Ludviķis XIV bija šķīries no de Sentenjana tikai pirms pāris stundām, bet viņš izjuta pirmo, vislielāko mīlestības kvēli un tādēļ vēlējās vismaz runāt par Lavaljēru, kad nevarēja viņu redzēt. Vienīgais cilvēks, ar ko viņš varēja atļauties būt atklāts, bija de Sentenjans; tādēļ grāfs viņam bija ārkārtīgi nepieciešams.
— Ā, tas esat jūs, grāf! — karalis iesaucās, iepriecināts gan par to, ka atkal redz de Sentenjanu, gan par to, ka vairs nav jāskatās uz Kolbēru, kura drūmā seja viņam vienmēr bojāja garastāvokli. — Jūs atnācāt? Jo labāk! Tas ir pašā laikā! Vai jūs piedalīsieties mūsu izbraukumā?
— Kādā izbraukumā, jūsu majestēte?
Antīkajā mitoloģijā Merkūrijs bija dievs ar visai dažādām funkcijām, starp kurām vispirms jāmin tirdzniecības aizstāvja un dievu Vēstneša (galvenokārt, Jupitera), kā arī to palīga, padomdevēja loma visdažādākajās situācijās.
— Tajā mēs dosimies uz Vo, kur superintendants rīko mums svētkus. Ak, de Sentenjan, tur tu redzēsi tādus svētkus, ka salīdzinājumā ar tiem mūsu izpriecas Fontenblo šķitīs bodniekzeļju uzjautrināšanās.
— Uz Vo! Vai superintendants rīko jūsu majestātei par godu svētkus Vo? Un tikai?
— Tikai! Tu esi apburošs, izlikdamies tik vienaldzīgs. Vai tu maz zini, ka, tiklīdz izplatīsies vēsts par svētkiem Vo, kurus superintendants nozīmējis nākamo svētdien, visi mūsu galminieki būs gatavi viens otram pārkost rīkli, lai tikai saņemtu ielūgumu? Es tev vēlreiz saku, ka tu piedalīsies šai izbraukumā, de Sentenjan.
— Labi, jūsu majestāte, ja vien līdz tam nedošos tālākā un mazāk pievilcīgā ceļā.
— Uz kurieni?
— Uz Stiksas* krastiem, jūsu majestāte.
— Kurp? — Ludviķis XIV smiedamies iesaucās.
— Pavisam nopietni, jūsu majestāte; mani grasās turp aizsūtīt un pie tam tik apņēmīgi, ka es nudien nezinu, kā lai atsakos.
— Dārgais, es tevi nesaprotu. Es gan zinu, ka šodien pār tevi nākusi iedvesma, bet nenolaidies no poēzijas augstumiem miglas klātajās ielejās.
— Ja jūsu majestāte uzklausīs mani, es vairs jūs nemocīšu.
— Runā!
— Vai karalis atceras baronu di Valonu?
— Un kā vēl! Viņš lieliski kalpoja manam tēvam karalim un bija tīri labs galda biedrs. Tu taču runā par to, kurš pusdienoja pie mums Fontenblo?
— Tas pats. Jūsu majestāte tikai aizmirsa pieminēt vēl kādu viņa īpatnību — tas ir uzmanīgs un laipns slepkava!
— Ko? Di Valona kungs grib tevi nogalinat?
— Vai arī panākt, lai to izdara, kas ir viens un tas pats.
— Un ko tu?
— Nesmejieties, valdniek, es runāju tīru patiesību.
— Tātad tu apgalvo, ka viņš tīko pēc tavas dzīvības!
— Patlaban šis cienījamais muižnieks par to vien domā.
Stiksa — antīkajā mitoloģijā viena no pazemes valstības upēm.
— Vari būt mierīgs. Es pratīšu tevi aizsargāt, ja viņam nav taisnība.
— Jūsu majestāte minēja vārdu „ja".
— Protams. Mans nabaga de Sentenjan, atbildi man no visas sirds un tā, it kā tas attiektos uz kādu citu nevis tevi pašu. Vai viņam ir vai nav taisnība?
— Spriediet pats, jūsu majestāte.
— Ko tu viņam esi nodarījis?
— O, viņam neko, toties, acīmredzot, vienam no viņa draugiem.
— Tas ir tikpat kā viņam pašam. Vai šis draugs ir kāds no slavenā četrinieka?
— Nē, tas ir tikai dēls vienam no viņiem, nekas vairāk.
— Ko tad tu viņam nodarīji?
— Es palīdzēju atņemt kādai personai iemīļoto.
— Un tu to atzīsti?
— Jāatzīst gribot negribot, jo tā ir patiesība.
— Tādā gadījumā tu esi vainīgs.
— Tātad es esmu vainīgs?
— Jā, un, taisnību sakot, ja viņš tevi nogalinās…
— Jā?
— Tad darīs pareizi.
— Ak tad tāds ir jūsu majestātes spriedums?
— Vai tevi tas neapmierina?
— Es domāju, ka tas ir pārsteidzīgs.
— Ātra un taisnīga tiesa, kā teica mans vectēvs Indriķis IV.
— Tad lai karalis uzreiz paraksta apžēlošanas rakstu manam pretiniekam, kurš mani gaida pie Mazajiem brāļiem, lai nogalinātu.
— Viņa vārdu un pergamenta loksni!
— Jūsu majestāte, pergaments ir uz jūsa galda, bet vārds…
— Kāds tad ir vārds?
— Vikonts de Braželons, jūsu majestāte.
— Vikonts de Braželons! — karalis iesaucās, apraudams smieklus un ieslīgdams dziļās pārdomās.
Pēc mirkļa klusuma viņš notrausa uz pieres izspiedušos sviedrus un neskaidri nomurmināja:
— Braželons!
— Ne ko pielikt, ne atņemt, jūsu majestāte.
— Līgavainis…
— Jā, mans Dievs! Līgavainis…
— Bet viņš taču atradās Londonā?
— Jā, bet varu galvot jūsu majestātei, ka šobrīd viņš tur vairs neatrodas.
— Un viņš ir Parīzē?
— Pareizāk būtu teikt — pie Mazo brāļu klostera, kur viņš gaida mani, kā jau man bija tas gods jums pavēstīt.
— Vai viņš zina visu?
— Un vēl daudz vairāk! Varbūt jūsu majestāte vēlas iepazīties ar viņa atstāto sūtījumu?
De Sentenjans izņēma no kabatas mums jau pazīstamo Raula zīmīti.
— Kad jūsu majestāte to izlasīs, es jums izstāstīšu, kā es to saņēmu.
Acīmredzami satraukts karalis izlasīja zīmīti un tūlīt noprasīja:
— Nu?
— Jūsu majestātei ir pazīstama kāda skaisti kalta atslēga no meln- koka durvīm, kuras ved no istabas gaišzilā svētnīcā?
— Luīzes buduārā, vai ne?
— Jā, jūsu majestāte. Tad lūk, zīmīti es atradu šo durvju atslēgas caurumā. Kas to tur varēja iebāzt? Vikonts de Braželons vai velns? Tā kā zīmīte tomēr nesmird pēc sēra, drīzāk jau pēc ambrozija, tad es nopratu, ka laikam to izdarījis de Braželona kungs nevis velns.
Ludviķis nodūra galvu un iegrima skumjās pārdomās. Varbūt šajā brīdī viņa sirdī pamodās kaut kas līdzīgs nožēlai.
— Ak vai, — viņš nopūtās, — tātad noslēpums atklāts!
— Jūsu majestāte, es darīšu visu, ko spēju, lai tas nomirtu sirdī, kas atklājusi noslēpumu, — de Sentenjans noteica ar īsta spānieša drosmi. Viņš paspēra soli uz durvju pusi, bet karaļa žests viņu apturēja.
— Kurp jūs dodaties? — Ludviķis XIV interesējās.
— Turp, kur mani gaida, jūsu majestāte.
— Kādēļ?
— Jādomā, lai cīnītos.
— Cīnītos! — karalis iesaucās. — Grāf, mazliet pagaidiet.
De Sentenjans papurināja galvu kā niķīgs bērns, kam pieaugušais neļauj iekrist akā vai spēlēties ar asu nazi.
— Bet, jūsu majestāte…
— Vispirms, es vēl visu nezinu, — karalis sacīja.
— O, jautājiet, jūsu majestāte, un es paskaidrošu visu, ko zinu.
— Kas tev teica, ka de Braželona kungs iekļuvis šajā istabā?
— Zīmīte, ko es atradu atslēgas caurumā, kā man jau bija tas gods jums ziņot.
— Kāpēc tu esi tik pārliecināts, ka to iebāza viņš?
— Kurš gan iedrošinātos uzņemties tādu uzdevumu?
— Tev taisnība. Kā viņš varēja pie tevis iekļūt?
— Tas ir būtisks jautājums, jo visas durvis bija aizslēgtas un atslēgas atradās mana sulaiņa Baska kabatā.
— Tātad tavu sulaini uzpirka.
— Neiespējami, jūsu majestāte!
— Kāpēc neiespējami?
— Ja viņš būtu uzpirkts, tad viņš varētu noderēt arī turpmāk, un nabagu necenstos pazudināt, tik skaidri norādot, ka izmantota viņa palīdzība.
— Pareizi gan. Tad atliek tikai viens.
— Paskatīsimies, vai jūsu majestātes minējumi sakritīs ar manējiem…
— Viņš nokāpis tavās istabās pa trepēm.
— Jā, jūsu majestāte, diemžēl man tas liekas visai iespējams.
— Tad jau kāds tomēr ir pārdevis mūsu lūkas noslēpumu?
— Pārdevis vai varbūt uzdāvinājis.
— Kāda tur atšķirība?
— Tāda, ka dažas personas ieņem tik augstu stāvokli, ka nevar neko pārdot; viņas var tikai uzdāvināt.
— Ko tu gribi teikt?
— O, jūsu majestāte ir tik atjautīgs, ka uzminēs to pats un tā atbrīvos mani no nepieciešamības nosaukt…
— Tev taisnība. Princese!
— Ak! — de Sentenjans nopūtās.
— Princese, kura raizējas par tavu pārcelšanos.
— Princese, kurai ir atslēgas no visām viņas galma dāmu istabām un kurai ir pietiekoši daudz varas atklāt to, ko nevarētu izdarīt neviens, izņemot jūsu majestāti un viņas augstību.
— Vai tu domā, ka mana māsīca noslēgusi vienošanos ar Braželonu?
— Jā, jūsu majestāte, jā…
— Un pat izstāstījusi viņam visus sīkumus?
— Varbūt viņa izdarījusi vēl vairāk.
— Vairāk… Izsaki līdz galam.
— Varbūt viņa pati pavadīja vikontu.
— Kur? Lejā? Pie tevis?
— Vai jūs domājat, ka tas nav iespējams, jūsu majestāte?
— O!
— Paklausieties, valdniek. Jūs taču zināt, ka princesei patīk smaržas?
— Jā, to viņa pārņēmusi no manas mātes.
— Un it īpaši verbēna?
— Jā, tās ir viņas iemīļotās smaržas.
— Nu, lūk, mans dzīvoklis smaržo pēc verbēnas.
Karalis kļuva domīgs un pēc neilga klusuma izteica:
— Kāpēc gan lai princese Henriete nostātos Braželona pusē un izturētos pret mani naidīgi?
De Sentenjans viegli varētu atbildēt: «sievietes greizsirdība", bet karalis ar šo jautājumu gribēja pārbaudīt savu draugu, cenzdamies iespiesties viņa dvēseles dziļumos, lai noskaidrotu, vai grāfs zina par viņa attiecībām ar brāļasievu. Sentenjans toties bija izcils galminieks un nemaz nedomāja iedziļināties ģimenes noslēpumos.
Turklāt viņš bija visai cieši saistīts ar mūzām un tādēļ iedomājās — un pie tam visai bieži — par Ovīdija* bēdīgo likteni, kura acīm, lai izpirktu savu vainu, bija jālej tik daudz asaru, jo tās Augusta galmā bija ieraudzījušas sazin ko. Sentenjans bija izrādījies visai vērīgs, atklādams, ka kopā ar Braželonu viņa istabā uzturējusies arī princese, un tādēļ tagad viņam bija jāizpērk sava godkārība un jāmēģina atbildēt uz skaidri un tieši izteiktu jautājumu: «Kāpēc princese nostājusies Braželona pusē uz izrāda pret mani naidīgumu?"
— Kāpēc? Vai tad jūsu majestāte ir aizmirsis, ka grāfs de Gišs ir vikonta de Braželona labākais draugs.
— Es tur neredzu nekādu sakaru.
Publijs Ovīdijs Nāsons (43. g.p.m.ē. - 17. g.m.ē.) — slavens romiešu dzejnieks, «Heroīdu" un «Metamorfožu" autors; viņa dzīve noslēdzās izsūtījumā Donavas krastos.
— Ak, piedodiet, jūsu majestāte! Man šķita, ka de Giša kungs ir labs draugs arī princesei.
— Jā gan! Viss skaidrs. Trieciens nācis no tās puses.
— Lai to novērstu, vai nevajadzētu dot atbildes sitienu?
— Jā, bet tikai ne tādu, kādus dāvā Vensenas mežā, — karalis atteica.
— Jūsu majestāte ir aizmirsis, ka es esmu muižnieks un mani ir izsaukuši uz divkauju.
— Tā uz tevi neattiecas.
— Jūsu majestāte, mani gaida pie Mazajiem brāļiem nu jau vairāk nekā stundu; tā kā vainīgais esmu tikai es un neviens cits, tad mani sagaida negods, ja tur neieradīšos.
— Muižnieka gods vispirms prasa paklausīt savam karalim.
— Jūsu majestāte!..
— Es tev pavēlu palikt.
— Valdniek…
— Klausi!
— Kā pavēlēsiet, jūsu majestāte.
— Es gribu izpētīt šo notikumu un uzzināt, kurš bija tik nedzirdēti nekaunīgs, lai ielauztos manas mīlestības svētnīcā. Ne jau tu, de Sentenjan, būsi soģis tiem, kuri uzdrošinājās to izdarīt, jo viņi neapdraud tavu godu; aizskarts ir manējais!
— Jūsu majestāte, lūdzu nevērsiet savu niknumu pret vikontu de Braželonu; šajā lietā viņš varbūt nebija īsti saprātīgs, bet citādi vikonts vienmēr rīkojas godīgi un cēlsirdīgi.
— Diezgan! Gan es pratīšu atšķirt vainīgo no nevainīgā! To izdarīt man netraucē nekādas dusmas. Tikai ne vārda princesei!
— Ko lai es iesāku ar vikontu de Braželonu? Viņš mani noteikti meklēs un…
— Šodien pat es parunāšu ar viņu vai nu pats, vai ar kāda starpniecību.
— Es vēlreiz lūdzu — esiet viņam žēlīgs, jūsu majestāte.
— Pietiekoši ilgi es esmu bijis žēlīgs, grāf, — Ludviķis XIV sarauca pieri. — Pienācis laiks dažam labam atgādināt, ka savā mājā es esmu saimnieks!
Tiklīdz karalis bija izteicis šos vārdus, kas skaidri norādīja, ka jaunais apvainojums atgādinājis par agrākajiem, uz viņa kabineta sliekšņa parādījās sulainis.
— Kas noticis? — karalis noprasīja. — Kāpēc tu ienāci bez mana uzaicinājuma?
— Jūsu majestāte, — kalps atbildēja, — man pavēlēja vienmēr ielaist pie jums grāfu de Lafēru, kad viņš vēlēsies ar jums runāt.
— Turpini.
— Grāfs de Lafērs lūdz viņu pieņemt.
Karalis un de Sentenjans pārmija drīzāk nemierīgus, nekā izbrīnītus skatienus.
Ludviķis mirkli šaubījās, bet ātri pieņēma lēmumu un pievērsās de Sentenjanam:
— Aizej pie Luīzes un pastāsti viņai, kas tiek perināts pret mums; neslēp viņai, ka princese ir atsākusi vajāšanu un apvienojusies ar cilvēkiem, kam labāk būtu palikt neitrāliem.
— Jūsu majestāte…
— Ja šīs ziņas Luīzi izbiedēs, pacenties viņu nomierināt. Pasaki viņai, ka karaļa mīlestība viņai ir necaursitamas bruņas. Ja viņai jau viss zināms (man gan labāk patiktu, lai tā nebūtu) vai arī viņa jau pārcietusi kādu uzbrukumu, tad saki viņai, de Sentenjan, — karalis piebilda, trīcēdams no dusmām un uzbudinājuma, — šoreiz es neapmierināšos tikai ar viņas aizsardzību, bet atriebšos un pie tam ar tādu bardzību, ka turpmāk neviens neuzdrošināsies pat paskatīties uz viņu!
— Tas ir viss, jūsu majestāte?
— Viss. Tūlīt pat ej pie viņas un saglabā uzticību — tu, kurš dzīvo šajā ellē un kuram nav cerību nokļūt paradīzē kā man.
De Sentenjans izplūda uzticības apliecinājumos. Viņš noskūpstīja karaļa roku un starodams atstāja Ludviķa XIV kabinetu.