Pamazām niknums, kas kvēloja karaļa sirdī pēc Fukē vēstules izlasīšanas, pagaisa nogurumā pēc vētrainiem piedzīvojumiem. Spēka un veselības pārpilnā jaunība tūlīt pat tiecās atgūt zaudēto; jaunība nepazīst ilgstošu bezmiegu, kas nelaimīgajiem, kuri to iepazinuši, padara mocoši saprotamu mītu par Prometeja atkal un atkal ataugošajām aknām*.
Ja cilvēks brieduma gados vai gadu nastas saliekts sirmgalvis nelaimē aizvien no jauna atgriežas pie savām skumjām, tad jauneklis, kuram pēkšņi uzbrukušas bēdas, aizelšas kliedzienos un nevienlīdzīgajā cīņā, tāpēc jo drīzāk ļauj sevi pieveikt nežēlīgajam ienaidniekam, ar kuru pūlējies cīnīties. Toties zemē notriekts, viņš vairs necieš.
Ludviķis jutās pieveikts jau pēc ceturtdaļstundas; viņš vairs nevīstīja dūres, un viņa skatiens vairs necentās iznīcināt neredzamos pretiniekus, viņš vairs neapveltīja ar nikniem vārdiem Fukē un Luīzi. Viņa trakums pārgāja izmisumā un pēc tam pilnīgā atslābumā.
Sākumā viņš gultā raustījās konvulsijās, bet pamazām rokas bezspēcīgi nokārās gar sāniem. Galva uz mežģīnēm rotātajiem spilveniem aprima, pārgurušais ķermenis laiku pa laikam nodrebēja vieglās trīsās, krūtis jau retāk izdvesa nopūtas.
Dievs Morfejs, kurš valdīja pār šīm elpām, kas saucās viņa vārdā, piesaistīja karaļa no dusmām un asarām piesarkušās acis, Morfejs kaisīja pār viņu savas magones, un beidzot Ludviķis mierīgi aizvēra acis un aizmiga.
Kā vēsta antīkie mīti, Zevs sodīja Prometeju par nepaklausību dieviem. Ar šķēpa caurdurtām krūtīm Prometejs tika piekalts pie klints. Katru rītu pie titāna atlidoja ērglis, kurš knābāja viņa aknas. Pa nakti aknas atkal atauga, tāpēc mokas ilga tūkstošiem gadu, kamēr Hērakls nogalināja ērgli un atbrīvoja titānu.
Kā bieži pirmajā maigajā un vieglajā snaudā viņam pēkšņi likās, ka ķermenis paceļas kaut kur virs gultas, bet dvēsele virs zemes un uz aba- žūra uzgleznotais dievs Morfejs vēro viņu pavisām cilvēcīgām acīm; zem kupola kaut kas mirdzēja un kustējās; drūmo sapņu gleznojumi uz mirkli pabīdījās sāņus, un parādījās cilvēka seja ar roku pie lūpām, kas domīgi visu vēroja. Dīvaini — šis cilvēks bija tik līdzīgs karalim, ka Ludviķim likās, it kā viņš vērotu sevi pašu spogulī. Vienīgā atšķirība, ka seja, ko redzēja Ludviķis, pauda dziļas skumjas.
Tad viņam šķita, ka kupols pamazām it kā attālinās, un Lebrēna gleznotās alegoriskās figūras un to atribūti kļūst aizvien tumši un mazāki. Neseno nekustīgumu nomainīja maiga, vienmērīga šūpošanās, kā kuģim, kas peld pa viļņiem. Karalis acīmredzot sapņoja, un šai sapnī zelta kronis uz gultas aizkara attālinājās, tāpat kā kupols virs gultas, tādēļ izskatījās, it kā spārnotais ģēnijs, kas abām rokām turēja šo kroni, veltīgi aicina atpakaļ lejup slīdošo karali.
Gulta slīdēja aizvien zemāk un zemāk. Ludviķis vaļā acīm vēroja šo halucināciju. Karaļa istabu apgaismojums kļuva blāvs un beidzot ap Ludviķi valdīja drūms, neizskaidrojams aukstums. Vairs nebija ne fresku, ne apzeltījuma, ne smagā samta aizkara, tikai netīri pelēkas sienas un aizvien vairāk sabiezējusī krēsla. Gulta turpināja slīdēt, un pēc minūtes, kas karalim likās kā mūžība, viņš atradās kādā tumšā un aukstā telpā. Te beidzot gulta apstājās. Karalis vēl varēja saskatīt gaismu no savas istabas, bet tagad tā šķita tāda, it kā viņš no dziļas akas skatītos saules gaismā.
„Man rādās murgi! — Ludviķis nodomāja. — Laiks mosties! Es mostos!"
Katrs pārdzīvojis sajūtu, par kuru mēs stāstām; visas cilvēka spējas grimst dziļā tumsā, un tikai viens apziņas gaismas stariņš liek katram cilvēkam mocošu murgu vidū sev teikt: „Tie visi ir nieki, tas ir sapnis."
To pašu sev teica arī Ludviķis XIV, bet, pateicis „es mostos", viņš ievēroja, ka ne tikai neguļ, bet viņam pat acis ir vaļā. Viņš paskatījās visapkārt. Labajā un kreisajā pusē karalis pamanīja divus apbruņotus vīrus platos apmetņos un maskās.
Viens no viņiem turēja rokā nelielu lukturi, kura gaisma apspīdēja tik drūmu ainu, kādā neviens karalis sevi nevarētu iedomāties.
Ludviķis nolēma, ka sapnis pārāk ieilgst un pietiks pakustināt roku vai ierunāties, lai tas izgaistu; viņš izlēca no gultas un atklāja, ka zem viņa kājām ir mitra zeme. Tad, vērsdamies pie tā, kurš turēja lukturi, viņš ierunājās:
— Kas te notiek, kungs, un kas tā iedomājies pajokot?
— Tas nav joks, — dobjā balsi atbildēja cilvēks ar lukturi.
— Vai jūs esat no Fukē kunga ļaudīm? — mazliet apmulsis par tādu atbildi, karalis jautāja.
— Nav svarīgi, kam mēs kalpojam, — noslēpumainais rēgs atteica. — Jūs esat mūsu rokās, un ar to pietiek.
Karalis drīzāk nepacietīgi nekā nobijies pagriezās pret otru masku.
— Ja tā ir komēdija, — viņš atsāka, — tad sakiet Fukē kungam, ka man tā šķiet nepiedienīga un es pieprasu, lai tā tiktu nekavējoties pārtraukta.
Otrs maskotais, kuru karalis uzrunāja tagad, bija milzīga auguma un varenas miesasbūves cilvēks. Viņš stāvēja taisni un nekustīgi kā marmora bluķis.
— Kas ir? — karalis piecirta kāju. - Kāpēc jūs klusējat? Kāpēc neatbildat man?
— Mēs nemaz nedomājam jums atbildēt, cienītais, — milzis skanīgā balsī noteica, — mums nav ko atbildēt, varbūt vienīgi, ka jūs esat pirmais starp neciešamajiem un Koklēna de Voljēra kungs nezin kāpēc aizmirsis jūs attēlot savā lugā.
— Ko galu galā no manis vēlas? — Ludviķis nikni iesaucās un sakrustoja rokas uz krūtīm.
— To jūs uzzināsiet mazliet vēlāk, — cilvēks ar lukturi atbildēja.
— Kur es atrodos?
— Paskatieties apkārt.
Ludviķis mēģināja kaut ko saskatīt, bet luktura gaismā viņš ieraudzīja tikai mitras sienas, uz kurām šur tur vīdēja gliemežu gļotainās pēdas.
— Ā, tas ir cietums!
— Nē, pazeme.
— Un kur tā ved?
— Sekojiet mums.
— Es nekustēšos ne no vietas.
— Ja jūs sāksiet dumpoties, mans jaunais draudziņ, — ierunājās spēcīgākais, — es jūs vienkārši ievīstīšu apmetnī un, ja jūs tajā nosmaksiet, jo ļaunāk jums pašam, goda vārds!
To teikdams, viņš pacēla apmetņa stūri, ar kuru bija draudējis karalim. No tā pabāzās ārā tāda roka, par kādu nekaunētos pat Krotonas Milons, it īpaši jau nu tai dienā, kad viņam ienāca prātā nelaimīgā doma ar rokām pārplēst savu pēdējo ozolu.
Karalis nobijās no vardarbības. Viņš saprata, ka nonācis tādu cilvēku rokās, kuri jau aizgājuši pārāk tālu un vairs neatkāpsies, kamēr nepaveiks nodomāto. Viņš pašūpoja galvu un noteica:
— Acīmredzot es esmu nokļuvis slepkavu rokās! Ejam!
Cilvēki maskās neko neatbildēja. Tas, kuram bija lukturis, gāja pa priekšu, aiz viņa karalis, un gājienu noslēdza otra maska. Tā viņi izgāja cauri garai un līkumotai galerijai ar milzum daudz kāpnēm, kādas sastopamas tikai Annas Redklifas* noslēpumainajās un drūmajās pilīs. Vairākkārt šais pārejās un šķērsejās karalis saklausīja virs galvas tekoša ūdens troksni. Beidzot viņi sasniedza garu gaiteni, kura galā bija dzelzs durvis. Cilvēks ar lukturi atslēdza tās ar vienu no atslēgām, kuras karājās viņam pie jostas un kuru šķindēšanu karalis dzirdēja visu ceļu.
Durvīm atveroties, ieplūda svaigs gaiss, un Ludviķis sajuta koku smaržu pēc karstas vasaras dienas. Uz mirkli viņš šaubīdamies apstājās, bet varenais sargs, kas gāja aiz viņa, izgrūda karali no pazemes ejas.
— Es vēlreiz prasu, — Ludviķis pagriezās pret to, kurš bija uzdrošinājies pieskarties karalim, — ko jūs gribat nodarīt Francijas karalim?
— Pacentieties aizmirst šo vārdu, — kategoriskā tonī, kas nepieļāva iebildumus, noteica cilvēks ar lukturi.
— Par tiem vārdiem, ko jūs tikko izteicāt, jūs var saraustīt uz moku rata, — milzis piebilda, nodzēsdams lukturi, ko biedrs viņam bija iedevis, — kaut gan viņa majestāte ir pārāk žēlsirdīgs.
Izdzirdis šos draudus, Ludviķis strauji un negaidīti sakustējās, it kā gribētu bēgt, bet uz viņa pleca uzgūla milža roka un pienagloja viņu pie vietas.
— Kurp mēs galu galā ejam? — karalis jautāja.
— Iesim, — atteica pirmais no pavadoņiem un pat ar zināmu godbijību aizveda savu gūstekni uz karieti, kas bija paslēpta starp kokiem.
Anna Redklifa (1764-1823) — angļu rakstniece, kas izveidojusi t.s. „gotiskā romāna" vai „šausmu un noslēpumu romāna" žanru.
— Kāpiet iekšā, — tas pats cilvēks noteica, atvērdams karietes durtiņas un nolaizdams kāpsli.
Karalis paklausīja un iesēdās karietē.
Tai pašā brīdī karietes durvis aizcirtās, un viņš palika tumšajā karietē divatā ar savu pavadoni. Gigants pārgrieza zirgiem pinekļus, iejūdza tos karietē un apsēdās uz bukas. Zirgi sāka mundri rikšot, un driz vien kariete izbrauca uz Parīzes ceļa. Senāras mežā viņus gaidīja maiņas zirgi. Arī tie bija piesieti pie kokiem. Uz bukas sēdošais nokāpa, steidzīgi pārjūdza zirgus un ātri brauca tālāk. Parīzē viņi ieradās apmēram trijos naktī.
Kariete iebrauca Senantuānas priekšpilsētā. Uzkliedzis sargzaldātam: „Pēc karaļa pavēles", — kučieris iebrauca pa Bastīlijas vārtiem un apturēja putās nodzītos zirgus pie komendanta sliekšņa. Tūlīt pieskrēja dežūrējošais seržants.
— Pamodiniet komandantu, — kučieris pērkondimdošā balsī pavēlēja.
Karietē joprojā valdīja nāves klusums. Pēc desmit minūtēm uz savas mājas sliekšņa parādījās Bezmo kungs rīta tupelēs un halātā.
— Kas tad tas? — viņš jautāja — Ko jūs esat atvedis?
Pirmais no maskotajiem atvēra karietes durvis un kaut ko pačukstēja pie auss kučierim. Tas nekavējoties nokāpa no bukas, paņēma sev pie kājām gulošo musketi un pielika stobru pie gūstekņa krūtīm.
— Šaujiet, tiklīdz viņš mēģina ierunāties! — skaļā balsī norīkoja pirmais, izkāpdams no karietes.
— Labi, — otrs atbildēja.
Tas, kurš pavadīja karali, uzkāpa pa kāpnēm, kur viņu gaidīja komandants.
— D'Erblē kungs! — Bezmo iekliedzās.
— Cst… — Aramiss viņu apklusināja. — Ieiesim pie jums.
— Ak mans Dievs! Kas jūs atvedis šurp tādā stundā?
— Kļūda, dārgais de Bezmo kungs, — Aramiss mierīgi atbildēja. — Jums laikam bija taisnība.
— Kādā ziņā?
— Sakarā ar pavēli par jūsu gūstekņa atbrīvošanu.
— Kungs, paskaidrojiet man, nē, atvainojiet, es gribēju teikt — monsinjor, — komandants murmināja, aizelsdamies no bailēm un izbrīna.
— Tas ir pavisam vienkārši: jūs, protams, atceraties, ka jums atsūtīja atbrīvošanas pavēli.
— Jā, jā! Pavēli atbrīvot Marčiali.
— Mēs nospriedām, ka runa ir par Marčiali, vai ne?
— Protams! Starp citu, ja jūs atceraties, es šaubījos, un jūs piespiedāt mani izpildīt šo pavēli.
— O, cik nepiemērotu vārdu jūs izvēlējāties, dārgais Bezmo kungs… es tikai ieteicu.
— Jā, jā, ieteicāt atdot viņu jums un aizvedāt prom savā karietē.
— Tā bija kļūda, mans dārgais Bezmo. Ministrijā to atklāja, un es atvedu karaļa pavēli atbrīvot Seldonu… ziniet, to nabaga skotu.
— Seldonu? Vai šoreiz jūs esat pilnīgi pārliecināts?..
— Velns parāvis! Lasiet pats, — Aramiss piebilda, iedodams Bezmo pavēli.
— Bet šī ir tā pati pavēle… Es jau to esmu redzējis un turējis rokās…
— Vai tiešām?
— Es jau jums to teicu… Tintes traips… jā, es to pazīstu…
— Es nezinu, vai tā ir tā pati pavēle vai cita, bet es to atdodu jums.
— Bet kā tad ar otru?
— Kādu otru?
— Marčiali.
— Tūlīt es jums viņu nodošu.
— Ar to vien nepietiek. Lai viņu pieņemtu, man vajadzīga jauna pavēle.
— Nerunājiet kā bērns, dārgais Bezmo. Kur jums ir pavēle par Marčiali atbrīvošanu?
Bezmo pieskrēja pie savas lādes un izņēma pavēli. Aramiss paņēma to no komendanta, nesteidzoties saplēsa četrās daļās, pielika pie lampas un sadedzināja.
— Ko jūs izdarījāt! — līdz nāvei pārbiedētais Bezmo iekliedzās.
— Apsveriet radušos situāciju, dārgo komandant, — Aramiss nesatricināmā mierā noteica. — Jums vairs nav pavēles, kas attaisno Marčiali atbrīvošanu.
— Mans Dievs! Nav! Es esmu pagalam, jā, jā, pagalam!
— Ne gluži, jo es taču atdodu jums Marčiali atpakaļ, un iznāk, ka viņš nemaz nav atstājis Bastīliju.
— Ā! — iesaucās komandants, kurš vairs neko nesaprata.
— Tā gan. Jūs tūlīt pat viņu ieslēgsiet.
— Kā gan citādi!
— Un jūs atdosiet man to… kā viņu sauca… Seldonu, par kura atbrīvošanu ir jauna pavēle. Tad jūsu dokumenti būs pilnīgā kārtībā. Saprotat?
— Es… es…
— Jūs sapratāt, — Aramiss pārtrauca Bezmo. — Lieliski.
Bezmo lūdzoši salika rokas.
— Kādēļ jūs paņēmāt no manis Marčiali, ja vedat viņu atkal atpakaļ? — nelaimīgais komandants pilnīgā apjukumā iesaucās.
— No tāda drauga un kalpa kā jūs nedrīkst būt noslēpumi.
Aramiss pieliecās Bezmo pie auss.
— Jūs zināt, — viņš pačukstēja, — kāda neparasta līdzība ir starp šo nelaimīgo un…
— Karali!
— Tad, lūk: pirmais, ko Marčiali izdarīja brīvībā — viņš sāka apgalvot, ka ir Francijas karalis.
— Kāds nelietis! — Bezmo iesaucās.
— Viņš uzvilka tādu pašu kostīmu kā viņa majestātei un sāka uzdoties par karali Ludviķi XIV.
— Ak Dievs!
— Tāpēc es atvedu viņu atpakaļ, dārgo komandant. Viņš ir traks un klāsta visiem savus murgus.
— Ko tad lai dara?
— Viss ir ļoti vienkārši: neļaujiet viņam ne ar vienu satikties. Jūs saprotat, ka tad, kad viņa majestāte uzzināja, ar kādu melnu nepateicību šis cilvēks atmaksā izglābšanu no nelaimes, šie murgi karali ārkārtīgi saniknoja. Tādēļ tagad — iegaumējiet to labi, dārgais de Bezmo kungs, jo tas skar jūs vistiešāk, — tiks sodīts ar nāvi katrs, kurš atļaus viņam satikties vienalga ar ko, izņemot tikai mani un karali. Jūs dzirdat, mīļo Bezmo — nāves sods!
— Dzirdu, dzirdu, velns lai parauj!
— Tagad nokāpiet lejā un aizvediet nabadziņu uz viņa kameru, ja negribat, lai viņu ieved pie jums.
— Kādēļ?
— Jums taisnība. Domāju, ka labāk uzreiz iesēdināt viņu aiz atslēgas, vai ne?
— Protams.
— Tad iesim, mans draugs…
Bezmo lika sist bungas un zvanīt, atbilstoši šejienes kārtībai brīdinādams visus ieiet savās istabās, lai nesastaptos ar noslēpumaino gūstekni. Kad ejas bija attīrītas, viņš pats piegāja pie karietes saņemt arestantu. Pavēlei uzticīgais Portoss vēl joprojām turēja musketi pie gūstekņa krūtīm.
— Te nu jūs esat, nelieti! — Bezmo iesaucās, ieraudzījis karali. — Nu, labi!
Tūlīt pat viņš pavēlēja karalim izkāpt no karietes un aizveda Portosa un Aramisa pavadībā, kuri atkal bija maskās, uz otro Bertodjēru un atslēdza tās pašas kameras durvis, kur astoņus gadus bija smacis Filips.
Karalis klusēdams iegāja kamerā. Viņš bija bāls un apjucis.
Bezmo aizvēra durvis, divreiz apgrieza atslēgu un, piegājis Aramisam tuvāk, pačukstēja:
— Tiesa gan, ļoti līdzīgs viņa majestātei, bet tomēr ne tā, kā jūs apgalvojat.
— Tad jau jūs gan tādam apmānam nepadosieties?
— Ko jūs, ko jūs!
— Dārgais Bezmo, jūs esat vērtīgs cilvēks, — Aramiss apliecināja. — Tagad atbrīvojiet Seldonu.
— Patiešām, gandrīz aizmirsu… Tūlīt došu pavēli…
— Ha! To jūs pagūsiet izdarīt arī rīt.
— Rit? Nē, nē, tūlīt pat! Dievs pasarg, šo lietu nedrīkst novilcināt.
— Nu, ejiet vien savās darīšanās, bet mani gaida manas. Ceru, jūs visu sapratāt, vai ne?
— Kas man jāsaprot?
— Neviens nedrīkst ieiet pie gūstekņa bez viņa majestātes pavēles, un šo pavēli atvedīšu es pats.
— Jā, monsinjor, palieciet sveiks.
Aramiss atgriezās pie sava drauga.
— Portos, braucam atpakaļ uz Vo! Ātrāk!
— Kāds atvieglojums, kad vari uzticami kalpot savam karalim un glābt savu dzimteni, — apmierinātais Portoss iesmējās. — Jūtos tik viegls, ka zirgiem nemaz nebūs ko vilkt. Braucam.
Atbrīvojusies no gūstekņa, kurš Aramisam patiesi varēja likties pārāk smags, kariete pārbrauca paceļamo tiltu, kas tūlīt atkal pacēlās, un atstāja Bastīliju.