Lasītājs droši vien nav aizmirsis, ka, pamezdami Bastīliju, d'Artanjans un grāfs de Lafērs atstāja tur Aramisu kopā ar Bezmo.
Bezmo nejuta, ka pēc divu viesu aiziešanas saruna manāmi apsīkusi. Viņš bija pārliecināts, ka lieliskie Bastīlijas deserta vīni var pietiekoši atraisīt jebkura cilvēka mēli. Komandants tomēr slikti pazina viņa svētību bīskapu, kurš pēc deserta kļuva aizvien noslēpumaināks. Toties Aramiss sen pazina Bezmo un tāpēc cerēja uz to pašu līdzekli, ko Bezmo uzskatīja par sevišķi iedarbīgu.
Kaut gan saruna pavisam nepārtrūka, tā vairs nebija interesanta. Runāja viens pats Bezmo un tikai par dīvaino Atosa arestu, kam tik drīz sekoja pavēle par atbrīvošanu.
Bezmo gan nešaubījās, ka abas pavēles — gan par arestu, gan par atbrīvošanu — karalis bija rakstījis pats. Ar tādām pavēlēm viņa majestāte apgrūtināja sevi tikai izņēmuma gadījumos. Tas viss Bezmo kungam likās ārkārtīgi interesanti un noslēpumaini, bet tā kā Aramisam viss bija skaidrs, tad viņš tam nepiešķīra tādu nozīmi kā godājamais komandants. Bez tam Aramiss reti uztraucās bez pietiekama iemesla, un viņš vēl nebija paguvis paziņot Bezmo, kāpēc šoreiz uzņēmies rūpes apmeklēt komandantu.
Tādēļ tobrīd, kad Bezmo savos spriedumos bija nonācis līdz kulminācijai, Aramiss viņu pēkšņi pārtrauca:
— Sakiet, dārgais de Bezmo kungs, vai jums Bastīlijā nav nekādas izklaidēšanās kā tikai tās, kuru lieciniekam man gadījās būt pāris reizes, kad man bija gods jūs apmeklēt?
Tas bija tik negaidīti, ka komandants apstājās pusvārdā, kā vēja rādītājs, kam pēkšņi mainījies vējš.
— Izklaidēšanās? — Bezmo vaicāja, pārsteigts par šo jautājumu. — Tās seko viena otrai, monsinjor.
— Paldies Dievam! Kādas tās ir?
— O, es izklaidējos dažādos veidos.
— Droši vien viesi?
— Viesi? Nē. Viesi Bastīliju bieži neapmeklē.
— Un tomēr tas nenotiek pārāk reti?
— Ļoti reti.
— Arī ja runā par jūsu tuvāko sabiedrību?
— Ko jūs saucat par manu sabiedrību?.. Cietumniekus?
— O, nē! Kāpēc tad cietumniekus! Es zinu, ka jūs viņus apmeklējat, bet nedomāju, ka viņi jums atbild ar to pašu. Par jūsu sabiedrību, dārgais de Bezmo kungs, es saucu tādu, kurai jūs piederat.
Bezmo uzmeta Aramisam vērīgu skatienu; nospriedis, ka radušās aizdomas nav pamatotas, viņš atbildēja:
— O, man tagad ir ļoti šaurs paziņu loks. Varu jums atzīties, dārgais d'Erblē kungs, ka augstākās sabiedrības cilvēkiem mājoklis Bastīlijā parasti šķiet drūms un nepievilcīgs. Dāmām tas vienmēr izraisa drebuļus, un man nav viegli panākt, lai tie pāriet. Ir jau arī taisnība — kā gan lai tās nabadzītes nešausminās, ieraugot milzīgos drūmos torņus un iztēlojoties, ka tajos smok nelaimīgi cietumnieki, un šie ieslodzītie…
Jo ciešāk Bezmo ieskatījās Aramisa bezkaislīgajā sejā, jo gausāka kļuva lāga komandanta mēle, līdz beidzot sastinga pavisam.
— Nē, jūs mani nesapratāt, dārgais de Bezmo kungs; nepavisam nesapratāt. Es nerunāju par sabiedrību tik plašā nozīmē, es runāju par vienu īpašu tās daļu, pie kuras piederat arī jūs.
Bezmo gandrīz izkrita no rokām pilna muskatvīna glāze, ko viņš jau bija pielicis pie lūpām un grasījās izdzert.
— Piederu, — viņš murmināja, — kam tad es piederu?
— Nu, protams, es runāju par biedrību, kurā jūs esat iestājies, — Aramiss pilnīgi bezkaislīgi pavēstīja. — Vai tad jūs, mans dārgais de Bezmo kungs, neesat kādas slepenas biedrības biedrs?
— Slepenas biedrības?
— Slepenas, vai arī, ja tā jums patīk labāk, noslēpumainas.
— Ak, d'Erblē kungs…
— Neliedzieties.
— Ticiet man…
— Es ticu tam, ko zinu.
— Es jums zvēru!
— Dārgais de Bezmo kungs, klausiet, kad es jums saku: esat. Jūs apgalvojat pretējo; neapšaubāmi viens no mums runā patiesību, otrs, bez šaubām, melo. Tūlīt mēs to noskaidrosim.
— Kā?
— Izdzeriet savu vīnu, dārgais de Bezmo kungs. Velns parāvis, jūs izskatāties galīgi apdullis!
— Nepavisam!
— Tad izdzeriet vīnu.
Bezmo sāka dzert un aizrijās.
— Tātad, — Aramiss turpināja, — ja jūs, pretēji manam apgalvojumam, neesat slepenā vai noslēpumainā biedrībā (epiteti šoreiz nav svarīgi), tad jūs nesapratīsiet ne vārda no tā, ko es jums teikšu.
— O, varat būt pārliecināts, ka es neko nesapratīšu.
— Ļoti labi.
— Lūdzu, varat izmēģināt.
— To es arī domāju darīt. Ja nu tomēr jūs esat šīs biedrības biedrs, tad jūs to uzreiz atzīsiet, vai ne?
— Jautājiet! — Bezmo nodrebēdams atteica.
— Dārgais de Bezmo kungs, jūs taču man piekritīsiet, ka nav pieļaujams būt kādā slepenā biedrībā un iemantot priekšrocības, ko tas dod, bet neuzņemties pienākumus savukārt izdarīt tai dažus nenozīmīgus pakalpojumus, — Aramiss turpināja tikpat bezkaislīgi.
— Protams, protams, — Bezmo murmināja. — Jums taisnība… nu jā… ja es būtu…
— Tad, lūk, šajā biedrībā, par kuru es runāju, — Aramiss stingri noteica, — noteikumi ir sekojoši.
— Paklausīsimies, dārgais d'Erblē kungs, paklausīsimies.
Aramiss pateica, vai drīzāk nocitēja pēc atmiņas ordeņa nolikuma punktu. Viņa intonācija bija tāda, it kā viņš lasītu rakstītu tekstu:
— Augšminētajam cietokšņa priekšniekam vai komandantam, ja radusies tāda vajadzība vai to pieprasījis pats ieslodzītais, jāļauj viņam tikties ar šī paša ordeņa garīdznieku.
Viņš apklusa. Uz Bezmo bija žēl skatīties — tik bāls un drebošs izskatījās komendants.
— Vai citāts ir precīzs? — Aramiss mierīgi noprasīja.
— Monsinjor…
— Ā, šķiet, jūs sākat saprast.
— Monsinjor! — Bezmo iesaucās. — Nezobojieties par manu vājo saprātu; salīdzinājumā ar jums es esmu tikai sīks gariņš un, ja jūs vēlaties no manis izmānīt kādus manas iestādes noslēpumus…
— Nemaz! Jūs maldāties, dārgais de Bezmo kungs. Mani nepavisam neinteresē jūsu iestādes noslēpumi, bet gan tie noslēpumi, kurus glabā jūsu sirdsapziņa.
— Lai tā būtu! Interesējieties, kādus noslēpumus glabā mana sirdsapziņa, bet esiet mazliet iecietīgāks pret manu īpašo stāvokli.
— Tas patiešām ir īpašs, godājamais de Bezmo kungs, — bīskaps bija nepielūdzams, — ja jūs piederat ordenim, par kuru es runāju, bet ja jums nav nekādu citu pienākumu kā tikai atbildība viņa majestātes karaļa priekšā, tad jūsu stāvoklī nav nekā ārkārtēja.
— Jā, kungs, jā! Es pakļaujos tikai karalim. Kungs Dievs, kam gan vēl, jūsuprāt, jāpakļaujas Francijas muižniekam?!
Aramiss brīdi klusēja, tad pieglaimīgā balsī ieteicās:
— Cik gan patīkami dzirdēt tik lojālas runas franču muižniekam un Francijas bīskapam no tāda godājama cilvēka kā jūs, dārgais de Bezmo kungs, un no šī brīža ticēt tikai jums un nevienam vairāk.
— Vai jūs šaubāties par manis teikto, monsinjor?
— Es? O, nē!
— Tātad jūs vairs nešaubāties?
— Jā, tagad es nešaubos, — Aramiss dziļā nopietnībā teica, — jūsu uzticība valdniekiem, ko pats sev izvēlējāties, nav apmierinoša.
— Valdniekiem? — Bezmo iekliedzās.
— Jā, es tā teicu.
— D'Erblē kungs, vai jūs vēl joprojām par mani zobojaties?
— Varu piekrist, ka daudz grūtāk ir kalpot vairākiem valdniekiem nekā vienam, bet jūs pats sev radījāt šīs grūtības, ne jau es.
— Nē, protams, ne, — nelaimīgais komendants atbildēja, galīgi pazaudējis galvu. — Bet ko jūs gribat darīt? Jūs pieceļaties?
— Kā redzat.
— Vai jūs aizejat?
— Jā.
— Cik dīvaini jūs pret mani izturaties, monsinjor!
— Es? Dīvaini?
— Vai patiešām jūs gribat mani spīdzināt?
— Es būtu izmisis, ja tā notiktu.
— Tad palieciet.
— Nevaru.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka man vairs nav nekāda iemesla palikt un mani gaida citi pienākumi.
— Kādi pienākumi, ja ir jau tik vēls!
— Jā! Saprotiet, dārgais de Bezmo kungs: «Augšminētajam cietokšņa priekšniekam vai komandantam, ja radusies tāda vajadzība vai to pieprasījis pats ieslodzītais, jāļauj viņam tikties ar šī paša ordeņa garīdznieku." Es atnācu; jūs nesaprotat, ko es saku, un tāpēc es dodos atpakaļ pie tiem, kas mani sūtīja, lai viņi norāda man kādu citu vietu.
— Kā!… Jūs?.. — Bezmo iekliedzās, skatīdamies uz Aramisu gandrīz ar šausmām.
— Es esmu ordeņa garīdznieks, — Aramiss tikpat mierīgi atteica.
Lai cik rāmi izskanēja šie vārdi, uz nabaga komandantu tie atstāja
tādu iespaidu, it kā viņam blakus būtu iespēris zibens. Bezmo kļuva zils, viņam likās, ka Aramisa acis ieduras viņā kā divi nokaitēti asmeņi un caururbj līdz pašai sirdij.
— Garīdznieks, — viņš murmulēja, — garīdznieks. Vai monsinjors ir ordeņa garīdznieks?
— Jā, tas es esmu; bet mums vairs nav par ko runāt, jo jums ar mūsu ordeni nav nekāda sakara.
— Monsinjor…
— Un tā kā jums ar to nav nekāda sakara, jūs atsakāties izpildīt tā pavēles.
— Monsinjor, — Bezmo iestarpināja, — es jūs lūdzu, uzklausiet mani.
— Kāpēc?
— Monsinjor, es taču neapgalvoju, ka man ar ordeni nav nekāda sakara.
— Ak tā!
— Tāpat es neteicu, ka atsakos paklausīt.
— Tas, kas tikko norisinājās starp mums, de Bezmo kungs, pārālc atgādina pretošanos.
— O nē, monsinjor, nē, nē; es tikai gribēju pārliecināties…
— Par ko tad jūs gribējāt pārliecināties? — Aramisa izskats pauda visdziļāko nicinājumu.
— Nē, nekas, monsinjor.
Bezmo godbijīgi paklanījās prelātam un klusināti izteica:
— Jebkurā laikā un vietā es esmu to rīcībā, kas stāv augstāk par mani, bet…
— Lieliski! Tāds kā pašlaik jūs man patīkat daudz labāk, de Bezmo kungs.
Aramiss atkal apsēdās krēslā un pastiepa Bezmo savu glāzi, bet komandantam tā drebēja rokas, ka viņš to nespēja pieliet.
— Jūs tikko teicāt „bet", — Aramiss atgriezās pie pārtrauktās sarunas.
— Bet mani neviens nebrīdināja, — nabadziņš taisnojās, — un es nemaz negaidīju…
— Vai tad Evaņģēlijā nav teikts: „Esiet nomodā, jo īsto laiku zina tikai Tas Kungs". Un vai ordeņa likumi neparedz: „Esiet modri, jo manas vēlmes ir arī jūsējās". Tad kādēļ, Bezmo kungs, jūs negaidījāt garīdznieku?
— Tāpēc, ka patlaban Bastīlijas cietumnieku vidū neviens nav slims.
Aramiss tikai paraustīja plecus.
— Kā jūs to zināt?
— Spriežot pēc visa…
— De Bezmo kungs, — Aramiss iebilda, atlaizdamies krēslā, — atnācis jūsu kalpotājs un grib jums kaut ko paziņot.
Tobrīd uz sliekšņa patiešām parādījās Bezmo kalps.
— Kas noticis? — Bezmo strauji apvaicājās.
— Komandanta kungs, jums atnesa cietokšņa ārsta ziņojumu.
Aramiss uzmeta Bezmo vērīgu un pārliecības pilnu skatienu.
— Tā, tā. Ielaidiet to, kas atnesa ziņojumu.
Ienāca ziņnesis; viņš palocījās komandantam un iedeva viņam ziņojumu. Bezmo pārlaida tam acis un, pacēlis galvu, izbrīnījies paziņoja:
— Otrajā Bertodjērā kāds saslimis!
— Bet jūs, mans dārgais de Bezmo kungs, tikko apgalvojāt, ka visi jūsu viesnīcas iemītnieki ir pie labas veselības, — Aramiss nevērīgi piezīmēja.
Nenovērsdams acis no Bezmo, viņš iedzēra muskatvīna malku. Komandants ar galvas mājienu atlaida cilvēku, kas bija atnesis ārsta ziņojumu, un tas aizgāja.
— Man šķiet, — Bezmo izdvesa, vēl nespēdams apvaldīt drebuļus, — jūsu citētajā paragrāfā vēl teikts: „un ja to pieprasa pats ieslodzītais"?
— Jā, tas tiesa, mūs interesējošā paragrāfā teikts tieši tā; paskatieties, tur jau atkal kāds pēc jums taujā, dārgais de Bezmo kungs.
Patiešām — tobrīd pa pusatvērtajām durvīm pabāza galvu sardzes seržants.
— Kas ir? — Bezmo aizkaitināts norūca. — Vai tad nevarat mani likt mierā kaut uz desmit minūtēm?
— Komandanta kungs, — kareivis pavēstīja, — slimais no otrās Ber- todjēras licis, lai cietumsargs nodod jums viņa lūgumu atsūtīt garīdznieku.
Bezmo gandrīz zaudēja valodu.
Aramiss nedomāja viņu mierināt, tāpat kā līdz šim nebija domājis baidīt.
— Ko lai es atbildu? — Bezmo jautāja.
— Visu, ko vien vēlaties, — Aramiss pasmaidīja, iekozdams lūpā. — Izlemiet jūs, jo Bastīlijas komandants esat jūs, nevis es.
— Sakiet ieslodzītajam, ka viņa lūgums tiks apmierināts! — Bezmo strauji uzsauca.
Seržants aizgāja.
— Ak monsinjor, monsinjor! — Bezmo nomurmināja. — Vai es to varēju iedomāties!.. Vai es varēju paredzēt?
— Kas jums atļāvis iedomāties vai paredzēt? Tikai ordenis iedomājas, zina un paredz. Vai jums ar to nepietiek?
— Ko jūs pavēlēsiet?
— Es? Pilnīgi neko. Es esmu tikai nabaga garīdznieks, vienkāršs biktstēvs. Vai jūs nepavēlēsiet apmeklēt saslimušo cietumnieku?
— O, monsinjor, es jums neko nepavēlu, es tikai lūdzu.
— Labi. Tādā gadījumā pavadiet mani pie ieslodzītā.