Fukē pieturēja karaļa kāpsli, lai palīdzētu viņam nokāpt no zirga. Ludviķis vingri nolēca un graciozi pastiepa roku, kuru superintendants i godbijīgi noskūpstīja, neskatoties uz nelielu karaļa pretošanos.
Karalis izteica vēlēšanos pagaidīt turpat pagalmā, kamēr ieradīsies kariete ar karalienēm. To nebija ilgi jāgaida. Pēc Fukē pavēles ceļi bija savesti pilnīgā kārtībā, un no Melēnas līdz Vo nebija neviena kaut olas lieluma akmentiņa. Tādēļ kariete brauca kā pa paklāju un bez kādas kratīšanas un šūpošanas nogādāja dāmas Vo ap astoņiem vakarā. Viņas sagaidīja Fukē kundze; tobrīd aiz kokiem, statujām un vāzēm iedegās
saules spožumam līdzīga gaisma. Tās apburošais mirdzums nenodzisa, kamēr majestātes iejāja pilī.
Hronists varētu sacensties ar romānistu, aprakstīdams savā stāstā visus uzveiktās nakts brīnumus, cilvēka pārveidoto dabu, baudas un greznību, kas bija iecerēta tā, lai vienlaikus iedarbotos gan uz prātu, gan jūtām — to visu Fukē dāvāja karalim savā burvju pilī, ar kādu nevarēja lepoties neviens tā laika valdnieks.
Mēs nestāstīsim par lieliskajām dzīrēm, ko Fukē bija sarīkojis viņu majestātēm, ne arī par koncertiem un dažādām apbrīnojamām pārvērtībām; mēs attēlosim karaļa seju, kura sākumā bija jautra, atklāta un laimīga, bet drīz vien kļuva drūma, aizkaitināta un saspringta. Viņš atcerējās savu pili un savu nožēlojamo greznību, kas piederēja karalistei, bet ne viņam pašam. Luvras lielās vāzes, Indriķa II, Fransuā I un Ludviķa XI senās mēbeles un trauki bija tikai vēstures pieminekļi. Šīs vērtības bija valsts īpašums. Viss, ko karalis redzēja pie Fukē, bija vērtīgs gan materiāla, gan apstrādes dēļ; Fukē ēda no zelta traukiem, kurus tieši viņam izlēja un izkala īsti mākslinieki; Fukē dzēra tādus vīnus, kuru nosaukumus Francijas karalis nepazina; viņš dzēra no tik dārgiem kausiem, kurš viens maksāja tikpat, cik visi karaļa vīna pagrabi kopā.
Ko gan lai vēl saka par zālēm, tapetēm, gleznām, kalpiem un visāda veida pakalpiņiem? Ko lai saka par apkalpošanu tur, kur kārtība aizvietoja etiķeti, ērtības — pavēles un kur visiem, kas vien kalpoja saimniekam, augstākais likums bija viesa apmierinātība un bauda?
Visapkārt šaudījās aizņemtie kalpotāji, grozījās viesu pūlis, kuru tomēr nebija tik daudz kā kalpu, tika pasniegti neskaitāmi ēdieni, visur vīdēja zelta un sudraba vāzes; gaismas straume, nevienam nepazīstamu puķu klēpji, visa šī harmonija bija tikai īsto svētku prelūdija. Tā apbūra visus klātesošos, un viņi pauda savu sajūsmu ne tik daudz ar vārdiem vai žestiem, kā ar klusu vērību, kas liecināja, ka galminieki vairs neizjūt sava kunga pavadu.
Karaļa acis pielija asinīm, un viņš vairs neuzdrošinājās pārmīt skatienus ar savu māti. Austrijas Anna, visiedomīgākā būtne pasaulē, centās iznīcināt namatēva pūles, izrādīdama nicinājumu pret visu, ko tai piedāvāja. Turpretim jaunā karaliene bija lādzīga rakstura un zinātkāra, viņa uzslavēja Fukē, ēda ar labu apetīti un pajautāja, kā sauc dažus augļus, kas atradās uz galda. Fukē atbildēja, ka viņš pats nezinot, kā tos sauc, kaut gan augļi bija no viņa siltumnīcām un nereti viņš pats nodarbojās ar to audzēšanu, ļoti labi pārzinādams eksotisko augu valsti. Karalis saprata viņa delikāto izvairīšanos, un tā viņu pazemoja vēl vairāk. Ludviķim šķita, ka karaliene izturas nedaudz muļķīgi, bet Austrijas Anna pārāk uzpūtīgi. Pats viņš centās saglabāt mieru un atrast zelta vidusceļu starp pārmērīgu iedomību un atklātu sajūsmu.
Fukē jau to visu bija paredzējis; viņš piederēja pie cilvēkiem, kas paredz itin visu.
Karalis paziņoja, ka, atrazdamies pie Fukē kunga, viņš gribētu atkāpties no etiķetes prasībām un pusdienot kopā ar visiem. Superintendants tūlīt norīkoja, lai karalim pusdienas pasniedz atsevišķi, bet, ja tā varētu izteikties, pie kopēja galda. Ar lielu meistarību pagatavotajās pusdienās bija visi karaļa mīļākie ēdieni, viss, kas viņam garšoja. Tā kā Ludviķim bija labākā apetīte visā karalistē, tad viņš nespēja atturēties no kārdinājuma un aizbildināties, ka viņam negribas ēst.
Fukē izdarīja vēl vairāk: paklausīdams karaļa pavēlei, viņš apsēdās pie galda kopā ar visiem pārējiem, bet tiklīdz pasniedza zupu, viņš piecēlās un sāka pats apkalpot karali; Fukē kundze savukārt nostājās aiz karalienes mātes krēsla. Junonas* iedomība un Jupitera kaprīzes nespēja turēties pretī tādai laipnībai. Austrijas Anna atļāvās apēst biskvītu, pamērcēdama to sanlikārā; karalis nobaudīja visu un paslavēja Fukē:
— Superintendanta kungs, jūsu galds ir pārāks par visu.
Pēc šiem vārdiem galms ar tādu centību metās virsū gardumiem, ka viesus varētu salīdzināt ar Ēģiptes siseņu baru, kas uzbrucis zaļam laukam.
Apmierinājis ēstgribu, karalis atkal nodevās drūmām pārdomām; viņš jutās skumjš, kaut gan izlikās apmierināts, jo uzskatīja to par nepieciešamu. Sevišķi skumji viņam bija dzirdēt glaimus, ko galminieki veltīja Fukē.
D'Artanjans ēda un dzēra pēc sirds patikas; viņš dzīvi piedalījās sarunā, jokoja un ievēroja daudz ko tādu, kas viņam pēc tam ļoti noderēja.
Kad vakariņas beidzās, karalis negribēja atteikties no vakara pastaigas. Parks bija bagātīgi apgaismots. Mēness, it kā ari būtu iestājies Vo
Junona — romiešu mitoloģijā galvenā dieva Jupitera sieva.
saimnieka dienestā, sudraboja ezeru un koku galotnes, un tās mirdzēja kā briljanti un kvēloja kā fosfors. Gaiss bija patīkami vēss. Smiltīm nokaisītās ēnainās alejas pašas aicināja spert uz tām kāju. Viss bija izdevies, turklāt karalis kādā no alejas krustojumiem satikās ar Lavaljēras jaunkundzi, paguva pieskarties viņas rokai un pačukstēt: „Es jūs mīlu"; neviens to nedzirdēja, izņemot d'Artanjanu, kurš sekoja karalim, un pa priekšu ejošo Fukē.
Nemanot aiztecēja šīs burvīgās nakts stundas. Karalis lūdza viņu pavadīt uz guļamistabu. Tūlīt arī visi pārējie kļuva nemierīgi. Karalienes devās uz savu istabu flautu un teorbu* mūzikas pavadībā. Kāpdams augšup pa kāpnēm, karalis ieraudzīja savus musketierus, kurus Fukē bija atsaucis no Melēnas un uzaicinājis uz vakariņām.
D'Artanjans nomierinājās un aizmirsa savas aizdomas; viņš bija noguris, labi pavakariņojis un cerēja kaut reizi dzīvē izbaudīt īsti karaliskas viesības.
„Fukē — tas tik ir cilvēks," — viņš domāja.
Svinīgi un ar bezgalīgi daudzām ceremonijām karalis tika aizvadīts Morfeja** valstībā, kuru mums kaut mazliet jāapraksta saviem lasītājiem. Tā bija pils lielākā un skaistākā istaba. Uz augšējā kupola Lebrēns bija attēlojis gan laimīgus, gan skumjus sapņus, ko Morfijs sūta tiklab karaļiem, kā viņu pavalstniekiem. Greznajās freskās mākslinieks bija uzgleznojis visjaukāko un patīkamāko, ko vien var uzvēdīt sapņi, medu un smaržas, ziedus un nektāru, baudu un atpūtu, ar ko tie pilda mūsu sirdis. Ja vienā kupola pusē bija šī kārdinošā aina, tad otrā puse bija drūma un draudīga. Pāri plūstoši indes kausi, asmens, kas nozib virs guļošā galvas, burvji un spoki atbaidošās maskās, pustumsa, kas iedvesa lielākas šausmas nekā liesmas vai dziļa nakts — tas kontrastēja ar gleznotāja maigajiem un graciozajiem tēliem.
Pārkāpis šīs lieliskās istabas slieksni, karalis nodrebēja. Fukē tūlīt apjautājās, vai viņu kaut kas satrauc.
— Es vēlos iet gulēt, — teica nobālušais Ludviķis.
Teorba — flautas paveids, kurš bija ļoti populārs 16. gs.b. un nedaudz vēlāk.
Morfejs — seno grieķu mitoloģijā sapņu dievs.
— Vai jūsu majestāte vēlas apgulties tūlīt? Tad es atsūtīšu šurp sulaiņus.
— Nē, man vēl ar kādu jāaprunājas. Lieciet ataicināt Kolbēra kungu. Fukē paklanījās un izgāja.