D'Artanjans vēl joprojām pārcilāja atmiņā tikko notikušo sarunu ar karali un uzdeva sev jautājumus, vai viņš gadījumā nav jucis, vai patiešām šī aina norisinājās Vo un vai viņš ir d'Artanjans, musketieru kapteinis, bet Fukē kungs — tās pils īpašnieks, kurā Ludviķi XIV uzņēma tik viesmīlīgi. Tās nebija piedzērušā pārdomas. Tiesa, Vo prata pacienāt kā nekad un nekur citur, un superintendanta vīri cienastos ieņēma godpilnu vietu, tomēr gaskonis nekad nezaudēja mēra sajūtu; kad to prasīja svarīgi apstākļi, viņš pieskārās sava zobena asmenim, uzlādēdams savu sirdi ar tērauda saltumu.
„Tagad man piešķirta vēsturiska loma karaļa un viņa ministra liktenī, — viņš sev teica, atstādams karaļa apartamentus. — Vēstures annālēs ierakstīs, ka d'Artanjana kungs, Gaskonas muižnieks, arestēja Nikolā Fukē kungu, Francijas finansu superintendantu. Pateicoties šim arestam, mani pēcteči, ja man tādi kādreiz būs, kļūs slaveni, tāpat kā de Liņī kungs41 , pateicoties nabaga maršala d'Ankra nežēlastībā krišanai un bojā ejai. Jāizpilda karaļa griba, nezaudējot cieņu. Katrs var pateikt: „Fukē kungs, lūdzu jūsu zobenu," — bet ne katrs pratīs viņu apsargāt tā, lai neviens par to pat neiepīkstētos. Kā lai panāk, ka superintendants pēc iespējas nemanāmāk pierod pie tā, ka no vislielākās labvēlības nonācis vislielākajā nežēlastībā un Vo kļūst viņam par cietumu; ka, izbaudījis Asūra [17] vīraku, viņš nokļūst pie Amāna [18] karātavām, vai pareizāk sakot, pie d'Angerāna de Marinjī "
D'Artanjana seju aptumšoja līdzjūtība pret Fukē nelaimi. Musketierim rūpju pietika. Tā nolemt nāvei (jo, protams, Ludviķis XIV ienīda Fukē) cilvēku, kurš tika uzskatīts par godīgu — tas bija īsts pārbaudījums sirdsapziņai.
„Man liekas, ja es neesmu pēdējais nelietis, tad man jābrīdina Fukē par karaļa nodomiem, — d'Artanjans pie sevis sprieda. — No otras puses, ja es izpaudīšu sava valdnieka noslēpumu, tad kļūšu par nodevēju, bet tas jau ir noziegums, kas minēts militārajos likumos, un kara laikā man gadijās vērot pārdesmit malaču, kas karājās zarā par to pašu, ko man liek darīt mans gods; vienīgā starpība, ka viņu nodarījums bija sīkāks salīdzinājumā ar manējo, jo es to grasos darīt lielā mērogā. Nu nē, atvainojiet. Saprātīgam cilvēkam jāmēģina veikli izlocīties no šīs situācijas. Vai varētu uzskatīt, ka man piemīt kaut nedaudz prāta? Diezgan apšaubāmi, ja ņem vērā, ka četrdesmit dienesta gados es neko neesmu iekrājis, un, ja kaut kur vēl aizķēries kāds pistols, tad tā ir laimīga nejaušība."
D'Artanjans saķēra galvu rokās, paplūkāja ūsas un turpināja:
„Kāpēc Fukē kritis nežēlastībā? Trīs cēloņi: pirmkārt, viņš nepatīk Kolbēram; otrkārt, viņš mēģināja iekarot Lavaljēras jaunkundzes sirdi; treškārt - karalim patīk Kolbērs un viņš mīl Lavaljēru. Fukē ir pazudis cilvēks. Vai tad es, vīrietis būdams, vēl speršu viņam ar kāju, kad viņš jau tā kritis, sapinies sieviešu un bodeszeļļu tīklos? Cik pretīgi! Ja viņš ir bīstams, es cīnīšos ar viņu kā ar ienaidnieku. Ja viņu vajā bez pamata, tad mēs vēl paskatīsimies. Es esmu nonācis pie secinājuma, ka ne karalis, ne arī kāds cits nedrīkst ietekmēt manas domas. Ja Atoss būtu manā vietā, viņš rīkotos tāpat. Tātad es nevis rupji ielauzīšos pie Fukē, lai viņu arestētu un iebāztu kādā tālākā kaktā, bet gan rīkošos kā kārtīgam cilvēkam pieklājas. Protams, par to tenkos, bet par mani runās tikai labu."
Pārmetis pār plecu zobena siksnu ar īpašu, tikai viņam raksturīgu kustību, d'Artanjans devās tieši pie Fukē, kurš bija atvadījies no dāmām un bija nodomājis mierīgi izgulēties pēc trokšņainā dienas triumfa.
Superintendants tikko bija iegājis savā guļamistabā ar smaidu uz lūpām, kas slēpa, ka viņš ir pārguris līdz nāvei.
Kad d'Artanjans pārkāpa guļamistabas slieksni, tajā atradās tikai Fukē un kambarsulainis.
— Vai tas esat jūs, d'Artanjana kungs? — brīnījās Fukē, kurš bija jau paguvis atbrīvoties no sava parādes tērpa.
— Esmu jūsu rīcībā, — musketieris atbildēja.
— Nāciet iekšā, dārgo d'Artanjan.
— Pateicos.
— Jūs laikam gribat pakritizēt mūsu svinības? O, es zinu, ka jums ir ass prāts un tikpat asa mēle.
— O nē.
— Vai kaut kas traucē jūsu apsardzei?
— Nebūt nē.
— Varbūt jums ierādītas neērtas telpas?
— O nē, tās pelnījušas visaugstāko novērtējumu.
— Tad atļaujiet pateikties par jūsu laipnību. Es palieku jūsu parādnieks par atzinību, ko jūs man izteicāt.
Šie vārdi acīmredzot nozīmēja: „Dārgais d'Artanjana kungs, ejiet gulēt, ja jau jums ir laba gulta, un ļaujiet man darīt to pašu". Šķita, ka d'Artanjans to nesaprot.
— Jūs laikam ejat gulēt? — viņš pajautāja.
— Jā. Vai jums man ir kāds ziņojums?
— O nē, man nav nekāda ziņojuma. Vai jūs gulēsiet šajā istabā?
— Kā redzat.
— Kungs, jūs sarīkojāt karalim lieliskus svētkus.
— Jūs tā domājat?
— Pārsteidzošus.
— Un vai karalis ir apmierināts?
— Sajūsmināts!
— Varbūt viņš jums uzdeva man to pateikt?
— Nē, tādam nolūkam viņš atrastu cienīgāku sūtni, monsenjor.
— Neesiet tik pieticīgs, d'Artanjana kungs.
— Vai tā ir jūsu gulta?
— Jā, bet kāpēc jūs uzdodat tādus jautājumus? Varbūt jums nepatīk jūsu gulta?
— Vai es varu runāt atklāti?
— Protams.
— Tad teikšu, ka jums taisnība, man tā nepatīk. Fukē sarāvās.
— D'Artanjana kungs, esiet tik laipns un ņemiet manu istabu!
— Padzīt jūs no paša istabas! O nē, nekad!
— Ko tad lai dara?
— Atļaujiet man to izmantot kopā ar jums. Fukē vērīgi ieskatījās musketiera acīs.
— Ā-ā, jūs nākat no karaļa?
— Jā, monsenjor.
— Un karalis vēlējās, lai jūs guļat manā istabā?
— Monsenjor…
— Ļoti labi, d'Artanjana kungs, jūs te esat saimnieks.
— Monsenjor, varu galvot, ka es negribētu ļaunprātīgi izmantot… Fukē pateica kambarsulainim:
— Varat būt brīvs! Kambarsulainis aizgāja.
— Vai jūs vēlaties ar mani aprunāties, kungs? — Fukē jautāja.
— Es?
— Tik prātīgs cilvēks kā jūs neierodas nakts laikā pie tāda kā es, ja nav nopietnu iemeslu.
— Neiztaujājiet mani.
— Tieši otrādi, es to noteikti darīšu. Pasakiet beidzot, ko jūs vēlaties?
— Neko. Tikai jūsu sabiedrību.
— Tad iesim dārzā vai parkā, — Fukē negaidīti ierosināja.
— O nē, — musketieris strauji iebilda, — nē, nē.
— Kāpēc?
— Ziniet, ir pārāk vēss…
— Ak tā! Atzīstieties, jūs mani arestējat?
— Nekad!
— Tātad jūs mani uzmanāt?
— Kā goda sargs, monsenjor.
— Goda?.. Tā ir cita lieta. Tātad mani arestē manā paša mājā?
— Tā nerunājiet, monsenjor.
— Nekā tamlīdzīga, es kliegšu par to.
— Ja jūs klaigāsiet, man nāksies lūgt jūs apklust.
— Tā! Tātad vardarbība manā namā? Lieliski!
— Mēs viens otru nesaprotam. Te ir šahs: uzspēlēsim kādu partiju, monsenjor.
— D'Artanjana kungs, tātad es esmu kritis nežēlastībā?
— Nebūt ne. Bet…
— Bet man aizliegts atstāt šīs telpas.
— Es nesaprotu ne vārda, ko jūs sakāt. Ja gribat, lai es aizeju, pasakiet man to skaidri.
— Dārgais d'Artanjana kungs, jūs mani padarāt traku. Es vēlos gulēt, es kritu no kājām aiz noguruma. Jūs mani pamodinājāt.
— Es nekad sev to nepiedotu un, ja jūs gribat, lai mana sirdsapziņa būtu mierīga…
— Ko tad?..
— Tad guliet mierīgi manā klātbūtnē. Es būšu ļoti apmierināts.
— Vai tā ir uzraudzība?
— Ziniet, es laikam iešu.
— Es jūs nesaprotu.
— Ar labunakti, monsenjor.
D'Artanjans izlikās, ka domā aiziet.
Fukē steidzās pie viņa.
— Es neiešu gulēt, — viņš teica. — Saku to pilnīgi nopietni. Tā kā jūs nevēlaties izturēties pret mani kā pret īstu vīrieti, bet izlocāties un mānāties, es jums likšu parādīt zobus, kā dara mežakuiļa medībās.
— Bā! — d'Artanjans sašķobīja lūpas smaidā.
— Es likšu iejūgt zirgus un došos uz Parīzi, — Fukē paziņoja, gribēdams izprast kapteiņa nodomus.
— Ā! Ja tā, tad cita lieta.
— Tādā gadījumā jūs mani arestēsiet, vai ne?
— O nē, tādā gadījumā es braukšu kopā ar jums.
— Diezgan, d'Artanjana kungs, — Fukē ledaini noteica. — Ne jau velti jums ir smalka un veikla cilvēka reputācija, bet ar mani tas ir lieki. Ķerieties pie lietas, kungs! Pasakiet, par ko jūs mani arestējat? Ko es esmu izdarījis?
— O, es nezinu, ko jūs esat izdarījis, un es jūs nearestēju… vismaz šodien…
— Šodien? — Fukē nobālēdams iesaucās. — Bet rit?
— Rītdiena vēl nav pienākusi, monsenjor. Kas gan var galvot par rītdienu?
— Ātrāk, kapteini! Ļaujiet man aprunāties ar d'Erblē kungu.
— Diemžēl tas nav iespējams, monsenjor, man ir pavēle neļaut jums ne ar vienu satikties.
— Pat ar d'Erblē kungu, jūsu draugu!
— Monsenjor, vai tad nevar gadīties tā, ka mans draugs d'Erblē kungs ir vienīgā persona, ar kuru es nedrīkstu ļaut jums satikties?
Fukē pietvīka un, izlikdamies, ka pakļaujas nepieciešamībai, izteica:
— Jums taisnība, kungs; es saņēmu mācību, ko man vajadzēja saprast jau iepriekš. Nežēlastībā kritušais vairs nevar cerēt pat uz tiem, kam nodrošinājis laimi, nemaz nerunājot par tādiem, kam viņam nekad nav bijis prieks pakalpot.
— Monsenjor!
— Tā ir patiesība, d'Artanjan: jūs vienmēr esat izturējies pret mani ļoti atturīgi, it kā pats liktenis būtu nolēmis, ka jums mani jāarestē. Jūs nekad man neesat izteicis ne vismazāko lūgumu.
— Monsenjor, — atbildēja gaskonis, ko bija aizkustinājusi šī daiļrunība un cildenās skumjas, — vai jūs esat ar mieru dot goda vārdu neiziet no šīs istabas?
— Kāpēc, dārgo d'Artanjan, ja jau jūs mani šeit sargājat? Vai tad jūs domājat, ka es uzsākšu cīņu ar karalistes pirmo zobenu?
— Nē, tā es nedomāju, monsenjor. Es došos pie d'Erblē kunga un tāpēc atstāju jūs vienatnē.
Fukē priecīgi pārsteigts pārjautāja:
— Jūs iesiet pie d'Erblē kunga? Un atstāsiet mani vienu?
— Kur es varu atrast d'Erblē kungu? Zilajā istabā?
— Jā, mans draugs, jā!
— Jūsu draugs! Pateicos par šiem vārdiem, monsenjor.
— Ak, jūs mani glābjat!
— Vai ar desmit minūtēm pietiek, lai nokļūtu līdz zilajai istabai un atnāktu atpakaļ? — d'Artanjans jautāja.
— Apmēram.
— Es pielieku vēl piecas minūtes, kuras būs vajadzīgas, lai pamodinātu Aramisu, kurš, ja guļ, tad guļ ciešā miegā; tātad manis nebūs piecpadsmit minūtes. Tagad, monsenjor, dodiet man vārdu, ka nemēģināsiet bēgt, un atgriezies es jūs sastapšu šai pašā vietā.
— Goda vārds, kungs, — Fukē apsolīja, pateicībā paspiezdams musketiera roku.
D'Artanjans aizgāja.
Fukē sekoja viņam ar acīm, acīmredzamā nepacietībā pagaidīja, kamēr musketieris aizver durvis un tad metās pēc savām atslēgām. Viņš atslēdza vairākas slepenas atvilktnes un veltīgi meklēja dažus papīrus, kuri laikam viņam par sarūgtinājumu bija palikuši Senmandē. Tad viņš steidzīgi pagrāba kaut kādas vēstules, līgumus un citus dokumentus, sameta tos kaudzē un sadedzināja uz kamīna marmora plāksnes, pat nepabīdījis sāņus tur stāvošos puķu podus. To izdarījis, viņš atkrita krēslā kā cilvēks, kas izbēdzis no nāves briesmām un galīgi zaudējis spēkus, tiklīdz šīs briesmas novērstas.
Atgriezies d'Artanjans ieraudzīja Fukē tai pašā pozā. Augstsirdīgais musketieris nemaz nešaubījās, ka Fukē turēs savu vārdu; toties viņš domāja, ka superintendants viņa īslaicīgo prombūtni izmantos, lai atbrīvotos no papīriem, zīmītēm un līgumiem, kas viņa jau tā bīstamo stāvokli varētu vēl pasliktināt. Tāpēc viņš, ienācis istabā, paslēja galvu kā suns, kurš sajūt medījumu, un, sajutis gaidīto dūmu smaku, apmierināti pamāja.
Parādoties d'Artanjanam, Fukē savukārt pacēla galvu, un viņam ne- paslīdēja garām neviens musketiera žests. Abu skatienu sastapās, un viņi saprata viens otru bez vārdiem.
— Bet kur tad ir d'Erblē kungs? — Fukē pārsteigts jautāja.
— D'Erblē kungs, jādomā, dievina nakts pastaigas un kaut kur parkā, mēness gaismas apspīdēts, sacer dzejoļus kopā ar kādu no jūsu dzejniekiem; vismaz zilajā istabā viņa nav.
— Kā! Viņa nav zilajā istabā? — Fukē iesaucās, zaudējis pēdējo cerību. Viņš gan nevarēja iedomāties, kā tieši Vannas bīskaps varēs palīdzēt, bet skaidri saprata, ka palīdzību var gaidīt vienīgi no tā.
— Ja nu viņš tomēr ir savā istabā, — d'Artanjans turpināja, — tad droši vien viņam bija iemesls neatbildēt uz manu klauvēšanu.
— Varbūt jūs klauvējāt pārāk klusi, un viņš jūs nedzirdēja.
— Vai tikai jūs, monsenjor, nedomājat, ka es, pārkāpis karaļa pavēli neatstāt jūs ne mirkli vienu, uzmodināšu visu māju un ļaušu, lai mani ierauga gaitenī, kur apmeties Vannas bīskaps, tā liekot Kolbēram domāt, ka es esmu devis jums laiku sadedzināt papīrus?
— Papīrus!
— Bez šaubām. Vismaz es jūsu vietā rīkotos tieši tā. Kad man atver durvis, es to izmantoju.
— Pateicos, kungs, Es to izmantoju.
— Un pareizi darījāt. Katram no mums ir savi noslēpumi, par kuriem nevienam citam nav jazina. Tomēr atgriezīsimies pie Aramisa, monsenjor.
— Es atkārtoju, ka jūs pārāk klusi viņu pasaucāt, un viņš to nesadzirdēja.
— Lai cik klusi Aramisu sauktu, viņš to dzird vienmēr, ja vien uzskata par vajadzīgu dzirdēt. Saku vēlreiz — Aramisa nebija istabā, vai arī viņam bija kāds iemesls izlikties nepazīstam manu balsi, iemesls, kuru es nezinu un kuru, iespējams, nezināt arī jūs, kaut gan viņa svētība Vannas bīskaps ir jums uzticams draugs.
Fukē smagi nopūtās, pielēca kājās un vairākas reizes pārstaigāja istabu. Galu galā viņš atslīga savā krāšņajā gultā, ko klāja samts un kas slīga brīnišķīgās mežģīnēs.
D'Artanjans paskatījās uz Fukē ar patiesu līdzjūtību.
— Savā laikā es tiku redzējis daudzus arestus, jā, ļoti daudzus, — musketieris skumji noteica. — Es redzēju kā arestē Senmaru un kā de Salē. Toreiz es vēl biju ļoti jauns. Es redzēju, kā arestēja Kondē kopā ar prinčiem, kā arestē de Recu un Bruselu*.
Bail pat teikt, bet patlaban jūs visvairāk līdzināties nabaga Bruselam. Vēl mazliet, un jūs, tāpat kā viņš, iebāzīsiet salveti portfelī un sāksiet slaucīt muti ar dienesta papīriem. Fukē kungs, tāds cilvēks kā jūs nedrīkst' padoties nepatikšanām, velns lai parauj! Ja jūsu draugi to redzētu, ko gan viņi nodomātu!
— D'Artanjana kungs, jūs mani nepavisam nesaprotat, — superintendants, sērīgi smaidīdams, atbildēja. — Tieši tāpēc, ka manu draugu nav klāt, es esmu tāds, kādu jūs mani redzat. Vienatnē es pārstāju dzīvot, viens pats es neesmu nekas. Paskatieties, kam es esmu veltījis savu dzīvi — tikai tam, lai iegūtu draugus, kuri, kā es cerēju, mani atbalstīs. Kamēr man bija spēks un ietekme, visi laimīgie (laimīgi tāpēc, ka es viņus tādus biju padarījis) korī mani slavēja un apbēra ar pateicībām. Ja mani piemeklēja sīkas nepatikšanas, tās pašas balsis, bet jau mazliet klusāk kā parasti harmoniski atbalsoja manas dvēseles neapmierinātību. Vientulība! Es nekad neesmu zinājis, ko tas nozīmē. Nabadzība — šī rēga skrandas gan es reizēm redzēju vīdam mana dzīvesceļa galā! Nabadzība — šī mūžīgā ēna, ar kuru daudzi mani draugi jau tā saraduši, ka pat poetizē to, apmīļo un liek iemīlēt arī man. Ar nabadzību es varu samierināties, pakļauties tai un pieņemt kā bez mantojuma palikušu mā-
Pjērs Brusels (dzīvojis ap 17. gs. 2. p.) — Parīzes parlamenta padomnieks, aktīvs Frondas dalībnieks. Kļuva populārs, pateicoties savai opozīcijai pret galma politiku, kad Austrijas Anna bija re- ģente. Viņa arests 1648. gadā izraisīja barikāžu kaujas Parīzē.
su, jo nabadzība — tas vēl nenozīmē vientulību, trimdu, cietumu! Vai tad es kādreiz varu būt nabags, ja man ir tādi draugi kā Pelisons, Lafontēns, Moljērs, ja mana iemīļotā… Nē, nē un vēlreiz nē, bet vientulība — man, kas dzimis kņadai, man, kas pieradis pie baudām, man, kas eksistē tikai tādēļ, ka vēl pastāv citi!.. O, ja jūs tikai zinātu, cik es patlaban jūtos vientuļš, un jūs, kas šķirat mani no visa, pēc kā es tiecos no visas sirds, jūs man šķietat kā vientulības, neesamības un nāves iemiesojums!
— Fukē kungs, es jau jums teicu, — līdz sirds dziļumiem aizkustinātais d'Artanjans iebilda, — jūs pārspīlējat savu nelaimi. Karalis jūs mīl.
— Nē, — Fukē papurināja galvu, — nē, nē!
— Toties Kolbēra kungs ienīst.
— Kolbēra kungs? O, tas nav svarīgi!
— Viņš jūs izputinās.
— To nav grūti izdarīt; es nedomāju noliegt, ka jau esmu izputināts.
Dzirdot šo dīvaino finansu superintendanta atzīšanos, d'Artanjans
pārlaida visai izteiksmīgu skatienu istabai. Kaut arī viņš nebilda ne vārdu, Fukē ļoti labi viņu saprata un iebilda:
— Ko lai iesāk ar visu šo krāšņumu, kad tevī pašā no tā vairs nav ne pēdas! Vai jūs zināt, kādam nolūkam bagātniekam vajadzīga lielākā daļa bagātības? Tikai tādēļ, lai liktu mums novērsties no visa, kas nav tik spožs. Vo! Jūs minēsiet visus Vo brīnumus, vai ne? Kam man tie vajadzīgi? Ko lai es ar tiem iesāku? Ja es esmu izputināts, tad kur lai es ņemu ūdeni manu najādu traukiem, kur dabūšu uguni savām salamandrām vai gaisu, ar ko piepildīt tritonu krūtis? Lai būtu pietiekoši bagāts, d'Artanjana kungs, jābūt ļoti bagātam.
D'Artanjans neko neteica.
— O, es zinu, ļoti labi zinu, par ko jūs domājat, — Fukē turpināja. — Ja Vo būtu jūsu īpašums, jūs to pārdotu un nopirktu muižu provincē. Tur jums būtu meži, sakņu dārzi un ganības, un tie uzturētu savu īpašnieku. No četrdesmit miljoniem jūs dabūtu…
— Desmit..
— Nevienu, mans dārgais kaptein. Francijā nav tik bagāta cilvēka, kurš, nopircis Vo par diviem miljoniem, varētu uzturēt to pašreizējā stāvoklī.
— Taisnību sakot, miljons — tas vēl nav ubaga spieķis.
— Tas ir pavisam tuvu ubaga spieķim. Dārgais draugs, jūs mani nesaprotat. Es negribu Vo pārdot. Ja vēlaties, es to jums uzdāvināšu.
— Labāk uzdāviniet karalim, tā būs izdevīgāk.
— Karalim mana dāvana nav vajadzīga. Ja viņam patiks, tad Vo atņems tāpat. Tāpēc es labāk gribētu iznīcināt Vo. Ziniet, d'Artanjana kungs, ja šobrīd zem mana jumta neatrastos karalis, es paņemtu šo pašu sveci, noliktu zem kupola divas palikušās raķešu un bengālisko uguņu kastes un pārvērstu savu pili pelnos.
— Jebkurā gadījumā jūs nu gan nenodedzinātu savu pili, — musketieris it kā garāmejot piezīmēja.
— Bez tam, — Fukē dobjā balsī turpināja, — ko gan es pateicu, ak Dievs! Nodedzināt Vo! Iznīcināt pili! Vo taču nepieder man. Visas šīs bagātības un neskaitāmie brīnumi uz kādu laiciņu* pieder tam, kas par tiem samaksāja, tas tiesa, bet uz mūžīgiem laikiem tie pieder saviem radītājiem. Vo pieder Lebrēnam, Lenotram, Pelisonam, Levo, Lafontēnam; Vo pieder Moljēram, kurš tā sienās uzvedis «Neciešamos". Galu galā Vo pieder mūsu pēctečiem. Jūs redzat, d'Artanjana kungs, man vairs nav savu māju.
— Tas ir labi, tādi spriedumi man patīk, un tajos es atkal pazīstu Fukē kungu. Jūs vairs neatgādināt nabaga Bruselu, es vairs nedzirdu vecā Frondas dalībnieka nopūtas. Ja jūs esat izputējis, saglabājiet gara stiprumu. Velns parāvis, jūs arī piederat pēctečiem un nedrīkstat sevi pazemot. Paskatieties uz mani. Man liktenis, kurš dala lomas šīs pasaules komediantiem, piešķīris daudz mazāk patīkamu un jauku lomu kā jūsējā. Jūs esat peldējis zeltā, valdījis un baudījis. Es esmu vilcis savu vezumu, pakļāvies pavēlēm un cietis. Lai cik niecīgs es esmu salīdzinājumā ar jums, monsenjor, es jums tomēr saku: atmiņas par paveikto ir kā pātaga, kas neļauj man pirms laika nokārt savu sirmo galvu. Es līdz pašām beigām būšu kā labs pulka zirgs un kritīšu uzreiz, kad būšu iepriekš izvēlējies vietu, kur krist. Dariet tāpat kā es, Fukē kungs, no tā jums sliktāk nepaliks. Ar tādiem cilvēkiem kā jūs tas notiek vienu vienīgu reizi. Kad tā pienāk, galvenais ir rīkoties kā pienākas. Ir kāda sena latīņu paruna, ko es sev bieži atgādinu: „Tikai beigas parāda visa vērtību".
— Musketiera sprediķis, monsenjor.
Fukē, piecēlies kājās, apkampa d'Artanjanu un paspieda viņam roku.
— Brīnišķīgs sprediķis, — pēc īsa klusuma brīža Fukē noteica.
— Jūs mani milat, ja tā runājat.
— Varbūt.
Fukē atkal kļuva domīgs un tad ievaicājās:
— Kur varētu būt d'Erblē kungs?
— Lūk, par ko jūs domājat!
— Es neuzdrošinos jūs lūgt vēlreiz doties viņu meklēt.
— Pat ja jūs lūgtu, es to nedarītu. Tas būtu ārkārtīgi nepiesardzīgi, par to uzzinātu, un Aramiss, kurš nekur nav iejaukts, tiktu sakompromitēts, un karalis vērstu savas dusmas arī pret viņu.
— Es pagaidīšu līdz rītam.
— Jā, tā būs vislabāk.
— Ko mēs darīsim no rīta?
— Nezinu, monsenjor.
— Parādiet man kādu laipnību, d'Artanjana kungs.
— Labprāt.
— Jūs mani sargājat, un es palieku jūsu uzraudzībā. Jūs taču precīzi izpildāt pavēli, vai ne?
— Protams.
— Tad palieciet mana ēna. Šai ēnai es dodu priekšroku starp visām citām.
D'Artanjans palocījās.
— Tikai aizmirstiet, ka jūs esat d'Artanjana kungs — musketieru kapteinis, bet es — finansu superintendants Fukē, un parunāsim par manu stāvokli.
— Tas ir grūti, velns parāvis!
— Tiešām?
— Jūsu dēļ, Fukē kungs, es izdarīšu neiespējamo.
— Pateicos. Ko jums teica karalis?
— Neko.
— Tad tā jūs runājat ar mani!
— Velns parāvis!
— Ko jūs domājat par manu stāvokli?
— Teikšu atklāti, tas nav viegls.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka jūs atrodaties savā namā.
— Lai cik grūts tas arī nebūtu, es to lieliski saprotu.
— Vai jūs domājat, ka pret kādu citu es būtu tik atklāts?
— Un jūs to saucat par atklātību? Jūs esot bijis pret mani atklāts! Jūs atsakāties man atbildēt uz visvienkāršākajiem jautājumiem?
— Nu, ja jums tā labāk patīk, es biju laipns.
— Tā ir cita lieta.
— Paklausieties, monsenjor, kā es rīkotos, ja jūsu vietā būtu kāds cits: es pieietu pie jūsu durvīm, tiklīdz aizietu kalpi, vai, ja viņi vēl nebūtu prom, es viņus noķertu kā zaķus, klusiņām kaut kur ieslēgtu, bet pats apgultos uz paklāja pie jūsu durvīm. Jūs nemaz nezinātu, ka es jūs novēroju un sargāju līdz rītam pēc sava pavēlnieka rīkojuma. Nebūtu ne skandāla, ne trokšņa, ne pretošanās; bet nebūtu arī nekādu brīdinājumu Fukē kungam, nekādas atturības vai delikātu piekāpšanos, kas pastāv starp pieklājīgiem cilvēkiem izšķirīgos dzīves brīžos. Kā jums patīk šis plāns?
— O, tas ir šausmīgs!
— Vai ne? Būtu visai nepatīkami rīt no rīta nostāties jūsu priekšā un pieprasīt jūsu zobenu?
— O, es nomirtu no kauna un dusmām!
— Jūs izsakāt savu pateicību pārāk daiļrunīgi, es neesmu tik daudz paveicis, varat man ticēt.
— Kungs, es esmu pārliecināts, ka jūs neliksiet, lai uzskatu jūsu vārdus par patiesību.
— Tagad, monsenjor, ja jūs apmierina mana uzvedība un jūs jau esat atguvies no trieciena, kuru es pacentos, cik varēju mīkstināt, tad ļausim, lai laiks aiziet pēc iespējas ātrāk. Jūs esat noguris un jums vajag padomāt — lūdzu, liecieties gulēt savā gultā un kaut vai vismaz izliecieties, ka guļat. Kas attiecas uz mani, tad es gulēšu šajā krēslā, un mans miegs ir tik ciešs, ka tad, ja esmu aizmidzis, mani nepamodinās pat lielgabala šāviens.
Fukē pasmaidīja.
— Starp citu, es te nerunāju par tādu gadījumu, kad veras durvis, — musketieris turpināja, — vienalga, slepenas vai parastas, kādam ienākot vai izejot. O, tad manas ausis ir ļoti jūtīgas! Varat staigāt pa istabu uz priekšu un atpakaļ, rakstīt un dzēst uzrakstīto, plēst un dedzināt, bet tikai neaiztieciet durvju atslēgu un rokturi, jo tad es negaidīti pamodīšos, un tas kaitē maniem nerviem.
— D'Artanjana kungs, jūs patiešām esat pats asprātīgākais un pieklājīgākais cilvēks, kādu vien es pazīstu, un es nožēlošu tikai vienu — ka mēs iepazināmies pārāk vēlu.
D'Artanjans nopūtās, un šī nopūta it kā teica:
„Ak vai, varbūt jūs esat iepazinies ar mani par agru?"
Tad viņš apsēdās krēslā, bet Fukē pusguļus atlaidās gultā un, atspiedies uz elkoņa, pārdomāja notikušo. Sveces nenodzēsuši, abi gaidīja rītausmu, un, kad Fukē nopūtas kļuva skaļākas, d'Artanjans sāka stiprāk krākt.
Neviens, pat Aramiss neiztraucēja viņu piespiedu mieru; milzīgajā namā nebija dzirdams ne vismazākais troksnītis.
Ārā zem goda sardzes un musketieru patruļas zābakiem čirkstēja smiltis; tas, savukārt, ieaijāja gulošos vēl dziļākā miegā. Pievienosim šim troksnim vēl vēja šalkoņu un strūklaku čalošanu, kuras bija aizņemtas ar savu mūžīgo darbu, nerūpēdamās par sīkajām rūpēm un niecīgajiem satraukumiem, no kā sastāv cilvēka dzīve un nāve.
Piektās daļas beigas