Žans Perserēns, karaļa drēbnieks, apdzīvoja diezgan lielu namu Sen- tonorē ielā netālu no Arbrsekas ielas. ŠI cilvēka specialitāte bija skaisti audumi, krāšņi izšuvumi un vislabākais samts, jo no paaudzes paaudzē Perserēni nodarbojās ar vienu un to pašu — šuva karaļiem. Viņu profesiju varēja izsekot līdz pat Kārlim IX [12] , kura vētraino fantāziju bieži bija diezgan grūti apmierināt.
Pirmais Perserēns bija hugenots tāpat kā Ambruāzs Parē [13] , bet na- varras karaliene, daiļā Margo [14] , kā tolaik viņu sauca gan vienkāršajā tautā, gan literārajos darbos, apžēloja meistaru, jo prata novērtēt, ka nevienam citam tik apbrīnojami labi nepadevās jājamtērpi, kuri apslēpa karalienes auguma nepilnības.
Pateicībā par izglābšanos Perserēns karalienei Katrīnai šuva ļoti skaistus un ārkārtīgi lētus tērpus, un karaliene, kas vēl ilgi skatījās šķībi uz hugenotu, galu galā bija priecīga par viņa izglābšanos. Perserēns bija prātīgs cilvēks: klīda runas, ka hugenotam pats bīstamākais esot karalienes Katrīnas smaids, un ievērojis, ka karaliene viņam sāk uzsmaidīt aizvien biežāk, drēbnieks ar visu savi ģimeni pasteidzās pāriet katolicismā. Tā kļuvis neaizskarams, viņš pamazām ieņēma Francijas karaļnama galvenā drēbnieka vietu.
Visšvītīgākā karaļa Indriķa III laikā Perserēns sasniedza tik augstu stāvokli, ka to varētu salīdzināt vienīgi ar kādu Kordiļjēru virsotni.
Visu mūžu Perserēnu uzskatīja par viltnieku un, lai saglabātu savu reputāciju arī kapā, viņš pamanījās piemānīt pat nāvi — nomira tieši tad, kad viņa iztēle sāka izsīkt. Pēc viņa palika dēls un meita, abi Perserēna vārda cienīgi: dēls bija brašs piegriezējs un precīzs kā cirkulis, bet meita zīmēja brīnišķīgus rakstus un izšuva.
Indriķa IV un Marijas Mediči kāzas, karalienes aprinojamie sēru tērpi un daži vārdi, kas izlauzās tā laika švītu karalim de Basompjēra kungam, nodrošināja panākumus arī Perserēnu otrajai paaudzei.
Končini Končini un viņa sieva Galigaja, kuri pēc tam noteica toni Francijas galmā, vēlējās franču kostīmu padarīt itālisku, tāpēc izrakstīja skroderus no Florences. Perserēna patriotisma jūtas un patmīlība bija aizskartas, un viņš iznīcināja svešzemniekus ar saviem brokāta rakstiem un spodršuvumiem. Galu galā Končini pirmais atteicās no savu tautas- brāļu pakalpojumiem un tā iecienīja franču meistaru, ka tikai viņam pasūtīja savus tērpus, un todien, kad Vitrī viņu nošāva uz Luvras tiltiņa, viņam mugurā bija Perserēna šūtais tērps. Parīzieši ar baudu to saplosīja, tāpat kā ķermeni, ko tas sedza.
Neskatoties uz Končini labvēlību pret Perserēnu, Ludviķis XIII augstsirdīgi piedeva drēbniekam un nesodīja viņu, atstādams līdzšinējā amatā. Ap to laiku, kad Ludviķis XIII Taisnīgais demonstrēja šo objektivitātes paraugu, Perserēns jau bija paguvis izaudzināt divus dēlus, un viens no viņiem izmēģināja spēkus Austrijas Annas kāzās, uzšuva kardinālam Rišeljē spāņu tērpu, kurā kardināls nodejoja sarabandu, izgatavoja kostīmus traģēdijai „Mirama"* un Bekingemas hercoga apmetnim piešuva pērlītes, kurām bija lemts izbirt uz Luvras parketa.
Nav grūti kļūt slavenam, ja esi apģērbis Bekingemas hercogu, Sen- maru, Ninonas jaunkundzi, de Beforu un Marionu de Lormu. Kad mira viņa tēvs, Perserēns III bija sasniedzis slavas kalngalus.
Tas pats Perserēns III, nu jau novecojis, bet slavens un bagāts, ģērba arī Ludviķi XIV. Viņam nebija dēla, un tas bija lielākais sarūgtinājums viņa mūžā, jo līdz ar viņu aizgāja nebūtībā dinastija, toties bija vairāki daudzsološi mācekļi. Bez tam Perserēnam piederēja kariete, vislielākā auguma sulaiņi Parīzē, muiža un ar karaļa speciālu atļauju ari medību suņi. Viņš apģērba de Lionu un Leteljē, tā izrādidams viņiem savdabigu labvēlību, bet kā jau politiķim, kurš pieradis pie valsts noslēpumiem, viņam nekādi nepadevās Kolbēra tērpi. To grūti izskaidrot, un tomēr tā bija. Diži cilvēki, lai kādā jomā arī būtu viņu talants, dzīvo, pakļaujoties netveramiem impulsiem; viņi rīkojas, paši nezinādami, kas viņus uz to pamudinājis. Dižais Perserēns (viņš gan bija pēdējais dinastijā, tomēr, par spīti paražām, ieguvis vārdu „Dižais") ar iedvesmu varēja piegriezt kleitu karalienei, izdomāt īpašu modeli karaļa brāļa apmetnim vai arī kādu sevišķu izšuvumu viņa sievas princeses Henrietes zeķu maliņām, bet viņa talants izrādījās nespējīgs atcerēties Kolbēra mērus.
— Tas cilvēks man galīgi neizdodas, — viņš mēdza teikt, — un es nekad neieraudzīšu viņu labi pašūtā kostīmā, kaut arī tas būtu manu roku darbs.
Pats par sevi saprotams, ka Perserēns šuva arī Fukē, un tas augstu vērtēja viņa meistarību.
Perserēnam tuvojās jau astoņdesmitā jubileja, bet vēl joprojām spēka viņam netrūka, kaut gan drēbnieks bija tā izkaltis, ka galma asprāši zobojās — Perserēns varot pārlūzt uz pusēm. Viņa slava un stāvoklis bija iespaidīgi: karaļa brālis, visu galma švītu nekronētais karalis, pastaigājās ar viņu zem rokas, sarunādamies par modi, un pat tie galminieki, kas vismazāk bija noskaņoti kaut ko maksāt, neuzdrošinājās novilcināt savus rēķinus ar viņu, jo Perserēns uz parāda nešuva vairāk par vienu kostīmu un nekad neķērās pie nākamā, ja nebija samaksāts iepriekšējais.
Viegli uzminēt, ka tāds meistars pasūtītājus nemeklēja; gluži otrādi, pirmoreiz pie viņa nokļūt bija gandrīz neiespējami. Tāpēc Perserēns atteicās šūt trešajai kārtai un jaunizceptajiem muižniekiem. Baumoja pat, ka pateicībā par Perserēna dāvināto kardināla parādes tērpu Mazarīni iebāzis viņam kabatā muižnieka patentu.
Perserēns bija asprātīgs un ar asu mēli. Stāstīja, ka viņš esot īsts brunču mednieks unj noņemot mēru dāmu korsetei, viņa roka vēl esot pietiekoši stingra.
Pie šī meistara un reizē augstmaņa d'Artanjans aizveda izmisušo Portosu.
— Pieraugiet, d'Artanjan, ka šī Perserēna nekaunība neaizskar manu dižciltību, — Portoss pa ceļam brīdināja. — Viņš droši vien nav sevišķi pieklājīgs; brīdinu — ja viņš nebūs pietiekoši godbijīgs, es viņu iekaustīšu.
— Ja jums būs mans ieteikums — d'Artanjans atteica, — jūs varat neuztraukties pat tad, ja nemaz nebūtu tas, kas esat. Varbūt Perserēns kaut ko nogrēkojies jūsu priekšā?
— Man šķiet, ka reiz…
— Kas tad notika?
— Es aizsūtīju Musketonu pie dienaszagļa, ko tā sauca.
— Un tālāk?
— Viņš atteicās man kaut ko šūt.
— Te kaut kas nesakrīt, un šis pārpratums jānoskaidro. Musketons droši vien kaut ko pārpratis.
— Var jau būt.
— Viņš sajaucis vārdus.
— Varbūt; blēdis Mustons nekad neatceras vārdus.
— Vārdu sakot, es uzņemos visu atbildību.
— Lieliski.
— Lieciet, lai kariete apstājas; mēs esam atbraukuši.
— Jau? Mēs taču esam pie Centrālā tirgus, bet jūs teicāt, ka Perserēns dzīvo Arbrsekas ielas stūrī.
— Tiesa gan, bet ieskatieties labi.
— Es skatos un redzu…
— Ko jūs redzat?
— Ka mēs esam pie tirgus, velns parāvis!
— Bet jūs taču negribēsiet, lai mūsu zirgi rāpjas pāri karietei tur, mums priekšā?
— Tas gan.
— Ne arī, lai priekšējā kariete ietriektos tajā, kas stāv pirms tās?
— Vēl mazāk.
— Ceru, ka arī ne to, lai tā vilktos pāri trīsdesmit vai četrdesmit priekšā stāvošajām karietēm, kas ieradušās agrāk par mums.
— Ak mans Dievs! Jums taisnība.
— Redziet nu!
— Cik daudz cilvēku!
— Vareni, vai ne?
— Ko viņi visi te dara?
— To viegli atbildēt — viņi gaida savu kārtu.
— Tad nu gan! Varbūt Burgundijas hoteļa aktieri pārvācas uz jaunu vietu?
— Nē, dārgais. Tā ir rinda pie Perserēna.
— Vai mums arī būs jāgaida?
— Nē, mēs abi būsim viltīgāki un ne tik iedomīgi kā pārējie.
— Ko mēs iesāksim?
— Mēs tūlīt izkāpsim no karietes, izspiedīsimies cauri sulaiņu un pāžu pūlim un ieiesim mājā; varu jums to apsolīt, sevišķi, ja pa priekšu iesiet jūs.
— Ejam, — Portoss tikai noteica.
Viņi izkāpa no karietes un sāka soļot uz drēbnieka māju.
Pūļa grūstīšanās iemesls bija Perserēna mājas aizslēgtās durvis, pie kurām stāvēja sulaiņi un dižciltīgajiem pasūtītājiem skaidroja, ka patlaban Perserēna kungs nevienu nevar pieņemt. Tas pats sulainis konfidenciāli pavēstīja kādam augstmanim, pret kuru izjuta sevišķu labvēlību, ka Perserēna kungs ir aizņemts ar karaļa tērpiem un savā kabinetā nododas pārdomām par rotājumiem, krāsām un piegriezumu.
Vieni apmierinājās ar šo paskaidrojumu un atgriezās mājās, sajūsmināti, ka varēs izplatīt šo jaunumu tālāk, bet ietiepīgākie un neatlaidīgākie pieprasīja, lai nekavējoties atver durvis. Starp viņiem varēja ievērot trīs kungus ar zilām ordeņa lentām, kuriem vajadzēja piedalīties Vo svinību baletā, bet, protams, nekāds balets nenotiks, ja nebūs dižā Perserēna šūto tērpu.
D'Artanjans palaida pa priekšu Portosu, kas ar spēku izcīnīja sev ceļu cauri pūlim un beidzot nokļuva līdz galdiem, pie kuriem mācekļi pūlējās atkauties no pasūtītājiem. Mēs aizmirsām pateikt, ka Portosu tāpat kā pārējos negribēja ielaist mājā, bet tad d'Artanjans izgāja priekšā un paziņoja: „Karaļa vārdā", — un viņus nekavējoties ielaida.
Nabaga puišiem — mēs runājam par mācekļiem — neklājās viegli. Cik vien spēdami viņi centās apmierināt nepacietīgo apmeklētāju prasības, pārtraukdami vīļu šūšanu, lai iestarpinātu kādu vārdu, bet, ja kāda aizvainotais lepnums vai pieviltās cerības radīja pārāk vētrainas izskaidrošanās draudus, nikno uzbrukumu upuris pēkšņi panira zem galda un uz kādu brīdi paslēpās.
Neapmierināto augstmaņu virkne veidoja visai interesantu ainu.
Musketieru kapteiņa ātrais un asais skats to uzreiz novērtēja. Pārlaidis skatienu pār atsevišķajām grupiņām, viņš uzlūkoja cilvēku, kas sēdēja uz ķebļa viņam tieši pretī. Cilvēka galva tikai nedaudz slējās pāri galdam. Tas bija apmēram četrdesmit gadus vecs vīrietis ar melanholisku un bālu seju, kurā mirdzēja laipnas acis, liecinādamas par nepazīstamā prātu. Atspiedis zodu rokā, viņš vēroja d'Artanjanu un visus pārējos ar mierīgu zinātkāri. Pamanījis un pazinis mūsu kapteini, viņš uzstūma ūz acīm cepuri.
Iespējams, ka tieši šis žests piesaistīja d'Artanjana uzmanību. Ja mūsu pieņēmums ir pareizs, tad cilvēks ar zemu pār acīm novilkto cepuri sasniedza gluži pretēju rezultātu cerētajam.
Šī cilvēka tērps bija pietiekoši vienkāršs, galvā visparastākā parūka, un ne pārāk vērīgi apmeklētāji varēja noturēt viņu par tādu pašu mācekli kā citi, kuri sēdēja uz ķebļiem aiz ozolkoka galda un rūpīgi izšuva vadmalu vai samtu.
Starp citu, viņš gan pārāk bieži grozīja galvu, lai rokdarbs izdotos.
D'Artanjans neļāva sevi apmānīt un tūlīt saprata — ja šis cilvēks arī strādā, tad ne jau nu pie auduma.
— Lūk, kā, — kapteinis uzrunāja sēdošo, — jūs esat pārvērties par skroderi, dārgais Moljēra kungs?
— Klusāk, d'Artanjana kungs! Dieva dēļ, klusējiet! Ja jūs mani no- dosiet, kāds var mani pazīt.
— Kas tur slikts?
— Nekā slikta jau nav, bet…
— Bet jūs gribat teikt, ka arī nekā laba, vai ne?
— Diemžēl tā ir, jo es biju aizņemts ar ļoti interesantu tipu vērošanu.
— Turpiniet to darīt, Moljēra kungs. Turpiniet vien. Es pilnīgi saprotu, cik ļoti tas jūs interesē… netraucēšu jūs, bet tikai ar vienu noteikumu — pasakiet, kur ir Perserēna kungs?
— Labprāt pateikšu — viņš ir savā kabinetā. Tikai…
— Tikai pie viņa nevar iekļūt?
— Viņš patiešām ir pilnīgi nesasniedzams.
— Visiem?
— Visiem. Viņš atveda mani šurp, lai es varētu nodoties saviem vērojumiem un pēc tam aizgāja uz savu kabinetu.
— Tādā gadījumā vai jūs, dārgais Moljēra kungs, neaizietu un nepateiktu viņam, ka es esmu šeit.
— Es! — Moljērs iekliedzās ar tādu sašutumu kā suns, kuram grib atņemt viņa godīgi nopelnīto kaulu. — Lai es atraujos no sava darba! Ak, d'Artanjana kungs, cik jūs ļauni izturaties pret mani!
— Ja jūs tūlīt pat neiesiet brīdināt Perserēnu par manu ierašanos, Moljēra kungs, — d'Artanjans pusbalsī piedraudēja, — tad es savukārt jums nerādīšu vienu savu draugu, kurš atnāca kopā ar mani. Es jūs brīdinu.
— To tur, vai ne?
— Jā.
Moljērs nopētīja Portosu tik vērīgi, it kā gribētu iespiesties viņa sirdī un prātā. Apskate viņam laika šķita daudzsološa, jo viņš tūlīt pat piecēlās un iegāja blakus istabā.