D'Artanjans turēja savu solījumu atgriezties uz desertu. Tiklīdz sāka pasniegt konjakus un liķierus, komandanta pagraba lepnumu, gaitenī no- šķindēja pieši, un uz sliekšņa parādījās musketieru kapteinis.
Atoss un Aramiss turpināja savu smalko spēli, bet ne vienam, ne otram neizdevās atklāt sarunu biedra noslēpumus. Viņi ēda un dzēra, sarunādamies par Bastīliju, par pēdējo braucienu uz Fontenblo un svētkiem, ko Vo rīkoja Fukē. Saruna neizgāja ārpus vispārējām tēmām, neviens, izņemot Bezmo, pat nepieminēja neko tādu, kas varētu personīgi skart klātesošos.
Vēl joprojām bāls un satraukts pēc sarunas ar karali, d'Artanjans iedrāzās šīs sarunas vidū. Bezmo steidzās piebīdīt viņam tuvāk krēslu. D'Artanjans vienā paņēmienā izdzēra komandanta piedāvāto vīna glāzi. Atoss un Aramiss ievēroja, ka d'Artanjans nejūtas īsti savā ādā. Vienīgi Bezmo neko nemanīja, jo redzēja d'Artanjanā tikai viņa majestātes musketieru kapteini un neko vairāk, tādēļ centās viņam pēc iespējas iztapt.
Pēc Bezmo domām, piederība karaļa tuvākajām aprindām nozīmēja neierobežotas tiesības. Aramiss gan redzēja d'Artanjana satraukumu, bet tā cēloni nespēja uzminēt. Tikai Atoss domāja, ka to zina. D'Artanjana atgriešanās un it īpaši vienmēr mierīgā cilvēka satraukums viņam it kā teica: „Es nupat griezos pie karaļa ar lūgumu, un viņš man atteica." Pārliecināts, ka uzminējis pareizi, Atoss pasmīnēja, piecēlās no galda un pamāja d'Artanjanam, it kā atgādinādams, ka viņiem ir arī vēl citas darīšanas, ne tikai kopīgas pusdienas.
D'Artanjans saprata Atosu un atbildēja ar rokas mājienu. Pamanījuši šo mēmo dialogu, Aramiss un Bezmo jautājoši paskatījās uz viņiem. Nolēmis, ka pienācis laiks visu izskaidrot, Atoss ar laipnu smaidu iesāka:
— Mani kungi! Aramiss, jūs nupat vakariņojāt kopā ar valsts noziedznieku, kurš bez tam ir arī jūsu cietumnieks, de Bezmo kungs.
Bezmo izlauzās sauciens, kas pauda izbrīnu un reizē arī prieku. Lāga Bezmo lepojās ar savu cietumu. Nerunājot nemaz par peļņu, ko viņam sagādāja ieslodzītie, viņš jutās laimīgs, ja to skaits pieauga un jo sevišķi, ja tie bija dižciltīgi.
Uzbūris sejā atbilstošu izteiksmi, Aramiss noteica:
— Dārgo Atos, piedodiet, bet varētu teikt, ka es biju pārliecināts par šādu iznākumu. Kaut kāds Raula vai Lavaljēras jaunkundzes izlēciens, vai ne?
— Ak vai! — Bezmo nopūtās.
— Un jūs, — Aramiss turpināja, — aizmirsāt, ka mūsdienās vairs ir tikai galminieki, un kā īsts augstmanis un muižnieks devāties pie karaļa un izteicāt visu, ko domājat par viņa rīcību?
— Jus uzminējāt, mans draugs.
— Tātad, — Bezmo iesāka, nodrebēdams pie domas, ka draudzīgi vakariņojis kopā ar cilvēku, kurš sadusmojis viņa majestāti, — jūs, grāf…
— Dārgo komandant, — Atoss sacīja, — mans draugs d'Artanjana kungs iedos jums papīru, kas rēgojas aiz viņa ādas kamzoļa atloka un nav nekas cits kā pavēle par manu apcietināšanu.
Bezmo ierastā žestā pastiepa roku.
D'Artanjans izvilka no azotes abas karaļa pavēles; vienu no tām viņš iedeva komandantam, Bezmo atlocīja papīru un sāka to pusbalsī lasīt, pa brīžam pamezdams tam pāri skatienu un apstādamies:
— «Pavēlu ieslodzīt manā cietoksnī Bastīlijā…" Ļoti labi… „manā cietoksnī Bastīlijā… grāfu de Lafēru." Ak vai, kungs, cik bēdīgs gods turēt jūs Bastīlijā!
— Jums būs pacietīgs un pieticīgs gūsteknis, — Atoss apliecināja savā maigajā un mierīgajā balsī.
— Turklāt tāds, kas te nepavadīs ne mēnesi, dārgo komandant, — Aramiss turpināja, kamēr Bezmo, turēdams pavēli savā priekšā, pārrakstīja savos cietuma papīros karaļa gribu.
— Nepaies ne diena, vai, pareizāk sakot, ne nakts, — iebilda d'Artanjans, rādīdams otru karaļa pavēli, — jo tagad, de Bezmo kungs, jums vajadzēs pārrakstīt arī šo papīru un nekavējoties atbrīvot grāfu.
— Ā! — Aramiss iesaucās. — Jūs mani atbrīvojāt no rūpēm, dārgo d'Artanjan.
Viņš daudznozīmīgi pastiepa roku vispirms musketierim un tad Ato- sam.
— Ko? — Atoss neticīgi noprasīja. — Karalis mani atlaiž brīvībā?
— Lasiet, dārgais draugs, — d'Artanjans skubināja.
Atoss paņēma pavēli un izlasīja.
— Jā, - viņš pamāja, — jums taisnība.
— Vai jūs par to dusmojaties? — musketieris pasmaidīja.
— O nē gluži otrādi! Es nevēlu ļaunu karalim, bet vislielākais ļaunums, kādu vien varētu novēlēt, būtu netaisnīga rīcība. Jums nebija viegli to panākt, vai ne? Atzīstieties, mans draugs!
— Man? Nemaz ne, — d'Artanjans pagriezās pret viņu. — Karalis izpilda jebkuru manu vēlēšanos.
Aramiss ieskatījās musketiera sejā un saprata, ka tā nav taisnība. Toties Bezmo nenolaida acis no d'Artanjana, apbrīnodams cilvēku, kas var panākt, lai karalis izpildītu visas viņa vēlēšanās.
— Vai karalis sūta Atosu trimdā? — Aramiss noprasīja.
— Nē, par to nebija ne runas; karalis šo vārdu nepieminēja, — d'Artanjans teica. — Es gan domāju, ka grāfam labāk… ja vien viņš nedomā pateikties karalim…
— Patiesību sakot, nedomāju vis, — Atoss rūgti pasmaidīja.
— Nu, lūk, man šķiet, ka grāfam vislabāk būtu kādu laiku uzturēties savā pilī, — d'Artanjans turpināja. — Starp citu, Atos, runājiet, uzstājiet.
Ja jūs gribētu dzīvot kādā citā vietā, es esmu pārliecināts, ka panākšu karaļa atļauju.
— Nē, pateicos, dārgo d'Artanjan, — Atoss atbildēja, — man nav nekā patīkamāka kā atgriezties manā vientulībā zem kuplajiem kokiem Luāras krastā; ja Dievs vislabāk prot sadziedēt dvēseles kaites, tad daba ir tās zāles, ko viņš izmanto. Tātad es esmu brīvs? — Atoss pievērsās Bezmo.
— Jā, grāf, domāju, ka tā ir; es vismaz ceru, — komandants teica, grozīdams rokās abus papīrus, — protams, ja tikai d'Artanjana kungam nav paslēpta vēl kāda pavēle.
— Nē, nē, dārgais Bezmo kungs, — musketieris iesmējās. — Jums jāievēro otrā pavēle, un ar to mēs šai lietai pieliksim punktu.
— Grāf, vai jūs maz zināt, kas jums ies secen? — Bezmo klāstīja Atosam. — Es jums nozīmētu katru dienu trīsdesmit livrus uzturam kā ģenerālim; ko tur! — piecdesmit kā prinčiem, un jūs katru dienu vakariņotu tāpat kā šodien.
— Ļaujiet man tomēr dot priekšroku savai pieticīgajai iztikšanai.
Pagriezies uz d'Artanjana pusi, Atoss piebilda:
— Mans draugs, ir laiks.
— Laiks, — d'Artanjans apstiprināja.
— Vai jūs man nesagādāsiet prieku un nepavadīsiet mani, dārgais draugs? — Atoss apvaicājās d'Artanjanam.
— Tikai līdz vārtiem, pie tiem es jums pateikšu to pašu ko karalim: „Es atrodos dienestā."
— Un kā ar jums, dārgo Aramis? — Atoss pasmaidīja. — Varbūt es varu cerēt uz jūsu sabiedrību: Lafēra taču ir pa ceļam uz Vannu.
— Šovakar man ir norunāta tikšanās Parīzē, un es nedrīkstu uz to neierasties, lai neizjauktu vairākas svarīgas lietas.
— Tad, dārgais draugs, Jaujiet lai jūs apskauju un atvados. De Bezmo kungs, pateicos jums par viesmīlību un jo sevišķi par gardumiem, ar kuriem jūs cienājat Bastīlijas gūstekņus un kurus Jāvāt nobaudīt arī man.
Apskāvis Aramisu un paspiedis Bezmo roku, uzklausījis no abiem laimīga ceļa vēlējumus, Atoss kopā ar d'Artanjanu atvadījās un aizgāja.
Tagad pastāstīsim, kas notika Atosa un Raula de Braželona mājā pa to laiku, kamēr Bastīlijā norisinājās noslēguma daļa ainai, kuras sākumu mēs vērojām karaļa pilī.
Kā mēs zinām, Grimo pavadīja savu kungu uz Parīzi, un, kā jau agrāk teicām, bija klāt pie Atosa aizbraukšanas; viņš redzēja, kā d'Artanjans kodelē ūsas un kā viņa kungs iekāpj karietē; pavērojis gan viena, gan otra seju, kuras pazina jau pietiekoši ilgi, viņš noprata, ka noticis kaut kas svarīgs, neskatoties uz abu šķietamo mieru.
Pēc Atosa aizbraukšanas viņš sāka visu pārdomāt. Grimo atcerējās, cik dīvaini Atoss no viņa atvadījās un ka viņš ievēroja saimnieka apmulsumu, kaut gan tas bija skaidri domājošs un nesalaužamas gribas cilvēks. Šo samulsumu nebūtu ievērojis neviens cits kā vienīgi viņš. Grimo zināja, ka Atoss nepaņēma līdz nekādas mantas, kaut gan viņam bija radies iespaids, ka saimnieks aizbrauc ne jau uz vienu stundu vai dienu. Balsī, kādā Atoss atvadījās no Grimo, varēja just, ka kungs aizbrauc uz ilgu laiku.
Tas ienāca Grimo prātā un vienlaikus viņš izjuta, cik dziļi pieķēries Atosam un cik drausmīgs būs tukšums un vientulība, no kā baidās visi, kas mīl; īsāk sakot, šīs domas un jūtas viesa goda vīrā Grimo skumjas un satraukumu.
Viņš nespēja rast nekādus pieturas punktus, nevarēja atklāt vai pamanīt kaut visniecīgāko ieganstu, kas apstiprinātu viņa aizdomas, tādēļ Grimo vērsās pie savas iztēles un sāka minēt, kas būtu varējis notikt ar viņa kungu. Pieķērīgām sirdīm iztēle ir patvērums un reizē posts. Vēl nekad nav gadījies tā, ka cilvēks iedomātos, ka viņa draugs ir vesels un laimīgs. Aizlidojušais balodis palikušajā neizraisa nekādas citas jūtas kā vien bailes par tā likteni.
Tā arī Grimo satraukums pārvērtās bailēs. Viņš atmiņā pārcilāja visu notikumu gaitu: d'Artanjana vēstuli Atosam, kura saimnieku tā apbēdināja, tad Raula apciemojumu, pēc kura Atoss pieprasīja savus ordeņus un galma tērpu; tad tikšanos ar karali, no kuras Atoss atgriezās drūmā garastāvoklī, tēva un dēla sarunu, kuras beigās grāfs skumji apskāva dēlu, bet Rauls nobēdājies aizgāja uz savu dzīvokli; un, beidzot, d'Artanjana parādīšanās, tas, kā viņš plūkāja ūsas, un pēc tam abi ar grāfu de Lafēru aizbrauca karietē. Tā bija kā drāma piecos cēlienos, kas būtu pietiekoši skaidra pat mazāk pieredzējušiem un smalkiem psihologiem nekā Grimo.
Grimo ķērās pie radikāliem līdzekļiem. Viņš sāka pārcilāt savu kunga galma tērpu, lai sameklētu d'Artanjana vēstuli. Tā joprojām atradās kabatā, un viņš izlasīja:
«Dārgais draugs!
Rauls lūdza, lai pastāstu viņam par de Lavaljēras jaunkundzes uzvedību mūsu jaunā drauga Londonas prombūtnes laikā. Es esmu tikai nabaga musketieru kapteinis, un manas ausis caurām dienām tiek piebāztas gan ar kazarmu, gan alkovu tenkām. Ja es Raulam izpaustu visu, ko domāju un ko esmu saklausījies, nabaga zēns to neizturētu. Turklāt es kalpoju karalim un nedrīkstu apspriest viņa uzvedību. Ja jūsu sirds liek jums rīkoties, dariet to. Jūs šī lieta skar vairāk nekā mani un gandrīz tikpat lielā mērā kā Raulu."
Grimo izplūca sev matu šķipsnu. Viņš būtu izrāvis vēl vairāk, ja tikai mati būtu bijuši kuplāki.
„Lūk, kur jāmeklē atminējums! — viņš pie sevis noteica. — Jaunkundze ir kaut ko pastrādājusi. Tā ir taisnība, ko runā par viņu un karali. Mūsu jaunskungs ir pievilts un droši vien kaut kā to uzzinājis. Grāfs devās pie karaļa un izteica visu, ko par to domā. Ak Dievs, grāfs taču atgriezās bez zobena!"
No šī atklājuma padevīgajam kalpam uz pieres izspiedās sviedri. Viņš vairs neko nedomāja, paķēra cepuri un skrēja pie Raula.
Pēc Luīzes aiziešanas Rauls bija paguvis nedaudz apslāpēt ja ne savu mīlestību, tad vismaz ciešanas. Domās vērodams bīstamo ceļu, uz kura viņu uzvedis neprāts un sašutums, viņš uzreiz iedomājās arī par sava tēva nevienlīdzīgo cīņu ar karali, cīņu, ko bija uzsācis pats Atoss. Šai atskārsmes brīdī nabaga jauneklis atcerējās tēva noslēpumainās zīmes, kad viņus tik negaidīti apciemoja d'Artanjans, un Rauls iztēlojās, ar ko var beigties jebkura pavalstnieka sadursme ar monarhu.
«D'Artanjans atrodas dežūrā, tātad viņam jābūt savā postenī, — Rauls domāja, — un sava prieka dēļ viņš nebrauktu pie grāfa de Lafēra, lai to satiktu. Kapteinis ieradās tikai tādēļ, ka bija jāpaziņo kaut kas tāds, ko viņš — Rauls, nezina. Šis kaut kas pašreizējā sarežģītajā situācijā slēpj seVī vismaz draudus, bet varbūt arī tiešas briesmas."
Rauls nodrebēja, iedomādamies, ka izturējies kā rūdīts egoists un aizmirsis tēvu savas nelaimīgās mīlestības dēļ, cenzdamies aizmirsties savā rūgtajā izmisumā, kaut gan varbūt viņam vajadzēja aizstāvēt Atosu un novērst no viņa triecienu.
Šī doma viņu uzmundrināja. Rauls piesprādzēja jostai zobenu un skriešus devās uz tēva māju. Pa ceļam vikonts saskrējās ar Grimo, kurš drāzās no otras puses, tikpat dedzīgi cenzdamies nokļūt līdz patiesībai. Viņi apskāvās.
Abi savā iztēlē bija nonākuši līdz vienam un tam pašam parabolas punktam.
— Grimo! — Rauls iesaucās.
— Raula kungs! — atsaucās Grimo.
— Kā klājas grāfam?
— Vai jūs viņu satikāt?
— Nē, kur ir tēvs?
— Es pats viņu meklēju.
— Bet d'Artanjana kungs?
— Aizbrauca kopā ar grāfu.
— Kad?
— Kādas desmit minūtes pēc jūsu aiziešanas.
— Jāšus?
— Nē, karietē.
— Kurp viņi devās?
— Nezinu.
— Vai tēvs paņēma līdzi naudu?
— Nē.
— Bet zobenu?
— Nē.
— Grimo!
— Raula kungs!
— Man liekas, ka d'Artanjana kungs atbrauca…
— Lai arestētu grāfu, vai ne?
— Jā, Grimo.
— Es esmu gatavs to apzvērēt.
— Pa kādu ceļu viņi aizbrauca?
— Gar krastmalu.
— Uz Bastīliju?
— Ak kungs! Jā!
— Pasteidzies! Skriesim!
— Skriesim!
— Bet kurp? — Rauls sadrūma.
— Aiziesim vispirms pie ševaljē d'Artanjana, varbūt, ka tur mēs kaut ko uzzināsim.
— Nē, ja viņš slēpa no manis patiesību, kad bija pie tēva, tas nozīmē, ka neatklās to arī tagad. Iesim pie… Ak Dievs, es nu gan šodien esmu kā apstulbis! Grimo!
— Kas tad vēl?
— Es aizmirsu par di Valona kungu.
— Portosa kungu?
— Viņš vēl joprojām mani gaida. Ak vai! Es jau tev teicu, ka šodien esmu galīgi apstulbis!
— Gaida jūs? Kur?
— Vensenas mežā pie Mazajiem brāļiem!
— Mīļais Dievs!.. Par laimi, tas nav tālu no Bastīlijas.
— Ātrāk! Ātrāk!
— Kungs, es likšu apseglot zirgus.
— Jā, mans draugs, ej un parūpējies par zirgiem.