Karalis iejāja Melēnā ar nodomu tikai izbraukt tai cauri. Jaunais valdnieks alka pēc izpriecām. Brauciena laikā viņš tikai pāris reizes bija manījis pavīdam Lavaljēru un, nojauzdams, ka nevarēs ar viņu parunāties ātrāk kā vienīgi dārzā naktī pēc visām ceremonijām, steidzās ātrāk nokļūt Vo un apmesties savās istabās. Lolodams šos plānus, viņš bija piemirsis savu musketieru kapteini un Kolbēru.
Tāpat kā nimfa Kalipso* nespēja nomierināties pēc Ulisa aizceļošanas, arī mūsu gaskonis bez gala uzdeva sev jautājumu, kāpēc Aramisam vajadzēja, lai Perserēns parāda viņa majestātes jaunos tērpus.
„Katrā ziņā mans draugs Vannas bīskaps to nedarīja tāpat vien," — viņš pie sevis atkārtoja.
Tomēr viņš veltīgi lauzīja galvu.
D'Artanjana prāts bija rūdījies neskaitāmās galma intrigās, un viņš zināja Fukē stāvokli varbūt pat labāk nekā pats Fukē, tāpēc, izdzirdis par gaidāmajiem svētkiem, kas liktos izšķērdīgi pat bagātniekam un bija galīgi neiedomājami un neprātīgi tādam, kurš jau izputējis, musketieris kļuva aizdomīgs. Turklāt Aramisa klātbūtne, kurš bija pametis Belilu un kļuvis par Fukē galveno rīkotāju, viņa nepārtrauktā iejaukšanās superintendanta darīšanās, braucieni pie Bezmo — tas viss nodarbināja d'Artanjanu jau vairākas nedēļas.
„Tādu cilvēku kā Aramiss visvieglāk pieveikt ar zobenu rokā, — viņš domāja. — Kamēr Aramiss vēl bija karavīrs, varēja cerēt tikt ar viņu
Nimfa Kalipso — tēls Homēra „Odisejā", burve, kas dzīvoja Ogi- gijas salā, pie kuras vētra atdzina Odiseja kuģi, atgriežoties no Trojas uz dzimteni. Odisejs pavadīja pie Kalipso septiņus gadus.
galā. Tagad, kad viņu sedz divkāršas bruņas, jo viņš nēsā ari talāru, viss pagalam! Ko viņš īsti nodomājis?"
D'Artanjans gudroja:
„Ja viņš izplānojis gāzt Kolbēru un neko vairāk, tad kāda man tur darīšana? Ko viņš vēl var gribēt?"
Musketieris pakasīja pakausi, šo savu auglīgo augsni, no kuras bija nācis ne mazums spožu domu. Viņam ienāca prātā, ka būtu labi parunāt ar Kolbēru, bet draudzība un senais zvērests viņu pārāk cieši saistīja ar Aramisu. Viņš atmeta šo nodomu. Bez tam kapteinis ienīda finansistu. Viņš gribēja atklāt savas aizdomas karalim, bet Ludviķis neko nesaprastu, jo tās šķita pārāk neticamas.
Tad viņš izlēma pie pirmās izdevības runāt ar pašu Aramisu.
„Es izteikšu viņam savu neizpratni pēkšņi, negaidīti un tieši, — musketieris prātoja. — Es pratīšu aizkustināt viņa sirdi, un viņš man pateiks… jā, ko tad? Velns mani rāvis, kaut ko jau pateiks, jo tur tomēr kaut kas slēpjas!"
Mazliet nomierinājies, d'Artanjans sāka gatavoties braucienam, sevišķi rūpēdamies, lai karaļa konvojs, kas tolaik vēl bija neliels, būtu labi apbruņots un to vadītu uzticams komandieris. Pateicoties kapteiņa pūlēm, karalis iejāja Melēnā savu musketieru, šveiciešu un franču gvardu nodaļas pavadībā. Kortežs līdzinājās mazai armijai. Kolbērs ar patiesu prieku vēroja karavīrus, gan atrazdams, ka to skaitu vajadzētu palielināt vismaz par trešdaļu.
— Kāpēc? — karalis brīnījās.
— Lai izrādītu godu Fukē kungam, — Kolbērs atbildēja.
„Lai ātrāk viņu pilnīgi izputinātu," — d'Artanjans nodomāja.
Karavīri iejāja Melēnā: ievērojamākie pilsētnieki pasniedza karalim
pilsētas atslēgas un uzaicināja pagodināt pilsētu, izdzerot rātsnamā vīna kausu. Karalis nebija gaidījis tādu aizķeršanos un dusmās pietvīka.
— Kādam muļķim man jāpateicas par šo aizkavēšanos, — viņš caur zobiem nošņāca, kamēr pilsētas vecākais turēja savu runu.
— Man jau nu ne, — d'Artanjans atbildēja. — Domāju, ka Kolbēra kungam.
Kolbērs izdzirdēja savu vārdu.
— Ko d'Artanjana kungs vēlas? — viņš apvaicājās, pagriezdamies pret gaskoni.
— Es gribēju zināt, vai tas bijāt jūs, kas sarīkoja šo karaļa pacienāšanu ar vietējo vīnu?
— Jā, kungs, es.
— Tātad karalis apveltīja ar titulu tieši jūs.
— Ar kādu titulu, kungs?
— Pag… ļaujiet atcerēties… stulbenis… nē, nē… ak, jā — muļķis; tieši tā viņa majestāte nosauca to, kam jāpateicas par Melēnas vīnu.
Izšāvis šo dzēlību, d'Artanjans paplikšķināja sava zirga kaklu. Kolbēra platā seja piepūtās kā ādas maiss, kad tajā ielej vīnu. Redzēdams viņa dusmas, d'Artanjans nedomāja palikt pusceļā. Orators joprojām runāja, un karalis kļuva acīmredzami sarkanāks.
— Nudien, karali vēl ķers trieka, — musketieris flegmātiski noteica. — Kāda velna pēc jūs to visu izdomājāt, Kolbēra kungs? Jums galīgi neveicas.
— Kungs, — finansists saslējās, — šo domu man iedvesa patiesas rūpes.
— Ak tā!
— Melēna ir lieliska, brīnišķīga pilsēta, kas godīgi maksā nodokļus, tāpēc to nevajag apvainot.
— Ko jūs sakāt! Es neesmu finansists un jāatzīstas, ka sapratu jūsu rīcību pavisam citādi.
— Kā tad?
— Es nolēmu, ka jūs gribat pakaitināt Fukē kungu, droši vien viņš jau kļūst nepacietīgs, vērodams mūs no saviem torņiem.
Tas bija tiešs trāpījums. Kolbērs sašļucis pagāja nostāk. Par laimi, pilsētas vecākā runa beidzas. Karalis izdzēra vīnu, un kortežs sāka kustēties. Viņa majestāte kodīja lūpas, jo tuvojās jau vakars un līdz ar to izgaisa cerība uz pastaigu kopā ar Lavaljēru.
Galmam vajadzēja četras stundas, lai sasniegtu Vo, ievērojot visas ceremonijas. Svildams nepacietībā, Ludviķis XIV steidzināja karalienes, jo gribēja nonākt galā vēl ar gaismu; kad visi jau bija sagatavojušies doties ceļā, vēlreiz radās negaidīti šķēršļi.
— Vai karalis nepaliks nakšņot Melēnā? — Kolbērs klusi pajautāja d'Artanjanam.
Kolbēram neveicās jau visu dienu, un arī šis jautājums musketieru kapteinim nebija īsti vietā. D'Artanjans nojauta, ka viņa majestāte nezina, kur dēties. Viņš negribēja, lai karalis ierastos Vo bez kārtīgas apsardzes; pilnīgi nepieciešami bija, lai Ludviķis XIV tur ierastos ar visu konvoju pilnā sastāvā. No otras puses, viņš juta, kā nepacietīgo karali kaitināja visas šīs aizķeršanās. Kā lai tiek ārā no šīs ķibeles? D'Artanjans izmantoja Kolbēra teikto un aizveda viņu pie karaļa.
— Valdniek, — viņš ieteicās, — Kolbēra kungs jautā, vai jūsu majestāte nepaliks nakšņot Melēnā?
— Nakšņot Melēnā? Kāpēc? — Ludviķis XIV iesaucās. — Kas izdomājis tādas muļķības? Fukē mūs gaida šovakar.
— Es baidījos, ka jūsu majestāte ieradīsies Vo pārāk vēlu, — Kolbērs ātri iebilda. — Izņemot jūsu pili, karalis, atbilstoši etiķetei, nedrīkst ierasties pirms visiem nav iedalītas telpas un novietots garnizons.
D'Artanjans, klausīdamies Kolbēru, kodīja ūsas.
Sarunu dzirdēja arī abas karalienes. Viņas bija nogurušas un gribēja likties gulēt, bet galvenokārt — izjaukt karaļa pastaigu ar dāmām un de Sentenjanu; etiķete prasīja, lai pēc ierašanās princeses nekur neietu, bet galma dāmas pēc savas dežūras drīkstēja iziet paelpot svaigu gaisu.
Visas atšķirīgās tieksmes uzkrājās kā mākoņi debesīs, un bija gaidāms negaiss. Karalim nebija ūsu, tāpēc viņš nervozi kodīja savas pātagas kātu. Kā lai atrisina situāciju? D'Artanjans nevainīgi skatījās karalim mutē, Kolbērs bozās.
— Paklausīsimies, ko domā karaliene, — Ludviķis XIV paklanījās dāmām.
Šī laipnība aizkustināja Marijas Terēzes sirdi; kaut gan viņai tika dota izvēles brīvība, laipnā un augstsirdīgā karaliene atbildēja:
— Es labprāt pakļaušos viņa majestātes gribai.
— Cik ilgi mums jābrauc līdz Vo? — Austrijas Anna jautāja, apstādamās pie katras zilbes un spiezdama roku pie sāpošajām krūtīm.
— Jūsu majestāšu karietei vajadzēs ne mazāk kā stundu, pat braucot pa diezgan labiem ceļiem, — d'Artanjans pavēstīja.
Karalis pameta uz viņu skatienu.
— Viņa majestātei tas prasīs ceturtdaļstundu, — musketieris pasteidzās piebilst.
— Mēs varētu ierasties vēl gaismā, — Ludviķis XIV ieteicās.
— Konvoja izvietošana aizņems tik daudz laika, ka jūsu majestāte neko neiegūs no ātrā jājiena, — Kolbērs atgādināja.
«Divkārt muļķis, — d'Artanjans nosprieda, — ja es gribētu nomelnot tevi karaļa acīs, tad izdarītu to desmit minūšu laikā."
— Karaļa vietā es atstātu apsardzi Melēnā un dotos pie Fukē kunga, ko mēs visi labi pazīstam kā goda vīru, tikai divatā ar gvardes kapteini; tas būtu vēl diženāk un cēlāk.
Karaļa acis priekā iemirdzējās.
— Tas ir labs padoms, kundzes, — viņš palocījās karalienēm, — brauksim kā pie drauga. Sāciet nesteidzoties braukt, — viņš vērsās pie sēdošajiem karietē. — Bet mēs, kungi, uz priekšu!
Viņam sekoja pārējie jātnieki.
Kolbērs pieliecās pie zirga kakla, lai noslēptu sadrūmušo seju.
«Apmierināšos ar to, ka šovakar pat parunāšu ar Aramisu, — d'Artanjans nomurmināja, palaizdams zirgu rikšos, — turklāt Fukē ir goda vīrs, velns parāvis! Es to teicu, un jādomā, ka tā ir."
Tā iznāca, ka ap septiņiem vakarā bez taurēm un timpāniem, bez gvardes un musketieriem karalis parādījās Vo pils mūru priekšā, kur viņu jau kādu pusstundu gaidīja Fukē, noņēmis cepuri un stāvēdams savu draugu un kalpotāju ielenkumā.