Ludviķis apvaldīja savas jūtas, lai varētu laipni uzņemt grāfu de Lafēru. Viņš nojauta, ka grāfa ierašanās nav nejauša un neskaidri sajuta šī apmeklējuma svarīgumu. Viņš nevēlējās, lai Atoss, • kam piemita nevainojamas manieres un tik izsmalcināts prāts, no pirmā acu uzmetiena pamanītu, ka karalis ir satraukts, un tas radītu nepatīkamu iespaidu.
Tikai pārliecinājies, ka ārēji izskatās pilnīgi mierīgs, jaunais karalis lika aicināt grāfu. Atoss ienāca pēc dažām minūtēm, ģērbies galminieka tērpā ar visiem ordeņiem, kādus franču galmā bija tiesības nēsāt vienīgi viņam. Grāfs ienāca ar tik svinīgu un diženu izskatu, ka, paskatījies uz viņu, karalis uzreiz varēja secināt, cik viņa priekšnojautas bijušas patiesas vai ari kļūdainas.
Ludviķis paspēra soli Atosam pretī un smaidīdams pastiepa roku, pie kuras Atoss godbijīgi noliecās. Karalis ātri noteica:
— Grāf de Lafēr, jūs esat tik rets ciemiņš, ka redzēt jūs vien jau nozīmē veiksmi.
Atoss vēlreiz palocījās:
— Es vēlētos, kaut man būtu laime vienmēr atrasties jūsu majestātes tuvumā.
Šī atbilde un sevišķi balss tonis skaidri pauda: „Es vēlētos būt starp karaļa padomniekiem, lai pasargātu viņu no kļūdām."
Karalis to juta un nolēma, ka viņam sava augstā stāvokļa priekšrocībām jāpievieno ari tās, ko dod dvēseles miers, tāpēc bezkaislīgā, mierīgā balsī teica:
— Es redzu, ka jūs vēlaties ar mani runāt.
— Ja tā nebūtu, es neuzdrošinātos meklēt jūs.
— Sāciet runāt, kungs, es gribu apmierināt jūsu vēlēšanos pēc iespējas ātrāk.
Karalis apsēdās.
— Es esmu pārliecināts, ka jūsu majestāte apmierinās manas vēlmes, — Atoss mazliet uztraucies atbildēja.
— Ā, — karalis nedaudz augstprātīgi novilka, — jūs esat atnācis pie manis ar sūdzību.
— Tā būtu sūdzība, ja jūsu majestāte… — Atoss nepabeidza. — Atļaujiet izstāstīt visu pēc kārtas.
— Es gaidu.
— Vai jūsu majestāte atceras, ka man bija gods runāt ar jums pirms hercoga Bekingema aizceļošanas?
— Jā, apmēram ap to laiku… Es atceros… kaut gan jāatzīst, ka mūsu sarunas tēmu es esmu paguvis aizmirst.
Atoss sarāvās.
— Tādā gadījumā es atļaušos karalim atgādināt, ka runa bija par atļauju, ko es lūdzu jūsu majestātei vikonta de Braželona un de Lavaljēras jaunkundzes laulībām.
«Nonācām pie lietas būtības," — karalis nodomāja un teica:
— Jā, atceros.
— Toreiz, — Atoss turpināja, — karalis pret mani un vikontu de Braželonu izturējās tik augstsirdīgi un žēlīgi, ka manā atmiņā iespiedies katrs jūsu majestātes vārds. Es lūdzu karalim atļauju de Lavaljēras jaunkundzes un vikonta de Braželona precībām, bet karalis noraidīja manu lūgumu.
— Tiesa gan, — Ludviķis sausi piebilda.
— Jūsu iebildumi bija tādi, — Atoss steidzīgi piebilda, — ka līgava neieņem pietiekoši augstu stāvokli sabiedrībā.
Ludviķis piespieda sevi klausīties mierīgi.
— Ka… viņa nav bagāta.
Karalis dziļāk iesēdās krēslā.
— Un, ka viņas izcelsme nav pietiekoši dižciltīga.
Karalis vēlreiz nepacietīgi sakustējās.
— Viņa nav sevišķi skaista… — Atoss nežēlīgi nobeidza.
Šo pēdējo dūrienu mīlētāja sirds vairs nespēja izturēt.
— Kungs, — viņš pārtrauca grāfu, — jums ir lieliska atmiņa.
— Man vienmēr piemīt laba atmiņa, kad es runāju ar karali, — grāfs nemaz nesamulsa.
— Tātad es to visu teicu! Un tālāk?
— Es pateicos jūsu majestātei par šiem vārdiem, jo tie apliecināja glaimojošu uzmanību pret vikontu de Braželonu.
— Protams, jūs atceraties arī, — karalis uzsvēra, — ka jūs pats nebijāt sevišķi ieinteresēts šajā laulībā?
— Jā, jūsu majestāte.
— Es vel atceros (jo man ir gandrīz tikpat laba atmiņa kā jums, grāfa kungs), ka jūs izteicāt sekojošo: „Es neticu de Lavaljēras jaunkundzes mīlestībai pret vikontu de Braželonu". Tā taču bija?
Atoss sajuta sitienu, bet izturēja to.
— Jūsu majestāte, es vēlreiz lūdzu mani atvainot, bet šajā sarunā slēpjas kaut kas tāds, kas atklāsies tikai pašās beigās…
— Tad pārejiet pie beigām.
— Te tās būs. Jūsu majestāte sacīja, ka atliek kāzas de Braželona kunga interesēs?
Karalis neko neatbildēja.
— Patlaban de Braželona kungs ir dziļi nelaimīgs un vairs nespēj gaidīt, tāpēc lūdz jūsu galīgo lēmumu.
Karalis nobāla. Atoss uzmeta viņam vērīgu skatienu.
— Un… ko lūdz… de Braželona kungs? — karalis svārstīdamies noprasīja.
— To pašu, ko es lūdzu karalim mūsu pēdējās sarunas laikā: atļauju viņa laulībām.
Karalis cieta klusu.
— Mums šķēršļu vairs nav. Kaut gan de Lavaljēras jaunkundze nav ne bagāta, ne skaista, ne dižciltīga, viņa ir vienīgā iespējamā sieva de Braželona kungam, jo viņš to mīl.
Karalis sažņaudza rokas.
— Vai jūsu majestāte šaubās? — grāfs vaicāja tikpat laipni, bet neatlaidīgi.
— Es nešaubos… es vienkārši noraidu šo lūgumu.
Mirkli Atoss kļuva domīgs, tad ļoti klusi teica:
— Man jau bija gods teikt karalim, ka de Braželona kungu nevar atturēt nekādi šķēršļi, un viņa lēmums nemainīsies.
— Mana griba, šķiet, ir tas šķērslis?
— Tā ir galvenais šķērslis. Vai es drīkstētu atļauties pavaicāt jūsu majestātei, kādi ir atteikuma iemesli?
— Iemesli?.. Vai jūs mani pratināt? — karalis iesaucās.
— Lūdzu, jūsu majestāte.
Karalis atspiedās ar dūrēm pret galdu un dobji noteica:
— Jūs esat aizmirsis galma etiķeti, de Lafēra kungs. Galmā nav pieņemts izprašņāt karali.
— Jūsu majestātei taisnība. Tomēr, ja arī nav pieņemts izprašņāt karali, tad vismaz drīkst izteikt dažus minējumus.
— Izteikt minējumus! Ko tas nozīmē, kungs?
— Pavalstnieki gandrīz vienmēr sāk izteikt minējumus, kad monarhs nav atklāts…
— Kungs!
— Un pavalstniekiem trūkst uzticības pret viņu, — Atoss pārliecināti turpināja.
— Man šķiet, jūs aizmirstaties, — karalis paaugstināja balsi, ļaudamies nevaldāmam dusmu uzplūdam.
— Tas, ko es centos atrast pie jums, jūsu majestāte, man jāmeklē citā vietā. Tā vietā, lai dzirdētu atbildi no jūsu mutes, man tā jāmeklē pašam.
Karalis piecēlās un asi noteica:
— Grāfa kungs, jums veltītais laiks ir pagājis.
Tā bija pietiekoši skaidra pavēle aiziet.
— Jūsu majestāte, es nepaguvu pateikt visu, kādēļ ierados pie karaļa, un es tik reti jūs redzu, ka man jāizmanto gadījums.
— Jūs bijāt nonācis līdz minējumiem. Tagad jūs pārejat uz apvainojumiem.
— O, jūsu majestāte, es nekad neapvainotu karali! Visu mūžu es esmu apgalvojis, ka karaļi ir pārāki par citiem cilvēkiem ne tikai ar savu varenību un augsto stāvokli, bet arī pateicoties cildenai dvēselei un prāta spēkam. Es nekad neticēšu, ka aiz karaļa vārdiem var slēpties kaut kas cits.
— Ko tas nozīmē? Kas slēpās?
— Es paskaidrošu, — Atoss mierīgi noteica. — Ja tad, kad jūs vikontam de Braželonam atteicāties dot de Lavaljēras jaunkundzes roku, jūsu mērķis nebija tikai vikonta laime un labklājība…
— Kungs, vai jūs saprotat, ka apvainojat mani?
— Ja jūs, piedāvādams vikontam de Braželonam atlikt kāzas, tikai gribējāt aizsūtīt prom de Lavaljēras jaunkundzes līgavaini…
— Kungs!
— Jūsu majestāte, es to dzirdu no visām pusēm. Neko citu nerunā, kā tikai par jūsu mīlestību pret Lavaljēras jaunkundzi.
Karalis saplēsa cimdus, kurus bija jau labu brīdi plucinājis, pūlēdamies savaldīties, un iekliedzās:
— Lai viņi sargās jaukties manās darīšanās! Es esmu pieņēmis lēmumu un satriekšu visus šķēršļus!
— Kādus šķēršļus? — Atoss jautāja.
Karalis pēkšņi aprāvās, nomocījies kā zirgs, kura muti visu laiku plēš laužņi. Negaidītā cēlsirdībā, kas bija tikpat iespaidīga kā mirkli iepriekš dusmas, viņš atzinās:
— Es mīlu de Lavaljēras jaunkundzi.
— Tas jūs nekavē atdot viņu par sievu de Braželona kungam, — Atoss viņu pārtrauca, — un ziedot valdnieka cienīgu upuri. De Braželona kungs to ir pelnījis, jo ir jau pakalpojis karalim un viņu var uzskatīt par lielisku karotāju. Upurēdams savu mīlestību, karalis pierādītu, ka ir pateicīgs, cēlsirdīgs un arī labs politiķis.
— De Lavaljēras jaunkundze nemīl de Braželona kungu, — karalis dobjā balsī noteica.
— Vai jūsu majestāte par to ir pārliecināts? — Atoss vaicāja, vērīgi skatīdamies karalī.
— Jā. Es to zinu.
— Kopš neilga laika, vai ne? Ja jūsu majestāte to būtu zinājis mana pirmā apmeklējuma laikā, jūs man to teiktu.
— Jā, nesen.
— Es nesaprotu, — pēc neilga klusuma brīža Atoss ierunājās, — kā valdnieks varēja aizsūtīt de Braželonu uz Londonu? Šī izraidīšana patiesi izbrīni katru, kam dārgs mūsu karaļa gods.
— Kas tad apspriež sava karaļa godu, de Lafēra kungs?
— Jūsu majestāte, karaļa gods — tas ir visas muižniecības gods, un, kad karalis aizvaino kādu no saviem muižniekiem, kaut mazliet aizskardams viņa godu, tas aizskar arī viņa paša godu.
— Grāf de Lafēr!
— Jūsu majestāte, vai jūs aizsūtījāt vikontu de Braželonu uz Londonu pirms jūs kļuvāt par de Lavaljēras jaunkundzes mīļāko, vai arī pēc tam?
Karalis galīgi zaudēja savaldīšanos, vēl jo vairāk tāpēc, ka juta, cik lielā mērā Atosam taisnība. Viņš mēģināja aizraidīt Atosu ar rokas mājienu, bet grāfs turpināja:
— Jūsu majestāte, es pateikšu visu līdz galam un neaiziešu ātrāk, kamēr vai nu jūsu, vai mana paša rīcība mani apmierinās. Es jutīšos gandarīts, ja jūs man pierādīsiet savu taisnību; būšu apmierināts arī tādā gadījumā, ja varēšu pierādīt jūsu vainu. O, jums mani jāuzklausa, jūsu majestāte! Es esmu vecs, un man ir dārgs viss patiesi dižais un spēcīgais karaļvalstī. Kā īsts muižnieks es lēju savas asinis par jūsu tēvu un jums. Nekad un neko es neesmu lūdzis ne jums, ne arī nelaiķa karalim. Es nevienam pasaulē neesmu darījis neko ļaunu, drīzāk pakalpojis karaļiem! Jūs mani uzklausīsiet. Es jums prasu atbildēt par jūsu uzticamā vasaļa godu, kuru jūs esat piekrāpis vai nu ar apzinīgiem meliem, vai arī vāja rakstura dēļ.
Es saprotu, ka šie vārdi kaitina jūsu majestāti; toties mūs nogalina tāda rīcība! Es zinu, ka jūs gudrojat, kā mani sodīt par atklātību; bet es zinu arī, kādu sodu jums es lūgšu Dievam, kad izstāstīšu par jūsu nodevību un nelaimi, kāda piemeklējusi manu dēlu!
Karalis lieliem soļiem mēroja istabu no viena gala līdz otram: viņa roka bija piespiesta pie krūtīm, galva saspringti atmesta, acis neprātīgi kvēloja.
— Mans kungs, — Ludviķis XIV negaidīti iesaucās, — ja jūsu priekšā stāvētu tikai karalis un nekas vairāk, tad jūs jau sen būtu sodīts, bet patlaban es esmu vienīgi cilvēks, kuram ir tiesības mīlēt to, kas mīl mani — tā taču ir tik reta laime!
— Tagad jums vairs nav tiesību uz to ne kā cilvēkam, ne karalim. Ja jūs būtu gribējis rīkoties godīgi, jums vajadzēja brīdināt de Braželona kungu, nevis aizsūtīt viņu uz Londonu.
— Man šķiet, ka mēs veltīgi bārstāmies ar savstarpējiem pārmetumiem, — karalis pārtrauca Atosu ar tādu cildenumu balsī un skatienā, kāds sevišķi kritiskos brīžos piemita tikai viņam.
— Es cerēju, ka jūs tomēr dosiet atbildi, — grāfs izteica.
— Jūs uzzināsiet manu atbildi un pie tam ļoti drīz.
— Jūs zināt, ko es par to domāju, jūsu majestāte.
— Kungs, jūs aizmirstat, ka jūsu priekšā stāv karalis, un jūsu vārdi ir noziegums!
— Bet jūs esat aizmirsis, ka dzenat postā divas jaunas dvēseles. Tas ir nāves grēks, jūsu majestāte!
— Tūlīt pat ejiet prom!
— Ne ātrāk, kamēr nepateikšu, lūk, ko: Ludviķa XIII dēls, jūs slikti iesākat savas valdīšanas laiku, jo sākat to ar nodevību, pavezdams svešu līgavu. Mana dzimta un es no šī brīža esam brīvi no jebkādas cieņas un pieķeršanās jums, ko es savam dēlam liku apzvērēt Sendenī kapličā jūsu diženo un cēlo senču pīšļu priekšā. Tagad jūs esa't kļuvis par mūsu ienaidnieku, jūsu majestāte, un no šī brīža mēs atzīstam tikai Dievu kā mūsu vienīgo kungu un pavēlnieku. Sargieties!
— Vai jūs man draudat?
— O nē, — Atoss skumji atteica, — manā sirdī tikpat maz vietas iedomībai kā bailēm. Dievs, par kuru es runāju un kas mani dzird, zina, ka jūsu troni un jūsu godu es pat tagad esmu gatavs aizstāvēt ar asinīm, cik man to vēl palicis pēc divdesmit ārējo un iekšējo karu gadiem. Tādēļ varu apgalvot, ka es nedraudu jums ne kā karalim, ne cilvēkam. Tomēr es jums saku: jūs zaudējat divus sirdī padevīgus vasaļus, jo nogalinājāt ticību tēva sirdī un mīlestību dēla sirdī. Viens vairs netic karaļa vārdam, otrs — vīrieša godam un sievietes tikumam. Vienā ir mirusi cieņa pret jums, otrā — paklausība jūsu gribai. Ardievu!
To pateicis, Atoss izvilka savu zobenu, salauza to pret ceļgalu, nesteidzīgi nolika abas daļas uz grīdas, tad palocījās karalim, kas bija kā bez elpas aiz niknuma un kauna, un izgāja no kabineta. Ludviķis nolika galvu uz galda un dažus mirkļus palika kā sastindzis šajā pozā. Atguvies viņš strauji izslējās un nikni piezvanīja.
— Pasauciet ševaljē d'Artanjanu, — karalis pavēlēja pārbiedētajiem kalpiem.