Karaliene Anna uzaicināja pie sevis jauno karalieni.
Slimība Austrijas Annu apbrīnojami ātri padarīja neglītu un lika viņai novecot, kā tas vienmēr mēdz būt ar sievietēm, kurām bijusi vētraina jaunība. Fiziskajām ciešanām vēl pievienojās nožēla, ka vidē, kur valda jaunības skaistums, prāts un vara, viņa kļūst tikai par dzīvu pagātnes iemiesojumu.
Ārsta padomi un spogulis viņu apbēdināja mazāk nekā galminieku izturēšanās, kuri bēga prom kā žurkas no grimstoša kuģa, kurā aiz vecuma sāk ieplūst ūdens.
Austrijas Annu neapmierināja tikšanās ar vecāko dēlu.
Kādreiz karalis, kura jūtas bija vairāk demonstratīvas, nevis īstas, nāca pie mātes vienu stundu no rīta un vienu vakarā. Kopš viņš pārņēma valsts pārvaldi savās rokās, rīta un vakara vizītes tika saīsinātas līdz pusstundai; pamazām rīta vizītes izbeidzās pavisam.
Rītos māte un dēls satikās mesas laikā; vakara vizītes aizstāja tikšanās vakaros pie karaļa vai princeses, uz kurām karaliene dēlu dēļ ieradās diezgan labprāt.
Princese tādēļ ieguva milzīgu ietekmi galmā, un pie viņas pulcējās spīdoša sabiedrība.
Austrijas Anna to juta.
Slimība spieda viņu bieži palikt savās istabās, un viņa izmisusi paredzēja, ka drīz viņai nāksies pavadīt laiku vienmuļā un bezcerīgā vientulībā.
Viņa ar šausmām atcerējās vientulību, kādu viņai senāk lika izjust kardināls Rišeljē, neciešamos vakarus, kuros vienīgais mierinājums bija viņas jaunība un skaistums, kas deva cerības.
Tā nu viņa nolēma atvilināt galmu un princesi kopā ar viņas spožo svītu pie sevis, savās tumšajās un drūmajās istabās, kur Francijas karaļa atraitnei un mātei nācās mierināt mūžīgi asarās mirkstošo nelaimīgo Francijas karaļa sievu, kura smagi pārdzīvoja savu pāragro salmu atraitnes likteni.
Anna visu apsvēra.
Viņas mūžā ir bijis daudz intrigu. Vecajos, labajos laikos, kad viņas jaunajā galvā radās dažādas laimīgas idejas, tuvumā bija draudzene, kura prata uzkurināt viņas godkāri un mīlestību, būdama vēl dedzīgāka un godkārīgāka par viņu, bet darīja to aiz patiesas mīlestības, kas galmā gadījās visai reti. Tagad viņa bija izraidīta sīkumu dēļ.
Kopš tā laika jau gadiem ilgi diez vai kāds tika devis karalienei labu padomu, ja nu vienīgi Molīns un de Motvilas kundze, spāņu aukle, kura, kā jau tautiete, bija karalienes uzticības persona.
Kurš gan no tagadējās jaunatnes varēja atgādināt pagātni, kurā viņa nepārtraukti atgriezās domās?
Austrijas Anna atcerējās de Ševrēzas kundzi, kura devās izraidījumā drīzāk labprātīgi nekā pēc karaļa pavēles un nomira kā nepazīstama muižnieka sieva.
Karaliene uzdeva sev jautājumu, ko šajos apstākļos viņai būtu ieteikusi de Ševrēzas kundze, un viņai likās, ka viltīgā, gudrā un pieredzes bagātā sieviete savā ironiskajā balsī atbild:
„Visi šie jaunie cilvēki ir nabadzīgi un alkatīgi. Viņiem vajadzīgs zelts un ienākumi, lai varētu nodoties baudām; piesaistiet viņus ar savām dāvanām."
Austrijas Anna nolēma sekot šim padomam.
Viņas kase bija pilna; tajā bija lielas summas, kuras Mazarīni bija savācis viņas vajadzībām un kas glabājās drošā vietā.
Nevienam Francijā nepiederēja tik skaisti dārgakmeņi un sevišķi lielas pērles. Tās ieraugot, karalis katru reizi nopūtās, jo pērles viņa kronī likās sīki graudiņi salīdzinājumā ar šīm.
Austrijas Anna vairs nebija ne skaista, ne apburoša. Toties viņa bija bagāta un pievilināja savus apmeklētājus vai nu ar cerību uz lielu kāršu laimestu un dāvanām, vai arī ar ienesīgiem amatiem, kurus viņa prata ļoti veiksmīgi izprasīt karalim.
Vispirms Anna šo līdzekli izmantoja pie princeses, kuru viņai visvairāk gribējās atvilināt pie sevis.
Par spīti savam lepnumam un pašapziņai, princese iekrita izvilktajos tīklos. Dāvanas viņu padarīja aizvien bagātāku, tas viņai iepatikās, un Henriete labprāt jau iepriekš saņēma šo mantojumu.
To pašu līdzekli Austrijas Anna pielietoja arī pie prinča un pat pie karaļa.
Viņa sāka rīkot loterijas.
Viena no tām pie karalienes mātes bija paredzēta dienā, par kuru mēs stāstām. Austrijas Anna bija iedevusi izlozei divas brīnišķīgas, smalki izstrādātas briljanta rokassprādzes.
Tajās bija iestrādātas senas un ļoti vērtīgas kamejas. Briljanti nebija pārāk vērtīgi, bet rotaslietas izcēlās ar tādu eleganci un oriģinalitāti, ka galmā daudzi vēlējās ja ne tās iegūt, tad vismaz redzēt kaut vai karalienes rokās, un tāpēc dienās, kad viņa tās nēsāja, par īpašu labvēlības zīmi uzskatīja atļauju skūpstīt viņai roku, lai varētu pajūsmot par tām.
Galminieki par to pat izdomāja galantu kalambūru, sakot, ka rotaslietas būtu nenovērtējamas, ja, par nelaimi, negreznotu karalienes rokas.
Šis kalambūrs iemantoja lielu godu — tas tika pārtulkots visās Eiropas valodās, un par to sacerēja vairāk nekā tūkstoš divrindes franču un latīņu valodā.
Austrijas Annai tā bija izšķiroša diena, kad viņa iedeva briljantus loterijai: karalis jau divas dienas nebija rādījies pie mātes. Princese jutās aizvainota pēc driādu un najādu sadursmes.
Karalis gan nedusmojās, bet viņu pārņēmušās jūtas neļāva interesēties par galma vētrām un izklaidēšanos.
Austrijas Anna gatavoja divkauju, paziņodama, ka nākamajā vakarā notiks slavenā loterija. Viņa satikās ar jauno karalieni, kuru, kā jau teicām, bija likusi ataicināt no rīta.
— Mana meita, — Anna sacīja, — varu jums pavēstīt patīkamas ziņas. Karalis ļoti maigi runāja par jums. Viņš ir jauns un viegli savaldzināms, bet, kamēr jūs turēsieties kopā ar mani, viņš neuzdrošināsies pamest savu sievu, kurai bez tam ir stipri pieķēries. Šovakar pie manis ir loterija. Vai jūs atnāksiet?
— Man stāstīja, ka jūsu majestāte atdevusi savas brīnišķīgās rokassprādzes, — jaunā karaliene bikli pārmeta. — Tās taču ir tāds retums, ko nevajadzēja izņemt no karaliskās dārgumu glabātuves kaut vai tāpēc, ka tās piederējušas jums.
— Mans bērns, — Austrijas Anna atbildēja, lieliski saprazdama, ka jaunā karaliene vēlas rokassprādzes iegūt sev, — man noteikti vajadzēja atvilināt šurp princesi.
— Princesi? — karaliene nosarka.
— Protams! Vai tad nav labāk, ja sāncense atrodas acu priekšā un viņu var novērot un vadīt, nevis zināt, ka karalis ir pie viņas un gatavs veltīt viņai savu uzmanību. Loteriju es izmantoju par ēsmu; vai jūs mani par to nosodāt?
— Nē, nē, — Marija Terēze iesaucās un spānietēm raksturīgajā bērnišķīgajā priekā sāka sajūsmināti plaukšķināt.
— Tad jūs, dārgā, nenožēlojat, ka es jums neuzdāvināju rokassprādzes, kā sākumā gribēju darīt?
— O, nē, nē, dārgo māmiņ!
— Tad, mans bērns, uzposieties, lai mūsu vakars izdodas pēc iespējas labāk. Jo jūs būsiet jautrāka un apburošāka, jo vairāk atstāsiet ēnā pārējās sievietes ar savu spožumu un kārtu.
Marija Terēze aplaimota aizgāja.
Pēc stundas Austrijas Anna pieņēma princesi un, apveltīdama viņu glāstiem, teica:
— Patīkamas vēstis. Karalis ir sajūsmā par manu loteriju.
— Es gan neesmu sajūsmināta, — princese atteica. — Es nespēju pierast pie domas, ka šīs brīnišķīgās aproces var nokļūt uz kādām svešām rokām.
— Lai nu paliek, — Austrijas Anna ar smaidu apslēpa smeldzošās sāpes krūtis. — Neuztraucieties, mīļā… un neesiet tik drūma.
— Ak, karalien, liktenis ir akls… stāsta, jūs esot sagatavojusi divsimt biļetes?
— Tieši divus simtus. Bet jūs taču labi zināt, ka laimests ir tikai viens.
— Zinu. Kam gan tas tiks? Vai tad jūs to varat uzminēt? — princeses balsī ieskanējās izmisums.
— Jūs man likāt atcerēties sapni, kuru es šonakt redzēju… Ak, man ir tik jauki sapņi… es guļu tik maz.
— Kādu sapni?… Vai jūs esat slima?
— Nē, — karaliene atbildēja, ar apbrīnojamu gribasspēku pārciez- dama jaunu sāpju lēkmi. — Es sapņoju, ka rokassprādzes laimējis karalis.
— Karalis?
— Vai jūs man gribat jautāt, ko karalis ar tām darīja?
— Jā.
— Būtu ļoti labi, ja tās laimētu karalis, jo, saņēmis rotas, viņš tās kādai uzdāvinātu.
— Piemēram, atdotu jums.
— Tādā gadījumā es pati tās tūlīt kādai atdāvinātu. Jūs taču nedomājat, — karaliene smiedamās sacīja, — ka es tās atdodu loterijā tāpēc, ka ciešu trūkumu. Es vienkārši gribu tās uzdāvināt, neizraisot lieku skaudību; ja gadījums man nepalīdzēs, es pati tam palīdzēšu… Es ļoti labi zinu, kam uzdāvināt aproces.
Šos vārdus pavadīja tik apburošš smaids, ka princesei nācās atbildēt ar pateicīgu skūpstu.
— Jūs taču lieliski zināt, • — Austrijas Anna vēl piebilda, — ja aproces laimētu karalis, man viņš tās neatdotu.
— Tad viņš tās uzdāvinātu karalienei.
— Nē, un tā paša iemesla dēļ, kāpēc neatdotu man; jo vairāk tāpēc, ka karalienei es tās varētu uzdāvināt pati, ja vēlētos, un man nevajadzētu viņa palīdzību.
Princese pašķielēja uz rokassprādzēm, kuras vizuļoja atvērtajā futrālī uz blakus galdiņa.
— Cik tās ir skaistas, — viņa nopūzdamās sacija. — Mēs tikai aizmirstam, ka tas bija jūsu majestātes sapnis.
— Es jutīšos joti pārsteigta, ja tas nepiepildīsies, — Austrijas Anna iebilda. — Mani sapņi vienmēr piepildās.
— Tad jau jūs varat būt pareģe.
— Mans bērns, es jau jums teicu, ka gandrīz nekad neredzu sapņus; bet šis sapnis tik dīvaini sakrīt ar manām domām un nojautām.
— Kādām nojautām?
— Nu, piemēram, ka jūs laimēsiet rokassprādzes.
— Tad jau tās nelaimēs karalis.
— O! — Austrijas Anna iesaucās. — No viņa majestātes sirds nav nemaz tik tālu līdz jūsu sirdij… nav tik tālu, lai nevarētu saskatīt, ka sapnis nav piepildījies. Jums ir lielas izredzes. Varat saskaitīt.
— Labi, skaitu.
— Pirmkārt, sapnis. Ja karalis saņems laimestu, viņš, protams, aproces uzdāvinās jums.
— Pieņemsim, ka tāda iespēja pastāv.
— Ja tās laimēsiet jūs pati, tās būs jūsu.
— Protams.
— Un, ja aproces laimēs princis…
— Tad uzdāvinās ševaljē de Lorēnam, — princese iesmējās.
Austrijas Anna sekoja vedeklas piemēram, bet smiekli pastiprināja
sāpes, un viņas seja sastinga.
— Kas jums notika? — princese izbijusies noprasīja.
— Nekas, sīkums… Es pārāk daudz smējos… Pāriesim pie ceturtās iespējas.
— To es nevaru iedomāties.
— Atvainojiet, bet arī es varu laimēt, un tādā gadījumā paļaujieties uz mani.
— Sirsnīgi pateicos! — princese iesaucās.
— Tātad es ceru, ka tas ir liktens lēmums, un mans sapnis sāk kļūt par realitāti.
— Nudien, jūs iedvesāt man cerību un pārliecību, — princese noteica. — Tādā veidā laimētās aproces es vērtēšu simtkārt augstāk. — Tad līdz vakaram!
— Līdz vakaram! Viņas šķīrās.
Austrijas Anna piegāja pie rokassprādzēm un, tās vērodama, noteica:
— Tās patiešām ir vērtīgas, jo palīdzēs man šovakar iekarot kādu sirdi un atklāt noslēpumu.
Pagriezdamās pret tukšo nišu, viņa vēl piebilda:
— Mana nabaga Ševrēza, tu rīkotos tāpat šai spēlē, vai ne?
Sen aizmirstais vārds karalienes sirdī pamodināja atmiņas par nerātno jaunību ar tās neizsīkstošo enerģiju un laimi.