Bastīlijas torņa pulkstenis nosita septiņi; slavenais pulkstenis, tāpat kā viss šai drausmīgajā vietā bija radīts, lai mocītu nelaimīgos gūstekņus, atgādinot, kas viņus sagaida; Bastīlijas pulkstenis pēc tā laika gaumes bija izrotāts un attēloja Svēto Pēteri važās.
Pienāca vakariņu laiks. Milzīgajām eņģēm čīkstot, atvērās smagās durvis, ielaizdamas paplātes un grozus ar dažādiem ēdieniem, kuru kvalitāte, kā mēs zinām no Bezmo, bija atkarīga no ieslodzītā titula.
Mēs jau uzzinājām godājamā Bezmo uzskatus, kurš pilnībā valdīja pār ieslodzīto gastronomiskajām baudām un karaliskā cietuma šefpavāru. Ar ēdamo piepildītajos grozos bija arī godīgi atvēlētā vīna pudele, kuras dibenā varbūt varēja rast kaut nelielu iespēju aizmirsties.
Arī pats komandants vakariņoja šajā stundā. Šodien viņš uzņēma ciemiņu, tāpēc iesms virtuvē griezās lēnāk nekā parasti. Komandanta vakariņu ēdienkartē bija ceptas irbītes un paipalas, kuras savukārt ielenca iespeķotu zaķi; vistas savā mērcē, ar baltvīnu pārliets šķiņķis, artišoki no basku zemes un vēžu zupa, nemaz nerunājot par citām zupām un uzkodām.
Rokas berzēdams, Bezmo sēdēja pie galda un nenolaida acis no Vannas bīskapa, kurš soļoja pa istabu augstos kavalērista zābakos, tērpies viscaur pelēkā, ar zobenu pie sāniem, un nepārtraukti atkārtoja, ka ir izsalcis, visādi izrādīdams savu nepacietību.
Bezmo de Monlezēna kungs nebija pieradis pie viņa svētības Vannas monsenjora atklātības, bet Aramiss šovakar bija draiskulīgi noskaņots un izteica viņam vienu atzīšanos pēc otras. Prelāts atkal bija kļuvis līdzīgs musketierim. Bīskaps draiskojās. Par atbildi uz sava viesa lielāku nepie- spiestību nekā parasti, Bezmo, kā jau tas raksturīgs vulgāriem ļaudīm, sāka izturēties pārmērīgi vaļīgi.
— Kungs, — viņš uzrunāja Aramisu, — taisnību sakot, šovakar man negribas jūs saukt par monsinjoru.
— Labi, — Aramiss atteica, — sauciet vien mani par kungu; es taču esmu zābakos.
— Tad, lūk, kungs, vai zināt, ko jūs man šodien atgādināt?
— Nē, goda vārds, nezinu! — Vannas bīskaps atbildēja, ieliedams sev vīnu. — Uzdrošinos tomēr cerēt, ka vispirms es jums atgādinu patīkamu viesi.
— Nevis vienu vien, bet divus. Fransuā, aizveriet logu, lai vējš netraucē viņa svētībai bīskapa kungam.
— Un lai viņš atstāj mūs divatā, — Aramiss piebilda. — Vakariņas ir pasniegtas, un mēs tās pratīsim apēst arī bez sulaiņa palīdzības. Man patīk pasēdēt nelielā kompānijā kopā ar draugu.
Bezmo godbijīgi paklanījās.
— Mēs paši sevi apkalposim, — Aramiss turpināja.
— Varat iet, Fransuā, — Bezmo pavēlēja. — Es teicu, ka jūsu svētība man atgādina nevis vienu, bet divus; viens no tiem bija visai slavens — nelaiķa kardināls, dižais kardināls, tas, kurš ieņēma Larošelu — šķiet, viņam arī bija tādi paši zābaki kā jums.
— Jā, varu apzvērēt! — atsaucās Aramiss. — Un kas tad ir otrs?
— Otrs — tas ir kāds musketieris, ļoti skaists un drosmīgs, ļoti pārgalvīgs, ļoti laimīgs. No abata viņš kļuva par musketieri, bet no musketiera par abatu.
Aramiss atļāvās pasmaidīt.
— No abata, — viņa svētības Vannas bīskapa smaida uzmundrinātais Bezmo turpināja, — no abata par bīskapu, bet no bīskapa…
— Apžēlojieties, apstājieties! — Aramiss brīdināja.
— Es jums saku, kungs, ka redzu jūsos kardinālu.
— Lai nu tas paliek, dārgais de Bezmo kungs. Kaut gan, kā jūs ievērojāt, šodien man kājās kavalērista zābaki, tomēr negribētos kaitināt baznīcu arī šovakar.
— Un tomēr jums padomā kaut kas nelāgs, monsinjor.
— O, atzīstos, ka tā ir, kā jau viss pasaulīgais.
— Vai jūs klejojat pa šķērsielām maskā?
— Tieši tā, maskā.
— Un vēl joprojām laižat darbā savu zobenu?
— Reizēm gadās, bet tikai tad, kad mani uz to piespiež. Esiet tik laipns, pasauciet Fransuā.
— Vīns ir jūsu priekšā.
— Viņš man vajadzīgs ne jau vīna dēļ: te ir ļoti karsti, bet logs aizvērts.
— Kad es vakariņoju, vienmēr aizveru logu, lai nedzirdētu, kā aizsoļo patruļa vai ierodas kurjeri.
— Ak tā… tātad, ja logs ir atvērts, jus to dzirdat?
— Pārāk labi, un tas vienmēr ir nepatīkami. Jūs taču saprotat?
— Tomēr te nemaz nav iespējams paelpot. Fransuā!
Fransuā nekavējoties ieradās.
— Lūdzu jūs, atveriet logu, Fransuā, — Aramiss noteica. — Jūs taču atļausiet, de Bezmo kungs?
— Monsinjor, jūtieties kā mājās, — komandants atbildēja.
Fransuā atvēra logu.
— Ziniet, — Bezmo ierunājās, — kopš grāfs de Lafērs atgriezies savā Bluā, jūs droši vien jūtaties pavisam vientuļš. Viņš taču jums ir sens draugs, vai ne?
— Bezmo, jūs to zināt tikpat labi kā es; jūs taču dienējāt musketieros vienā laikā ar mani.
— Kopā ar draugiem es neskaitu ne pudeles, ne gadus.
— Jums taisnība. Es ne tikai mīlu grāfu de Lafēru, bet arī dziļi cienu viņu.
— Lai cik dīvaini tas nebūtu, — komandants atteica, — es dodu priekšroku ševaljē d'Artanjanam. Tas ir cilvēks, kurš dzer daudz un ilgi. Tādi cilvēki vismaz neslēpj savas domas.
— Bezmo, piedzirdiet mani šovakar: dzīrosim kā kādreiz; ja manā sirdī vēl ir kāds smagums, apsolu, ka jūs to ieraudzīsiet, kā redzētu briljantu savas glāzes dibenā.
— Bravo! — Bezmo uzsauca.
Viņš ielēja sev pilnu glāzi vīna un to izdzēra, no visas sirds priecādamies, ka viņa svētība bīskaps grēko ar viņa līdzdalību.
Pārņemts ar savām domām un vīnu, viņš neievēroja, ka Aramiss uzmanīgi ieklausās katrā skaņā, kas nāk no cietokšņa galvenā pagalma.
Ap astoņiem, kad Fransuā atnesa piekto vīna pudeli, pagalmā ieradās kurjers, bet Bezmo neko nedzirdēja, kaut ari tā ierašanās bija visai trokšņaina.
— Velns viņu rāvis! — Aramiss noteica.
— Ko? — Bezmo satraucās. — Es ceru, ne jau vīnu, ko jūs pašlaik dzerat un ne to, kas jūs cienā?
— Nē; tikai un vienīgi zirgu, kurš saceļ tādu troksni kā vesels eskad- rons.
— Tad tas ir kurjers, — turpinādams dzert, Bezmo noburkšķēja. — Lai viņš iet pa gaisu! Un pēc iespējas ātrāk, lai mums vairs nav viņš jādzird. Urā!
— Jūs aizmirsāt mani, dārgais Bezmo. Mana glāze ir tukša, — Aramiss norādīja uz savu kristāla kausu.
— Zvēru, jūs mani sajūsmināt… Fransuā, vīnu!
Ienāca Fransuā.
— Vīnu, nelieti, un vislabāko!
— Klausos, kungs, bet… ieradies kurjers.
— Es teicu: pie velna!
— Un tomēr, kungs…
— Lai atdod visu dežurantam, rīt paskatīsimies. Rīt mums būs laiks, kad saule spīdēs, — Bezmo atbildēja kareivim, pēdējos vārdus gandrīz vai nodziedādams.
— Ak kungs… — kareivis neviļus norūca.
— Esiet uzmanīgāks! — Aramiss brīdināja.
— Kāpēc, dārgais d'Erblē kungs? — jau pa pusei piedzērušais Bezmo noprasīja.
— Ja citadeles komandantam sūta vēstuli ar kurjeru, tā var būt pavēle.
— Tā gandrīz vienmēr arī ir.
— Vai tad pavēles nesūta ministri?
— Jā, protams, bet…
— Vai tad ministra paraksts tikai neapstiprina karaļa parakstu?
— Jums laikam taisnība. Un tomēr tas ir ļoti nepatīkami, kad tu kopā ar draugu sēdi pie laba galda. Piedodiet, kungs, es piemirsu, ka cienāju ar vakariņām un runāju ar nākamo kardinālu.
— Lai tas paliek, dārgais Bezmo, atgriezīsimies labāk pie jūsu kareivja Fransuā.
— Ko tad viņš izdarīja?
— Viņš kaut ko norūca.
— Pats vainīgs!
— Jā, bet viņš tomēr norūca; varbūt tur notiek kaut kas neparasts. Varbūt vainīgs nav vis Fransuā, bet gan jūs, ka nevēlējāties viņu uzklausīt.
— Vainīgs? Es lai būtu vainīgs Fransuā priekšā? Tas ir par daudz!
— Jūs esat vainīgs, jo izvairāties no saviem dienesta pienākumiem. Piedodiet, bet es uzskatīju, ka man jāizsaka jums šī piezīme, ko es uzskatu par visai nopietnu.
— Varbūt, ka man nav taisnība, — Bezmo žagodamies sacīja. — Karaļa pavēle ir svēta. Un tomēr pavēle, kas atnāk vakariņu laikā… Vēlreiz saku, velns lai to…
— Ja jūs kaut ko tādu atļautos dižā kardināla laikos, — ahā, dārgais Bezmo? — un pie tam pavēle izrādītos steidzama…
— Es tā rīkojos, lai neuztrauktu bīskapu; velns parāvis, vai tad tas nav attaisnojums?
— Neaizmirstiet, Bezmo, ka es arī kādreiz nēsāju mundieri un esmu pieradis pie pavēlēm.
— Tātad jūs vēlaties…
— Mans draugs, es vēlos, lai jūs izpildāt savu pienākumu. Jā, es lūdzu, izdariet to kaut vai tāpēc, lai šis kareivis jūs nenosodītu.
Fransuā vēl joprojām gaidīja.
— Atnesiet karaļa pavēli, — Bezmo sasliedamies pavēlēja un čukstus piebilda: — Zināt, kas tur būs rakstīts? Kaut kas tāds: «Rīkojieties uzmanīgi ar uguni pie pulvera noliktavas", vai arī «Uzmaniet to, viņš ātri skrien". Ja jūs tikai zinātu, cik bieži es esmu pēkšņi pamodināts no vissaldākā un bezrūpīgākā miega; ziņneši drāzušies šurp pa galvu pa kaklu, lai nodotu man zīmīti, kurā rakstīts: „De Bezmo kungs, kādi jaunumi?" Uzreiz redzams, ka cilvēki, kas tērē laiku tādām pavēlēm, paši nekad nav nakšņojuši Bastīlijā, citādi viņi zinātu, ka sienas ir biezas, virsnieki modri un patruļu pietiekoši daudz. Bet tur neko nevar darīt, mosinjor! Tas jau ir viņu darbs — sagādāt man mokas, kad esmu laimīgs, un satraukt, kad esmu mierīgs, — Bezmo piebilda, palocīdamies. — Ļausim, lai viņi nodarbojas ar savu amatu.
— Un jūs nodarbojieties ar savu, — bīskaps smaidīdams piebilda; pie tam viņš pievērsa Bezmo tik vērīgu skatienu, ka, par spīti maigajam tonim, šie vārdi komsndantam izskanēja kā pavēle.
Atgriezās Fransuā. Bezmo paņēma no viņa ministra pavēli. Viņš to nesteidzoties atvēra un tikpat nesteidzīgi izlasīja. Izlikdamies, ka dzer, Aramiss caur kristāla kausu vēroja saimnieku.
— Nu, ko es jums teicu! — Bezmo noņurdēja.
— Kas tur ir?
— Atbrīvošanas pavēle. Ir nu gan labs jaunums, lai tā dēļ mūs traucētu?
— Tam, ko tā skar, tas ir labs jaunums, jūs taču neapstrīdēsiet, dārgo komendant.
— Un vēl astoņos vakarā!
— Tas ir žēlsirdīgi.
— Lai arī būtu žēlsirdīgi, bet to izrāda nelietim, kas beidzas vai nost no garlaicības, bet nevis man, kurš izklaidējas labā kompānijā, — Bezmo sirdījās.
— Vai tad ar šo atbrīvošanu jūs kaut ko zaudējat? Vai tad gūsteknis, ko jums atņem, tika turēts īpašos apstākļos?
— Nekā tamlīdzīga! Sīka, nožēlojama žurka; viņš sēdēja par pieciem frankiem dienā.
— Parādiet, — Aramiss lūdza, — ja vien tas nav nekaunīgi no manas puses.
— Nemaz, lasiet vien.
— Te rakstīts «steidzami". Jūs ievērojāt?
— Brīnišķīgi! «Steidzami"! Cilvēks, kurš nosēdējis pie manis pilnus desmit gadus! Tagad viņš steidzīgi jāizlaiž, pie tam šodien un tieši astoņos vakarā!
Bezmo paraustīja plecus īsti karaliskā ni cinājumā, nometa pavēli uz galda un atkal ķērās pie ēšanas.
— Viņiem mēdz uznākt kaut kas tāds, — viņš ar pilnu muti noteica. — Kādā jaukā dienā saķer cilvēku, desmit gadus viņu par velti baro un man nepārtraukti raksta: «Uzmaniet to nelieti!" vai «Apejieties ar viņu stingrāk!" Kad tu jau esi pieradis skatīties uz šo ieslodzīto kā bīstamu cilvēku, pēkšņi bez kāda iemesla paziņo: «Atbrīvot". Pie tam vēl pieraksta klāt «steidzami"! Atzīstiet, monsinjor, ka te neatliek nekas cits, kā vien paraustīt plecus.
— Ko lai dara! — Aramiss nopūtās. — Sašutums, un patiess, bet pavēle tik un tā jāpilda.
— Protams! Bez šaubām jāpilda!.. Bet tikai mazliet pacietības!.. Es neesmu nekāds vergs.
— Mans Dievs, kurš tad kaut ko tādu domā par jums, dārgais de Bezmo kungs. Visi zina, cik jūs esat neatkarīgs.
— Paldies Dievam!
— Tāpat kā pazīst jūsu labo sirdi.
— Par to nav ko runāt!
— Un jūsu paklausību augstākstāvošiem. Ziniet, Bezmo, kas reiz bijis kareivis, tas tāds paliek uz visu mūžu.
— Tāpēc es arī paklausu bez ierunām, un rīt pašā rītausmā ieslodzītais tiks atbrīvots.
— Rīt?
— Rītausmā.
— Kāpēc ne šodien, ja pavēlē rakstīts «steidzami"?
— Tāpēc, ka šodien mēs vakariņojam, un tā mums arī ir pietiekoši steidzama lieta. '1
— Mans dārgais Bezmo, kaut gan šodien es esmu uzvilcis zābakus, tomēr nevaru nejusties kā garīga amatpersona, un žēlsirdības pienākums man šķiet neatliekamāks, nekā apmierināt badu vai slāpes. Šis nelaimīgais ir pietiekoši ilgi cietis; jūs pats tikko teicāt, ka viņš veselus desmit gadus strēbis jūsu putru. Saīsiniet kaut nedaudz viņa ciešanu laiku! Viņu gaida laimīgs brīdis, ļaujiet viņam to izbaudīt pēc iespējas ātrāk, un Dievs jums to atmaksās ar paradīzes svētlaimi.
— Vai jūs vēlaties, lai es to daru?
— Es jūs lūdzu.
— Tūlīt pat, mūsu vakariņu laikā?
— Lūdzu jūs; tāda rīcība ir desmit benedicite* vērta.
Svētī; tā sākas katoļu lūgšana pirms ēšanas.
— Lai notiek pēc jūsu prāta. Tikai pēc tam mums būs jāēd atdzisušas vakariņas.
— Par to varat neuztraukties!
Bezmo atspiedās pret krēsla atzveltni, lai pasauktu Fransuā, un pagriezās ar seju pret durvīm. Pavēle gulēja uz galda. Aramiss izmantoja mirkli, kamēr Bezmo uz viņu neskatījās, un apmainīja un galda gulošo papīru ar citu, ko izņēma no kabatas un kas bija salocīts tieši tāpat.
— Fransuā, — komendants pavēlēja, — atsūtiet pie manis majora kungu un Bertodjēras cietumsargus.
Fransuā paklanījās un aizgāja izpildīt pavēli. Abi sarunu biedri palika vieni.