Aramiss pirmais atstāja karieti un, atvēris jauneklim durvis, apstājās pie tām. Viņš redzēja, kā tas, drebēdams pie visām miesām, sper pirmos soļus sūnās. Šķita, ka nabaga gūsteknis vairs neprot staigāt pa zemi.
Tas notika 15. augustā ap vienpadsmitiem vakarā; debesis klāja smagi mākoņi, vēstīdami sliktu laiku un nejaudami nokjūt līdz zemei ne vismazākajam gaismas stariņam. Kad acis mazliet pierada pie apkārtējās tumsas, varēja izšķirt, kur beidzas ceļš un sākas pamežs — viss bija necaurredzami melns, tikai ceļš izcēlās kā tumšpelēka svītra. Zāles smarža un vēl spēcīgākā un svaigā ozolu dvesma, siltais gaiss, kas pēc tik daudziem gadiem glāstīja visu prinča ķermeni, neizsakāmā bauda justies brīvam pļavās un mežos — tas viss bija tik vilinošs, ka, neskatoties uz savu atturību un pat noslēgtību, ko mēs centāmies lasītājam parādīt, jauneklis ļāvās jūtām un priecīgi un dziļi ievilka elpu.
Tad viņš lēnām paslēja vēl joprojām smago galvu augšup un alkatīgi tvēra dažādu aromātu piesātinātā gaisa plūsmas, kas lika viņa sejai pamazām atbrīvoties no ierastā stinguma. Sakrustojis rokas uz krūtīm, it kā vēlētos apvaldīt šo vēl nekad neizjusto svētlaimi, viņš sajūsmā elpoja sev nepazīstamo gaisu, kāds vēdīja naksnīgajā mežā. Debesis, kurās var skatīties, ūdens čalošana, dzīvās būtnes, kuras, kā viņš juta, rosījās visapkārt, — vai tad tā nebija pati dzīve un vai Aramiss nebija neprātīgs, domādams, ka šai pasaulē var sapņot vēl par kaut ko citu?
Vilinošas ainas par dzīvi dabas klēpī, nepazīstot ne rūpes, ne bailes, ne svešas gribas uzspiestus ierobežojumus, laimīgu dienu virkne, kādu tēloja jaunekļa iztēle — jā, tas bija kārdinājums, kam nelaimīgais, savas kameras akmens sienās nomocītais un Bastīlijas smacīgajā gaisā slāpušais gūsteknis varēja padoties. Viņš, Aramiss, bija parādījis princim šo ēsmu, piedāvādams tūkstoš pistoļu, kas gaidīja karietē, gan arī apburto Ēdeni, kas slēpās Puatu biezokņos.
Tā domāja Aramiss, kurš neaprakstāmā uztraukumā vēroja klusos priekus, ko vienu pēc otra izbaudīja Filips, un redzēja, ka viņš aizvien dziļāk un dziļāk ieiet savas iztēles pasaulē. Princis patiešām bija tā iegrimis domās, ka tikai viņa kājas turpināja mīdīt šo zemi, bet dvēsele cēlās augšup pie Dieva troņa pakāpes un lūdza dāvāt kaut vienu gaismas atspīdumu, lai varētu atrisināt savas šaubas, no kurām bija atkarīga viņa dzīvība vai nāve.
Vannas bīskapam tie bija drausmīgi mirkļi. Vēl nekad viņš nebija stāvējis aci pret aci ar nelaimi, kam varēja būt tik nozīmīgas sekas. Vai patiešām šai tēraudcietajai dvēselei, kas bija pārliecināta, ka nepastāv nepārkāpjami šķēršļi, un kā pa jokam tika galā ar visiem' tiem, kas nezināja, ko nozīmē būt vājai un uzvarētai, vai tagad tai lemta neveiksme šajā dižajā iecerē, un tikai tāpēc, ka netika paredzēts iespaids, kādu uz cilvēka miesu var radīt spirgta vēja vēdītas koku lapas.
Izmisums un šaubas bija piekalušas Aramisu vienā vietā, no kuras viņš saspringti sekoja Filipa dvēseles plosošajai cīņai, kurā sadūrās divi, viens otram naidīgi noslēpumaini eņģeļi.
Šīs mocības turpinājās tieši desmit minūtes, ko jauneklis bija lūdzis Aramisam. Visas šīs desmit minūtes, kas gan Filipam, gan Aramisam šķita kā mūžība, Filips neatrāva savas skumjās, miklās un lūdzošās acis no debesīm, bet Aramisa acis neatlaidīgi urbās Filipā alkatīgā dedzībā un uzvaras kārē.
Pēkšņi jaunais cilvēks nolaida galvu, un viņa domas atgriezās uz zemes. Varēja manīt, ka viņa skatiens kļuva aizvien cietāks, piere saraucās, mute skarbi un apņēmīgi sakniebās; tad viņa acis atkal sastinga. Šoreiz tajās atspīdēja pasaulīgā godkāre, tās atgādināja sātana skatienu, ar kādu viņš kārdināja Jēzu, piedāvādams no kalna virsotnes zemes valstību un varu. Aramisa seja atplauka. Filips ar ātru un nervozu kustību satvēra viņa roku.
— Ejam, — viņš izteica, — ejam pēc Francijas kroņa.
— Vai tas ir jūsu lēmums, princi? — Aramiss noprasīja.
— Jā.
— Nelokāms?
Filips neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt. Viņš paskatījās uz bīskapu, kā jautādams: vai tad drīkst atkāpties no jau pieņemta lēmuma?
— Tādi skatieni kā tas, ko jūs tikko pievērsāt man, iezīmē raksturu, it kā tas būtu iededzināts ar uguni, — Aramiss teica, noliekdamies pār Filipa roku. — Jūs būsiet dižens monarhs, monsenjor, varat man ticēt!
— Lūdzu, atgriezīsimies pie mūsu sarunas. Šķiet, es jau minēju, ka vēlos noskaidrot divas būtiskas lietas: pirmkārt, kādas grūtības un briesmas mūs sagaida, un uz to jūs atbildējāt. Otrkārt, kādi būs jūsu noteikumi? Tagad jūsu kārta, d'Erblē kungs.
— Kādi noteikumi, princi?
— Protams. Tādi sīkumi man neliks apstāties pusceļā, un ceru, ka jūs mani neapvainosiet, domādams, ka esmu tik naivs un noticēšu, ka jūs neesat ieinteresēts mūsu pasākumā. Tādēļ necentieties izvairīties un izsakiet savas vēlmes bez bailēm.
— Labi, es esmu gatavs, princi. Kad jūs kļūsiet par karali…
— Kad?
— Rītvakar, vai, pareizāk sakot, naktī.
— Izstāstiet, kā tas notiks.
— Labprāt, bet vispirms atļaujiet uzdot jums vienu jautājumu, jūsu augstība.
— Uzdodiet.
— Es aizsūtīju pie jūsu augstības uzticamu cilvēku, kuram vajadzēja jums nodot piezīmju burtnīcu; šīs piezīmes tika uzrakstītas, lai jūsu augstībai rastos iepsēja pamatīgi iepazīt tās personas, kuras ir un būs jūsu galmā.
— Es izlasīju šīs piezīmes.
— Uzmanīgi?
— Es zinu tās no galvas.
— Un vai jūs tās sapratāt? Piedodiet, bet es tomēr atļaujos to jautāt nelaimīgajam gūsteknim, kas tik ilgi bijis ieslodzīts Bastīlijā.
— Tad varat mani iztaujāt; es būšu skolnieks, kurš skolotājam atbild uzdoto.
— Mans princi, sāksim ar jūsu ģimeni.
— Ar manu māti Austrijas Annu? Ar visām viņas nelaimēm un liktenīgo kaiti? O, es viņu pazīstu!
— Jūsu otrs brālis? — Aramiss paklanīdamies vaicāja.
— Piezīmē jūs bijāt pievienojis portretus, un tie bija uzzīmēti tik prasmīgi, ka pēc tiem es iepazinu cilvēku raksturus, viņu dzīvi un tikumus, kurus jūs man aprakstījāt. Mans brālis princis ir skaists brūnēts ar bālu seju; viņš nemīl savu sievu Henrieti, kuru es, Ludviķis XIV kādu laiku mazliet mīlēju un kurā es vēl joprojām esmu nedaudz iemīlējies, kaut gan viņa man lika liet rūgtas asaras todien, kad gribēja padzīt Lavaljēras jaunkundzi.
— No viņas, mans princi, jums vajadzēs piesargāties, — Aramiss brīdināja. — Lavaljēra no sirds mīl pašreizējo valdnieku. Mīlošu sievieti nav viegli piemānīt.
— Viņai ir gaiši mati, zilas, maigas acis, kas palīdz man ieskatīties viņas dvēselē. Viņa mazliet pieklibo un katru dienu man raksta vēstules, uz kurām es lieku atbildēt de Sentenjana kungam.
— Vai jūs viņu labi iegaumējāt?
— Tā, it kā būtu redzējis pats savām acīm. Pēdējos dzejoļus, ko viņa veltīja man, es zinu tikpat labi kā paša rakstītos.
— Lieliski. Vai jūs pazīstat savus ministrus?
— Kolbērs ir neglīts, drūms, bet tomēr gudru seju; viņam ir zema piere; liela, smagnēja galva.
— Par Kolbēru varam nerunāt.
— Protams, jo jūs laikam lūgsiet viņu izraidīt, vai ne?
Aramiss bija sajūsmināts un pauda to izsaucienā:
— Jūs patiešām būsiet dižens monarhs, mans princi.
— Jūs redzat, ka es esmu iemācījies uzdoto, — princis pasmaidīja, — un ar dievpalīgu un jūsu palīdzību tikšu galā.
— Ir vēl viens acu pāris, no kura jums jāuzmanās, mans princi.
— Jā, tās ir d'Artanjana kunga acis, kurš ir musketieru kapteinis un jūsu draugs?
— Jāatzīst, ka tā.
— Tas, kurš pavadīja Lavaljēru uz Šaijo; kurš lādē nogādāja Monku pie karaļa Kārļa II un tik labi kalpoja manai mātei. Francijas tronis viņam ir daudz parādā, lai neteiktu, ka visu. Vai jūs gribēsiet, lai izraidu arī viņu?
— Nekad, mans princi. Es pats viņam visu izstāstīšu, kad pienāks laiks. Pagaidām no viņa jāpiesargās, jo mēs abi tiksim notverti un nogalināti, ja viņš mūs atklās pats. D'Artanjans rīkojas ātri.
— Ņemšu to vērā. Tagad parunāsim par Fukē kungu. Ko jūs vēlaties, lai es izdaru viņa labā?
— Piedodiet, varbūt jums liekas, ka es neesmu pietiekoši godbijīgs, visu laiku izprašņādams?
— Jums tas jādara un patlaban tās ir jūsu tiesības.
— Pirms mēs sākam runāt par Fukē kungu, man jums jāatgādina par vēl vienu manu draugu.
— Par di Valona kungu, Francijas Heraklu? Viņš tiks nodrošināts.
— Nē, es nedomāju viņu.
— Tātad par grāfu de Lafēru?
— Un arī par viņa dēlu, kurš kļuvis par visu mūsu četru dēlu.
— A, par to jaunekli, kurš mirst aiz mīlestības pret Lavaljēru un kuram mans brālis tik nelietīgi atņēmis iemīļoto! Varat būt mierīgs, es panākšu, ka viņa atgriezīsies pie tā. Sakiet man, d'Erblē kungs: vai viegli aizmirst sāpes, ko nodarījusi iemīļotā? Vai var piedot sievietei, kura tevi pievīlusi? Vai tā ir franču dvēseles īpatnība, vai arī raksturīga cilvēka sirdij vispār?
— Cilvēks, kurš mīl tik dziļi kā Rauls, parasti aizmirst savas iemīļotās pārkāpumu, bet es nudien nezinu, vai Rauls to aizmirsīs.
— Es par to parūpēšos. Vai jūs par savu draugu gribējāt teikt tikai
to?
— Jā.
— Tad pāriesim pie Fukē kunga. Par ko, jūsuprāt, viņu vajadzētu iecelt?
— Viņš bija superintendants, un lai tad paliek šajā amatā arī turpmāk.
— Labi! Bet tagad viņš ir premjerministrs.
— Ne gluži.
— Tik nezinošam un biklam karalim kā man ārkārtīgi nepieciešams premjerministrs.
— Bet vai jūsu majestātei nebūs vajadzīgs draugs?
— Mans vienīgais draugs esat jūs, un tikai jūs.
— Vēlāk jums radīsies arī citi, bet es ceru, ka neviens no tiem nepārspēs mani uzticībā un rūpēs par jūsu slavu.
— Jūs kļūsiet par manu premjerministru.
— Tikai ne uzreiz, mans princi. Tas radītu liekas runas un aizdomas.
— Marijas Mediči, manas vecāsmātes premjerministrs bija Rišeljē, kurš bija tikai Lionas bīskaps, tāpat kā jūs esat Vannas bīskaps. Starp citu, pateicoties karalienes gādībai, viņš drīz vien kļuva par kardinālu.
— Būs labāk, ja es kļūšu par premjerministru pēc tam, kad jūs iecelsiet mani par kardinālu, — Aramiss paklanīdamies iebilda.
— Ne vēlāk kā pēc diviem mēnešiem jūs tas būsiet, d'Erblē kungs. Tā kā tas ir ļoti maz, jūs mani nemaz neaizskarsiet, ja prasīsiet vairāk, toties apbēdināsiet, ja ar to apmierināsieties.
— Es patiešām ceru uz kaut ko vairāk, princi.
— Tad pasakiet!
— Fukē kungs vairs nedarbosies ilgi, viņš ātri noveco. Viņš mīl baudas, tiesa, viņš tās prot apvienot ar saviem pienākumiem, tāpēc viņā vēl šis tas saglabājies no jaunības. Tas izzudīs bez pēdām, tikko viņu skars pirmās bēdas vai slimība. Mēs varam viņu izglābt no bēdām, jo viņš ir ar cēlu dvēseli, bet nav mūsu spēkos glābt viņu no slimības. Tātad izlemts. Kad jūs būsiet samaksājis Fukē kunga parādus un savedis kārtībā valsts finanses, Fukē paliks valdnieks savā galmā — starp dzejniekiem un māksliniekiem. Mēs viņu nodrošināsim ar līdzekļiem. Tad es kļūšu par jūsu karaliskās majestātes premjerministru un varēšu padomāt par jūsu un savām interesēm.
Jauneklis uzmeta savam sarunu biedram ciešu skatienu.
— Kardināls Rišeljē, par kuru mēs runājām, — Aramiss turpināja, — pieļāva nepiedodamu kļūdu, cenzdamies pārvaldīt tikai Franciju. Viņš atstāja uz viena troņa divus karaļus — Ludviķi XIII un sevi, kaut gan daudz ērtāk būtu bijis katram sēdēt savā tronī.
— Katram savā? — jauneklis domīgi atkārtoja.
— Padomājiet, — Aramiss mierīgi turpināja, — kardināls, Francijas premjerministrs, kurš bauda viskristīgākā karaļa žēlastību un atbalstu; kardināls, kuram viņa valdnieks karalis neliedz savus dārgumus, savu armiju un savu padomu — tādam garīdzniekam galīgi nebūtu taisnība, ja viņš visas šīs iespējas izmantotu tikai Francijā. Turklāt, princi, — Aramiss cieši ieskatījās Filipam acīs, — jūs nebūsiet tāds kā jūsu tēvs — izlutināts, gurds un vājš karalis. Jūs būsiet uzņēmīgs un gudrs karalis. Jums būs par maz ar esošo un par šauru kopā ar mani. Mūsu draudzību nedrīkst, es neteikšu — traucēt, bet pat tikai aptumšot neviena doma, ko slepenībā lolotu kāds no mums. Es jums dāvināšu Francijas, bet jūs man — Svētā Pētera troni. Kad jūsu godīgo, stingro un labi apbruņoto roku atbalstīs tāds pāvests kā es, tad gan Kārlis V [15] , kam piederēja divas trešdaļas pasaules, gan Kārlis Lielais [16] , kurš valdīja pār visu pasauli, šķitīs niecīgi salīdzinājumā ar jums. Man nav ne ģimenes saistību, ne aizspriedumu; es necentīšos panākt, lai jūs vajātu ķecerus vai iesaistītos dinastiju karos. Es teikšu: „Visums pieder mums: man — dvēseles, jums — miesa." Tā kā es miršu agrāk par jums, jūs mantosiet arī manu daļu. Ko jūs teiksiet par manu plānu, princi?
— Teikšu, ka es esmu laimīgs un lepns kaut vai tāpēc, ka izpratu jūsu ieceri, d'Erblē kungs, jūs būsiet kardināls un es jūs iecelšu par pirmo ministru. Pēc tam jūs man norādīsiet, kas jādara, lai jūs ievēlētu par pāvestu, un es to izdarīšu. Prasiet no manis kādas garantijas vien vēlaties.
— Tas ir lieki. Visa mana rīcība būs vērsta jūsu labā; es nepakāpšos nevienu pakāpienu, nevilkdams līdz arī jūs; es vienmēr būšu pietiekami tālu, lai neradītu jūsos skaudību, un pietiekami tuvu, lai darbotos jūsu labā un prastu novērtēt jūsu draudzību. Visi līgumi mūsu pasaulē nav droši un tiek pārkāpti tāpēc, ka tajos parasti domāts tikai par vienas puses interesēm. Starp mums nebūs nekā tamlīdzīga, un man nav vajadzīgas jūsu garantijas.
— Tātad… mans brālis… pazudīs?
— Jā. Mēs viņu nolaupīsim gulošu. Pietiek nospiest pogu un viņam ierādītās istabas grīda nolaidīsie lejup. Viņš aizmigs ar kroni, bet pamodīsies cietumā. No tā brīža jūs būsiet vienīgais valdnieks, un jūsu galvenā vēlēšanās būs saglabāt mani savā tuvumā.
— Tas tiesa! Te būs mana roka, d'Erblē kungs.
— Jūsu majestāte, atļaujiet man godbijībā noslīgt ceļos. Tai dienā, kad jūsu pieri rotās kronis, bet manu — tiāra, mēs noskūpstīsim viens otru.
— Noskūpstiet mani jau tagad, šodien, un esiet kaut kas vairāk nekā tikai dižens, meistarīgs un izcils ģēnijs: esiet labs pret mani, esiet mans tēvs.
To klausīdamies, Aramiss izjuta gandrīz vai maigumu. Viņam šķita, ka sirdī mostas kādas līdz šim nepazītas jūtas, bet šis iespaids tikpat ātri izgaisa.
„Viņa tēvs! — bīskaps nodomāja. — Jā, svētais tēvs!"
Abi atgriezās karietē, kas ātri aizripoja pa ceļu uz Volevikontu.