D'Artanjans nezaudēja laiku velti, tas nebija viņa dabā. Viņš apjautājās par Aramisu un meklēja viņu tik ilgi, kamēr sameklēja. Pēc karaļa ierašanās Aramiss visu laiku uzturējās savā istabā, acīmredzot lai izdomātu vēl kaut ko viņa majestātes izklaidēšanas programmā.
D'Artanjans lika sevi pieteikt un sastapa Vannas bīskapu skaistā istabā, ko šeit sauca par zilo pēc tapešu krāsas. Aramiss bija Portosa un dažu epikūriešu sabiedrībā.
Viņš apskāva draugu un piedāvāja tam labāko vietu. Visi nojauta, ka musketierim jāparunā ar Aramisu divatā, tāpēc epikūrieši atvadījās un aizgāja.
Portoss nekustējās ne no vietas. Viņš bija krietni ieturējies un mierīgi gulēja savā krēslā, tā ka viņa klātbūtne sarunu nevarēja traucēt. Viņš rāmi un vienmērīgi krāca, un šīs basa mūzikas pavadībā, kas atgādināja antīko melopeju*, varēja netraucēti sarunāties.
D'Artanjans juta, ka saruna būs jāuzsāk viņam. Cīniņš, kura dēļ viņš te bija ieradies, solījās būt sīvs un ilgstošs, tāpēc musketieris uzreiz ķērās pie lietas.
— Nu, lūk, mēs esam Vo, — viņš uzsāka.
— Jā. Vai jums šeit patīk, d'Artanjan?
— Ļoti, un sevišķi man patīk mūsu saimnieks Fukē kungs.
Melopeja — senajā Grieķijā ritmisks, monotons dziedājums, kas pavada deklamāciju.
— Apburošs, vai ne?
— Augstākajā mērā.
— Runā, karalis sākumā bijis gauži vēss pret viņu, bet vēlāk nedaudz atmaidzis.
— Kāpēc „runā"? Vai tad jūs pats to neredzējāt?
— Nē, es biju aizņemts. Kopā ar tiem, kuri nupat izgāja no šejienes, mēs apspriedām visas detaļas par rītdienas izrādi un karuseļiem.
— Ak tā! Jūs te esat galvenais izpriecu rīkotājs, vai ne?
— Kā jūs zināt, dārgais, man vienmēr patikušas dažādas izdomas; es vienmēr esmu bijis sava veida dzejnieks.
— Es atceros jūsu dzejoļus. Tie bija lieliski.
— Es gan esmu tos aizmirsis, bet labprāt baudu citu dzeju, to, kuras autorus sauc par Moljēru, Pelisonu, Lafontēnu un tā tālāk.
— Ziniet, kas man iešāvās prātā šodien vakariņu laikā?
— Nē, pasakiet. Kā tad es varu uzminēt, ja jums vienmēr ir vesela kaudze ideju.
— Es nodomāju, ka īstais Francijas karalis nemaz nav Ludviķis XIV.
— Hm! — Aramiss pret savu gribu ieskatījās musketierim tieši acīs.
— Nē, nav. Karalis nav neviens cits kā Fukē.
Aramiss uzelpoja un pasmaidīja.
— Jūs tāpat kā visi citi apskaužat viņu! — bīskaps pārmeta. — Varu galvot, ka šo frāzi jūs dzirdējāt no Kolbēra kunga.
Lai izpatiktu Aramisam, d'Artanjans pastāstīja viņam par finansista neveiksmi ar nelaimīgo Melēnas vīnu.
— Kolbērs ir draņķis! — Ajamiss iesaucās.
— Taisnība gan.
— Padomājiet tikai, ka šis blēdis pēc kādiem četriem mēnešiem būs jūsu ministrs, un jūs viņam kalposiet tikpat uzcītīgi kā Rišeljē vai Mazarīni…
— Un kā jūs kalpojat Fukē kungam, — d'Artanjans iestarpināja.
— Ar to atšķirību, ka Fukē nav Kolbērs.
— Tas tiesa.
D'Artanjans izlikās, ka ir sarūgtināts.
— Kāpēc jūs domājat, ka Kolbērs pēc četriem mēnešiem būs ministrs?
— Tāpēc, ka Fukē vairs nebūs, — Aramiss bēdīgi noteica.
— Viņš būs galīgi izputināts? — d'Artanjans jautāja.
— Pilnīgi.
— Tad kāpēc jārīko svinības? — musketieris to pateica tik dabiski un labvēlīgi, ka bīskaps uz mirkli viņam noticēja. — Kāpēc jūs viņu neatrunājāt? — d'Artanjans vēl piebilda.
Pēdējie vārdi bija lieki; Aramiss atkal kļuva uzmanīgs.
— Fukē vēlējās izpatikt karalim, — viņš paskaidroja.
— Viņa dēļ izputēdams?
— Jā.
— Dīvains aprēķins!
— Nepieciešamība.
— Dārgo Aramis, es nesaprotu.
— Lai! Protams, jūs zināt, ka Kolbēra kunga naids pieaug ar katru dienu.
— Zinu, tāpat kā redzu arī to, ka Kolbērs mudina karali izrēķināties ar superintendantu.
— To jau visi ievēro.
— Un arī to, ka eksistē sazvērestība pre Fukē kungu.
— Tas arī ir vispārzināms.
— Vai tad ir dabiski, ka karalis vēršas pret cilvēku, kurš iztērējis visu savu mantu, lai sagādātu viņam prieku?
— Jā, — novilka d'Artanjans, ko sarunu biedrs nebija īsti pārliecinājis un kurš alka pavērst šo tēmu citā virzienā.
— Ir dažāda veida neprātības, — d'Artanjans turpināja, — bet jūsējās, taisnību sakot, es neatbalstu. Vakariņas, balle, koncerts, izrāde, karuselis, ūdenskritumi, uguņošanas un iluminācijas — es piekrītu, tas viss ir labi un brīnišķīgi. Bet vai tad jums ar šiem izdevumiem nepietika? Vai vajadzēja…
— Ko?
— Vai vajadzēja, piemēram, visiem jūsu cilvēkiem šūt jaunus tērpus?
— Jā, jums taisnība. Es to pašu aizrādīju Fukē kungam; viņš man atbildēja, ka, būtu viņš bagāts, tad karaļa uzņemšanai celtu pilnīgi jaunu pili, jaunu, sākot no pagrabiem līdz pat vēja rādītājiem uz jumta, ar pilnīgi jaunu iekārtu, un ka pēc viņa majestātes aizbraukšanas liktu to visu nodedzināt, lai… lai tā vairs nevarētu kalpot kādam citam.
— Tie ir murgi un nekas vairāk!
— Es viņam teicu to pašu, bet Fukē paziņoja: „Ja kāds man ieteiks būt taupīgam, es to uzskatīšu par savu ienaidnieku."
— Tad viņš ir galīgi traks! Un vēl portrets!
— Kāds portrets? — Aramiss pārjautāja.
— Karaļa portrets, pārsteigums…
— Kāds pārsteigums?
— Kura dēļ jūs no Perserēna paņēmāt audumu paraugus. D'Artanjans apklusa. Bulta bija izšauta; atlika noskaidrot, cik trāpīgi
viņš mērķējis.
— Tas bija tikai pieklājības pēc, — Aramiss atteica. D'Artanjans piecēlās, piegāja pie sava drauga, saņēma viņa rokas un,
skatīdamies tieši acīs, teica:
— Aramis, vai jūs mani vēl kaut mazliet mīlat?
— Protams.
— Tādā gadījumā izdariet man kādu pakalpojumu. Pasakiet, kādēļ jūs paņēmāt no Perserēna audumu paraugus?
— Aiziesim un pajautāsim nabaga Lebrēnam, kurš noņēmās ar šo portretu divas diennaktis, ne acu neaizvēris.
— Aramis, lai citi tam tic, bet tikai ne es…
— Nudien, d'Artanjan, jūs mani pārsteidzat!
— Esiet pret mani atklāts. Pasakiet taisnību: jūs taču negribat, lai ar mani notiek kaut kas pavisam nepatīkams?
— Dārgais draugs, tas ir neaptverami! Kādas velnišķīgas aizdomas jums radušās?
— Vai jūs ticat manam instinktam? Agrāk jūs tam ticējāt. Tad, lūk, instinkts man vēsta, ka jums ir kaut kādi slepeni nodomi.
— Man! Nodomi!
— Bez šaubām, es nevaru apgalvot, ka esmu pārliecināts.
— Protams!
— Kaut gan es neesmu pārliecināts, tomēr varu apzvērēt, ka man ir taisnība.
— Jūs mani dziļi sarūgtināt, d'Artanjan. Ja man būtu kādi slēpjami nodomi, tad es par tiem klusētu, vai ne? Toties, ja mani nodomi prasītu, lai es tos jums atklāju, tad es to izdarītu arī bez jūsu atgādinājuma.
— Nē, Aramis, mēdz būt nodomi, kurus var atklāt tikai īstajā brīdī.
— Tātad īstais brīdis vēl nav pienācis, — bīskaps smiedamies uzķēra.
D'Artanjans bēdīgi pašūpoja galvu.
— Ak, draudzība! — viņš noteica. — Tukšs vārds, vairāk nekas! Manā priekšā stāv cilvēks, kurš ļautu saplosīt sevi gabalos manis dēļ.
— Protams, — Aramiss cildenā vienkāršībā apstiprināja.
— Un šis pats cilvēks, kas manā labā ziedotu visas savas asinis, negrib man atklāt pat niecīgu savas dvēseles stūrīti. Es vēlreiz atkārtoju, ka draudzība nav nekas vairāk par ēnu, kā viss, kas spīd tikai pa gabalu.
— Nesakiet tā par mūsu draudzību, — bīskaps stingri un pārliecinoši atbildēja. — Tā nav tāda, kā jūs tikko aprakstījāt.
— Paskatieties, Aramis: mēs te esam trīs no mūsu četrinieka. Jūs mani mānāt, es turu jūs aizdomās, bet Portoss… Portoss guļ. Labs trio, vai ne? Un tas ir viss, kas mums palicis!
— D'Artanjan, varu jums teikt tikai vienu un esmu gatavs to apzvērēt pie Bībeles: es jūs mīlu tāpat kā agrāk. Ja arī reizēm es neesmu īsti atklāts pret jums, tad tas ir tikai citu, bet nevis jūsu vai manis dēļ. Visur, kur man veiksies, arī jums pienāksies daļa. Apsoliet man tādu pat labvēlību.
— Ja es nemaldos, draugs, tad jūs tikko izteicāt cildenus vārdus.
— Varbūt.
— Jūs piedalāties sazvērestībā pret Kolbēru. Ja runa ir tikai par to, pasakiet man atklāti: manās rokās ir instruments, ar kuru izraut šo zobu.
Aramiss nevarēja apslēpt nicīgu smaidu, kas pavīdēja viņa cēlajā sejā.
— Ja es arī piedalītos sazvērestībā pret Kolbēru, kas tur briesmīgs?
— Tas jums ir pārāk niecīgs mērķis, un ne jau tādēļ, lai gāztu Kolbēru, jūs izlūdzāties audumu paraugus no Perserēna. Aramis, mēs taču neesam ienaidnieki, mēs esam brāļi! Pasakiet, ko jūs esat uzsācis un, goda vārds, — ja es nevarēšu jums palīdzēt, tad zvēru, ka palikšu neitrāls.
— Es neko neesmu uzsācis.
— Aramis, iekšēja balss man saka… tā apgaismo manu prātu… Šī balss mani nekad nav piekrāpusi. Jums ir ļauni nodomi pret karali!
— Pret karali! — bīskaps iekliedzās, izlikdamies sašutis.
— Jūsu seja mani nepārliecinās par pretējo! Jā, pret karali, es saku vēlreiz.
— Un vai jūs man palīdzēsiet? — Aramiss ironiski pasmīnēja.
— Es izdarīšu vairāk par tiešu palīdzību, vairāk par neitrālu attieksmi — es jūs izglābšu!
— Jūs esat traks, d'Artanjan!
— No mums abiem es neesmu tas trakākais.
— Un… jūs mani turat aizdomās, ka vēlos nogalināt karali?
— Kas tad to apgalvo! — musketieris iebilda.
— Tad izrunāsim visu līdz galam. Ko tad, pēc jūsu domām, var nodarīt mūsu īstajam, likumīgajam karalim, ja netiek apdraudēta viņa dzīvība?
D'Artanjans neko neatbildēja.
— Bez tam jums šeit ir gvarde un musketieri, — bīskaps piebilda.
— Jums taisnība.
— Jūs atrodaties pie Fukē kunga tikpat kā savās mājās.
— Arī tiesa.
— Jums ir arī Kolbērs, kurš šobrīd iesaka karali rīkoties pret Fukē kungu tā, kā varbūt labprāt ieteiktu arī jūs, ja vien ,es neatrastos pretējā nometnē.
— Aramis, Aramis, lai Dievs dod, ka jūsu vārdi būtu nākuši no patiesa drauga mutes.
— Drauga vārdi vienmēr ir patiesi, Ja es esmu nodomājis kaut ar mazo pirkstiņu aizskart mūsu karali, Austrijas Annas dēlu, mūsu dzimtās Francijas patieso karali; ja es nedomāju dziļi noliekties viņa troņa priekšā un ja nākamā diena šeit, Vo pili,nebūs lielākā diena mana karaļa mūžā, tad lai mani ķer zibens un pērkons, es to pieņemšu kā taisnīgu sodu!
Šos vārdus Aramiss izteica, pagriezies ar seju pret alkovu. D'Artanjanam, kurš arī bija pret to atspiedies, ne prātā nenāca, ka tur kāds varētu slēpties. Patiesās jūtas, kas skanēja šais vārdos, zvēresta pārdomātais raksturs un svinīgums musketieri pilnīgi nomierināja. Viņš satvēra Aramisa rokas un sirsnīgi paspieda.
Klausīdamies pārmetumos, Aramiss nebija pat nobālējis, bet tagad, kad musketieris izteica viņam savu atzinību, bīskapa seja nosarka. Piemānīt d'Artanjanu viņam bija gods, bet iedvest uzticību — neērti un kauns.
— Vai jūs jau aizejat? — viņš jautāja, apskaudams draugu, lai tas neredzētu viņa pietvīkušo seju.
— Jā, to prasa dienests. Man jāsaņem parole naktij.
— Kur jūs gulēsiet?
— Droši vien karaļa priekštelpā. Bet Portoss?
— Ņemiet viņu līdz, viņš krāc kā lācis.
— Ak tā… Tātad viņš negulēs jūsu istabā? — d'Artanjans brīnījās.
— Nekādā ziņā. Viņam kaut kur ir sava istaba, bet es nudien nezinu,
kur.
— Lieliski! — noteica musketieris, kura aizdomas pilnīgi izgaisa, kad viņš uzzināja, ka draugi dzīvo atsevišķi.
Viņš piegrūda Portosam pie pleca. Tas nikni ierūcās.
— Ejam! — d'Artanjans viņu pasauca.
— Ā, tas esat jūs, d'Artanjan! Dārgais draugs! Kā jūs te gadījāties? Ak jā, es taču esmu svētkos Vo!
— Savā brīnišķīgajā tērpā.
— Koklēna de Voljēra kungs… tas bija ļoti laipni no viņa puses, vai ne?
— Cst! Jūs tā mīdāties, ka ielauzīsiet vēl grīdu, — Aramiss centās draugu apvaldīt.
— Tiesa, — d'Artanjans apstiprināja., — Šī istaba ir tieši virs kupola.
— Es to ieņēmu, ne jau lai pārvērstu par paukošanas zāli, — bīskaps piebilda. — Uz karaļa guļamistabas plafona attēloti miega jaukumi. Ņemiet vērā, ka mans parkets atrodas tieši virs šī plafona. Arlabunakti, draugi, pēc desmit minūtēm es jau būšu gultā.
Aramiss viņus pavadīja ar laipnu smaidu. Tiklīdz draugi bija izgājuši, viņš ātri aizslēdza durvis, aizvilka visus aizkarus un pasauca:
— Monsenjor!
Tūlīt atvērās aizbīdāmās durvis un no alkova, kas atradās aiz gultas, iznāca Filips; viņš pasmīnēja:
— Ševaljē d'Artanjanam nu gan bija aizdomas!
— Jūs sazīmējāt d'Artanjanu?
— Vēl pirms jūs viņu nosaucāt vārdā.
— Tas ir jūsu musketieru kapteinis.
— Viņš man ir dziļi uzticīgs, — Filips atteica, uzsvērdams vārdu „man".
— Viņš ir uzticīgs kā suns, bet reizēm arī kož. Ja d'Artanjans jūs nepazīs, kamēr nepazudīs otrs, varat paļauties uz viņu vienmēr; ja viņš neko neredzēs savām acīm, viņš paliks uzticīgs; bet ja ieraudzīs pārāk vēlu, tad kā jau īsts gaskonis nekad neatzīs, ka kļūdījies.
— Tā jau es domāju. Ar ko mēs atlikušajā laikā nodarbosimies?
— Jūs ieņemsiet savu novērošanas posteni un vērosiet, kā karalis liekas gulēt, tas ir, kā jūs liekaties gulēt pēc visām saīsinātās ceremonijas paražām, kā to prasa etiķete.
— Labi. Kur lai es apsēžos?
— Sēdieties uz saliekamā krēsla. Es nobīdīšu parketa dēlīti. Jūs skatīsieties caur spraugu, kas ir virs viena no viltus logiem, kuri iebūvēti karaļa guļamistabas kupolā. Vai jūs redzat?
— Jā, es redzu Ludviķi.
Filips sarāvās, kā ieraudzījis ienaidnieku.
— Ko viņš dara?
— Viņš piedāvā apsēsties kādam cilvēkam.
— Fukē kungam?
— Nē, nē, pagaidiet…
— Mans princi, atcerieties piezīmes vai portretus!
— Cilvēks, ko karalis grib apsēdināt sev blakus, ir Kolbērs.
— Kolbērs karaļa guļamistabā! — Aramiss iekliedzās. — Neiedomājami!
— Skatieties.
Aramiss paskatījās caur grīdas spraugu.
— Jā, — viņš piekrita, — jums taisnība! Tas ir Kolbērs. O, monsenjor, ko mums lemts dzirdēt un kas iznāks no šīs viņu tikšanās?
— Bez šaubām nekas labs Fukē kungam.
Princis nebija kļūdījies. Mēs jau zinām, ka Ludviķis XIV izsauca Kolbēru, un tas ieradās. Saruna sākās ar tādu labvēlības izpausmi, kādu karalis izrādīja reti kuram. Tiesa gan, viņa majestāte ar savu pavalstnieku bija divatā.
— Sēdieties, Kolbēr.
Intendants, kurš nupat vēl bija baidījies no padzīšanas, jutās bezgalīgi iepriecināts par tādu neredzētu godu, bet tomēr atteicās.
— Vai viņš pieņēma karaļa uzaicinājumu? — Aramiss jautāja.
— Nē, viņš neapsēdās.
— Paklausīsimies, princi…
Nākamais karalis kopā ar topošo pāvestu sāka cītīgi noklausīties, ko zem viņiem runāja divi vienkārši mirstīgie.
— Kolbēr, — karalis iesāka, — šodien jūs man visu laiku runājāt pretī.
— Jūsu majestāte… es to zinu.
— Lieliski! Man patīk jūsu atbilde. Jā, jūs to saprotat. Jābūt vīrišķīgam, lai paliktu pie sava.
— Es riskēju, ka jūs būsiet neapmierināts, jūsu majestāte: ja es rīkotos citādi, tad jūs nemaz nezinātu, kas īstenībā ir jūsu interesēs.
— Ak tā! Vai jums bija kāds iemesls raizēties par mani?
— Kaut vai slikta dūša, jūsu majestāte; tādas dzīres savam karali var rīkot tikai tad, ja grib lai viņš pārēdas ar visiem izsmalcinātajiem ēdieniem.
Pēc šis raupjās asprātības Kolbērs sāka apmierināti gaidīt, kādu iespaidu tā būs atstājusi. Būdams pats godkārīgākais, bet arī izsmalcinātākais cilvēks karalistē, Ludviķis XIV piedeva Kolbēram šo neveiklo joku.
— Tas gan, Fukē mani pacienāja godam. Sakiet man, kur viņš ņem naudu visiem šiem izdevumiem? Vai jūs par to esat- informēts?
— Jā, jūsu majestāte.
— Pastāstiet arī man, ko jūs zināt.
— Tas ir ļoti vienkārši. Es pārzinu viņa lieta, varētu teikt, ar precizitāti līdz vienam denjē.
— Es zinu, ka jūs ļoti labi protat rēķināt.
— Tas ir galvenais, ko var prasīt no finansu intendanta.
— Jā, bet šī īpašība visiem nepiemīt.
— Atļaujiet man pateikties par uzslavu, ko dzirdēju no jūsu lūpām, valdniek.
— Jā, Fukē ir bagāts, pat ļoti bagāts, un to zina visi.
— Kā dzīvie, tā arī mirušie.
— Ko jūs ar to gribat teikt, Kolbēra kungs?
— Dzīvie redz Fukē kunga bagātības, tā sakot, sekas, un aplaudē tām; toties mirušie labāk par mums zina arī cēloņus un apsūdz.
— Ā, tātad Fukē jāpateicas par savu bagātību noteiktiem apstākļiem?
— Nereti finansu intendanta amats rada labvēlīgus apstākļus tā izpildītājiem.
— Runājiet ar mani atklātāk, nebaidieties, mēs esam vieni.
— Es nekad un ne no kā nebaidos; mani sargā mana sirdsapziņa un mans karalis, valdniek.
Kolbērs zemu noliecās karaļa priekšā.
— Tātad, kas notiktu, ja mirušie sāktu runāt?..
— Reizēm viņi runā, jūsu majestāte. Izlasiet šo te.
— Ak, monsenjor, — Aramiss pačukstēja pie auss princim, kas stāvēja blakus viņam un baidījās palaist garām kaut vārdu no runātā, — ja jau jūs esat šeit, lai mācītos būt karalis, tad iepazīstiet arī īsti karalisku nekrietnību. Jūs novērojat ainu, kādu var iecerēt un nospēlēt tikai Dievs, vai, pareizāk sakot, pats velns. Klausieties vien, tas jums vēlāk noderēs.
Princis divkāršoja uzmanību un ieraudzīja, ka Ludviķis XIV paņem no Kolbēra vēstuli, ko tas sniedza viņam.
— Nelaiķa kardināla rokraksts! — karalis iesaucās.
— Jūsu majestātei ir lieliska atmiņa, — Kolbērs paklanīdamies piebilda.
Karalis izlasīja Mazarīni vēstuli, par kuru mūsu lasītāji jau zina no strīda starp de Ševrēzas kundzi un Aramisu.
— Es īsti nesaprotu, — ieteicās karalis, ko vēstule bija ļoti ieinteresējusi.
— Jūsu majestātei vēl nav tādu iemaņu kā finansu intendantūras ierēdņiem.
— Es redzu, ka te ir runa par naudu, kas izsniegta Fukē kungam.
— Pilnīgi pareizi, par trīspadsmit miljoniem. Tā nav maza summiņa!
— Tā. Tātad rēķinos šo trīspadsmit miljonu trūkst? Vēlreiz saku, to es nesaprotu. Kā un kāpēc iespējams tāds iztrūkums?
— Es nesaku, ka tas ir iespējams; es apgalvoju, ka tas ir acīmredzams. Ne jau es to saku, bet atskaite.
— Un kardināla vēstule norāda, kam domāta šī summa, kā arī, kas ir tās glabātājs?
— Kā redzat, jūsu majestāte.
— Iznāk, ka Fukē vēl nav atdevis šos trīspadsmit miljonus un tātad…
— Tātad, jūsu majestāte… ja jau Fukē kungs nav atdevis šo naudu, tad viņš to ir piesavinājies. Trīspadsmit miljoni vairāk kā četrkārtīgi pārsniedz izdevumus un izšķērdību, kādu jūsu majestāte varēja atļauties Fontenblo. Ja atceraties, tad tur mēs iztērējām tikai trīs miljonus.
Atdzīvināt karaļa dvēselē atmiņas par svētkiem, kuru laikā viens vienīgs Fukē vārds viņam pirmoreiz lika apjaust, ka superintendants kaut kādā ziņā ir par viņu pārāks — tā bija ļoti veikla nelietība no šī neveiklā cilvēka. Tā noskaņojis karali, Kolbērs varēja būt apmierināts. Viņš pats to juta. Karalis bija drūmāks par melnu nakti. Kolbērs gaidīja, ko viņš teiks, tikpat nepacietīgi kā Filips un Aramiss savā novērošanas punktā.
— Kolbēra kungs, vai jūs saprotat, kas no tā visa izriet? — mazliet padomājis, karalis ieteicās.
— Nē, nezinu, jūsu majestāte.
— Ja fakts par trīspadsmit miljonu piesavināšanos būtu pierādīts…
— Tas ir pierādīts.
— Es gribēju teikt — kļūtu visiem zināms.
— Domāju, ka tas varētu notikt kaut vai rīt, ja karalis…
— Ja karalis nebūtu viesos pie Fukē kunga, — Ludviķis ar pašcieņu atteica.
— Jūsu majestāte, karalis visur ir saimnieks, un jo sevišķi jau namos, kas tiek uzturēti par viņa naudu.
— Man šķiet, — Filips čukstēja Aramisam, — ja tas arhitekts, kas izplānoja šo kupolu, zinātu, kā mēs to izmantosim, tad viņš būtu uzbūvējis to kustīgu, lai tas varētu nogāzties uz galvas Kolbēram līdzīgiem neliešiem.
— Man arī tas ienāca prātā, — Aramiss atteica, — bet Kolbērs patlaban atrodas tik tuvu karalim!
— Tā gan, varētu rasties problēma par troņmantnieku…
— Un to savās interesēs izmantotu jūsu jaunākais brālis. Labāk klusēsim un klausīsimies.
— Mums nav palicis daudz ko klausīties… — jaunais princis piezīmēja.
— Kāpēc, monsenjor?
— Ja es būtu karalis, tad vairs neko nepiebilstu teiktajam.
— Bet ko jūs darītu?
— Es atliktu lēmumu līdz rītam.
Ludviķis XIV beidzot pacēla acis, un ieraudzījis, ka Kolbērs gaida, strauji mainīja sarunas tēmu.
— Kolbēra kungs, — viņš sacīja, — jau ir vēls, es likšos gulēt.
— Tā, — Kolbērs novilka, — tas nozīmē…
— Palieciet sveiks. Es paziņošu savu atbildi rīt.
— Ļoti labi, jūsu majestāte, — Kolbērs piekrita, juzdamies aizvainots, bet cenzdamies karaļa klātbūtnē neizpaust savas patiesās jūtas.
Karalis pamāja, un intendants, atpakaļ kāpdamies, virzījās uz durvīm.
— Manus kalpus! — karalis pasauca.
Kalpi ienāca guļamistabā.
Filips gribēja pamest savu novērošanas posteni.
— Vēl vienu mirkli, — Aramiss savā parastajā laipnībā viņu aizturēja, — viss tikko notikušais ir sīkumi, par ko rīt mēs vairs nedomāsim; toties karaļa izģērbšana, dodoties uz dusu — tas gan ir ārkārtīgi svarīgi, monsenjor. Mācieties, mācieties, kā jūs apgulda, jūsu majestāte. Skatieties uzmanīgi!