Šīs pasaules ciešanas tiek uzliktas atbilstoši cilvēka spēkam. Mēs nebūt negribam apgalvot, ka Dievs noteikti samēro cilvēka nelaimi ar viņa spēkiem; tāds apgalvojums nebūtu īsti pareizs, jo tas pats Dievs sūta nāvi, kas ir vienīgā izeja dvēselei, kura vairs nespēj palikt savā miesas apvalkā. Tātad šīs pasaules ciešanas pārciest ir cilvēka spēkos. Tas nozīmē, ka vienādā nelaimē vājais cieš vairāk nekā stiprais. Kas dod cilvēkam spēku? Rūdījums, pieredze un pieradums. Mēs sevi neapgrūtināsim ar pierādījumiem; tā ir aksioma attiecībā gan pret mūsu gara, gan miesas dzīvi.
Kad jaunais karalis, apmulsis un satriekts, pazaudējis jebkādu priekšstatu par īstenību, saprata, ka tiek vests uz vienu no Bastīlijas kamerām, viņš nolēma, ka daudzējādā ziņā viņa nāve līdzinās sapnim un ir pilna dažādām vīzijām. Viņš iztēlojās, ka viņa gulta Vo pilī izkritusi cauri grīdai un viņš ir miris; viņš — nelaiķa Ludviķis XIV turpina skatīt šausmas, kādas dzīvē nav iespējamas — gāšana no troņa, cietums un pret vēl nupat tik vareno valdnieku vērstie apvainojumi.
Būt rēgam, kas saglabājis sava ķermeņa sajūtas un spēj vērot savas paša ciešanas, mocīties, veltīgi pūloties izprast neizskaidrojamo noslēpumu, kur ir īstenība, bet kur tikai tās šķietamība, redzēt, dzirdēt un saprast visu, skaidri atcerēties katru sīkumu no savas dzīves pēdējām minūtēm — vai tā nav spīdzināšana un vēl jo neizturamāka tāpēc, ka var kļūt mūžīga?
— Vai tas nav tas, ko sauc par mūžīgo elli? — Ludviķis XIV čukstēja, kad aiz viņa aizvērās Bezmo aizslēgtās durvis.
Viņš neizrādīja ne mazāko interesi par apkārtni un, atspiedis muguru pret sienu, pārliecināja sevi, ka noteikti ir miris. Ludviķis pat aizmiedza acis, lai neieraudzītu vēl ko ļaunāku.
„Tomēr kāda bija mana nāve? — viņš sev jautāja, padodamies ārprātam. — Vai gultu nenolaida lejup ar kādu ierīci? Nē, nevar būt — kad tā sāka kustēties, es neizjutu ne satricinājumu, ne grūdienu… Varbūt mani saindēja pusdienu laikā, vai arī ar indīgiem sveces dūmiem, kā manu vecvecmāmiņu Zannu d'Albrē*?"
Kameras aukstums lika nodrebēt Ludviķa pleciem.
„Es redzēju, — viņš turpināja savas pārdomas, — kā mans tēvs guļ miris tai pašā gultā, kur gulēja vienmēr; viņam mugurā bija karaļa tērps. Bālā seja ar asajiem vaibstiem, kādreiz tik kustīgās rokas sastingušas, izstieptās, aukstās kājas — nekas neliecināja par vīzijām pārpilnu sapni. Dievam taču vajadzēja sūtīt viņam tūkstošiem sapņu, jo viņa nāvi bija apsteigušas tik daudzu citu nāves, kurus viņš pats notiesāja uz nāvi!
Nē, tas karalis joprojām bija karalis, viņš valdīja savā nāves gultā tāpat kā uz samta troņa. Viņa diženums nebija zudis. Dievs, kas sūtīja sodu viņam, taču nevar sodīt mani, jo es neesmu pārkāpis viņa baušļus."
Jaunekļa uzmanību pievērsa dīvains troksnis. Viņš paskatījās un ieraudzīja pie kamīna zem milzīgas, raupjas freskas, kas attēloja krustā sišanu, milzīgu žurku, kura grauza maizes garozu un vēroja jauno iemītnieku ar saprātīgu un ziņkārīgu skatienu.
Karalis nobijās: žurka viņam riebās. Ar skaļu kliedzienu viņš metās pie durvīm. Pateicoties kliedzienam, kas izlauzās no viņa krūtīm, Ludviķis saprata, ka viņš ir dzīvs, nav zaudējis prātu, un viņa jūtas ir pilnīgi dabiskas.
— Gūsteknis! — viņš iekliedzās. — Es esmu gūsteknis!
Ludviķis ar acīm meklēja zvanu.
„Bastīlijā taču nav zvanu! Es atrodos Bastīlijā! Bet kā es kļuvu par gūstekni? To visu, protams, sarīkojis Fukē. Viņš mani uzaicināja uz Vo un ievilināja slazdā. Fukē nerīkojās viens… Viņa palīgs… Šī balss… tā piederēja d'Erblē, es to pazinu. Kolbēram bija taisnība. Bet ko Fukē grib no manis? Pats valdīt manā vietā? Neiedomājami! Kas zina?.. — Ludviķis pēkšņi iedomājās. — Varbūt manam brālim Orleānas hercogam izdevies izdarīt to, par ko visu mūžu sapņoja un loloja plānus pret tēvu mans tēvocis. Bet karaliene? Un mana māte? Lavaljēra? Ak, Luīze! Viņa no-
Žanna d'Albrē (1528-1572) - Navarras karaliene (1550-1572), nākamā Francijas karaļa Indriķa IV māte, dedzīga protestante. Pastāv pieņēmums, ka viņa tika noindēta pēc Katrīnas Mediči pavēles.
kļūs pilnīgā atkarībā no princeses Henrietes! Nabaga bērns, viņa arī droši vien ir ieslēgta tāpat kā es. Mēs ar viņu esam šķirti uz mūžīgiem laikiem!?
To iedomājies, nelaimīgais mīlētājs raidīja pret kameras sienām skaļas žēlabas, nopūtas un raudas.
— Te taču jābūt komandantam! — karalis dusmās iekliedzās. — Es gribu runāt ar viņu, es viņu pasaukšu.
Ludviķis sāka saukt komandantu. Neviens neatbildēja. Viņš paķēra krēslu un sāka nikni dauzīt masīvās ozolkoka durvis. Koka sitieni pret koku drūmi atbalsojās pāreju un kāpņu dzijumā, bet neviena dzīva būtne neatsaucās.
Tas bija vēl viens pierādījums pilnīgajai nevērībai, kādu viņš izjuta pret sevi Bastīlijā. Mazliet nomierinājies pēc pirmajiem nevaldāmā niknuma uzplūdiem, viņš ievēroja zeltītas gaismas svītriņu: droši vien ausa gaisma. Tad viņš atkal sāka kliegt, sākumā ne pārāk skaji, bet pēc tam aizvien skajāk un skajāk. Visapkārt joprojām valdīja klusums.
Arī pārdesmit nākamie mēģinājumi nedeva nekādus rezultātus.
Karalim asinis vārījās un padarīja viņu vai traku. Viņš bija pieradis pie neierobežotas varas un nespēja paciest tādu nepaklausību. Viņa dusmas auga. Ludviķis salauza pārāk smago krēslu un ar vienu gabalu sāka dauzīt durvis. Viņš dauzīja tik ilgi un ar tādu centību, ka pat nosvīda. Līdzšinējo troksni nomainīja nemitīga dārdoņa. No dažādām pusēm Ludviķim atsaucās apslāpēti un, kā šķita, attāli saucieni.
Tie karali dīvaini ietekmēja. Tās bija gūstekņu balsis. Nesen vēl tie bija viņa upuri, tagad — likteņa biedri. Balsis kā viegla dvesma izspiedās cauri biezajām griestu velvēm un sienām. Tās skaji pārmeta trokšņotājam, tāpat kā, domājams, viņu nopūtas un asaras bez vārdiem apsūdzēja to, kas bija liedzis viņiem brīvību. Atņēmis tik daudziem brīvību, viņš ieradās viņu vidū, lai atņemtu viņu miegu.
Šī doma gandrīz laupīja viņam prātu. Tā divkāršoja spēkus, un atkal tika laistas darbā krēsla atliekas. Pēc stundas Ludviķis nojauta gaitenī kādu kustību. Spēcīgs klauvējiens pie durvīm pārtrauca viņa sitienus.
— Vai jūs esat jucis? — kāds aiz durvīm uzkliedza. — Kas jums šorīt noticis?
„Šorīt?" — karalis nobrīnījās.
Tad viņš pieklājīgi uzrunāja neredzamo sarunu biedru:
— Kungs, vai jūs esat Bastīlijas komandants?
— Mans mīļais, tev smadzenes sašķiebušās, — balss aiz durvīm atbildēja, — bet tas vēl nav iemesls, lai tā rībinātu. Velns parāvis, beidziet trokšņot!
— Vai jūs esat komandants?
Aiz durvīm viss apklusa. Cietumsargs bija aizgājis, nepagodinājis karali pat ar atbildi.
Kad Ludviķis pārliecinājās, ka cietumsargs patiesi aizgājis, viņu sagrāba nevaldāmas dusmas. Ar tīģera lokanību Ludviķis uzlēca uz galda, tad pie loga un sāka kratīt režģus. Viņam izdevās izspiest stiklu, un pagalmā nobira šķindošu lausku lietus. Ar katru kliedzienu viņa balss aizvien vairāk aizsmaka: «Komandantu, komandantu!" Šī lēkme ilga gandrīz stundu.
Izspūrušiem, pie pieres pielipušiem matiem, saplēstā un netīrā apģērbā, skrandās pārvērtušos veļu, karalis beidza kliegt un mētāties pa kameru tikai tad, kad bija galīgi zaudējis spēkus. Viņš beidzot apjauta, cik nepielūdzami ir biezie mūri un cik nesatricināmi akmeņi, no kuriem tie mūrēti, tādēļ veltīgi pūlēties izlauzties no to gūsta, ja tavā rīcībā ir vienīgi izmisums, bet to nespēj uzveikt vienīgi laiks.
Viņš piespieda pieri durvīm un ļāva, lai viņa sirds kaut nedaudz nomierinās; vēl mirklis, un tā vairs neizturētu.
«Jāpienāk taču brīdim, kad man, tāpat kā pārējiem cietumniekiem atnesīs kādu ēdienu, — karalis domāja. — Tad es kādu redzēšu, varēšu viņam pajautāt un saņemt atbildi."
Karalis pūlējās atcerēties, cikos Bastīlijā dod brokastis. Pat to viņš nezināja. Nožēla viņu caururba kā nežēlīgs un negaidīts dunča dūriens: divdesmit piecus gadus viņš bija nodzīvojis kā laimīgs karalis, nemaz nedomādams par ciešanām, ko izjūt nelaimīgais, kam laupīta brīvība. Ludviķis nosarka aiz kauna. Viņam ienāca prātā, ka Dievs, pieļaudams, ka viņu, Francijas karali, tik šausmīgi pazemo, soda valdnieku, kurš sagādājis tik daudz ciešanu citiem.
Nekas cits nevarētu sekmīgāk par šīm domām pievērst reliģijai ciešanu salauzto dvēseli. Ludviķis tomēr neuzdrošinājās mesties ceļos Dieva priekšā un lūgt, lai šis pārbaudījums ātrāk beigtos.
„Dievs rada labo, viņam vienmēr ir taisnība. Būtu nelietīgi lūgt to, ko es ne reizi vien esmu atteicis saviem tuvākajiem."
Nododamies tādām pārdomām un nosodīdams sevi par agrāko vienaldzību pret nelaimīgajiem dzīves pabērniem, viņš atkal saklausīja aiz durvīm troksni, ko šoreiz pavadīja atslēgas caurumā iebāztas atslēgas čirkstoņa.
Karalis drāzās uz priekšu, lai ātrāk uzzinātu, kas pie viņa atnācis, bet, atcerējās, ka tā nav Francijas karaļa cienīga rīcība, apstājās pusceļā, ieņēma savu parasti nesatricināma diženuma pilno pozu un sāka gaidīt, uzgriezis muguru logam, lai kaut mazliet apslēptu savu satraukumu no tā, kurš tūlīt ienāks viņa kamerā.
Tas bija tikai sargs, kurš bija atnesis groziņu ar ēdienu. Karalis vēroja viņu iekšēji satraukts un nemierīgs; viņš gaidīja, kad sargs ierunāsies.
— Ā, jūs esat salauzis savu krēslu! — sargs noteica. — Es taču jūs brīdināju! Jūs esat traks, vai?
— Kungs, — karalis atbildēja, — labāk pārdomājiet savus vārdus, jo tie jums var radīt zināmas sekas.
Sargs uzlika grozu ūn galda, uzmeta skatienu savam sarunu biedram un izbrīnījies noprasīja:
— Ko jūs teicāt?
— Lūdzu pasakiet komandantam, lai viņš nekavējoties ierodas pie manis, — cieņas pilns karalis deva rīkojumu.
— Paklau, puisīt, tu vienmēr labi uzvedies, bet trakie kļūst nejauki, tāpēc es jau iepriekš gribu brīdināt: tu salauzi krēslu un trokšņoji — par tādiem pārkāpumiem pienākas karceris. Apsoli, ka tas vairs neatkārtosies, un es komandantam neko neteikšu.
— Es gribu redzēt komandantu, — karalis atbildēja, nepievērsdams nekādu uzmanību sarga vārdiem.
— Sargieties! Viņš liks jūs iesēdināt karcerī.
— Es gribu! Vai dzirdat? Es gribu satikt komandantu!
— Ak tad šitā! Jūsu acis kļūst pavisam mežonīgas. Labi. Es atņemšu jums nazi.
Sargs paķēra līdz nazi, aizvēra durvis un aizgāja, atstādams karali vēl nelaimīgāku un vientuļāku nekā agrāk. Veltīgi viņš atkal laida darbā salauzto krēslu; veltīgi meta ārā pa logu šķīvjus un bļodas; neviens nelikās ne zinis.
Pēc divām stundām tas vairs nebija ne karalis, ne muižnieks, ne cilvēks, pat ne saprātīga būtne; tas bija ārprātīgais, kurš, aplauzdams nagus, skrāpēja durvis un mēģināja pacelt smagās akmens plāksnes, kas veidoja grīdu. Viņš tik drausmīgi kliedza, ka, šķiet, pat vecā Bastīlija drebēja līdz pamatiem, jo bija uzdrošinājusies ieslodzīt savu pavēlnieku.
Komandants nemaz neuztraucās, ka viņa gūsteknis sajucis prātā. Sargkareivji un sargs viņam to paziņoja, bet kas par to? Vai tad cietoksnī tā nebija parasta lieta, un vai mūri nebija pietiekoši stipri, lai noturētu jebkuru trako?
De Bezmo kungs svēti ticēja visam Aramisa teiktajam, un, tā kā viņam bija karaļa pavēle, vēlējās tikai vienu: kaut nu jukušais Marčiali būtu pietiekoši ārprātīgs, lai pakārtos pie savas gultas aizkaru stangā vai cietuma loga restēs.
Šis ieslodzītais nenesa nekādu peļņu un piedevām vēl kļuva pārāk apgrūtinošs. Tas būtu ārkārtīgi vienkāršs un visus apmierinošs atrisinājums sarežģījumiem ar Seldonu un Marčiali, sarežģījumiem ar atbrīvošanu un jaunu ieslodzījumu, kā arī problēmām ar līdzību; vēl vairāk — Bezmo šķita, ka tas nemaz nebūtu nepatīkami d'Erblē kungam.
— Taisnību sakot, — Bezmo dalījās domās ar savu palīgu majoru, — parasti gūsteknis tā pārdzīvo savu ieslodzījumu, ka pietiek jau ar šīm ciešanām, lai aiz žēlsirdības novēlētu viņam nāvi; vēl jo vairāk, ja gūsteknis sajucis prātā, kož un trokšņo. Goda vārds, tādā gadījumā žēlsirdīgi būtu ne tikai novēlēt viņam nāvi, bet tiktu paveikts labs darbs, ja viņu pa klusam novāktu.
Pēc šiem spriedelējumiem lāga komandants ķērās pie otrajām brokastīm.