Pa to laiku pūlis sāka pamazām izklīst, apveltīdams katru kaktiņu plašajā darbnīcā ar ņurdieniem vai draudiem; tas atgādināja okeāna bēgumu, kas piekrastes smiltīs pamet ūdenszāles un putas.
Pēc desmit minūtēm parādījās Moljērs un aiz portjeras deva d'Artanjanam zīmi. Musketieris aizsteidzās viņam pakaļ, vezdams līdzi Portosu. Pa diezgan līkumotiem gaiteņiem Moljērs aizveda viņus uz Perserēna kabinetu. Vecais meistars, piedurknes uzlocījis, pārcilāja krāšņu samtu, kurā bija ieausti zeltīti ziedi. Viņš gribēja redzēt, kā audums izskatīsies dažādos apgaismojumos.
Pamanījis ienākušo d'Artanjanu, viņš nolika audumu sānis un pagāja viņam pretī, neizrādīdams sevišķu sajūsmu vai pārmērīgu laipnību, bet ievērodams pieklājību.
— Kapteiņa kungs, — viņš uzrunāja d'Artanjanu, — es ceru, ka jūs piedosiet man, bet es esmu briesmīgi aizņemts.
— Jā, jā, Perserēna kungs, es zinu — karaļa tērpi. Stāsta, ka jūs viņa majestātei šujat trīs jaunus kostīmus?
— Piecus, mans kungs, piecus!
— Trīs vai piecus, mani tas neskar. Es tāpat zinu, ka tie būs visskaistākie, kādi vien iespējami.
— Jā, jā, tā visi domā. Kad tie būs pabeigti, tad patiešām kļūs skaistākie pasaulē, to es neapstrīdu, bet vispirms vajag uzšūt, kapteiņa kungs, un tam vajadzīgs laiks.
— O, jums vēl ir divas dienas, laika pat vairāk nekā vajadzīgs, Perserēna kungs, — d'Artanjans atteica, izlikdamies pilnīgi vienaldzīgs.
Perserēns pacēla galvu, kā jau cilvēks, kurš nav pieradis, ka kāds viņam iebilstu pat sīkumos, bet d'Artanjans nepievērsa nekādu uzmanību slavenā drēbnieka un samta brīnumdara sarauktajai pierei, kas vēstīja negaisa tuvošanos. Musketieris noteica:
— Dārgais Perserēna kungs, es jums atvedu pasūtītāju.
— Ko jūs! — meistars drūmi ierūcās.
— Baronu di Valonu de Braskē de Pjerfonu, — d'Artanjans turpināja.
Perserēns palocījās, bet draudīgais Portoss nemaz neatmaiga. Kopš ienākšanas kabinetā viņš drūmi caur pieri lūrēja uz drēbnieku.
— Vienu no maniem tuvākajiem draugiem, — d'Artanjans vēl piebilda.
— Es esmu barona kunga rīcībā, tikai ne pašlaik, bet mazliet vēlāk.
— Mazliet vēlāk? Kad?
— Tad, kad man būs laiks.
— To pašu jūs atbildējāt manam kalpam, — Portoss neapmierināts noņurdēja.
— Var jau būt, — drēbnieks atteica, — es gandrīz vienmēr esmu apkrauts ar darbiem.
— Mans draugs, — Portoss pamācoši noteica, — ja grib, tad laiks vienmēr atrodas.
Perserēns kļuva tumši sarkans, bet viņa vecumā, kad āda no vecuma izbālējusi, tas vienmēr bija bīstams simptoms.
— Kungs, — viņš noburkšķēja, — jūs taču varat pasūtīt savus tērpus, pie kā vien vēlaties.
— Pagaidiet, Perserēn, pagaidiet, — musketieru kapteinis samierinoši noteica, — šodien jūs neesat sevišķi laipns. Nu ko, es minēšu kādu vārdu, kurš liks jums samierināties. Barons ir ne tikai mans draugs, bet arī viens no Fukē kunga draugiem.
— Tā, tā! — drēbnieks nomurmināja. — Tas maina situāciju, jā, jā, tas visu maina. — Viņš pagriezās pret Portosu un noprasīja: — Vai barona kungs pieder pie superintendanta kunga piekritējiem?
— Es piederu pats sev, — Portoss uzkliedza, bet tieši tobrīd pacēlās portjera, ielaizdama vēl vienu šīs ainas liecinieku.
Moljērs visu vēroja. d'Artanjans smējās. Portoss pie sevis raidīja lāstus.
— Dārgais Perserēn, — d'Artanjans palocījās, es jūs lūdzu, uzšu- jiet barona kungam tērpu.
— Nu ko, jūsu dēļ es neiebilstu, kapteiņa kungs.
— Bet tas vēl nav viss; jums nekavējoties jāķeras pie šī tērpa.
— Tikai pēc nedēļas, agrāk nav iespējams.
— Tas nozīmē to pašu, kā atteikt pavisam: tērps vajadzīgs uz svētkiem Vo.
— Es jums vēlreiz saku, ka tas nav iespējams, — ietiepīgais večuks nepiekāpās.
— Nē, nē, dārgais Perserēna kungs, pagaidiet, neatsakiet, sevišķi, ja to lūdzu arī es, — no durvju puses atskanēja maiga balss, kas lika d'Artanjanam saausīties. Tas bija Aramiss.
— D'Erblē kungs! — drēbnieks iesaucās.
— Aramiss! — d'Artanjans nomurmināja.
— A, mūsu bīskaps! — Portoss apsveicinājās.
— Sveiks, d'Artanjan! Sveiks, mīļais Portos! Esiet sveicināti, dārgie draugi! — Aramiss sveicināja. — Esiet nu tik laipns, Perserēna kungs, un uzšujiet barona kungam tērpu. Es galvoju, ka tā jūs sagādāsiet prieku Fukē kungam.
To teikdams, viņš deva zīmi Perserēnam: „Pieņemiet pasūtījumu un atvadieties no viņiem". Acīmredzot, Aramisam bija lielāka ietekme uz Perserēnu nekā d'Artanjanam; vismaz drēbnieks uzreiz piekrītoši palocījās un, pagriezies pret Portosu, sausi noteica:
— Varat doties pie maniem mācekļiem, viņi jūs nomērīs.
Portoss kļuva tik sarkans, ka tas jau izskatījās bīstami.
D'Artanjans nojauta, ka draud negaiss, un pusbalsī uzrunāja Moljēru:
— Dārgais Moljēra kungs, jūs redzat savā priekšā cilvēku, kurš uzskata, ka tas apdraud viņa godu, ja viņš atjaus nomērīt savus kaulus un miesu, ko dāvājis Dievs; pavērojiet šo visai iezīmīgo personu un izmantojiet savus novērojumus, mans augsti godājamais Aristofān.
Moljēram šis padoms nebija vajadzīgs, jo viņš jau tāpat nenolaida acis no Portosa.
— Kungs, — viņš uzrunāja baronu, — ja jūs būsiet tik laipns un nāksiet man līdz, es izkārtošu tā, ka piegriezējs mērīdams ne reizi jums nepieskarsies.
— Kā tad viņš to izdarīs?
— Es galvoju, ka šai procedūrā jums neviens neuzmāksies ar aršīnām, pēdām vai collām. Tas ir pavisam jauns paņēmiens, kas radīts tieši augstmaņiem, kuri ir tik smalki, ka nevar pieļaut, ka viņiem pieskaras un aptausta kāds prasts lauķis. Mums nācies sastapt cilvēkus, kuri nevar paciest mēru noņemšanu — tāda ceremonija, manuprāt, patiešām aizvaino cilvēka dabisko cieņu — tātad, ja nu jūs, kungs, arī nejauši piederētu pie tādiem cilvēkiem…
— Velns parāvis, domāju gan.
— Lieliski, barona kungs; tādā gadījumā viss būs pilnīgā kārtībā, un jūs būsiet pirmais, kurš pārbaudīs mūsu izdomāto paņēmienu.
— Bet kā tad, sasodīts, mani nomērīs?
— Kungs, — Moljērs paklanījās, — ja jūs būsiet tik laipns un sekosiet man, jūs par to pārliecināsieties savām acīm.
Aramiss ar neatslābstošu uzmanību vēroja šo ainu. Varbūt viņš domāja, ka šai lietā ieinteresētais d'Artanjans atstās drēbnieka kabinetu kopā ar Portosu, lai nepalaistu garām šīs jocīgās ainas beigu daļu. Tomēr Aramiss bija kļūdījies, par spīti savai parastajai apķērībai. Aizgāja tikai Portoss un Moljērs. D'Artanjans palika pie Perserēna. Kāpēc viņš palika? Varbūt tikai aiz ziņkārības, varbūt ari, lai kādu brīdi pavadītu kopā ar savu veco labo draugu Aramisu. Kamēr Portoss un Moljērs bija aizgājuši, d'Artanjans piegāja pie bīskapa, kurš to acīmredzot nemaz nevēlējās.
— Vai jums, dārgais draugs, arī vajadzīgs jauns tērps?
Aramiss pasmīnēja.
— Nē.
— Bet jūs taču dosieties uz Vo?
— Braukšu gan, bet bez jauna tērpa. Dārgo d'Artanjan, jūs aizmirstat, ka Vannas bīskaps nav tik bagāts, lai uz katriem svētkiem šūtu jaunu tērpu.
— Bā, — musketieris iesmējās, — kā tad ar poēmām, vai tās mēs vairs nerakstām?
— Ak, d'Artanjan, — Aramiss nopūtās, — šīs muļķības es esmu izmetis no galvas.
— Ak tā, — novilka d'Artanjans, kuru nemaz nepārliecināja Aramisa teiktais.
Pa to laiku Perserēns atkal bija iegrimis sava samta pētīšanā.
— Dārgo d'Artanjan, vai jums nešķiet, ka mūsu klātbūtne traucē šo lāga cilvēku? — Aramiss pasmaidīja.
„Tad, lūk, kā, — musketieris pie sevis noburkšķēja, — tas nozīmē, ka es traucēju tev."
Skaļi viņš teica:
— Nu labi, iesim; ja jūs esat tikpat brīvs kā es, manu mīļo Aramis…
— Ne gluži; es gribēju…
— A, jūs gribējāt parunāt ar Perserēnu divatā? Kāpēc jūs man uzreiz to neteicāt?
— Divatā, — Aramiss atkārtoja. — Jā, protams, divatā, bet jūs, d'Artanjan, tas neskar. Varat ticēt, ka man nekad nebūs tādu noslēpumu, ko es nevarētu uzticēt tik labam draugam kā jūs.
— O nē, nē, es aizeju, — d'Artanjans neatkāpās, kaut arī viņa balsī varēja saklausīt ziņkārību; lai kā Aramiss prata apslēpt savu samulsumu, d'Artanjans to pamanīja, un viņš zināja, ka šī cilvēka neizdibināmajā dvēselē katrs sīkums, pat tāds, kas šķiet galīgi nenozīmīgs, pakļauts noteiktam mērķim, lai arī d'Artanjans nezināja, kāds tas ir, viņš pazina sava drauga raksturu un saprata, ka šis mērķis nav mazsvarīgs.
Aramiss pamanīja, ka d'Artanjanam radušās aizdomas, un arī neatlaidās:
— Es jūs lūdzu, palieciet; lieta tāda…
Viņš pievērsās drēbniekam un uzrunāja to:
— Dārgais Perserēna kungs… d'Artanjans, es esmu tik laimīgs, ka jūs esat šeit.
— Ak tā! — iesaucās musketieru kapteinis, kurš tagad vēl mazāk ticēja Aramisa vaļsirdībai.
Perserēns pat nepakustējās. Aramiss ar varu atgrieza viņu realitātē, izņemdams no drēbnieka rokām auduma gabalu, kura aplūkošanā viņš bija iegrimis.
— Dārgais Perserēna kungs, — viņš sacīja, — šeit ir Lebrēna kungs*, viens no Fukē kunga gleznotājiem.
„Brīnišķīgi, — d'Artanjans nodomāja, — kāds ar to visu sakars Leb- rēnam?"
Aramiss pameta skatienu uz d'Artanjanu, kurš izlikās aplūkojam Marka Antonija portretu gravīrā.
— Vai jūs vēlaties, lai viņam uzšuj tādu pašu tērpu, kādi pasūtīti epikūriešiem? — Perserēns jautāja.
Cienījamais drēbnieks to izteica gauži izklaidīgi un mēģināja atņemt Aramisam savu samtu.
— Epikūrieša kostīms? — d'Artanjans noprasīja kā izmeklētājs.
— Nudien, pats liktenis lēmis d'Artanjanam šovakar izdibināt visus mūsu noslēpumus, — Aramiss teica, veltīdams viņam vienu no saviem visapburošākajiem smaidiem. — Jūs taču esat dzirdējis par Fukē kunga epikūriešiem, vai ne?
— Protams. Liekas, tas ir dzejnieku pulciņš, kurā ir Lafontēns, Lorē, Pelisons, Moljērs, varbūt vēl kāds, un kurš pulcējas Senmandē?
— Tiesa. Mēs apģērbsim dzejniekus formā un ieskaitīsim karaļa dienestā.
— Lieliski! Es nojaušu, ka Fukē kungs to gatavo kā pārsteigumu karalim. Varat būt mierīgs! Ja ar Lebrēna kungu saistīts tikai šis noslēpums, tad es to neatklāšu.
— Jūs kā vienmēr esat apburošs, dārgais draugs. Nē, Lebrēna kungam ar to nav nekāda sakara; ar viņu saistīts daudz svarīgāks noslēpums.
— Ja tas ir tikpat svarīgs kā pirmais, tad es nevēlos to uzzināt, — d'Artanjans noteica, izlikdamies, ka gatavojas aiziet.
Šarls Lebrēns (1619-1690) — viens no sava laika pazīstamākajiem gleznotājiem; viņu protežēja Kolbērs un Ludviķis XIV. Mākslinieks vadīja Versaļas kompleksa apgleznošanas darbus.
— Nāciet iekšā, Lebrēn, — Aramiss aicināja, ar labo roku atvērdams sāndurvis, bet ar kreiso aizturēdams d'Artanjanu.
— Goda vārds, es nekā nesaprotu, — Perserēns noņurdēja.
Aramiss ieturēja pauzi, kā mēdz teikt teātri.
— Dārgais Perserēna kungs, — viņš beidzot iesāka, — jūs viņa majestātei šujat piecus kostīmus, vai ne? Vienu no samta, vienu no brokāta, tad vēl atlasa, Florences zīda un visbeidzot medību tērpu no vadmalas.
— Tiesa gan, bet kā jūs, monsenjor, to zināt? — Perserēns brīnījās.
— Tas ir pavisam vienkārši: būs medības, balle, koncerts, pastaiga un pieņemšana; es nosaucu piecus audumus, ko paredz etiķete.
— Monsenjor, liekas, jūs zināt itin visu pasaulē.,
— Un vēl daudz ko bez tam, varat būt pārliecināts, — d'Artanjans nomurmināja.
— Bet kaut ko jūs tomēr nezināt, kaut gan esat viens no baznīcas vadītājiem — drēbnieks triumfējoši iesaucās. — To nezina un arī neuzzinās neviens, izņemot karali pašu, de Lavaljēras jaunkundzi un mani — audumu krāsa un rotājumi, piegriezums un detaļas, galu galā pats kostīms!
— Es gribētu, lai jūs man palīdzētu to visu iepazīt, — Aramiss atteica.
— Nekad! — līdz nāvei pārbiedētais drēbnieks nobālēja, kaut gan Aramiss šos vārdus bija izteicis pavisam maigā, gandrīz medussaldā balsī.
Pēc tam, kad Perserēns bija apsvēris Aramisa prasības, tās viņam šķita tik aplamas, smieklīgas un pārmērīgas, ka viņš sākumā iesmējās klusiņām, bet tad viņa smiekli kļuva aizvien skaļāki un skaļāki, līdz pārvērtās īstā smieklu vētrā.
D'Artanjans sekoja meistara piemēram, bet ne jau tāpēc, ka viņam šis lūgums liktos smieklīgs; viņš gribēja pakaitināt Aramisu. Bīskaps ļāva viņiem izsmieties pēc sirds patikas un, kad abi beidzot apklusa, noteica:
— Pirmajā mirklī patiešām varētu likties, ka mana vēlēšanās ir bezjēdzīga, vai ne? Bet d'Artanjans, kurš ir iemiesots saprātīgums, bez šaubām apliecinās, ka es nevarēju rīkoties citādi un man vajadzēja izteikt savu lūgumu jums, dārgais Perserēna kungs.
— Ko? — musketieris brīnījās un saspicēja ausis; viņš nojauta, ka līdz šim notikusi tikai piešaude, kā saka karavīri, un ka īstā kauja vēl ir priekšā.
— Kāpēc? — Perserēns neticīgi novilka.
— Kāpēc Fukē kungs rīko svinības par godu karalim? — Aramiss turpināja. — Vai ne tāpēc, lai sagādātu viņam prieku?
— Jā gan, — Perserēns apstiprināja.
D'Artanjans izteica savu piekrišanu ar galvas mājienu.
— Kā viņš to var sasniegt? Ar vislielāko laipnību un pieklājību, ar interesantām izdomām, pārsteigumiem, tādiem kā tas, par kuru mēs tikko runājām — es domāju dzejnieku iesaistīšanu karaļa (dienestā.
— Lieliski.
— Runa ir vēl par vienu pārsteigumu, dārgais draugs. Klātesošais Lebrēna kungs ir gleznotājs, kura darbi izceļas ar sevišķu precizitāti.
— Jā, jā, — Perserēns piekrita, — es redzēju Lebrēna kunga gleznas un ievēroju, cik rūpīgi viņš uzzīmējis tērpus. Tāpēc es tūlīt piekritu uzšūt viņam kostīmu, vienalga, vai tas būs tāds pats, kā šuj epikūriešiem, vai arī citāds.
— Dārgais Perserēna kungs, jūsu solījums mums daudz ko nozīmē, bet par to parunāsim mazliet vēlāk. Pašlaik Lebrēna kungs netīko pēc jauna tērpa, ko jūs viņam drīzumā uzšūsiet, bet gan pēc tiem tērpiem, ko jūs šujat karalim.
Perserēns atlēca atpakaļ, un d'Artanjans, būdams mierīgs un izturēts, pieradis apsvērt visu redzēto, tomēr nemaz nejutās pārsteigts par meistara straujumu: prasība, ko Aramiss uzdrošinājās izteikt drēbniekam, arī musketieru kapteinim šķita dīvaina un izaicinoša.
— Karaļa tērpus! Lai es ļauju kādam, lai kas viņš arī nebūtu, nokopēt viņa majestātes karaļa tērpus?! Ak, bīskapa kungs! Piedodiet, bet vai jūsu svētība ir pie pilnas saprašanas? — nabaga meistars iekliedzās, galīgi zaudējis galvu.
— D'Artanjan, palīdziet taču, — Aramiss lūdza, plati smaidīdams un nekā neizrādīdams dusmas, — palīdziet šo kungu pārliecināt. Es ceru, jūs saprotat, kas tur slēpjas?
— Ja jāsaka patiesība, tad ne visai.
— Kā! Vai tad jūs ar nesaprotat, ka Fukē kungs grib sagatavot karalim pārsteigumu, lai tūlīt pēc ierašanās Vo viņa majestāte ieraudzītu savu jauno portretu? Un lai portrets būtu pārsteidzoši līdzīgs un attēlotu karali tādā tērpā, kāds viņam tobrīd būs mugurā?
— Tad lūk, kā, — musketieris iesaucās, gandrīz noticējis Aramisam, jo viņa teiktais likās visai ticami. — Jā, jā, dārgo Aramis, jums taisnība; jūsu iecere ir vienkārši lieliska. Varu derēt vienalga uz ko, ka tā pieder jums.
— Es neatceros, — Vannas bīskaps nevērīgi noteica, — vai tā bija mana, vai Fukē kunga…
Pamanījis d'Artanjana sejā šaubas, viņš pieliecās tuvāk Perserēnam un sacīja:
— Nu, Perserēna kungs, kāpēc jūs klusējat? Es ar nepacietību gaidu, ko jūs teiksiet.
— Es teicu, ka…
— Jūs gribat sacīt, ka varat atteikt. Es pats to zinu un nemaz negrasos jūs ar varu piespiest, mans dārgais; teikšu vēl vairāk — es lieliski saprotu delikātumu, kas jums liedz atbalstīt Fukē kunga ideju; jūs baidāties, ka varētu likties — jūs glaimojat viņa majestātei. Jums ir cēla dvēsele, Perserēna kungs, cēla!
Meistars kaut ko neskaidri nomurmināja.
— Tā patiešām būtu atklāta glaimošana mūsu jaunajam karalim, — Aramiss trauca tālāk. „Ja Perserēns atteiksies izpildīt šo lūgumu, — superintendanta kungs man teica, — pasakiet viņam, ka manās acīs viņš ar to neko nezaudēs un es arī turpmāk izturēšos pret viņu ar vislielāko cieņu. Tikai…"
— Tikai?.. — Perserēns nemierīgi vaicāja.
— „Tikai, — Aramiss turpināja, — man vajadzēs teikt karalim (atcerieties, dārgais Perserēna kungs, ka to teica Fukē kungs, nevis es)… man vajadzēs teikt karalim: "Valdniek, es biju iecerējis dāvināt jūsu majestātei portretu, bet Perserēna kungs tam pretojās. Varbūt viņa piesardzība bija mazliet pārmērīga, bet tomēr cieņas vērta."
— Pretojos! — iesaucās drēbnieks, kuru biedēja atbildība, ko viņam gribēja uzkraut. — Vai tad es pretojos Fukē kunga vēlmēm, sevišķi, ja runa ir par to, kā iepriecināt karali? Bīskapa kungs, jūsu lūpas izteica tik nelāgu vārdu! Pretoties! Paldies Dievam, es gan to nekad neņemu mutē. Musketieru kapteinis var apliecināt. Vai tad es kaut kam pretojos, d'Artanjana kungs?
D'Artanjans pamāja, rādīdams, ka nolēmis palikt neitrāls; ar visu savu būtni viņš nojauta, ka te slēpjas kāda neatminēta intriga, un kas to lai zina — smieklīga vai traģiska, bet pagaidām nolēma būt atturīgs un gaidīt tālākos notikumus.
Perserēnu bija izbiedējusi doma, ka karalim kāds varētu izstāstīt par drēbnieka pretošanos sagādāt viņa majestātei pārsteigumu, tāpēc viņš piedāvāja Lebrēnam apsēsties un izvilka no skapja četrus lieliskus, zelta izšuvumos mirdzošus kostīmus — piektais vēl nebija gatavs un atradās pie mācekļiem. Viņš uzlika šos skrodera mākslas brīnumdarbus vienu pēc otra uz manekeniem. Tos Končini laikos atveda uz Franciju no Berga- mo, un pēc itāļu skroderu sagrāves, kurus izputināja veiksmīgā Perserēnu konkurence, maršals d'Ankrs manekenus uzdāvināja Perserēnam II.
Mākslinieks sāka uzmest skices un pēc tam tās izkrāsoja.
Aramiss stāvēja viņam blakus un neatlaidīgi vēroja katru otas vilcienu. Pēkšņi viņš apturēja Lebrēnu:
— Man šķiet, ka jūs neesat uztvēris īsto toni, dārgais Lebrēna kungs. Krāsas mūs piekrāps, ja uz audekla neizdosies panākt pilnīgu līdzību, bet tā ir absolūti nepieciešama. Laikam būs jāpastrādā ilgāk, lai precīzāk parādītu nianses.
— Tā jau būtu, — Perserēns piekrita, — bet mums ir ļoti maz laika, un te es esmu bezspēcīgs, tas jums jāatzīst, bīskapa kungs.
— Tādā gadījumā mūsu nodoms lemts neveiksmei, un tas būs nepareizu krāsu dēļ, — Aramiss mierīgi noteica.
Par spīti teiktajam, Lebrēns bija nozīmējis audumu un modeli ļoti precīzi. Aramiss vēroja viņa darbu ar vāji slēptu nepacietību.
„Kāda velnišķīga komēdija te tiek spēlēta?" — musketieris uzdeva sev jautājumu.
— Mums galīgi neveicas, — Aramiss sūkstījās. — Lebrēna kungs, varat vākt kopā savas krāsu kastes un audeklus.
— Jā, jā, — atsaucās saīgušais mākslinieks. — Te ir briesmīgi slikts apgaismojums.
— Tā ir ideja, Lebrēn, un tīri laba. Ja mums būtu katra auduma paraugs un laiks, un vēl atbilstošs apgaismojums…
— O, tad gan! — Lebrēns iesaucās. — Tad es varu galvot, ka viss būs kārtībā.
„Tā, tā, — d'Artanjans pie sevis noteica, — tas ari ir galvenais visā intrigā. Viņam vajadzīgs paraugs no katra auduma. Velns parāvis, vai Perserēns viņam tos iedos?"
Perserēns jutās galīgi izsists no sliedēm, bez tam viņu apmānīja arī Aramisa šķietamā labsirdība. Viņš nogrieza piecus paraudziņus un atdeva bīskapam.
— Tā būs labāk, vai ne? — Aramiss uzrunāja d'Artanjanu. — Ko jūs par to domājat?
— Dārgo Aramis, es domāju, ka jūs nemaz neesat mainījies, — d'Artanjans atteica.
— Un tātad joprojām esmu jūsu draugs, — bīskaps piebalsoja savā apburošajā balsī.
— Jā, jā, protams, — d'Artanjans skaļi izteica. Klusībā viņš vēl piebilda: „Ja tu, dižais jezuīt, mani apmānīji, tad es nemaz nevēlos kļūt par tavu līdzdalībnieku un, lai tā nenotiktu, tagad ir īstais laiks doties prom." — Palieciet sveiks, Aramis, — d'Artanjans atkal pievērsās bīskapam, — ardievu! Iešu meklēt Portosu.
— Mirklīti pagaidiet, — Aramiss lūdza, iebāzdams paraudziņus kabatā, — pagaidiet, es esmu pabeidzis savas darīšanas un būšu izmisis, ja man atvadām neizdosies pārmīt kaut dažus vārdus ar mūsu labo draugu.
Lebrēns salika savas krāsas un otas, Perserēns ielika karaļa kostīmus tai pašā skapī, no kura tie tika izņemti, Aramiss aptaustīja kabatu, lai pārliecinātos, ka paraudziņi nevar no turienes izkrist, un viņi visi kopā atstāja drēbnieka kabinetu.