Vīrietis reti kad pienācīgi novērtē sev tuvas sievietes, vismaz ne pirms tam, kad tās viņam zudušas. Kamēr pats lolojas netveramajā maigumā, kāds dveš no sievišķīgām būtnēm, vīrietis to neizjūt, bet atņemiet viņam to, un viņu pārņems nebeidzama tukšuma izjūta, un viņš neaprimis sāks ilgoties pēc kaut kā tik nenosakāma, ka pats to nespēs apjaust. Ja biedriem nebūs vairāk pieredzes kā viņam pašam, tie neziņā grozīs galvu un spiedīs viņu dzert visādas spēcīgas zāles. Bet ilgas tik un tā paliks, tās pieņemsies skaudrumā; viņš zaudēs interesi par visu apkārtējo, diendienā sastopamo, kļūs drūms un īgns, līdz kādu dienu, kad tukšuma sajūta būs izvērtusies nepanesama, viņam atausīs gaisma.
Kad tas ar cilvēku atgadās Jukonas novados, viņš paprasti iekrauj laivā stumjamās kārtis, ja ir vasara, vai jāizjūdz suņus, ja ir ziema, un dodas uz dienvidu nova- ^diem. Ja viņš no sirds pieķēries šīm zemēm, tad pēc ""dažiem mēnešiem atgriezīsies kopā ar sievu, kam būs jādalās ar viņu šai pieķērībā un arī visās grūtībās, kādas nāksies sastapt. Tas viss tikai liecina par vīrieša iedzimto patmīlību. Sai sakarībā mēs nonākam pie stāsta par Skrafa Makenzija raizēm: tas notika senajās dienās, pirms vēl šīs zemes kā paisuma vilnis bija applūdinājuši che-cha-quas *, kas tās sadalīja stūrīšos un nospraudīja ar mietiņiem, un kad Klondaika bija izslavēta vienīgi ka izdevīga lašu zvejas vieta.
Skrafam Makenzijam piemita visas jauno zemju apguvējiem raksturīgās pazīmes. Viņa seju bija apzīmogojuši divdesmit pieci nemitīgas cīņas gadi — cīņas ar Dabu visos tas pirmatnējos veidos, — pie tam pēdējie divi gadi, paši grūtākie un nesaudzīgākie, bija pavadīti, meklējot zeltu, kas guļ kaut kur Polārā loka paēnā. Kad Skrafam uznāca šī ilgošanās sērga, viņš nemaz neizbrīnījās, jo bija praktiskas dabas cilvēks un diezgan redzējis citus vīrus tā sirgstam. Tomēr viņš nekādi nelika manīt savu slimību, tikai strādāja vēl dedzīgāk. Augu vasaru, karodams ar moskītiem, viņš skaloja daudzsološās smiltis Stjūartas sēkļos, saņēmis veselus divus iecirkņus. Pēc tam, sasējis plostu no būvkoku dēļiem, nobrauca pa Ju- konu līdz Četrdesmitajai Jūdzei, kur uzcēla tik jauku būdiņu, ar kādu jebkura apmetne varētu lepoties. Tā solīja tādas ērtības, ka atradās daudzi karotāji, kas piesolījās viņam par biedriem un gribēja dzīvot kopā ar viņu. Tomēr Skrafs sagrāva šīs vēlmes ar dažiem ļoti īsiem, bet izcili spēcīgiem teicieniem un tirdzniecības punktā iepirka dubultnormu pārtikas.
Kā jau minēts, Skrafs Makenzijs bija praktiskas dabas cilvēks. Ja viņš ko vēlējās, tad parasti arī dabūja, bet, lai to panāktu, nespēra ne soli tālāk par nepieciešamo. Kaut gan kopš dzimšanas radis pie pūliņiem un grūtībām, tomēr viņš nemaz nekāroja ceļot sešsimt jūdzes pa ledu, tad divtūkstoš jūdzes pa okeānu un pēc tam vēl kādas tūkstoš jūdzes līdz savas iepriekšējās darbības laukiem — un to visu tikai tāpēc vien, lai tiktu pie sievas. Dzīve bija pārāk īsa. Tāpēc viņš sadzina kopā savus suņus, piesēja pie nartām diezgan dīvainu kravu un vērsa soļus uz kalnu grēdu, no kuras rietumu nogāžu upītēm saplūst Tanana.
Ceļa Skrafs Makenzijs bija nenogurdināms, un viņa suņu pajūgs bija izturīgākais, ātrākais un barības ziņā pieticīgākais visā Jukonas novadā. Pēc trim nedēļām viņš iebrauca Augšējās Tananas stiksu medību apmetnē. Stiksi bija pārsteigti par Skrafa Makenzija pārdrošību, jo tiem bija ļauna slava: visi zinaja, ka tie spēj nonāvēt balto cilvēku, lai iegūtu tādu sīkumu kā ass cirvis vai salauzta šautene. Bet viņš ieradās pie tiem viens pats, un viņa uzvedībā neuzbāzīga laipnība un aukstasinība biedrojās ar nekaunību. Nepieciešama liela izmanība un dziļa pirmatnējās psiholoģijas pazīšana, lai veiksmīgi izmantotu tik dažādus ieročus; taču Makenzijs bija izcils speciālists šajos jautājumos un zināja, kad runāt samierinoši un kad draudēt ar dieva pērkoniem.
Vispirmām kārtām viņš apliecināja savu cieņu virsaitim Tling-Tinneham, pasniegdams tam dāvanai pāris mārciņu melnās tējas un tabaku, un tādējādi iekaroja tā labvēlību. Tad viņš sāka apgrozīties vīriešu un meiteņu sabiedrībā
un tai pašā vakarā sarīkoja potlaču [1] . sniegā tika nomī- ņāts iegarens laukums kādu simt pēdu garumā un divdesmit piecu platumā. Vidū sakūra garu ugunskuru, kam abās pusēs noklāja biezu kārtu Kanādas egļu zaru. Vigvami iztukšojās, un savi simt un vairāk cilts locekļu pacēla balsis senajās indiāņu dziesmās viesim par godu.
Divi šajā zemē nodzīvotie gadi Skrafam Makenzijam bija iemācījuši tos nedaudzos simtus vārdu, kas ietilpst šo indiāņu cilšu leksikā, viņš bija arī ielauzījies indiāņu dziļo rīkles skaņu lietošanā, prata izmantot to japāniski gleznainos izteicienus, dažādās teikumu konstrukcijas, godinājuma titulus un vārddarināšanas priedēkļus. Tā nu viņš teica runu indiāņu stila un centās izpatikt to iedzimtajai poēzijas mīlestībai, lietodams kliedzoši spilgtus daiļrunības veidojumus un metaforiskus mežģījumus. Pēc tam kad Tling-Tinnehs un šamanis bija atbildējuši tādā pašā garā, viņš izdalīja vīriešiem sīkas dāvaniņas, vilka līdzi viņu dziesmas un paradīja meistarisku veiklību indiāņu iecienītajā azarta spēlē «piecdesmit divi».
Vīri smēķēja Skrafa Makenzija tabaku un bija ļoti apmierināti. Toties jaunekļi izturējās izaicinoši un plātīgi, iemeslu tam viegli varēja izlobīt no bezzobaino veceņu bezkaunīgajām piezīmēm un meiteņu ķiķināšanas. Visai daudz balto cilvēku — Vilka Dēlu — viņi nebija iepazinuši, bet arī no šiem nedaudzajiem bija guvuši šādu tādu mācību.
Kaut gan Skrafs Makenzijs šķita izturamies pavisam bezrūpīgi, viņš lieliski bija ievērojis šīs pazīmes. Vēlāk viņš, ietinies kažokādu guļammaisā, visu pārdomā ja pamatīgi jo pamatīgi un izpīpēja vairakas pīpes, iīdz izplānoja savu pasākumu. Viena vienīga meitene bija piesaistījusi viņa uzmanību — neviena cita kā Zarinska, virsaiša meita. Tā šķita pavisam neparasta savu ciltsmāšu vidū — tās sejas vaibsti, augums un iznesība vairāk atbilda balto cilvēku nekā indiāņu skaistuma izpratnei. Šo meiču viņš sev iegūs, ņems par sievu un nosauks… aha, viņš to nosauks par Ģertrūdi! To visu izlēmis, Skrafs Makenzijs pagriezās uz sāniem un aizmiga — īsts savas iekarotāju ģints dēls.
Tas bija gauss darbs un neatlaidīgs cīniņš, tomēr Skrafs Makenzijs manevrēja jo viltīgi, pie tam izturēdamies
tik bezrūpīgi, ka stiksi bija galīgā nesaprašanā. Viņš dedzīgi centās pierādīt vīriem, ka ir veikls šāvējs un varens mednieks, un visa apmetne dārdēja aplausos, kad viņš nošāva briedi no sešsimt jardu atstatuma. Kādu vakaru viņš ciemojās virsaiša no aļņu un briežu ādām celtajā vigvamā, lielījās un ar dāsnu roku dalīja tabaku. Tieši tapat viņš izrādīja pienācīgo godu arī šamanim, jo labi zināja, kāda burvim ietekme uz savējiem, un labprāt būtu padarījis viņu par sabiedroto. Tomēr šī cienījamā persona izturējās augstprātīgi un dižīgi, neļāvās pielabi- nājumiem, un Skrafs Makenzijs nekļūdīgi novērtēja viņu par nākamo pretinieku.
Kaut gan iespēja parunāties ar Zarinsku neradās, Makenzijs arvien raidīja viņai izteiksmīgus skatienus, klaji likdams manīt savus nolūkus. Viņa tos arī labi saprata, tomēr allaž koķetīgi turējās citu sieviešu lokā, kad vīriešu nebija klāt un viņam būtu bijusi izdevība tuvoties. Taču Makenzijs nesteidzās, labi zinādams, ka meitenei gribot negribot arvien par viņu jādomā, un ka dažas dienas šādu pārdomu viņam nāks tikai par labu.
Pēdīgi kādu vakaru viņš nosprieda, ka pienācis laiks rīkoties, strauji izgaja no virsaiša dūmu pilnā mitekļa un aizsteidzās uz blakus vigvamu. Kā jau parasti, Zarin- ska sēdēja sievu un meiteņu pulkā; viņas šuva mokasīnus un izrotāja apģērbus ar krellītēm. Makenzijam ienākot, visas sāka skaļi smieties un dažnedažādi ķircināties, mērķējot zobgalības viņam ar Zarinsku. Bet Skrafs Makenzijs bez kādām ceremonijām citu pēc citas izmeta sievietes ārā tieši sniegā, un tās skriešiem vien metās iznēsāt ziņu par notikušo pa visu apmetni.
Makenzijs visu nokārtoja lieliski, runādams indiāņu valodā, jo viņa valodu Zarinska neprata, un pēc divām stundām piecēlās, lai ietu prom.
— Tātad Zarinska ir ar mieru pārnākt uz dzīvi baltā cilvēka vigvamā? Labi! Es tagad iešu runāt ar tavu tēvu, Varbūt viņš ir citādās domas. Un es viņam došu daudz dāvanu par piemiņu, tikai lai viņš neprasa par mēru daudz. Bet ja nu viņš saka ne? Labi! Zarinska tik un tā nāks uz baltā cilvēka vigvamu.
Skrafs Makenzijs jau bija pacēlis ādas aizkaru un grasījās iet arā, kad kluss meitenes uzsauciens lika viņam vēlreiz atgriezties pie tās. Zarinska nometās ceļos uz lāčādu paklaja un, sejai iegailējoties īstā Ievas meitas sār- {111 mi , bikli atāķēja Makenzija smago jostu. Viņš apjucis iniul/ijās lejup, aizdomīgi ieklausīdamies, vai ārā nav <111 <l;i iiis kāds troksnītis. Tomēr meitenes nākamā kus- lil),i Izgaisināja viņa aizdomas, un viņš glaimots tīksmi l».imaidīja. No maisiņa, kur glabājās šujamie piederumi, /.niiiska izņēma dunča maksti, darinātu no briežādas, |M< /ui izrotātu ar košām krellītēm fantastiskā ornamentā. \ 11,1,1 izvilka Makenzija lielo medību dunci, godbijīgi pavēroja tā asmeni, gandrīz vai vēlēdamās ar īkšķi pārbaudīt asumu, un iebāza dunci tā jaunajā mājvietā. Tad meitene aizbīdīja maksts turekli pa jostu līdz tās parastajai vietai — tieši virs gurna.
Patiešām, šī taču bija īsta tālās pagātnes aina — dāma tin viņas bruņinieks. Makenzijs piecēla meiteni stāvus nu piedūra savas ūsas viņas sārtajām lūpām — tas viņai bija pavisam svešs glāsts, Vilka glāsts. Te akmens laikmets sastapās ar tērauda laikmetu.
Nemierpilns satraukums jautās gaisā, kad Skrafs Makenzijs, turēdams padusē pamatīgu saini, pacēla Tling- Tinneha telts ieejas aizkaru. Visapkārt skraidīja bērni, stiepdami sausu kurināmo uz potlača laukumu, sieviešu balsu murdoņa kļuva arvien spalgāka, jaunekļi saīgušām sejām, pūlīšos sastajuši, par kaut ko apspriedās, bet no samaņa vigvama skanēja buršanās rituāla dīvaini baismīgā dunoņa.
Virsaitis bija divatā ar sievu, kura truli blenza tukšumā, un viens skatiens apliecināja Makenzijam, ka še viņa jaunās ziņas jau ir novecojušas. Tāpēc viņš tūdaļ saka izklāstīt savu darījumu, pabīdījis redzamā vieta krellītēm izšūto maksti kā tiešu pierādījumu, ka saderina- šanās notikusi.
— Ak, Tling-Tinneh, varenais stiksu cilts un Tananas zemes virsaiti, tu, kas valdi pār lašiem un lāčiem, pār briežiem un aļņiem! Baltais cilvēks ir stājies tavā priekšā ar lielu nodomu. Daudzi mēneši aizripojuši pār debesīm, kamēr viņa mājoklis stāv tukšs un viņš ir viens pats. Viņa sirdi ir sagrauzis klusums, un viņš alkst pēc sievietes, kas teltī sēdētu viņam līdzās, kas ar karstu ugunskuru un labu ēdienu sagaidītu viņu atgriežamies no medībām. Viņa auss ir saklausījusi dīvainas skaņas — mazulīša mokasīnu čabēšanu un bērnu balsu klaigas. Un kādu nakti viņš skatīja parādību, un viņš ieraudzīja Kraukli, kas ir tavs tēvs, dižo Kraukli, kas ir visas stiksu cilts tēvs. Un Krauklis runāja ar vientulīgo balto cilvēku un teica: «Sien mokasīnus ap savām kājām un piesprādzē sniegkurpes, un piekrauj savas nartas ar barību daudziem miegiem un ar jaukām dāvanām priekš virsaiša Tling-Tinnena. Jo tev jāvērš savi soļi uz to pusi, kur saule pavasaros grimst aiz zemes malas, un jābrauc līdz šā lielā virsaiša medību laukiem. Tur tev jādod lielas dāvanas, un Tling-Tinnehs, kas ir mans dēls, kļūs tev par tēvu. Viņa vigvamā mīt meitene, kurā es dzīvības elpu esmu iepūtis tevis labā. Šo meiteni tu ņemsi par sievu.»
Ak, virsaiti, tā runāja dižais Krauklis, tālab es nolieku savas dāvanas pie tavām kājām; tālab esmu atnācis, lai iegūtu tavu meitu!
Vecais virsaitis sava karaliskuma apziņā saņēma ciešāk ap augumu zvērādu ģērbu, tomēr ar atbildi kavējās, jo vigvamā ielīda zēns, aši nobēra aicinājumu ierasties uz cilts padomes sapulci un tūdaļ pazuda.
— Ak, baltais cilvēk, ko mēs esam nosaukuši par Briežu Kāvēju un pazīstam arī ar vārdiem Vilks un Vilka Dēls! Mēs zinām, ka tu esi cēlies no dižas cilts, mēs esam lepni, ka tu biji viesis mūsu potlačā; tomēr ketlasis nav biedrs lasim, nedz arī Krauklis Vilkam.
— Nav tiesa! — Makenzijs atsaucās. — Esmu saticis Kraukļa meitas Vilka apmetnēs: Mortimera skvo *, Tre- džidgo skvo, Bernebija skvo, kura ieradās tikai pirms divām ledusskrejām, un esmu dzirdējis vēl par citām indiāņu skvo, kaut gan manas acis tās nav skatījušas.
— Tavi vārdi, mans dēls, ir patiesi, tomēr šādas laulības ir sliktas, tikpat kā ūdenim ar smilti, tikpat kā sniegpārslai ar sauli. Bet vai tu esi saticis kādu, ko sauc par Meisonu, un viņa skvo? Neesi? Viņš šeit ieradās pirms desmit ledusskrejām — pirmais no visiem Vilkiem. Un viņam līdzi bija varens vīrs, garš un lokans kā vītola atvase, spēcīgs ka bālsejainais grizlilācis, un sirds viņam bija tikpat kā vasaras pilnmēness; viņam …
— Kā tad! — Makenzijs viņu pārtrauca, pēc apraksta uzminējis Ziemeļzemē visiem pazīstamo cilvēku. — Meil- inuts Kids!
— Tas pats — varens vīrs. Bet vai tavas acis ir skatījušas Meisona skvo? Tā bija Zarinskas miesīga māsa.
— Redzējis neesmu, virsaiti, bet dzirdējis esmu. Mei- sons … tālu, tālu ziemeļos kāda egle, gāzdamās aiz gadu nastas smaguma, sašķaidīja viņa dzīvību. Bet viņa mīlestība bija liela, un viņam bija daudz zelta. Viņa sieva paņēma šo zeltu un savu puisēnu un neskaitāmus miegus ceļoja uz to pusi, kur saule spīd arī ziemas pusdienlaikā, un tur viņa tagad dzīvo — tur nav ne kodīga sala, ne sniega, tur vasaru pusnaktī nav saules un ziemu pusdienlaikā nav nakts.
Viņus pārtrauca otrais vēstnesis ar uzstājīgu aicinājumu uz padomes sapulci. Izsviedis viņu arā sniegā, Ma- kenzijs pamanīja pie padomes ugunskura līgojamies cilvēku stāvus, saklausīja vīru dobjos basus skandējam ritmisku rituālo dziesmu un saprata, ka šamanis kveldina savu ļaužu niknumu. Vajadzēja pasteigties. Viņš atgriezās pie virsaiša.
— Uzklausi! Es gribu tavu meitu par sievu. Un tūdaļ pat. Skaties! Te ir tabaka, tēja, daudzas krūzītes cukura, siltas segas, lakati — izturīgi un lieli; un te ir lieliska šautene ar daudzām lodēm un pārpilnam pulvera.
— Nē, — atbildēja vecais vīrs, turēdamies pretī kārdinājumam iegūt lielo bagātību, kas bija izklāstīta viņa priekšā. — Mana tauta pašlaik ir sanākusi uz apspriedi. Viņa nevēlas šīs precības.
— Bet tu esi virsaitis.
— Jā gan, tomēr mani jaunekļi ir saniknoti, tāpēc ka Vilki paņem viņu meitenes un viņi nevar precēties.
— Dzirdi manus vārdus, ak, Tling-Tinneh! Vēl nakts nebūs kļuvusi par dienu, kad Vilks pagriezīs savu suņu galvas pret Austrumu kalniem un dosies ceļā uz Juko- nas novadu. Bet Zarinska mīdīs taku viņa suņiem.
— Bet varbūt, pirms vēl nakts būs pusē, mani jaunekli pasviedīs Vilka miesas saviem suņiem un viņa kauli tiks izmētāti sniegā, līdz pavasara atkusnis tos atsegs kailus.
Drauds pret draudu. Makenzija tumšā bronzas bru- numa seja pietvīka. Viņš paaugstināja balsi. Virsaiša vecā skvo, kas visu laiku bija sēdējusi kā bezkaislīga vērotāja, mēģināja aizšmaukt viņam garām uz izeju. Vīru dziedāšana ārpusē pēkšņi aprāvās, un padzirdās daudzu balsu murdoņa; viņš rupji nogrūda veco sievu atpakaļ tās zvērādu sēdeklī.
— Es tev saku vēlreiz — klausies, ak, Tling-Tinneh! Vilks mirs, žokļus cieši sacirtis, un līdz ar viņu mirs desmit no taviem visspēcīgākiem vīriem — vīriem, kas ciltij nepieciešami, jo medību laiks ir tikko sācies un līdz zivju zvejai vairs nav atlicis daudz mēness lēktu. Un vēlreiz: kāds tev labums no manas nāves? Es zinu tavas tautas paražas — tava daļa no manām bagātībām būs ļoti maza. Piešķir man savu bērnu, un šīs mantas visas būs tavas. Un vēl un vēlreiz: ieradīsies mani brāļi, viņu ir daudz, un viņu iekšas ir nepiepildāmas, un tad Kraukļa meitas dzemdēs bērnus Vilka mitekļos. Mana tauta ir varenāka neka tava tauta. Tāds ir liktenis. Dod man meitu, un visas šīs bagātības ir tavas.
Ārā sāka čirkstēt sniegs zem mokasīniem. Makenzijs norāva šauteni no pleca un atpogāja abu revolveru makstis, kas karajās pie jostas.
— Dod, ak, virsaiti!
— Bet mana tauta teiks nē.
— Atdod, un šīs bagatības ir tavas. Ar taviem ļaudīm es parunāšu vēlāk.
— Vilks to vēlas. Es pieņemu viņa dāvanas — bet es esmu viņu brīdinājis.
Makenzijs padeva viņam visas mantas, neaizmirsis iepriekš atvērt šautenes aizslēgu, un piedevām pasniedza vēl raibin raibu zīda lakatu. Vigvamā ienāca šamanis līdz ar kādu pusduci jaunu brašuļu, bet Makenzijs, tos nesaudzīgi izgrūstījis, izlauzās pūlītim cauri un izgāja ārā.
— Posies! — sveiciena vietā viņš strupi uzsauca Za- rinskai, iedams gar viņas telti, un aizskrēja iejūgt suņus. Pēc dažām minūtēm viņš iesoļoja sapulces laukumā sava suņu aizjūga priekšgalā, un Zarinska nāca viņam blakus. Makenzijs ieņēma vietu garenā laukuma augšgalā, līdzās virsaitim. Sev pa kreisi, soli aiz muguras, viņš lika nostāties Zarinskai — ta bija viņai pienācīgā vieta. Bez tam situācija bija nobriedusi nelabvēlīga un vajadzēja nodrošināt aizmuguri.
Ugunskuram abās pusēs tupēja vīrieši, un viņu balsis dudināja sensenu indiāņu dziesmu no tālās pagātnes. Tā bija pilna dīvainām, stieptām balss modulācijām, bezgalīgiem atkārtojumiem un nemaz neizklausījās skaista. Drīzāk to varēja saukt par baismīgu. Laukuma apakšgalā, šamaņa acu priekšā, dejoja kādas desmit sievietes. Viņš bargi rāja tas, kuras pietiekami aizrautīgi nenodevās rituāla ekstāzei. Vaļējo, kā kraukļa spārns melno matu blīva sniedzās līdz gurniem un pa pusei aizsedza sievietes, kas lēnām šūpojas uz priekšu un atpakaļ, izlocīdamas ķermeni līdzi nemitīgi mainīgajam ritmam.
Tā bija mistiski dīvaina aina, kā no tālas senatnības. Dienvidos ritēja deviņpadsmitā gadsimta pēdējās dekādes nedaudzie gadi; šeit cilvēks vēl dzīvoja pirmatnībā, tikai soļa platumu attālinājies no aizvēsturiskā alu iemītnieka, — pasaules vissirmākās senatnes aizmirsta atlauza. Dzeltenbrūnie vilku suņi sēdēja starp saviem zvērādās ģērbtajiem saimniekiem vai plūcās par ērtāku vietiņu, un ugunskura gaisma atspulgojās to sarkanajās acīs un slienainajos ilkņos. Meži, spokainos līķautos tinusies, snauda nesatricināmā vienaldzībā. Baltais Klusums, uz acumirkli atbīdīts līdz mežmalām, kas ieskāva apmetni, nemitīgi lauzās atpakaļ; zvaigznes trīsuļoja un šķita lēkājam, kā tas arvien notiek Bargā Sala laikā, kamēr Ziemeļpola gari vilka savu zaigojošo drānu apmales šķērsām pāri visam debess lokam.
Skrafs Makenzijs neskaidri apjauta šā aranžējuma mežonīgo krāšņumu, bet viņa acis pa kārtai nopētīja zvērādās tērpto stāvu rindas abpus ugunskura, vērodamas, kādu seju te trūkst. Uz mirkli tās apstājās pie zīdainīša, kas sūca savas māmuļas atsegto krūti. Bija četrdesmit grādu zem nulles — vairāk nekā septiņdesmit grādu sals pēc Fārenheita. Viņš iedomājās savas tautas izlutušās sievietes un nīgri pasmīnēja. Taču no šādas maigas sievietes klēpja viņš bija nācis pasaulē, saņemdams līdzi karalisku mantojumu — mantojumu, kas viņam un viņa līdziniekiem bija piešķīris kundzību pār zemēm un jūrām, pār visu platuma grādu dzīvniekiem un cilvēkiem. Viens pats pret simtu, arktiskās ziemas ieskauts, tālu no savas puses viņš juta iedzimtā mantojuma skubinājumu — kāri iekarot, alkas pēc briesmām, cīniņa skurbu, spēku uzvarēt vai mirt.
Dziesma un deja izbeidzās, un šamanis sāka sparīgu, īpatnēji izteiksmīgu runu. Prasmīgi un viltīgi izmantodams visas bagātās indiāņu mitoloģijas mežģojumus, viņš centās ietekmēt savas cilts ļaužu lētticīgos prātus. Apsūdzība bija barga. Vārnu un Kraukli, kuros iemiesojušies dzīvību radošie pirmsākumi, viņš pretstatīja Maken- zijam, ko zākāja kaunpilnā vārdā par Vilku — kara un iznīcināšanas pirmsākumu. Šo divu pirmspēku divcīņa tiekot izcīnīta ne tikai garā vien, tajā piedaloties arī cilvēki.
katrs sava totēma vārdā. Indiāņu tēvs esot Dželkss — Krauklis, prometejiskās uguns nesējs; Makenzijs esot dēls Vilkam, citiem vārdiem sakot, — velnam. Visaugstākās pakāpes nodevība un zaimošana esot indiāņu mēģinājumi nodibināt pamieru šajā divu spēku nebeidzamajā karā, izprecinot indiāņu meitas viņu visniknākajiem ienaidniekiem. Neviens izteiciens viņam nebija par skarbu, neviens salīdzinājums par neģēlīgu, lai apzīmogotu Makenziju par zemisku pielīdēju un sātana sūtni. Kad šamanis tuvojās savas garās runas noslēguma kāpinājumam, no viņa klausītāju krūtīm lauzās apslāpēta, mežonīgi nikna, dobja rēkoņa.