Krietnais Portoss nolēma gaidīt de Sentenjanu kamēr satumsīs, pēc senās bruņniecības paražām. Tā kā de Sentenjans nevarēja ierasties uz tikšanos, bet Rauls aizmirsa savu sekundantu par to brīdināt, un gaidīšana vilkās bezgalīgi, kļūdama aizvien nogurdinošāka, Portoss lika netālu pie vārtiem stāvošajam sargam dabūt dažas vīna pudeles un labi daudz gaļas, lai varētu vismaz izklaidēties, laiku pa laikam iedzerot kārtīgu malku kopā ar labu gabalu gaļas. Viņš jau bija aizgājis līdz galam, tas ir, nonācis līdz pēdējiem kumosiem, kad Rauls un Grimo, pilnā sparā dzīdami zirgus, pieaulekšoja pie viņa.
Ieraudzījis uz ceļa divus jātniekus, Portoss ne mirkli nešaubījās, ka tie ir pretinieki. Viņš steidzīgi uzlēca kājās no zālītes, kur bija ērti atlaidies, un sāka izvingrināt ceļgalus un roku locītavas.
„Re, ko nozīmē īsta karavīra pieredze! Tas nelietis tomēr uzdrošinājās ierasties. Ja es būtu aizgājis no šejienes un viņš nevienu neatrastu, tad iegūtu pārsvaru pār mums," — Portoss nodomāja.
Viņš izrieza krūtis un ieņēma sevišķi kareivīgu pozu, demonstrēdams savu atlētisko miesas būvi. Diemžēl de Sentenjana vietā viņš ieraudzīja Raulu, kurš ar izmisuma pilniem saucieniem un žestiem drāzās pie viņa.
— Dārgais draugs! Piedodiet man! Cik es esmu nelaimīgs!
— Raul! — Portoss brīnījās.
— Vai jūs uz mani nedusmojaties? — Rauls sauca, apskaudams Portosu.
— Es? Par ko?
— Par to, ka es jūs aizmirsu. Es biju galīgi pazaudējis galvu.
— Kas noticis?
— Ak, mans kungs, ja jūs tikai zinātu!
— Vai jūs viņu nogalinājāt?
— Ko?
— De Sentenjanu.
— Ak vai! Tagad es nespēju domāt par de Sentenjanu!
— Par ko tad vēl?
— Jādomā, ka grāfs de Lafērs ir arestēts.
Portosa žests varētu apgāzt akmens mūri.
— Kas viņu arestējis?
— D'Artanjans.
— Nevar būt! — Portoss protestēja.
— Un tomēr tā ir patiesība, — Rauls atteica.
Portoss pagriezās pret Grimo, meklēdams apstiprinājumu. Grimo pamāja ar galvu.
— Kur viņu aizveda?
— Droši vien uz Bastīliju.
— Kāpēc jūs tā domājat?
— Pa ceļam mēs iztaujājām vairākus cilvēkus: vieni redzēja aizbraucam karieti, citi — kā tā iebrauca pa Bastīlijas vārtiem.
— O-ho-ho! — Portoss izdvesa un paspēra pāris soļus sānis.
— Ko jūs domājat? — Rauls vaicāja.
— Es? Neko. Es tikai negribu, ka Atoss paliek Bastīlijā.
Rauls piegāja Portosam tuvāk.
— Vai jūs zināt, ka pavēli arestēt devis pats karalis?
Portoss paskatījās uz jaunekli; viņa skatiens teica: „Kāda man par to daļa?" Šī mēmā atbilde Raulam šķita pietiekoši daiļrunīga, un viņš vairs neuzmācās Portosam ar jautājumiem. Vikonts uzkāpa zirgā. Grimo piepalīdzot, Portoss darīja to pašu.
— Izstrādāsim darbības plānu, — Rauls ierosināja.
— Jā, protams, izstrādāsim plānu, — Portoss piekrita.
Rauls pēkšņi aprāvās.
— Kas jums notika? — Portoss vaicāja. — Vājuma brīdis?
— Nē, bezspēcības apziņa! Mēs taču nevaram trijatā ieņemt Bastīliju.
— Ak, ja mūsu kompānijā būtu d'Artanjans, es no tā neatteiktos.
Rauls bija sajūsmā par šo varonīgo apņemšanos un reizē bezgalīgi
naivo ticību d'Artanjana visvarenībai. Te varēja pazīt slavenos vīrus, kas trijatā vai četratā uzbruka veselām armijām un aplenca pilis! Viņi bija padzinuši pašu nāvi un pārdzīvojuši veselu gadsimtu, kas tagad gulēja drupās, bet tomēr joprojām bija spēcīgāki par brašākajiem jaunekļiem.
— Kungs, — Rauls uzrunāja Portosu, — jūs man iedvesāt domu, ka mums jāsatiek d'Artanjans.
— Protams.
— Jādomā, ka viņš jau būs aizvedis manu tēvu uz cietoksni un paguvis atgriezties mājās.
— Apjautāsimies vispirms Bastīlijā, — ierosināja Grimo, kurš runāja maz, bet lietišķi.
Viņi aizsteidzās uz Bastīliju. Dīvaina nejaušība — tādas dievi dāvā tikai stipras gribas cilvēkiem — lika Grimo pamanīt karieti, kas uzbrauca uz paceļamā tilta pie Bastīlijas vārtiem. Tas bija d'Artanjans, kas atgriezās no karaļa.
Rauls veltīgi dzina zirgu, cerēdams panākt karieti un ieraudzīt, kas tajā sēž. Zirgi apstājās masīvo vārtu otrā pusē, vārti aizvērās, un Raula zirga galva atdūrās pret sargkareivja musketi.
Rauls pagrieza zirgu atpakaļ, apmierināts, ka vismaz redzējis karieti, kura acīmredzot atveda viņa tēvu.
— Tagad kariete ir mūsu rokās, — Grimo piezīmēja.
— Mums jāpagaida, jo tā droši vien brauks atpakaļ, vai ne, draugs? — Rauls vērsās pie Portosa.
— Ja tikai neapcietinās arī d'Artanjanu, — Portoss atteica. — Tad gan viss būs pagalam.
Rauls neko neatbildēja: varēja sagaidīt visu. Viņš ieteica Grimo atstāt zirgus mazajā Žanbosīra ieliņā, lai neradītu aizdomas, bet pats sāka novērot, vai no Bastīlijas neizbrauks d'Artanjans vai arī tikko redzētā kariete.
Šis lēmums izrādījās pareizs. Nepgāja ne divdesmit minūtes, kad vārti atkal atvērās un tajos parādījās kariete. Tomēr Raulam arī šoreiz nelaimējās saskatīt, kas tajā atrodas. Grimo gan bija gatavs • apzvērēt, ka tajā sēdējuši divi un viens no tiem bijis viņa kungs. Portoss skatījās te uz Raulu, te Grimo, cenzdamies sekot sarunai.
— Skaidrs kā diena, — Grimo prātoja, — ja grāfs atrodas karietē, tad viņš ir vai nu atbrīvots, vai arī viņu ved uz citu cietumu.
— Tūlīt mēs to uzzināsim; viss atkarīgs no tā, kādu ceļu viņi izvēlēsies, — bilda Portoss.
— Ja mans kungs ir atbrīvots, tad viņu vedīs mājup, — Grimo noteica.
— Tas tiesa, — Portoss apstiprināja.
— Kariete brauc uz citu pusi, — Rauls norādīja.
Kariete patiešām iebrauca Senantuānas priekšpilsētā.
— Paskubināsim zirgus, — Portoss ierosināja. — Mēs uzbruksim karietei un ļausim Atosam bēgt kopā ar mums.
— Dumpis! — Rauls čukstēja.
Portoss atkal pameta skatienu uz Raulu, un šis skatiens labi papildināja pirmo, kad viņš pirms neilga laika vēroja Raulu un Grimo, lai saprastu, kas tiem padomā.
Pēc dažām minūtēm visi trīs jātnieki bija panākuši karieti; viņi atradās tik tuvu, ka no zirga elpas aizsvīda aizmugures lodziņš.
D'Artanjans, kurš vienmēr bija modrs, izdzirdēja zirgu kāju dipoņu. Tobrīd Rauls uzsauca Portosam, lai tas apdzen karieti un mēģina saskatīt, kas pavada Atosu.
Portoss piecirta piešus un atradās blakus karietei, bet neko nevarēja saskatīt, jo karietes lodziņiem bija nolaisti aizkari.
Raulu pārņēma dusmas un nepacietība. Tikai tagad viņš īsti apjauta, kādā noslēpumā tiek turēta Atosa aizvešana, un nolēma ķerties pie galējiem līdzekļiem.
D'Artanjans tomēr bija pazinis Portosu. Bez tam pa ādas aizkaru spraugu viņš saskatīja Raulu. Savus novērojumus musketieris atklāja arī grāfam de Lafēram. Viņus abus interesēja, vai Portoss un Rauls ies līdz galam.
Tā arī notika. Rauls ar pistoli rokā piejāja pie pajūga galvenā zirga un uzkliedza kučierim: „Stāt!" Kariete apstājās. Portoss nocēla kučieri no bukas. Grimo ieķērās karietes durvju rokturī.
Rauls atplēta rokas un iekliedzās:
— Grāf! Grāf!
— Vai tas esi tu, Raul? — Atoss izteica, apreibis no prieka.
— Nav slikti! — smiedamies piebalsoja d'Artanjans.
Viņš apkampa jaunekli un Portosu.
— Drosmīgais Portos, uzticamais draugs, — Atoss iesaucās, — jūs vienmēr esat gatavs palīdzēt!
— Viņam vēl joprojām ir divdesmit gadu, — d'Artanjans teica. — Bravo, Portos!
— Velns parāvis! — noteica mazliet samulsušais Portoss, — mēs taču domājām, ka jūs esat arestēts.
— Tā bija tikai pastaiga ševaljē d'Artanjana karietē, — Atoss viņu pārtrauca.
— Mēs jums sekojām no pašas Bastīlijas, — Raula balsī skaidri varēja saklausīt neuzticību un pārmetumu.
— Mēs tur braucām vakariņās pie krietnā Bezmo kunga. Portos, vai jūs atceraties Bezmo?
— Kā gan citādi, ļoti labi atceros.
— Tur mēs satikām arī Aramisu.
— Bastīlijā?
— Jā. Vakariņās.
— A, — Portoss atviegloti nopūtās.
— Viņš sūta jums tūkstoš sveicienu.
— Paldies.
— Kur grāfa kungs dodas? — apvaicājās Grimo, kuram saimnieks jau bija paguvis pateikties ar atzinīgu smaidu.
— Mēs dodamies mājās uz Bluā.
— Kā? Taisnā ceļā? Bez bagāžas?
— Tā mēs nolēmām. Es gribēju lūgt Raulu, lai viņš atsūta manas mantas vai arī atved tās pats, ja vēlētos mani apciemot.
— Ja Parīzē viņu vairs nekas netur, — d'Artanjans uzmeta Raulam tiešu un asu skatienu, kas ieurbās kā tērauda asmens un tāpat arī radīja sāpes, uzplēsdams jaunekļa brūces, — Rauls rīkotos vispareizāk, ja aizbrauktu kopā ar jums, Atos.
— Tagad mani vairs nekas neaiztur Parīzē, — Rauls atteica.
— Tad braucam kopā, — Atoss izlēma.
— Bet d'Artanjana kungs?
— O, es biju nodomājis pavadīt Atosu līdz postenim; no kurienes mēs abi ar Portosu griezīsimies atpakaļ.
— Ļoti labi, — Portoss atsaucās.
— Nāc šurp, dēls! — grāfs maigi apskāva Raulu un iesēdināja viņu karietē. — Grimo, — viņš turpināja, — tu nesteigdamies atgriezīsies Parīzē un aizvedīsi līdzi di Valona kunga zirgu. Mēs ar Raulu kāpsim zirgos un atstāsim karieti d'Artanjana kungam un di Valona kungam, kuri brauks uz Parīzi. Atbraucis mājās, tu savāksi manas lietas un kopā ar vēstulēm aizsūtīsi uz Bluā.
— Bet kad jūs atkal ieradīsieties Parīzē, jums nebūs ne veļas, ne visu pārējo mantu, un tas būs ļoti neērti, — Rauls ieteicās, cerēdams pamudināt grāfu pateikt kaut ko vairāk.
— Raul, es domāju, ka aizbraucu uz ilgu laiku. Mana pēdējā uzturēšanās šeit neizraisa vēlēšanos tuvākajā laikā atgriezties.
Rauls nokāra galvu un apklusa.
Atoss izkāpa no karietes un uzsēdās zirgā, uz kura bija jājis Portoss un kurš bija acīmredzami apmierināts, ka nomainījis jātnieku. Draugi atvadīdamies apkampa viens otru, apmainīdamies ar rokasspiedieniem un mūžīgas draudzības solījumiem. Portoss apsolīja, ka pavadīs pie Atosa vismaz mēnesi, tiklīdz atradīs brīvu laiku. D'Artanjans arī apsolīja ierasties Bluā, kad saņems atvaļinājumu. Vēl pēdējo reizi apskaudams Raulu, viņš pačukstēja:
— Manu dārgo zēn, es tev rakstīšu.
D'Artanjanam, kurš nekad nevienam nerakstīja, tas nozīmēja daudz, un Rauls jutās aizkustināts līdz asarām. Viņš atbrīvojās no musketiera rokām un aizaulekšoja.
D'Artanjans iekāpa karietē, kur viņu gaidīja Portoss.
— Ir nu gan dieniņa, draugs, — viņš uzrunāja Portosu.
— Jā, jā, — Portoss apstiprināja.
— Jūs droši vien esat ļoti noguris?
— Nevarētu teikt, ka pārāk. Tomēr šodien es likšos gulēt agrāk, lai rīt justos svaigs un atpūties.
— Ja atļauts jautāt, kam jums tas vajadzīgs?
— Es domāju, lai pabeigtu šodien iesākto.
— Mans draugs, es par jums uztraucos. Es redzu, ka jūs esat par kaut ko norūpējies. Pie velna, ko jūs tādu esat iesācis un atstājis nepabeigtu?
— Ziniet, Rauls taču necīnījās. Tātad jācīnās man.
— Ar ko? Vai ar viņa majestāti?
— Kāpēc ar karali? — Portoss jutās satriekts.
— Nu, protams, ar karali, jūs lielais bērns.
— Es varu galvot, ka ar de Sentenjana kungu.
— Lūk, ko es teikšu, Portos. Ja jūs vērsīsiet savu zobenu pret šo muižnieku, tas būs tikpat kā pret pašu karali.
— Ko jūs sakāt! — Portoss izbolīja acis. — Vai jūs esat pārliecināts?
— Un kā vēl!
— Kā tad lai nokārto šo nepatīkamo lietu?
— Mēs abi pacentīsimies paēst labas vakariņas. Stāsta, ka musketieru kapteiņa galds nav slikts. Pie vakariņu galda jūs redzēsiet skaistuli de Sentenjana kungu un kopā ar mani uzdzersiet par viņa veselību.
— Es? — Portoss šausmās iekliedzās.
— Ko? Vai jūs atsakāties dzert' par viņa majestātes veselību?
— Bet, velns parāvis, es nerunāju par viņa majestāti karali, es runāju par de Sentenjana kungu!
— Es jums saku vēlreiz, ka tas ir viens un tas pats.
— Ja jau tā… Nu ko… — uzvarētais Portoss noburkšķēja.
— Jūs mani sapratāt?
— Nē, bet tam vairs nav nozīmes.
— Tam patiešām nav nozīmes, — d'Artanjans piekrita. — Braucam vakariņās, manu nenovērtējamo Portos.