Vēsture pastāstīs, vai, pareizāk sakot, jau ir pastāstījusi mums par nākamās dienas notikumiem, par lielisko izklaidēšanos, kādu superintendants bija sarīkojis karalim. Tātad nākamajā dienā valdīja jautrība un visdažādākās spēles, notika pastaiga, greznas pusdienas, izrāde, kurā Portoss sev par lielu izbrīnu ieraudzīja Koklēna de Voljēra kungu, kas spēlēja farsā „Neciešamie". Vismaz tā šo komēdiju nosauca de Brasjē de Pjerfonā kungs.
Visā šīs pārsteigumiem bagātās, izkaidēm piesātinātās un spožās dienas gaitā, kad, šķiet, uz katra soļa atdzīvojās „Tūkstoš un vienas nakts" brīnumi, karalis vēl joprojām pārdzīvoja vakardienas sarunu ar Kolbēru un netika galā ar tās indi, tāpēc bija vēss, atturīgs un kluss. Nekas viņu nespēja sasmīdināt; varēja just, ka visu viņa būtni pārņēmušas dusmas, kuru iegansts slēpjas kaut kur tālu un kas pakāpeniski pieņemas spēkā, tāpat kā avots kļūst par varenu upi, uzņemdams sevī daudzās pietekas. Tikai ap pusdienlaiku karalis kļuva mazliet jautrāks. Acīmredzot viņš bija pieņēmis lēmumu.
Aramiss novēroja katru Ludviķa soli, tāpat kā katru viņa domu un noprata, ka notiks tas, ko viņš gaidīja.
Karalim droši vien gribējās atbrīvoties no šīm mokošajām un drūmajām domām, tāpēc viņš visu dienu meklēja Lavaljēras sabiedrību ar tādu pat neatlaidību kā vairījās satikties ar Kolbēru un Fukē.
Pienāca vakars. Karalis izteica vēlēšanos doties pastaigā tikai pēc kāršu spēles. Tāpēc laikā starp vakariņām un pastaigu notika kāršu spēle.
Karalis vinnēja tūkstoš pistoļu, iebāza tos kabatā un, piecēlies no kāršu galda, sacīja:
— Kungi, iziesim parkā.
Tur viņš satikās ar dāmām. Kā jau mēs tikko teicām, karalis vinnēja tūkstoš pistoļu un iebāza tos kabatā, toties Fukē pacentās pazaudēt desmit tūkstošus; tādējādi simt deviņdesmit tūkstoši livru tika galminiekiem; viņu sejas, tāpat kā karaļa apsardzes virsnieku sejas, staroja priekā.
Karaļa seja gan nepauda prieku. Neskatoties uz vinnestu, pret ko viņš citreiz nemaz nebija vienaldzīgs, viņa seja bija kā drūms negaisa mākonis. Kādā alejas pagriezienā viņu gaidīja Kolbērs. Bez šaubām, intendants te bija ieradies pēc karaļa uzaicinājuma, jo 'Ludviķis XIV, kas visu dienu bija vairījies no viņa, tagad pamāja, lai viņš seko, un abi kopā iegāja parkā.
Arī Lavaljēra redzēja karaļa saraukto pieri un kvēlojošās acis. Iemīļotā dvēselē nebija neviena stūrīša, kurā neiespiestos viņas mīlestība, tāpēc viņa nojauta, ka šīs slēptās dusmas nesīs kādam nelaimi. Kā žēlsirdības eņģelis Luīze nostājās pretī šai atriebībai.
Pēc ilgās neredzēšanās meitene parādījās karaļa priekšā tik satraukta, samulsusi un skumja, ka Ludviķis, būdams sliktā garastāvoklī, iztulkoja to sev par ļaunu.
Viņi bija vieni vai gandrīz vieni, jo Kolbērs, ieraudzījis jaunavu, godbijīgi atpalika kādus desmit soļus. Karalis piegāja Lavaljērai, saņēma viņas roku un jautāja:
— Vai jūs neuzskatīsiet par nekautrību, ja apvaicāšos, kas jums noticis? Jūs nopūšaties, jūsu acis ir miklas…
— O, jūsu majestāte, ja es nopūšos un manas acis ir miklas, beidzot, ja es esmu bēdīga, tad cēlonis ir jūsu skumjas.
— Manas skumjas! Jaunkundz, jūs maldāties. Es nejūtos skumjš, bet gan pazemots.
— Pazemots! Ko es dzirdu? Kā tas iespējams?
— Jaunkundz, tur, kur es atrodos, neviens cits nedrīkst un nevar būt kungs. Bet paskatieties tikai t- vai tad mani, Francijas karali, ar savu spožumu neaizēno šejienes karalis? O, — viņš turpināja caur sakostiem zobiem un dūres sažņaudzis, -r kad es tikai iedomājos, ka šis valdnieks, šis karalis patiesībā ir neuzticams kalps, kurš lepojas, pacēlies pāri vi- siera, ar man nolaupīto… Es pārvērtīšu šim negodīgajam ministram viņa svinības sērās, un Vo nimfa, kā izsakās Fukē dzejnieki, to ilgi atcerēsies!
— Jūsu majestāte!
— Vai tikai jaunkundze nevēlas nostāties Fukē kunga pusē? — Ludviķis XIV nepacietīgi noprasīja.
— Nē, jūsu majestāte, es tikai jautāšu: vai jūsu informācija ir patiesa? Jūsu majestāte jau no pieredzes zina, kā vērtējamas galma tenkas un apvainojumi.
Ludviķis XIV paaicināja Kolbēru tuvāk.
— Runājiet jūs, Kolbērs kungs, jo man šķiet, ka Lavaljēras jaunkundzei vēl nepieciešams jūsu apliecinājums, lai noticētu savam karalim. Paskaidrojiet jaunkundzei, ko Fukē ir izdarījis, bet jūs, jaunkundz, esiet tik laipna un, lūdzu, uzklausiet viņu. Tas neaizņems daudz laika.
Kāpēc Ludviķis XIV tik neatlaidīgi vēlējās, lai Lavaljēra uzklausa Kolbēru? Iemesls bija ļoti vienkāršs: viņa paša sirds vēl nebija īsti nomierinājusies, un prāts šaubījās; viņš nojauta kādu drūmu, tumšu, samudžinātu un nesaprotamu intrigu, kas slēpās aiz notikuma ar trīspadsmit miljoniem, un viņam gribējās, lai Lavaljēras tīrā dvēsele sašustu par zādzību un kaut ar vienu vārdu atbalstītu lēmumu, ko viņš bija pieņēmis, bet vēl svārstījās realizēt.
— Kungs, runājiet, — Lavaljēra lūdza pienākušo Kolbēru, — runājiet, ja jau karalis vēlas, lai es jūs uzklausītu. Pastāstiet, kāds ir Fukē kunga noziegums?
— O, tas nav pārāk nopietns, jaunkundz, — šī drūmā persona atbildēja, — viņš tikai atļāvās nodot uzticību…
— Runājiet taču, Kolbēr, bet, kad jūs būsiet visu pateicis, atstājiet mūs un brīdiniet ševaljē d'Artanjanu, ka man jādod viņam kāda pavēle, — karalis pārtrauca Kolbēru.
— Ševaljē d'Artanjanu! — Lavaljēra iesaucās. — Kāpēc jābrīdina ševaljē d'Artanjans? Es jūs lūdzu, valdniek, pasakiet, kāpēc tas vajadzīgs?
— Kāpēc? Lai arestētu šo titānu, kas kļuvis pārāk iedomīgs un, kā jau teikts viņa dzīvē, grasās uzrāpties manās debesīs.
— Viņa namā?
— Kāpēc gan ne? Ja viņš ir vainīgs, tad vainīgs arī atrazdamies savā namā, tāpat kā jebkurā citā vietā.
— Arestēt Fukē kungu, kurš izputina sevi, lai parādītu godu savam karalim?
— Jaunkundz, man patiešām šķiet, ka šis nodevējs atradis sev dedzīgu aizstāvi jūsu personā.
Kolbērs klusi ieķiķinājās. Karalis apgriezās un uzmeta viņam skatienu.
— Jūsu majestāte, es neaizstāvu Fukē kungu, bet gan jūs.
— Mani?.. Vai tā jūs mani aizstāvat?
— Jūsu majestāte, jūs iemantosiet negodu, ja dosiet tādu pavēli.
— Es iemantošu negodu! — karalis nobālēja no niknuma. — Patiešām, jaunkundz, jūsu vārdi skan pārāk dedzīgi.
— Dedzīgi nav vis vārdi, bet mana kalpošana jums,, jūsu majestāte, — meitene cildeni atbildēja. — Tādā pat dedzībā es ziedotu arī savu dzīvību.
Kolbērs kaut ko noburkšķēja. Tad Lavaljēra, kas parasti bija bikla kā jēriņš, lepni saslējās, un viņas degošais skatiens piespieda intendantu apklust.
— Kungs, — viņa ierunājās, — ja karalis rīkojās taisnīgi, vai arī viņa netaisnība skar tikai mani vai man tuvos cilvēkus, tad es ciešu klusu; turpretim, ja karalis, cenšoties darīt labu man pašai vai man tuvajiem, rīkojas nepareizi, es viņam to pasaku.
— Jaunkundz, man šķiet, ka es arī mīlu karali, — Kolbērs uzdrošinājās iebilst.
— Jā, kungs, mēs abi viņu mīlam, bet katrs citādi, — Lavaljēra atbildēja tādā balsī, ka jaunā monarha sirds ietrīsējās. — Es viņu mīlu tik stipri, ka visi to jau zina, un tik nesavtīgi, ka arī pats karalis nešaubās par manu mīlestību. Viņš ir mans kungs un karalis, es — viņa padevīgā kalpone, un tas, kurš ievaino viņa godu, skar arī manu dzīvību. Es saku vēlreiz — cilvēki, kas karalim iesaka arestēt Fukē viņa paša mājā, liek viņa majestātei Francijas karalim rīkoties bezgodīgi.
Kolbērs nodūra galvu: viņš juta, ka karalis vairs nav viņa pusē. Tāpat ar nodurtu galvu viņš nočukstēja:
— Kundze, es vēlētos piebilst vēl tikai vienu vārdu…
— Nesakiet neko, jo es neklausīšos. Ko jūs varat man pateikt? Ka Fukē kungs izdarījis noziegumu? Es jau to zinu, jo karalis tā teica. Ja viņš sacīja: „Es tam ticu", — tad man nevajag vēl no svešas mutes dzirdēt: „Es galvoju". Kaut arī Fukē būtu vislielākais nelietis, es tik un tā atkārtošu visiem dzirdot, ka viņam jābūt neaizskaramam, jo karalis ir viņa viesis. Pat ja viņa mājā būtu zaņķis un Vo — bandītu un naudas viltotāju midzenis, viņa māja ir svēta, neaizskarama pils, jo tajā mīt viņa sieva un šo patvērumu neuzdrošinātos apgānīt pat algoti slepkavas!
Lavaljēra apklusa. Neskatoties uz visu, karalis neviļus apbrīnoja viņu. Meitenes dedzīgie vārdi un cēlā aizstāvība viņu bija uzveikusi. Nevienādā cīņa lika Kolbēram sašļukt. Karalis nopūtās, pašūpoja galvu un, pastiepis Lavaljērai roku, maigi teica:
— Jaunkundz, kādēļ jūs man uzbrūkat? Mēs nezinām, ko šis nelietis var izdarīt jau rīt, ja es ļaušu viņam šodien uzelpot?
— Ak Dievs, vai tad viņš vienmēr nebūs jūsu rokās?
— Bet ja nu viņš izslīdēs no rokām un aizbēgs? — Kolbērs iekliedzās.
— Tad, kungs, karalis iemantos slavu, ka ļāvis Fukē kungam aizbēgt. Jo smagāka ir Fukē kunga vaina, jo spožāka būs viņa majestātes karaļa slava salīdzinājumā ar noziedznieka zemiskumu un aptraipīto godu.
Ludviķis noskūpstīja Luīzes roku un noslīga viņas priekšā ceļos.
„Es esmu pagalam," — Kolbērs nodomāja.
Jau pēc mirkļa viņa seja atplauka.
„Nekā, pagaidām vēl ne," — viņš sev teica.
Kamēr karalis kuplo liepas zaru pavēnī apskāva Lavaljēru, neizsakāmas mīlestības pārpilns, Kolbērs rakņājās pa savu kabatas portfeli un beidzot izvilka no tā viegli nodzeltējušu papīru, kas bija salocīts kā vēstule un kas acīmredzot bija ārkārtīgi svarīgs, jo intendants pasmīnēja, skatīdamies uz to. Tad viņš uzmeta ļaunu skatienu brīnišķīgajam pārim — karaļa un jaunavas stāviem, kurus pēkšņi apgaismoja tuvojošos lāpu gaisma.
Ludviķis pamanīja lāpu gaismas atspīdumu Lavaljēras jaunkundzes kleitas baltajā zīdā.
— Paliec sveika, Luīz! — viņš čukstēja. — Mēs vairs neesam vieni!
— Kundze, kundze, šurp nāk! — Kolbērs piebalsoja, lai pasteidzinātu meiteni.
Luīze ātri pazuda starp kokiem un, kad karalis piecēlās kājās, Kolbērs ieteicās:
— Ak vai, Lavaljēras jaunkundzei kaut kas izkritis.
— Kas? — karalis noprasīja.
— Kaut kas balts — papīrs vai vēstule, paskatieties pats, jūsu majestāte.
Karalis ātri pieliecās un pacēla vēstuli, ko tūlīt pat sažņaudza rokā. Tobrīd tumšā aleja pielija ar lāpu gaismu.