De Lavaljēras jaunkundze (jo tā bija viņa) paspēra soli uz priekšu.
— Jā, Luīze, — viņa čukstēja.
Pa šo brīdi, lai cik īss tas arī nebūtu, Rauls bija paguvis saņemties.
— Jūs, jaunkundz? — viņš pajautāja un tad neaprakstāmā balsī piebilda: — Jūs šeit?
— Jā, Raul, — meitene atteica. — Es jūs gaidīju.
— Atvainojiet mani: kad ienācu, es nezināju…
— Es lūdzu, lai Olivēns jums neko nesaka…
Viņa apklusa; Rauls arī nesteidzās uzsākt sarunu, un uz mirkli iestājās klusums, kurā varēja saklausīt, kā pukst divas sirdis, kurām gan nebija viens ritms, bet kuras dauzījās vienlīdz drudžaini.
Luīzei vajadzēja sākt runāt. Viņa saņēma visus spēkus un ierunājās:
— Man ar jums jārunā; man noteikti jūs bija jāsatiek… divatā… Mani neatbaidīja šis solis, kuram jāpaliek noslēpumam, jo neviens, izņemot jūs, de Braželona kungs, to nesapratīs.
— Jaunkundz, — galīgi samulsis, Rauls bez elpas murmināja, — arī es, par spīti jūsu labajām domām par mani, es pats, atzīstos…
— Esiet tik laipns, apsēdieties un uzklausiet mani, — Luizes mīļā balss viņu pārtrauca.
Braželons paskatījās uz viņu, skumji pašūpoja galvu un, apsēdies, vai, drīzāk, nokritis uz krēsla, uzaicināja:
— Runājiet.
Luīze paslepšus paskatījās visapkārt. Skatiens pauda dedzīgu lūgumu un vēl daiļrunīgāk nekā tikko teiktie vārdi atklāja viņas bailes, ka kāds varētu uzzināt par šo apmeklējumu.
Rauls piecēlās, atvēra durvis un pateica:
— Olivēn, manis nav mājās, vienalga kas atnāktu.
Tad viņš pagriezās pret Lavaljēru un pajautāja:
— Jūs taču to vēlējāties, vai ne?
Nav iespējams attēlot šo vārdu iespaidu uz Luīzi, jo tie nozīmēja: «Redziet nu, es vēl joprojām jūs saprotu."
Viņa piespieda acīm lakatiņu, lai notrauktu nelūgto asaru, tad pēc mirkļa pārdomām iesāka:
— Raul, nenovērsiet no manis savu godīgo un laipno skatienu; jūs neesat no tiem, kas nicina sievieti tikai par to, ka viņa kādam atdevusi savu sirdi, pat ja šī mīlestība nes jums nelaimi un aizskar jūsu lepnumu.
Rauls neko neatbildēja.
— Ak vai, — Luīze turpināja, — man patiešām ir grūti attaisnoties jūsu priekšā, es nezinu, ar ko lai sāku. Pagaidiet, es izdarīšu labāk: man šķiet, visgodīgāk būs vienkārši un bez emocijām izstāstīt visu, kas ar mani notika. Tā kā es teikšu tikai patiesību, tad caur šaubu miglu un neskaitāmiem šķēršļiem, kuri man jāpieveic, es tomēr centīšos atrast taisnu ceļu, lai atvieglotu savu pārpilno sirdi, kas alkst jums atvērties.
Rauls klusēja. Lavaljēra pieversa viņam tādu skatienu, kurš, šķiet, lūdza: «Uzmundriniet mani kaut vai aiz žēluma… tikai vienu vienīgu vārdu…"
Rauls tomēr cieta klusu, un meitenei vajadzēja turpināt:
— Tikko pie manis karaļa uzdevumā bija grāfs de Sentenjans.
Luīze nodūra acis.
Rauls arī novērsa skatienu, lai nebūtu jāredz Luīze.
— De Sentenjans atnāca karaļa uzdevumā, — viņa atkārtoja, — un pastāstīja man, ka jūs visu zināt.
Viņa mēģināja ieskatīties acīs jauneklim, kas bija pārcietis jau tik daudzus sitienus un ko gaidīja arī vēl šis trieciens, bet viņas acis nesasta- pās ar Raula acīm.
— Viņš vēl piebilda, ka jūs dusmojaties uz mani, pilnīgi pamatoti dusmojaties.
Šoreiz Rauls paskatījās uz meiteni, un viņa lūpas saviebās nicīgā smaidā.
— Lūdzu jūs, — Luīze turpināja, — tikai nesakiet, ka jūs sajutāt vēl kaut ko bez dusmām! Raul, ļaujiet man izteikties, uzklausiet mani līdz galam!
Ar lielām pūlēm Rauls izlīdzināja grumbas pierē; izlīdzinājās arī rievas lūpu kaktiņos.
— Bez tam, — meitene lūdzās ar noliektu galvu un kā lūgšanā saliktām rokām, — es jūs lūdzu, piedodiet man, es lūdzu jūs kā visaugstsirdīgāko un cēlāko cilvēku! Ja arī es jums neizstāstīju visu, kas manī norisinājās, es tomēr nekad nebūtu jūs krāpusi. Ceļos krītot, es jūs lūdzu, Raul, atbildiet man, un lai jūsu atbilde ir kaut vai lāsts! Labāk lāsts no jūsu lūpām nekā aizdomas sirdī.
— Jaunkundz, mani sajūsmina jūsu jūtas, — Rauls ierunājās, pūlēdamies saglabāt mieru. — Tātad ir pilnīgi pieļaujami neteikt, ka pieviļ kādu, bet pievilt būtu slikti un jūs, acīmredzot, to nedarītu.
— Kungs, ilgu laiku es domāju, ka mīlu jūs vairāk par visu pasaulē, un, kamēr es pati ticēju savai mīlestībai, es jums teicu, ka mīlu jūs. Bluā es jūs mīlēju. Karalis ieradās Bluā, bet arī tad es vēl domāju, ka mīlu jūs. Es būtu varējusi to apzvērēt altāra priekšā. Tomēr pienāca diena, kas atklāja man manus maldus.
— Lūk, tajā dienā, jaunkundz, jūsu goda jūtas prasīja, lai jūs atklājat man patiesību un, zinādama, ka es jūs mīlu tāpat kā agrāk, pateiktu, ka vairs mani nemīlat.
— Tajā dienā, Raul… tajā dienā, kad es ieskatījos savas sirds dziļumos un atzinos sev, ka tas neesat jūs, par ko es nemitīgi domāju, tajā dienā, kad manā priekšā pavērās cita nākotne nekā būt jūsu draudzenei, iemīļotajai, sievai, tad, Raul, — ak vai! — jūs nebijāt manā tuvumā.
— Jūs zinājāt, kur es atrodos, jaunkundz. Jūs varējāt uzrakstīt.
— Raul, es neuzdrošinājos. Es izbijos. Ko jūs gribat? Es pazinu jūs, es zināju, ka jūs mani mīlat, un es drebēju no domām vien par ciešanām, kuras jums sagādāšu. Ticiet, Raul, ka es jums saku. patiesību, ticiet, ka tagad, teikdama šos vārdus, es noliecos jūsu priekšā, mana sirds sažņaudzas, balss ir pilna vaidu un acis pārplūst asarām, ticiet — tas ir tikpat patiesi kā tas, ka mans vienīgais attaisnojums ir atklātība — ticiet, ka mani moca vienīgi tās ciešanas, ko es lasu jūsu acīs.
Rauls pūlējās pasmaidīt.
— Nē, — meitene dziļā pārliecībā noteica. — Jūsu izlikšanās mani nespēj aizvainot. Jūs mani mīlat, jūs bijāt pārliecināts par savām jūtām, jūs sevi nemānījāt un nemelojāt savai sirdij, turpretim es…
Bāla, rokas lauzīdama, Luīze nokrita ceļos Raula priekšā.
— Turpretim jūs, — Rauls viņu pārtrauca, — teicāt, ka mīlat vienīgi mani, bet mīlējāt citu!
— Diemžēl jā! Diemžēl es mīlu citu, un viņš… ak Dievs! Ļaujiet man pabeigt, Raul, jo tikai tā es varu attaisnoties; šis cits… es viņu mīlu vairāk par dzīvību, vairāk nekā Dievu. Piedodiet manu vainu, vai arī sodiet mani par nodevību, Raul. Es atnācu nevis taisnoties, bet jautāt: vai jūs zināt, kas ir mīlestība? Tad, lūk, mana mīlestība ir tāda, ka es esmu gatava ziedot savu dzīvību un dvēseli tam, ko mīlu. Ja viņš beigs mani mīlēt, es no izmisuma nomiršu, ja Dievs man nesūtīs kādu atbalstu un Pestītājs neapžēlosies par mani. Es esmu jūsu varā, Raul, lai ko jūs arī nedarītu; es miršu, ja jūs vēlaties manu nāvi. Nogaliniet mani, Raul, ja savā sirdī uzskatāt, ka es esmu tā cienīga.
— Nāvi lūdz tikai tāda sieviete, kura piekrāptajam mīlētājam var atdot tikai savas asinis un neko vairāk.
— Jums taisnība, — Luīze izdvesa.
Rauls smagi nopūtās.
— Vai jūsu mīlestība ir tik stipra, ka jūs nespējat no tās atteikties?
— Jā, es mīlu, un mana mīlestība ir tāda; es mīlu un vēlos tikai šo mīlestību un nevienu citu.
— Tagad jūs man pateicāt visu, ko es gribēju zināt, — Rauls sacīja. — Bet tagad, jaunkundz, es savukārt lūdzu jums piedošanu; es taču gandrīz kļuvu par traucēkli jūsu dzīvē; es esmu vainīgs, jo kļūdījos pats un palīdzēju kļūdīties arī jums.
— Tik daudz es nemaz jums nelūdzu, Raul! — Luīze iesaucās.
— Tā galvenokārt ir mana vaina, — Rauls turpināja. — Es pazinu dzīves grūtības labāk par jums un man vajadzēja atvērt jums acis; man vajadzēja noskaidrot līdz galam mūsu attiecības un panākt, lai ierunājas jūsu sirds, bet es tikai ar pūlēm panācu, lai runā lūpas. Vēlreiz atkārtoju, jaunkundz, es lūdzu jums piedošanu.
— Tas ir kaut kas neiedomājams! Jūs par mani zobojaties!
— Kāpēc?
— Jā, neiespējami! Neviens nevar būt tik labs, tik neparasts, tik nevainojams!
— Pagaidiet, — Rauls viņu apturēja ar rūgtu izsmieklu, — vēl mazliet, un jūs varbūt apgalvosiet, ka es jūs nemaz nemīlēju kā vīrietis.
— O, jūs mani mīlat kā vismaigākais brālis! Ļaujiet man paturēt šo cerību, Raul.
— Brāļa maigā mīlestība! O, nemāniet sevi, Luīze. Es jūs mīlu kā mīļākais, kā vīrs, es jūs mīlu maigāk par visiem, kuri jūs mīlējuši vai vēl mīlēs.
— Raul! Raul!
— Brāļa mīlestība? Luīze, es jūs tā mīlēju, ka būtu ziedojis jums savas asinis lāsi pa lāsei, visu savu miesu gabalu pa gabaliņam, katru mirkli, kas mani gaida viņsaules mūžīgajā dzīvē.
— Raul, Raul! Apžēlojieties!
— Es jūs tā mīlēju, ka tagad mana sirds ir mirusi, mana ticība sašķobīta, manas acis dziest. Es jūs tā mīlēju, ka tagad manā priekšā plešas viens vienīgs tuksnesis — gan uz zemes, gan debesīs.
— Raul, — mans mīļais draugs, lūdzu pažēlojiet mani! — Lavaljēra iesaucās. — O, ja es to būtu zinājusi!..
— Par vēlu, Luīze! Jūs mīlat un esat laimīga. Caur asarām es saskatu prieka mirdzumu jūsu acīs. Jūsu tikumība liek jums liet asaras, bet aiz tām es sajutu mīlestības nopūtas. Ak Luīze, Luīze, jūs mani esat padarījusi par nelaimīgāko cilvēku pasaulē! Ejiet prom, es jūs lūdzu. Ardievu!
— Piedodiet man, lūdzu piedodiet!
— Vai tad es neizdarīju vēl vairāk? Vai es neteicu, ka mīlu jūs? Lavaljēra aizklāja ar rokām seju.
— Pateikt jums kaut ko tādu šai mirklī un tā, kā to daru es — tas ir tas pats, kā jūsu klātbūtnē izteikt sev nāves spriedumu. Ardievu!
Lavaljēra gribēja sniegt viņam roku.
— Šai pasaulē mēs vairs nedrīkstam satikties, — Rauls vēl noteica. Vēl mazliet, un viņa sāktu kliegt, bet Raula roka aizsedza viņas lūpas.
Luīze noskūpstīja šo roku un zaudēja samaņu.
— Olivēn, — Rauls norīkoja, — paņemiet jauno dāmu uz rokām un ienesiet ekipāžā, kas gaida lejā.
Olivēns pacēla Lavaljēru. Rauls sakustējās, vēlēdamies mesties pie meitenes un noskūpstīt viņu pirmo un pēdējo reizi mūžā, bet tad viņš apvaldījās un teica sev:
— Nē, tas man nepieder. Es neesmu Francijas karalis, lai zagtu! Viņš ieslēdzās savā istabā, ļaudams, lai sulainis aiznes samaņu neatguvušo Lavaljēru.