Vannas bīskaps jutās visai neapmierināts pēc satikšanās ar d'Artanjanu pie Perserēna un atgriezās Senmandē diezgan sliktā garastāvoklī. Moljērs, gluži otrādi, bija sajūsmināts, ka viņam izdevies tik burvīgs uzmetums un, ja viņš vēlētos to pārvērst par gleznu, oriģināls būs vienmēr pieejams, tādēļ viņš devās ceļā ļoti priecīgā noskaņā. Mājas pirmajā stāvā visu kreiso spārnu aizņēma epikūrieši: te bija sapulcējušās visas Parīzes slavenības, ko Fukē pazina. Katrs savā kaktā rosījās kā bite šūnā, gatavodams medu karaliskajam pīrāgam, ar kuru Fukē domāja pacienāt viņa majestāti Ludviķi XIV gaidāmajās Vo svinībās.
Atspiedis galvu rokās, Pelisons būvēja pamatus „Neciešamo" prologam — tā bija komēdija trīs cēlienos, kuru vajadzēja uzvest Poklēnam de Moljēram, kā teica d'Artanjans, vai Koklēnam de Voljēram, kā viņu sauca Portoss.
Lorē ar visu savu žurnālista vaļsirdību — žurnālisti taču visos laikos bijuši tie vaļsirdīgākie — aprakstīja vēl nemaz nenotikušos svētkus Vo.
Lafontēns klīda no viena pie otra kā pazudusi un izklaidīga, toties neciešami uzmācīga ēna, čukstēdams visiem ausīs dažādas poētiskas blēņas. Viņš galīgi neļāva Pelisonam koncentrēties, un beidzot tas neapmierināti pacēla galvu un palūdza:
— Lafontēn, labāk palīdziet man atrast labu atskaņu; jūs taču apgalvojāt, ka pastaigājaties Parnasa birzīs.
— Kāda atskaņa jums vajadzīga? — noprasīja fabulu rīmkalis, kā viņu sauca de Sevinjē kundze*.
Marija de Rabitēna Šantala Sevinjē (1626-1696) — franču rakstniece, kas pazīstama ar savām vēstulēm meitai un citiem adresātiem.
— Man vajag atskaņu vārdam „gaisma".
— Baisma, — Lafontēns atteica.
— Mans draugs, kur jūs liksiet savas baismas, ja runa ir par Vo krāšņumu? — Lorē iejaucās.
— Bez tam, — aizrādīja Pelisons, — tā nav nekāda atskaņa.
— Kāpēc? — iesaucās aizskartais Lafontēns.
— Mans mīļais, jums piemīt nelāgs paradums, kura dēļ jūs nekļūsiet par īsti labu dzejnieku. Jums ir pārāk paviršas atskaņas.
— Vai jums tā patiešām liekas, Pelison?
— Jā gan. Katra atskaņa ir slikta, ja vien iespējams atrast labāku.
— Tādā gadījumā no šī brīža es rakstīšu tikai prozu, — paziņoja Lafontēns, kas bija nopietni uzņēmis Pelisona pārmetumu. — Es pats arī jau ne vienreiz vien domāju, ka esmu tīrais šarlatāns, nevis dzejnieks! Jā, jā — tā ir patiesība.
— Tā nerunājiet, draugs! Jūs esat pret sevi pārāk prasīgs. Jūsu fabulās ir daudz laba.
— Sākšu ar to, — Lafontēns turpināja, — ka sadedzināšu kādu simtu dzejoļu, kurus tikko sacerēju.
— Kur tad ir jūsu dzejoļi?
— Galvā.
— Kā tad jūs tos sadedzināsiet, ja tie ir jums galvā?
— Tiesa. Un tomēr, ja es tos nesadedzināšu, tad dzejoļi iestrēgs man smadzenēs uz mūžīgiem laikiem, un es tos nekad neaizmirsīšu.
— Velns parāvis, — Lorē piezīmēja. — Tas ir bīstami, jo tā vēl var sajukt prātā.
— Ak tu velns! Ko tad lai es daru?
— Es esmu atradis līdzekli, — Moljērs piedāvāja, ienākdams istabā.
— Kādu?
— Pierakstiet vispirms savus dzejoļus uz papīra un pēc tam sadedziniet.
— Cik vienkārši! Nekad nebūtu iedomājies! Tas sātana Moljērs nu gan ir asprātīgs! — Lafontēns uzslavēja.
Tad viņš piebilda, iesizdams sev pa pieri:
— Žan de Lafontēn, tu esi un paliec ēzelis!
— Ko jūs teicāt? — Moljērs vaicāja, pienākdams tuvāk.
— Es teicu, ka vienmēr būšu ēzelis, dārgo kolēģi, — Lafontēns, smagi nopūzdamies, atbildēja un pievērsa Moljēram skumjas acis. — Jā, draugs, — viņš turpināja ar aizvien pieaugošām skumjām balsī, — izrādās, es draņķīgi saceru atskaņas.
— Tas ir liels trūkums.
— Redziet nu! Es esmu nelietis!
— Kas to teica?
— Pelisons. Tā taču bija, Pelison?
Darbā iegrimušais Pelisons neko neatbildēja.
— Ja Pelisons teica, ka jūs esat nelietis, tad taču viņš jūs ir apvainojis! — Moljērs iesaucās.
— Vai jums tā šķiet?
— Ja jūs esat muižnieks, tad iesaku neatstāt apvainojumu nesodītu. Vai jūs kādreiz esat cīnījies divkaujā?
— Tikai vienu reizi; mans pretinieks bija vieglās kavalērijas leitnants.
— Ko viņš jums bija nodarījis?
— Šķiet, pavedis manu sievu.
— Ā, — Moljērs izdvesa, mazliet nobālēdams.
Tā kā Lafontēna atzīšanās piesaistīja arī pārējo uzmanību, Moljērs pasmīnēja un atsāka iztaujāšanu:
— Un kā beidzās divkauja?
— Iznāca tā, ka pretinieks izsita man no rokas ieroci, bet pēc tam atvainojās un apsolīja vairs nespert kāju manā mājā.
— Un jūs bijāt apmierināts?
— Nekā nebija. Es pacēlu zobenu un stingri noteicu: „Kungs, es cīnījos ar jums ne jau tāpēc, ka jūs esat manas sievas mīļākais, bet gan tāpēc, ka man tā ieteica darīt un es nosūtīju jums izaicinājumu. Tā kā es vēl nekad neesmu bijis tik laimīgs, kā kopš tā brīža, kad jūs kļuvāt par manas sievas mīļāko, tad esiet tik laipns un arī turpmāk apmeklējiet manu māju, vai arī atsāksim divkauju, velns parāvis." Tā nu viņam nācās palikt par manas dārgās laulātās draudzenes mīļāko, bet es joprojām esmu laimīgākais vīrs pasaulē.
Atskanēja vispārēji smiekli. Vienīgi Moljērs pārlaida roku acīm. Kāpēc? Varbūt lai notraustu asaru, bet varbūt, lai apspiestu nopūtu. Ak vai, labi zināms, ka Moljērs gan bija morālists, bet ne filozofs.
— Vienalga, — viņš ierunājās, — atgriezīsimies pie mūsu sarunas sākuma. Pelisons jūs apvainoja.
— Ak jā! Es biju jau aizmirsis. Turklāt Pelisonam bija tūkstoškārt taisnība. īsti mani sarūgtina vienīgi tas, ka mūsu epikūriešu kostīmi laikam nebūs gatavi.
— Vai jūs domājāt svētkos staigāt šai tērpā?
— Gan svētkos, gan pēc tam. Kalpone pavēstīja, ka mans tērps vairs neesot pirmā svaiguma.
— Velns parāvis! Jūsu kalponei taisnība: līdz pirmajam svaigumam tam tālu.
— Ziniet, es to biju atstājis savā kabinetā uz grīdas, un mana kaķene…
— Kaķene?
— Jā, viņa tur bija ierīkojusi kaķēniem midzeni, un tērps no tā mazliet cieta.
Moljērs sāka skaļi smieties. Pelisons un Lorē sekoja viņa piemēram.
Tobrīd parādījās Vannas bīskaps ar rasējumu un pergamenta papīru tīstokli; nepiespiestā un draiskā iztēle sastinga, it kā nāves eņģelis tai būtu uzpūtis ledainu elpu. Šī cilvēka bālā seja, šķiet, izbiedēja grācijas, kurām nesa upurus Ksenokrāts*.
Darbnīcā iestājās nāves klusums, un visi ar nopietnām sejām ķērās atkal pie darba.
Aramiss visiem izdalīja ielūgumus uz gaidāmajām svinībām un izteica pateicību Fukē vārdā. Bīskaps teica, ka superintendants strādā savā kabinetā un ir tik aizņemts, ka nevar tikties ar epikūriešiem, bet viņš lūdz, lai atsūta epikūriešu darbus un tā ļauj viņam atpūsties no saspringtajām nakts nodarbībām.
To dzirdot, visas galvas noliecās. Pat Lafontēns apsēdās pie galda un sāka kaut ko rakstīt uz plāna papīra lapas; Pelisons beidza labot savu prologu; Moljērs sacerēja piecdesmit jaunus pantus, uz kuriem viņu bija iedvesmojis Perserēna apmeklējums; Lorē uzrakstīja rakstu, kurā kā pa-
Ksenokrāts no Halkedonas (406-314 g.p.m.ē.) — sengrieķu filozofs, Platona skolnieks, kurš mēģināja savienot viņa mācību ar pitago- riešu skolu.
reģis aprakstīja brīnumainos svētkus, un Aramiss kā bišu valdniece — purpurā un zeltā rotātā kamene — aizsoļoja uz viņam ierādītajām istabām, apkrāvies ar savu guvumu. Pirms aiziešanas viņš visiem pateica:
— Neaizmirstiet, kungi, rīt mēs dodamies ceļā.
— Tad man jābrīdina mājinieki, — Moljērs piezīmēja.
— Jā, jā, nabaga Moljērs! — Lorē smaidīdams noteica. — Viņš tā mīl savus mājiniekus.
— Jā gan, viņš mīl, — Moljērs maigi un skumji pasmaidīja, — bet tas nenozīmē, ka arī viņu mīl!
— Ja runā par mani, — Lafontēns sacīja, — tad esmu pārliecināts, ka Šato Tjerī mani mīl.
Tobrīd atgriezās Aramiss.
— Vai kāds grib braukt kopā ar mani? Es došos uz Parīzi pēc ceturtdaļstundas, man vēl tikai jāaprunājas ar Fukē kungu. Piedāvāju savu karieti.
— Lieliski, — Moljērs atsaucās. — Es pieņemu jūsu uzaicinājumu un pasteigšos.
— Es gan pusdienošu šeit, — Lorē paziņoja. — De Gurvila kungs apsolīja pacienāt ar vēžiem. Man piedāvās vēžus…
— Lafontēn, meklē atskaņu.
Smiedamies no visas sirds, Aramiss izgāja no istabas. Viņam sekoja Moljērs. Viņi jau bija paguvuši nokāpt pa kāpnēm, kad pēkšņi atvērās durvis un Lafontēns uzsauca:
Par balvu jums, ak rakstu vēži,
Tiks piedāvāti īsti vēži.
Atskanēja vēl skaļāki epikūriešū smiekli un, tā kā tobrīd Aramiss iegāja kabinetā pie Fukē, arī tur tos sadzirdēja. Moljēram Aramiss uzticēja pasūtīt zirgus, kamēr viņš pārmīs dažus vārdus ar superintendantu.
— O, kā tur smejas! — Fukē nopūtās.
— Vai tad jūs, monsenjor, vairs nesmejaties?
— Es esmu pazaudējis smieklus, d'Erblē kungs.
— Tuvojas svētki.
— Toties aizplūst nauda.
— Vai es jums jau neteicu, ka par to parūpēšos?
— Jūs man solījāt miljonus.
— Tos jūs saņemsiet nākamajā dienā pēc karaļa ierašanās.
Fukē vērīgi paskatījās uz Aramisu un pārlaida savu ledaino roku pār valgo pieri. Aramiss nojauta, ka superintendants neuzticas viņam, vai arī domā, ka viņš nespēj sameklēt apsolīto summu. Kā gan Fukē varēja ticēt, ka nabadzīgs bīskaps, kas vēl nesen bijis abats un musketieris, spēj sagādāt tādu summu?
— Vai jūs šaubāties? — bīskaps vaicāja.
Fukē pasmaidīja un pakratīja galvu.
— Jūs esat neuzticīgs!
— Dārgais d'Erblē, — Fukē atteica, — ja arī es kritīšu, tad vismaz no tāda augstuma, ka noteikti nositīšos.
Viņš nopurināja galvu, it kā lai atvairītu drūmās domas, un jautāja:
— No kurienes jūs esat ieradies, draugs?
— No Parīzes. Taisnā ceļā no Perserēna.
— Kāpēc jūs braucāt pie Perserēna pats? Nedomāju, ka jums mūsu dzejnieku kostīmi liekas tik svarīgi.
— Nē, bet es pasūtīju kādu pārsteigumu.
— Pārsteigumu?
— Jā, un jūs to sagādāsiet viņa majestātei.
— Vai tas izmaksās dārgi?
— Kādus simt pistolus, kas jums būs jāiedod Lebrēnam.
— Ā, tad tā ir glezna! Jo labāk! Kas tajā būs attēlots?
— To es jums pastāstīšu vēlāk. Bez tam es pie viena apskatīju arī mūsu dzejnieku tērpus.
— Tā! Vai tie būs svinīgi un grezni?
— Brīnišķīgi! Tikai nedaudzi augstmaņi varēs tiem līdzināties. Visi redzēs, kāda ir atšķirība starp tiem, kam par savu greznību jāpateicas tikai bagātībai un tiem, kam to dāvā draudzība.
— Manu dārgo prelāt, jūs kā vienmēr esat asprātīgs un cēls.
— Jūsu skola, — Vannas bīskaps atteica.
Fukē paspieda viņa roku.
— Un kurp jūs dosieties tagad?
— Uz Parīzi, tiklīdz jūs būsiet man iedevis vēstuli de Liona kungam.
— Kas jums vajadzīgs no de Liona kunga?
— Es vēlos, lai viņš paraksta kādu pavēli.
— Aresta pavēli? Vai jūs vēlaties kādu iesēdināt Bastīlijā?
— Gluži otrādi, es gribu no tās atbrīvot kādu nabaga jaunu cilvēku, varētu pat teikt, bērnu, kurš atrodas ieslodzījumā gandrīz desmit gadus, un tas viss tikai divu latīņu pantu dēļ, ko viņš sacerējis pret jezuītiem.
— Divu pantu dēļ! Divu pantu dēļ nosēdēt desmit gadus cietumā? Ak, nelaimīgais!
— Jā.
— Un viņš patiešām nav izdarījis nekādus citus noziegumus?
— Izņemot šos pantus, viņš ir tikpat nevainīgs kā jūs vai es.
— Vai jūs varat dot vārdu?
— Zvēru pie sava goda.
— Kā viņu sauc?
— Seldons.
• — Nē, tas ir drausmīgi! Jūs to zinājāt un neko man neteicāt?
— Viņa māte tikai vakar griezās pie manis, monsenjor.
— Vai šī sieviete ir ļoti nabadzīga?
— Viņa nonākusi līdz pēdējai robežai.
— Kā gan Dievs var pieļaut tādu netaisnību! Es sāku saprast, kāpēc nelaimīgie šaubās par viņa esamību.
Fukē paņēma spalvu un ātri uzmeta dažas rindiņas savam kolēģim de Lionam. Paņēmis vēstuli, Aramiss gribēja aiziet.
— Pagaidiet, — superintendants viņu aizturēja.
Viņš atvēra atvilktni, izņēma no tās desmit banknotes un iedeva Ara- misam. Katra banknote bija tūkstoš livru vērtībā.
— Ņemiet, — Fukē sacīja. — Atdodiet dēlam brīvību, bet mātei šīs te, tikai nesakiet viņai…
— Ko, monsenjor?
— To, ka viņa ir par desmit tūkstošiem livru bagātāka par mani; viņa domās, ka es kā superintendants nekam nederu. Ejiet! Ceru, ka Dieva svētība nāk pār tiem, kas neaizmirst nabagus.
— Es ari ceru, — Aramiss atbildēja, sirsnīgi paspiezdams Fukē roku.
Viņš steidzīgi izgāja, paņemdams līdz vēstuli Lionam un banknotes
nabaga Seldona mātei. Pa ceļam Aramiss satikās ar Moljēru, kurš jau sāka zaudēt pacietību, un abi aizsteidzās uz Parīzi.