Kopš Atoss bija aizbraucis uz Bluā, d'Artanjans un Portoss tikās reti. Vienu nodarbināja karaļa dienests, otrs aizrāvās ar mēbeļu pirkšanu, kuras gribēja sūtīt uz savām daudzajām muižām; viņš bija iecerējis radīt savās rezidencēs — tādu viņam bija vairākas — kaut ko līdzīgu galma greznībai, ko viņam izdevās redzēt pie karaļa un kas viņu bija apžilbinājusi.
D'Artanjans vienmēr saglabāja uzticību vecajiem draugiem, tāpēc kādu rītu, kad nebija aizņemts dienestā, iedomājās par Portosu un, noraizējies, ka jau divas nedēļas neko nav par viņu dzirdējis, devās ceļā un sastapa savu draugu tikko piecēlušos no gultas.
Godājamo baronu acīmredzami, nomāca kādas nepatīkamas domas; vēl vairāk — viņš bija noskumis. Pārkāris kājas pāri gultas malai, viņš pusapģērbies sēdēja gultā un drūmi blenza uz drēbju kaudzēm, kurās tā vien zibēja bārkstis, treses un dažādu izšuvumu raibumi un kuras visas mētājās uz grīdas.
Portoss bija tik skumjš un pārdomās iegrimis kā slavenais zaķis Lafontēna fabulā un pat nepamanīja ienākam d'Artanjanu, kuru gan aizsedza Mustona iespaidīgā figūra, tik apjomīga, ka varētu pārspēt jebkuru, bet šajā bridi vēl divtik plata, jo kalps turēja sev priekšā izplestus koši sarkanus svārkus, lai saimnieks varētu tos labāk apskatīt.
D'Artanjans apstājās uz sliekšņa un sāka novērot norūpējušos Portosu; atklājis, ka tieši šī drēbju kaudze ir vainīga pie tik smagām nopūtām, viņš nolēma, ka pienācis laiks atraut draugu no šīs mokošās ainas, un tāpēc iekrekšķējās, pavēstīdams par savu ierašanos.
— Ā! — Portosa seja atplauka priekā. — Atnācis d'Artanjans! Beidzot man radīsies kāda laba doma!
To izdzirdis, Mustons, laipni smaidīdams, pagriezās pret saimnieka draugu, un tā Portoss atbrīvojās no masīvā šķēršļa, kas viņam traucēja drāzties pie d'Artanjana.
Viņš steigšus pielēca kājās, izstaipījās, tā ka nokrakšķēja visi kauli, tad divos lēcienos šķērsoja istabu un dedzīgi piekļāva d'Artanjanu pie savām varenajām krūtīm: šķita, ka ar katru dienu viņa mīlestība pret draugu pieauga.
— Ak, mans dārgais draugs, — viņš vairākas reizes atkārtoja, — dārgo d'Artanjan, te jūs vienmēr tiekat gaidīts, bet šodien vairāk nekā jebkad.
— Ā, vai jums ir kādas nepatikšanas? — d'Artanjans apvaicājās.
Portoss atbildēja tikai ar grūtsirdīgu skatienu.
— Pastāstiet man, draugs, kas par lietu, ja tikai tas nav noslēpums.
— Pirmkārt, — Portoss nopūtās, — jūs zināt, ka man no jums nav nekādu noslēpumu, bet, otrkārt… otrkārt, mani apbēdina…
— Pagaidiet mazliet, Portos: ļaujiet man vispirms izpīties no šī vadmalas, atlasa un samta murskuļa.
— Soļojiet droši! — Portoss žēlabainā balsī noteica. — Tie visi ir tīrie krāmi.
— Velns parāvis! Vadmala par divdesmit livriem — krāms! Lielisks atlass un samts, no kura neatteiktos pat karalis — tas, pēc jūsu domām, nav nekas!
— Vai tad jums šķiet, ka šie kostīmi…
— Tie ir krāšņi, Portos, brīnumkrāšņi! Varu galvot, ka jums vienīgajam visā Francijā pieder tāds milzums tērpu. Pat ja pieņemtu, ka no šī brīža jūs vairs nepasūtītu nevienu jaunu un nodzīvotu kādus simt gadus, kas, starp citu, mani nemaz nepārsteigtu, arī tad nāves dienā jums mugurā būs jauns kostīms bez kādas skrodera piepalīdzības.
Portoss pakratīja galvu.
— Paklau, draugs, — d'Artanjans bilda, — mani biedē šis jums tik pretdabiski drūmais garastāvoklis. Manu dārgo Portos, dariet tam galu un jo ātrāk, jo labāk.
— Jā, jā, — Portoss nopūtās, — ja vien tas vispār ir iespējams.
— Varbūt jūs esat saņēmis sliktas ziņas no Brasjē?
— O nē; tur izcirta mežu, un tas deva par trešdaļu lielākus ienākumus nekā plānots.
— Varbūt Pjerfonā pārrauti dambji?
— Nē, ko jūs; tur izzvejoja zivis, bet ar tām, kas palika pēc pārdošanas, pilnīgi pietiek, lai visus apkārtnes dīķus pārvērstu par zivju dīķiem.
— Kas tad? Varbūt Valonā zemestrīces dēļ noticis nogruvums?
— Nē, nē! Gluži otrādi — kādus simt soļus no pils iespēra zibens un tagad tur, kur trūka ūdens, sāka plūst brīnišķīgs avots.
— Kas tad jums kaiš?
— Ziniet, es saņēmu ielūgumu uz svinībām Vo, — Portoss pavēstīja tā, it kā tas būtu nāves spriedums.
— Par ko tad jūs žēlojaties? Karalis jau izraisījis kādus simt strīdus un sanaidojis tikpat daudz nesamierināmu ienaidnieku, un visos iemesls viens un tas pats — kādu galminieku kaut kur neielūdza. Tātad jūs patiešām saņēmāt ielūgumu uz Vo? Lūk, kā!
— Ak tu dieniņ, protams!
— Jūs redzēsiet satriecošu greznību.
— Diez vai es to ieraudzīšu.
— Tur taču pulcēsies visi Francijas augstmaņi.
— Ak, — Portoss nopūtās, izmisumā plēsdams matus.
— Kungs Dievs! Vai tik jūs neesat saslimis, mans dārgais?
— Es esmu vesels kā vērsis, velns lai parauj. Runa nav par to.
— Par ko tad?
— Man nav ko vilkt mugurā.
D'Artanjans pārvērtās sālsstabā.
— Nav ko vilkt mugurā! — viņš iekliedzās. — Te uz grīdas es redzu vismaz piecdesmit tērpu!
— Piecdesmit! Tas tiesa, bet nav neviena, kas man derētu.
— Kā tā! Vai tad jums nešuva pēc mēra?
— Šuva gan, — atteica Mustons, — bet par nelaimi es esmu pieņēmies svarā.
— Ko? Jūs esat pieņēmies svarā?
— Jā, un es kļuvu resnāks, daudz resnāks par barona kungu. Vai jūs to varat iedomāties, kungs?
— Un kā vēl! Man šķiet, ka to var redzēt no pirmā acu uzmetiena.
— Vai dzirdi, nejēga? — Portoss uzrūca. — Tas redzams no pirmā acu uzmetiena.
— Mīļo Portos, — d'Artanjana balsi ieskanējās viegla nepacietiba, — es nesaprotu, kāpēc jūsu kostīmi nekur neder tāpēc, ka Mustons kļuvis resnāks.
— Tūlīt paskaidrošu. Atcerieties, jūs man kādreiz stāstījāt par vienu romiešu karavadoni, ko sauca Antonijs un kuram vienmēr septiņās dažādās vietās uz iesma cepās sivēni, lai viņš varētu papusdienot, kad un kur vien gribētu. Es nolēmu darīt tāpat — tā kā kuru katru brīdi mani var uzaicināt uz galmu un paturēt tur kādu nedēļu, tad es nolēmu tādam gadījumam vienmēr turēt gatavībā septiņus jaunus kostīmus.
— Lieliska doma, mīļo Portos. Lai varētu kaut ko tādu atļauties, jābūt tik bagātam kā jums, nerunājot nemaz par laiku, kas jāpatērē pielaikojot tos visus. Bez tam arī mode bieži mainās.
— Tiesa gan, — Portoss piekrita. — Es tomēr mierināju sevi ar cerību, ka esmu izdomājis labu viltību.
— Kādu? Velns parāvis, es nekad neesmu šaubījies par jūsu talantu!
— Vai atceraties tos laikus, kad Mustons vēl bija tievs?
— Protams; tad viņš vēl bija Musketons.
— Bet kad viņš sāka apvelties?
— To nu gan es nevaru pateikt. Lūdzu atvaino, dārgo Muston.
— O, jums nav ko atvainoties, — Mustons laipni atteica. — Jūs bijāt Parīzē, bet mēs… mēs Pjerfonā.
— Tātad, dārgo Portos, kopš zināma laika Mustons sāka pieņemties svarā — jūs taču gribējāt teikt tieši to?
— Jā gan. Es par to ļoti priecājos.
— Velns! Varu jums noticēt.
— Saprotiet, — Portoss turpināja, — tas mani atsvabināja no rūpēm.
— Es tomēr vēl īsti nesaprotu, mans draugs. Ja jūs paskaidrotu…
— Jā, tūlīt… Vispirms, kā jau jūs teicāt, jāzaudē laiks, kamēr notiek mēru noņemšana, pat ja tā būtu tikai reizi divās nedēļās. Bez tam šī reize var iegadīties ceļojuma laikā, bet, ja cilvēks grib, lai vienmēr būtu septiņi jauni kostīmi… Turklāt es nevaru ciest laikošanas. Velns parāvis, vai nu es esmu muižnieks vai neesmu. Ļaut, lai tevi no galvas līdz papēžiem izmēro kaut kāds blēdis — tas ir augstākā mērā pazemojoši. Viņiem šķiet, ka jums te kaut kas pārāk izspiežas un tur kaut kas pietrūkst, viņi izpēta visus jūsu trūkumus un labās īpašības. Ziniet, kad es atbrīvojos no skrodera rokām, tad jūtos kā cietoksnis, kuru tikko pamatīgi izpētījis spiegs.
— Nudien, Portos, ka es kā inženieris…
— Un Belilas nocietinājumu celtniecības vadītājs…
— Ta nu man iešāvās prātā kāda doma, un tā būtu ļoti veiksmīga, ja Mustons nebūtu bijis tik neuzmanīgs.
D'Artanjans pameta skatienu uz Mustonu, kurš sakustējās, it kā gribētu teikt: „Jūs pats redzat, vai tad es esmu vainīgs, ka tā noticis?"
— Tātad es ļoti nopriecājos. — Portoss turpināja, — redzēdams, ka Mustons kļūst resnāks; vēl vairāk, es viņam kā varēdams palīdzēju uzkrāt taukus. Es liku viņam ēst sevišķi treknu barību, cerēdams, ka viņš sasniegs manus izmērus un tad es varēšu likt, lai Mustons noņemas ar skroderiem, bet es pats būšu brīvs no uzlaikošanas un pārējām garlaicīgām lietām.
— Ā! — d'Artanjans iesaucās. — Tagad es beidzot saprotu… Tas ietaupītu jums laiku un paglābtu no pazemojumiem.
— Velns parāvis! Varat pats iedomāties, cik es biju priecīgs, kad pēc pusotra gada cītīgas un rūpīgi izvēlētas barošanas — es taču pats uzņēmos Mustona ēdināšanu — šis dienaszaglis…
— Kungs, es pats arī daudz darīju lietas labā, — Mustons kautrīgi iestarpināja.
— Tiesa. Tātad saprotiet, cik es biju priecīgs, kad kādā jaukā dienā atklāju, ka Mustonam tāpat kā man jāpagriežas sāniski, lai izsprauktos cauri slepenajām durvīm, ko velna arhitekti ierīkojuši Pjerfonā nelaiķes di Valona kundzes istabā. Jā, starp citu, par šīm durvīm; jūs zināt visu pasaulē, tāpēc es gribu jautāt: kāda velna pēc tie blēdīgie arhitekti, kuriem taču vajadzētu būt acumēram, ierīkojuši durvis, kas der tikai kārnajiem?
— Šīs durvis domātas mīlētājiem, — d'Artanjans paskaidroja, — bet tie lielākoties ir trauslas miesas būves.
— Di Valonas kundzei nebija nekādu iemīļoto, — Portoss dižmanīgi pārtrauca musketieri.
— Bez šaubām, mans draugs, kā gan citādi, — d'Artanjans pasteidzās viņam piekrist, bet varbūt arhitekti tās ierīkoja, domādami par jūsu otrreizējām precībām.
— Tas gan varētu būt, — Portoss neiebilda. — Tagad, kad jūs man izskaidrojāt visu par šīm pārāk šaurajām durvīm, atgriezīsimies pie Mustona taukiem. Iegaumējiet, ka abas šis lietas ir cieši saistītas. Es ne reizi vien esmu novērojis, ka viena doma pievelk otru. Vai tas nav apbrīnojami, d'Artanjan: es sāku stāstīt par to, kā Mustons kļuva resns, bet beidzu ar atmiņām par di Valonas kundzi…
— Kura bija tieva.
— Vai tas nav apbrīnojami?
— Ziniet, viens no maniem mācītajiem draugiem — Kostāra kungs izdarījis to pašu atklājumu, ko jūs, un viņš to sauc kādā grieķu vārdā, ko es nevaru atcerēties.
— Iznāk, ka mans novērojums nav nekas jauns! — iesaucās Portoss, ko ļoti pārsteidza d'Artanjana vārdi. — Es domāju, ka esmu pirmais, kas to ievērojis.
— Mans draugs, šo faktu zināja jau pirms Aristoteļa, tātad jau apmēram divtūkstoš gadu.
— Bet no tā tas nekļūst mazāk patiess, — Portoss jutās sajūsmināts, ka viņš izdomājis to pašu, ko senatnes filozofi.
— Bez Šaubām. Atgriezīsimies tomēr pie Mustona. Mēs viņu atstājām brīdī, kad viņš jūsu acu priekšā sāka pieņemties svarā.
— Tieši tā, kungs, — Mustons iestarpināja.
— Es turpinu, — Portoss noteica. — Mustons tik veiksmīgi pieņēmās svarā, ka piepildīja visas manas slēptākās vēlmes. Viņš sasniedza manus izmērus, kā es pats savām acīm pārliecinājos, kad kādu dienu ieraudzīju, ka blēdis uzdrošinājies uzvilkt manu kamzoli, kurš man izmaksāja visai dārgi: izšuvumi vien bija simt pistoļu vērtībā.
— Es to uzvilku tikai lai uzlaikotu, kungs, — Mustons iebilda.
— Es nolēmu, ka no tās dienas ar maniem skroderiem visu kārtos Mustons — viņam noņems mērus, un viņš aizstās mani arī visur citur.
— Brīnišķīgi izdomāts! Vienkārši brīnišķīgi! Bet Mustons taču ir par pusotru pēdu mazāka auguma nekā jūs.
— Jums taisnība, bet es liku šūt tā, lai Mustonam viss būtu par garu, bet man pašā laikā.
— Jus nu gan esat laimes bērns, Portos! Kaut kas tāds var notikt tikai ar jums.
— Jā, jā! Apskaudiet vien, jo tas patiešām ir apskaužami! Tas notika tolaik, kad es aizbraucu uz Belilu, tātad apmēram pirms divarpus gadiem. Aizbraukdams es liku Mustonam katru mēnesi pasūtīt sev jaunu kostīmu, lai vajadzības gadījumā man vienmēr būtu pie rokas pieklājigs un moderns apģērbs.
— Vai Mustons neizpildīja jūsu rīkojumu? Tas nav labi, Muston, tas nekur neder!
— Tā nav, kungs, tā nemaz nav!
— Nē, viņš neaizmirsa pasūtīt tērpus, bet viņš neiedomājās mani brīdināt, ka kļūst resnāks.
— Ak kungs, es tur neesmu vainīgs; jūsu skroderis man to ne reizes neteica.
— Divu gadu laikā šis dienderis viduklī kļuvis resnāks par veselām astoņpadsmit collām un mani pēdējie divpadsmit kostīmi ir pēdu vai pat pusotru pēdu platāki nekā vajadzīgs.
— Nu, bet iepriekšējie, kas uzšūti tai laikā, kad jūsu vidukļi bija apmēram vienādi?
— Tie jau paguvuši iziet no modes. Ja es tos uzvilktu, tad izskatītos pēc tāda, kas ieradies no Siāmas un vismaz divus gadus nav bijis galmā.
— Tagad es saprotu, par ko jūs raizējaties. Cik jums ir jaunu kostīmu? Trīsdesmit seši? Bet nav neviena, ko uzvilkt. Iznāk, ka jāšuj trīsdesmit septītais, bet pārējie trīsdesmit seši jādāvina Mustonam.
— Kungs, jūs vienmēr esat bijis labs pret mani, — iepriecinātais Mustons pateicās.
— Velns parāvis! Vai tad jūs domājāt, ka šī doma man pašam neienāca prātā, vai arī, ka mani satrauc izdevumi? Līdz svētkiem Vo palikušas tikai pāris dienas. Es saņēmu ielūgumu tikai vakar un nekavējoties izsaucu Mustonu, pavēlēdams, lai viņš ar pasta karieti atved manu garderobi; nelaimi es pamanīju tikai šorīt un kur lai atrodu daudzmaz modernu skroderi, kurš tik īsā laikā apņemtos uzšūt tērpu?
— Tērpu, kas krustām šķērsām būtu izšūts ar zeltu?
— Jā, es gribu, lai tas viscaur būtu zeltīts.
— To mēs nokārtosim. Mūsu rīcībā ir trīs diennaktis. Jūs esat uzaicināts uz trešdienu, bet tagad ir tikai svētdiena un pie tam rīts.
— Tā gan, bet Aramiss neatlaidīgi lūdza, lai ierodos Vo dienu agrāk.
— Aramiss?
— Jā, ielūgumu atveda Aramiss.
— Ā, saprotu. Jūs ielūdza Fukē kungs.
— Nē, karalis. Zīmītē skaidri rakstīts: „Di Valona kungs tiek brīdināts, ka viņa majestāte iekļāvis viņu ielūgto skaitā."
— Lieliski! Tomēr jūs brauksiet reizē ar Fukē kungu?
— Kad es tikai iedomājos, — Portoss piespēra kāju un atlauza parketa gabalu, — ka man nebūs tērpu, es varu vai pārsprāgt no dusmām! Man gribas kādu nožņaugt vai kaut ko saplēst gabalos.
— Neko nežņaudziet un neplēsiet; es to nokārtošu. Uzvelciet vienu no saviem trīsdesmit sešiem tērpiem un brauksim abi kopā pie drēbnieka.
— No rīta mans ziņnesis jau visus apstaigāja.
— Vai viņš bija arī pie Perserēna?
— Kas tas Perserēns ir?
— Karaļa drēbnieks. Vai tad jūs to nezinājāt?
— Jā, jā, protams, — Portoss izlikās, ka ļoti labi to zina, kaut gan pirmoreiz dzirdēja šo vārdu. — Pie Perserēna, viņa majestātes karaļa drēbnieka? Jā, jā, protams! Es tikai domāju, ka viņš ir pārāk apkrauts ar darbiem.
— Tā gan ir; bet varat būt mierīgs, manis dēļ viņš izdarīs to, ko nedarītu neviena cita labā. Tikai šoreiz, dārgais draugs, jums vajadzēs ļaut, lai jūs nomēra.
— Ak, — Portoss nopūtās, — tas ir briesmīgi. Bet ko lai dara?
— Jūs rīkosieties tāpat kā visi un tāpat kā pats karalis.
— Ko? Vai tad karali arī mēra? Un viņš to pacieš?
— Mans dārgais, karalis ir frants. Un jūs arī, lai ko neteiktu.
Portoss uzvaroši pasmaidīja:
— Nu tad iesim pie viņa majestātes drēbnieka. Ja jau viņš mēra pašu karali, man Šķiet, ka es arī varu atļaut viņam nomērīt mani no galvas līdz papēžiem!