Kā mēs redzējām vienā no iepriekšējām nodaļām, de Sentenjans izpildīja karaļa rīkojumu izstāstīt visu Lavaljērai, bet, neskatoties uz savu daiļrunību, viņš nespēja pārliecināt meiteni, ka karalis viņai ir pietiekoši spēcīgs aizstāvis un neviens cits nav vajadzīgs.
Izdzirdusi karaļa favorīta pirmos vārdus, ka viņas noslēpums ir atklāts, Luīze sāka tik nevaldāmi raudāt un bēdāties, ka karalis justos aizskarts, ja varētu to redzēt kaut vai ar vienu acs kaktiņu. Apzinīgi veikdams savus sūtņa pienākumus, de Sentenjans apvainojās sava kunga vietā un atgriezās pie viņa ar ziņojumu par redzēto un dzirdēto. Te mēs viņu arī atradīsim, lielā satraukumā stāvam vēl vairāk uzbudinātā karaļa priekšā.
— Ko viņa beidzot izlēma? — Ludviķis taujāja. — Kāds ir viņas lēmums? Vai es viņu satikšu vismaz līdz vakariņām? Vai viņa atnāks, vai arī man pašam iet pie viņas?
— Valdniek, man šķiet, ja jūsu majestāte vēlas satikties ar viņu, jums būs jāsper ne tikai pirmais solis, bet arī jānoiet viss ceļš.
— Tas nu gan ir! Tad jau Braželons viņai cieši pieaudzis pie sirds? — Ludviķis XIV nomurmināja.
— O, jūsu majestāte, tas nevar būt; de Lavaljēras jaunkundze no visas sirds mīl jūs. Jūs taču zināt, ka Braželons pieder pie tiem skarbajiem vīriem, kas tēlo romiešu varoņus.
Karalis pasmīnēja. Viņš zināja, ko tas nozīmē — viņš taču nupat bija aizvadījis Atosu.
— Ja runājam par de Lavaljēras jaunkundzi, tad viņa uzauga pie prinča atraitnes — tātad dziļā vientulībā un stingrībā. Līgavainis un līgava apmainījās ar zvērestiem pie mēness un zvaigznēm, tāpēc tagad, lai izjauktu šo savienību, vajadzīgs pats velns.
De Sentenjans bija cerējis uzjautrināt karali, bet panāca pretējo — Ludviķa smaidu nomainīja dziļa nopietnība. Viņš.jau sāka just to, ko Atoss teica d'Artanjanam — nožēlu. Viņš domāja par to, ka abi jaunieši mīlēja viens otru un zvērēja uzticību; viens no viņiem to turēja, bet otra bija pārāk godīga un sirdsskaidra, lai nesajustu sirdsapziņas pārmetumus savas nodevības dēļ.
Reizē ar nožēlu karaļa sirdī iedzēla arī greizsirdība. Viņš vairs neko nerunāja un tā vietā, lai apmeklētu māti karalieni vai princesi un mazliet izklaidētos un pasmīdinātu dāmas, kā viņš mēdza teikt, karalis ieslīga milzīgā krēslā, kur sēdēdams viņa karaliskais tēvs Ludviķis XIII tik daudzas dienas bija garlaikojies kopā ar Baradā* un Senmaru.
De Sentenjans saprata, ka šobrīd karali neizdosies uzjautrināt. Viņš izšķīrās par galējo līdzekli un minēja Luīzes vārdu. Karalis pacēla galvu.
— Kā jūsu majestāte plāno pavadīt vakaru? Vai jābrīdina de Lavaljēras jaunkundze?
— Velns parāvis! Man šķiet, viņa jau ir brīdināta.
— Vai mēs rīkosim pastaigu?
— Mēs tikko atgriezāmies no pastaigas, — karalis iebilda.
— Ko tad mēs darīsim, jūsu majestāte?
— Sapņosim, mīļo de Sentenjan, sapņosim katrs atsevišķi. Kad de Lavaljēras jaunkundze būs pietiekoši apraudājuši to, par ko viņa raud (karaļa sirdī vēl joprojām valdīja nožēla), tad varbūt viņa būs tik laipna un dos mums kādu ziņu par sevi.
Fransuā de Baradā — Francijas karaļa Ludviķa XIII favorīts.
— Ak, jūsu majestāte, kā gan jūs varat tik netaisni spriest par tādu padevīgu sirdi?
Karalis dusmās pietvīka, viņu sāka mocīt greizsirdība. De Sentenjans saprata, ka situācija kļūst sarežģīta, bet te pēkšņi pavērās portjeras. Karalis metās pie durvīm; viņš uzreiz iedomājās, ka atnesta zīmīte no Lavaljēras. Mīlestības sūtņa vietā Ludviķis ieraudzīja musketieru kapteini, kurš klusuciešot sastinga durvīs.
— D'Artanjana kungs! — karalis ieteicās. — Jūs!.. Nu, kā?
D'Artanjans paskatījās uz de Sentenjanu. Karaļa acis pavērsās uz to
pašu pusi. Šos skatienus varēja saprast katrs, vēl jo vairāk de Sentenjans. Galminieks paklanījās un izgāja no istabas. Karalis un d'Artanjans palika divatā.
— Nu, vai izdarīts? — karalis iesāka.
— Jā, jūsu majestāte, — musketieru kaptenis nopietnā balsī atbildēja. — Izdarīts.
Karalis apklusa, nespēdams atrast īstos vārdus. Lepnums viņam neļāva apmierināties ar jau izteikto. Ja reiz karalis pieņēmis lēmumu, kaut ari netaisnīgu, viņam jāpierāda katram, kas bijis klāt tā pieņemšanā, un it īpaši sev pašam, ka viņam bijusi taisnība. Te der sen pārbaudīts līdzeklis — izdomāt savam upurim vainu.
Ludviķis, ko bija audzinājis Mazarīni un Austrijas Anna, pārzināja šīs karaliskās metodes labāk par jebkuru citu. Arī šoreiz viņš pacentās to pierādīt. īsu brīdi viņš apsvēra tikko teikto un tad nevērīgi izmeta:
— Ko teica grāfs?
— Neko, jūsu majestāte.
— Droši vien viņš taču neļāva klusuciešot sevi arestēt?
— Viņš teica, ka bijis tam gatavs, jūsu majestāte.
Karalis augstprātīgi atmeta galvu un noteica:
— Ceru, ka grāfs de Lafērs ir beidzis tēlot dumpinieku?
— Vispirms, jūsu majestāte, pasakiet, ko jūs saucat par dumpinieku? — musketieris mierīgi noprasīja. — Vai tad karaļa acīs dumpinieks ir tas, kurš ne tikai ļauj sevi ietupināt Bastīlijā, bet vēl pretojas tiem, kas negrib viņu turp vest?
— Tiem, kas negrib viņu vest uz cietoksni? — karalis iesaucās. — Kaptein, ko es dzirdu? Vai jūs esat traks?
— Nedomāju vis, jūsu majestāte.
— Jūs pieminējāt cilvēkus, kuri negribēja arestēt grāfu de Lafēru?..
— Jā, jūsu majestāte.
— Kas tie ir?
— Acīmredzot tie, kam jūsu majestāte izteica šo rīkojumu, — musketieris atteica.
— Es taču to liku izdarīt jums, kapteini — karalis iekliedzās.
— Jā, jūsu majestāte, man.
— Un jūs sakāt, ka par spīti manai pavēlei jūs bijāt nodomājis atstāt brīvībā cilvēku, kurš mani apvainoja?
— Tieši tā, valdniek.
— O!
— Vēl vairāk — es piedāvāju grāfam sēsties zirgā, ko liku turēt gatavībā pie Konferansas posteņa.
— Kādēļ jūs to darījāt?
— Tādēļ, lai grāfs de Lafērs varētu nokļūt līdz Havrai, bet no turienes uz Angliju.
— Tad jūs esat mani nodevis, kungs! — karalis nespēja valdīt niknumu.
— Jā, valdniek!
Uz šiem vārdiem un vēl izteiktiem tādā balsī neko nevarēja atbildēt. Karalis bija sastapies ar tik sīvu pretestību, ka tā viņu pārsteidza.
— Vai jums bija kāds iemesls tā rīkoties, d'Artanjana kungs? — Ludviķis cēli noprasīja.
— Es nekad neko nedaru bez iemesla, jūsu majestāte.
— Šis iemesls taču nebija draudzība, jo tā būtu vienīgais kaut cik nozīmīgais attaisnojums; jūsu situācija šai lietā taču bija sevišķi laba: jūs pats varējāt izvēlēties.
— Es, valdniek?
— Vai tad jums netika dota izvēle — arestēt grāfu de Lafēru, vai atteikties no šī uzdevuma?
— Jā, jūsu majestāte, bet…
— Kas par bet? — karalis nepacietīgi pārtrauca d'Artanjanu.
— Valdniek, jūs mani brīdinājāt — ja es viņu nearestēšu, tad to izdarīs sardzes priekšnieks.
— Vai tad es jums visu neatviegloju? Es taču nespiedu, lai tieši jūs arestējat savu draugu grāfu.
— Man atvieglojāt, bet manam draugam gan ne.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka viņu vienalga arestētu — vai nu es, vai sardzes priekšnieks.
— Tad, lūk, kāda ir jūsu padevība, kungs!.. Padevība, kas atļaujas spriedelēt un izvēlēties? Jūs neesat nekāds karavīrs!
— Es gaidu, lai jūsu majestāte pasaka, kas tad es esmu.
— Jūs esat frondists.
— Fronda vairs nepastāv, kas tad es esmu?..
— Ja jūs teicāt patiesību…
— Es vienmēr runāju tikai patiesību.
— Kāpēc jūs te ieradāties? Es gribu zināt patiesību!
— Es atnācu pateikt karalim: valdniek, grāfs de Lafērs ir Bastīlijā…
— Kā izrādījās, jūsu nopelns tas nav.
— Tā gan. Tomēr, ja jau viņš tur ir, svarīgi, lai jūsu majestāte to zinātu.
— D'Artanjana kungs, jūs izrādāt necieņu pret savu karali.
— Jūsu majestāte…
— D'Artanjana kungs, brīdinu, ka jūs pārbaudāt karaļa pacietību.
— Gluži otrādi, jūsu majestāte.
— Ko tas nozīmē?
— Es ierados, lai jūs pavēlētu arestēt arī mani.
— Arestēt jūs?
— Protams. Mans draugs cietumā garlaikosies, un es atnācu lūgt jūsu majestāti, vai es nevarētu viņam piebiedroties. Lai jūsu majestāte tikai dod pavēli, un es pats sevi arestēšu. Varu galvot, ka sardzes priekšnieks nebūs vajadzīgs.
Karalis metās pie rakstāmgalda un satvēra spalvu, lai sāktu rakstīt pavēli par d'Artanjana ieslodzīšanu Bastīlijā.
— Ņemiet vērā, ka tas būs uz mūžu! — viņš draudīgi iesaucās.
— Kā gan citādi, — musketieris atteica, — pēc tik slavējamas rīcības jūs, bez šaubām, neuzdrošināsieties man skatīties acīs.
Karalis strauji nometa spalvu:
— Ejiet prom! Nekavējoties atstājiet mani!
— O nē, ar jūsu atļauju es palikšu, valdniek!
— Ko tas nozīmē?
— Jūsu majestāte, es ierados mierīgi parunāt ar karali; par nelaimi, karalis iekaisa, bet es tik un tā pateikšu visu, jo uzskatu to par savu pienākumu.
— Kungs, jūs tiekat atvaļināts! — karalis uzkliedza.
— Jūs jau zināt, ka mani atvaļināšana nebiedē; es jau lūdzu jūsu majestātei atvaļināt mani Bluā todien, kad jūs atteicāties dot karalim Kārlim miljonu, kuru pēc tam viņam iedeva mans draugs grāfs de Lafērs.
— Labi; runājiet, tikai ātri!
— Nē, patlaban runa nav par atvaļināšanu, jūsu majestāte. Jūs jau paņēmāt spalvu, lai nosūtītu mani uz Bastīliju. Kāpēc jūs mainījāt savu lēmumu?
— D'Artanjan! Karstasinīgais gaskoni! Kurš no mums ir karalis — es vai jūs?
— Par nelaimi, jūs, jūsu majestāte.
— Ko nozīmē „par nelaimi"?
— Jā, valdniek, par nelaimi, jo, ja es būtu karalis…
— Ja jūs būtu karalis, vai jums patiktu d'Artanjana dumpošanās?
— Protams.
— Vai tiešām? — karalis paraustīja plecus.
— Es savam musketieru kapteinim teiktu, — d'Artanjans turpināja, — teiktu, skatīdamies uz viņu cilvēciski, nevis tādām acīm, kas kvēlo kā ogles: «D'Artanjana kungs, es piemirsu, ka esmu karalis. Es nokāpu no sava troņa, aizvainodams muižnieku."
— Mans kungs, vai domājat, ka, pārspējot savu draugu nekaunībā, jūs ar to mazināsiet viņa vainu?
— O, jūsu majestāte, es iešu tālāk par viņu, un tā ir jūsu paša vaina. Es jums pateikšu to, ko nekad neteiktu šis delikātais cilvēks — valdniek, jūs nolēmāt upurēt viņa dēlu, un viņš to aizstāvēja; jūs nolēmāt iznīcībai arī viņu pašu; viņš ar jums runāja goda, ticības un -tikuma vārdā, bet jūs viņu atgrūdāt, padzināt, iemetāt cietumā. Es teikšu asāk nekā viņš: izvēlieties, jūsu majestāte! Ko jūs vēlaties redzēt ap sevi — draugus vai sulaiņus; karavīrus vai parketa slīpētājus, kas prot tikai klanīties? Augstmaņus vai ākstus? Vai jūs gribat, lai jums kalpo,vai arī liec jūsu priekšā muguru? Vai jūs gribat, lai jūs mīl^vai lai no jums baidās? Ja jūs dodat priekšroku zemiskumam, intrigām, gļēvulībai, tad pasakiet to skaidri, un mēs atstāsim jūs — mēs, kas vienīgie esam palikuši no pagājušajiem laikiem, teikšu vēl vairāk — mēs, kas esam pagājušo laiku varonības dzīvs piemērs, un varbūt mūsu vīrišķība un nopelni pārspēj tos, kuri iekarojuši slavu nākamajās paaudzēs. Izvēlieties, jūsu majestāte, un nevilcinieties! Aizstāviet nedaudzos īstos muižniekus, kas jums vēl palikuši, jo galminieku jums netrūks nekad. Pasteidzieties un aizsūtiet arī mani uz Bastīliju kopā ar manu seno un pārbaudīto draugu. Ja jau jūs nepratāt uzklausīt grāfu de Lafēru — muižnieka goda cildeno un gudro balsi, ja jūs nevēlaties ņemt vērā, ko saka d'Artanjans — vaļsirdības un taisnprātības atklātā un skarbā balss, tas nozīmē, ka jūs kā karalis nekur nederat un drīz vien kļūsiet nožēlojams un bezspēcīgs. Sliktus karaļus neieredz, nožēlojamus karaļus padzen. Lūk, ko es jums saku, jūsu majestāte. Jūs pats esat vainīgs, ka piespiedāt mani to izteikt.
Bāls kā nāve karalis atkrita krēslā. Ja pie kājām būtu iespēris zibens, tas laikam viņu pārsteigtu mazāk; likās, ka valdniekam trūkst gaisa un viņš tūlīt paliks bez elpas. Vaļsirdības skarbā balss, par kuru runāja d'Artanjans, ietriecās viņam sirdī kā duncis.
D'Artanjans bija pateicis visu, ko gribēja. Redzēdams karaļa dusmas, viņš noņēma zobenu un, piegājis pie Ludviķa XIV, godbijīgi nolika to viņa priekšā. Karalis ar niknu rokas mājienu to atgrūda, zobens nokrita uz grīdas un aizslīdēja pie d'Artanjana kājām.
Kaut gan musketieris prata savaldīties labāk par jebkuru citu, šoreiz arī viņš neizturēja un, dusmās nobālis, teica:
— Karalis drīkst savus kareivjus sodīt, padzīt vai notiesāt uz nāvi, bet kaut arī viņš būtu simtreiz karalis, viņam nav tiesību aizvainot kareivi, liekot negodā viņa zobenu. Valdniek, vēl nekad Francijas karalis nav ar nicinājumu atgrūdis man līdzīga cilvēka zobenu. Ja jau zobens ir apgānīts, — padomājiet par to, jūsu majestāte, — tad tam nevar būt citas maksts kā tikai mana vai jūsu sirds. Es izvēlos savējo, valdniek; pateicieties Dievam un manai pacietībai!
Viņš satvēra zobenu un iesaucās:
— Lai manas asinis līst pār jūsu galvu, valdniek!
Musketieris strauji pielika zobena galu pie krūtīm, atspiezdams rokturi pret grīdu. Karalis tomēr bija ātrāks un ar labo roku aptvēra lieliskā musketiera plecus, bet ar kreiso saķēra zobena asmeni un pēc tam klusēdams to ielika makstī.
Nobālis un satraukumā drebēdams, d'Artanjans vēl nespēja atgūties un kā sastindzis ļāva karalim rīkoties. Ludviķis atmaiga, aizgāja atpakaļ pie galda un, paņēmis spalvu, uzmeta dažas rindas, parakstījās un pastiepa d'Artanjanam šo dokumentu.
— Kas tas ir, jūsu majestāte? — kapteinis vaicāja.
— Pavēle d'Artanjana kungam nekavējoties atbrīvot grāfu de Lafēru.
D'Artanjans satvēra karaļa roku un noskūpstīja to; tad salocīja papīru, aizbāza aiz sava ādas kamzoļa atloka un izgāja. Ne karalis, ne kapteinis vairs neizteica ne vārda.
— Cilvēka sirds! Valdnieku kompass! — palicis viens, Ludviķis čukstēja. — Kad gan es iemācīšos nolasīt šīs slepenās zīmes kā burtus atvērtā grāmatā! Nē, es neesmu ne slikts, ne nožēlojams karalis, bet vēl tīrais bērns!