40419.fb2 VIKONTS DE BRA?ELONS JEB P?C DESMIT GADIEM-4.5.6. gr?mata - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 7

VIKONTS DE BRA?ELONS JEB P?C DESMIT GADIEM-4.5.6. gr?mata - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 7

IVLietus

Uz to pašu pusi, kurp devās karalis un Lavaljēra, tikai ne pa celiņu, bet tieši caur mežu soļoja divi cilvēki, kuri nepievērsa nekādu uzmanību tumšajiem mākoņiem.

Viņi gāja, galvas nodūruši, it kā domādami kaut ko ļoti nopietnu.

Abi nepamanīja ne de Gišu, ne princesi, ne karali, ne Lavaljēru.

Pēkšņi noplaiksnīja zibens un tālumā atskanēja dobjš pērkona grā­viens.

— Ā, — viens no ceļabiedriem noteica, paceldams galvu, — sākas negaiss, vai neatgriezīsimies karietē, dārgais d'Erblē?

Aramiss pacēla acis pret debesīm un ieraudzīja negaisa mākoni.

—   O, — viņš noteica, — nav ko steigties! — Tad, turpinādams ie­sākto sarunu, piebilda: — Tātad jūs domājat, ka vakardienas vēstule jau sasniegusi adresātu?

—   Es esmu pārliecināts par to.

—   Kam jūs uzdevāt to nogādāt?

—   Manam uzticamajam kalpam, kā jau es jums teicu.

—   Vai viņš atnesa atbildi?

—   Es vēl neesmu viņu saticis; droši vien mazā vai nu dežūrēja pie princeses, vai ģērbās un lika viņam pagaidīt. Vajadzēja braukt, un mēs izbraucām. Tāpēc es nezinu, kas tur noticis.

—   Vai jūs satikāt karali pirms izbraukuma? -

—   Jā.

—   Kāds viņš jums likās?

—   Nevainojams vai arī bezgodis, atkarībā no tā, vai viņš teica taisnī­bu vai liekuļoja.

—   Bet svētki?

—   Notiks pēc mēneša.

—   Vai viņš pats pieteicās?

—   Un pie tam tik neatlaidīgi, ka es tur jūtu Kolbēra pirkstu.

—   Es arī tā domāju.

—   Vai nakts neizgaisināja jūsu ilūzijas?

—   Kādas ilūzijas?

—   Par palīdzību, ko jūs šai gadījumā varat man sniegt.

—   Nē, es visu nakti rakstīju, un visi rīkojumi ir doti.

—   Svētki man izmaksās vairākus miljonus, neaizmirstiet.

—   Es iedošu sešus… Katram gadījumam tomēr sameklējiet vēl divus vai trīs.

—   Jūs esat brīnumdaris, dārgais d'Erblē!

Aramiss pasmīnēja.

—  Ja jau jūs svaidāties ar miljoniem, — Fukē balss vēl skanēja maz­liet satraukti, — tad kāpēc pirms dažām dienām jūs neiedevāt Bezmo piecdesmit tūkstošus franku?

—   Tāpēc, ka pirms dažām dienām es biju nabags kā Ijabs.

—   Bet šodien?

—   Šodien es esmu bagātāks par karali.

—   Lieliski, — Fukē noteica. — Es protu novērtēt cilvēkus. Es zinu, ka jūs neesat spējīgs lauzt doto vārdu; es negribu ar varu izdibināt jūsu noslēpumu. Nerunāsim vairs par to.

Tobrīd atskanēja dobja dārdoņa, kas pārgāja briesmīgā pērkona grā­vienā.

—   Oho! — Fukē noteica. — Es taču jums teicu!

—   Tad atgriezīsimies pie karietēm.

—   Nepagūsim, — Fukē iebilda. — Re, lietus jau klāt!

Patiešam, debesis it kā pāršķēlās, un lielas lietus lāses sāka kapāt

koku galotnes.

—  Nu, — Aramiss sacīja, — mēs pagūsim aiziet līdz karietēm, kamēr lietus izsitīsies cauri lapām.

—   Labāk būtu paslēpties kādā grotā.

—    Tiesa gan, bet vai te ir netālu kāda grota? — Aramiss apvai­cājās.

—   Ir. Desmit soļus no šejienes, — Fukē pasmaidīja. — Re, kur tā ir! — paskatījies apkārt, viņš piebilda.

—   Cik jūs esat laimīgs, ka jums ir tik laba atmiņa, — Aramiss teica, arī pasmaidīdams. — Bet vai jūs nebaidāties, ka jūsu kučieris, neredzē­dams mūs, nodomās, ka esam aizgājuši pa apkārtceļu, un sekos galma karietēm?

—   Nē, nebaidos; ja es kaut kur atstāju kučieri un ekipāžu, tad viņš izkustēsies no vietas tikai pēc karaļa pavēles un arī tad tikai varbūt; bez tam, man liekas, mēs neesam vienīgie, kas tik tālu aizgājuši. Es dzirdu soļus un balsis.

To teikdams, Fukē atskatījās un ar spieķi pašķīra biezo lapotni, kas aizsedza skatam ceļu.

Aramiss vienlaikus ar viņu paskatījās pa izveidojušos spraugu.

—   Sieviete! — Aramiss iesaucās.

—   Vīrietis! — Fukē atsaucās.

—   Lavaljēra!

—   Karalis! ,

—   Oho! — Aramiss noteica. — Tātad karalis arī zina jūsu grotu? Tas mani nepārsteidz: viņam taču ir diezgan labas attiecības ar Fontenblo nimfām.

—   Nav nekāda nelaime! — Fukē atsaucās. — Iesim iekšā; ja karalis to nezina, pavērosim, kas notiks. Ja zina, tad grotai ir divas izejas. — Ja viņš ienāks pa vienu, mēs iziesim pa otru.

—   Vai līdz turienei vēl tālu? — Aramiss vaicāja. — Lietus jau sāk pilēt cauri lapām.

—   Mēs esam klāt.

Fukē pašķira zarus, un kļuva redzams klints iedobums, ko pilnīgi aiz­sedza virši un efejas.

Fukē devās iekšā pirmais.

Aramiss viņam sekoja.

Iegājis grotā, Aramiss atskatījās.

—   O, viņi arī nāk uz šo pusi!

—   Tādā gadījumā atstāsim šo vietu viņiem, — Fukē pasmaidīja un pavilka Aramisu aiz apmetņa. — Es gan nedomāju, ka karalis zina manu grotu.

—   Patiešām, — Aramiss piekrita, — viņi kaut ko meklē; šķiet, vi­ņiem vajadzīgs tikai kāds kuplāks koks.

Aramiss nebija maldījies; karalis skatījās uz augšu, nevis apkārt.

Viņš turēja Lavaljēru zem rokas. Meitenei slīdēja kājas slapjajā zālē.

Ludviķis paskatījās uzmanīgāk un, pamanījis milzīgu, kuplu ozolu, aiz­veda Lavaljēru turp.

Nabaga meitene raidīja skatienus visapkārt; likās, viņa reizē baidījās un vēlējās, lai kāds viņus pamanītu.

Karalis pieveda viņu pie paša stumbra, kur bija pavisam sauss, it kā nekāda lietus nebūtu. Pats viņš apstājās blakus un noņēma cepuri.

Pēc mirkļa lietus lāses sāka pilēt cauri lapotnei un krist karalim uz galvas, bet viņš tās neievēroja.

—    Valdniek, — Lavaljēra maigi nočukstēja, atstumdama karaļa ce­puri.

Karalis tikai palocījās un kategoriski atsacījās likt to galvā.

—    Visizdevīgākais brīdis piedāvāt viņiem mūsu vietu, — Fukē pa­čukstēja Aramisam pie auss.

—    Izdevīgs gadījums noklausīties un nepalaist gar ausīm ne vārdu, ko viņi teiks, — Aramiss atčukstēja.

Abi apklusa; karaļa balss bija skaidri sadzirdama.

—  Ak Dievs, jaunkundz, — karalis runāja, — es redzu jeb, pareizāk sakot, nojaušu jūsu nemieru; ticiet, es patiešām nožēloju, ka aizvedu jūs no pārējiem un jūs manas vainas dēļ varat samirkt. Jūs jau esat samirkusi un varbūt jums ir auksti?

—   Nē, valdniek.

—  Bet jūs drebat!

—   Valdniek, es baidos, ka mana prombūtne var tikt ļauni iztulkota, jo visi droši vien jau ir sapulcējušies.

—  Es ar prieku piedāvātu jums atgriezties pie karietēm, jaunkundz, bet paskatieties apkārt un paklausieties — vai tad pašreiz var kaut kur iet?

Patiešām — pērkons dārdināja, un lietus gāza kā ar spaiņiem.

—  Turklāt, — karalis turpināja, — lai tikai kāds iedrošinās teikt par jums kaut ko sliktu. Jūs taču esat kopā ar karali, tātad valsts pirmo muižnieku.

—  Protams, valdniek, — Lavaljēra atteica, — tas man ir liels gods, bet es nebaidos par sevi.

—   Par ko tad?

—   Par jums.

—  Par mani, jaunkundz? — karalis pasmaidīja. — Es nesaprotu, kā­pēc.

—   Vai jūsu majestāte jau ir aizmirsis, kas notika vakar pie viņas augstības?

—  Lūdzu, aizmirsīsim to, vai arī Jaujiet man to atcerēties, lai vēlreiz pateiktos par jūsu vēstuli un…

—  Valdniek, — Lavaljēra viņu pārtrauca, — līst, bet jūsu majestātei galvā nav cepures.

—   Lūdzu, neuztraucieties par mani. Es baidos, ka jūs samirksiet.

—   O, es esmu lauciniece, — Lavaljēra smaidīdama atteica. — Es esmu pieradusi skraidīt pa Luāras pļavām un Bluā dārziem jebkurā laikā. Par manu tērpu, kā jūsu majestātei labi redzams, nav ko uztraukties, — viņa piebilda, paskatīdamās uz savu vienkāršo muslīna kleitiņu.

—  Patiešām, jaunkundz, es jau esmu ievērojis, ka jums par visu jā­pateicas sev pašai, nevis tērpam. Jūs neesat koķete, un es to protu no­vērtēt.

—  Valdniek, neuzskatiet mani par labāku nekā es esmu. Sakiet vien­kārši: es nevaru būt koķete.

—   Kāpēc?

—    Tāpēc, ka es neesmu bagāta, — Lavaljēra smaidīdama atbildē­ja.

—  Tātad jūs atzlstaties, ka jums patīk skaistas lietas? — karalis dzīvi iesaucās.

—   Valdniek, es atzīstu par skaistu tikai to, kas man ir pieejams; tas, kas atrodas pārāk augstu…

—   Jums ir vienaldzīgs?

—   Man ir svešs, jo nav sasniedzams.

—   Bet man šķiet, — karalis atteica, — jūs, jaunkundz, manā galmā neieņemat atbilstošu stāvokli. Droši vien es pārāk maz zinu par jūsu ģi­menes nopelniem. Mans tēvocis izturējās pārāk nevērīgi pret jūsu radi­niekiem.

—   O, nē, valdniek! Viņa karaliskā augstība Orleānas hercogs vienmēr izrādīja labvēlību de Sanremī kungam, manam patēvam. Pakalpojumi bija pieticīgi, un mēs tikām pilnībā atalgoti par tiem. Ne jau visiem laimējas spoži pakalpot karalim. Es nemaz nešaubos, ka mani radinieki darītu visu, ja rastos tāda iespēja, bet mums negadījās tāda laime.

—  Karaļiem jālabo netaisnības, jaunkundz, — karalis atbildēja, — un es labprāt uzņemos šo pienākumu pret jums.

—   Nē, valdniek, — Lavaljēra dedzīgi iesaucās, — lūdzu, lai viss pa­liek pa vecam.

—   Kā, jaunkundz? Jūs atsakāties no tā, ko man vajag un ko es vēlos darīt jūsu labā?

—    Viss, ko es vēlējos, valdniek, tika sasniegts tajā dienā, kad man bija gods tikt pieņemtai princeses galmā.

—   Ja jau jūs atsakāties pieņemt manas atzinības izpausmes pati, tad vismaz neatsakieties no tām savu radinieku labā.

—    Valdniek, jūsu augstsirdība mani pārsteidz un biedē, jo, tiklīdz jūsu majestāte izrādīs savu labvēlību pret maniem radiniekiem, tūlīt mēs iegūsim skauģus, bet jūsu majestāte — ienaidniekus. Labāk ļaujiet man palikt neievērojamai, lai manas jūtas pret jums paliek gaišas un nesavtīgas.

—   Jūsu teiktais mani pārsteidz! — karalis iesaucās.

—   Tas tiesa, — Aramiss pačukstēja Fukē pie auss. — Diez vai ka­ralis ir pieradis pie tādām.

—   Bet ja nu viņa tāpat atbildēs ari uz manu zīmīti? — Fukē no­prasīja.

—    Nesteigsimies, pagaidīsim, ar ko viss beigsies, — Aramiss attei­ca.

—   Bez tam, dārgais d'Erblē, — superintendants piebilda, jo nebija sevišķi noskaņots ticēt Lavaljēras jūtu patiesīgumam, — reizēm ir ļoti izdevīgi būt nesavtīgai karaļa acīs.

—   Es arī domāju tāpat, — Aramiss piekrita. — Paklausīsimies, kas būs tālāk.

Karalis pavirzījās vēl tuvāk Lavaljērai un pacēla viņai virs galvas savu cepuri, jo lietus arvien vairāk tecēja cauri lapām.

Lavaljēra paskatījās uz karaļa cepuri, kas viņu aizsargāja no lietus, pašūpoja galvu un nopūtās.

—    Mans Dievs! — karalis sacīja. — Vai gan jūsu sirdī uzdrīkstas iespiesties kādas skumjas, ja es to aizsargāju ar savu?

—   Es jums atbildēšu, valdniek. Es jau pieminēju šo jautājumu, kas ir visai kutelīgs meitenei manos gados. Jūsu majestāte pavēlēja man ap­klust. Valdniek, jūsu majestāte nepieder sev; jūs esat precējies; jūtas, kas attālinātu jūsu majestāti no karalienes un piesaistītu man, dziļi sarūg­tinātu karalieni.

Karalis mēģināja Lavaljēru pārtraukt, bet viņa ar lūdzošu žestu tur­pināja:

—    Karaliene sirsnīgi mīl jūsu majestāti, viņa uzmana katru soli, kas jūs attālina no viņas. Viņai gadījusies laime sastapt lielisku laulāto drau­gu, un viņa ar asarām acīs izlūdzas no debesīm, lai varētu paturēt to; karaliene jūt greizsirdību pret vismazāko jūsu sirds ietrīsēšanos.

Karalis atkal gribēja kaut ko teikt, bet Lavaljēra uzdrošinājās vēlreiz viņu apklusināt.

—   Vai tad tas nav noziegums pret tik maigu un cēlu mīlestību, dot iemeslu griezsirdībai? O, piedodiet man šo vārdu, valdniek. Ak Dievs, es zinu, ka nav iespējams, vai, pareizāk sakot, nedrīkst būt iespējams, ka pasaulē dižākā karaliene justu griezsirdību pret tik neievērojamu meiteni kā es. Tomēr karaliene ir sieviete, un, kā katrai sievietei, arī viņas sirdī var iespiesties aizdomas, kuras iedvesīs ļaunu cilvēku indīgās runas. Vald­niek, debesu vārdā, nepievērsiet man tik lielu uzmanību! Es to neesmu pelnījusi.

—  Jaunkundz, — karalis iesaucās — vai jūs patiešām nesaprotat, ka, tā runādama, jūs manu cieņu pārvēršat pielūgsmē?

—    Valdniek, jūs manos vārdos saskatāt jēgu, kādas tur nemaz nav; jūs uzskatāt mani par labāku nekā patiesībā esmu. Apžēlojieties, vald­niek! Ja es nezinātu, ka karalis ir viscēlākais cilvēks Francijā, tad domātu, ka jūs gribat pazoboties par mani…

—    Es esmu pārliecināts, ka jūs noteikti tā nedomājat! — Ludviķis iesaucās.

—   Valdniek, es būšu spiesta tā domāt, ja jūsu majestāte tā runās ar mani.

—    Tad jau es esmu nelaimīgākais no visiem kristīgās pasaules ka­raļiem, — Ludviķis neslēptās skumjās noteica. — Es nevaru iedvest uz­ticību sievietei, kuru es mīlu vairāk par visu pasaulē un kura salauž man sirdi, atsacīdamās noticēt manai mīlestībai.

—   Valdniek, — Lavaljēra ieteicās, neuzkrītoši atvirzīdamās no karaļa, kurš nāca aizvien tuvāk, — šķiet, ka negaiss pierimst un lietus arī stā­jas.

Tieši tobrīd, kad nabaga meitene, pūlēdamās apvaldīt savu sirdi, kas izrādīja pārāk lielu gatavību atsaukties karaļa vēlmēm, izteica šos vārdus, pērkons papūlējās tos apstrīdēt: zilgana zibens šautra fantastiski ap­gaismoja mežu, un tieši virs karaļa un Lavaljēras galvām atskanēja liel­gabala šāvienam līdzīgs pērkona dārdiens, it kā tas būtu ķēris viņus sar­gājošo ozolu.

Meitene izbijusies iekliedzās.

Karalis ar vienu roku piekļāva viņu pie sirds, bet otru pastiepa virs viņas galvas, it kā sargādams no zibens.

Dažus mirkļus valdīja klusums, jaunais pāris, apburoši kā visi iemī­lējušies, stāvēja nekustēdamies. Fukē un Aramiss arī nekustējās, vērodami Lavaljēru un karali.

—   Valdniek! — Lavaljēra klusi ieteicās. — Jūs dzirdat?

Viņas galva noslīga uz Ludviķa pleca.

—  Jā, — karalis atbildēja, — jūs pati redzat, ka negaiss nav rimies.

—   Valdniek, tas bija brīdinājums.

Karalis pasmaidīja.

—   Valdniek, tā bija Dieva balss, kas draudēja mūs sodīt.

—   Lai, — karalis atteica. — Es atzīšu, ka šis pērkona spēriens bija brīdinājums vai pat drauds, ja pēc piecām minūtēm tas atkārtosies ar tādu pašu spēku; ja ne, tad ļaujiet man domāt, ka tas ir tikai negaiss un nekas vairāk. — Karalis pacēla galvu, it kā jautādams debesīm.

Debesis šķita noslēgušas līgumu ar Ludviķi; piecas minūtes pēc grā­viena, kas bija nobiedējis mīlētājus, nedzirdēja nevienu spērienu, bet, kad tas atkal ieskanējās, tad bija daudz klusāks, it kā šo piecu minūšu laikā vēja brāzmas negaisu būtu aizrāvušas kādus desmit ljē tālāk.

—   Nu, Luīze, — karalis čukstēja, — vai jūs vēl joprojām biedēsiet mani ar debesu dusmām? Ja jau jūs noteikti gribat saskatīt zibenī kādu zīmi, vai tad jūs vēl joprojām uzskatāt, ka mums draud nelaime?

Meitene pacēla galvu; tieši tobrīd lietus izšļācās cauri lapām un sāka plūst pa karaļa seju.

—    O, valdniek! — viņa iesaucās tik patiesā satraukumā, ka karalis jutās aizkustināts līdz sirds dziļumiem. — Vai patiešām manis dēļ karalis stāv lietū ar kailu galvu? Es taču esmu tik niecīga būtne!

—   Jūs esat dieviete, — karalis atbildēja, — un spējat aizdzīt pat negaisu. Jūs esat dieviete, kas nes sev līdz sauli un siltumu.

Patiešām, uzspīdēja saule, un no kokiem krītošās piles izskatījās pēc briljantiem.

—   Valdniek, — juzdamās jau gandrīz uzvarēta, Lavaljēra tomēr vēl pūlējās iebilst. — Valdniek, es jūs vēlreiz lūdzu, padomājiet par nepa­tikšanām, kādas jūsu majestātei vajadzēs pārdzīvot manis dēļ. Mans Dievs, jūs noteikti jau meklē un sauc. Karaliene droši vien uztraucas, bet princese… o, princese!… — gandrīz šausmās meitene iekliedzās.

Šis vārds ietekmēja karali; viņš sarāvās un palaida vaļā Lavaljēru, kuru visu laiku bija turējis savos apskāvienos.

—   Jūs teicāt: princese?

—   Jā, princese; viņa arī ir greizsirdīga, — Lavaljēra daudznozīmīgi teica.

Viņas kautrīgās un bikli nolaistās acis uzdrošinājās ieskatīties karaļa acīs.

—   Man šķiet, ka princesei nav nekādu iemeslu būt greizsirdīgai, — Ludviķis ar pūlēm iebilda, — viņai nav nekādu tiesību…

—   Ak vai! — Lavaljēra nočukstēja.

—   Vai tad jūs arī uzskatāt, ka māsai ir tiesības būt greizsirdīgai uz brāli? — karalis gandrīz pārmetoši noteica.

—   Valdniek, es neuzdrošinos iedziļināties jūsu sirds noslēpumos.

—   Vai jūs patiešām tam ticat? — karalis iesaucās.

—   Jā, valdniek, es domāju, ka princese ir greizsirdīga, — Lavaljēra stingri atteica.

—   Ak Dievs, — karalis kļuva nemierīgs, — vai viņas izturēšanās pret jums tā liek domāt? Princese izturējās pret jums slikti, un jūs uzskatāt, ka tas ir greizsirdības dēļ?

—   Nē, valdniek, es viņai šķietu tik nenozīmīga!

—   O, ja tā būtu!… — Ludviķis enerģiski sacīja.

—   Valdniek, — Lavaljēra viņu pārtrauca, — lietus pārgājis, un man šķiet, ka kāds nāk šurp.

Aizmirsusi par etiķeti, viņa saķēra karaļa roku.

—    Nu un tad, jaunkundz, — karalis atteica, — lai nāk. Kurš gan uzdrošināsies saskatīt kaut ko ļaunu, ka es atrodos de Lavaljēras jaun­kundzes sabiedrībā?

—   Apžēlojieties! Visi brīnīsies, ka jūs esat tā izmircis, uzupurējoties manis dēļ!

—    Es tikai rīkojos, kā klājas īstam muižniekam, — Ludviķis iebil­da, — un lai tikai kāds pamēģina aizmirsties un nosodīt sava karaļa uzve­dību.

Tobrīd tiešām parādījās vairāki galminieki, kuri ziņkārīgi pētīja mežu; ieraudzījuši karali un Lavaljēru, viņi acīmredzot bija atraduši, ko meklē­ja.

Viņus bija sūtījusi karaliene un princese; tagad viņi noņēma cepures, dodot zīmi, ka atraduši viņa majestāti.

Neskatoties uz Lavaljēras samulsumu, Ludviķis joprojām stāvēja tajā pašā maigajā un godbijīgajā pozā.

Pēc tam, kad visi galminieki bija sapulcējušies alejā un visi ieraudzīja, kādu cieņu karalis izrāda meitenei, palikdams ar kailu galvu negaisa lai­kā, Ludviķis piedāvāja viņai roku, ar galvas mājienu atbildēja uz gal­minieku godbijīgajiem sveicieniem un, joprojām turēdams cepuri rokā, pavadīja viņu uz karieti.

Negaiss bija pārgājis, bet lietus turpināja līt, un galma dāmas, kurām etiķete neļāva iekāpt karietēs pirms karaļa, stāvēja lietū bez kapucēm un mantiļām, noskatīdamās, kā karalis aizsargā no lietus visnenozīmīgāko no viņām.

Princese un karaliene, tāpat kā visi pārējie, bija šīs pārmērīgās karaļa laipnības liecinieces; princese bija tā pārsteigta, ka aizmirsusies piebak­stīja karalienei ar elkoni un noteica:

—   Re, paskaties tikai!

Karaliene aizmiedza acis, it kā viņai būtu noreibuši galva. Viņa pie­spieda roku pie sejas un iekāpa karietē.

Princese sekoja viņai.

Karalis uzlēca zirgā un aizjāja, nepievērsdams uzmanību nevienai no karietēm. Viņš atgriezās Fontenblo, nometa pavadu un aizgāja, savās do­mās iegrimis.

Kad pūlis izklīda un kariešu troksnis sāka apklust, Aramiss un Fukē pārliecinājās, ka neviens nevar viņus pamanīt, un tad iznāca no grotas.

Viņi klusēdami aizgāja līdz alejai.

Aramisa skatiens, šķiet, vēlējās iespiesties visdziļākajā meža biezoknī.

—    Fukē kungs, — viņš ieteicās, kad bija pārliecinājies, ka viņi ir vieni, — par katru cenu jāatgūst jūsu vēstule Lavaljērai.

—   Nav nekā vieglāka, — Fukē atbildēja, — ja kalps to vēl nav at­devis.

—   Jebkurā gadījumā tā jāatgūst, jūs saprotat?

—   Jā, karalis mīl šo meiteni. Vai ne?

—   Ļoti. Vēl ļaunāk, ka meitene arī kaislīgi mīl karali.

—   Tātad mainām taktiku?

—    Bez šaubām. Jūs nedrīkstat zaudēt laiku. Jums jāsatiek Lavaljēra un, tā kā tagad ir pilnīgi neiespējami mēģināt iegūt viņas labvēlību, tad jāiedveš, ka jūs esat viņas uzticamākais draugs un vispadevīgākais kalps.

—   Es tā arī rīkošos, — Fukē piekrita, — un pie tam ļoti labprāt; man šķiet, ka šai meitenei ir zelta sirds.

—   Vai arī viņa ir ļoti izveicīga, — Aramiss noteica, — bet tad vēl vairāk vajadzīga viņas draudzība.

Mazliet paklusējis, viņš piebilda:

— Ja es nemaldos, mazulīte karalim liks zaudēt prātu. Tagad tikai ātrāk karietē un auļos uz pili!