Ludviķa XIV apņēmību nekavējoši rīkoties, ko viņam jau bija likusi apšaubīt Lavaljēra, galīgi satrieca spožā gaisma, saimnieka nemitīgā vēlme viņam iztapt un aizvien jaunie pagodinājumi, ko Fukē bija sarīkojis karalim.
Viņš paskatījās uz Fukē gandrīz vai ar atzinību — tas taču bija superintendants, kurš bija iemesls, lai Lavaljēra varētu parādīt savu augstsirdību un cildenumu un nodemonstrēt savu varu pār viņa sirdi.
Pienāca kārta pēdējiem brīnumiem. Tiklīdz Fukē bija pavadījis karali līdz pilij, no Vo pils kupola izšāvās milzīga liesma, ko pavadīja vareni grāvieni. Kā žilbinošs saullēkts tā līdz pēdējam sīkumam apgaismoja puķu dārzu blakus pilij.
Sākās uguņošana. Kolbērs stāvēja pārdesmit soļu attālumā no karaļa, ko bija ielenkuši un par kuru rūpējās svinību rīkotāji, un centās ar savas ļaunās gribas palīdzību panākt, lai karalis atgriežas pie domām, kas viņu pavisam nesen bija satraukušas un kuras patlaban bija izgaisinājusi lieliskā izrāde.
Kad karalis jau grasījās pasniegt roku Fukē, viņš pēkšņi atcerējās papīru, kuru Lavaljēra bēgdama droši vien bija izmetusi.
Aizvien spožāko raķešu gaismā, kuras izraisīja skaļus sajūsmas saucienus visos apkārtējos ciematos, karalis ķērās pie vēstules lasīšanas. Sākumā Ludviķis iedomājās, ka tā ir viņam adresēta Luīzes mīlestības vēstule.
Jo tālāk viņš lasīja, jo bālāks kļuva; viņa nāves bālā saniknotā seja, tūkstošiem daudzkrāsainu raķešu apspīdēta, izskatījās tik drausmīga, ka liktu nodrebēt katram, kas varētu iedziļināties drūmas kaislības izmocītajā sirdi. No šī brīža karaļa niknumu un nevaldāmo greizsirdību nekas vairs nespēja apvaldīt. Kopš atklājās šausmīgā patiesība, viņam vairs nekas neeksistēja: viņš vairs nepazina ne godu, ne dvēseles maigumu, ne viesa pienākumus.
Vēl tikai mazliet, un negantās sāpes, kas plosīja viņa sirdi, kura nebija tik norūdīta, lai glabātu savas ciešanas sevī, vēl mazliet — un viņa izmisīgais sauciens liktu ķerties sardzei pie ieročiem.
Kolbēra viltīgi piespēlētā vēstule, kā jau lasītājs droši vien uzminējis, bija tā pati, kura pazuda no Fontenblo kopā ar veco sulaini Tobiju pēc Fukē neveiksmīgā mēģinājuma iekarot Lavaljēras jaunkundzes sirdi.
Fukē ievēroja karaļa bālumu, bet, protams, nevarēja uzminēt tā cēloni. Toties Kolbērs zināja, ka to izraisījušas niknas dusmas, un priecājās par negaisa tuvošanos.
Fukē balss jauno karali iztraucēja no drūmajām pārdomām.
— Kas jums notika? — superintendants līdzjūtīgi apvaicājās.
— Nekas.
— Baidos, ka jūs neesat īsti vesels, jūsu majestāte.
— Es patiešām nejūtos labi, kā jau jums teicu, bet nav nekā nopietna.
Nesagaidījis uguņošanas beigas, karalis devās uz pili. Fukē viņam sekoja. Viņiem līdz devās arī visi pārējie. Pēdējās raķetes izkvēloja skumjā vientulībā.
Superintendants vēlreiz mēģināja uzzināt, kā karalis jūtas, bet nesaņēma nekādu atbildi. Viņš nolēma, ka Ludviķis un Lavaljēra parkā sastrīdējušies un šķīrušies dusmās, un tagad karalis, kaut gan viņam parasti dusmas ātri pārgāja, zinādams, ka mīļotā ir nikna uz viņu, ienīst visu pasauli. Šī doma Fukē nomierināja. Kad karalis vēlēja viņam labunakti, viņš atbildēja ar draudzīgu un līdzjūtīgu smaidu.
Arī pēc tam karalis nevarēja palikt vienatnē. Viņam vēl bija jāiztur gara vakara noģērbšanās ceremonija. Bez tam nākamajā dienā bija paredzēta aizbraukšana, un viesim vajadzēja pateikties saimniekam un būt pret viņu laipnam, lai kompensētu iztērētos divpadsmit miljonus.
Un tomēr vienīgais, ko Ludviķis atvadoties spēja pateikt Fukē, bija:
— Fukē kungs, jūs vēl par mani dzirdēsiet. Esiet tik laipns un atsūtiet pie manis ševaljē d'Artanjanu.
Karalis tik ilgi bija pūlējies apvaldīt savas dusmas, ka tagad viņa asinis uzvirmoja divkārt stipri, un viņš gandrīz bija gatavs likt Fukē nodurt, kā viņa priekštecis Francijas tronī bija izdarījis ar maršalu d'Ankru. Šo drausmīgo domu slēpa viens no tiem karaļa smaidiem, kuri rada apvērsumus galmā, tāpat kā zibens nāk pirms pērkona.
Fukē noskūpstīja Ludviķa roku. Tas nodrebēja, bet tomēr atļāva Fukē lūpām skart savu roku.
Pēc piecām minūtēm d'Artanjans, kam bija paziņota karaļa pavēle, ienāca Ludviķa guļamistabā.
Aramiss un Filips sēdēja augšā savā istabā un klausījās tikpat uzmanīgi kā iepriekšējā vakarā.
Karalis negaidīja, kamēr musketieris pienāk pie viņa krēsla, bet pats devās tam pretim.
— Nodrošiniet, lai te neviens neienāk, — viņš pavēlēja.
— Labi, jūsu majestāte, — atsaucās musketieris, kurš jau sen bija ievērojis karaļa izmocīto seju.
Viņš pavēlēja pie durvīm stāvošajam sargkareivim un, atgriezies pie karaļa, jautāja:
— Kas noticis, jūsu majestāte?
— Cik cilvēku ir jūsu rīcībā? — karalis izmeta, neatbildēdams uz d'Artanjana jautājumu.
— Kādam nolūkam, jūsu majestāte?
— Cik jums ir cilvēku? — karalis atkārtoja, piesperdams kāju.
— Kopā ar mani ir musketieri.
— Vēl!
— Divdesmit gvardu un trīsdesmit šveiciešu.
— Cik jums vajag, lai…
— Lai? — musketieris atkārtoja, mierīgi skatīdamies ar savām izteiksmīgajām acīm uz karali.
— Lai arestētu Fukē kungu?
D'Artanjans izbrīnā atkāpās.
— Arestētu Fukē kungu! — viņa balss ieskanējās skaļāk.
— Jūs arī teiksiet, ka tas nav iespējams! — galīgi saniknotais karalis iesaucās.
— Es nekad neesmu apgalvojis, ka kaut kas ir neiespējami, — d'Artanjans jutās aizskarts.
— Tādā gadījumā rīkojieties!
D'Artanjans apsviedās uz papēžiem un devās uz durvju pusi. Līdz tām nebija tālu jāiet. Viņš sasniedza durvis jau pēc sešiem soļiem un pēkšņi apstājās.
— Piedodiet, jūsu majestāte, — viņš ieteicās.
— Kas tad vēl?
— Lai izdarītu šo arestu, man vajadzīga rakstiska pavēle.
— Kādēļ? No kura laika tad nepietiek ar karaļa vārdu?
— Karaļa dusmās izteiktais vārds varbūt mainīsies, dusmām pārejot.
— Neizlocieties, mans kungs! Jūs par kaut ko domājat.
— O, es vienmēr par kaut ko domāju un diemžēl par to, par ko citi nedomā, — d'Artanjans pārdroši atteica.
— Ko jūs domājat? — karalis iesaucās.
— Lūk, ko, jūsu majestāte. Jūs liekat arestēt cilvēku, kaut gan esat viņa viesis: tas liecina par dusmām. Kad tās pāries, jūs nožēlosiet. Tāpēc es gribu, lai tad varētu jums parādīt jūsu paša parakstu. Ja tas vairs neko citu nelīdzēs, tad vismaz parādīs jums, ka karalis nedrīkst atļauties tā dusmoties.
— Nedrīkst- atļauties tā dusmoties! — karalis nikni iekliedzās. — Mans tēvs un vectēvs arī dusmojās, varu zvērēt pie Dieva!
— Jūsu tēvs karalis un jūsu vectēvs karalis dusmojās tikai paši savās mājās.
— Karalis ir saimnieks visur, un viņš visos namos ir mājās.
— Tie ir ļišķa vārdi un droši vien nāk no Kolbēra kunga. Tā nav taisnība. Svešā namā karalis var justies kā saimnieks, tikai padzinis īsto saimnieku.
Karalis niknumā kodīja lūpas.
— Kā tad tā! — d'Artanjans turpināja. — Cilvēks sevi galīgi izputinājis, lai sagādātu jums prieku, bet jūs gribat viņu arestēt! Valdniek, ja mans vārds būtu Fukē un ar mani tā apietos, es norītu desmit raķešu pulveri un pieliktu uguni, lai mani sarausta gabalos kopā ar visu apkārt. Bet lai jau notiek pēc jūsu prāta, ja jūs tā vēlaties.
— Ejiet! Vai jums ir pietiekoši daudz cilvēku?
— Jūsu majestāte, vai patiešām jūs domājat, ka es ņemšu sev līdz kaut vienu kaprāli? Fukē kunga arests ir tāds sīkums, ka to varētu izdarīt pat bērns. Tas ir tāpat kā izdzert absinta glāzīti. Tikai mazliet jāsaviebjas, un viss ir izdarīts.
— Bet ja nu viņš iedomājas pretoties?
— Viņš? Ko jūs! Kāpēc pretoties, ja viņu pagodina, padarot par mocekli! Ja viņam būtu palicis kaut miljons, par ko es ļoti šaubos, varu zvērēt, ka viņš to atdotu ar vislielāko prieku, lai viss beigtos tieši tā. Es jau eju, jūsu majestāte.
— Pagaidiet! Viņa arestam nedrīkst būt liecinieki.
— Tas jau ir grūtāk.
— Kāpēc?
— Tāpēc ka nav nekā vienkāršāka kā pieiet pie Fukē kunga, ko ielenkuši tūkstošiem sajūsminātu cilvēku, un pateikt: „Kungs, karaļa vārdā es jūs arestēju". Turpretim sekot viņam pa pēdām turp un atpakaļ, mēģināt viņu kā šaha figūru iedzīt kādā kaktā, lai no turienes vairs nebūtu izejas, nolaupīt viesiem un arestēt tā, lai neviens nedzirdētu viņa skumjās nopūtas — lūk, tas rada patiesas grūtības un visu ārkārtīgi sarežģī. Galvoju, ka pat visveiklākie cilvēki nespētu to izdarīt.
— Piebilstiet vēl: „Tas nemaz nav iespējams!" — tā būs ātrāk un vienkāršāk. Ak, mans Dievs, vai patiešām ap mani ir tikai cilvēki, kuri man neļauj rīkoties, kā es vēlos!
— Es jūs nekavēju. Vai tad es jums to neteicu?
— Apsargājiet Fukē kungu līdz rītam, tad es jums paziņošu savu lēmumu.
— Tiks izpildīts, jūsu majestāte.
— Ierodieties manas rīta tualetes laikā pēc pavēles.
— Atnākšu.
— Tagad atstājiet mani vienu.
— Vai jums nav vajadzīgs pat Kolbēra kungs? — musketieru kapteinis dzēlīgi apvaicājās pirms aiziešanas.
Karalis sarāvās. Viņu tā bija pārņēmušas domas par atriebību, ka viņš jau bija aizmirsis Kolbēra izteiktos apvainojumus superintendantam.
— Neviens, vai dzirdat, neviens! Atstājiet mani!
D'Artanjans izgāja. Karalis pats aizvēra durvis un sāka mētāties pa istabu kā ievainots vērsis, ko tracina iedurtie dunči. Beidzot viņš sāka atvieglot savu sirdi, raidot izsaucienus:
— Ak tu nelietis! Viņš ne tikai apzog mani, bet vēl par manu paša zeltu uzpērk manus personīgos sekretārus, draugus, ģenerāļus, māksliniekus! Viņš man atņem pat iemīļoto! Tad lūk, kāpēc šī nodevēja tik karsti viņu aizstāvēja! Viņa to darīja aiz pateicības… Kas zina, varbūt pat aiz mīlestības!
Mirkli viņš gremdējās šais skumjajās pārdomās.
„Tas ir satīrs! — viņš domāja dziļā niknumā, kādu parasti jūt jaunekļi pret vecākiem cilvēkiem, kas vēl domā par mīlestību. — Kā fauns viņš dzenas pakaļ sievietēm, viņš ir izvirtulis, kurš apber tās ar zeltu un briljantiem un kuram vienmēr pie rokas ir mākslinieks, lai gleznotu viņa mīļākās seno dieviešu izskatā."
Karalis izmisumā trīcēja.
— Viņš visu aptraipa! — elpai aizraujoties,' Ludviķis turpināja. — Fukē pazudina visus! Viņš mani pieveiks! Šis cilvēks ir pārāk spēcīgs! Viņš ir mans nāvīgākais ienaidnieks! Viņam jākrīt! Es viņu ienīstu! Jā, jā, ienīstu, ienīstu!
To teikdams, viņš trakās dusmās dauzīja sava krēsla balstu, gan atkrizdams krēslā, gan atkal pielekdams kājās.
— Rīt!.. O, tā būs laimīga diena! — viņš čukstēja. — Kad uzlēks saule, viņš apjautīs, ka tikai es varu sacensties ar viņu, bet viņš… viņš kritīs tik zemu, ka visiem beidzot būs jāatzīst, uz ko spējīgas manas dusmas, un ka es esmu varenāks par viņu.
Galīgi zaudējis savaldīšanos, karalis ar dūres triecienu apgāza galdiņu, kas stāvēja pie viņa gultas un, gandrīz raudādams un niknumā aizelsdamies, tāpat apģērbies iemetās gultā, lai bezspēcīgā niknumā plosītu palagus un ļautu savam ķermenim atpūsties.
Gulta zem viņa svara iečīkstējās, un Morfeja valstībā iestājās kapa klusums, ja neņem vērā dažas aprautas nopūtas, kas izlauzās no karaļa krūtīm.