Droši vien mūsu lasītāji sev jautā, kā Atoss, par kuru viņi jau sen nekā nebija dzirdējuši, pēkšņi parādījās pie karaļa un pie tam, kā saka, īstajā brīdī. Pēc mūsu domām, romānu autoram galvenokārt jāprot panākt, lai daudzie notikumi, kas seko cits citam, būtu saistīti ar dzelžainas loģikas palīdzību. Tāpēc mēs esam gatavi izkliedēt jebkuru neizpratni.
Uzticīgs savam pienākumam «nokārtot visu līdz galam", Portoss pēc aiziešanas no karaļa pils sastapās ar Raulu norunātajā vietā Vensenas mežā pie Mazajiem brāļiem. Viņš izstāstīja Raulam visos sīkumos savu sarunu ar grāfu de Sentenjanu un pabeidza ar domu, ka droši vien karalis drīz vien atlaidīs savu mīluli un de Sentenjans nekavējoties ieradīsies uz tikšanos ar Raulu.
Nebūdams tik lētticīgs kā viņa vecais un uzticamais draugs, Rauls no Portosa stāsta secināja, ka de Sentenjans savā vizītē pie karaļa noteikti izstāstīs visu notikušo un, ja viņš to izdarīs, karalis aizliegs viņam ierasties uz divkauju. To izdomājis, viņš atstāja Portosu Vensenas mežā katram gadījumam, ja de Sentenjanam tomēr ienāktu prātā ierasties, kas gan nebija visai ticams.
Atvadīdamies no Portosa, Rauls mēģināja viņu pārliecināt gaidīt de Sentenjanu pļaviņā ne ilgāk kā pusotru vai divas stundas, bet Portoss apņēmīgi noraidīja šo padomu un iekārtojās divkaujas vietā tik pamatīgi, it kā grasītos tur dzīt saknes. Bez tam viņš lika Raulam apsolīt, ka pēc tikšanās ar tēvu jauneklis nekavējoties atgriezīsies mājās, lai sulainis zinātu, kur meklēt vikontu, ja de Sentenjans ieradīsies uz divkauju.
Braželons devās taisnā ceļā pie Atosa, kurš jau divas dienas atradās Parīzē. Grāfs de Lafērs zināja visu no d'Artanjana vēstules.
Rauls beidzot sastapās ar tēvu. Grāfs pastiepa viņam pretī rokas un apskāva viņu, tad apsēdināja dēlu un ierunājās:
— Vikont, es zinu, ka jūs esat ieradies pie manis kā nāk pie drauga, kad nomāc ciešanas un asaras. Izstāstiet man, kas jūs atvedis šurp?
Jauneklis palocījās un iesāka savu skumjo stāstu. Vairākkārt viņa balss aizrāvās asarās, un apspiestas elsas traucēja runāt. Tomēr viņš izstāstīja visu, ko gribēja.
Droši vien Atosam jau bija savs spriedums par visu; mēs jau teicām, ka viņš bija saņēmis d'Artanjana vēstuli. Vēlēdamies pilnībā saglabāt savu aukstasinību un domas skaidrību, kas viņa raksturā bija gandrīz pārcilvēciskas, Atoss atbildēja dēlam:
— Raul, es neticu tam, ko runā; es neticu tam, no kā jūs baidāties, un ne jau tāpēc, ka uzticības cienīgi cilvēki man to nebūtu stāstījuši, bet gan tāpēc, ka mana dvēsele un sirdsapziņa saceļas pret domu, ka karalis tā varētu apvainot muižnieku. Es galvoju par karali un iegūšu pierādījumus saviem vārdiem.
Rauls, kas svaidījās kā drudzī starp to, ko bija redzējis savām acīm, un savu nesatricināmo ticību cilvēkam, kurš nekad nemeloja, pakļāvās tēvam un tikai palūdza:
— Brauciet, grāf. Es gaidīšu.
Viņš apsēdās un iespieda seju rokās. Atoss uzposās un devās uz pili.
Kas notika pie karaļa, mēs tikko izstāstījām: lasītāji redzēja, kā Atoss iegāja pie karaļa un kā izgāja.
Kad viņš atgriezās, Rauls joprojām sēdēja tai pašā izmisuma pilnajā pozā. Durvju troksnis un tēva soļi lika jauneklim pacelt galvu. Atoss bija kailu galvu, bāls un nopietns; viņš atdeva sulainim savu apmetni un cepuri un, kad kalpotājs izgāja, apsēdās blakus Raulam.
— Nu, grāf, vai tagad jūs esat pārliecināts? — jauneklis sacīja, skumji pašūpodams galvu.
— Jā, Raul. Karalis mīl de Lavaljēras jaunkundzi.
— Tātad viņš to atzīst? — Rauls iekliedzās.
— Jā, — Atoss atbildēja.
— Bet viņa?
— Es viņu neredzēju.
— Bet vai karalis runāja par viņu? Ko viņš teica?
— Viņš apgalvoja, ka arī de Lavaljēras jaunkundze viņu mīl.
— O, tagad jūs redzat, grāf!
Rauls novērsās ar izmisuma pilnu žestu.
— Raul, — grāfs atsāka, — ticiet man, es pateicu karalim visu, ko jūs pats varētu viņam sacīt, un man šķiet, ka izteicu to vienkārši, bet pietiekoši stingri.
— Ko tad?
— Es sacīju, ka starp viņu un mums no šī brīža ir nepārkāpjama robeža un jūs vairs viņam nekalposiet; es teicu, ka arī es noiešu malā. Man atliek tikai vēl kaut ko pajautāt jums.
— Ko, grāf?
— Vai jūs esat pieņēmis kādu lēmumu?
— Lēmumu? Par ko?
— Par jūsu mīlestību un…
— Pabeidziet.
— Un atriebību. Es baidos, ka jūs alkstat pēc atriebības.
— Ak šī mīlestība!.. Varbūt kaut kad vēlāk man izdosies to izraut no savas sirds. Es ceru, ka ar Dieva palīdzību un jūsu gudrajiem padomiem es to izdarīšu. Kas attiecas uz atriebību, tā bija tikai ļauna iedoma, jo īstajam vaininiekam es atriebties nevaru, tāpēc atsakos no atriebības.
— Tātad jūs vairs nemeklēsiet ķildu ar de Sentenjana kungu?
— Nē, grāf. Es viņam aizsūtīju izaicinājumu. Ja de Sentenjana kungs to pieņems, divkauja notiks, ja ne, es vairs viņu neizaicināšu.
— Bet Lavaljēra?
— Vai jūs patiešām varējāt pieļaut, ka es sākšu domāt par atriebību sievietei? — Rauls teica ar tik skumju smaidu, ka pat Atosam, kurš bija tik daudz pārdzīvojis pats un redzējis tik daudz svešu ciešanu, acīs sarie- sās asaras.
Viņš pastiepa Raulam roku.
Rauls to satvēra un strauji ievaicājās:
— Grāf, vai jūs esat pārliecināts, ka stāvoklis ir bezcerīgs?
Atoss savukārt pašūpoja galvu.
— Manu nabaga zēn! — viņš čukstēja.
— Jūs domājat, ka es vēl joprojām ceru, un žēlojat mani. Pats briesmīgākais man šķiet nicināt to, kas pelnījusi šo nicinājumu un kuru es tā dievināju! Kāpēc gan es neesmu vainīgs viņas priekšā? Es būtu laimīgāks, es viņai piedotu.
Atoss skumji uzlūkoja dēlu. Raula tikko izteiktie vārdi, šķiet, bija izlauzušies no Atosa paša sirds… Tobrīd pieteica d'Artanjanu. Šo vārdu Rauls un Atoss uztvēra katrs atšķirīgi.
Musketieris ienāca ar nenoteiktu smaidu uz lūpām. Rauls apklusa. Atoss piegāja pie sava drauga; viņa skatiens pievērsa jaunekļa uzmanību. D'Artanjans, ne vārda neteikdams, pamirkšķināja Atosam; tad, piegājis pie Raula un pasniedzis viņam roku, viņš uzrunāja vienlaicīgi tēvu un dēlu:
— Mēs, šķiet, mierinām zēnu?
— Un jūs savā parastajā atsaucībā esat ieradies man palīdzēt veikt šo grūto pienākumu?
To teikdams, Atoss ar abām rokām paspieda d'Artanjana roku. Raulam šķita, ka arī šis rokasspiediens apveltīts ar kādu īpašu nozīmi, kas nav tieši saistīta ar tēva vārdiem.
— Jā, — musketieru kapteinis atteica, skrullēdams ūsas ar kreiso roku, jo labo turēja Atoss. — Jā, es esmu ieradies arī tāpēc…
— Ševaljē, es bezgalīgi priecājos un ne tikai par mierinājumu, ko nes jūsu ierašanās, bet arī par jums pašu. O, es jau esmu nomierinājies! — Rauls iesaucās.
Viņš tik skumji pasmaidīja, ka d'Artanjanam tas šķita bēdīgāk nekā visrūgtākās asaras, kādas vien viņš bija redzējis.
— Tas ir labi, — d'Artanjans uzmundrinoši noteica.
— Ševaljē, jūs ieradāties tieši tajā brīdī, kad grāfs man stāstīja par savu tikšanos ar karali. Jūs taču atļausiet grāfam turpināt stāstu?
Jaunekļa acis, šķiet, gribēja iespiesties musketiera sirds dziļumos.
— Par tikšanos ar karali? — d'Artanjans pārprasīja tik dabiski, ka nevarēja rasties ne mazākās šaubas par viņa dabisko izbrīnu. — Vai jūs satikāt karali, Atos?
Atoss pasmaidīja.
— Jā, es satikos ar karali.
— Vai jūs nezinājāt, ka grāfs ir ticies ar viņa majestāti? — Rauls bija jau pa pusei nomierinājies.
— Nu, protams, nezināju.
— Tagad es jutīšos mierīgāks, — Rauls noteica.
— Mierīgāks? Par ko jūs jutīsieties mierīgāks? — Atoss apvaicājās.
— Piedodiet man, grāf, — Rauls atvainojās. — Zinādams, cik dziļu pieķeršanos jūs man veltāt, es baidījos, ka jūs varbūt pārāk asā formā attēlojāt viņa mājestātei manas ciešanas un savu sašutumu, un karalis…
— Un karalis… — d'Artanjans atkārtoja. — Sakiet līdz galam, Raul.
— Piedodiet man arī jūs, d'Artanjana kungs. Kādu sekundes daļu, atzīšos, mani pārņēma bailes, ka jūs esat atnācis šurp nevis kā d'Artanjana kungs, bet kā musketieru kapteinis.
— Manu nabaga Raul, tu esi jucis! — d'Artanjans smiedamies iesaucās. Uzmanīgs novērotājs gan varētu vēlēties, lai šie smiekli skanētu patiesāk.
— Jo labāk, — Rauls noteica.
— Jūs patiešām esat traks! Vai zināt, ko es jums ieteikšu?
— Runājiet, kungs, jūsu padoms nevar būt slikts.
— Tad, lūk, ko es iesaku: pēc jūsu ceļojuma, pēc de Giša kunga un princeses apmeklējuma, pēc tikšanās ar Portosu un brauciena uz Vensenas mežu mazliet atpūtieties; liecieties gultā un paguliet kādas divpadsmit stundas, bet pēc pamošanās ļaujiet kārtīgam rikšotājam noskrieties līdz pagurumam.
Viņš piekļāva Raulu un noskūpstīja tā, kā varētu skūpstīt pats savu dēlu. Ari Atoss apskāva Raulu; nebija grūti pamanīt, ka tēva skūpsts ir maigāks un apskāviens ciešāks nekā draugam.
Jauneklis vēlreiz paskatījās uz viņiem abiem, vēlēdamies par katru cenu izprast, kas slēpjas viņu sirdīs. Viņš saskatīja vienīgi d'Artanjana smaidošo seju un grāfa de Lafēra mierīgo un maigo vaigu.
— Kurp jūs ejat, Raul? — Atoss jautāja, redzēdams, ka vikonts de Braželons gatavojas aiziet.
— Uz savu istabu, grāf, — Rauls atbildēja sirsnīgi un skumji.
— Tātad tur jūs var meklēt, ja kaut ko vajadzēs jums pateikt?
— Jā, grāf. Vai jūs domājat, ka tāda vajadzība būs?
— Kā lai es to zinu, — Atoss noteica.
— Tie būs jauni mierinājumi, — d'Artanjans pasmīnēja, maigi pastumdams Raulu uz durvju pusi.
Redzēdams, ka abi ir pilnīgi mierīgi un bez mazākajām uztraukuma pazīmēm, Rauls aizgāja no grāfa, iegrimis tikai pats savās bēdās un neuztraukdamies ne par ko citu.
«Paldies Dievam! — viņš pie sevis noteica. — Es varu domāt tikai par savām darīšanām."
Ietinies apmetnī, lai slēptu savas skumjas no garāmgājējiem, viņš devās uz savu dzīvokli, kā bija solījis Portosam.
Abi draugi dziļā līdzjūtībā noskatījās pakaļ nelaimīgajam jauneklim. Starp citu, savas jūtas viņi izpauda dažādi.
— Nabaga Rauls! — Atoss nopūtās.
— Nabaga Rauls! — d'Artanjans atbalsoja, paraustīdams plecus.