zina, no kādām raktuvēm es to ņemu. Jā, viņi to zina un varbūt pat pārāk labi. Bez tam, — viņš lepni piebilda, — varu galvot jūsu majestātei, ka zelts, ar ko tiks apmaksāti svētki Vo, no tautas neprasīs ne asinis, ne asaras. Tie prasīs tikai sviedrus, bet par tiem tiks samaksāts.
Ludviķis apmulsa. Viņš paskatījās uz Kolbēru, un Kolbērs gribēja jau atbildēt, bet Fukē cēlsirdīgais, gandrīz karaliskais ērgļa skatiens sastindzināja vārdus viņa lūpās.
Pa to laiku karalis bija attapies un vērsās pie Fukē:
— Tātad jūs mūs ielūdzat?
— Jā, valdniek.
— Uz kādu dienu?
— Kad jūs uzskatīsiet par iespējamu, jūsu majestāte.
— Jūs runājat kā burvis, kam pietiek tikai izteikt vēlēšanos, un viss jau izdarīts. Es tā neuzdrošinātos atbildēt, Fukē kungs.
— Kad jūsu majestāte vēlēsies, jums būs pieejams viss, ko vien karalis var iedomāties un darīt. Francijas karalim ir kalpi, kurus viņu vēlmē pakalpot un sagādāt prieku viņa majestātei nekas nespēs atturēt.
Kolbērs mēģināja ieskatīties superintendanta sejā, lai noskaidrotu, vai šie vārdi neliecina, ka Fukē nepatika mazinās, bet tas pat nepaskatījās uz savu ienadnieku. Kolbērs viņam neeksistēja.
— Tad pēc nedēļas, ja vēlaties? — karalis ierosināja.
— Labi, pēc nedēļas.
— Varbūt arī ne. Šodien ir otrdiena. Ja piekrītat, atliksim līdz nākamajai svētdienai?
— Laiks, ko jūsu majestāte man visžēlīgi dāvina, labvēlīgi ietekmēs manu arhitektu pūles sagatavot visu jūsu majestātes un jūsu draugu izklaidēšanai.
— Ko jūs domājāt, runādams par maniem draugiem, Fukē kungs?
— Kur vien karalis ierodas, viņš visur ir saimnieks. Karalis sastāda ielūgto sarakstu un izsaka pavēles. Kas saņems viņa ielūgumu, tie arī būs mani godājamie viesi.
— Es jums pateicos, — karalis jutās aizkustināts par tādu cēlsirdību, kas arī tika izteikta atbilstošā formā.
Fukē vēl mazliet parunāja ar Ludviķi XIV par šo to un atvadījās. Viņš nojauta, ka Kolbērs vēl paliks, un abi ar karali runās par viņu, turklāt ne viens, ne otrs nebūs saudzīgs.
Fukē radās vēlēšanās dot savam ienaidniekam briesmīgu pēdējo triecienu, kurš atmaksātu par visu, ko viņam bija nācies izciest. Jau satvēris durvju rokturi, Fukē pēkšņi atgriezās un uzrunāja karali:
— Piedodiet, jūsu majestāte!
— Kas man jums jāpiedod? — karalis laipni vaicāja.
— Pats nenojauzdams, es izdarīju smagu pārkāpumu.
— Jūs? Pārkāpumu? Ak vai, Fukē kungs, ko lai dara, bet vajadzēs piedot. Ko vai pret ko jūs esat nogrēkojies?
— Pret etiķeti, jūsu majestāte. Es aizmirsu jums pastāstīt kaut ko svarīgu.
— Ko?
Kolbērs sarāvās; viņš nosprieda, ka tā būs sūdzība, kas viņu atmaskos. Viens Fukē vārds un pierādījums tam, lai Ludviķa XIV jaunekļa cēl- sirdība izgaisinātu viņa simpātijas pret Kolbēru. Intendantu pārņēma bailes, ka pretinieka drosmīgais prettrieciens var sagraut visu, ko viņa viltībai izdevies uzcelt.
Gājiens patiesi bija labs, un pat veiklais spēlmanis Aramiss nebūtu no tā atteicies.
— Jūsu majestāte, — Fukē nesatricināmā mierā noteica, — ja jau jūs bijāt tik laipns, ka piedevāt man, tad es varu atzīties ar vieglu sirdi: šorīt es pārdevu vienu no saviem amatiem.
— Vienu no amatiem, ko jūs ieņemat! — karalis brīnījās. — Kuru?
Kolbērs kļuva bāls kā krīts.
— To, kurš man deva tiesības valkāt mantiju un izskatīties gauži bargam — ģenerālprokurora amatu.
Karalis neviļus izgrūda kādu skaņu un uzmeta skatienu Kolbēram. Tas juta, ka piere pārklājas sviedriem; viņam likās, ka vēl mazliet — un viņu ķers trieka.
— Kam jūs pārdevāt šo amatu, Fukē kungs? — karalis painteresējās.
Kolbērs atspiedās pret kamīnu.
— Vienam no parlamenta padomniekiem, jūsu majestāte, viņu sauc Vanela kungs.
— Vanels?
— Vienam no finansu intendanta Kolbēra kunga draugiem, — Fukē vēl piebilda tik neatkārtojamā nevērībā, vienaldzībā un vaļsirdībā, ko neviens mākslinieks, aktieris vai dzejnieks nekad nespētu atdarināt ar savu otu, žestu vai spalvu.
To pateicis un iznīcinājis Kolbēru, likdams tam izjust savu pārākumu, superintendants vēlreiz godbijīgi palocījās karalim un izgāja pa pusei atriebts, nojauzdams valdnieka izbrīnu un favorīta pazemojumu.
— Kā tas iespējams? — Ludviķis XIV pie sevi noteica, kad Fukē bija aizgājis. — Viņš pārdevis ģenerālprokurora amatu?
— Jā, jūsu majestāte, — Kolbērs noskaldīja.
— Viņš sajucis prātā! — karalis piezīmēja.
Šoreiz Kolbērs neko neatbildēja. Viņš nojauta sava kunga domas, un tās it kā papildināja viņa atriebību. Kolbēra naidam pievienojās skaudība;
ja viņa plāns bija izputnāt superintendantu, tad tagad Fukē draudēja arī krišana nežēlastībā.
Kolbērs sajuta, ka no šī brīža Ludviķis XIV vairs nepretosies viņa naida izpausmēm, un tiklīdz Fukē pieļaus kādu kļūdu, ko varēs izmantot par ieganstu, viņam draudēs nesaudzīgs sods. Fukē bija izlaidis no savām rokām ieroci. To pacēla naids un skaudība.
Karalis ielūdza Kolbēru uz svētkiem; intendants pašpārliecināts palocījās, pieņemdams valdnieka ielūgumu, kā cilvēks, kurš ar to izdara pakalpojumu.
Ludviķis XIV sāka sastādīt ielūgto sarakstu. Kad viņš bija nonācis līdz de Sentenjanam, sulainim pieteica grāfa ierašanos. Parādījās karaļa Merkūrijs*, un Kolbērs kautrīgi nozuda.