D'Artanjans atrada draugu blakus istabā, bet tas vairs nebija norūpējies un aizkaitinātais Portoss, bet gan priecīgā uzbudinājumā starojošais, laipnais un apburošais Portoss. Viņš dzīvi sarunājās ar Moljēru, kurš
viņu vēroja tādā sajūsmā kā cilvēks, kas nekad nav redzējis kaut ko tik interesantu vai vispār kaut ko tamlīdzīgu.
Aramiss devās tieši pie Portosa un pastiepa viņam savu smalko, bālo roku, kas tūlīt pazuda vecā drauga milzīgajā plaukstā. Šī procedūra Ara- misam vienmēr radīja bažas, bet šoreiz draudzīgais rokasspiediens nesagādāja sevišķas ciešanas. Pēc tam Vannas bīskaps pievērsās Moljēram.
— Kungs, vai jūs nebrauksiet kopā ar mani uz Senmandē? — viņš apvaicājās.
— Ar jums kopā, monsenjor, es braukšu, kur vien vēlaties, — Moljērs atteica.
— Uz Senmandē! — iesaucās Portoss, ko pārsteidza tuvā pazīšanās starp nepieejamo Vannas bīskapu un nepazīstamo šuvējmācekli. — Vai jūs, Aramis, vedīsiet šo kungu uz Senmandē?
— Jā, — Aramiss pasmaidīja. — Es viņu vedīšu uz Senmandē, un mums ir maz laika.
— Bez tam, mīļo Portos, — d'Artanjans ierunājas, — Moljēra kungs nemaz nav tas, par ko izliekas.
— Kā tā? — Portoss brīnījās.
— Moljēra kungs ir viens no Perserēna tuvākajiem palīgiem, un viņu gaida Senmondē. Tur viņam jāpielaiko epikūriešu kostīmi, ko Fukē kungs pasūtījis uz svētkiem.
— Jā, jā! Tieši tā, — Moljērs apstiprināja.
— Ja jūs esat beidzis savas darīšanas ar di Valona kungu, tad braucam, Moljēra kungs!
— Mēs beidzām, — Portoss paziņoja.
— Un vai jūs esat apmierināts? — d'Artanjans noprasīja.
— Pilnīgi, — skanēja atbilde.
Moljērs atvadījās no Portosa un vairākkārt godbijīgi viņam paklanījās, tad paspieda musketieru kapteiņa slepus pasniegto roku.
— Kungs, — atvadoties Portoss vēl noteica pārspīlētā pieklājībā, — es lūdzu, ievērojiet vislielāko precizitāti.
— Jūs saņemsiet savu tērpu jau rīt, barona kungs, — Moljērs atbildēja.
Tad viņš aizgāja kopā ar Vannas bīskapu.
D'Artanjans paņēma Portosu zem rokas un jautāja:
— Kā tad šis drēbnieks ar jums apgājās, jau jau viņš jums tā iepatikās?
— Vai zināt, ko viņš darīja, mans draugs?! — Portoss sajūsmināts iesaucās.
— Jā, es jautāju, ko tad viņš darīja?
— Viņš izdarīja to, ko līdz šim nav spējis vēl neviens no visas skroderu sugas. Viņš mani nomērīja, ne reizi nepieskardamies.
— Ko jūs sakāt! Stāstiet taču!
— Vispirms viņš lika sameklēt, — patiešām nezinu, kur, — veselu baru manekenu cerībā, ka varbūt starp tiem atradīsies arī kāds, kas derētu man. Tomēr arī pats lielākais — šveiciešu grenadiera manekens bija divas collas par īsu un puspēdu tievāks viduklī nekā es.
— Ak tā!
— Tas ir tikpat patiesi, kā tas, ka man ir tas gods sarunāties ar jums, mans dārgais d'Artanjan. Moljēra kungs ir dižs cilvēks, vai vismaz dižs drēbnieks, un šīs grūtības viņu nemaz nesamulsināja.
— Ko tad viņš darīja?
— O, pavisam vienkāršu lietu. Tas ir kaut kas nedzirdēts, goda vārds! Kādi gan stulbeņi ir visi pārējie, ka uzreiz neizdomāja kaut ko tādu! Es būtu atbrīvots no daudzām nepatikšanām un pazemojumiem!
— Nerunājot nemaz par tērpiem, mīļo Portos.
— Jā, jā, nerunājot nemaz par trim desmitiem tērpu.
— Izskaidrojiet man tomēr Moljēra metodi.
— Moljēra? Jūs viņu tā saucat, ja? Nu, labi.
— Jā, tā, vai arī par Poklēnu, ja tā jums patīk labāk.
— Nē, es dodu priekšroku Moljēram. Kad man gribēsies atcerēties, kā šo kungu sauc, es atcerēšos voljēru. Man Pjerfonā tāda ir…
— Lieliski, draudziņ! Kāda tad ir viņa metode?
— Lūk, kāda! Tā vietā, lai sadalītu cilvēku sastāvdaļās, kā to dara pārējie dienaszagļi, lai liktu man locīties, staipīt rokas un kājas un izdarīt visatbaidošākās kustības…
D'Artanjans piekrītoši pamāja.
— „Kungs, — viņš man teica, — augstmanim mērs jānoņem pašam. Esiet tik laipns un pienāciet tuvāk spogulim." Es piegāju pie spoguļa. Jāatzīstas, es ne visai labi sapratu, ko no manis vēlas šis Voljērs.
— Moljērs.
— Jā, jā, Moljērs, nu protams. Es vēl joprojām baidījos, ka viņš sāks mani apmērīt, tāpēc palūdzu: «Rīkojieties uzmanīgāk, es jūs brīdinu, ka man ļoti kut", — bet viņš man laipni un godbijīgi atbildēja (jāatzīst, ka viņš ir nevainojami pieklājīgs): „Kungs, lai tērps labi piestāvētu, tam jābūt uzšūtam atbilstoši jūsu figūrai. Jūsu figūru pilnībā rāda spogulis. Mēs nomērīsim nevis jūs, bet spoguli."
— Nav slikti, — d'Artanjans uzslavēja, — jūs taču redzējāt sevi spogulī; tikai sakiet man, kur viņi atrada spoguli, kurā jūs ietilptu?
— Mans dārgais, tas bija paša karaļa spogulis.
— Karalis taču ir kādu puspēdu mazāks.
— Nezinu, kā viņi to dara; man šķiet, ka viņi glaimo karalim, jo spogulis bija pārāk liels pat man. Tas sastāvēja no deviņiem Venēcijas spoguļiem — trīs pa horizontāli un trīs pa vertikāli.
— Jūs nu gan lietojat apbrīnojamus vārdus! Kur jūs tos dzirdējāt?
— Belilā, draugs, Belilā. Es tos dzirdēju, kad Aramiss deva norādījumus arhitektam.
— Ļoti labi, bet atgriezīsimies pie mūsu spoguļa.
— Tātad krietnais Voljērs…
— Moljērs.
— Jā, jums taisnība… Moljērs. Tagad vairs es nesajaukšu. Tātad krietnais Moljērs ņēmās ar krītu apzīmēt spoguli, vilkdams līnijas, kas atbilda manām ^rokām un pleciem, visu laiku atkārtodams likumu, kas man likās ļoti piemērots: „Vajag, lai tērps netraucētu valkātājam."
— Jā, tas ir lielisks likums, tikai diemžēl ne vienmēr īstenojas dzīvē.
— Tāpēc tas man likās vēl apbrīnojamāks, kad Moljērs izvērsa savu domu.
— Tātad viņš izvērsa šo likumu?
— Velns parāvis, un kā vēl!
— Paklausīsimies, kā.
— „Var gadīties, — viņš teica, — ka jūs nonākat sarežģītā situācijā un nevēlaties noģērbties."
— Tā gan, — d'Artanjans piekrita.
— „Piemēram…" Voljēra kungs turpināja.
— Moljērs!
— Jā, jā, Moljēra kungs! «Piemēram, — Moljēra kungs turpināja, — jums rodas nepieciešamība ķerties pie zobena tieši tobrīd, kad jums mugurā parādes tērps. Kā jūs tādā gadījumā rīkosieties?"
„Es nometīšu visu lieko," — es atbildēju.
„Nē, kāpēc gan?" — viņš iebilda.
„Kā tā?"
„Es teicu, ka tērpam jābūt tik brīvam, lai nekavētu jūsu kustības arī tad, kad jums jāķeras pie zobena."
„Lūk, kā!"
„Ieņemiet aizsardzības pozīciju," — viņš turpināja. Es izdarīju brīnišķīgu izklupienu, tikai pie tam sašķīda divi logi.
„Tie ir sīkumi, — viņš sacīja, — lūdzu, palieciet tādā stāvoklī kā pašreiz." Mana kreisā roka bija pacelta un graciozi izliekta, tā ka aproce nokarājās, bet rokas locītava veidoja it kā arku, bet labā roka bija pa pusei pastiepta uz priekšu un plaukstas daļa aizsargāja krūtis, bet elkonis — vidukli.
— Jā, — d'Artanjans uzslavēja, — tā ir īstā aizsardzības pozīcija, varētu teikt, pat klasiska.
— Tieši tā, draugs, — jūs atradāt īsto vārdu. Pa to laiku Voljērs…
— Moljērs!
— Paklau, d'Artanjan, es labāk saukšu viņu tai otrajā vārdā… kāds tas bija?
— Poklēns.
— Labāk lai viņš ir Poklēns.
— Kāpēc jūs domājat, ka šo vārdu atcerēsieties labāk nekā pirmo?
— Ziniet… viņu sauc Poklēns, vai ne?
— Jā.
— Nu, un es atcerēšos uzvārdu Koknārs.
— Lieliski.
— „Kok" es apmainīšu ar „Pok" un „nārs" ar „lēns", un tā Koknāra vietā man būs Poklēns.
— Brīnišķīgi! — iesaucās d'Artanjans, ko Portosa vārdi bija apstulbinājuši. — Turpiniet, es klausos jūsos ar sajūsmu.
— Tātad Koklēns spogulī uzzīmēja manu roku.
— Piedodiet, viņa vārds ir Poklēns.
— Bet kā es teicu?
— Jūs teicāt Koklēns.
— Jā, jums taisnība. Tātad Poklēns zīmēja spogulī manu roku; jāsaka, tas prasīja diezgan daudz laika… viņš ilgi uz mani skatījās. Es patiešām biju apbrīnojams.
„Vai jūs neesat noguris?" — viņš apvaicājās. „Mazliet, — es atbildēju, viegli saliekdams ceļgalus. — Es tā varu nostāvēt vēl kādu stundu vai pat vairāk." — „Nē, nē, es nekādā gadījumā to nepieļaušu! Mums atradīsies pakalpīgi jaunekļi, kas uzskatīs par savu pienākumu atbalstīt jūsu rokas, kā savā laikā atbalstīja praviešu rokas, kad viņi vērsās ar lūgšanām pie Dieva." — „Labi," — es atbildēju. — „Vai jūs nejutīsieties pazemots?" — „0 nē, mans dārgais, — es viņam atbildēju, — domāju, ka ļaut, lai tevi atbalsta un ļaut sevi apmērīt — tās ir divas dažādas lietas."
— Jūsu spriedums ir ārkārtīgi dziļdomīgs.
— Pēc tam, — Portoss turpināja, — viņš deva zīmi un pienāca divi mācekļi; viens pieturēja manu kreiso roku, bet otrs bezgalīgā piesardzībā izdarīja to pašu ar labo roku.
„Vēl trešo mācekli šurp!" — viņš pasauca.
Pienāca trešais.
«Atbalstiet barona kunga vidukli."
Māceklis turēja mani ap vidu.
— Un tā jūs pozējāt? — d'Artanjans noprasīja.
— Tā es pozēju, kamēr Poknārs zīmēja uz spoguļa.
— Poklēns, draudziņ.
— Jums taisnība… Poklēns. Paklau, d'Artanjan, es labāk saukšu viņu par Voljēru.
— Labi, lai notiek, kā jūs vēlaties.
— Voljērs visu laiku kaut ko švīkāja uz spoguļa.
— Tā bija laba iedoma.
— Un kā vēl! Man šis veids ārkārtīgi iepatikās; tas ir tik godbijīgi, un katram ierāda viņa īsto vietu.
— Un ar ko viss beidzās?
— Neviens tā arī nepieskārās man.
— Izņemot trīs mācekļus, kuri jūs turēja.
— Protams, bet, šķiet, es jau izskaidroju, kāda atšķirība ir ļaut sevi atbalstīt, un pieļaut, lai tevi nomēra.
— Tā gan, — d'Artanjans piekrita, vienlaicīgi nodomādams: „ Velns parāvis, vai nu es dziļi maldos, vai arī, pateicoties man, tas blēdis Moljērs saņēmis īstu dāvanu, un drīz vien kādā no viņa komēdijām mēs ieraudzīsim šo patieso ainu."
Portoss smaidīja.
— Par ko jūs smejaties? — d'Artanjans apvaicājās.
— Vai tas vēl jāpaskaidro? Es smaidu, jo uzskatu sevi par laimes- bērnu.
— Bez šaubām, es nepazīstu nevienu cilvēku, kas būtu laimīgāks par jums. Kāda vēl laime jums gadījusies, mīļo Portos?
— Varat mani apsveikt.
— Labprāt.
— Acīmredzot es esmu pirmais, kas nomērīts tādā veidā.
— Vai jūs esat par to pārliecināts?
— Gandrīz. Daži žesti, ko Voljērs raidīja mācekļiem, mani par to pārliecināja.
— Dārgais draugs, mani tas nemaz nepārsteidz, jo jums taču bija darīšana ar Moljēru.
— Voljēru!
— Nu nē, velns parāvis! Dievs ar jums, sauciet viņu par Voljēru, bet man viņš arī turpmāk paliks Moljērs. Tātad, kā jau teicu, mani nekas nepārsteidz, jo jums bija darīšana ar Moljēru. Viņš ir ļoti apķērīgs, un jūs viņam iedvesāt spīdošu domu.
— Es esmu pārliecināts, ka tā viņam noderēs arī turpmāk.
— Un kā vēl! Es domāju, ka šī iedoma viņam patiešām noderēs un pat ļoti. Ziniet, dārgo Portos, starp visiem mūsu daudzmaz pazīstamajiem skroderiem tieši Moljērs ir tas, kurš vislabāk prot ietērpt mūsu baronus, grāfus un marķīzus… katru pēc viņa mēra.
Izteicis šos vārdus, kurus mēs nedomājam apspriest ne no asprātības, ne dziļdomīguma viedokļa, d'Artanjans atstāja Perserēna māju, vezdams sev līdz Portosu, un abi ar baronu iesēdās karietē. Tur mēs viņus arī atstāsim un, ja lasītājs atļauj, sekosim Moljēram un Aramisam uz Senmandē.