«Nabaga Rauls!" — sacīja Atoss. «Nabaga Rauls!" — atkārtoja arī d'Artanjans. Rauls, kurš bija izraisījis abu šo stipro cilvēku līdzjūtību, patiešām bija dziļi nelaimīgs.
Atvadījies no nesatricināmā drauga un maigā tēva un palicis vienatnē ar sevi, Rauls atcerējās karaļa atzīšanos, kas viņam nolaupīja mīļoto Luīzi, un juta, ka viņa sirds lūst, tāpat kā to izjutis katrs, kam nācies kaut ko tādu pārdzīvot, pirmoreiz sastopoties ar sagrautu sapni un pieviltu mīlestību.
— O, — viņš čukstēja, — viss pagalam: dzīvē man vairs nav nekā! Nekā, ko gaidīt, nekā, ko cerēt! To teica de Gišs, sacīja tēvs un arī d'Artanjans. Tātad šajā pasaulē viss ir tikai tukšs sapnis. Arī nākotne, uz kuru es tiecos garus desmit gadus, bijusi tikai sapnis! Mūsu dvēseļu radniecība arī tikai iedoma!
Es esmu bijis neprātis, nožēlojams neprātis, kas atklāti izpaudis savus sapņus gan draugiem, gan ienaidniekiem, un tagad draugus skumdinātu manas bēdas, bet ienaidniekus iepriecinātu ciešanas. Manas bēdas un nelaime jau rīt var nest man krišanu nežēlastībā, par ko sačukstēsies visās malās, līdz tā pārvērtīsies par skaļu skandālu. Jau rīt uz mani sāks rādīt ar pirkstiem, un mani gaida tikai negods!
Kaut gan viņš bija apsolījis Atosam un d'Artanjanam saglabāt mieru, tomēr pār viņa lūpām izlauzās slēptu draudu pilni vārdi.
— O, ja es būtu de Vārds, — Rauls turpināja savas žēlabas, — un vienlaikus būtu tikpat veikls un spēcīgs kā d'Artanjans, es ar smaidu uz lūpām pārliecinātu sievietes, ka viltniece Lavaljēra, kuru es pagodināju ar savu mīlestību, nav atstājusi manā sirdī nekādas citas jūtas, kā vien dusmas uz sevi pašu, jo viņas liekuļotos tikumus es uztvēru kā patiesus; ja atrastos kādi zobgaļi, kas karalim par prieku izvēlētos mani par sava izsmiekla objektu, es pār tiem izgāztu savas dusmas un sodītu viņus. Vīrieši no manis piesargātos, un, kad es būtu uzvarējis katru trešo no saviem ienaidniekiem un tie pieveikti gulētu pie manām kājām, sievietes mani dievinātu.
Jā, tas būtu īstais ceļš, un pat grāfs de Lafērs to nenoraidītu. Ari viņam pašam taču jaunībā nācies ne mazumu ciest. Viņš pats man to stāstījis ne reizi vien. Vai tad viņš toreiz nerada mierinājumu vīnā? Kāpēc lai es to nerastu baudās?
Viņš cieta tāpat kā es, varbūt pat stiprāk. Iznāk tā, ka viss šai dzīvē atkārtojas — ilgāki vai ne tik ilgi, smagāki vai vieglāki pārbaudījumi. Cilvēces balss nav nekas cits kā ilgstošas un žēlabainas vaimanas.
Kāda gan daļa par citu ciešanām tam, kas pats cieš? Vai gan vaļēja brūce otra krūtīs atvieglo sāpes mūsu krūtīs? Vai asinis, kas līst līdzās mūsējām, aptur mūsu asiņošanu? Nē, katrs cieš pats, katrs cīnās pats savās mokās un maksā ar savām asarām.
Galu galā, kāda tad līdz šai stundai bija mana dzīve? Kails, neauglīgs smiltājs, kurā es cīnījos vienmēr tikai citu un nekad sevis labā gan par karali, gan par sievietes godu. Karalis mani apmānīja, sieviete noraidīja.
Ak es nelaimīgais!.. Sievietes! Vai patiešām es nevarētu likt pārējām izpirkt vienas vainu? Kas tam vajadzīgs… Būt bez sirds vai aizmirst, ka tev tā ir, spēt izrādīt spēku arī tad, kad tev pretī stāv vājāks; nekad neatkāpties pat tad, kad tev jau tāpat dod ceļu. Kas nepieciešams, lai to sasniegtu? Jaunība, skaistums, spēks, drosme un bagātība. Man tas viss jau ir vai arī pavisam drīz būs.
Bet gods? Kas gan ir gods! Katrs to izprot citādi. Tēvs saka: „Gods ir cieņā pret citiem un vispirms pret sevi." De Gišs, Manikans un sevišķi jau Sentenjans man teiktu: „Gods ir kalpot sava karaļa kaislībām un vēlmēm." Tā izprast godu ir viegli un izdevīgi. Ja es tā saprotu godu, tad varu saglabāt savu vietu galmā, būt virsnieks, saņemt lielisku pulku. Ar tādu goda izpratni es varu kļūt par Francijas hercogu un pēru.
Šīs sievietes mestā ēna un ciešanas, kas salauza bērnības drauga Raula sirdi, nekādā ziņā nedrīkst skart de Braželona kungu, labu virsnieku un drosmīgu karotāju; viņš iekaros slavu jau pirmajā kaujā un pacelsies simtkārt augstāk nekā karaļa mīļākā de Lavaljēras jaunkundze; karalis taču neprecēs Lavaljēru un, jo skaļāk viņš to sauks par savu iemīļoto, jo biezākā kauna plīvuri viņš to ietīs; Lavaljēru nicinās, kā es viņu nicinu, un šis nicinājums tikai kļūs stiprāks, bet pa to laiku mana slava augs un pieņemsies spēkā.
Ak vai! Mēs gājām kopā, viens otram blakus; tā-pagāja pirmais, visskaistākais un burvīgākais mūsu dzīves laiks. Sadevušies rokās, mēs gājām pa brīnišķo, ziediem kaisīto jaunības taku. Tā mēs nonācām līdz krustojumam; te viņa no manis šķiras, un katrs no mums turpmāk ies pa savu ceļu, kas ved aizvien tālāk mūs vienu no otra. Atlikušo ceļu man vajadzēs noiet vienam pašam. Ak Dievs, cik es jūtos vientuļš, izmisis un satriekts! Ak, es nelaimīgais!..
Rauls vēl bija šo drūmo domu varā, kad viņa kājas jau automātiski pārkāpa mājas slieksni. Viņš bija atnācis, neievērodams, pa kādām ielām gāja, un nezinādams, kā nonācis galā. Atgrūdis durvis, viņš tikpat neapzinīgi gāja tālāk un uzkāpa pa kāpnēm.
Kā lielākajā daļā tā laika māju, uz kāpnēm bija tumšs. Rauls dzīvoja pirmajā stāvā; viņš apstājās un pieklauvēja. Parādījās Olivēns un paņēma no viņa zobenu un apmetni. Rauls atvēra durvis, kas no priekštelpas veda uz bagāti iekārtotu viesistabu; tā slīga ziedos, pateicoties Olivēna pūlēm, kurš labi pazina sava saimnieka gaumi. Olivēnam par godu jāpiebilst, ka viņš maz raizējās par to, vai jaunais kungs šo viņa uzmanības pierādījumu ievēros vai ne.
Viesistabā atradās Lavaljēras portrets, ko viņa pati bija gleznojusi un kādreiz uzdāvinājusi Raulam. Portrets karājās virs liela, ar tumšu zīdu apvilkta dīvāna un uzreiz piesaistīja nabaga jaunekļa uzmanību. Viņš tūlīt devās turp. Starp citu, Rauls tā rīkojās aiz paraduma: katrreiz, atgriezdamies mājās, viņš vispirms pievērsa skatienu portretam. Arī tagad, kā vienmēr, jauneklis piegāja tam klāt un skumji skatījās uz portretu. Ilgi Rauls vēroja Lavaljēras attēlu; viņa rokas bija sakrustotas uz krūtīm, galva mazliet atmesta, skatiens nedaudz aizplīvurots, bet mierīgs, ap lūpām iezīmējās skumju rieviņas.
Viņš skatījās uz dievināto seju. Viss, ko vikonts tikko bija domājis, vēlreiz atausa atmiņā, viss pārciestais atkal pārņēma sirdi, un pēc ilgāka klusuma brīža viņš trešoreiz nočukstēja:
— Ak es nelaimīgais!
Kā atbilde uz šiem vārdiem aiz viņa muguras atskanēja žēla nopūta. Rauls strauji pagriezās un ieraudzīja, ka viesistabas kaktā, galvu nodūrusi, stāv sieviete, kuras seju sedz plīvurs. Viņam ienākot, sieviete bija palikusi aiz durvīm, un Rauls nepamanīja viņas klātbūtni, jo nespēja atraut acis no portreta.
Viņš piegāja pie sievietes, kuru neviens nebija pieteicis, laipni paklanījās un jau sagatavojās uzdot jautājumu, kas viņai te vajadzīgs, kad pēkšņi sievietes nodurtā galva pacēlās, plīvurs tika atmests, un Rauls ieraudzīja bālu seju, kas pauda dziļas skumjas.
Rauls atrāvās, kā ieraudzījis spoku.
— Luīze! — šai kliedzienā izskanēja tāds izmisums, ka grūti bija noticēt, ka pār cilvēciskas būtnes lūpām var nākt tik drausmīgs kliedziens un pie tam kliedzēja sirds nepārstāj pukstēt.