Kopš Aramiss pārvērtās par ordeņa garīdznieku, arī Bezmo bija pilnīgi mainījies.
Līdz tam cienījamais komandants izturējās ar cieņu pret prelātu un izjuta pateicību pret draugu. Tiklīdz Aramiss atklāja viņam savu noslēpumu, visi šie parastie priekšstati sagruva, Bezmo kļuva par padoto, bet bīskaps par priekšnieku. Komandants pats iededza lukturi, pasauca cietumsargu un, pagriezies pret Aramisu, noteica:
— Jūsu padevīgais kalps, monsinjor.
Aramiss aprobežojās ar galvas mājienu — «lieliski" un žestu, kas nozīmēja «ejiet pa priekšu".
Bija brīnumskaista zvaigžņota nakts. Trīs vīriešu soļi skaļi klaudzēja pa akmens ietvēm, cietumsarga atslēgu žvadzēšana atbalsojās līdz pat torņu augšējiem stāviem, it kā atgādinot nelaimīgajiem gūstekņiem par nesasniedzamo brīvību.
Ar Bezmo notikušās pārmaiņas, šķiet, bija skārušas visu un visus. Tas pats cietumsargs, kurš Aramisa pirmajā apmeklējumā bija tik ziņkārīgs un visu laiku neatlaidīgi uzdeva jautājumus, tagad bija kļuvis mēms un bezkaislīgs. Viņš soļoja, galvu nodūris, un, liekas, baidījās izdzirdēt kaut vienu vārdu no Aramisa un Bezmo sarunas.
Dziļā klusumā viņi aizgāja līdz Bertodjērai un nesteidzīgi uzkāpa otrajā stāvā; Bezmo joprojām pilnīgi pakļāvās Aramisam, kaut arī neizrādīja īpašu dedzību.
Beidzot viņš sasniedza gūstekņa durvis; cietumsargam vairs nevajadzēja meklēt atslēgu, jo tā bija jau sagatavota iepriekš. Durvis atvērās. Bezmo gribēja ieiet pie ieslodzītā, bet Aramiss viņu uz sliekšņa apturēja.
— Nekur nav teikts, ka ieslodzītajiem jāizsūdz grēki komandanta klātbūtnē.
Bezmo palocījās un ielaida Aramisu, kurš paņēma no cietumsarga lukturi un iegāja pie ieslodzītā; tad, ne vārda neteicis, bīskaps pamāja, lai aiz viņa aizslēdz durvis. Vairākas sekundes viņš nostāvēja nekustēdamies un klausījās, vai cietumsargs un Bezmo aiziet; pēc pamazām attālinošos soļu trokšņa pārliecinājies, ka viņi izgājuši no torņa, Aramiss uzlika lukturi uz galda un paskatījās visapkārt.
Uz gultas, kas bija pārklāta ar za)u saržu un ne ar ko neatšķīrās no visām citām gultām Bastīlijā, varbūt vienīgi bija mazliet jaunāka, zem plata un pa pusei aizvilkta aizkara gulēja tas pats jauneklis, pie kura mēs jau reiz pavadījām Aramisu.
Pēc cietuma noteikumiem ieslodzītajam nebija gaismas. Kad atskanēja signāls nodzēst gaismu, viņa pienākums bija nopūst savu sveci. Starp citu, mūsu ieslodzītais baudīja sevišķu labvēlību, jo viņš drīkstēja līdz signālam izmantot gaismu; citi cietumnieki vispār nesaņēma sveces.
Blakus gultai uz liela ādas krēsla ar liektām kājām bija salocītas jaunas un ļoti kārtīgas drēbes. Pie loga vientuļi stāvēja galdiņš bez spalvām, tintes, papīra un grāmatām. Gandrīz neaizskartie ēdiena trauki liecināja, ka gūsteknis vakariņām tikko pieskāries.
Aramiss ieraudzīja jaunekli, kurš gulēja gultā aiz aizkara, apsedzis seju ar rokām. Viņš nemainīja pozu arī pēc apmeklētāja ierašanās: varbūt nogaidīja, bet varbūt bija iesnaudies. Aramiss no luktura aizdedzināja sveci, bez trokšņa atstūma krēslu un piegāja pie gultas ar dalītām godbijības un ziņkārības jūtām.
Jauneklis pacēla galvu:
— Ko no manis grib?
— Vai jūs saucāt garīdznieku?
— Jā.
— Vai esat slims?
— Jā.
— Ļoti slims?
Jauneklis vērīgi paskatījās uz Aramisu un ieteicās:
— Pateicos jums.
Pēc īsa klusuma brīža viņš piebilda:
— Es jau esmu jūs redzējis.
Aramiss palocījās. Gūsteknis uzreiz uzminēja Vannas bīskapa vēso, viltīgo un varaskāro raksturu, un tas nesolīja nekādu mierinājumu.
— Man jau ir labāk, — gūsteknis noteica.
— Un?
— Un tā kā jūtos labāk, šķiet, man vairs nav vajadzīgs garīdznieks.
— Pat tas, par kuru bija rakstīts zīmītē, ko jūs atradāt maizē?
Jauneklis sarāvās, bet, pirms viņš vēl bija paguvis atbildēt vai sākt
liegties, Aramiss turpināja:
— Vai jums nav vajadzīgs arī tāds Dieva kalps, no kura mutes jums jāuzklausa kaut kas ļoti svarīgs?
— Tā ir cita lieta, — jauneklis sacīja, atkal nolikdams galvu uz spilvena. — Es klausos.
Aramiss uzmanīgi paskatījās uz viņu, un bīskapu pārsteidza jauneklim piemītošais mierīgais un dabiskais cildenums: tādu nav iespējams iegūt, ja Dievs to nav ielicis sirdī un asinīs jau piedzimstot.
— Apsēdieties, kungs, — gūsteknis aicināja. •
Aramiss palocījās un apsēdās.
— Kā jūs jūtaties Bastīlijā? — bīskaps uzsāka sarunu.
— Lieliski.
— Vai jūs te neciešat?
— Nē.
— Un neko nenožēlojat?
— Neko.
— Pat savu zaudēto brīvību ne?
— Ko jūs saucat par brīvību, kungs? — gūsteknis noprasīja kā cilvēks, kas sagatavojies uz cīņu.
— Es saucu par brīvību ziedus, svaigu gaisu, gaismu, zvaigznes, prieku, ka vari iet, kur vien tavas jaunās kājas tevi nes.
Jauneklis pasmīnēja. Bija grūti teikt, kas šajā smīnā bija vairāk — padevība liktenim vai nicinājums.
— Paskatieties, — viņš norādīja, — lūk, tur tajā japāņu vāzē stāv divas brīnišķīgas rozes, kuras vakar tika noplūktas komandanta dārzā; šorīt tās izplauka un manu acu priekšā atvērās to sarkanie ziedi; atvērās ziedlapiņa pēc ziedlapiņas, lai ļautu man izbaudīt savu burvīgo smaržu; ar šo aromātu ir pilna visa mana istaba. Šie ziedi ir skaistāki par visām citām rozēm pasaulē, bet rozes ir ziedu karalienes. Paskatieties vēlreiz uz tiem un pasakiet — kāpēc jūs domājat, ka es alkstu vēl pēc kādiem citiem ziediem, ja man jau ir paši labākie?
Aramiss izbrīnījies paskatījās uz jaunekli.
— Ja ziedi — tā ir brīvība, — gūsteknis skumji turpināja, — tad es esmu brīvs, jo man tie ir.
— Bet svaigs gaiss? — Aramiss iesaucās. — Gaiss, bez kura nav iespējams dzīvot?
— Pieejiet pie loga, kungs, tas ir atvērts. Vēja gan karstie, gan vēsie brāzieni, gaisa siltā elpa un tikko manāmā plūsma strāvo starp zemi un debesīm, un tās glāsta manu seju, kad, uzkāpis uz krēsla un aptvēris ar roku restes, es iztēlojos, ka peldētu bezgalībā;
Jo tālāk runāja ieslodzītais, jo Aramiss vairāk sadrūma.
— Gaisma! — gūsteknis iesaucās. — Man ir vēl kas labāks nekā gaisma, man ir saule. Tā ir draugs, kas apmeklē mani katru dienu bez komandanta un cietumsarga atļaujas. Tā iespiežas pa logu un iezīmē manā kamerā platu un garu četrstūri, kurš sākas pie loga un aizstiepjas līdz manas gultas aizkaram, skarot tā bārkstis. Gaišais četrstūris palielinās no desmitiem līdz pusdienlaikam un lēni, lēni samazinās no vieniem līdz trijiem, it kā steigtos mani apciemot un pēc tam nevēlētos šķirties. Kad pazūd pēdējais stariņš, es vēl četras stundas varu baudīt saules gaismu. Vai tad ar to nepietiek? Man stāstīja, ka nelaimīgie kalnrači, kas akmeņlauztuvēs kaļ akmeņus, nemaz neredz sauli.
Aramiss noslaucīja pieri.
— Uz zvaigznēm ir patīkami skatīties, bet tās visas ir vienādas un atšķiras viena no otras tikai ar lielumu un mirdzumu. Man ir laimējies: ja jūs nebūtu iededzis sveci, tad varētu ieraudzīt brīnišķīgu zvaigzni, uz kuru es, gulēdams gultā, skatījos pirms jūsu ierašanās.
Aramiss nodūra acis. Viņš sajuta, kā pār viņu veļas šīs drūmās filozofijas rūgtie viļņi, kas cietumniekiem ir kā reliģija.
— Tas arī ir viss par ziediem, gaisu, gaismu un zvaigznēm, — jaunais cilvēks tikpat mierīgi turpināja. — Vēl paliek pastaigas. Bet vai tad es nepastaigājos visu dienu komandanta dārzā, ja ir labs laiks, vai šeit, ja ārā līst? Svaigā gaisā, ja ir karsts, un kamīna siltumā, ja ārā valda aukstums. Varat man ticēt, kungs, — gūsteknis piebilda ar zināmu rūgtumu, — cilvēki man devuši visu, uz ko vien es varētu cerēt un ko varētu vēlēties.
— Labi, tie ir cilvēki! — Aramiss pacēla galvu. — Bet Dievs? Man šķiet, jūs aizmirsāt par Dievu.
— Es patiešām aizmirsu Dievu, — gūsteknis tikpat bezkaislīgi noteica, — bet kādēļ jūs ar mani par to runājat? Kādēļ runājat par Dievu ar ieslodzīto?
Aramiss ieskatījās šī dīvainā jaunekļa sejā, kur mocekļa pacietība savienojās ar ateista smaidu.
— Vai gan Dievs nav jebkurā lietā, kas ir ap jums? — Aramiss pārmetoši nočukstēja.
— Sakiet labāk — katras lietas virspusē, — jauneklis noteikti atbildēja.
— Lai tā būtu! Atgriezīsimies tomēr pie mūsu sarunas sākuma.
— Labprāt.
— Es esmu jūsu biktstēvs.
— Jā.
— Tātad jums kā ikvienam grēku nožēlniekam jāsaka tikai patiesība.
— Labprāt to darīšu.
— Katrs cietumnieks izdarījis kādu noziegumu, un par to ielikts cietumā. Kādu noziegumu esat izdarījis jūs?
— Jūs jau to jautājāt, kad pirmoreiz apmeklējāt mani.
— Toreiz jūs izvairījāties no atbildes, tāpat kā to darāt šodien.
— Kāpēc gan jūs domājāt, ka šodien es vēlēšos atbildēt?
— Tāpēc, ka šodien es esmu jūsu biktstēvs.
— Ja jau jūs tā vēlaties uzzināt, kādu noziegumu es esmu izdarījis, tad paskaidrojiet man, kas īsti ir noziegums. Man nav zināms nekas, ko es varētu sev pārmest, un tāpēc es saku, ka neesmu noziedznieks.
— Reizēm cilvēks ir noziedznieks šīs pasaules vareno acīs nevis tāpēc, ka izdarījis noziegumu, bet gan tādēļ, ka zina par citu izdarītiem noziegumiem.
Gūsteknis klausījās saspringtā uzmanībā.
— Jā, — pēc neilga klusuma brīža viņš ierunājās, — es jūs saprotu. Jā, jums taisnība, kungs. Varbūt arī es esmu noziedzies pret šīs pasaules varenajiem, tieši tā.
— Ā, tātad jums kaut kas ir zināms? — Aramisam jau šķita, ka viņš atradis jaunekļa bruņās ja ne gluži plaisu, tad vismaz kādu līmējuma vietu.
— Nē, es nekā nezinu; reizēm gan mani pārņem mokošas domas, un tad es sev saku…
— Ko tad?
— To, ka domādams tālāk, es sajukšu prātā vai arī atklāšu pārāk daudz.
— Un tad? — Aramiss viņu nepacietīgi pārtrauca.
— Tad es apstājos.
— Jā?
— Jā, galva man kļūst smaga, domas skumjas, un es jūtu, ka tās mani pārņem. Es vēlos…
— Ko?
— Pats nezinu. Es negribu atļaut sev vēlēties kaut ko tādu, kā man nav, jo es taču esmu pilnīgi apmierināts ar to, kas man ir.
— Vai jūs baidāties no nāves? — Aramiss mazliet nemierīgi ielūkojās jaunekļa acīs.
— Jā, — viņš smaidīdams atbildēja.
Aramiss sajuta, cik vēss ir šis smaids un notrīsēja.
— O, ja jūs baidāties no nāves, tad zināt vairāk nekā gribat teikt.
— Un kādēļ tad jūs, — gūsteknis atteica, — jūs, kas piespiedāt mani, lai ataicinu garīdznieku un apsolījāt, ka tad atklāsiet man veselu virkni noslēpumu, — kāpēc jūs klusējat un ļaujat runāt man vienam? Ja jau mēs esam uzlikuši maskas, tad vai nu abi paliksim tajās, vai arī abi tās nometīsim.
Aramiss atzina šīs prasības taisnīgumu un nodomāja: „Man ir darīšana ar izcilu personību".
— Vai jūs esat godkārīgs? — viņš pievērsās gūsteknim, kam šis domas pavērsiens nāca negaidīts.
— Kas ir godkārība?
— Tās ir jūtas, kas cilvēkam liek vēlēties vairāk, nekā viņam ir.
— Es teicu, ka esmu apmierināts, bet ļoti iespējams, ka es maldījos. Es nezinu, kas īsti ir godkāre, bet var jau būt, ka man tā piemīt. Izskaidrojiet man to, es labprāt paklausīšos.
— Godkārīgs cilvēks alkst pārvarēt savu likteni — Aramiss sacīja.
— Es nemaz nevēlos pārvarēt savu likteni, — jauneklis pārliecinoši apgalvoja, un šī pārliecība lika prelātam vēlreiz nodrebēt.
Jauneklis apklusa. Viņa degošās acis, sarauktā piere un poza, kas pauda koncentrēšanos, liecināja, ka viņš sagaidīja visu, bet tikai ne klusēšanu. Aramiss pārtrauca pauzi.
— Mūsu pirmajā tikšanās reizē jūs man melojāt, — viņš pārmeta.
— Meloju! — jauneklis uzlēca no gultas ar dusmās liesmojošām acīm un niknumu balsī, tā ka Aramiss nevilšus atkāpās.
— Es gribēju teikt, — Aramiss palocījās, — jūs noslēpāt no manis dažus savas bērnības notikumus.
— Cilvēka noslēpumi pieder tikai viņam pašam, nevis pirmajam pretimnācējam, kungs.
— Tā gan, — Aramiss palocījās vēl zemāk kā pirmoreiz, — tā ir taisnība, piedodiet man; bet vai arī šodien es joprojām esmu jums tikai pirmais pretimnācējs? Lūdzu, atbildiet man, monsenjor!
Šis tituls gūstekni mazliet samulsināja, bet acīmredzot viņš nejutās sevišķi pārsteigts, ka viņu tā uzrunā.
— Kungs, es jūs nepazīstu, — viņš atbildēja.
— O! Ja es uzdrošinātos, es noskūpstītu jūsu roku.
Jauneklis sakustējās, it kā vēlēdamies pastiept Aramisam roku, bet acumirklīgais zibsnis viņa acis apdzisa, un viņš atrāva savu vēso roku.
— Skūpstīt cietumniekam roku! — viņš iesaucās, pašūpodams galvu. — Kāpēc gan?
— Kāpēc jūs man teicāt, — Aramiss jautāja, — ka esat apmierināts ar savu dzīvi šeit? Kāpēc apgalvojāt, ka neko nevēlaties un ne pēc kā netiecaties? Un, visbeidzot, kāpēc, to visu teikdams, jūs neļaujat ari man būt atklātam līdz galam?
Jau trešo reizi jaunekļa acis nozibsnīja; bet tāpat kā abas iepriekšējās reizes tās tūlīt pat apdzisa.
— Vai jūs man neticat? — Aramiss jautāja.
— O, kāpēc gan ne, kungs?
— Ļoti vienkārša iemesla dēļ — ja jums zināms tas, ko jums vajadzētu zināt, tad jūs nedrīkstat uzticēties nevienam, lai kas tas arī būtu.
— Tādā gadījumā nebrīnieties, ka es neuzticos arī jums, jo jūs taču turat mani aizdomās, ka es zinu kaut ko tādu, ko patiesībā nezinu.
Aramisu sajūsmināja tik enerģisks pretspars.
— Jūs mani dzenat izmisumā, monsenjor! — viņš iesaucās, uzsizdams pa krēslu.
— Es jūs nesaprotu, kungs.
— Es ļoti lūdzu, mēģiniet mani saprast.
Gūsteknis vērīgi paskatījās uz Aramisu.
— Reizēm man šķiet, — atsāka bīskaps, — ka manā priekšā ir cilvēks, ko es meklēju… bet tad…
— Bet tad… šis cilvēks pazūd, vai ne? — gūsteknis pasmīnēja. — Jo labāk!
Aramiss piecēlās.
— Es neko nevaru pateikt cilvēkam, kurš pret mani izturas ar tādu neuzticību kā jūs, monsenjor.
— Bet man, — cietumnieks tieši tādā pašā tonī atbildēja, — nav nekā ko teikt cilvēkam, kurš negrib saprast, ka cietumniekam jābaidās no itin visa.
— Pat no saviem vecajiem draugiem? O, tā jau ir pārlieka piesardzība!
— No vecajiem draugiem? Vai jūs varbūt esat viens no tiem?
— Padomājiet un varbūt atcerēsieties, ka kādreiz tai ciematā, kur aizritēja jūsu bērnība, jūs redzējāt…
— Vai jūs zināt, kā sauca šo ciematu?
— Nuazīleseka, monsenjor, — Aramiss noteikti atbildēja.
— Turpiniet, — jauneklis noteica; viņa sejā nekas neliecināja, vai viņš atzīst pnelāta teikto, vai arī apstrīd.
— Monsenjor, ja jūs esat apņēmies turpināt spēli, tad beigsim šo sarunu. Es patiešām atnācu ar nodomu jums daudz ko izstāstīt, bet savukārt arī jums jāizrāda vēlēšanās to uzzināt. Pirms sākt runāt un atklāt jums svarīgos noslēpumus, ko glabāju, es gaidu no jums ja ne atklātību, tad vismaz nelielu palīdzību, ja ne uzticību, tad kaut nelielu simpātijas izpausmi. Bet jūs izliekaties, ka pilnīgi neko nezināt, un tas mani attur… Jūsu rīcība nav attaisnojama, jo, lai cik maz jūs zinātu un lai cik vienaldzīgs izliktos, no tā jūs nepārstājat būt tas, kas esat, un nekas, vai dzirdat — nekas to nespēj mainīt, monsenjor.
— Es apsolu pacietīgi jūs uzklausīt. Tomēr man liekas, ka drīkstu atkārtot jautājumu, ko jau reiz uzdevu jums: kas jūs esat?
— Vai atceraties — tas bija pirms kādiem piecpadsmit vai varbūt astoņpadsmit gadiem — jūs Nuazīlesekā redzējāt jātnieku, kurš pavadīja dāmu melna zīda kleitā ar ugunssarkanām lentām matos?
— Jā, reiz es vaicāju, kā sauc jātnieku, un man atbildēja, ka tas ir abats d'Erblē. Es brīnījos, kāpēc šis abats atgādina karavīru, bet man atbildēja, ka tur nav nekā dīvaina, jo viņš ir bijušais Ludviķa XIII musketieris.
— Un tātad, — Aramiss sacīja, — bijušais musketieris, toreizējais abats, pašreizējais Vannas bīskaps un jūsu šodienas biktstēvs esmu es.
— Jā. Es jūs pazinu.
— Ja jūs to zināt, monsenjor, tad man atliek vienīgi piebilst kaut ko jums vēl nezināmu: ja šovakar vai rīt no rīta karalis uzzinātu, ka šo vietu apmeklējis musketieris, bīskaps un garīdznieks, tad tas, kurš riskēja ar visu, lai tikai pabūtu pie jums, ieraudzītu, kā nozib bendes cirvis vēl tumšākā un slepenākā kamerā nekā jūsējā.
Uzklausījis šos apņēmīgā balsī izteiktos vārdus, jauneklis paslējās gultā un alkatīgi ieskatījās Aramisam sejā. Pēc šīs apskates gūsteknis, šķiet, sāka izjust uzticību pret savu apmeklētāju.
— Jā, — viņš čukstēja, — es labi atceros to laiku. Sieviete, par kuru jūs stāstījāt, vienreiz atbrauca ar jums un divreiz ar to otru sievieti…
— Ar to, kura apmeklēja jūs katru mēnesi?
— Jā.
— Vai jūs zināt, kas bija šī dāma?
Gūstekņa acis iemirdzējās, un viņš atteica:
— Zinu — tā bija dāma, kas piederēja pie galma.
— Vai jūs viņu labi atceraties?
— O, viņa iespiedusies man atmiņā ļoti skaidri: vienreiz es šo dāmu redzēju kopā ar apmēram četrdesmit piecus gadus vecu vīrieti, bet otrreiz kopā ar jums un dāmu melnā kleitā ar ugunssarkanām lentām; pēc tam es viņu redzēju vēl divreiz, un abas reizes kopā ar to pašu melno dāmu. Šie četri un vēl mans guvernants, vecā Peroneta, cietumsargs un komandants ir vienīgie, ar kuriem es savā mūžā esmu runājis, gandrīz vai vienīgie, ko es esmu jebkad redzējis.
— Tad jau iznāk, ka jūs arī tur bijāt kā cietumā?
— Ja te es esmu cietumā, tad varētu teikt, ka tur biju brīvībā, kaut arī tā bija visai ierobežota. Māja, no kuras es nekur neizbraucu, plašs dārzs, ko no visām pusēm ielenca mūri, aiz kuriem es nedrīkstēju iet — tāds bija mans mājoklis. Jūs jau gan to zināt, jo esat tur bijis. Es tā biju pieradis dzīvot šajos mūros, ka nemaz nevēlējos iziet ārā. Tagad jūs saprotat, kungs, ka tas, kurš nav redzējis pasauli, nezina, ko lai vēlas, un, ja jūs man gribat kaut ko pastāstīt, tad ņemiet vērā, ka jums būs nemitīgi man viss jāpaskaidro.
— Tā es arī darīšu, monsenjor, — Aramiss palocīdamies atteica, — tas ir mans pienākums.
— Vispirms — kas bija mans guvernants?
— Cienījams muižnieks un kārtīgs cilvēks, monsenjor, kas rūpējās gan par jūsu miesu, gan dvēseli. Vai jūs kādreiz bijāt ar viņu neapmierināts?
— O nē, kungs, gluži otrādi. Tomēr šis muižnieks man ne reizi vien stāstīja, ka mans tēvs un mana māte esot miruši; vai viņš meloja, vai runāja patiesību?
— Pretēji savai gribai viņam bija jāpilda norādījumi.
— Tātad viņš meloja?
— Tikai pa daļai. Jūsu tēvs patiešām ir miris.
— Bet māte?
— Jums viņa ir mirusi.
— Bet citiem viņa dzīvo vēl šodien, vai ne?
— Jā.
— Un man, — jauneklis raidīja vērīgu skatienu uz Aramisu, — man lemts dzīvot tumšā cietumā?
— Diemžēl, jā.
— Vai tāpēc, ka es varētu atklāt kādu lielu noslēpumu?
— Jā, lielu noslēpumu.
— Tad jau man ir ļoti varens ienaidnieks, ja viņš varēja ieslodzīt tādu bērnu, kāds es toreiz biju?
— Jā, tā ir.
— Varenāks par manu māti?
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka māte mani aizstāvētu.
Aramiss svārstījās.
— Jā, spēcīgāks par jūsu māti, monsenjor.
— Ja jau mani tik nežēlīgi šķīra no mana guvernanta un aukles, vai tas nozīmē, ka viņi manam ienaidniekam bija ļoti bīstami?
— Jā, bīstami, un jūsu ienaidnieks no viņiem atbrīvojās.
— Atbrīvojās? Kā?
— Visdrošākajā veidā: viņi nomira.
Jauneklis mazliet nobāla un pārlaida sejai drebošu roku.
— No indes? — viņš jautāja.
— Jā, no indes.
Jauneklis mirkli pārdomāja.
— Tā kā abi šie nevainīgie cilvēki, mans vienīgais atbalsts, tika nogalināti vienā un tajā pašā dienā, tad es domāju, ka mans ienaidnieks ir vai nu ļoti nežēlīgs, vai arī viņu spieda to izdarīt galēja nepieciešamība; ne šis cienījamais muižnieks, ne arī nabaga sieviete visā savā mūžā nevienam nebija darījuši neko ļaunu.
— Jā, monsenjor, pār jums valda skarba nepieciešamība. Un, par nelaimi, šī nepieciešamība man liek apstiprināt, ka gan muižnieks, gan aukle patiešām tika nogalināti.
— Jūs man nepateicāt neko jaunu, — cietumnieks sadrūma.
— Vai tad?
— Man jau bija aizdomas.
— Kādēļ?
— Tūlīt pastāstīšu.
Jauneklis atspiedās uz abiem elkoņiem un tuvināja savu seju Ara- misam, un tā pauda tādu cildenumu, pašaizliedzību un pat drosmi, ka bīskaps juta, kā no viņa sirds, kas, šķiet, vairs nespēja izjusta nekādas vētrainas emocijas, pārlec dzirksts uz ledaini vēso prātu.
— Runājiet, monsenjor! Es jau teicu, ka, runādams ar jums, pakļauju savu dzīvību briesmām, un, lai cik tā būtu nevērtīga, es lūdzu ņemiet to, ja tā būs vajadzīga jūsu glābšanai.
— Jā, man patiešām bija aizdomas, ka manu aukli un guvernantu nogalināja… — jauneklis turpināja.
— Jūs viņu saucāt par tēvu.
— Es tā viņu saucu, labi zinādams, ka neesmu viņa dēls.
— Kas jums lika par to šaubīties?
— Tāpat kā jūs izturaties pārāk atturīgi, lai būtu draugs, viņš bija pārāk godbijīgs, lai būtu tēvs.
— Es nemaz nedomāju to slēpt, — Aramiss iebilda.
Jauneklis pamāja.
— Bez šaubām, liktenis man nebija lēmis visu mūžu atrasties ieslodzījumā. Par to mani sevišķi pārliecina rūpes, kādas tika veltītas, lai izaudzinātu mani par nevainojamu augstākās sabiedrības kavalieri. Muižnieks, kurš dzīvoja kopā ar mani, iemācīja man visu, ko prata pats: aritmētiku, ģeometrijas pamatus, astronomiju, paukošanu un jāšanu. Katru rītu es apakšējā zālē nodarbojos ar paukošanu un jāju pa dārzu. Reiz — tas acīmredzot notika vasarā, jo bija ļoti karsts, — es šai zālē aizmigu. Līdz tam man nebija radušās nekādas aizdomas, es vienīgi brīnījos par sava guvernanta godbijīgo izturēšanos. Tolaik es, kā visi bērni, dzīvoju no saules un gaisa kā putniņš debesīs, kā augi. Neilgi pirms tam man bija apritējuši piecpadsmit gadi.
— Tātad tas bija pirms astoņiem gadiem.
— Jā, apmēram. Es gan te esmu zaudējis laika izjūtu.
— Piedodiet, bet kā guvernants panāca, lai jūs ar to visu nodarbotos?
— Viņš teica, ka cilvēkam jācenšas iekarot sev noteiktu stāvokli, pat ja Dievs, viņam piedzimstot, to nav devis. Vēl viņš piebilda, ka es esmu nabaga bārenis, bez dzimtas, un tāpēc varu cerēt tikai uz sevi pašu, jo neviens nekad nav par mani interesējies un nekad arī neliksies zinis. Tātad es atrados apakšējā zālē, kur pirms tam biju paukojies, un noguris ieslīgu snaudā. Mans guvernants bija savā istabā pirmajā stāvā, tieši virs manis. Pēkšņi manas ausis izdzirdēja vāju guvernanta kliedzienu. Tad viņš pasauca aukli: „Peroneta, Peroneta!"
— Jā, saprotu, — Aramiss noteica, — turpiniet savu stāstu, monsenjor.
— Viņa laikam bija dārzā, jo muižnieks strauji kāpa lejup pa kāpnēm. Mani bija satraucis viņa kliedziens, un es piecēlos. Viņš atvēra durvis un vēl vairākkārt sauca Peronetu. Apakšējās zāles logi arī izgāja uz dārzu; jāsaka gan, ka slēģi bija pievērti. Es piespiedos pie loga un caur slēģu spraugu ieraudzīju, ka mans guvernants pieiet pie lielas akas, kura atradās gandrīz tieši zem viņa kabineta logiem. Audzinātājs pārliecās pār akas malu, ieskatījās dziļumā un vēlreiz izbijies iekliedzās. Stāvēdams aiz slēģa, es varēju ne tikai visu redzēt, bet arī dzirdēt. Un tā nu es ieraudzīju un izdzirdēju…
— Turpiniet, monsenjor, lūdzu neapstājieties, — Aramiss skubināja.
— Uz guvernanta saucienu atskrēja Peroneta. Viņš pagāja auklei pretī, sagrāba viņu aiz rokas un aizvilka pie akas. Pārliecies pār akas malu, viņš rādīja:
«Skatieties, kāda nelaime!"
«Nomierinieties, kas jums kait? — Peroneta mierinaja. — Kas noticis?"
«Vēstule! — mans guvernants kliedza. — Vai redzat vēstuli?" — viņš norādīja akas dziļumā.
«Kāda vēstulē?" — aukle prasīja.
«Vēstule, ko jūs tur redzat, ir pēdējā, ko saņēmu no karalienes!"
To dzirdot, es nodrebēju. Mans guvernants, kurš skaitījās mans tēvs un nepārtraukti mācīja man būt kautrīgam un pieticīgam, izrādās sarakstās ar pašu karalieni! «Karalienes pēdējā vēstule! — Peroneta iesaucās, acīmredzami satraukta nevis par to, ka vēstule ir no karalienes, bet tikai tāpēc, ka tā atradās akā. — Kā tā tur nokļuvusi?"
«Tā bija nejaušība, Peroneta, dīvaina nejaušība! Iedams iekšā, es atvēru savas istabas durvis un, tā kā logs arī bija vaļā, radās caurvējš; es pamanīju, ka kāds papīrs pārlido pāri istabai; tūlīt pazinu, ka tā ir karalienes vēstule un kliegdams pieskrēju pie loga; vēstule griezdamās nolidoja zemē un iekrita tieši akā."
— Nu ko, — Peroneta ieteicās, — ja jau vēstule iekrita akā, tas ir tāpat, it kā tā būtu sadedzināta, un tā kā karaliene katru reizi, kad šeit ierodas, sadedzina savas vēstules…"
— Katru reizi, kad ierodas. Tas nozīmē, ka sieviete, kas atbrauca reizi mēnesī, bija karaliene, — gūsteknis pārtrauca savu stāstu.
— Jā, — Aramiss pamāja.
«Protams, — guvernants piekrita, — bet šai vēstulē bija norādījumi, un kā lai es tagad tos izpildu?"
«Nekavējoties aizrakstiet karalienei, izstāstiet, kā viss notika, un viņa jums uzrakstīs vēlreiz."
«Rakstīt karalienei! Viņa nekad neticēs, ka kaut kas tāds varētu notikt, un nolems, ka es gribu atstāt šo vēstuli sev, nevis atdot kā visas pārējās; viņa domās ka es vēlos to kaut kā izmantot, bet kardināls Mazarīni ir tik… Tas itāļu velns ir spējīgs uz visu, ja viņam radīsies kaut aizdomu ēna, viņš var pavēlēt, lai mūs noindē."
Aramiss viegli pamāja ar galvu un pasmaidīja.
«Jūs taču zināt, Peroneta, cik viņi ir aizdomīgi, tiklīdz kaut kas skar Filipu."
— Filips ir mans vārds, — cietumnieks paskaidroja, pārtraukdams savu stāstījumu.
„Tādā gadījumā neatliek nekas cits kā atrast kādu, kurš nokāptu akā," — Peroneta ieteica.
„Jā, bet tas, kurš kāps pēc papīra, nesdams to augšā, izlasīs."
„Ja tā, tad atradīsim ciematā kādu, kurš neprot lasīt, un jūs varēsiet būt pilnīgi mierīgs."
«Pieņemsim. Tomēr jebkurš, kas piekritīs nokāpt lejā akā, sapratīs, cik svarīgs ir papīrs, ja jau mēs tādēļ riskējam ar cilvēka dzīvību. Kaut gan, Peroneta, jūsu ieteikums ir vērtīgs; jā, jā… kādam jānolaižas lejā, un šis kāds būšu es pats."
Izdzirdusi viņa vārdus, Peroneta izplūda asarās un sāka vaimanāt; viņa tik neatlaidīgi lūdzās, ka vecais muižnieks beidzot apsolīja sameklēt pietiekoši garas trepes, lai varētu nokāpt akā; Peroneta savukārt nekavējoties dosies ceļā uz fermu, kur sameklēs kādu drosmīgu puisi un pateiks, ka akā iekritusi papīrā ietīta dārglieta, bet tā kā papīrs ūdenī samircis attinas vaļā, piebilda guvernants, tad puisis nejutīsies pārsteigts, kad atradīs vēstuli.
„Līdz tam laikam burti vēstulē jau var būt izplūduši," — Peroneta raizējās.
„Tas nav svarīgi. Kaut tikai vēstule atkal būtu mums rokās. Atdosim to karalienei, un viņa pārliecināsies, ka mēs viņu nekrāpjam; kardinālam arī neradīsies nekādas aizdomas, un mums nebūs no viņa jābaidās."
Nonākuši pie šī lēmuma, viņi aizgāja katrs uz savu pusi. Es pievēru slēģi, aiz kura biju stāvējis, un, redzēdams, ka guvernants dodas uz zāles pusi, apgūlos spilvenos. No visa dzirdētā man galvā valdīja īsts juceklis.
Guvernants pavēra durvis un, domādams, ka es guļu, klusi tās atkal aizvēra. Es tūlīt pat pielēcu kājās un dzirdēju, ka viņa soļi attālinās. Atgriezies pie loga, es redzēju, ka mans guvernants un Peroneta iziet pa dārza vārtiņiem. Es biju viens pats visā majā.
Tiklīdz viņi bija aizgājuši, es izlēcu pa logu, neapgrūtinādams sevi ar iziešanu pa durvīm, pieskrēju pie akas un pārliecos pāri malai. Uz zaļganā ūdens virsmas, kas viegli viļņojās, vīdēja kaut kas balts.
Šis baltais plankums mani it kā hipnotizēja un vilka pie sevis. Manas acis vairs neko citu neredzēja, elpa aizrāvās. Akas vaļējās rīkles aukstā elpa mani vilināja. Man šķita, ka tās dziļumā es saskatu uz papīra ugunīgus rakstus, ko vilkusi karalienes roka.
Neapzinādamies, ko īsti daru, es pakļāvos instinktam, kas mūs var iegrūst bezdibeni. Piesēju virves galu akas grodiem un nolaidu lejā spaini, ļaudams tam iegrimt ūdenī apmēram trīs pēdu dziļumā (kamēr es rīkojos, visu laiku trīcēju bailēs, lai tikai nesakustinātu dārgo papīru, kura krāsa no baltas sāka kļūt mazliet zaļgana — tātad papīrs jau sāka grimt; tad, paņēmis rokās slapju lupatu, es nolaidos lejā akā.
Kad ieraudzīju, ka karājos virs bezdibeņa un debesis virs manis strauji samazinās, mani sāka kratīt drebuļi, galva reiba, mati sacēlās stāvus, bet gribasspēks pārvarēja manas bailes un vājumu. Es sasniedzu ūdeni un strauji iegremdējos tajā, ar vienu roku turēdamies pie virves, bet ar otru drudžaini pūlējos satvert dārgo vēstuli. Man izdevās to saķert, bet manos pirkstos papīrs pārplīsa.
Es iebāzu abus gabalus azotē un sāku trausties augšup, ar kājām balstīdamies pret akas grodiem un ar rokām turēdamies pie virves. Biju veikls un spēcīgs, turklāt mani skubināja nepieciešamība pasteigties. Es sasniedzu akas malu un, kāpdams ārā, aplēju to ar ūdeni, kas tecēja no manām drēbēm.
Izkāpis no akas, es ar visu savu laupījumu metos skriet pa saules apspīdēto celiņu dārza dziļumā, kur koki bija saauguši tik biezi kā īsts mežs. Tur es gribēju paslēpties.
Tiklīdz es biju nokļuvis līdz šai paslēptuvei, noskanēja zvaniņš. Tas nozīmēja, ka atvērti vārti un atgriezies mans guvernants. Es biju paslēpies īstajā laikā. Viņam vajadzēs vismaz desmit minūtes, lai mani atrastu, pat tad, ja viņš uzminēs, kur es esmu un tūlīt nāks šurp, bet, ja mani meklēs, tad paies minūtes divdesmit.
Laika bija pietiekoši, lai pagūtu izlasīt vērtīgo papīru. Es steidzīgi saliku kopā abas puses, burti jau bija mazliet izplūduši, bet man tomēr izdevās izlasīt uzrakstīto.
— Un ko jūs izlasījāt, monsenjor? — dziļi ieinteresētais Aramiss vaicāja.
— Pietiekoši, lai saprastu, ka mans guvernants bija muižnieks, bet Peroneta, kaut arī nebija nekāda svarīgā dāma, tomēr nebija arī vienkārša kalpone. Bez tam es uzzināju, ka mana izcelsme nav nemaz tik zema, ja jau karaliene Austrijas Anna un pirmais ministrs kardināls Mazarīni veltīja man tādas rūpes.
Jauneklis apklusa; viņš bija pārāk satraukts.
— Nu, bet tālāk? Kas notika tālāk? — Aramiss viņu skubināja.
— Notika tas, ka zemnieks, protams, akā neko neatrada, kaut ari to pārmeklēja ļoti rūpīgi, — jauneklis atteica, — ar ūdeni apšļakstītās akas malas pievērsa mana audzinātāja uzmanību; manas drēbes nepaguva saulē izžūt, un Peroneta to uzreiz pamanīja; visbeidzot, no ledainās peldes un uztraukumiem, ko radīja mani atklājumi, es saslimu ar drudzi un murgos visu izstāstīju, tā ka pēc tā, ko es izpaudu, guvernants gultas galvgalī atrada abas ar karalienes roku rakstītās vēstules strēmeles.
— Ā, — Aramiss nopūtās, — tagad es visu saprotu.
— Tālāk es varu runāt tikai par saviem minējumiem. Jādomā, ka nabaga cilvēki neuzdrošinājās slēpt notikušo un uzrakstīja par visu karalienei, pielikdami klāt arī saplēsto vēstuli.
— Un pēc tam, — Aramiss piebilda, — jūs ievietoja Bastīlijā.
— Kā redzat.
— Un jūsu kalpi pazuda?
— Diemžēl!
— Nedomāsim vairs par mirušajiem, — Aramiss noteica, — paskatīsimies labāk, vai nevaram kaut ko darīt dāvā labā. Jūs teicāt, ka esat samierinājies ar savu likteni. Vai tā ir?
— Es arī tagad esmu gatavs to atkārtot.
— Vai jūs netiecaties pēc brīvības?
— Es jau atbildēju uz šo jautājumu.
— Vai patiešām jūs nepazīstat ne godkāri, ne nožēlu, vai jūs nekad nedomājat par dzīvi brīvībā?
Jauneklis neko neatbildēja.
— Kāpēc jūs klusējat? — Aramiss jautja.
— Man šķiet, ka es jau pateicu pietiekoši daudz un tagad ir jūsu kārta. Es esmu noguris.
— Labi. Es pakļaušos jums, — Aramiss piekrita.
Viņš koncentrējās, sejā pavīdēja svinīgums. Varēja just, ka pienācis kulminācijas brīdis sarunā ar cietumnieku.
— Mans pirmais jautājums… — Aramiss sāka.
— Kāds tas ir? Runājiet.
— Mājā, kurā jūs dzīvojāt, nebija neviena spoguļa, vai ne?
— Kas tas ir? Es nezinu, ko nozīmē šis vārds; nekad neesmu to dzirdējis.
— Par spoguli sauc istabas iekārtas daļu, kas atspoguļo visus pārējos priekšmetus; attiecīgi apstrādātā stiklā var redzēt savu seju gluži tāpat, kā jūs pašlaik redzat manējo.
— Nē, tur nebija spoguļu, — jauneklis atbildēja.
Aramiss paskatījās apkārt un aizrādīja:
— Spoguļa nav arī šeit; te tāpat ievēro piesardzību.
— Ar kādu mērķi?
— Tūlīt uzzināsiet. Atvainojiet; jūs minējāt, ka jums mācīja matemātiku, astronomiju, paukošanu, jāšanu, bet nenosaucāt vēsturi.
— Reizēm audzinātājs man stāstīja par Svēto Ludviķi, Fransuā Pirmo un Indriķi Ceturto.
— Un tas ir viss?
— Apmēram viss.
— Te arī es saskatu to pašu plānu: tāpat kā jums atņēma spoguļus, kas rāda apkārtējos priekšmetus, tāpat jums neļāva arī iepazīt vēsturi, kas atspoguļo pagātni. Ieslodzījumā jums aizliedza pat grāmatas; tādēļ jums nav zināmi daudzi notikumi, kas varbūt palīdzētu saistīt jūsu fragmentārās atmiņas un tieksmes vienotā veselumā.
— Tiesa gan, — jauneklis piekrita.
— Uzklausiet mani: es īsumā pastāstīšu jums, kas noticis Francijā pēdējo divdesmit trīs vai divdesmit četru gadu laikā, tas ir, no jūsu iespējamā dzimšanas brīža, par kuru jums droši vien ir sevišķa interese.
— Runājiet.
Jaunā cilvēka sejā atkal parādījās viņam raksturīgā nopietnā un koncentrētā izteiksme.
— Vai jūs zināt, kas bija Indriķa IV dēls?
— Vismaz es zinu, kas bija viņa pēctecis.
— Kā jūs to uzzinājāt?
— Uz tūkstoš sešsimt desmitā gada monētas attēlots Indriķis IV, bet uz tūkstoš sešsimt divpadsmitā gada monētas jau ir Ludviķis XIII. Tā kā otro monētu no pirmās šķir tikai divi gadi, es nospriedu, ka acīmredzot Ludviķis XIII bija Indriķa IV pēctecis.
— Tātad, — Aramiss turpināja, — jūs zināt, ka pēdējais karalis pirms mūsu līdzšinējā karaļa bija Ludviķis XIII.
— Jā, zinu, — jauneklis mazliet pietvīka.
— Šim valdniekam bija cēli nodomi un plaši plāni, bet to realizāciju vienmēr nācās atlikt gan dažādu nelaimju dēļ, gan tās cīņas dēļ, ko viņa pirmais ministrs izcīnīja ar franču muižniecību. Viņš — es runāju par Ludviķi XIII — bija vāja rakstura cilvēks un nomira dziļās skumjās vēl diezgan jauns.
— Jā, es zinu.
— Viņu ilgi uztrauca doma par troņmantnieku. Valdniekiem tās ir mokošas rūpes, jo viņiem jādomā ne tikai kā atstāt labas atmiņas par sevi, bet arī par to, lai ieceres un iesāktie darbi dzīvotu arī pēc viņu nāves un turpinātos.
— Vai tad Ludviķis XIII nomira bez bērniem? r- gūsteknis zobgalīgi noprasīja.
— Nē, bet ilgu laiku viņam nebija lemts baudīt tēva priekus; pārāk ilgi viņš skuma, ka nomirs, neatstājis mantinieku. Šī doma dzina viņu izmisumā, bet tad pēkšņi viņa laulātā draudzene karaliene Austrijas Anna…
Gūsteknis nodrebēja.
— Vai jūs zinājāt, — Aramiss pārtrauca savu stāstu, — ka Ludviķa XIII sievu sauca par Austrijas Annu?
— Turpiniet, — jauneklis atteica, neatbildēdams uz Aramisa jautājumu.
— Pēkšņi, — Aramiss stāstīja, — Austrijas Anna paziņoja, ka gaida bērnu. Šī vēsts izraisīja vispārēju prieku, un visi lūdza Dievu, lai karaliene laimīgi dzemdētu. Beidzot tūkstoš sešsimt trīsdesmit astotā gada piektajā septembrī karaliene dzemdēja dēlu.
Aramiss pameta skatienu uz savu sarunu biedru un viņam likās, ka tas nobāl.
— Tūlīt jūs no manis dzirdēsiet stāstu, — Aramiss brīdināja jaunekli, — kuru patlaban jums varētu pastāstīt tikai nedaudzi, jo tas, ko es jums gatavojos atklāt, tiek uzskatīts par noslēpumu, kas miris kopā ar tā glabātājiem vai arī aprakts grēksūdzes dziļumos.
— Un jūs man atklāsiet šo noslēpumu? — jauneklis vaicāja.
— O, — Aramisa balsī ieskanējās izsmiekls, — es nedomāju, ka sevišķi riskēju, uzticēdams to ieslodzītajam, kam nav nekādas vēlēšanās pamest Bastīliju.
— Es jūs klausos, kungs.
— Tātad, es turpinu. Karaliene dzemdēja dēlu. Bet tai laikā, kad viss galms līksmoja par šo ziņu un karalis, parādījis jaundzimušo tautai un muižniecībai, sēdās pie galda nosvinēt šo priecīgo notikumu, vienatnē palikušajai karalienei atkal sākās dzemdību sāpes, un viņai piedzima vēl viens dēls.
— O, — gūsteknis ieteicās, atklādams, ka informēts daudz labāk nekā varētu domāt. — Man likās, ka karaļa brālis piedzima tikai…
Aramiss papurināja galvu.
— Pagaidiet, būs vēl turpinājums.
Gūsteknis nepacietīgi nopūtās un sagatavojās klausīties.
— Jā, — Aramiss teica, — karaliene dzemdēja vēl vienu dēlu, otru dēlu, ko saņēma vecmāte Peroneta.
— Peroneta! — jauneklis čukstēja.
— Tūlīt aizskrēja pakaļ karalim un pie auss pastāstīja par notikušo; Ludviķis XIII piecēlās no galda un aizsteidzās pie karalienes. Šoreiz viņa seja nebija priecīga, drīzāk tā pauda šausmas. Dvīņu piedzimšana pārvērta viņa prieku par dēlu skumjās, jo (jūs droši vien to nezināt) Francijā troni manto vecākais dēls, kurš valda pēc tēva.
— Es to zinu.
— Ārsti un juristi gan mēģinājuši iebilst, ka vecākais pēc Dieva un dabas likumiem ne vienmēr ir tas, kurš pirmais nācis no mātes klēpja.
No gūstekņa krūtīm izlauzās apspiests kliedziens; viņš kļuva baltāks par palagu, ar kuru bija apsedzies.
— Tagad jūs saprotat, — Aramiss turpināja, — kāpēc karali, kurš ar tādu prieku skatīja jaundzimušajā savu atspulgu, pārņēma izmisums, tiklīdz viņš iedomājās, ka tagad viņam būs nevis viens mantinieks, bet divi, un tas, kurš piedzimis otrais un par kura dzimšanu neviens neko vēl nezina, iespējams, apstrīdēs pirmā mantošanas tiesības, kaut arī tas piedzimis divas stundas agrāk un jau skaitās likumīgs troņmantnieks, un tikai Dievam zināms, kas gaidāms nākotnē. Var gadīties, ka šis otrs dēls pakļaujas kādas partijas interesēm vai kaprīzēm un izraisa karalistē nemierus un brāļu karu, tā nevis stiprinot savu dinastiju, bet gan graujot.
— O, es saprotu, es visu saprotu, — jauneklis čukstēja.
— Lūk, tāpēc viens no Austrijas Annas dēliem tika neģēlīgi šķirts no sava brāļa, viņam tika atņemts mantojums, un neviens nedrīkstēja par viņu zināt. Viņš pazuda bez pēdām un tā, ka Francijā pašlaik neviens, izņemot miesīgo māti, nezina, ka viņš ir pasaulē…
— Māti, kura viņu pametusi! — gūsteknis izmisumā iekliedzās.
— Vēl ir arī dāma melnā ar sarkanajām lentām, un arī… — Aramiss nepabeidza.
— Jūs, vai ne? Jūs ieradāties šeit, lai man to visu izstāstītu un modinātu manā sirdī ziņkārību, naidu, godkāri un, kas zina, varbūt arī atriebības alkas? Ja jūs esat tas, ko es gaidīju, tas cilvēks, kura ierašanos man apsolīja zīmītē, galu galā paša Dieva sūtīts, tad jums jābūt… karaļa Ludviķa XIV portretam, karaļa, kurš tagad sēž Francijas tronī.
— Te būs portrets, — bīskaps pasniedza gūsteknim lielisku emaljas miniatūru, kurā lepnais un skaistais Ludviķis XIV bija attēlots kā dzīvs.
Gūsteknis alkatīgi satvēra portretu un ieurbās tajā acīm, it kā uz visu mūžu gribēdams to iespiest savā sirdī.
— Un te jums būs spogulis, monsenjor.
Aramiss deva gūsteknim laiku, lai tas varētu tikt galā ar haosu savās domās.
— Satriecoši! Satriecoši! — jauneklis čukstēja, vai aprīdams acīm Ludviķa XIV portretu un savu attēlu spogulī.
— Ko jūs par to domājat? — Aramiss jautāja.
— Es domāju, ka esmu pagalam, — gūsteknis atbildēja, — karalis man nekad nepiedos manu dzimšanu.
— Es gan nezinu, — bīskaps teica, pievērsis ieslodzītajam padevības pilnu skatienu, — kurš ir īstais karalis — vai tas, ko attēlo portrets, vai arī tas, kura seju rāda spogulis.
— Kungs, karalis ir tas, kurš sēž uz troņa, — jauneklis skumji noteica. — Karalis nesēž cietumā, bet pēc savas gribas var tur turēt citus. Karaļa vara ir varens milzu spēks, bet es, kā redzat, esmu pilnīgi bezspēcīgs.
— Monsenjor, — Aramiss teica tik godbijīgi, kā vēl nebija uzrunājis savu sarunu biedru, — ievērojiet, ka tas būs karalis, kurš, iznācis no cietuma, pratīs noturēties tronī, kur viņu pacels uzticami draugi.
— Kungs, nekārdiniet mani, — gūsteknis skumji nopūtās.
— Monsenjor, nekrītiet izmisumā, — Aramiss neatlaidās. — Es jums devu pierādījumus par jūsu karalisko izcelsmi. Pārdomājiet tos un pārlieciniet pats sevi, ka jūs esat karaļa dēls un karalis… un pēc tam sāksim rīkoties mēs.
— Nē, nē! Tas nav iespējams.
— Laikam gan, — Vannas bīskaps ironiski piebalsoja, — ja jau jūsu dzimtā liktens lēmis, ka no troņa atstumtie karaļa brāļi zaudē drosmi un godu, kā piemēram, jūsu tēvocis Orleānas Gastons, kurš vadīja desmitiem sazvērestību pret savu brāli Ludviķi XIII.
— Mans tēvocis Orleānas Gastons rīkoja sazvērestības pret savu brāli? — princis šausmās iesaucās. — Vai viņš gribēja gāzt karali no troņa?
— Tieši tā: tikai ar tādu nodomu.
— Jūs runājat aplamības.
— Es saku tīru patiesību.
— Un viņam… Orleānas Gastonam bija uzticami draugi?
— Tikpat uzticami, kāds es esmu jums.
— Nu, bet ko viņš sasniedza? Viņu gaidīja neveiksme?
— Jā, viņš katru reizi cieta neveiksmi, un katru reizi tas notika viņa vainas dēļ. Lai nopirktu sev dzīvību, nē, pat ne dzīvību, jo karaļa brāļa dzīvība ir neaizskarama, — lai nopirktu sev brīvību, jūsu tēvocis upurēja savu draugu dzīvības, atdodams viņus nāvei vienu pēc otra. Tagad viņš kļuvis par mūsu vēstures kauna traipu, un viņu nolād simtiem dižciltīgu ģimeņu mūsu karalistē.
— Es jūs saprotu, kungs, — princis sacīja. — Tikai pasakiet man, lūdzu, vai mana tēvoča draugi aizgāja bojā viņa vājā rakstura dēļ, vai arī viņš tos nodeva?
— Vājā rakstura dēļ; kaut gan valdnieka vājums jau ir nodevība.
— Vai tad nevar gadīties, ka cieš neveiksmi aiz nezināšanas vai tādēļ, ka nav iespējams gūt uzvaru? Vai jūs domājat, ka tāds nabaga gūsteknis kā es, kurš audzināts ne tikai ārpus galma, bet arī atrautībā no visas pasaules, varētu palīdzēt saviem draugiem, kuri pūlētos viņam pakalpot?
Iekams Aramiss paguva atbildēt, viņš izsaucās ar negaidītu dedzī- gumu, kas pierādīja, cik strauji viņā kūsā asinis:
— Mēs runājām par draugiem! Kur gan man var rasties draugi, ja par mani nezina neviena dzīva dvēsele? Man taču nav ne brīvības, ne bagātības, ne varas, ar ko varētu piesaistīt draugus!
— Man šķiet, jūsu augstība, ka man bija gods piedāvāt jums savus pakalpojumus.
— O, nesauciet mani šajā titulā, kungs! Tas ir izsmiekls, nedzirdēta cietsirdība! Nemudiniet mani domāt par kaut ko ārpus cietuma, kurā esmu ieslodzīts; ļaujiet man mīlēt vai vismaz pacietīgi panest ieslodzījumu un atstumtību.
— Ak, monsenjor! Ja jūs vēlreiz sagādāsiet man vilšanos, ja pat tagad, ieguvis pierādījumus par savu karalisko izcelšanos, jūs izturēsieties tikpat mazdūšīgi un gļēvi, es paklausīšu jums un pazudīšu; es atteikšos no domas kalpot valdniekam, kuram es gribēju palīdzēt un, ja vajadzīgs, atdot par viņu dzīvību.
— Kungs! — princis iesaucās. — Pirms jūs sākāt runāt ar mani par to visu, jums vajadzēja pārdomāt, vai ir vērts sagraut manu sirdsmieru uz visiem laikiem.
— Tieši to es vēlējos.
— Vai patiešām jums vajadzēja izvēlēties cietumu, lai stāstītu man par varenību un diženumu, par to, ka mani gaida tronis? Jūs gribat, lai es noticu, ka mani gaida spoža nākotne, bet vai tad mēs abi neslēpjamies tumsā? Jūs mani kārdināt ar slavu, bet vai tad mēs netrīcam, kaut tikai šie vārdi neizskanētu tālāk par šīs nožēlojamās gultas aizkaru? Jūs mani iztēlojat kā visvarenu, bet vai tad es nedzirdu gaitenī cietumsarga soļus, un vai jūs no tiem nebaidāties vēl vairāk nekā es? Lai kaut mazliet kliedētu manu neticību, atbrīvojiet mani no Bastīlijas; ļaujiet man ieelpot svaigu gaisu, dodiet piešus pie kājām un šķēpu rokā, tad… tad mēs sāksim saprasties.
— Mans mērķis ir dot jums to visu un vēl daudz vairāk. Bet vai tā ir arī jūsu vēlēšanās, monsenjor?
— Paklausieties, kungs, — princis pārtrauca Aramisu. — Es zinu, ka katrā Bastīlijas galerijā atrodas sardze, pie katrām durvīm pielikta atslēga un visos posteņos stāv kareivji un lielgabali. Vai tad jūs varat padarīt nekaitīgu sardzi un lielgabalus? Kā jūs salauzīsiet visas atslēgas?
— Bet kā jūs, monsenjor, saņēmāt zīmīti, kas vēstīja par manu apmeklējumu?
— Lai atsūtītu zīmīti, pietiek uzpirkt sargu.
— Ja jau var uzpirkt vienu, tad to pašu var izdarīt arī ar desmit.
— Labi! Pieņemsim, ka atsvabināt nelaimīgu gūstekni no Bastīlijas nav pilnīgi neiespējami; pieļauju, ka var atrast kādu klusu vietiņu, kur viņu nevar notvert karaļa kalpi; galu galā varbūt nelaimīgajam gūsteknim var arī nodrošināt ciešamus dzīves apstākļus drošā patvērumā.
—' Monsenjor… — Aramiss smaidīdams iebilda.
— Pieņemsim, ka atradīsies cilvēks, kurš to visu izdarīs manā labā, kaut gan tur vajadzīgs pārcilvēcisks spēks. Bet ja jūs apgalvojat, ka es esmu princis un karaļa brālis, kā jūs varēsiet atgūt man manu stāvokli un varenību, ko man atņēmuši paša māte un brālis? Ja mani gaida cīņas un naida pilna dzīve, kā jūs cerat man palīdzēt šai cīņā, lai mani ne- pieveiktu ienaidnieku pūļi? Ak vai, kungs, padomājiet par to! Labāk jau apslēpiet mani kādā drūmā alā dziļi kalna klēpī; ļaujiet man brīvībā priecāties par laukiem un upes šalkoņu, skatīt sauli un gaišzilās debesis vai negaisa mākoņus — ar to man pietiks. Nesoliet man vairāk kā spējat dot; būtu noziegums mani krāpt — jūs taču dēvējat sevi par manu draugu-
Aramiss klausījās gūsteknī ar dziļu uzmanību.
— Monsenjor, — mirkli klusējis, viņš ierunājās, — es esmu sajūsmināts par jūsu atklātību un nelokāmību, kas liek jums tā runāt; es esmu laimīgs, ka iepazinu savu valdnieku tādu.
— Pagaidiet mazliet!.. Apžēlojieties par mani, — princis iekliedzās, piespiezdams ledus aukstās rokas pie pieres, uz kuras izspiedās sviedri. — Nemociet mani! Man nemaz nav jābūt karalim, lai justos kā vislaimīgākais cilvēks.
— Turpretim man, monsenjor, vajag, lai jūs kļūtu par karali, un tas vajadzīgs visiem cilvēkiem.
— Ā, — princi atkal modās neticība, klausoties šajos bīskapa vārdos, — ko tad cilvēki pārmet manam brālim?
— Monsenjor, es aizmirsu pateikt — ja jūs atļausiet man vest jūs un piekritīsiet kļūt par varenāko monarhu pasaulē, tad jūs darbosieties visu to interesēs, ko es esmu iesaistījis mūsu pasākumā, un tādu ir ļoti daudz.
— Daudz?
— Pie tam viņi ir vareni.
— Paskaidrojiet man.
— Nevaru. Es paskaidrošu jums visu lidz pēdējam sīkumam — zvēru pie Dieva, kas mani dzird — todien, kad redzēšu jūs Francijas tronī.
— Bet mans brālis?
— Jūs pats izlemsiet viņa likteni. Varbūt jums ir žēl brāļa?
— Žēlot viņu, kurš pūdē mani šai cietumā? O nē, man viņa nav žēl.
— Jo labāk.
— Viņš būtu varējis atnākt šurp, paņemt mani aiz rokas un teikt: „Brāli, Dievs mūs radīja, lai mēs mīlētu viens otru, bet nevis, lai cīnītos savā starpā. Es atnācu, lai sniegtu jums savu roku. Mežonīgi aizspriedumi nolēma jūs nīkšanai tālu no cilvēkiem, pilnīgā tumsībā bez cilvēciskiem priekiem. Es gribu, lai jūs sēstos man blakus; es jums došu mūsu tēva šķēpu. Vai jūs manu tuvināšanos izmantosiet, lai cīnītos pret mani vai nogalinātu? Vai jūs izlietosiet šo šķēpu, lai izlietu manas asinis?" — „0 nē, — es atbildētu, — es skatos uz jums kā uz savu glābēju un cienīšu jūs kā valdnieku. Jūs man esat devis vairāk nekā pats Dievs. Pateicoties jums, es esmu brīvs un varu mīlēt un tikt mīlēts."
— Vai jūs turētu savu vārdu?
— Jā; zvēru pie savas dzīvības!
— Bet tagad?
— Tagad es jūtu, ka vainīgajiem jāsaņem sods.
— Kāds, monsenjor?
— Ko jūs teiksiet par manu Dieva doto līdzību ar brāli?
— Es sacīšu, ka šajā līdzībā var nojaust Dieva pirkstu, ko karalim nevajadzēja atstāt neievērotu; es teikšu, ka jūsu māte izdarīja smagu grēku, nolemdama tik atšķirīgu likteni un laimi tiem, kas nākuši no viņas klēpja pilnīgi vienādi; no tā es secinu, ka sodam jābūt tādam, kas atjaunotu līdzsvaru.
— Ko nozīmē jūsu vārdi?
— To, ka tad, kad es jums atdošu jūsu vietu uz troņa, jūsu brālis ieņems jūsu vietu cietumā.
— Ak vai! Cietums sagādā tik daudz ciešanu, it īpaši jau tad, ja līdz tam dzīves kauss bijis pilns līdz malām!
— Jūsu augstība varēs rīkoties, kā uzskatīs par vajadzīgu; sodījis viņu, jūs varēsiet pēc tam apžēlot, ja vēlēsieties.
— Tagad gribu jums pateikt, ka es ar jums satikšos vēl tikai vienu vienīgu reizi.
— Kad tas būs?
— Todien, kad mans princis pametīs šos drūmos mūrus.
— Lai Dievs dod! Kā jūs mani brīdināsiet?
— Es pats ieradīšos šeit.
— Jūs pats?
— Nepametiet šo istabu, princi, ne ar vienu, izņemot mani, un, ja jūs manā prombūtnē spiež to darīt, tad ziniet, ka tas nav saistīts ar mani.
— Tātad nevienam ne vārda, lai kas viņš būtu!
— Jā, ne vārda, lai kas viņš būtu.
Aramiss zemu palocījās. Princis atvadīdamies sniedza viņam roku un atklāti no visas sirds teica:
— Vēl tikai vienu vārdu, kungs. Ja jūs esat ieradies pie manis, lai galīgi mani pazudinātu, un esat tikai ierocis manu ienaidnieku rokās; ja mūsu saruna, kurā jūs izdibinājāt dziļākos manas sirds noslēpumus, nesīs man vēl kaut ko ļaunāku nekā ieslodzījums — nāvi, es tik un tā jūs svētīšu, jo jūs darījāt galu manām šaubām un raizēm un ienesāt mieru manā dvēselē pēc pēdējo astoņu gadu drudžainajām mokām.
— Monsenjor! Nesteidzieties mani tiesāt.
— Es teicu, ka svētīšu jūs un piedodu, ja esat nogrēkojies manā priekšā. Bet, ja jūs esat ieradies, lai atdotu man Dieva lemto vietu, ko apspīdētu slavas un laimes stari, ja, pateicoties jums, es varētu palikt cilvēku atmiņā ar dižiem darbiem un kalpošanu manas karalistes tautai, darīdams godu savai dzimtai, ja no tumsas, kurā lēnām dziestu, es ar jūsu varenās rokas atbalstu varēšu pacelties godpilnos augstumos — tad jums, ko es svētu un kam izsaku savu atzinību un pateicību, — jums pienāksies puse no manas varenības un slavas. Tā vēl būs pārāk niecīga maksa; es vienmēr uzskatītu, ka esmu jums parādā, jo jūs nekad nespēsiet līdz galam izbaudīt laimi, ko būsiet man dāvājis.
— Monsenjor, — Aramiss jutās satraukts par jaunekļa bālumu un šo jūtu uzplūdumu, — monsenjor, jūsu cēlā sirds iepriecina un sajūsmina mani. Ne jau jums jāpateicas man. Man pateiksies tautas, kuras jūs aplaimosiet, un jūsu pēcteči, kam dāvāsiet slavu. Jā, jā… es jums došu kaut ko vairāk par dzīvību — es jums došu nemirstību.
Jauneklis vēlreiz pastiepa Aramisam roku; Aramiss nometās ceļos un to noskūpstīja.
— O! — iesaucās princis; viņa samulsums aizkustināja Aramisu.
— Tas ir tikai pirmais godinājums manam nākamajam valdniekam. Kad es redzēšu jūs nākamo reizi, tad teikšu: „Esiet sveicināts, jūsu majestāte!"
— Bet līdz tam laikam nekādu sapņu, nekādu satricinājumu, citādi mana dzīve pārtrūks! — jauneklis iesaucās, spiezdams pie sirds savu bālo, vājo roku. — O, cik manā kamerā ir saspiesti, cik mazs ir šis lodziņš un cik šauras durvis! Kā gan caur tām varēja iekļūt un kā te pietiek vietas tādam lepnumam, spožumam un laimei!
— Tā kā jūs apgalvojat, ka to visu esmu atnesis es, jūs pildāt manu sirdi ar dziļu prieku, jūsu augstība, — Aramiss palocījās.
To teikdams, viņš pieklauvēja. Durvis tūlīt pat atvērās. Aiz tām stāvēja cietumsargs kopā ar Bezmo, kurš, baiļu un nemiera mocīts, jau bija sācis ieklausīties balsīs, kas skanēja aiz durvīm.
Par laimi, abi sarunu biedri visu laiku runāja pusbalsī un pat vislielāko kaislību brīžos neaizmirsa piesardzību.
— Tā nu gan bija grēksūdze! — komandants noteica, pūlēdamies pasmaidīt. - Vai tad varēja domāt, ka ieslodzītais, kas jau pa pusei ir uz nāves gultas, nožēlos tik daudz grēku un atņems jums tik daudz laika?
Aramiss klusēja. Viņam gribējās ātrāk tik ārā no Bastīlijas, kur viņu nomāca šis noslēpums un tas vēl divkāršoja kazemāta mūru nospiedošo iespaidu.
Kad viņi aizgāja līdz Bezmo dzīvoklim, Aramiss komandantam pačukstēja:
— Parunāsim par naudas lietām, dārgais de Bezmo kungs.
— Ak vai! — Bezmo atsaucās.
— Vai jums nevajadzētu painteresēties par kvīti, kurā ierakstīti piecdesmit tūkstoši livru? — bīskaps jautāja.
— Un samaksāt pirmo trešdaļu no šīs summas, — nabaga Bezmo nopūzdamies piebilda un paspēra pāris soļus uz sava dzelzs skapja pusi.
— Te būs jūsu parādzīme, — Aramiss iedeva viņam papīru.
— Un te būs nauda, — komandants atteica, vairākkārtīgi nopūzdamies.
— Man bija uzdots atdot jums parādzīmi par piecdesmit tūkstošiem livru, — Aramiss sacīja. — Par naudu es neesmu saņēmis nekādus norādījumus.
Viņš aizgāja, atstādams Bezmo galīgi apmulsušu par šo īsti karalisko dāvanu, ko viņam tik nepiespiesti bija pasniedzis Bastīlijas ārštata garīdznieks.