Izdzirduši pravietojumu par Mesijas atnākšanu, stiksi ar skarbiem kaucieniem pielēca kājās. Makenzijs izvilka īkšķus no dūraiņiem un gaidīja, kas notiks. Atskanēja nemitīgas klaigas, lai nākot šurp Lapsa, līdz pēdīgi priekšā iznāca kāds jauneklis un sāka runāt.
— Brāļi! Šamanis runāja gudri. Vilki ir paņēmuši mūsu sievietes, un mūsu vīriem nav bērnu. Mūsu skaits ir sa- rūcis pavisam niecīgs. Vilki ir paņēmuši mūsu siltās zvērādas un to vietā iedevuši ļaunus garus, kas mājo pudelēs, un drānas, kuras nav vis darinātas no bebra vai lūša ādas, bet ir taisītas no zāles. Šīs drānas nesilda, un mūsu vīri mirst no dīvainām slimībām. Es, Lapsa, neesmu apņēmis nevienu meiteni par sievu — un kāpēc? Divas reizes tās meitenes, kas man patika, ir aizgājušas uz Vilka apmetni. Arī patlaban esmu sakrājis bebru, briežu un aļņu ādas, lai iegūtu Tling-Tinneha labvēlību un varētu apprecēt Zarinsku, viņa meitu. Arī patlaban pie Zarinskas kājām ir piesietas sniegkurpes, gatavas mīdīt taku Vilka suņiem. Bet es nerunāju par sevi vien. Tieši tāpat kā man klājas ari Lācim. Arī viņš labprāt būtu kļuvis tēvs Zarinskas bērniem un tālab ir sakrājis daudz zvērādu. Es runāju par visiem tiem jaunajiem vīriešiem, kuriem trūkst sievu. Vilki arvien ir izsalkuši. No medījuma viņi allaž pakampj labākos gabalus. Atliekas tiek pamestas Kraukļiem.
— Rau, te ir Gukla! — viņš izsaucās, bez kautrēšanās norādīdams uz kādu no sievietēm; tā bija kropla. — Kājas viņai ir saliektas kā brangas bērza tāss laivai. Viņa nejaudā lasīt kurināmo vai nest mednieku samedīto gaļu. Vai Vilki ir izvēlējušies viņu?
— Ai, ai! — viņa ciltsbrāļi iebrēcās.
— Rau, te ir Moiri, kuras acis Ļaunais gars ir sagriezis krustām. Pat zīdaiņi sāk raudāt, kad viņa uz tiem paskatās, un runā, ka pat bālsejainie grizlilāči dodot viņai ceļu. Vai viņu kāds baltais ir izvēlējies?
Atkal nodārdēja draudīga piekrišana.
— Un rau, te sēž Pisčeta. Viņa neklausās manos vārdos. Nekad viņa nav dzirdējusi ne jautru tērzēšanu, ne sava vīra balsi, ne sava bērna šļupstus. Viņa dzīvo Baltajā Klusumā. Vai Vilki viņai ir kaut aci uzmetuši? Nē! Viņiem pieder medījuma labākie gabali, mums paliek atliekas.
Brāļi, tā nedrīkst būt! Nekad vairs Vilkiem neložņāt gar mūsu ugunskuriem. Laiks ir klat.
Milzīgs ziemeļblāzmas aizkars — purpursārta, zaļa un dzeltena liesma — noplīvoja līdz pat zenītam, saistīdama vienu debess malu ar otru. Galvu atmetis un rokas izstiepis, Lapsa ekstāzē iekliedzās:
— Skatieties! Mūsu tēvu gari ir piecēlušies, un šonakt tiks darīti diži darbi!
Viņš pakapas atpakaļ, un cits jauneklis, biedru pabikstīts, mazliet bikli iznāca priekšā. Viņš bija galvas tiesu garāks par pārējiem, un viņa platās krūtis bija izaicinoši atsegtas salam. Puisis nedroši mīņājās no vienas kājas uz otru. Vārdi viņam šķita aizķērušies uz mēles, un viņš jutās ļoti apmulsis. Baigi bija skatīties viņa sejā, jo pusi no tās kādreiz bija atplēsis drausmīgs trieciens. Pēdīgi viņš sadūšodamies iegāza ar dūri sev pa krūtīm, kas nodunēja kā bungas, un balss viņam dārdēja kā paisuma rēkoņa okeāna piekrastes alā.
— Es esmu Lacis — Sudraba Smaile un Sudraba Smailes dēls! Kad balss man vēl bija tāda kā meitenei, es jau nonāvēju lūsi, briedi un karibu; kad tā ķērkstēja kā āmrijam pārtikās glabātavā, es jau pārgāju pār Dienvidu kalniem un nonāvēju trīs vīrus no Baltās upes cilts; kad ta skanēja ka Činukas rēkoņa, es satiku bālsejaino grizli- lāci, bet ceļu viņam negriezu.
Te viņš uz brīdi apklusa, ar roku zīmīgi pārvilkdams savam briesmīgajām rētām.
— Es neesmu tāds kā Lapsa. Man vārdu ir maz. Lapsa saka, ka šonakt tikšot darīti diži darbi. Labi! Valoda plūst no viņa mutes kā strauts pavasara palos, bet ar darbiem viņš ir skops. Šonakt es uzņemšos cīņu ar Vilku. Es viņu nonāvēšu, un Zarinska sēdēs pie mana ugunskura. Lācis ir runājis.
Kaut gan apkārt trakoja ellišķīga kņada, Skrafs Ma- kenzijs pat nepakustējās. Labi saprazdams, ka šautene tik tuvā atstatumā neder, viņš pārbīdīja abas revolveru makstis vairāk uz priekšu, lai varētu ērtāk ar tiem rīkoties, un pavilka dūraiņus uz leju tiktāl, ka elkoņu aizsegi tagad klāja plaukstu virspusi. Viņš zināja, ka nav nekādu cerību, ja viņam uzbruks visi reizē, bet, palikdams uzticīgs saviem lepnajiem vārdiem, bija sagatavojies mirt ar cieši sacirstiem žokļiem. Tomēr Lācis atturēja pārējos, ar savu briesmīgo dūri atsizdams atpakaļ pārāk dedzīgos. Kad jezga mazliet pierima, Makenzijs pameta ašu skatienu uz Zarinskas pusi. Šī aina bija skaista kā glezna. Stāvēdama uz sniegkurpēm, meitene bija paliekusies uz priekšu ar pavērtām lūpām un drebošām nāsīm, gluži kā lēcienam saspringusi tīģeriene. Lielās, melnās acis vērās ciltsbrāļos ar šausmām un izaicinājumu. Aiz pārmērīga satraukuma viņa bija pat elpot aizmirsusi. Meitene sta- vēja sastingusi kā akmens, vienu roku krampjaini spiezdama sev pie krūtīm, otrā cieši sažņaugusi suņu dzenamās pātagas rokturi. Kad Makenzijs uz viņu palūkojās, viņas spriegums it kā atslaba. Savilktie muskuļi atlaidās, un ar smagu nopūtu Zarinska atslējās taisni, veltīdama Makenzijam skatienu, kas pauda vēl vairāk nekā mīlestību.
Tling-Tinnehs mēģināja runāt, bet cilts ļaudis pārkliedza viņa balsi. Tad Makenzijs paspēra soli uz priekšu. Lapsa jau pavēra muti spalgam brēcienam, bet Makenzijs tik mežonīgi nikni pasviedās viņam pretī, ka viņš atlēca atpakaļ un balss ar gārdzienu aizsprūda viņam rīklē. Lapsas neveiksme tika apsveikta ar smieklu šaltīm, un šis atgadījums noskaņoja viņa biedrus rāmāk — tie nu bija ar mieru klausīties.
— Brāļi! Baltais Cilvēks, kuru jūs esat nosaukuši par Vilku, atnāca pie jums un teica godīgus vārdus. Viņš nebija tāds kā inuīti, viņš nemeloja. Viņš nāca kā draugs, kā tāds, kas grib būt jums brālis. Bet jūsu cilts vīri nu ir pasacījusi, kas viņiem bija sakāms, un laipno vārdu laiks ir garām. Vispirms es pateikšu jums, ka jūsu ša- manim ir ļauna mēle un viņš ir viltus pravietis, ka vēsts, ko viņš jums paziņoja, nenāk no Uguns Atnesēja mutes. Viņa ausis ir aizslēgtas Kraukļa vārdiem, pats uz savu galvu viņš sagudro viltīgas pasakas, un jūs viņš ir piemuļķojis. Viņam nav nekādas varas. Kad jūs sitāt nost un ēdāt savus suņus, bet jūsu vēderi bija smagi no ne- ģērētas ādas un mokasīnu strēmelēm, kad sirmgalvji mira un vecās sievas mira, un zīdaiņi mira, iekodušies savu māmuļu tukšajās krūtīs, kad zeme bija tumša un viss dzīvais gāja bojā kā laši pēc nārsta, — jā, kad bads bija nācis pār jums, vai šamanis sagādāja jūsu medniekiem veiksmi? Vai šamanis pildīja jusu vēderus ar gaļu? Vēlreiz saku, šamanis ir bezspēcīgs! Tā! Es spļauju viņam sejā!
Kaut gan visi bija sastinguši šausmās par šo zaimošanu, tomēr neviens pat neiekliedzās. Dažas sievietes pārbijās no gaidāmā, bet vīru vidū valdīja satraukta gatavība, pat pārliecība, ka nupat notiks brīnums. Visu acis bija pievērstas abiem galvenajiem varoņiem. Priesteris saprata, ka pienācis izšķirīgais brīdis, un juta savu varu grīļojamies; viņš jau atvēra muti draudīgiem lāstiem, bet Makenzijs ar paceltu dūri, acīm liesmojot, apņēmīgi pasviedās uz priekšu, un šamanis atkāpās. Ņirdzīgi no- smējies, viņš aizgaja.
— Nu, vai mani ķēra pēkšņa nāve? Vai mani nospēra zibens? Vai zvaigznes krita no debesīm un nosita mani? Pē! Ar šo suni es rēķinus esmu noslēdzis. Tagad es pastāstīšu jums par savu tautu, kas ir varenākā no tautām, kuras valda visās zemēs. Vispirms mēs ejam medībās tā, ka eju es, — vienatnē. Tad mēs medījam baros, un pēdīgi mēs kā aļņi pārgājienā piepildām visu zemi. Tie, ko mēs pieņemam savos mājokļos, dzīvo, bet tie, kas negrib nākt, mirst. Zarinska ir skaista meitene, veselīga un stipra, viņa ir kā radīta, lai kļūtu māte Vilkiem. Ja ari man būtu jāmirst, viņa tomēr kļūs inate Vilkiem, jo manu brāļu ir daudz, un viņi atnāks pa manu suņu pēdām. Klausieties Vilku likumu: ja kāds ņems dzīvību Vilkam, tad izpirkumu ar savu galvu maksās desmit no viņa cilts. Daudzās zemēs šāda cena ir maksāta, un daudzās zemēs to vēl maksās.
Tagad es gribu vienoties ar Lapsu un Lāci. Viņi, kā rādās, arī metuši acis uz šo meiteni. Vai ir tā? Lieciet vērā, es esmu viņu nopircis! Tling-Tinnehs balstās uz šautenes, pārējās izpirkuma mantas atrodas pie viņa ugunskura. Tomēr es gribu būt taisnīgs pret šiem jaunekļiem. Lapsam, kura mēle ir izkaltusi no lielas runāšanas, es došu tabaku — piecus garus stieņus. To košļājot, viņa mute kļūs valga un viņš atkal varēs skaļi klaigāt sapulcēs. Bet Lācim — esmu lepns, ka viņu pazīstu, — es došu tā: segas — divas, miltus — divdesmit krūzītes, tabaku — divreiz tik daudz kā Lapsam, un, ja viņš brauks man līdzi pāri Austrumu kalniem, es došu viņam arī šauteni, kas ir māsa Tling-Tinneha šautenei. Ja nebrauks? Labi! Vilks ir noguris no runāšanas. Tomēr vēl vienreiz viņš pateiks likumu: ja kads ņems dzīvību Vilkam, tad izpirkumu ar savu galvu maksās desmit no viņa cilts.
Makenzijs smaidīja, atgriezdamies iepriekšējā vietā, bet sirdī viņš bija ļoti noraizējies. Nakts vēl bija tumša. Zarinska panācās viņam blakus, un viņš uzmanīgi noklausījās meičas stāstījumu par to, kādus viltīgus paņēmienus cīņa ar nazi lieto Lācis.
Lēmums tika pieņemts par labu cīņai. Nākamajā acumirklī desmitiem pāru mokasīnu mīņāja sniegu, lai paplašinātu laukumu pie ugunskura. Daudz tika tērgāts par to, kā šamanis sakauts visu acu priekšā; daži apgalvoja, ka viņš tikai pagaidām atturējies parādīt savu spēku, tomēr citiem bija palikuši atmiņā agrāk piedzīvoiie notikumi, un tie bija vienis prātis ar Vilku. Lācis iznāca cīņas laukuma vidū, un rokā viņam bija garš, no maksts izvilkts krievu darinājuma medību duncis. Lapsa visiem norādīja uz Makenzija revolveriem, tāpēc viņš noņēma jostu un apsprādzēja to Zarinskai ap vidu, ielikdams tai rokā arī savu šauteni. Meitene papurināja galvu par zīmi, ka neprot šaut, — sievietei jau nav izdevības rīkoties ar tik vērtīgiem ieročiem.
— Nu tad, ja man draud briesmas no mugurpuses, kliedz, cik skaļi vari: «Mans vīrs!» Nē, šitā: «Mans vīrs!»
Viņš pasmējās, kad meitene to atkārtoja, ieknieba viņai vaigā un atgriezās laukumā. Ne tikai garumā un plecī- gurnā Lācis bija pārāks, bet arī tā naža asmens bija collas divas garāks. Skrafs Makenzijs bija jau agrāk raudzījies vīru acīs un zināja, ka te pretī stāv īsts vīrs; tomēr, kad uguns gaismā ievizmojās tērauds, viņš moži saspringa un asinis dzīslās sāka strāvot straujāk — tas bija viņa cilts asiņu pulss.
Atkal un atkal Makenzijs tika atspiests vai nu pie paša ugunskura, vai arī dziļajā sniegā, atkal un atkal viņš, izmantodams boksera soļu taktiku, atdzina pretinieku atpakaļ centrā. Viņa uzmundrināšanai neatskanēja neviens sauciens, kamēr pretinieku atbalstīja ar aplausiem, padomiem un brīdinājumiem. Viņš tikai sakoda ciešāk zobus, kad nažu asmeņi sasizdamies nošķindēja, un cirta vai atvairīja cirtienu ar aukstasinību, kādu dod sava spēka apziņa. No sākuma viņš juta tādas kā simpātijas pret ienaidnieku, taču to vietā drīz vien stājās pirmatnējais dzīvības instinkts, kas savukārt izvērtās par kāri nokaut. Desmittūkstoš gadu kultūra nokrita no viņa pleciem kā čaula, un viņš atkal bija alu iemītnieks, kas cīnās par savu mātīti.
Divreiz viņš iedūra Lācim, pats palikdams neskarts, bet trešo reizi dūriens ķēra viņu; lai paglābtos, viņš metās tuvcīņā, un abu pretinieku brīvā roka sakampa to roku, kurā otrais turēja nazi. Te nu Makenzijs izjuta sava pretinieka šausmīgo spēku. Muskuļi viņam bija savilkušies sāpīgos kamolos, visas stiegras un cīpslas tā saspriegtas, ka draudēja vai pušu trūkt, tomēr krievu tērauds nāca tuvāk un tuvāk. Viņš mēģināja atsvabināties un palēkt sānis, bet ar to tikai vājināja savu pozīciju.
Zvērādās ģērbto vīru loks ap viņiem saspiedās arvien ciešāk, visi bija pārliecināti par iznākumu un alka redzet izšķirīgo dūrienu. Tomēr Makenzijs, izmantodams profesionālā cīkstoņa paņēmienu, pasvēras sānis un deva pretiniekam belzienu ar galvu. Lācis negribot paliecās atpakaļ un uz mirkli zaudēja līdzsvaru. Tai pašā brīdī Makenzijs nekavējoties atspērās un triecās ar visu ķermeņa svaru uz priekšu, atsviezdams Lāci cauri visam skatītāju lokam un iegazdams to kupena. Lācis izķepurojās no sniega un pilnā sparā drāzās atpakaļ.
— Ai, mans vīrs! — noskanēja Zarinskas skaļā balss, kas drebēja šausmās.
Notrinkšķot loka auklai, Makenzijs pieplaka pie zemes, un bulta ar kaula uzgali, pārlidojusi viņam pari, ieurbās krūtīs Lācim, kas acumirklī nogāzās, uzveldamies virsū sagumušajam pretiniekam. Nākamajā acumirklī Makenzijs bija kājās un apcirtās atpakaļ. Lācis gulēja nekustīgi, bet viņpus ugunskura stāvēja šamanis, likdams uz loka otru bultu.
Makenzija duncis apmeta gaisā īsu loku. Viņš uzķēra smago asmeni aiz smailes. Noplaiksnīja it kā zibens, kad duncis lidoja pari ugunij. Šamanis, no kura rīkles rēgojās ārā tikai dunča spals, īsu brīdi grīļojies, nogāzās uz priekšu tieši kvēlošajās oglēs.
Klik! Klik! — Lapsa bija pakampis Tling-Tinneha šauteni un veltīgi pūlējās iebīdīt patronu stobrā. Izdzirdis Makenzija smieklus, viņš nosvieda ieroci.
— Ak tad Lapsa vēl nav iemācījies apieties ar šo paijiņu? Viņš jau vēl ir sieviete. Nāc nu šurp! Atnes to man, es tev paradīšu, ka jārīkojas.
Lapsa vilcinājās.
— Nac, es saku!
Lapsa pieklumzāja klat kā nopērts plušķis.
— Tā — un tā; un viss kārtībā. — Patrona ieslīdēja stobrā, un gailis bija uzvilkts, kad Makenzijs piesvieda šauteni pie pleca.
— Lapsa sacīja, ka šonakt tikšot darīti diži darbi, un viņš ir teicis taisnību. Tiešām tika darīti diži darbi, bet ne jau Lapsa tos darīja. Vai viņš vēl arvien kāro vest Zarinsku savā vigvamā? Tātad viņš vēlas iet to ceļu, ko jau ieminuši šamanis un Lācis? Nē? Labi!
Makenzijs nicinoši aizgriezas un izvilka savu dunci no samaņa rīkles.
— Vai varbūt kāds cits no jaunekļiem to vēlas? Ja tā — Vilks parādīs tiem ceļu, pa diviem un pa trim reizē, līdz vairs neviens nebūs palicis pāri. Nē? Labi! Tling-Tin- neh, tagad es otrreiz atdodu šo šauteni tev. Ja kādreiz dienās gadās ceļot uz Jukonas novadu, tad zini, ka pie Vilka ugunskura tev vienmēr būs vieta un daudz ēdiena. Nakts jau pārvēršas dienā. Es tagad eju, bet var gadīties, ka es vēl atgriežos. Un pēdējo reizi es jums saku: turiet vērā Vilku likumu!
Kamēr viņš gāja pie Zarinskas, pārējie raudzījās viņā kā pārdabiskā parādībā. Meitene ieņēma savu vietu pajūga priekšgala, un suņi sāka soļot. Pēc maza brīža tie jau bija nozuduši spokainajā mežā. Līdz šim mirklim Makenzijs bija nogaidījis; tagad viņš iekāpa sniegkurpēs un grasījās sekot.
— Vai tad Vilks ir piemirsis tos piecus garos tabakas stieņus?
Makenzijs nikni pagriezās pret Lapsu, bet tad atskārta, cik šis jautājums komisks, un sāka smieties.
— Es tev došu vienu īsu stienīti.
— Kā Vilks vēlas, — padevīgi atteica Lapsa un pastiepa roku.