— Mans princi, — Aramiss iesāka, pagriezdamies pret savu ceļabiedru, — kaut gan es esmu tikai vārgs un nožēlojams radījums, kaut mans prāts nepaceļas pāri vidusmēram un es esmu viens no zemākajiem starp saprātīgajām būtnēm, tomēr, runājot ar cilvēkiem, man vienmēr izdevies nokļūt līdz viņu slēptākajām domām, izlasīt tās viņu sejās, kas ir kā dzīvas maskas, lai segtu mūsu prātu un tā īstos dzinuļus. Patlaban šai pilnīgajā tumsā un arī jūsu atturības dēļ es neko nevaru izlasīt jūsu vaibstos un nojaušu, ka man vajadzēs ziedot daudz pūļu, lai panāktu jūsu atklātību. Es jūs lūdzu, ne jau aiz mīlestības pret sevi pašu — iegaumējiet katru manu vārdu, katru balss intonāciju, jo sarežģītajos apstākļos, kuros mēs abi nokļūsim, tie iegūs tādu jēgu un nozīmi, kāda vēl nekad nav bijusi nevienam šai pasaulē atskanējušam vārdam.
— Es klausos, — princis apņēmīgi atkārtoja, — un neko no jums neprasīšu un nebaidīšos, lai ko jūs arī teiktu.
Viņš vēl dziļāk iesēdās karietes mīkstajos spilvenos, cenzdamies palikt neredzams savam ceļabiedram un neizrādīt nekādas dzīvības zīmes.
Visapkārt valdīja melna nakts. Likās, ka no savītajiem koku zariem nolaižas blīva un necaurredzama migla. Karietē bija pilnīga tumsa: jumts nelaistu cauri ne vismazāko gaismas stariņu arī tad, ja kādam spīdošam punktam izdotos pārvarēt meža ceļā valdošo miglu.
— Monsenjor, — Aramiss turpināja, — jūs zināt pašreizējo Francijas valdnieku vēsturi. Karalis pavadīja savu bērnību tādā pat tumsā un tikpat nezināms. Tikai viņa neziņu, vientulību un trūkumu no ļaužu skatieniem neslēpa cietuma mūri, viņam vajadzēja visus apvainojumus, nelaimes un pazemojumus ciest visu acu priekšā spožā saules gaismā, ko sauc par karaļa varu. Troni apmirdz tāda gaisma, ka tajā pat neliels plankumiņš izskatās pēc nenomazgājamiem netīrumiem, un katrs slavas oreols tās fonā izskatās pēc traipa. Karalis ir daudz cietis, viņš atminas ļaunu un atriebsies. Viņš būs slikts karalis. Neņemos apgalvot, ka viņš izlies tikpat daudz asiņu kā Ludviķis XI vai Kārlis IX, — viņa pagātnē nav tādu aizvainojumu, kādus nācās pārciest šiem karaļiem, — bet tomēr viņš izlies asinis un iztukšos gan valsts kasi, gan savu pavalstnieku kabatas, tāpēc ka pazinis gan pazemojumu, gan naudas trūkumu. Salīdzinot Francijas karaļa labās īpašības un trūkumus, es vispirms gribu nomierināt savu sirdsapziņu, un tā mani attaisno.
Aramiss ieturēja pauzi. Viņš neapklusa, lai ieklausītos, vai kaut kas nav iztraucējis meža klusumu, bet gan lai sirds dziļumos vēlreiz pārbaudītu izteiktās domas un dotu laiku tām iespiesties sarunu biedra prātā.
— Viss, ko dara Dievs, ir uz labu, — Vannas bīskaps turpināja. — Es par to esmu pilnīgi pārliecināts un tāpēc jau sen atzinis, ka viņa izvēle kritusi uz mani, likdama glabāt noslēpumu, kuru es palīdzēju jums atklāt. Dievam, kura rokās ir augstākais taisnīgums un kurš visu paredz, viņa dižajam darbam ievajadzējās asu, izturīgu ieroci, kas neapstājas nekādu šķēršļu priekšā. Es esmu šāds ierocis. Manī ir gan nepieciešamais asums, gan neatlaidība, gan izturība; es vadu noslēpumā tītus cilvēkus, kuri par savu devīzi izvēlējušies paša Dieva vārdus: patiens quia aeternus pacietīgs, jo esmu mūžīgs.
Princis paskatījās uz savu sarunu biedru.
— Jūsu augstība, — Aramiss bilda, — es nojaušu, ka jūs nupat pacēlāt galvu un cilvēki, kurus es pieminēju un pār kuriem valdu, jūs pārsteidz. Jūs nezinājāt, ka runājat ar valdnieku. Jā, jūsu augstība, jums ir darīšanas ar valdnieku, kurš pārvalda pieticīgus dzīves pabērnus; pieticīgus, jo viņu spēks slēpjas pazemībā; dzīves pabērnus, jo šie cilvēki nekad vai gandrīz nekad nepļauj to, ko paši sējuši, un nebauda augļus, ko izaudzējuši. Viņi strādā augstākas idejas labā, pa kripatiņai krājot varenību, lai ar to apveltītu savu izredzēto. Pilienu pa pilienam viņi uzkrāj savus sviedrus, lai ap šo izredzēto izveidotos vesels mākonis, kuru viņam jāprot pārvērst oreolā, ko zeltī visas kristīgās pasaules troņu atmirdzums. Tāds cilvēks patlaban atrodas jums blakus, mans princi. Tagad jūs redzat, ka tikāt izvilkts no bezdibeņa, lai īstenotu diženu ieceri, un tās dēļ viņš grib pacelt jūs pāri jebkurai zemes varai un pat pāri sev pašam.
Princis viegli pieskārās Aramisa rokai.
— Jūs runājat par reliģiozo ordeni, kuru vadāt, — viņš sacīja. — No jūsu vārdiem es secinu, ka kādā dienā, kad jūs vēlēsieties gāzt to, ko pats pacēlāt, tas neprasīs pārmērīgas pūles, un jūsu ieceltais cilvēks pilnībā nonāks jūsu rokās.
— Jūs maldāties, monsenjor, — bīskaps iebilda. — Ja jūsu intereses es nevērtētu tikpat augstu kā savējās, tad nemūžam neuzņemtos tik smagu nastu, lai cietsirdīgi un negodīgi spēlētos ar jūsu augstību. Nē, tai dienā, kad jūs tiksiet pacelts, tas būs uz visiem laikiem; uzkāpis augšā, jūs atgrūdīsiet kāpnes tik tālu, ka tās vairs neredzēsiet un nekas jums neatgādinās par tiesībām uz jūsu pateicību.
— O, mans kungs!
— Jūsu reakcija, monsenjor, liecina par dvēseles skaidrību. Pateicos, jūsu augstība! Ticiet, ka es tiecos pēc kaut kā vairāk nekā jūsu atzinība; es esmu pārliecināts, ka tad, kad mūsu nospraustais mērķis būs sasniegts, jūs atzīsiet, ka esmu jūsu draudzības cienīgs, un tad mēs divatā paveiksim tik dižus darbus, ka tos atcerēsies vēl pēc gadsimtiem.
— Kungs, izsakieties skaidrāk, atklājiet man visu, neko neslēpjot: kas es esmu pašlaik un kas, pēc jūsu apgalvojumiem, būšu rīt.
— Jūs esat karaļa Ludviķa XIII dēls un karaļa Ludviķa XIV brālis, likumīgs un tiešs Francijas troņmantnieks. Ja karalis būtu paturējis jūs savā tuvumā, kā paturēja jūsu jaunāko brāli princi, viņš būtu saglabājis savas tiesības valdīt. Šīs tiesības varētu apstrīdēt vienīgi Dievs un ārsti. Ārsti gan vienmēr vairāk mīl valdošo karali, nevis to, kam nav varas.
Turpretim Dievs pieļāva jūsu izraidīšanu tikai tāpēc, lai galu galā paceltu Francijas tronī. Tiek apstrīdētas jūsu tiesības valdīt — tātad jums tādas ir; jums atņemtas tiesības uz troni — tātad jums bija uz to tiesības; neviens neuzdrošinājās izliet jūsu asinis, kā izlēja jūsu kalpu asinis — tātad jūsu dzīslās tek svētas asinis. Un tagad paskatieties, cik daudz jums dāvājis Tas Kungs, par kuru jūs neskaitāmas reizes esat žēlojies. Viņš jums devis brāļa sejas vaibstus, augumu, vecumu un pat balsi, un tas viss, kas pamudināja jūsu ienaidniekus vajāt jūs, tagad kļūs par jūsu triumfālās atgriešanās cēloni. Rīt vai parīt, vai tiklīdz būs iespējams, karaliskais rēgs, karaļa Ludviķa XIV dzīvā ēna kāps viņa tronī, no kura viņš tiks gāzts uz mūžīgiem laikiem pēc Dieva gribas, kas realizēta ar cilvēku palīdzību.
— Es ceru, ka mana brāļa asinis arī ir svētas, — princis sacīja.
— Jūs pats izlemsiet viņa likteni.
— Noslēpumu, kuru vērsa pret mani…
— Jūs vērsīsiet pret viņu. Ko viņš darīja, lai jūs turētu neziņā? Viņš jūs slēpa. Būdams dzīvs karaļa portrets, jūs atklātu Mazarīni un Austrijas Annas sazvērestību. Mans princi, jūs varēsiet ieslodzīt viņu un, nonācis cietumā, viņš būs tikpat līdzīgs jums, kā jūs, kļuvis par karali, atgādināsiet viņu.
— Atgriezīšos pie tā, ko jau reiz jautāju. Kas viņu apsargās?
— Tas pats, kurš apsargāja jūs.
— Jūs zinājāt šo noslēpumu un izmantojāt manās interesēs. Kas vēl bez jums to zina?
— Jūsu māte un de Ševrēzas kundze.
— Ko var sagaidīt no viņām?
— Neko, ja jūs to vēlēsieties.
— Kā?
— Kā tad viņas uzzinās, ka tas esat jūs, ja pats to negribēsiet?
— Jums taisnība. Tomēr ir arī citi šķēršļi. Mans brālis ir precējies: es taču nevaru dzīvot ar brāļa sievu.
— Es panākšu, lai Spānija piekrīt laulības šķiršanai. To prasa mūsu jaunās politikas intereses un arī morāle.
— Nonācis cietumā, karalis, bez šaubām, neklusēs.
— Ar ko tad viņš runās? Ar sienām? Turklāt Dievs neatstāj savas ieceres pusceļā. Katrai nozīmīgai iecerei jādod rezultāti, un tā līdzinās matemātiskam aprēķinam. Ieslodzītais karalis jums nebūs tāds traucēklis, kāds jūs bijāt viņa valdīšanas laikā. Dievs viņa dvēseli radījis lepnu un nepacietīgu. Bez tam viņš to vēl vājinājis, jo pieradinājis pie pagodinājumiem un neierobežotas varas. Dieva aprēķins, par kuru man jau bija gods runāt, paredz jūsu kāpšanu tronī un visa jums naidīgā bojāeju, tāpēc
Tas Kungs nolēmis drīz vien pārtraukt uzvarētā ciešanas, varbūt tas notiks pat vienā laikā ar jūsu ciešanu izbeigšanos. Viņa dvēsele un ķermenis radīti, lai agonija nevilktos ilgi. Jūs spējāt izturēt pārbaudījumu, jo nokļuvāt cietumā kā privātpersona ar visām savām šaubām; zaudējis visu, jūs tomēr jau bijāt pieradis pie pieticīga un mērena dzīvesveida. Ar jūsu brāli ir pavisam citādi: būdams visu aizmirsts gūsteknis, iesprostots cietuma sienās, viņš neizturēs rūgto pazemojumu, un, ja tāda būs Dieva griba, Tas Kungs pieņems viņa dveseli, un tas notiks diezgan drīz.
Naktsputna žēlabaini stieptais kliedziens pārtrauca Aramisa drūmo runu.
— Man labāk patiktu, ja gāzto karali izraidītu, tas būtu cilvēcīgāk, — Filips nodrebēdams sacīja.
— To izlems pats karalis pēc savas kāpšanas tronī, — Vannas bīskaps atbildēja. — Tagad tikai pasakiet man, vai es skaidri izklāstīju mūsu uzdevumus? Vai to risinājums ir saskaņots ar jūsu iecerēm un vēlmēm, jūsu augstība?
— Jā, kungs, jūs esat paredzējis visu, izņemot tikai divas lietas.
— Kādas?
— Parunāsim par tām tikpat atklāti, kā iepriekš. Parunāsim par cēloņiem, kas var sagraut mūsu cerības, un par briesmām, kādas mūs sagaida.
— Tās būtu milzīgas, neskaitāmas, drausmīgas un nepārvaramas, ja vien, kā jau es teicu, visi apstākļi nebūtu mums labvēlīgi. Ne man, ne jums nedraud ne mazākās briesmas, bet tikai tādā gadījumā, ja jūsu drosme un neatlaidība ir tikpat lielas kā jūsu dabas dotā līdzība ar pašreizējo valdnieku. Es vēlreiz atkārtoju — nekādu briesmu nav, ir tikai šķēršļi. Šo vārdu es esmu atradis visās valodās, bet nekad neesmu sapratis, ko īsti tas nozīmē, un, ja es būtu karalis, tad pavēlētu to iznīdēt vispār kā muļķīgu un nevajadzīgu.
— Eksistē vēl kāds ārkārtīgi svarīgs šķērslis, varētu pat teikt, nepārkāpjams, ko jūs esat aizmirsis. Pastāv sirdsapziņa, kas protestē, un nožēla, kas grauž cilvēku.
— Jā, jā, jums taisnība, — bīskaps atteica, — sirds ir vāja, un jūs man to atgādinājāt. Jā, tā patiešām ir viens no grūtākajiem šķēršļiem. Zirgs, kurš baidās no grāvja, ielec tieši tā vidū un nositas. Cilvēks, kura rokā ierocis dreb, kad viņš to krusto ar ienaidnieku, iet bojā. Tas tiesa! Jā, tas ir tiesa!
— Vai jums ir brālis? — jaunais cilvēks vaicāja Aramisam.
— Es esmu viens pats, — skanēja sausa un nervoza atbilde kā pistoles šāviens.
— Vai ir kāds visā pasaulē, ko jūs mīlat?
— Neviens! Starp citu, ir gan — es mīlu jūsu augstību.
Jauneklis iegrima tik dziļās pārdomās, ka Aramisam pat paša elpa
šķita pārāk trokšņaina.
— Monsenjor, — viņš pārtrauca klusumu, — es vēl neesmu jūsu augstībai pateicis visu, ko gribēju, vēl neesmu devis visus labos padomus un vēl neiepazīstināju ar derīgām idejām, kuras man radušās. Krēslu mīlošo nevajag apžilbināt ar spožu zibeni, nevajag apdullināt ar lielgabalu dārdoņu tos, kas mīl lauku klusumu. Monsenjor, es zinti, kas vajadzīgs jūsu laimei; uzklausiet mani uzmanīgi un pacentieties iegaumēt manus vārdus. Jūs mīlat debesis, zaļojošās pļavas, dzīvinošo svaigo gaisu. Es zinu kādu apbrīnojamu vietu, kas ir kā zaudētā paradīze, tāds zemes stūrītis, kur jūs būsiet vienatnē ar sevi, brīvs, neviena nepazīts starp mežiem, pļavām un ūdeņiem. Tur jūs aizmirsīsiet visu, ko jums tikko piedāvāja cilvēka neprāts, kaitinot Dievu. Mans princi, uzklausiet mani, es nesmejos par jums. Man arī ir sirds, un es saprotu, cik apmulsusi ir jūsējā. Es neizmantošu jūsu vājuma brīdi savu iegribu, vēlmju vai godkārības dēļ. Vai nu visu, vai neko. Jūs jūtaties nomākts, slims, jūs ciešat no sasprindzinājuma, kādu prasīja šī vienīgā brīvības stunda. Tas skaidri liecina, ka jūs neizturēsiet ilgstošu piepūli. Apmierināsimies ar pieticīgāku dzīvi, kura vairāk būs jums pa spēkam. Dievs mans liecinieks, ka es domāju tikai par jūsu laimi, cenzdamies palīdzēt jums izvairīties no lielā pārbaudījuma, ko es pats uzkrāvu jūsu pleciem.
— Runājiet! Runājiet vien, es klausos! — Princis strauji teica, un šis straujums padarīja Aramisu domīgu.
— Lejas Puatu, — Vannas bīskaps turpināja, — es zinu kādu kantonu, ljē platībā tur plešas niedrēm un ūdenszālēm aizauguši ezeri; tajos ir mežiem klātas salas. Milzīgi purvi, ko niedrājs sedz kā bieza mantija, klusi un dziļi snauž zem dienvidu saules maigajiem stariem. Tur mīt dažas zvejnieku ģimenes, kas dzīvo uz plostiem no papeļu un alkšņu stumbriem, un nesteidzīgi klejo pa šiem ūdeņiem. Peldošās mājiņas no vienas vietas uz otru pārvieto vējš. Kad tās nejauši piestāj krastā, aizmigušais zvejnieks no niecīgā grūdiena pat nepamostas. Reizēm zvejnieki arī paši vēlas sasniegt krastu; parasti tas notiek, kad tur ir daudz putnu, ko var šaut ar musketi vai noķert cilpā. Zivis pašas nāk viņu tīklos un atliek vienīgi izvēlēties lielāko. Ne pilsētnieks, ne kareivis, ne kāds cits šai malā nekad nenonāk. Maigās saules staros tur briest vīnogas, līdz to melnie vai gaišie ķekari pielīst ar saldu sulu. Tur jūs dzīvosiet kā pirmatnējais cilvēks. Jūs būsiet vienīgais valdnieks pār pinkainiem suņiem, makšķerēm, šautenēm un peldošu mājiņu. Tajā jūs nodzīvosiet ilgus gadus drošībā un pārticībā, neviena nepazīts un pilnīgi pārvērties. Princi; šajā makā ir tūkstoš pistoļu: tas ir vairāk nekā vajadzīgs, lai nopirktu visus purvus, par kuriem es stāstīju, un nodzīvotu tur tik daudz gadu, cik liktenis lems, un būtu pats bagātakais un laimīgākais no visiem turieniešiem. Pieņemiet manu priekšlikumu tikpat priecīgi un viegli, kā es to izsaku. Mēs nekavējoties izjūgsim no karietes divus zirgus, un mans uzticamais kalps, mēmais kučieris, jūs aizvedīs uz šo laimes zemi; naktīs jūs ceļosiet, bet dienās atpūtīsieties. Es jutīšos apmierināts, zinādams, ka mans pakalpojums vismaz atbilst jūsu vēlmēm. Es būšu padarījis laimīgu kaut vienu cilvēku. Varbūt tas Dievam būs patīkamāk nekā, ja es būtu padarījis viņu varenu. Tas ir daudz grūtāk! Tātad — ko jūs man atbildēsiet, monsenjor? Te ir nauda. O, nešaubieties! Puatu jums nedraud nekādas briesmas, vienīgi varat saķert drudzi, bet arī tad vietējie dziednieki par jūsu pistoliem to izārstēs. Turpretim ja jūs liksiet uz otras kārts, tad riskējat tikt nogalināts uz troņa vai nožņaugts cietuma kamerā! Zvēru pie savas dvēseles un dzīvības! — tagad, apsvēris vienu un otru, es arī jūsu vietā noteikti svārstītos.
— Kungs, — princis atbildēja, — pirms es pieņemu vienu vai otru lēmumu, es gribētu izkāpt no karietes, spert kāju uz cietas zemes un ieklausīties dabas balsī, kādu tai devis Dievs. Pēc desmit minūtēm es pateikšu savu atbildi.
— Ejiet, mans princi, — Aramiss sacīja, zemu un godbijīgi paklanīdamies: Filipa balss, izrunājot šos vārdus, bija skanējusi īsti karaliski un svinīgi.