Divas stundas pēc tam, kad superintendanta kariete bija aiztraukusies uz Fontenblo kā vētras dzīts mākonis, Lavaljēra sēdēja savā istabā pie maza marmora galdiņa, tērpusies vienkāršā muslīna peņuārā, un beidza savu maltīti.
Pēkšņi atvērās durvis un kambarsulainis pavēstīja, ka Fukē kungs lūdz atļauju ierasties pie viņas.
Luīze lika sulainim divreiz atkārtot; nabaga meitene pazina Fukē kungu tikai pēc uzvārda un nekādi nespēja saprast, kādas viņai varētu būt darīšanas ar finansu superintendantu.
Tā kā ministrs varētu būt ieradies pie viņas pēc karaļa rīkojuma, un tas pēc nesenās tikšanās bija pilnīgi iespējams, tad Lavaljēra paskatījās spogulī, sakārtoja cirtas un lika viņu aicināt iekšā.
Lavaljēra tomēr nespēja apspiest nelielu satraukumu. Superintendanta vizīte nebija ikdienišķs notikums galma dāmas dzīvē. Fukē bija slavens ar savu devīgumu, galantumu un prasmi apieties ar dāmām, tāpēc biežāk pats saņēma ielūgumus, nevis lūdza pieņemt viņu.
Superintendanta apmeklējumi daudzos namos atnesa bagātību; daudzās sirdīs tie iededza mīlestību.
Fukē godbijīgi ienāca pie Lavaljēras un stādījās priekšā ar eleganci, kas raksturoja tā laika izcilās personības, bet patlaban grūti uztverama un saprotama pat tā laika portretos, kur šie cilvēki attēloti kā dzīvi.
Fukē ceremoniālajam sveicienam Lavaljēra atbildēja ar pansijas audzēknes reveransu un piedāvāja superintendantam apsēsties.
Fukē paklanījies atteicās:
— Jaunkundz, es nesēdēšu, iekams jūs nebūsiet man piedevusi.
— Ak Dievs, par ko gan?
Fukē pievērsa jaunavas sejai savu vērīgo skatienu, bet ieraudzīja tajā tikai atklātu izbrīnu.
— Jaunkundz, es redzu, ka jūs esat tikpat augstsirdīga cik gudra, un lasu jūsu acīs, ka piedodat man. Tomēr man nepietiek tikai ar piedošanu vārdos; es brīdinu jūs, ka man nepieciešams, lai piedotu ari jūsu sirds un prāts.
— Kungs, es zvēru, ka nekā nesaprotu, — Lavaljēra iebilda.
— Tas ir tikai vēl viens pierādījums jūsu delikātumam, kas mani valdzina, — Fukē atteica. — Es redzu, ka jūs negribat, lai es sarkstu.
— Sarkstat? Sarkstat manā priekšā? Pasakiet, lūdzu, kādēļ gan jums būtu jāsarkst?
— Vai patiešām es būtu maldījies, — Fukē sacīja, — un, par laimi, mana rīcība nav jūs aizskārusi?
Lavaljēra paraustīja plecus.
— Jūs nudien runājat mīklaini, kungs, un es acīmredzot esmu pārāk neattapīga, lai to saprastu.
— Labi, — Fukē atteica, — nevēlos kļūt uzbāzīgs. Lūdzu jums tikai vienu — pasakiet man, ka varu cerēt uz pilnīgu piedošanu.
— Kungs, — Lavaljēra sāka kļūt nepacietīga, — es jums varu dot tikai vienu atbildi un ceru, ka tā jūs apmierinās. Ja es zinātu, kāda ir jūsu vaina, es jums piedotu. Bet jūs sapratīsiet, ka nezinot…
Fukē iekoda lūpā, kā to parasti darīja Aramiss.
— Tātad, — viņš teica, — es varu cerēt, ka par spīti notikušajam mēs saglabāsim labas attiecības, un jūs laipni piekritīsiet ticēt manai godbijīgajai draudzībai.
Lavaljērai šķita, ka viņa sāk saprast.
„Oho, — viņa nodomāja, — nekad nebūtu ticējusi, ka Fukē kungs tik alkatīgi centīsies izmantot šo tikko radušos labvēlību."
Skaļi viņa pateica:
— Jūsu draudzībai, kungs? Jūs man piedāvājat savu draudzību? Tas man ir liels gods, jūs esat pārāk laipns.
— Kundze, — Fukē atbildēja, — es zinu, ka kunga draudzība šķiet spožāka un vēlamāka nekā kalpa; tomēr varu jums apgalvot, ka kalps būs tikpat padevīgs, uzticīgs un pilnīgi nesavtīgs.
Lavaljēra palocīja galvu; superintendanta balsī skanēja atklātība un patiesa padevība. Viņa pastiepa Fukē roku.
— Es jums ticu.
Fukē cieši paspieda meitenes roku.
— Tad jūs tūlīt varat man atdot to nelaimīgo vēstuli, — viņš piebilda.
— Kādu vēstuli? — Lavaljēra vaicāja.
Fukē atkal pievērsa viņai savu pētošo skatienu.
Tā pati naivā un atklātā sejas izteiksme.
— Pēc šis noliedzošās atbildes man jāatzīst, ka jūs, jaunkundz, esat visdelikātākā būtne, un es pats nebūtu godīgs cilvēks; ja baidītos no tik augstsirdīgas meitenes kā jūs.
— Fukē kungs, — Lavaljēra atbildēja, — man jums jāatkārto ar dziļu nožēlu, ka es galīgi neko nesaprotu.
— Tātad jūs varat apzvērēt, ka neesat saņēmusi no manis nekādu vēstuli?
— Es jums dodu goda vārdu, ka ne! — Lavaljēra stingri atbildēja.
— Labi. Ar to man pietiek, jaunkundz; atļaujiet man vēlreiz apliecināt manu padevību un visdziļāko cieņu.
Fukē paklanījās un devās mājup, kur viņu gaidīja Aramiss, atstādams Lavaljēru pilnīgā neizpratnē.
— Nu, kā? — Aramiss nepacietīgi noprasīja, sagaidījis Fukē atgriešanos. — Vai jūs esat apmierināts ar favorīti?
— Es esmu sajūsmināts! — Fukē atbildēja. — Tā ir gudra un sirsnīga sieviete.
— Vai viņa nedusmojās?
— Nemaz, viņa laikam neko nesaprata.
— Nesaprata?
— Jā, nesaprata, ko es viņai uzrakstīju.
— Jums vajadzēja panākt, lai viņa saprot un atdod vēstuli; es ceru, ka viņa jums to atdeva?
— Pat nedomāja.
— Vai jūs vismaz pārliecinājāties, ka viņa to ir sadedzinājusi?
— Dārgais d'Erblē, veselu stundu es spēlējos ar daudznozīmīgām frāzēm, un man pilnīgi pietiek, kaut arī tā ir aizraujoša spēlīte. Saprotiet taču: mazā izlikās, ka neko nesaprot; viņa noliedza, ka saņēmusi vēstuli; noliedzot, ka to saņēmusi, viņa, protams, nevarēja to ne atdot, ne sadedzināt.
— Ko jūs sakāt? — Aramiss uztraucās.
— Es saku, ka viņa zvērēja un dievojās, ka nav saņēmusi nekādu vēstuli.
— O, tas ir par daudz! Un jūs neuzstājāt?
— Gluži otrādi, es kļuvu pat nepieklājīgs savā uzstājībā.
— Un viņa visu noliedza?
— Jā.
— Un ne reizes nenodeva sevi?
— Ne reizes.
— Mans dārgais, tad jau jūs atstājāt vēstuli viņas rokās?
— Nācās atstāt, velns parāvis!
— Tā bija liela kļūda!
— Ko jūs darītu manā vietā?
— Protams, viņu piespiest nav iespējams, bet mani tas uztrauc; tāda vēstule nedrīkst palikt pie viņas.
— Šī meitene ir cēlsirdīga.
— Ja viņa būtu tik cēlsirdīga, viņa būtu atdevusi jums vēstuli.
— Es vēlreiz saku, viņa ir cēlsirdīga; es to saskatīju viņas acīs, un man pieredzes netrūkst.
— Tātad jūs domājat, ka viņa ir vaļsirdīga?
— No visas sirds.
— Tādā gadījumā man šķiet, ka mēs kļūdāmies.
— Kā tā?
— Man šķiet, ka viņa patiesi nav saņēmusi vēstuli.
— Vai jūs domājat?…
— Es uzskatu, ka kaut kādu iemeslu dēļ jūsu cilvēks nav nodevis viņai vēstuli.
Fukē pašķindināja zvaniņu.
Ienāca sulainis.
— Pasauciet Tobiju, — superintendants pavēlēja.
Pēc īsa brīža ieradās kalps ar šaudīgām acīm, plānām lūpām, īsām roķelēm un saliektu augumu.
Aramiss caururbjoši pavērās viņā.
— Atļaujiet man pašam viņu nopratināt.
— Lūdzu, — Fukē atļāva.
Aramiss gribēja sākt runāt ar kalpu, bet aprāvās.
— Nē, — viņš noteica, tad viņš redzēs, ka mēs viņa atbildei piešķiram pārāk lielu nozimi. Nopratiniet viņu pats, bet es izlikšos, ka rakstu vēstuli.
Aramiss patiešām apsēdās pe galda ar muguru pret sulaini, bet pats uzmanīgi novēroja katru viņa kustību vai skatienu spogulī, kas karājās pie sienas viņa priekšā.
— Tobij, panāciet šurp, — Fukē pavēlēja.
Sulainis pienāca tuvāk diezgan stingrā gaitā.
— Kā tu izpildīji manu rīkojumu?— Fukē vaicāja.
— Kā vienmēr, jūsu gaišība, — sulainis atteica.
— Nu, pastāsti.
— Es iegāju pie de Lavaljēras jaunkundzes. Viņa bija dievkalpojumā, un es noliku zīmīti uz tualetes galdiņa. Jūs taču tā pavēlējāt?
— Jā; un vai tas ir viss?
— Viss, jūsu gaišība.
— Vai istabā neviena nebija?
— Neviena.
— Tu noslēpies, kā tev liku?
— Jā.
— Un viņa atgriezās?
— Pēc desmit minūtēm.
— Vai neviens cits nevarēja paņemt vēstuli?
— Nē, tāpēc ka neviens istabā neienāca.
— No ārpuses jā, bet no iekšpuses?
— Es biju noslēpies tā, ka varēju pārredzēt visu istabu.
— Klausies, — Fukē teica, vērīgi skatīdamies uz sulaini, — ja vēstule nav nokļuvusi pie adresāta, tad labāk atklāti atzīsties, jo, ja pielaista kāda kļūda, tu riskē ar savu galvu.
Tobijs sarāvās, bet tūlīt savaldījās.
— Jūsu gaišība, — viņš sacīja, — es noliku vēstuli uz tualetes galda, kā jau teicu jums, un izlūdzos pusstundu, lai varētu pierādīt, ka vēstule ir de Lavaljēras jaunkundzes rokās, vai arī atdot jums to atpakaļ.
Aramiss ar dziļu interesi sekoja sulaiņa uzvedībai.
Fukē bija paļāvīgs; šis sulainis viņam bija cītīgi kalpojis jau divdesmit gadus.
— Labi, — viņš atļāva. — Vari iet un atnest man pierādījumus, ka tu runā patiesību.
Sulainis aizgāja.
— Nu, ko jūs teiksiet? — Fukē vaicāja Aramisam.
— Es teikšu, ka jums par katru cenu jāuzzina patiesība. Lavaljēra vai nu saņēma vai nesaņēma vēstuli; pirmajā gadījumā jāpanāk, lai Lavaljēra jums to atdotu vai arī jūsu klātbūtnē sadedzinātu; otrajā gadījumā vēstule jāatgūst, kaut arī tas maksātu miljonu. Jūs taču piekrītat man?
— Jā, bet dārgais bīskap, pēc manām domām jūs pārāk sabiezināt krāsas.
— Ak, jūs aklais! — Aramiss nočukstēja.
— Lavaljēra, kuru jūs uzskatāt par smalku diplomāti, ir parasta koķete, un viņa cer, ka es turpināšu lakstoties ap viņu, ja jau iesāku. Tagad viņa pārliecinājās par karaļa mīlestību un cer turēt mani rokās ar vēstules palīdzību. Tas ir dabiski.
Aramiss pakratīja galvu.
— Vai jūs nepiekrītat? — Fukē jautāja.
— Viņa nav koķete, — Aramiss atbildēja.
— Atļaujiet jums pateikt…
— Es lieliski pazīstu koķetes!
— Mans draugs!
— Jūs gribat teikt, ka es tās pazinu krietni sen? Sievietes nemainās.
— Toties vīrieši gan, un jūs tagad esat kļuvis daudz aizdomīgāks nekā agrāk. — Smīnēdams Fukē turpināja: — Ja Lavaljēra vēlēsies vienu trešdaļu savas mīlestības veltīt man, bet divas trešdaļas — karalim, vai jūs tāds stāvoklis apmierinās?
Aramiss nepacietīgi uzlēca kājās.
— Lavaljēra nekad nav mīlējusi un neiemīlēs nevienu citu kā tikai karali.
— Tad beidzot pasakiet man, ko jūs darītu manā vietā?
— Vispirms nebūtu izlaidis ārā jūsu kalpu. i
— Tobiju?
— Jā, Tobiju; viņš ir nodevējs!
— Ko jūs!
— Es par to esmu pārliecināts. Es viņu turētu ieslodzītu, kamēr viņš neatzītos.
— Vēl nav par vēlu; pasauksim viņu, un jūs pats viņu nopratināsiet.
— Ļoti labi.
— Bet es jums galvoju, ka tas būs veltīgi. Viņš kalpo man jau divdesmit gadus un ne reizes neko nav sajaucis, bet, — Fukē smiedamies piebilda, — sajaukt bija ļoti viegli.
— Un tomēr pasauciet viņu. Man liekas, ka šorīt es redzēju šo cilvēku apspriežamies ar vienu no Kolbēra kunga kalpiem.
— Kur?
— Pie staļļiem.
— Nevar būt. Mani kalpi nesatiek ar tā tēvaiņa ļaudīm.
— Un tomēr es vēlreiz atkārtoju, ka redzēju viņu. Kad viņš ienāca, šī fizionomija man likās pazīstama.
— Kāpēc tad jūs neko neteicāt, kamēr viņš bija šeit?
— Tāpēc, ka es to tikai nupat atcerējos.
— Jūs mani biedējat, — Fukē noteica un pazvanīja.
— Kaut tikai mēs nebūtu nokavējuši, — Aramiss čukstēja. Fukē pazvanīja vēlreiz.
Ieradās kambarsulainis.
— Tobiju! — uzkliedza Fukē. — Pasauciet Tobiju! Kalps aizgāja.
— Jūs dodat man pilnīgu rīcības brīvību, vai ne?
— Pilnīgu.
— Es varu izmantot jebkurus līdzekļus, lai izdibinātu patiesību?
— Jebkurus.
— Pat iebiedēšanu?
— Es jums uzticu ģenerālprokurora pienākumus.
Pagāja desmit minūtes, bet Tobijs neparādījās. Zaudējis pacietību, Fukē pazvanīja vēlreiz.
— Tobij! — viņš pasauca.
— Jūsu gaišība, viņu meklē, — kambarsulainis teica.
— Viņš ir kaut kur tepat, es nekur neesmu viņu sūtījis.
— Es iešu meklēt viņu, jūsu gaišība.
Kambarsulainis atkal aizgāja.
Aizritēja vēl desmit minūtes.
Fukē tā zvanīja, ka varētu pamodināt pat mironi. Trīcēdams atgriezās kambarsulainis.
— Jūsu gaišība ir kļūdījies,— negaidīdams Fukē jautājumu, viņš sacīja. — Acīmredzot jūsu gaišība devis Tobijam kādu uzdevumu, jo viņš ir aizgājis uz stalli, paņēmis labāko rikšotāju, apsedlojis un aizjājis.
— Aizjājis! — Fukē iesaucās. — Sekojiet viņam un noķeriet to.
— Pietiek, — Aramiss saņēma viņa roku, — nomierinieties, viss ir galā.
— Ko?
— Protams, es biju par to pārliecināts. Tagad necelsim paniku; labāk apdomāsim, kādas var būt sekas, un pacentīsimies tās novērst.
— Galu galā nav jau liela nelaime, — Fukē ieteicās.
— Jūs tā domājat?
— Protams. Katrs vīrietis drīkst rakstīt sievietei mīlestības vēstules.
— Vīrietis gan, bet pavalstnieks ne; īpaši tad, ja šo sievieti mīl karalis.
— Mans draugs, vēl pirms nedēļas karalis Lavaljēru nemīlēja; pat vakar šīs mīlestības nebija, bet vēstule uzrakstīta vakar; kā es varēju nojaust karaļa mīlestību, kuras vēl nebija.
— Pieņemsim, — Aramiss piekrita. — Par nelaimi, vēstulē nav datuma. Tas mani sevišķi satrauc. Ak, ja tur būtu vakardienas datums, es nemaz par jums neuztrauktos!
Fukē paraustīja plecus.
— Vai tad es nedrīkstu rīkoties, kā gribu, un karalis nosaka manas domas un vēlmes?
— Jums taisnība, — Aramiss piekrieta. — Nepievērsīsim notikušajam tik ļoti lielu uzmanību; bez tam… ja mums kaut kas draud, mēs pratīsim aizsargāties.
— Draud? — Fukē brīnījās. — Vai šo skudras kodienu jūs saucat par draudiem, kas rada briesmas manai mantai un pat dzīvībai?
— A, Fukē kungs, skudras kodiens var pieveikt pat milzi, ja skudra ir indīga!
— Vai tad vara, par kuru jūs nesen runājāt, jau sabrukusi?
— Es esmu visvarens, bet ne nemirstīgs.
— Man tomēr liekas, ka svarīgākais ir atrast Tobiju. Vai ne?
— O, jūs viņu vairs nenotversiet, — Aramiss sacīja. — Ja viņš jums bija dārgs, varat uzvilkt sēras.
— Bet kaut kur viņš taču atrodas!
— Tiesa gan; dodiet man tikai rīcības brīvību, — Aramiss mundri atbildēja.