Iestājās klusums, kura laikā Aramiss nenolaida acis no komandanta. Šķita, ka tam joprojām negribas pārtraukt vakariņas un viņš meklē kādu daudzmaz pamatotu iemeslu, lai tiktu kaut vai līdz desertam.
— Ā! — viņš iesaucās, acīmredzot beidzot tādu atradis. — Tas taču nav iespējams!
— Kāpēc? — Aramiss jautāja. — Kas tad tur neiespējams, dārgais draugs?
— Neiespējami tik vēlā stundā atbrīvot ieslodzīto. Kurp viņš ies, nepazīdams Parīzi?
— Lai iet, kur grib.
— Redzat nu, tas ir tāpat kā izlaist brīvībā aklo.
— Man ir kariete, es aizvedīšu, kur viņš vēlēsies.
— Jums uz visu ir gatava atbilde. Fransuā, pasakiet majora kungam, lai viņš atslēdz Seldona kunga kameru — numurs trīs Bertodjērā.
— Seldona? — Aramiss vienaldzīgā balsī pārprasīja. — Jūs, šķiet, teicāt „Seldons"?
— Jā. Tā sauc cilvēku, ko jāatbrīvo.
— O, jūs laikam gribējāt teikt — Marčiali.
— Marčiali? Ko jūs! Nē, nē, Seldons.
— Man šķiet, ka jūs kļūdāties, de Bezmo kungs.
— Es lasīju pavēli.
— Es arī.
— Es tur izlasīju Seldona vārdu, uzrakstītu ar tādiem burtiem!
Bezmo parādīja savu pirkstu.
— Bet es izlasīju Marčiali, un, lūk, tādiem burtiem.
Aramiss parādīja divus pirkstus.
— Tūlīt noskaidrosim, — Bezmo jutās pārliecināts, ka taisnība ir viņam, — te ir pavēle, un to tikai vēlreiz jāizlasa…
— Es arī izlasu „Marčiali", — Aramiss atlocīja papīru. — Redzat
nu!
Bezmo paskatījās, un viņam sāka drebēt rokas.
— Jā, jā, — galīgi pārsteigts un satriekts viņš izdvesa. — Patiešām Marčiali. Tieši tā rakstīts: Marčiali!
— Ahā!
— Kā tad tā? Cilvēks, kura vārdu nepārtraukti daudzināja, par kuru atgādināja katru dienu. Atzīstos, monsinjor, ka es galīgi neko nesaprotu.
— Būs vien jātic, ja jau redzat pats savām acīm.
— Satriecoši! Man vēl joprojām acu priekšā stāv pavēle ar īra Seldona vārdu. Es to redzu. Vēl vairāk, es pat atceros, ka zem vārda bija uzmests tintes traips.
— Nē, te nav nekāda traipa, — Aramiss iebilda.
— Kā nav? Es pat noskrāpēju smiltis, ar kurām tas bija pārkaisīts.
— Lai kā tas arī nebūtu, dārgais de Bezmo kungs, — Aramiss noteica, — un lai ko jūs tur nebūtu redzējis, pavēlē rakstīts atbrīvot Marčiali.
— Pavēle atbrīvot Marčiali, — Bezmo mehāniski atkārtoja, pūlēdamies sakārtot domas.
— Un jūs šo gūstekni atbrīvosiet. Ja jūsu labā sirds liek jums pie viena atbrīvot arī Seldonu, tad es noteikti nebūšu tas, kas jums pretosies.
Aramiss uzsvēra šo frāzi ar tik ironisku smaidu, ka Bezmo beidzot atvērās acis, un tas deva viņam drosmi.
— Monsinjor, — viņš ierunājās, — par Marčiali sauc to ieslodzīto, kuru pirms dažām dienām tik noslēpumaini un neatlaidīgi tīkoja apmeklēt kāds garīdznieks, mūsu ordeņa biktstēvs.
— Es to neatceros, kungs, — bīskaps atteica.
— Tas nemaz nebija tik sen, dārgais d'Erblē kungs.
— Tas tiesa, bet pie mums pieņemts, ka šodien cilvēks nezina, ko darījis vakar.
— Jezuītu garīdznieka apmeklējums neapšaubāmi ļoti aplaimoja šo cilvēku, — Bezmo piebilda.
Aramiss neko neiebilda un no jauna ķērās pie ēdieniem un dzērieniem. Bezmo vairs nepieskārās nekam, kas stāvēja uz galda viņa priekšā, bet atkal paņēma pavēli un sāka to rūpīgi pētīt.
Parastos apstākļos šī pētīšana liktu nepacietīgajam Aramisam pietvīkt dusmās, bet Vannas bīskaps tādu nieku dēļ nezaudēja savaldību, it īpaši, ja klusībā atzina, ka dusmoties ir pārāk bīstami.
— Kā tad būs, vai jūs atbrīvosiet Marčiali? — Aramiss apvaicājās. — Jūsu heresam gan ir lieliska buķete, dārgo komendant!
— Monsinjor, — Bezmo atbildēja, — es atbrīvošu ieslodzīto Marčiali tikai pēc tam, kad būšu redzējis kurjeru, kurš atveda pavēli, un pārliecināšos, ka…
— Pavēles sūta aizzīmogotas, un kurjeri par to saturu neko nezina. Par ko gan jūs varēsiet pārliecināties?
— Kaut arī tā, monsinjor; tādā gadījumā es aizsūtīšu kurjeru atpakaļ uz ministriju, un tad lai de Liona kungs vai nu atceļ, vai apstiprina vēlreiz šo pavēli.
— Kam tas vajadzīgs? — Aramiss vēsi noprasīja.
— Monsinjor, tas vajadzīgs, lai neizdarītu kļūdu un lai mani nevarētu apvainot cieņas trūkumā, kādai jābūt katram apakšniekam pret augstākstāvošajiem, kā arī lai nešaubīgi varētu izpildīt pienākumus, ko uzliek dienests.
— Brīnišķīgi; jūs esat tik daiļrunīgs, ka es esmu sajūsmināts par jums. Jums taisnība, padotajiem jāciena augstākstāvošie: viņš būs vainīgs, ja izdarīs kļūdu, un tiks sodīts, ja neizpildīs savus pienākumus vai arī atļausies pārkāpt likumus, kādus viņam uzliek dienests.
Bezmo izbrīnējies paskatījās uz bīskapu.
— No tā izriet, — Aramiss turpināja, — ka jūs esat izlēmis apspriesties ar priekšniecību, lai nomierinātu savu sirdsapziņu.
— Jā, monsinjor.
— Tātad, ja kāda persona, kas stāv augstāk par jums, liks jums kaut ko izdarīt, jūs paklausīsiet?
— Par to varat nešaubīties.
— Vai jūs labi pazīstat karaļa rokrakstu, de Bezmo kungs?
— Ja, monsinjor.
— Vai uz pavēles par atbrīvošanu nav karaļa paraksta?
— Ir, bet varbūt tā…
— Viltota? To jūs domājāt?
— Tā ir gadījies.
— Jums taisnība. Nu, bet ko jūs teiksiet par de Liona parakstu?
— Uz šī papīra es redzu arī to; bet, ja jau var viltot karaļa parakstu, tad ir vēl lielāks pamats pieļaut, ka arī de Liona paraksts ir viltots.
— Jūsu sasniegumi loģikā nudien ir grandiozi, dārgais de Bezmo kungs, — Aramiss noteica. — Šie argumenti ir neapgāžami. Vienīgi, uz kāda pamata jūs uzskatāt par viltotiem parakstus uz šīs pavēles?
— Nopietns iemesls: parakstu autoru šeit nav. Nekā nevar pierādīt, ka tas patiešām ir viņa majestātes paraksts, un te nav klāt arī de Liona kunga, kurš varētu apliecināt, ka tas ir karaļa paraksts.
— De Bezmo kungs, — Aramiss sacīja, nomērīdams komandantu ar savu ērgļa skatienu, — es tā ņemu pie sirds jūsu šaubas, ka pats ķeršos pie spalvas, ja jūs man to iedosiet.
Bezmo pasniedza spalvu.
— Arī papīra lapu, — Aramiss piebilda.
Bezmo iedeva prasīto.
— Jūsu klātbūtnē, tātad nedodams iemeslu nekādām šaubām un svārstībām, es uzrakstīšu pavēli, kuru, kā es ceru, jūs ņemsiet vērā, lai cik neuzticīgs jūs arī nebūtu.
Šī nesatricināmā pašpārliecinātība lika Bezmo nobālēt. Viņam šķita, ka nupat vēl smaidošā un jautrā Aramisa balss kļūst drūma un vēsta kaut ko nelāgu, vaska sveces, kas apgaismoja istabu, pārvēršas par bēru svecēm, bet vīna kausi izskatās kā piepildīti ar asinīm.
Aramiss sāka rakstīt. Bezmo noliecās pār viņa plecu un, sastindzis šai pozā, vārdu pēc vārda lasīja:
„AMDG" — bīskaps uzrakstīja un tad uzvilka krustu zem šiem burtiem, kas nozīmēja „ad majorem Dei glomiam"*.
Tad viņš turpināja:
„Mēs vēlamies, lai Bezmo de Monlezēna kungam, Bastīlijas pils komandantam atnestā pavēle tiktu atzīta un nekavējoties izpildīta.
Paraksts: d'Erblē, ordeņa ģenerālis no Dieva žēlastības."
Bezmo jutās tā satriekts, ka pat viņa sejas vaibsti pārvērtās: viņš stāvēja kā sastindzis ar pusatvērtu muti un ieplestām acīm, neizdvesdams ne skaņas. Plašajā zālē varēja dzirdēt tikai mušas sīkšanu, kura riņķoja ap svecēm.
Aramiss neuzskatīja par vajadzīgu pat paskatīties uz nožēlojamo; viņš izņēma no kabatas nelielu kārbiņu ar melnu vasku un aizzīmogoja vēstuli ar zīmogu, kas viņam karājās uz krūtīm zem kamzoļa. Kad tas bija paveikts, viņš klusuciešot atdeva papīru Bezmo.
Komandants uzmeta zīmogam blāvu un neizteiksmīgu skatienu; viņam trīcēja rokas. Sejā pavīdēja pēdējā apziņas dzirksts un tad uzmundrināts, Bezmo paklausīja Aramisam, noskūpstīja viņam roku un piecēlās.
— Nekavējoties? — viņš nomurmināja.
— O, neko nevajag pārspīlēt, manu viesmīlīgo saimniek; sēdieties savā vietā un parādīsim pienācīgu godu šim brīnišķīgajam desertam.
— Monsinjor, es nespēju atgūties no šī trieciena; es uzdrošinājos smieties un jokoties ar jums kā līdzīgs ar līdzīgu.
— Ciet klusu, vecais draugs! — iebilda bīskaps, juzdams, ka stīga saspringta līdz galam un draud briesmas, ka tā var pārtrūkt. — Katram no mums ir savs liktenis: tev pienākas mana aizgādnība un draudzība, man — bezierunu paklausība. Maksāsim godīgi mūsu meslus un priecāsimies.
Bezmo pārdomāja: viņš apzinājās sekas, kādas draudēja par to, ka viņš piekāpies šai prasībai un pēc viltotas pavēles būs atbrīvojis ieslo-
Lai mūžīgi slavēts Dievs (lat.).
dzīto. Salīdzinājumā ar to garantija, ko deva ģenerāļa oficiālā pavēle, šķita nepietiekama.
Aramiss nojauta komandanta mokošās domas.
— Mans dārgais Bezmo, — viņš ierunājās, — jūs esat vientiesis. Atmetiet nelāgo paražu pārdomāt, ja es domāju jūsu vietā.
Bezmo vēlreiz paklanījās Aramisam.
— Kas man jādara? — viņš jautāja.
— Kā notiek jūsu gūstekņu atbrīvošana?
— Man ir reglaments.
— Ļoti labi, tad rīkojieties pēc reglamenta, dārgais.
— Ja tā ir svarīga persona, es dodos kopā ar majoru uz kameru un pats atbrīvoja viņu.
— Vai tad Marčiali ir svarīga persona? — Aramiss nevērīgi iebilda.
— Nezinu, — atteica komandants. Viņš to izteica tā, it kā patiesībā domātu: „Jums tas zināms labāk par mani."
— Ja jau jūs nezināt, tad, manuprāt, jums jārīkojas ar Marčiali tāpat, kā jūs darāt ar citiem sīkiem gariņiem.
— Labi. Reglaments nosaka, ka cietumsargs vai kāds no jaunākajiem virsniekiem atved ieslodzīto uz kanceleju pie komandanta.
— Nu, tas ir saprātīgi. Un tālāk?
— Tad cietumniekam atdod visas vērtīgākās lietas, kas tika atņemtas pēc apcietināšanas, drēbes un arī papīrus, ja vien ministra pavēlē nav izteikti kādi citi norādījumi.
— Ko nosaka ministra pavēle par Marčiali?
— Neko; nelaimīgais te ieradies bez vērtslietām, papīriem un gandrīz bez drēbēm.
— Redziet nu, cik lieliski viss nokārtojas! Patiešām, Bezmo, jūs uz- pūšat no mušas ziloni. Palieciet tepat un lieciet atvest ieslodzīto uz kanceleju.
Bezmo paklausīja. Viņš pasauca savu leitnantu un deva tam pavēli, ko virsnieks, daudz nedomādams, nosūtīja tālāk. Pēc pusstundas varēja dzirdēt, ka pagalmā aizver durvis: tās vērās uz torni, palaizdamas brīvībā savu daudzus gadus turēto upuri.
Aramiss nopūta sveces, kas apgaismoja istabu; viņš atstāja tikai vienu pašu, novietodams to aiz durvīm. Trīsuļojošā gaisma neļāva skaidri uz-
9 3aK. 123 tvert apkārtējos priekšmetus, radot iespaidu, ka to ir vairāk, un mainot aprises.
Varēja dzirdēt, ka tuvojas soļi.
— Dodieties pretī saviem padotajiem, — Aramiss noteica, vērsda- mies pie Bezmo.
Komandants paklausīja. Seržants un cietumsargi aizgāja. Bezmo atgriezās kopā ar ieslodzīto. Aramiss stāvēja ēnā; viņš redzēja visu, pats palikdams neredzams.
Satrauktā balsī Bezmo nolasīja jauneklim pavēli, kas atdeva viņam brīvību. Gūsteknis to noklausījās nepakustēdamies un neteikdams ne vārda.
— Vai jūs zvērat, — tāda ir reglamenta prasība, — komandants piebilda, — nekad un nekādos apstākļos neatklāt to, ko jūs esat redzējis vai dzirdējis Bastīlijā?
Ieslodzītais pamanīja krucifiksu un zvērēdams pacēla roku.
— Tagad jūs varat rīkoties pēc paša vēlēšanās, kungs; kurp jūs domājat doties?
Gūsteknis paskatījās visapkārt, it kā meklēdams kāda aizstāvību, uz kuru acīmredzot cerēja.
Aramiss iznāca no tumsas, kas līdz šim bija viņu slēpusi.
— Es esmu šeit, — viņš palocījās, — un esmu gatavs jums pakalpot visā, ko vien jūs vēlaties.
Jauneklis mazliet pietvīka, bet nešaubīdamies piegāja pie Aramisa un paņēma viņu zem rokas.
— Lai Dievs jūs svētī un pasargā! — viņš izteica.
Bezmo pārsteidza noteiktā balss, kas lika viņam nodrebēt.
Aramiss apvaicājās, paspiezdams Bezmo roku:
— Vai mana pavēle jums nav bīstama? Vai jūs nebaidāties, ka pie pārmeklēšanas to var atrast jūsu papīros?
— Es gribētu to atstāt pie sevis, monsinjor, — Bezmo atbildēja. — Ja to atrastu pie manis, tā bez šaubām novestu pie manas bojā ejas, bet tādā gadījumā jūs kļūtu par manu varenāko un pēdējo sabiedroto.
— Kā jūsu līdzzinātājs, vai ne? — Aramiss paraustīja plecus. — Palieciet sveiks, Bezmo!
Pagalmā stāvošie zirgi jau nepacietīgi dīžājās.
Bezmo pavadīja bīskapu līdz durvīm.
Aramiss ļāva savam ceļabiedram pirmajam iekāpt karietē, tad iekāpa ari pats un pateica kučierim vienīgi:
— Brauciet!
Karietes riteņi aizrībēja pa bruģēto pagalmu. Pa priekšu gāja virsnieks ar lāpu, kurš pie katra sardzes posteņa pavēlēja izlaist karieti.
Visu laiku, kamēr viņu priekšā viens pēc otra vērās vārti, Aramiss tik tikko elpoja; varētu pat dzirdēt, kā sit viņa sirds. Gūsteknis bija iespiedies kaktā un neizrādīja nekādas dzīvības zīmes. Pamatīgāks grūdiens beidzot liecināja, ka pēdējais novadgrāvis palicis aiz muguras. Aiz karietes aizcirtās pēdējie vārti, kas veda uz Sentantuānas ielu. Ne labajā, ne kreisajā pusē viņus vairs neielenca mūri; tikai debesis, brīvība un dzīve. Stingras rokas apvaldīti, zirgi lēnām aizrikšoja .līdz priekšpilsētas vidum. No šejienes tie pārgāja uz straujiem aulekšiem.
Vai nu zirgi pamazām iekarsa, vai arī viņus nemitīgi skubināja, bet to gaita kļuva aizvien ātrāka un ātrāka, un Bersī kariete, šķiet, jau lidoja. Nesamazinot ātrumu, tā sasniedza Vilnēvsenžoržu, kur gaidīja maiņas zirgi. Tālāk uz Melēnu karieti vilka jau četri zirgi. Uz mirkli viņi apstājās Senmaras meža vidū. Acīmredzot pavēle apstāties bija dota jau agrāk, jo Aramiss netika devis ne mazāko mājienu.
— Kas noticis? — gūsteknis noprasīja, kā pamodies no ilga miega.
— Monsenjor, pirms mēs braucam tālāk, man jāparunā ar jūsu augstību.
— Pagaidīsim izdevīgāku brīdi, kungs.
— Jūsu augstība, labāka brīža par šo nebūs; mēs esam meža vidū, un neviens mūs nedzird.
— Bet kučieris?
— Kučieris ir kurlmēms.
— D'Erblē kungs, esmu jūsu rīcībā.
— Vai jūs vēlaties palikt karietē?
— Jā, man te ir ērti, un es to esmu jau iemīļojis: tajā es atgriežos brīvībā.
— Pagaidiet, monsenjor… jāievēro vēl kads piesardzības pasākums. Mēs atrodamies uz lielā ceļa; kāds var jāt vai braukt garām un, ieraudzījis mūs, nodomāt, ka ir notikusi kāda nelaime. Ja viņi piedāvātu mums palīdzību, tas būtu visai apgrūtinoši.
— Lieciet, lai kučieris iebrauc kādā sānceļā.
— Es ari tā domāju, monsenjor.
Piebikstījis mēmajam, Aramiss parādīja, kas jādara. Kučieris nokāpa no bukas, paņēma zirgus aiz iemauktiem un ieveda ar biezu zāli apaugušā līkumotā takā, kur šajā bezmēness nakti valdīja tik necaurredzama tumsa, it kā visam būtu pārklāts melnum melns pārsegs.
— Es klausos, — princis uzrunāja Aramisu, — bet ko jūs darāt?
— Es izlādēju pistoles, jo tagad tās mums vairs nebūs vajadzīgas, monsenjor.