Pēc Raula aiziešanas un izsaucieniem, kādi to pavadīja, Atoss un d'Artanjans palika divatā. Atosa sejā no jauna parādījās izteiksme, kāda viņam bija d'Artanjanam ienākot, un kas pauda, ka viņš ir gatavs uz visu.
— Nu, dārgais draugs, ko jūs vēlaties man teikt?
— Es?
— Protams. Jūs taču nesūtītu šurp bez sevišķi svarīga iemesla? Atoss pasmīnēja.
— Velns parāvis! — d'Artanjans iesaucās.
— Draugs, es jums palīdzēšu. Karalis ir satracināts, vai ne?
— Jā, viņš ir neapmierināts, tas jāatzīst.
— Un jūs atnācāt?..
— Jums taisnība — viņa vārdā.
— Lai mani arestētu?
— Jūs trāpījāt desmitniekā, mans draugs.
— Nu ko, es neko citu arī negaidīju. Braucam!
— Pagaidiet! Kāda velna pēc! Kur jūs tā steidzaties!
— Es nevēlos jūs aizkavēt, — Atoss smaidīdams sacīja.
— Man ir pietiekoši daudz laika! Vai jūs nemaz neinteresē, kas risinājās starp mani un karali?
— Mans draugs, ja jūs vēlētos man to. stāstīt, es labprāt paklausītos.
Viņš norādīja uz milzīgu krēslu, kurā d'Artanjans iekārtojās ar visām
iespējamām ērtībām.
— Ziniet, es to darīšu ar prieku, jo mūsu saruna bija visai interesanta, — d'Artanjans turpināja.
— Es klausos.
— Tātad mani izsauca karalis.
— Tūlīt pēc manas aiziešanas?
— Jūs tobrīd vēl bijāt uz pils kāpņu pēdējiem pakāpieniem, kā man teica musketieri. Es ierados. Ziniet, draugs, karalis bija nevis vienkārši sarkans, bet drīzāk violets. Es vēl nezināju, kas starp jums noticis. Redzēju tikai uz pusēm pārlauztu zobenu, kas gulēja uz grīdas.
«D'Artanjana kungs! — karalis iebrēcās, tiklīdz mani ieraudzīja. — Nupat te bija grāfs de Lafērs; viņš ir nekauņa!"
«Nekauņa?!" — es tā iekliedzos, ka karalis uzreiz apklusa.
«D'Artanjana kungs, — viņš izspieda caur sakostiem zobiem, — vai jūs esat gatavs mani uzklausīt un pakļauties manai pavēlei?"
«Tas ir mans pienākums, jūsu majestāte."
„Es gribēju pasargāt šo muižnieku no kauna tikt arestētam manā kabinetā, jo man vēl saglabājušās labas atmiņas par viņu. Bet… jūs paņemsiet karieti…"
Es devos uz durvju pusi.
«Ja jums nav patīkami to darīt un arestēt viņu, aizsūtiet manas personīgās apsardzes priekšnieku."
„Jūsu majestāte, — es atbildēju, — apsardzes priekšnieks nav vajadzīgs, ja jau es dežūrēju."
„Es negribēju uzspiest jums tik kutelīgu pienākumu, — karalis laipni sacīja, — jūs vienmēr man esat kalpojis nevainojami, d'Artanjana kungs."
„Man tas nešķiet nekas kutelīgs, jūsu majestāte. Es atrodos dienestā, un tas ir viss."
„Es domāju, ka grāfs jums ir sens draugs?" — karalis brīnījās.
„Pat ja viņš būtu mans tēvs, tas nevar atbrīvot mani no dienesta pienākumu pildīšanas."
Karalis paskatījās uz mani, un mana bezkaislīgā seja acīmredzot izgaisināja viņa aizdomas.
„Tātad jūs arestēsiet grāfu de Lafēru?"
«Protams, jūsu majestāte, ja jūs dosiet tādu pavēli."
«Pavēli! Es to dodu."
Es palocījos.
«Kur atrodas grāfs, jūsu majestāte?"
«Jums viņš jāsameklē."
„Un jāarestē, lai kur viņš būtu?"
«Jā… bet pacentieties, lai tas notiktu viņa dzīvoklī. Ja viņš paguvis jau aizbraukt no Parīzes, sekojiet viņam uz muižu un panāciet ceļā."
Es atkal paklanījos, bet nekustējos ne no vietas.
„Kas vēl?" — karalis nepacietīgi noprasīja.
„Es gaidu, jūsu majestāte."
«Ko jūs gaidāt?"
«Kad jūs parakstīsiet pavēli."
Karalis, šķiet, jutās neapmierināts.
Kā nu ne — tā bija patvaļa, ne ar ko neierobežota vara, ja tā var teikt, runājot par karali. Ludviķis XIV negribīgi paņēma rokā spalvu; pēc neilgas vilcināšanās viņš uzrakstīja:
«Pavēlu manam musketieru kapteiņleitnantam ševaljē d'Artanjanam arestēt grāfu de Lafēru, kur vien viņš to atradīs."
Pēc tam viņš pagriezās pret mani. Es gaidīju nesatricināmā mierā. Droši vien viņš tajā saskatīja izaicinājumu, jo ātri parakstīja pavēli un, sniegdams to man, uzsauca:
«Ejiet!"
Es paklausīju, un te nu es esmu.
Atoss paspieda sava vecā drauga roku un noteica:
— Nu ko? Ejam!
— Vai tad jums nav jānokārto kādas lietas, pirms mēs atstājam jūsu dzīvokli?
— Man? Nē.
— Kā?
— Ak Dievs! D'Artanjan, jūs taču zināt, ka es vienmēr esmu domājis par sevi kā par vienkāršu ceļinieku uz šīs zemes, kas gatavs doties uz pasaules viņu malu pēc karaļa pavēles vai arī atstāt šo pasauli pēc Dieva gribas. Kas tad vajadzīgs cilvēkam, kurš jau iepriekš ir brīdināts? Ceļasoma vai zārks. Šodien es esmu gatavs tāpat kā vienmēr. Vediet mani prom!
— Bet Braželons?
— Es viņu audzināju pēc tiem pašiem principiem, pēc kuriem dzīvoju visu mūžu, un jūs droši vien pamanījāt, ka, ieraudzījis jūs, viņš uzreiz nojauta jūsu ierašanās iemeslus. Uz kādu laiku mums izdevās viņu apmānīt, bet varat būt pārliecināts, ka viņš ir sagatavots un mana krišana nežēlastībā viņu nenobiedēs. Ejam!
— Ejam, — d'Artanjans mierīgi atteica.
— Ja jau es pie karaļa salauzu savu zobenu un nometu viņam pie kājām, tad acīmredzot man nav tas jums jādod?
— Jums taisnība. Kaut gan, kāda velna pēc man vajadzīgs jūsu zobens?
— Kā lai es eju — jums pa priekšu vai aiz jums?
— Kopā ar mani, — d'Artanjans atbildēja.
Viņš paņēma grāfu de Lafēru zem rokas un kopā ar viņu kāpa lejup pa kāpnēm. Tā viņi aizgāja līdz durvīm.
Priekšistabā abi sastapa Grimo, kurš uzmeta viņiem nemierīgu skatienu. Kalps pietiekoši labi pazina dzīvi un noprata, ka te kaut kas nav kārtībā.
— Ā, tas esi tu, Grimo? — Atoss noteica. — Mēs braucam…
— Pavizināties manā karietē, — d'Artanjans viņu pārtrauca, draudzīgi pamādams kalpam.
Grimo par atbildi savilka grimasi, kurai acīmredzot vajadzēja nozīmēt smaidu. Viņš pavadīja abus draugus līdz karietei. Atoss iekāpa pirmais, d'Artanjans aiz viņa, nezin kāpēc nepateikdams kučierim, kurp braukt.
Atosa un d'Artanjana ikdienišķā un neievērojamā aizbraukšana kvartālā neizraisīja īpašu uzmanību. Kad kariete izbrauca krastmalā, Atoss pārtrauca klusumu.
— Jūs laikam vedat mani uz Bastīliju?
— Es? — d'Artanjans brīnījās. — O nē, es jūs vedu tur, kur jūs pats gribat, un nekur citus.
— Ko? - noprasīja Atoss, kuru šī atbilde pārsteidza.
— Velns parāvis! Dārgo grāf, jūs ļoti labi saprotat, ka es uzņēmos izpildīt karaļa pavēli tikai tāpēc, lai jūs varētu rīkoties pēc savas izvēles. Vai tad jūs patiešām domājāt, ka es bez kādām šaubām iesēdināšu jūs cietumā? Ja es visu nebūtu pārdomājis, es būtu ļāvis rīkoties karaļa sardzes priekšniekam.
— Tātad? — Atoss noteica.
— Tātad mēs brauksim tur, kur jūs vēlēsieties.
— Mans draugs, kaut ko tādu varat izdarīt tikai jūs, — Atoss apskāva d'Artanjanu.
— Velns parāvis! Man liekas, ka tas ir ļoti vienkārši. Kurjers jūs aizvedīs līdz Kūrlarēnas postenim; tur jūs atradīsiet zirgu, ko es pavēlēju turēt gatavībā; šajā zirgā jūs bez apstāšanās noaulekšosiet trīs pasta stacijas. Es pa to laiku atgriezīšos pie karaļa, lai paziņotu par jūsu aizbraukšanu, bet izdarīšu to tikai tad, kad jūs vairs neviens nevarēs panākt. Tā jūs sasniegsiet Havru, bet no turienes pārcelsieties uz Angliju. Tur jūs gaida mājīgs namiņš, ko man uzdāvināja mans draugs Monks, nerunājot nemaz par karaļa Kārļa viesmīlību. Kas jums iebilstams pret šo plānu?
— Vediet mani uz Bastīliju, — grāfs pasmaidīja.
— Tiepša! Vispirms tomēr padomājiet.
— Par ko?
— Par to, ka jums vairs nav divdesmit gadu. Ticiet, mans draugs, es to saku, iedomādamies sevi jūsu vietā. Cietums postoši ietekmē mūsu vecuma cilvēkus, Nē, nē, es nepieļaušu, ka jūs nonīkstat cietumā. To iedomājoties vien, man reibst galva.
— Par laimi, draugs, es esmu tikpat stiprs miesā kā garā. Ticiet, šo spēku es saglabāšu līdz pēdējam mirklim.
— Tas nepavisam nav spēks, bet drīzāk neprāts.
— Gluži otrādi, tas ir saprātīgi, d'Artanjan. Ticiet man — apspriežot šo jautājumu kopā ar jums, es ne mirkli nedomāju par to, vai jūs nepazudinās manis glābšana. Es rīkotos tāpat kā jūs un izmantotu šo iespēju, ja neuzskatītu, ka bēgšana nav manis cienīga. Es pieņemtu no jums šo pakalpojumu, tāpat kā jūs, bez šaubām, to pieņemtu no manis. Es pārāk labi jūs pazīstu, lai vispār skartu šo tēmu.
— Ak, ja jūs tikai ļautu man rīkoties saskaņā ar manu plānu, — d'Artanjans nopūtās, — tad es gan liktu karalim paskraidīt, jūs ķerot.
— Mans draugs, viņš taču ir karalis.
— O, man tas ir vienalga. Kaut arī viņš ir karalis, es viņam mierīgi pateiktu: „Jūs varat sēdināt cietumā un nobendēt kaut vai visu Franciju un Eiropu! Jūs varat likt man arestēt vai pat nodurt, ko vien vēlaties, kaut vai tas būtu jūsu brālis princis! Tikai nekad nepieskarieties nevienam no četriem musketieriem, vai arī, velns parāvis…"
— Mīļais draugs, — Atoss mierīgi atbildēja, — es jūs gribētu pārliecināt, ka es vēlos, lai mani arestē un augstu vērtēju šo arestu.
D'Artanjans paraustīja plecus.
— Jā, — Atoss turpināja. — Ja jūs mani atbrīvotu, es pats labprātīgi ierastos cietumā. Jaunekli ir apžilbinājis viņa kroņa mirdzums, un es gribu viņam pierādīt, ka viņš būs pirmais starp pārējiem tikai tad, ja būs augstsirdīgākais un gudrākais. Viņš mani soda, sūta uz cietumu un nolemj ciešanām. Lai notiek! Viņš ļaunprātīgi izmanto savu varu, un es gribu panākt, lai karalis saprot, kas ir sirdsapziņas pārmetumi, kamēr Dievs viņam nav atklājis, kas ir sods.
— Mans draugs, — d'Artanjans atteica, — es pārāk labi zinu, ka jūsu „nē" nozīmē „nē". Es vairs neuzstāšu. Jūs gribat braukt uz Bastīliju?
— Jā, gribu.
— Braucam! Uz Bastīliju! — d'Artanjans uzsauca kučierim.
Atlaidies karietes spilvenos, viņš nikni kodīja ūsas. Atoss labi zināja,
ka tas vienmēr nozīmēja — jau pieņemtu lēmumu vai arī, ka tas tiek apdomāts. Kariete līgani šūpojās, nesamazinot un nepaātrinot gaitu, un tajā iestājās klusums. Atoss saņēma drauga roku un apvaicājās:
— D'Artanjan, vai jūs uz mani nedusmojaties?
— Es? Kāpēc lai es dusmotos? To, ko jūs darāt aiz varonības, es darītu aiz spītības.
— Bet jūs piekrītat, ka Dievs atriebs par mani, vai ne, d'Artanjan?
— Es pat zinu mirstīgos, kas viņam labprat palīdzes, — musketieru kapteinis piebilda.