Pa ceļu, kas savienoja Tērvetes un Raktes pilis, jāja jātnieks. Viss pie šī jaunā kareivja atgādināja lielkunga Nameja laikmeta Zemgales augstmani. Tērps bija lepns un tīri zemgalisks, no pašu vilnas un liniem pagatavots, Zemgales sieviešu čaklo roku darināts. Turpretim pie spožā apbruņojuma skaidri dūrās acīs jau simtu gadu ilgās vācu uzturēšanās iespaids kaimiņos, otrpus Daugavas.
Niknās cīņas pret aizjūras ienācējiem, tāpat kā ar viņiem kopīgie kara gājieni bija jau sen iepazīstinājuši zemgaļus un vācus vienus ar otriem, bija tuvinājuši abu kaimiņu karošanas paņēmienus un ne maz nozīmīgākajos sīkumos vien, bet pat vissvarīgākajās kara mākslas nozarēs. Tā, jau gadu desmitus Zemgalē labi zināja, kā taisamas un rīkojamas daždažādās kara mašinas — toreizējās cietokšņu apsēšanas ierīces: akmeņu sviedes, bīdāmie torņi, visādas uz riteņiem celtas uzbrucējus sargājošas nojumes. Pilnīgi par paradumu bija palikusi svešnieku apbruņojuma dalu un ieroču mistrošana ar zemgaļu ikdienišķiem kara gaitu piederumiem. Saprotams, smalkākus ieročus, greznākus, dārgākus bruņu kalumus varēja sev atjauties tikai bagātākie Zemgales karavīri, bet ne mazturīgākie. Ne jau citādi apstākļi pastāvēja pie vāciešiem. Arī tur labāko apbruņojumu mēdza lietot tikai bruņinieki, bet ne kara kalpi, ne ieroču nesēji jeb citi vienkāršie karotāji.
Laikmetam zīmīgās parašas spilgti bija ietekmējušas arī mūsu jātnieka apbruņojumu.
Nebija kaldināti tēvzemes ieroču smēdēs ne viņa smagais apbusēji asais vakarzemju bruņnieka zobens, ne arī no smalkām dzelzs ķēdītēm — važiņām darinātais bruņu krekls. Tas gan bija noģērbts, lai atvieglotu tālo jājienu, un atradās piestiprināts seglu priekšā. Svešas zemes, kaut gan ne vācu, bet Gotzemes darbs bija arī spožā ķīvere, kas tik lepni ietērpa jaunā karotāja galvu. Visi šie greznie karavīru piederumi bija vai nu noņemti niknā cīņā pārspētam ienaidniekam — tālas vakaru zemes dēlam, vai par dārgu maksu iegūti no aizjūras tirgotājiem. Turpretim Zemgali atgādināja jātnieka šķēps un sevišķi zīmīgais, apkalumiem rotātais koka vairogs, kas pašu reizi atpūtās pie zirga sāniem blakus bruņu kreklam. Vairoga sudrabotā laukā izveidotas, jeb kā toreiz teica: izrakstītas, skaidri redzējās Sidrabes virsaišu ģimenes pazīmes. Jātnieks bija paša Sidrabes virsaiša dēls Vairis.
Viņš pašreiz jāja uz savu senču pili, kuru daudzus mēnešus nebija
redzējis, jo atgriezās mājās no Prūsijas. Turp Vairis bija pavadījis karā visas Zemgales lielo valdnieku Nameju. šis dižais lielkungs gan vairs neatgriezās mājās savā Tērvetes pilī. Arī no viņa karavīriem, cīņu biedriem Prūsijas kara gaitās, tikai neliels pulciņš pārnāca dzimtenē. Dažus apguldīja svešumā ienaidnieka ieroči, bet vairākumu jauna sērga, kas ar nesaudzīgu niknumu bija uzbrukusi kā draugiem, tā ienaidniekiem. Izņemot Vairi, visi citi pārnācēji afradās jau savējo vidū. Pat paša pavadoņus — Sidrabes kara kalpus, Vairis, atgriežoties no svešuma, bija atlaidis tieši uz mājām, šeit, dzimtenē, viņam stiprākas apsardzības, likās, nemaz nevajadzēja. Kara kalpi arī bija alktin alkuši drīzāk nokļūt pie tuviniekiem. Vairim pašam nācās aizkavēties, jo Na- mejs mirdams bija tam uzticējis savu zobenu, seno Zemgaļu virsaišu ieroci, ko vajadzēja nodot Tērvetes pilī jauna, vēl tika i nākošā Zemgales valdnieka lietošanai.
Lai izpildītu nelaiķa ķēniņa pavēli, Vairis iegriezās Tērvetē. Viss, ko viņš tur dabūja redzēt un dzirdēt, nevarēja iepriecināt īsta Zemgales dēla sirdi. Tērvetes pilī trūka saimnieka. Nameju ģimene bija aizgājusi jau agrāk bojā, un lielajam virsaitim trūka ir tieša, ir netieša pēcnācēja visas Zemgales lielkunga godā. Gandrīz nebija kam nodot Nameja zobenu. Beidzot Vairis to uzticēja Tērvetes novada labiešu priekšstāvjiem, kas pārzināja pili. Tādā kārtā izpildījis savu uzdevumu, virsaiša dēls jāja mājās.
Ne Tērvete vien varēja iedvest bažas Vairim. Ar Nameja nāvi visā Zemgalē dzīve bija pilnīgi pārgrozījusies. Trūka zemei vadoņa. Katrs novads dzīvoja savu atsevišķu dzīvi, nemaz neievērodams Zemgales vispārīgās vajadzības.
Bet pie tēvzemes vārtiem draudoši glūnēja vāciskā Livonija, gatava saplosīt jau tā dažu reizi smagi piemeklēto, Vairim mīļo Zemgali. Viņas plašā daļā, tā saucamās upmales zemēs, vācieši jau spiestin spiedās iekšā, censdamies tur nodibināt sakarus un palielināt savu iespaidu. Zemgaļi tur bija jau sen vājināti, pat skaita ziņā, ar svešo pastāvīgiem iebrukumiem un postījumiem. Neviena pati pils tur vairs nedižojās ar ienaidniekam draudošiem apcietinājumiem. Pat senā varenā Mežotne gulēja jau kādu gadu desmitu pīšļos un gruvešos.
Kad Vairis par to visu iedomājās, zemu uz spēcīgajām krūtīm noslīdēja varonīgā galva. Bet jaunības dzīves prieks un jaunekļa laimības sajūta par to, ka drīz viņš atkal ieraudzīs sentēvu pili, lika katru reizi pēc žēluma pilnajām atcerēm Vairim aizmirst pat drausmīgo Nameja nāvi, lika jātniekam garajā ceļā bieži vien ar jautru dziesmiņu tricināt ceļmalas birzes.
Tālumā stāvajā uzkalnī parādijās Raktes pils vārtu tornis. Ne turpu jāja Vairis. Nesasniedzis Rakti, viņš nogriezās pa ceļa atzarojumu, kas veda uz dienvidus rītiem, uz Sidrabi. Izlīkumojis pa druvām, ceļš ieveda jātnieku mežā, kur šur tur nelielas upītes līcīšos bija novietojušās gan mazākas, gan plašākas pļaviņas. Pati upīte vietām piņļocijās
tīri klāt ceļam, vietām aizvijās kādu gabaliņu nost, lai drīz vien tami no jauna tuvotos, it kā gražīgi kairinādama nesen pamesto gaitu biedri.a Viņas dzidrie ūdeņi atgādināja jātniekam, ka vasaras diena ir karsta, jo karsta.
Vairis izlūkoja piemērotu vietu, pieturēja zirgu, izslīdēja no segliem, noņēma bruņu cepuri un, vezdams pavadā savu ceļa biedri rūmaku, pašķīra ceļmalas krūmus, tuvodamies upītei. Vēl soļu desmit1 viņš paspēra, spraukdamies cauri sīkājam biezoknim, tad piepeži sa-' stinga kā sāls stabs. Pārsteigts jauneklis lūkojās uz priekšu. Galvā tam uzdzirkstīja aizrautīgas domas: «Nāras!»
Tiešām, nelielā atstatumā no Vaira, tikai līdz pusei noslēpti seklā atvariņa ūdeņos, divi pilnīgi kaili, dabas māmuliņas skaisti izveidoti jaunu daiļavu tēli spoguļojās saules staru mirdzuma izrotātajā upītē.
Abas aizrautīgās parādības smiedamās un čalodamas plunčojās pa atvariņu un aplaistija viena otru ar vēsinošu ūdeni.
Jaunā karavīra skati palika kā piesieti pie tuvākā tēla. Tā bija vēl gandrīz meitene, bet maigi sievišķīgajās miesās likās izjūtams arī gandrīz vīrišķīgs spēks un spars. Vairis bija galīgi apmulsis. Viņš neapzinājās, ko darīt un, sastindzis kā akmeņa tēls, nekustēdamies, turpināja apbrīnot skaistuli. Te jau Vairis neatradās Prūsijas karalaukā, kur kareiviskais virsaiša dēls katrā vietā un lietā ātri apķēra, kā rīkoties, kādu cīņas ieroci laist darbā. Bet ar nāru.' Ja, tur Vairim trūka piedzīvojumu.
Rūmakam pa tam palika garlaicīgi. Tas nevarēja saprast, kādēļ lai stāv tik tuvu ūdenim, neiedzerot krietnu malku kā pelnītu atspirdzinājumu pēc garā jājiena karstajā dienā. Zirgs pavilka ar galvu un novēroja, ka viņa kungs pat nejūt, cik viegli tam pavada izslīd no rokas. Gudrais lopiņš atbrīvojās pilnīgi un prātīgi piesoļoja pie krasta, lai atdzertos. Zirga rīkošanās pievērsa tam peldētāju uzmanību. Viņas ieraudzīja nevien rūmaku, bet arī tā kungu, un sāka rīkoties, kā nārām pavisam nevajadzētu darīt. Abas nenozuda vis zem ūdens, bet, skaļi iesaukdamās, metās uz pretējo krastu un, paķērušas no zemes vienu otru apģērba gabalu, pazuda aiz kokiem. Viņām trūka pat zivju astes, kā tas nāktos kārtīgām nārām. Kailās kājiņas zibēt vien nozibēja, steigā dodoties uz slēpjošo mežu pāri neliela klajumiņa pavisam šaurai vietai. Tikai pēc daiļavu nozušanas Vairis ieraudzīja, ka turpat krastmalā ganās lopi. Izbrīnījusies, tuvākā govs ar lielu neuzticību pāri upītei aplūkoja svešinieku.
Lielu turpmākā ceļa gabalu Vairis nojāja klusēdams. Neviena dziesmiņa neienāca vairs prātā. Acu priekšā arvien vēl stāvēja redzētais žilbinošais tēls, kas valdzināja jaunekļa uztrauktās domas.
Krastmalā pie lopiem norisinājās dzīva saruna.
«Kā viņš tevi aplūkoja! Ar acīm gribēja vai apēst!» Smējās vecākā a izbijusē nāra.
«Tāds bezkauņa». Pukojās jauniņā, vēl tīri sasarkusi.
«Ne jau uz mani, vienkāršu ganu meitu, šis metīs skatus». Ķircinājās ecākā. «Tūlīt saprot atšķirt, kura ir virsaiša meita, kaut tai arī ne drēbju jpatiņas nebūtu mugurā».
«Tu arī diezin ko vēl sarunāsi». Pārmeta otrā, kura tiešām bija taktēs novada virsaiša meita Gaismīte. Viņa bija atjājusi ganos apciemot savu bērnības draudzeni. Gaismīte jau no mazām dienām, kopā ir brāļiem augdama, bija ieradusi nevien jāt, bet pat lietot stopu, šķēpu, arī zobenu, tā kā, neskatoties uz saviem 16 gadiem, virsaiša meita bija diezgan kareiviska jātniece.
«Ko šis lai arī skatītos uz mani? Tāds augstmanis!» Nopūtās ganu meita.
«Kā tu zini, kas viņš tāds?» Vaicāja Gaismīte.
«Vai neredzēji pati? Jeb tev no brašā puiša skatieniem acis apžilbst?, skaists viņš gan ir, skaists un stalts. Tikai ne man tāds lemts».
«Ja, glīts viņš tiešām ir». Nodomāja arī virsaiša meita.
Sidrabes novada labietis Vargribis lepni dzīvoja savu plašo īpašumu vidū ar sievu un ar bērnu pulciņu — ar meitām un dēliem, no kuriem daļa jau bija pieaugusi. Parasti dzīve trokšņaini ritēja uz priekšu bajāra mājās. Bet pašreiz dienas skaļums tur aprima. Iestājās krēsla. Saule bija nogājusi. Dabu un cilvēkus jauki spirdzināja silts vasaras vakars. Priekš gulēt iešanas Vargribis vēl brītiņu gribēja pasēdēt dzīvojamās mājas priekšā. Te vakara klusumu pārtrauca dobji sitieni — klauvēšana pie augstajiem vārtiem, kas bija ietaisīti žogā. Pēdējais iestāvēja no stāvu zemē ieraktiem, augšgalā noasinātiem paresniem kokiem, šāds iežogojums no visām pusēm apņēma bajāra dzīves vietu, izveidodams plašu, ar simtgadīgiem kokiem greznotu sētsvidu, kur novietojās daudzas uz iedzīves bagātību norādošas ēkas. Izdzirdis klauvēšanu, kalps atvēra vārtus vēlajam, negaidītajam viesim. Svešais iejāja sētsvidū, nokāpa no zirga un tuvojās bajāram. Vargribis palika n srīgi sēžot, kā jau augstmanim pienākas attiecībās ar vienkāršu nakts ieklētāju. Tikai, kad svešais pienāca tuvāk, bajārs piecēlās, lai saņemtu viesi. Bet, ieskatijies ciešāk ceļinieka sejā, Vargribis strauji sakustējās uz priekšu un zemu palocijās.
«Esi sveicināts», viņš teica, «dižo Sidrabes virsaiti! Esmu laimīgs, .ka tāds augsts viesis pagodina mani ar apciemojumu. Piedodi savam padevīgam kalpam, ka es pats negāju, kā pieklājas, tev pretim, lai pienācīgi saņemtu tik augstu apmeklētāju. Man ne prātā neienāca, ka viesis šoreiz var būt pats cildenais virsaitis. Tik vēlā laikā…
«Kā? Ko?» Stomijās svešais, kas nebija neviens cits kā Vairis. «Vai tad mans tēvs…»
«Tavs nelaiķis Tēvs, mūsu novada nesenais varenais virsaitis, mīt jau veļu valstībā. Nesen tikai viņu turp izvadījām. Laikam, tevi ceļā vēl nav aizsniegusi bēdīgā vēsts par viņa nāvi».
«Nē! šī man pirmā dzirdēšana». Sēri noteica Vairis. «Iegriezos pie tevis pārnakšņot, jo zirgs piekusis. Arī pats esmu visu dienu nosēdējis seglos. Rīt agri došos tālāk uz pili. Nelūgtais viesis tevi, bajār, neapgrūtinās ilgi».
«Ko nu! Jūties pie manis kā paša mājās. Es ar visu, kas ir mans, piederu mūsu zemei un viņas īstajam vadonim. Tikai, dižo virsaiti, uz pili jāšana tev nav tik vienkārša. Rīt tu to gan vēl nevarēsi uzsākt».
«Kā? Kādēļ ne?» Brīnijās Vairis.
«Tādēļ, ka Zemgalē nav vairs kārtības, nav kopēja vadoņa, na\c visas zemes valdnieka, un katrs dara, ko grib, katrs rīkojas, kā vien taq. pašam ienāk prātā. Sidrabes pili tura savās rokās tava pamāte Pasērste Viņa gribētu redzēt, lai novada virsaišu zobenu apjož viņas vecākaii dēls, tavs pusbrālis Brīvulis. Tam gan prāts vēl nenesas uz tādām lietām kā uz novada pārvaldīšanu un uz virsaiša godu. Brīvulis sava mūžd piecpadsmitajā vasarā ir vairāk licies uz dažādām puiku blēņām, kc piekopj kopā ar jaunāko brāli. Viņu gados tas jau tā piedienas. Be cildenā virsaite-atraitne nepriecāsies par tavu pārnākšanu; viņai lielāki^ prieku sagādātu ziņa, ka tu palicis uz visiem laikiem kaujas laukā Prūsijā Tādēļ nav ko šaubīties, ka tevi gaida Sidrabes pilī pavisam neviesmīlīgi saņemšana. Tur droši vien labprāt paveiktu to, ko tev nav paspējuši nodarīt ienaidnieka zobeni Prūsijā».
Vezdams viesi dzīvojamās telpās, labietis pastāstija sīkāki par novada apstākļiem. Sidrabē loti maz bijis tādu, kas cerējuši, ka Vairi: pārnāks no kara mājās. Tādēļ godkārīgā Pasērste jau uzskatijusi savcj dēlu par Sidrabes virsaiti. Kad novadā no Prūsijas atgriezušies karavīr un pavēstijuši par drīzi sagaidamo Vaira pārnākšanu, Pasērste steidzīgi ieslēgusies pilī līdz ar bruņotiem virsaiša kalpiem un citiem viņai uzticīgiem karavīriem. Viņa meklējot savam dēlam piekritējus. Vairis to vakaru bez vēsts par tēva nāvi saņēma vēl vienu otru rūgtu ziņu ur palika tīri domīgs. Bajārs Vargribis viņu drošināja:
«Dižo virsaiti, tev nav ko noraizēties. Tu esi mūsu nelaiķa virsaiša vecākais dēls. Tādēļ tagad, pēc viņa nāves, vienīgi tev piekrīt cildenais virsaiša gods. Pēc visas kārtības vienīgi tev nākas apjozt Sidrabes virsaiša zobenu. Tā spriežu, tā man jāspriež. Tāpat arī domās citi labieši un viss lielais vairums pārējo Sidrabes novada laužu. Virsaites Pasēr pusē atradīsies tikai viņas pašas ļaudis, kuriem jāklausa, ko viņa tiea liek, un bez tiem vēl, ja daudz, tad kāda daļa pašas tuvāko radinieku Ir tad par pēdējo soļiem varētu šaubīties. Vai kādam patiks uzstāties pret īsto virsaiti? Visiem jau zinama mūsu zemes kārtība».
Vairis brītiņu pārdomāja un tad domīgi griezās pie nama tēva
«Tev, Vargribi, gan būs jādod man uz kādu laiciņu mājas vieta un patvērums, kamēr es»…
«Ak! ko nu par to runāt! Augstais virsaitis pagodina ar savu klātbūtni mani un manu sētu. Visu, kas pieder man, es nododu tavā rokā. ūšu laimīgs, ja varēšu tev pakalpot. Pašam apkārt jādelēt virsaitim ederētu. Kas var galvot par kādu nomaldījušos bultu jeb šķēpu?»
«Velti laiku šķiest un mierīgi gaidīt ar klēpī saliktām rokām es gan negribētu». Iesaucās jaunais virsaitis un viņa balss noskaņa lika nojaust noteiktību, kas skaidri rādija, ka runātājs nevairīsies no drošiem, visu izšķirošiem sofiem. Jā, Vairis neliks velti gaidīt uz darbiem, īsta vīra cienīgiem darbiem.
«Kas tad runā par laika šķiešanu?» Pārliecinoši piebilda Vargribis. Tikai priekš kā virsaišiem ir ļaudis? Vai arī es neesmu Sidrabes labietis! vai man maz ļaužu! Vai man nenākas kalpot sava novada virsaitim! Rīt izsūtīšu uz visām pusēm dēlus ar ziņām. Pats aizjāšu pie viena otra kaimiņa. Vai brašu drasētāju Sidrabes novadā trūkums! Droši varam derēt, ka drīz vien tev būs ne mazums pavadoņu. Sidrabes virsaitim nebūs jākaunas par augstajam stāvoklim nesamērīgu un vientulīgu griešanos senču pilī, senču goda vietās».
«Pateicos tev, Vargribi. Ne mūžam to neaizmirsīšu». Izsaucās Vairis.
«Ak, ko! Vai tad es citādi drīkstu rīkoties? Vai man nav jādara tā, to liek no senu seniem laikiem Zemgalē parastā kārtība? Lai dievi labvēlīgi jaunajam Sidrabes vadonim».
Novada diženais virsaitis un viņa godājamais bajārs spieda viens otram sirsnīgi roku.
Jau nākošā rītā Sidrabes novadā iesākās dzīva rosība. šurp un turp jādelēja ziņneši, viens steidzīgāks par otru. Sūtija labietis Vargribis savus piederīgos un pārējos ļaudis ar vēstīm gan pie tuvākiem, gan pie tālākiem kaimiņiem, sūtija ir pie lepnajiem labiešiem — šīs pasaules irenajiem, ir pie vienkāršiem arājiem — brīvās Zemgales brīvajiem āliem. Jāja arī viņš pats pārrunāt svarīgās lietas pie viena otra veca drauga, pie viena otra iespaidīgāka tautas vecajā. Savukārt pie Vargriba ieradās dažs tāļu pazīstams karotājs, ne viens vien brašs zobena cilātājs, lai aprunātos ne tikai ar nama tēvu, bet arī ar viņa augsto viesi — jauno virsaiti Vairi un lai uzklausītos novada likumīgā vadoņa domas, aizrādījumus, pavēles.
Arī Sidrabes pili bija pārņēmis nemiers. Viens pēc otra aizjāja jeb griezās mājās virsaites Pasērstes rīkojumu izpildītāji. Tie iegriezās iņas radenieku jeb citu ceramo piekritēju sētās un pārveda pilī nepacietīgi gaidītās ziņas. Sevišķi bieži tika mērots ceļš no pils uz bajāri Spodra mājām, šis labietis bija pašas Pasērstes brālēns un tās ģimenei galva, no kuras bija cēlusies virsaite-atraitne. No šīs ģimenes mirušai! novada vadonis savā laikā bija atvedis sev jaunu dzīves biedreni pē- pirmās sievas, Vaira mātes, priekšlaicīgās nāves.
Visā novadā draugi, kaimiņi, paziņas, kur vien satikās vai netīši vai ar iepriekšēju nolūku gan pa divi, gan pa trīs, gan pa pieci, ga vēl prāvākā skaitā, pārsprieda par svarīgo virsaiša goda mantošana lietu. Arvienu plašāk un plašāk virsroku ņēma domas, ka īstais Sidrabe novada virsaitis ir Vairis. No senu seniem laikiem iesakņojusies nojēg par likumību un kārtību spieda katru vienu mest pie malas šaubas Vairis bija vecākais sava tēva dēls, pie tam spēcīgs, labs karotājs, ap balvots ar saprātu un citiem labiem tikumiem. Nebija iemesla ne mazi kām šaubām par to, ka viņš cienīgi nesīs virsaiša vārdu Sidrabes nc vadā. Kādu iemeslu varētu atrast, lai vecāko, visādā ziņā cildeno bri nobīdītu pie malas un viņa vietā ieliktu jaunāko, kas gados bija v tīrais puikaī Nē! tāda rīkošanās būtu bijusi pārmērīga nekārtīfcļ neapsvērta netaisnība. Pat viens otrs Pasērstes pašas radenieks palii ne pa jokam vien domīgs. Ja Zemgale nepārdzīvotu sairšanas laikmetā ja Tērvetes pilī sēdētu visas Zemgales valdnieks, visas tautas vadonis tad lieta izšķirtos pati par sevi. Jā! tad Pasērste droši vien pat prātā neienāktu rīkoties tā, kā viņa tagad to darija. Un ja viņa pat kaut ko uzsāktu, tad pietiktu pāris rīkojumu no Tērvetes, lai lietu ātri un straiļ ievadītu likumīgās gaitās, lai Sidrabes pilī un novadā nodibinātjļ pienācīgā, parastā kārtība.
Ļaužu uztraukums un saviļņojums sasniedza savus kalngalus ta dienā, kad bija sasaukta Sidrabes ļaužu sapulce, kurā nācās pārrun un pārspriest Vaira un Pasērstes strīdīgās sacenšanās lietu. Mežma pie svētās birzes gan jāšus, gan kājām jau no agra rīta sāka pulcēti< i Sidrabes novada (audis. Ir lepnie bajāri, ir sirmie tautas vecajie, ir vie 1 kāršie brīvie arāji gan apbruņoti, gan bez ieročiem, sadalījušies pu ciņos, sēdēja un stāvēja vai nu paprāvajā klajumiņā vai tā malā star birzes kokiem. Jo tuvāki nāca pusdienas laiks, jo vairāk pieauga sapv cējušos skaits. Tāli varēja sadzirdēt laužu drūzmas runas, smieklus, izsai cienus.
Te troksnis saplaka un pārvērtās par čukstiem. Ļaudis klajumir steidzīgi sakārtojās lielā puslokā. Drīz iestājās pilnīgs klusums. Nelie jātnieku pulciņš bija sasniedzis birzes malu. Nokāpuši no zirgiem i piesējuši tos pie kokiem blakus sapulces vieta i, jaunatjājušie noteijctie stingriem sofiem devās pie sagaidītājiem. Pārējo priekšā blakus Va gribim soļoja Vairis. Abi gāja tieši uz |aužu pusloka vidu. Tur nonāku: viņi svinīgi vairākas reizes uz dažādām pusēm palocijās pret sapulct dalībniekiem, pie kam Vairis skalā balsī atkārtoja apsveikumu: «Es sveicināti, zemgalieši! Esat sveicināti, sidrabieši, Sidrabes novada labieši, vecajie, visi ļaudis»
Sapulcējušies atbildēja vēl ar zemāku palocīšanos, ar vēl skaļākiem, daudzbalsīgiem apsveikuma saucieniem.
No laužu drūzmas atdalījās dari ievērojamākie Sidrabes novada [priekšstāvji: bajāri un sirmu sirmie tautas vecajie. Cienīgi tie piesoloja 'klāt Vairim un Vargribim. Sākās pārrunas. Izrādījās, ka sapulcē nebija jeradušies Pasērstes tuvākie radenieki un daži citi domājamie virsaites uzskatu paudēji un aizstāvji. Viens otrs patālāks viņas ģimenes loceklis jgan atradās sapulcējušos barā. Tie slēpās drūzmā un darija visu, lai fādītu, ka viņiem nav nekā kopīga ar Pasērstes nodomiem. Nevarēja būt paubu, ka sapulcē neviens šodien nevēlējās, ka tam atgādinātu kaut tikai tālu radniecību ar vecā virsaiša atraitni. Visi uz laukumiņa sāka pusbalsī pārrunāt Pasērstes piekritēju neierašanās iemeslus un sekas. Te no. pašas klajuma malas atskanēja daži saucieni. Drīz tie atkārtojās un palika :kafāki un daudzbalsīgāki. Kas bij noticis? Izrādijās, ka sapulcē tomēr )ija ieradies kāds no Pasērstes ļaudīm. Tas bija Sidrabes pils kara kalps eldzēns. Lai gan viņš bija tikai kara kalps, tomēr tas bija no pašas pils.
Kad sapulces vadītāji laužu pusloka centrā saprata izsaucienu no- mi, tie deva rīkojumu atvest nekavējoši Veldzēnu viņu priekšā. Naiga kara kalpam auksts un silts vien pārgāja par kauliem. Viņš bija )rējis palikt burzmā nepamanīts, un te nu nācās stāties novada varas ru acu priekšā.
Steidzīgi Veldzēns pieslēja savu šķēpu pie tuvākā bērza, turpat ;mē nolika vairogu, milnu-vāli un šaujamo loku. Tikai bultu maksti viņš 'zmirsa uztraukumā pie jostas, un tā redzējās pie Veldzēna sāniem, 'id sabaidītais kara kalps ar lielu skubu, bet tomēr nedrošiem soļiem 'vojās vietai, uz kurieni to pavadija daudzu acu pāri. Neveikla iznāca ņa palocīšanās. Apsveikšanas vārdi pavisam aizķērās kaklā, tā kā no eldzēna murmināšanas neviens neko nevarēja saprast. Lielas sviedru ses pārklāja kara kalpa pieri, kas bija atsegta, jo cepuri viņš bija no- īmis un turēja rokā. Bailīgi, it kā pēc atbalsta tvārstot, Veldzēna acis eklēja Vairi, kas viņam pilī bija jau no laiku laikiem pierasts un tikās vāks kā pārējie. Vēl vairāk apjuka Sidrabes pils kara kalps, kad tam 'upi un sausi lika priekšā jautājumu sirmais tautas vecākais Prātainis, irš savā mūžā bija pārdzīvojis jau neizskaitāmu daudzumu vasaru un irš izprata arī dievu gribu un nodomus, jo bija slavens burvis-burtnieks.
«Vai tev ir mums kas jāziņo?» Noprasija viņš, un Veldzēns juta, ka utātāja caururbjošie skati kā asi šķēpi ieurbjas tam vislepenākajos domu apcirkņos. Ja arī būtu bijis kas slēpjams, šo skatu iespaidots, Veldzēns nespētu noslēpt prasītājam kaut pus vārdiņa. Tomēr šoreiz kara kalpa sirdsapziņa bija tīra, un viņš bez liekas stomīšanās atbildēja:
«Kas gan mani sūtīs ar ziņojumu tik augstai sapulcei? Man tādas lietas neviens neuzdos. Esmu tikai vienkāršs kara kalps. Cildenā virsaite i isērste, mana pavēlniece, nosūtija mani pie augstā bajāra Spodra.
Izpildijis uzdevumu es uz mājām jājot, apstājos šeit. Kam negribās paklausīties, ko spriež tautas sapulcē».
«Bet kā dēļ tava pavēlniece nav atsūtijusi šurp neviena no savējiem? Kādēļ šeit nav ieradies bajārs Spodris?» Bargi noprasija labietis Vargribis.
«Augsto bajār, kā lai es to zinu! Kas tādas lietas ies stāstīt kara kalpam?» Jau drošākā balsī noteica Veldzēns.
«Kara kalps, kara kalps!» Iesaucās kāds cits bajārs. «Vienu dziesmu tik tu proti, dziesmu par to, ka tu neko nezinot. Bet pasaki labāk, ko jūs tur visi ir augsti, ir zemi pilī perināt. Kādēļ tava virsaite netura svētu Zemgales senu seno kārtību?» *
Bargais uzbrēciens uz rāviena piebeidza jau puslīdz radušos kara kalpa drosmi. Velti viņš pūlējās sakārtot vārdus atbildei. Nekas prātīgs neienāca galvā. Jā! nav nieka lieta vienkāršam kara kalpam vest sarunas ar veselu baru augstu vīru, kuri pie tam ir tik dusmīgi. Bez tam šoreiz tik daudzas acis bija piegrieztas izprašņājamam.
Nesaņemot atbildi, Vargribis pēc īsas klusēšanas turpināja iztaujāt
«Saki, vai tev, tev pašam, tiešam pacelsies roka ar ieroci pret savi īsto kungu! Vai tu domā, ka spēSi uzstāties pret Sidrabes cildeno virsaiti Vairi?»
Šoreiz Veldzēnam mēle atraisijās. Lieta bija tik vienkārša un atbilda tik saprotama. Tādēļ viņš savukārt sparīgi noprasija:
«Augsto bajār! Ko tu pats teiktu, ja tavi kara kalpi tev neklausītu' ja tie sāktu gudrot un spriedelēt, vai tavas pavēles ir pareizas jeb ne- Kas tā gan būtu par kārtību! Kur ar tādu darīšanu mēs visi nonāktul Ko man liks, to darīšu».
Atbilde bija tik skaidra un pārliecinoša, ka tur neatlika nekā ko piebilst. Saprata to iztaujātāji un domās deva atzinīgu spriedumu par brašo kara kalpu. Tomēr visiem augstmaņiem laužu pusloka centrē ledus aukstie ģīmji palika tādi paši sastinguši, kā iepriekš. Nevieni pants viņu sejās pat nepakustējās, neietrīcējās. Ne tā tas bija ar vienkāršajiem mirstigajiem lielajā barā. Drūzmas aizmugurē kāds pieliecās savam kaimiņam pie auss un domājās čukstot:
«Vai dzirdi! Tas ir tīri saprātīgs kara kalps. Tas pašiem bajārien pasaka skaidri un gaiši savu patiesību».
Runātājs bija spēcīgs karavīrs. Tamdēļ nav ko brīnīties, ka viņa čukstēšana iznāca diezgan skanīga. Pat pakurlas ausis paprāvā atstatumi varēja sadzirdēt teikto. Un daudzas galvas piekrītoši pamāja; nošalca murminājumi:
«Taisnība, taisnība! Viņš runā tīri saprātīgi».
Veldzēna iztaujāšanu nobeidza. Viņš, steidzīgi salasijis visus savu piederumus, aizjāja, nenogaidot nemaz tautas sapulces tālākās apspriedes iznākumu. Lielā svīšana klaušināšanas brīdī nabaga kara kalpam bija aizskalojusi projām katru ziņkārības skripatiņu.
Pēc Veldzēna aizjāšanas tautas sapulces dalībnieki sāka spriest, runāt, gan sadalijušies pa atsevišķiem pulciņiem, gan brīžiem uzklausīdamies vecajo un bajāru priekšlikumus. Tos šodien vienu pēc otra pieņēma loti vienprātīgi, ar saukšanu izrādot vispārīgu piekrišanu. Sapulcei citādu gaitu arī nemaz nevarētu iedomāties, jo apspriežamā lieta bija tik skaidra un pati par sevi saprotama. Vairis jau bija vecākais dēls. Viņu visi labi ieredzēja. Ar viņa vārdu saistījās prūšu kara gājiena un varenā ķēniņa Nameja diženums. Bez tam jau no paša rīta bija skaidri nojaušams, ka šoreiz tautas sapulcē salasījušies vienīgi Vaira piekritēji. Pasērstes tuviniekiem bija pietrūcis drosmes pat rādīties te.
Neskatoties uz vispārīgo vienprātību, čalošanu sapulce dažu brīdi bija tik trokšņaina, ka tālu izskanēja visā apkārtnē. Pat otrā birzes malā nezinātnieks būtu bijis pārsteigts no daudzo balsu trokšņa un, apstājies, sāktu klausīties nesaprašanā par to, ko īsti čalošana varētu vēsfīt.
Diena jau gāja uz vakara pusi, kad beidzot visi vecajo priekšlikumi bija galīgi pteņemti. Tautas sapulce bija nolēmusi, ka pirmdzimtajam dēlam arvien nākas pēc tēva nāves stāties nelaiķa pēdās, ka Zemgalē icitāda kārtība nav parasta, ka šādu likumības veidu atzīst arī Sidrabes novada (audis, ka tamdēļ virsaiša gods pienākas Vairim, bet ne viņa jaunākajam brālim, ka Pasērstei nepieder Sidrabes pils, ka visi, kas uzstātos pret Vairi, rīkotos netaisnīgi, lauztu kārtību un apdraudētu 'Zemgales ļaužu labklājību. Pieņēma vēl daudz citu jauku un skanīgu lēmumu, bet to slēdzienos atkārtojās reižu reizēm viens un tas pats.
'i Pēdējais tautas sapulces lēmums saturēja atzinumu, ka katra viena 'iidrabieša pienākums ir turēties pie Vaira, kā pie Sidrabes vienīgā un stā virsaiša, un aizstāvēt šo likumīgo novada vadoni baltās un nebaltās Jienās. Svarīgo lēmumu skaļi sauca sapulcei priekšā labietis Vargribis, ir izteiksmi uzsvērdams katru atsevišķu vārdu; un skaļi visi sapulcējušies izteica priekšlikumam savu neliekuļoto piekrišanu. Saucieni nemaz iegribēja rimties. Pa starpām viens otrs izrādija sava prāta apmieri- īāfību, dauzot ar šķēpa kātu pret vairogu.
' Izrādijuši pienācīgo godu jaunajam virsaitim, visi sāka izklīst, dodamies uz mājām. Neviens nešaubījās, ka to dienu ir nopietni strādāts, ļca to dienu ir lieli darbi veikti un ka tās dienas lielās pūles ir vaiņagojas ar ievērojamiem panākumiem.
Iestājās jau krēsla, tuvojās nakts.
Sidrabes pilī valdija uztraukums. Lielā kņada varēja atgādināt tikai 1 tenaidnieka uzbrukšanas brīžus, pie tam vienīgi tādus, kad cietokšņa
aizstāvji pazaudējuši galvas un, nedzirdēdami laba vadoņa kārtīgasj rīkošanas, nezina, kas uzsākams, kas darams. Kara kalpi, citi pilnīgi,' citi pa pusei apbruņojušies, skraidija šurp un turp pa visu pils platību. Tomēr galvenā darbība norisinājās vārtu tuvumā pagalmā. Tur, pusloka1 sastājušies, stāvēja pils iedzīvotāji, arī sievietes un bērni. Izcilus loma prāvajā karavīru barā piekrita labietim Spodrim, tās vietējo bajāru ģimenes galvai, no kuras nelaiķis, Sidrabes novada virsaitis, bija apprecējis savu otro sievu Pasērsti. Nopietns bajārs stāvēja savu dēlu un kara kalpu vidū, klausīdamies, kas norisinājās no ļaudīm brīvajā pusloka centrā. Tur rīkojās virsaite Pasērste. Viņa turēja pie rokas sev blakus pašas vecāko dēlu Brīvuli, bet jaunāko, vēl nelielu puiku, bija novietojusi aiz muguras. Virsaitei iepretim cienīgi stāvēja labietis Vargribis, kuram nebija klāt nekādu ieroču, nekāda apbruņojuma. 5im apstāklim vajadzēja atgādināt, ka viņš ieradies pilī sarunu vedēja lomā it kā patiesa kara laikā.
Tiešam, daudz kas atgādināja īstu karu. Gandrīz visi Sidrabes novada karavīri, ir veci, ir jauni, ievērojamākos labiešus un vecajos neizņemot, pilnīgi apbruņojušies, stāvēja apakšā pils priekšā. Tur liela, plašs apdzīvota vieta, tā saucamā pils sēta (kas nebija nekas cits, kā prāve pilsēta ar dažiem tūkst ošiem iedzīvotāju), bija izplētusies ap pilskalnu piekļaudamās stiprajam cietoksnim kā sargātājam. No tuvās apkaimes viegli un ātri, bet visērtāk no pils sētas katrs iedzīvotājs varēja paglāb-Jļ ties pilī ienaidniekam iebrūkot, varēja tur paglābt arī vērtīgāko mantu.
Pils sētai apkārt stiepās stāv koku — palisadu žogs kā vieglāka apcietinājuma veids, kas gan parasti nespēja aizsargāt (audis no nopietna uzbrukuma ilgāku laiku. Šoreiz pils sētā jau rīkojās visi tie apbruņoto novada vīru pulciņi, kas sekoja virsaitim Vairim. Viņu vārdā Vargribis bija ieradies pilī pie virsaites Pasērstes kā sarunu vedējs. Šoreiz gan pils sēta nebija ieņemta ar varu: iedzīvotāji labprātīgi bija pievienojušies Vairim. Pašas pils pagalmā pie vārtiem sapulcējušies karavīriI un pārējie cietokšņa iemītnieki bija pati iemiesota uzmanība. Tomēr droši vien neviens ziņkārībā nepārspēja glīto pils kalponi Skaidrīti, kura nepacietīgi mīņājās uz vietas, pūlēdamās iespraukties viņai priekšā stāvošo karavīru starpā, lai piekļūtu tuvāk notikumu degpunktam. Te jaunā meiča sajuta, ka kāds no muguras puses viņu rausta aiz rokas. Raustīšana gan bija atkārtojusies jau vairākas reizes, bet ziņkārības' apstulbotā Skaidrīte to sajuta tikai tad, kad svešās rokas darbība palika ] sevišķi spēcīga, tīri nepanesama. Skaidrīte atskatijās atpakaļ un izbrīnījusies ieraudzija virsaiša ģimenes kara kalpu Veldzēnu, kas meta ar roku, aicinādams meiču atiet nomaļus. Citu reizi Skaidrīte būtu teciņus sekojusi tādam jaunā puiša uzaicinājumam. Tagad viņa to darija tīri negribēdama.
«Ko tu tur lien?» Veldzēns čukstēja un rūpju pilns nemiers izskanēja , viņa balsī. Tomēr šoreiz kara kalpa rīcībā bija izjūtams spars un noteiktība. Sis nemaz vairs neizlikās tas pats Veldzēns, kas tautas sapulcē svīda apjukumā baiļu sviedrus augstmaņu priekšā.
«Kā? Ko es?»… Stomijās izbrīnijusies Skaidrīte. f «Vai tu nezini, ka mums, maziem cilvēkiem, nav ko līst tur, kur ' ielmaņi plēšas? Augstmaņu strīdu tu drīzi vien vari sajust uz savas ,puguras. šitādās reizēs uz ātru roku šķēpi un bultas var sākt lidot pa gaisu un pat vissmagākie zobeni māk cilāties kā spalviņas vējā. nāc šurp!»
Veldzēns vilka aiz rokas sev līdzi Skaidrīti, kura ne labprāt sekoja savam aizstāvim. Viņa bija pat gatava atsperties ar kājām pret kādu parocīgāku šķērsli un uzsākt nopietnu pretošanos. Ja tikai nebūtu kauns n'O gaidāmās izzobošanas, jo citi droši vien pamanītu abu tik varonīgu Spēkošanos. Jau tā par pārīša draudzību spriedelēja pils ļaužu valodas, kamdēļ jaunā meita aprobežojās tikai ar piktu čukstēšanu: «Kas tev noticis? Ko tu gribi no manis? Laid vaļai» «Ko vēl ne! Vai tev āda tāpat smēdē norūdīta, kā dzelžu bruņas? ai tu domā, ka tavā augumiņā šķēps nelīdīs iekšā, tāpat kā nelaiķa irsaiša Gotzemē kaldinātajā kara cepurē. Nāc, nāc! - «Kur tu mani vedīsi?» «Te pat blakus celtnē».
«To nu gan ne! Ko tu iedomājies! Vēl mēs neesam ne apprecējušies, bet tu jau ar mani sāc šitā apieties». ,
«Skaidrīt, es jau, tevi mīlēdams, tā noraizējos. Es jau rūpējos tikai par tevi pašu».
Puiša balsī atskanēja tik daudz sirsnības, ka Skaidrīte nosprieda šo reizi, šo vienīgo reizi vēl paklausīt savas sirds valdniekam. Meiča pat pasteidzināja soļus, jo pilnīgi pareizi nosprieda, ka tā viņa tiks ātrāki vaļā no sava pielūdzēja un varēs atgriezties atkal nepamanīta pagalmā pie vārtiem, ja tikai pati to vēlēsies. Un viņa vēlēsies. Mazākais, Skairītei bija tāda tumša nojauta, ka drīz vien var rasties diezgan iemeslu vēlēties kaut ko tamlīdzīgu, jo ne katru dienu Sidrabes pilī norisinājās tik raibas, ziņkārību modinošas lietas, kā šodien. Visu to aizrautīgo dzirdēt pašas ausīm…
Tomēr Skaidrītei iznāca liela vilšanās. Kad Veldzēns bija ievedis jaunavu nelielajā celtnē zirgu staļļu galā un devās jau pa durvīm laukā, Skaidrīte ieminējās:
«Un tu pats? Tev jau tur arī var pašam»… «Es esmu karavīrs. Man tādas lietas parastas. Bez tam es pats protu rīkoties ar vairogu un šķēpu. Es darīšu, ko liks».
Aizvēris cieti smagās durvis, Veldzēns jau paspēra pāri soļu uz pagalma pusi, tad apstājās, izvilka no kabatas stipru kaņepāju auklu un, atgriezies pie durvīm, aizsēja tās cieti, vairāk reizes auklu apmezdams un cieši savilkdams ap abiem stiprajiem koka vadžiem, no kuriem viens 'ja iedzīts stenderē, otrs pašās durvīs. «Drošs paliek drošs!» Nodudināja Veldzēns.
Tiešam, Skaidrīte varēja plīst aiz ziņkārības, bet bez palīdzības no ārienes viņa nespēja izkļūt pagalmā, nespēja atbrīvoties no sava cietuma. Veldzēns pa tam steidzās pusteciņus pievienoties ļaužu pūlim pie pils vārtiem, lai izšķirošā brīdī arī savu roku pieliktu pie darba, ja uz to rastos vajadzība un tiktu dots rīkojums. Pie vārtiem šinī brīdī norisinājās svarīga saruna. «Cildenā virsaite!» Vargribis teica Pasērstei. «Mans kungs un pavēlnieks, dižais Sidrabes novada virsaitis Vairis, mani sūta šurp. Viņa vārdā uzaicinu tevi nodot pili nekavējuši mūsu cildenā virsaiša ziņā un valdīšanā».
«Tā tad Vairis ir tavs kungs». Lepni paceltu galvu spītīgi runāja Pasērste. «No kura laika tad viņš ir Sidrabes novada virsaitis? Kas fo iecēlis šādā godā.'»
«Pēc dievu un cilvēku kārtības» noteikti uzsvērdams katru vārdu, svarīgi atbildēja Vargribis, «tēvam mirstot, viņa vara pāriet uz vecāko dēlu. Tamdēļ mēs, Sidrabes novada labieši un vecajie, Vairi atzīstam par virsaiti. Arī pārējie ļaudis — visa Sidrabes novada tauta, domā tāpat».
«Tomēr viņš nav nekāds virsaitis, jo pils ir manās rokās, un Vairim to neredzēt tāpat kā viņš nevar redzēt paša ausis. Lūk, kur Sidrabes virsaiti sf»
Pasērste rādīja uz Brīvuli.
«Tad man te vairs nav ko darīt». Noteica Vargribis. «Tikai, Cildenā virsaite, ņem vērā, ka tur, kur rīkojas ar spēku, kur jāņem palīgā zobens un šķēps, tur vienai pusei nākas ciest».
«Ka tikai tev pašam un tavam virsaitim neiznāk izbaudīt tevis piedraudētās ciešanas. Pils ir stipra, un aizstāvju arī man pietiks. Rokas viņiem drošas, acis modras. Gan jūs atkodīsiet zobus pret vaļņiem».
«Diezin, diezin, kā tev ies ar aizstāvjiem? Šaubos, vai radīsies kāds zemgalis, kas pacels roku pret savu virsaiti, pret virsaiti, kurš no tautas, no bajāriem un vecajiem kārtīgi atzīts par īstu sava novada galvu, vadoni un pavēlnieku».
«Kā? Vai tu domā, ka man kara kalpu aptrūks? Bez tam, ko tu tur paud * tenkas par visa novada atzīšanu! Vai šeit neredzi Spodri? Vai viņš un tā dēli nav godājami Sidrabes novada labieši. Brālēn, saki tu pats Var- gribim, vai tu pieļausi, ka man atņem pili?»
Uzrunātais brītiņu klusēja. Viņš saprata, ka taisnība bija Vaira pusē un ka nav labi uzstāties pret īsto un vispārības atzīto virsaiti. Taisnīgajam labietim nekādi negribējās aizstāvēt netaisnu lietu. Bet viņš pazina arī Pasērstes dabu, apzinājās, kādas dusmas virsaite jutīs pret brālēnu, ja viņš neatbalstīs straujo radinieci izšķirošā brīdī. Spodris šaubijās. Te viņam iešāvās prātā, ka visi paša īpašumi atrodas ārpus pils, tā tad pilnīgi Vaira varā. Bez tam Vairis tā kā tā agri vai vēlu var ņemt virsroku. Tikai tiepīga sieviete to nespēj apzināties, nespēj saprast. Kā tad klāsies Spodra ģimenei, ja tā būs apkarojusi ar ieročiem rokās virsaiti? Nebija ko šaubīties, vajadzēja izšķirties un rīkoties. Jā, vajadzēs rīkoties ātri un tik izšķiroši, ka tiktu novērsta katra asiņu izliešanas iespējamība. Un Spodris atbildēja:
«Cildenā virsaite! Es ārvienu esmu bijis gatavs tevi aizstāvēt līdz beidzamai iespējamībai. Arī līdz šim, mīļo radiniec, es aizstāvēju Brīvuli, bet es biju pārliecināts, ka Vairis nav vairs starp dzīvajiem. Tagad man neklājas uzstāties pret īsto virsaiti un plēsties ar visu novadu. Pat jāsaka vairāk! Man nākas rūpēties un darīt visu, lai virsaitis atgūtu varu par savu senču pili».
Tumšs sārtums pārklāja Pasērstei ģīmi. Dusmas gandrīz laupija spēju runāt. Ar mokām viņa iesaucās:
«Tad tāds tu man esi, brālēn. Tu gribi, lai Vairis apkauj ir mani, ir manus dēlus!»
«Dižais Sidrabes virsaitis Vairis nav nekāds slepkava». Nopietni teica Vargribis. «Sava tēva atraitni un paša pusbrāļus nokaut viņam nevar ne prātā nākt, ja tikai tie paši viņam nestājas ar netaisnībām ceļā un nemēģina ar varu nolaupīt tēva mantojuma tiesu. Ja kas tamlīdzīgs notiek, tad… tad saprotams, katram virsaitim jābūt īstam virsaitim un jārīkojas bargi, kaut arī sirds viņam būtu mīksta kā vasks. Tādēļ brīdinu tevi, cildenā virsaite. Nepārsteidzies! Apdomā, pirms tu spēri izšķirošo soli».
Pasērste bija gudra sieviete. Viņa saprata, ka ar dusmām vien netiks pie laba gala. Saprata viņa arī, ka tik nopietnā un sarežģītā lietā bez Spodra palīdzības pili nespēs noturēt. Bez tam Spodris, spriežot pēc viņas runas, taisijās pats nodot pili Vairim. Viņš ar saviem ļaudīm tiešam viegli spēja izjaukt katru pils aizstāvēšanas nodomu, sagrābjot savā varā kādu apcietinājuma daļu un pa turieni ielaižot Vairi pilī. Saprata virsaite, ka, ne savai māsicai ļaunu vēlēdams, Spodris domāja rīkoties šā jeb tā, bet ka bajāru uz noteikta soļa speršanu spieda apstākļi. Un tie paši apstākļi spēja rādīt savu pavēlošo varu arī virsaitei. Pašas ļaudis arī nebija nekādi svešinieki Vairim. Viņi diezin čik uzņēmīgi neies cīņā pret agrākā virsaiša vecāko dēlu, kuru, bez šaubām, sirds dziļumos tura par likumīgo virsaiti. Viss tas šaudijās pa Pasērstes galvu, kad viņa, daudz maz savaldījusies, teica:
«Es jau arī nezināju, ka Vairis ir vēl starp dzīvajiem. Citādi jau arī es viņu būtu gaidījusi pārnākam mājās kā virsaiti. Vēlāk tikai bažas par dēliem spieda mani rīkoties, kā…»
«Māt!» Iesaucās Brīvulis. «Mums gan nav nekādu bažu. Brālis Vairis i nemaz tik ļauns nav».
«Tad jau viss nokārtojas tīri prātīgi un labi». Runāja Vargribis, izrādīdamies, ka notic Pasērstes izrunām, kaut gan labi saprata lietu īsto gaitu. «Tad jau mums tikai jāpasteidzas atvēri vārtus, lai dižajam virsaitim nav ilgi un velti jākavējas ar saviem karavīriem pils priekšā».
Tiešam, Sidrabes pils vārti drīz vien plaši atvērās un saņēma jauno novada virsaiti. Tanī pašā laikā Skaidrīte izkļuva brīvē no apcietinā-
juma. Viņa gan bija apņēmusies krietni vien norāt savu tautieti, bet pilī līdz ar Vairi sanāca tik daudz laužu, tur sākās tāda dzīvība, ka meičas ziņkārības apmierināšanai radās pietiekoši izdevības. Tādēļ Skaidrīte šoreiz visžēlīgi piedeva Veldzēnam. Trūka jaunajai kalponei arī brīva laika priekš bāršanās un ķildošanās. Pilī sākās jautras dzīres, un kalpoņu rokām darba netrūka.
Vairis tai pašā dienā svinīga apjoza Sidrabes virsaiša zobenu.
Trīs dienas un trīs naktis viesu bari līksmodamies plūda pa pili un pa pils sētu. Tie mielojās, dziedāja un dzēra, dzēra, dziedāja un mielojās. Arī pats jaunais virsaitis bija līksms.
Viņa priekus neaptumšoja pat ziņa, ko saņēma trešajā dzīru dienā. No Raktes puses atauļoja kāds Sidrabes virsaiša kalps, vēstīdams, ka Raktes pils ļaudis medijot «Caunu silā». Citureiz šāda vēsts saceltu kājās vai pus Sidrabes, jo Cauņu sils bija senu senais strīdus ābols Sidrabei un Raktei. Sirmi ļaudis zināja stāstīt, ka raktieši jau vecos laikos gribējuši atņemt Sidrabei ir «Cauņu silu» ir «Dūņu strauta» pļavas, kas tanī atradās. Mežā pārrobežnieki pastāvīgi medijuši, bet pļavas steigušies nopļaut katru gadu Sidrabes ļaudīm pa priekšu. Tad strīdu izšķīris par labu Sidrabei senais Zemgales virsaitis varenais Viesturs, kura piemiņa tautā uzglabājās vēl tik dzīva, neskatoties uz pieciem gadu desmitiem, kas bija jau pagājuši pēc šī valdnieka nāves dienas. No tā laika raktieši pļavas gan bija likuši mierā, bet mežā bieži vien vēl turpināja medīt. Šāda rīkošanās dažu labu reizi noveda pie abu kaimiņu novadu sadursmēm un uzturēja vēsas, pat naidīgas attiecības, starp abiem kaimiņu virsaišiem. Arī Vairis vēl sava tēva dzīves laikā bija spēlējis dažu reizi ne pēdējo lomu medību strīdu. Tomēr šoreiz viņš nepukojās, bet, iztukšojis kausu, sauca tik skaļi, ka pils lielajās sapulces telpās varēja visos kaktos sadzirdēt virsaiša vārdus:
«Lai raktieši šoreiz pamedī. Nepieļausim, ka viņi sabojā mums dzīru priekus. Tagad jau ir vasara, un viņi nostieps gar zemi, ja daudz, tad kādu pāri briežu. Lai ziemas pārtikai medītu, priekš tam laiks ir vēl par karstu. Tamdēļ zaudējums mums šoreiz nebūs lielais. Ja kaimiņi vēlāk gribēs būt nelūgti medību viesi, nu, tad lai tie piesargas… Tamdēļ mielosimies! Lai tukšojam kausus.' Lai uzdziedam! Dzīrosim un līksmosimies!»
Tiešam, dzīres turpinājās. Un Sidrabes pilī varu saņēma savās rokās jaunais novada kungs — virsaitis Vairis. Viss tam solija laimīgu nākotni, prieka pilnu dzīvi. Jaunība, veselība, staltums, jau piedzīvojumos norūdītais karavīra spars, bagātība, plaša ziedoša novada ļaužu atbalsts, tautas uzticīga paļāvība uz vadoni… Jā, kā gan viņam trūka1 Pat pamāte samierinājās ar notikušo, nenovēršamo.
Un dzīve ritēja uz priekšu.
Tikai darbu jaunajam virsaitim netrūka. To viņam bija pilnas rokas. Daudz maz nokārtojies pats savā novadā, Vairis meta skatus tāļāk. Vienā Zemgales daļā, tā sauķtajās Upmales zemēs, valdija sairums un pagurums. Tur trūka kārtības, tur nebija vairs atzītu, spējīgu, uzticību pelnošu vadoņu. Sidrabes virsaitis pamazām sāka izplatīt Upmales zemēs savu iespaidu, ar tālredzīgu laipnību pievilkdams apvidu pēc apvida savam novadam.
Tā nemanot pagāja pāris gadu. Iestājās vēla rudeņa laiks. Zeme bija jau sasalusi.
Vairis kādu dienu tikko kā bija atgriezies mājās no garāka jājiena pa Upmali. Viņš bija izlūkojis vietas, kur uzcelt mazākus apcietinājumus. Tanīs iedzīvotāji varēs paglābties ienaidnieka varbūtēju iebrukumu laikā. Ar leišiem gan bija nodibinājusies zemgaļiem pilnīgākā saticība. Abi šie kaimiņi vairs neuzbruks vieni otriem. Bet vācieši… Jā, tie gan… Vairis jau gudroja pat par nopostītās, senāk tik varenās Mežotnes pils atjaunošanas darbiem. Jā! viņš to uzcels, šo stipro cietoksni, uzcels no jauna, ieliks tanī savus kara ļaudis; tad droši vien gandrīz visa Upmale piekritīs Sidrabes virsaitim. Un Vairis kļūs Zemgalē varenākais starp vareniem.
Taisni šādās jaukās spožas nākotnes pār domās kavējās Sidrabes i virsaitis, kad pilī atauļoja uz neseglota zirga no Raktes novada pierobežas turienes iedzīvotāju ziņnesis. Kaimiņu virsaiša ļaudis bija sarīkojuši lielas medības strīdīgajos «Cauņu sila» mežos. Tur pašu laiku darbojoties ir svešie mednieki, ir viņu suņi. Viss rādot, ka medīšana nodomāta uz vairākām dienām.
Bija pienācis rudens medību laiks, kad vajadzēja domāt, kā nogāzt pienācīgu skaitu meža zvēru, lai gaļu iesālītu visa nākošā gada lietošanai. Arī Vairis medībām jau bija gatavojies un taisni tādēļ steidzies atgriezties mājās no Upmales. Medības viņš bija nodomājis sākt ar «Cauņu silu». Un tagad raktieši tur bija jau priekšā un nekautrīgi rīkojās Vaira daļā. Tāda bezkaunība! Nu! Viņš šoreiz kaimiņiem parādīs, pamatīgi parādīs, tā ka nākotnē katram svešniekam zudīs patika vēl reizi nelūgtiem rādīties Cauņu silā.
«Cauņu silā» skaļi atbalsojās suņu riešana un mednieku ragu pūtieni. Milzīgs alnis, mazas eglītes trokšņaini lauzdams, uzdenderēja netālu no Vaira uz jājamās stigas. Tur virsaitis bija novietojies kopā ar dažiem saviem ļaudīm. Visi bija apbruņoti un jāšus. Sidrabiešiem būtu viegli nācies vai nu ar šķēpiem, vai ar bultām nobeigt meža zvēru, kuram skriešana nemaz neveicās: alnis bija smagi ievainots. Ne virsaitis, ne viņa ļaudis nepakustējās. So reizi viņu visu uzmanība vairāk piegriezās ne medijumam, bet mediniekiem, kas bija alni ievainojuši. Tie sekoja zvēram uz pēdām.
Alnis pārstreipuļoja pāri stigai, bet nebija ne cik tālu ticis, kad to jau panāca divi suņi un apturēja. Zvērs apstājās gandrīz pašā stigas ma un ar pūlēm atgaiņājās, pagriezis ragus pret uzmācīgajiem rējējiei Mednieka dziņa gandrīz jau pamudināja Vairi doties pie a|ņa un nostiept zemē. Te pār stigu pārlidoja svešs jātnieks, pie tam tik ātri ka novērotāji sidrabieši pat nedabūja viņu labi apskatīt.
Jādams, raktietis jau rīkojās ar stopu un, bez šaubām, nekavējoties bija raidijis alnim nāvi nesošu bultu, jo zvērs ar troksni nogāzās zemē. Suņu riešana mitējās. Nākošā acumirklī arī Vairis bija jau notikuma vietā. Pirmais viņa skats pārslīdēja pāri alnim. Zvērs, vēl raustīdamies un ar kājām spārdīdams tukšo gaisu, gulēja starp divām cinī vaivariņos un mētrās ar bultu asiņojošā brūcē. Virsaitis griezās pie sve mednieka un bargi tam uzsauca:
«Kā tu drīksti te medīt? Es tev»…
Tālāk Vairis netika. Izbrīnījies, platām acīm viņš lūkojās uz nomedītāju. Virsaitis pārsteigts nezināja, ko tālāk teikt. Viņa priekšā jau nolēkusi no zirga, stāvēja medniece, ne mednieks. Svešā nebija neviena cita, kā priekš diviem gadiem redzētā kailā nāra. Tikai tagad viņa vēl pieņēmusies skaistumā. Tagad jaunava bija vēl daudz staltāka un spēcīgāka kā viņā vasaras dienā meža upītes atvariņa ūdeņos Lepni medniece uzlūkoja apjukušo Vairi. Virsaitis atcerējās peldēšanas skatu, pazina daiļo nāru. Savādos apstākļos redzētais piemīlīgais mītis bija uzglabājies jaunekļa atmiņā. Brīdi abi klusēdami vēroja viens otru skatiem, tad Vairis saņēmies ievaicājās, pie kam viņa balsī no dusmām nebija ne vēsts:
«Kas tu tāda esi, ka ielauzies svešos īpašumos?» «Un kas tu tāds esi, ka ložņā pa krūmiem, lai uzglūnētu kailām sievietēm, kad tās upē peldas?» Savukārt noprasija medniece augstprātīgi.
«Es esmu Sidrabes kungs un virsaitis!» Ar peldēšanas skata atgādinājumu apmulsināts, stostijās Vairis. «Tici man! Toreiz pie upes viss gadijās netīši. Es…»
«Bet es alni nomediju tīšu prātu, jo tas man tā patīk. Esmu Raktes virsaiša meita».
«Mežs taču pieder man. Jau virsaiša Viestura dienās…» «Zinu, zinu bez tavas mācīšanas. Toreiz arī pļavas te Raktes ļaudis pļāvuši, bet tagad ir nedomājam to darīt. Lai arī mežs ir tavs bet medīt pēc vecu vecā ieraduma mēs te varam, jo ne tu audzē meža zvērus, bet dievi».
Skaistules pārdrošā uzstāšanās bija tā apmulsinājusi Vairi, ka viņš nezināja vairs, ko darīt, kā rīkoties. Virsaitis bija jājis šurp, lai tiesātu un tagad šī nāra tiesāja viņu pašu. Ja būtu darīšana ar vīrieti, nu, tad lieta iznāktu vienkārša, bet te šī… Tā tad viņa bija Raktes virsaiša meita Atkal Vaira acu priekšā atdzima aina upītes malā un kailas nāras stāvs ūdenī.
Pa tam pie nošautā aļņa bija saradušies ir Raktes, ir Sidrabes ļaudis
stāvoklis sarežģījās. Bija kaut kas jādara. Te Gaismīte stingri noprasija:
«Ko tu īsti no manis vēlies?»
«Es ierados šurp, lai pārmācītu tos, kas ielaužas manā īpašumā!» Vairis atguvies teica. «Tomēr šoreiz atstāju jums raktiešiem medijumu. Lai tas paliek tev».
«Paldies par žēlastību. Tomēr es to netiku no tevis ne lūgusi, ne prasījusi. Es varētu tīri labi iztikt arī bez tavas atļaujas un labvēlības». «Tikai uz priekšu lai raktieši te vairs nerādās. Citādi…» «To gan es tev nevaru apsolīt. Mēs darīsim, ko paši atzīstam par noderīgu un pareizu, un tev atļaujas neprasīsim, ja gribēsim izmantot mūsu senu senās tiesības».
Tomēr Raktes ļaudis šoreiz medības vairs neturpināja, jo Sidrabes virsaiša vīri bija lielā skaitliskā pārsvarā. Tādēļ pārnovada medniekiem prātīgāk likās doties mājup. «Laime vēl», nodomāja dažs labs raktietis, ka Sidrabes virsaitis taisni šinī dienā ir pie tik laba prāta». Arī Gaismītes acīs Vairis bija atradis zināmu labvēlību. Domās tā nosprieda, ka jaunajam virsaitim vajagot būt puslīdz labam cilvēkam, jo, būdams spēku pārsvarā, viņš tomēr bija piekāpies. Un stalts viņš bija, jā! tiešām glīts pujsis.
Vairis, jādams uz mājām, bija neapmierināts pats ar sevi. Kādēļ viņš bija tik muļķīgi apjucis. Kādēļ ļāvās sevi izbārt ne par šo, ne par to? taisnība jau bija viņa pusē. Vajadzēja rīkoties noteiktāki, pat bargi. nu! Nākošo reizi viņš parādīs… Te virsaitis izdzirda aiz muguras savu ļaužu sarunu.
«Zēl gan, ka atdevām alni raktiešiem». Teica viens kara kalps. «Tīri viegli varējām bezkaunīgos medniekus pašus saņemt gūstā». atbildēja otrais.
Kā taisnodamies, Vairis pagriezās atpakaļ un iejaucās sarunā: «Ko nu lai mēs būtu plēsušies ar sievieti».
«Skaista sieviete, dižo virsaiti, var būt arī skaista gūstekne». Kāds no pavadoņiem noteica, un vairāki skaļi iesmējās.
Gūstekne? Sidrabē? šī nāra? Un Vairis pat nodrebēja. Ak, ko muļķības!
Visu ceļu virsaitis palika piespiesti nopietns, pārmērīgi nopietns, Arī kara kalps Veldzēns, jādams rindas pašās beigās, nopietni prātoja:
«Tas gan ir varens sievišķis! Kā viņa apstrādāja pašu mūsu diženo virsaiti. Tādu meiču gan neiespundēsi piebūvītē — vajadzības gadijumā, kā toreiz manu sievu Skaidrīti. Šā drīzāk tev pašam izskrāpēs acis
Gaismīte bija piedraudējusi Vairim, ka Raktes ļaudis turpinās medīt «Cauņu silā». Tiešām, to viņi arī mēģināja darīt nākošā rudenī. Tomēr šoreiz ar medīšanu raktiešiem ne sevišķi paveicās, jo Sidrabes karavīri četrus svešos medniekus noķēra un aizveda gūstā uz pili pie virsaiša Vaira. Tikai diviem pārējiem raktiešiem ar sazilinātiem sāniem izdevās izrauties no ķērājiem un nenokļūt gūsta viesmīlībā. Tie pārbēga mājās un pastāstīja par notikušo novada dzīves kārtotājiem.
Raktes pilī sacēlās milzīgs uztraukums. Jaunākie karstgalvji gribēja tūlīt salasīt karavīrus un brukt virsū Sidrabei. Vecākie un prātīgākie kratija galvas un apšaubija, ka stiprā Vaira pils būtu vispār ieņemama. Bez tam Vairim bija daudz karotāju, un neviens nevarēja uzņemties pareģot, kurš novads kuru sadursmēs spētu pieveikt. Agrāk šim līdzīgos' gadijumos mēdza griezties pie visas Zemgales kunga un valdnieka Tērvetē. Tad tas izlēma, kam kuru reizi jāpiekāpjas. Tagad Zemgalei pēc Nameja nāves trūka kopīga vadoņa — vētru un auku nomierinātāja visas zemes dzīvē.
Vecais apdomīgais Raktes virsaitis Gaidulis jau taisijās sūtīt uz Sidrabi vienu no saviem trijiem vēl dzīvajiem dēliem. Ceturtais bija palicis uz visiem laikiem kopā ar Nameju Prūsijā. Vairim gribēja piedāvāt izpirkšanas maksu par gūstekņu atbrīvošanu. Te lietā iejaucās Gaismīte. Nemierīgi staigādama tēva sola priekšā, viņa uztrauktā balsī runāja:
«Tēti To vien nē! To vien nē!»
«Ja, ko tad tu gribi, lai es daru? Nevar taču atstāt mūsu ļaudis virsaiša Vaira gūstā Sidrabes pilī».
«Skaidra lieta, ka par gūstā atstāšanu nevar būt runa».
«Tā tad viņi jāizpērk».
«Ak nē! Tā pieļauties sidrabiešiem mēs nevaram».
«Vai tu varbūt rāpsies pati uz Sidrabes vaļņiem?»
«Citu reizi to arī varam izdarīt, bet tagad es pati jāšu uz Sidrabi un noprasīšu tam…»
«Vai tu, meit, esi pie pilna prāta? Vairis arī tevi vēl paturēs gūstā!»
«Nu, tādas mežonības vēl nav notikušas Zemgalē. Vēl nevienā pilī e nav paturēts gūstā svešinieks, kas tur labis prātis pats iejājis. Lai tas sidrabietis arī ir kāds, bet viņš tomēr ir virsaitis Zemgalē un nekur citur. Sentēvu viesmīlības likumi arī viņam jāpilda. Bez tam, ja jau tik tālu nonāktu, kā tu te saki, tad zini, ka neapbruņota jau es uz Sidrabi nejāšu. Un tu jau saproti, ka tavas meitas rokās vai šķēps, vai stops vai…»
«Tā tad tu, meit, gribi viena pati pārspēt Vairi un visus viņa karavīrus viņa paša pilī?» Un vecais virsaitis sāka smieties, pūlēdamies visu sarunu pārvērst par joku.
Gaismīte nepadevās. Viņa stingri noteica, ka pati grib jāt un arī jās uz Sidrabes pili atbrīvot gūstekņus. Gan Gaidulis reižu reizēm atkārtoja, ka tādās lietās sieviešiem nemaz neklājoties iemaisīties, bet Gaismīte gražojās tālāk un palika pie savas apņemšanās. Viņa bija vienīgā meitc Raktes virsaitim, jaunākais viņa bērns. Tādēļ Gaismīti visi lutināja, jau no šūpuļa sākot. Nekad viņas griba nepalika neizpildīta. ArT šoreiz 'vecais virsaitis nespēja uzstāties ar stingrību, nespēja novērst meitas trakuļošanu. Tā Gaidulis dēvēja Gaismītes iedomu. Gan viņš kasija aiz auss, gan vēl mēģināja stīvētie? solīdams sūtīt uz Sidrabi abus vecākos dēlus par sarunu vedējiem, tomer beidzot vecais virsaitis bija spiests padoties. Un Gaismīte taisijās ceļā. Ar pūlēm tikai tēvam izdevās pierunāt meitu, lai viņa ņem līdzi, ja ne visus, tad mazākais vienu brāli. 'Gaismīte, aizrāvusies no savas iedomas, piefāvās, gan tikai tādēļ, lai atkratītos no tēva un drīzāk tiktu ceļā. Virsaiša meita izvēlējās sev par . ceļa Liedri jaunāko brāli Saulaini. Divu kara kalpu pavadībā Gaismīte ar brāli devās uz Sidrabes pili.
Pārsteigts un izbrīnijies bija Vairis, kad viņa pilī ieradās Gaismīte. Vēl platākas viņeim iepletās acis, kad negaidītā viešņa stingri pavēlēja: «Atbrivo manus ļaudis. Es atjāju viņiem pakaļ». «Ne tik steidzīgi, ne tik steidzīgi, daiļo kaimiņien. Tavi ļaudis medija manā mežā un par to viņiem…» Vairis zobgalīgi sāka, bet tālāk netika, jo Gaismīte viņu strauji pārtrauca: «Un par to tu nekautrējies saņemt viņus gūstā!»
«Kas cits man arī atlika darīt? Jau tā es līdz šim esmu bijis par daudz Piekāpīgs. Pagājušo gadu es arī tevi…»
«Vai tu tikai nenožēlo, ka pagājušā gadā arī mani nesaņēmi gūstā!» «Pagājušo gadu es tevi vēl lieku reizi brīdināju»., i «Es atkal tev teicu… Bet ko tur daudz runāt! Redzu, ar kādu vīru "man darīšana! Es nemaz nebrīnītos, ja tu mani tagad paša pilī mēģinātu , sagūstīt».
Vairim tiešām iešāvās galvā kas tamlīdzīgs, bet viņš apzinājās savus nama tēva pienākumus pat pret uzbāzīgu viesi un noteica:
«Tu esi viešņa manā pilī, un manā pajumtē tev nenotiks nekas ļauns, ja tu pati tikai nemēģināsi izdarīt…» % «Bet ja es mēģinātu?»
«Tad arī tev nāktos te palikt». Gandrīz jau pateica Vairis, pie kam šīs domas vien viņu nezin kādēļ gandrīz piespieda iegavilēties. Tomēr, laikā vēl apķēries, virsaitis stingri piebilda:
«Man ir diezgan karavīru, kas tevi un tavus pavadoņus viegli savaldītu, bet ir tad tev ceļš uz mājām būtu brīvs. Līdz ko tu vēlēsies, pils vārti atvērsies, lai tevi izlaistu».
«Nekad nešaubijos par to, ka tu nepārkāpsi Zemgales tikumus, fcitādi es pie tevis nebūtu jājusi. Tikai projām es nejāšu, kamēr tu neizadoši man gūstekņus».
«Tad tev gan var iznākt ilgi ciemoties Sidrabes pilī!»
«Es par tevi biju labākās domās».
«Ja es tavus ļaudis tā vienkārši palaidīšu brīvē, viņi atkal nāks uz Jmanu mežu medīt. Vai tu galvosi, ka uz priekšu neviens raktietis bez i manas ziņas nemedīs Cauņu silā?»
. «Tas gan man nenāk ne prātā».
«Tad man nenāk ne prātā atbrīvot tavus ļaudis no gūsta».
«Tādā gadijumā man vairs nav ar tevi ko runāt. Tikai vari būt pārliecināts, ka atgriezīšos šurp un atgriezīšos ar tādu spēku, ka nevien izmedīšu tukšus no zvēriem visus tavus mežus, bet arī izkvēpināšu tevi paša pilī».
«Ja tu tikai mēģināsi ko tamlīdzīgu, tad drīzi vien atradīsies kopē ar četriem taviem medniekiem manā gūstā. Tomēr žēl, ka Zemgales virsaiši plēšas savā starpā medību dēļ, kamēr vācietis pie Daugavas kaļ važas visai mūsu zemei. Jau tā mīļā tēvu zeme ir vājināta».
«Vai tad mums nav diezgan spēku pārmācīt katru iebrucēju?» kā tu domā? neliekuļotas sēras ieskanējās jaunā virsaiša balsī
Vai viirsaitim Namejam jau nenācās grūti atgaiiņāties no vāciešiem Un viņam sekoja visa Zemgale. Kas tagad var mūs apvienot? Kurš tagad ir mūsu tēvzemei kopīgs vadonis?»
«Vai tad tu, mans tēvs un citi, vai tad mēs neko nespējam, pēc tavār domām?» Izbrīnējusies vaicāja Gaismīte.
«Saprotams, ka daudz ko spējam. Tikai tu nepārzini vācu vari kaut viņa arī jau reizi tavu Rakti ir pamatīgi postijusi. Tas nav tik se noticis, tomēr jau aizmirsies. Raktē vairs neatmin, kā ar vāciem jācīnai Tagad pēdējos gadus svešie ienācēji liek mūs mierā, bet es viņierl neuzticos, jo pazīstu tos. Man bailes, ka drīzi viņu kareivji nepārpiudinl Zemgales āres. Tad vai mums, ja nebūsim sagatavojušies godam sagaidīļ iebrucējus».
«Tu domā, ka mēs nespēsim tikt ar viņiem galā?» Vēl vairāk brīnijāJ Gaismīte.
«Kā lai mēs to spētu, ja mūsu pašu starpā nav vienprātības. Mēs pat plēšamies viens ar otru. Ja nav cita iemesla, tad febrūkam viens otra medību tiesā. Pie šādiem apstākļiem vācieši mūs var paņem puslīdz kailām rokām».
«Lai tikai mēģinal Es viņiem…»
«Mēģinās arī. Vari būt par to droša. Tev atļaujas neprasīs».
«Kas tad pēc tavām domām zemgaļiem būtu darams?» Pih apjukums izskanēja jaunavas vārdos. Ko tamlīdzīgu viņa nebija ne domājusies. Tomēr vēl virsaiša meita drošināja sevi, teikdama: «Līd šim jau vācieši arī ne reizi vien izmēģinājušies ar laupīšanām Zemgalē bet cik reizes viņi tikuši līdz Raktei jeb Sidrabei?»
«Kas viņus tagad spēs padzīt? Līdz Raktei viņi gan jau agrāk daž reiz tikuši, kā tev teicu un kā tu pati zināsi. Tas tomēr notika citādo laikos un citādos apstākļos. Tu vaicā, kas darams. Ko darīt būtu daudi Zemgalē vajadzīgs atkal kopīgs vadonis, visas zemes lielkungs, valo nieks, virsaitis, kas ar stipru roku vadītu zemes likteņus. Tā ir pirmā u galvenā nepieciešamība. Kamēr tāda vadoņa nav, katram jākrāj spēk jāpūlas ciešāki vienoties ar pārējiem līdztautiešiem».
«Tu skaisti runā, bet pats meklē strīdu ar Rakti». Gaismīte vēl raudzija celt ierunas.
«Ar Rakti es strīdu nemeklēju, bet neļaušu jums mīdīt sevi».
«Tāpēc nu tāpēc…» Domīgi skanēja Gaismītes balss. «Mēs atkal neļausim sevi mīdīt… Ko tu pats, Sidrabes virsaiti, dari, lai nodrošinātu Zemgalei drošību un labklājību?»
«Es? Pūlos, cik manos spēkos stāv; cenšos ciešāk apvienoties ar Upmales zemēm, lai visas Zemgales vadonim — valdniekam, ja tāds rastos, un viņš būs! viņam jābūt! lai es viņam varētu pievest lielākus spēkus cīņai pret svešiem iebrucējiem. Tikai jūs, raktieši, traucējiet jSidrabi, uzmācaties man virsū, ar savu uzbāšanos un naida meklēšanu atraujiet mani no nopietniem pasākumiem pret kopīgiem ienaidniekiem».
Šoreiz pārmetumi Gaismīti nepārsteidza. Viņa jutās it kā puslīdz vainīga un klusēja. Vairis turpināja:
«Kur jums pašiem pienāktos… Bet ko tur daudz runāt! Zemgalei tomēr jāplaukst, jākļūst lielai. Kad Tērvetes pilī atkal mājos valdnieks, visas tautas vadonis, tad mēs vāciešiem parādīsim. Lai tikai viņi piesargas! ledzīsim svešos jūrā, no kurienes tie izkāpuši malā».
Vairis apklusa. Klusēja arī Gaismīte. Viņa saprata jaunā virsaiša cēlos nodomus. Tagad tik sīka viņai izlikās pašas rīcība ar medīšanu 'Cauņu silā». Pieradusi arvienu rīkoties strauji un noteikti, virsaiša meita sniedza Vairim roku un teica:
«Es tev apsolos, ka mēs vairs nemedīsim Cauņu silā».
«Ak! Gaismīte, ko tu dari!» Pārsteigts iesaucās Saulainis, bet māsa viņam tikai pameta ar roku un turpināja:
«Runāšu ar tēvu. Viņš man neko neliedz un arī šinī lietā droši vien paklausīs manu lūgumu».
«Tad tavi manis sagūstītie ļaudis ir brīvi. Tūliņ likšu visus četrus palaist vajā».
Tā starp Sidrabi un Rakti tika noslēgts negaidīts izlīgums senā strīdīgā medību lietā.
Tagad Vairis skaitija par savu nama tēva pienākumu uzcienāt viesus, tikai neilgi spēja nosēdēt pie bagātīgi apgādātā galda Raktes virsaiša meita. Viņa vēlējās apskatīt pili, un Vairis, lai apmierinātu savas jaunās viešņas ziņkārību, veda viņu no mielasta telpām laukā pils pagalmā, Gaismīte visur izrādija lielu ziņkārību un bieži arī tādu kara lietu SAPrašanu, ka pils īpašniekam nācās pabrīnēties vien par sievietes tādām zināšanām. Sākot Saulainis pavadija māsu, bet drīz vien viņš iegrima sarunās ar pils karavīriem. Tādēļ pils aplūkošanu turpināja Vairis ar Gaismīti divi vien. Sevišķi ilgi abi kavējās pie tilta, vārtu priekšā. Vairis to bija pārrīkojis pēc Prūsijā redzēta parauga. Ar dažu vīru palīdzību tiltu uz ātru roku varēja pacelt uz pils pusi un tā bez sevišķām pūlēm laupīt ienaidniekam uzbrukuma gadijumā iespēju kļūt tiltam pāri par dziļo cietokšņa grāvi. Neko tamlīdzīgu Gaismīte vēl savā mūžā nebija redzējusi.
Beidzot abi atgriezās pie vārtu torņa. Gaismīte palika stāvot, lai vēl reizi apbrīnotu uzceļamo tiltu un lai pārlaistu no pils kalna augšad skatus pāri lejā gulošai plašajai pils sētai un vēl tāļākai apkārtnei Arī Vairis apstājās, gaidīdams, kad viešņai iepatiksies doties tālāk Te no torņa otrā stāva abi padzirdēja divu kara kalpu sarunu. Tie gan bija pārliecināti, ka runā tik klusu, ka neviens cits nespēj noklausīties ne zilbītes no viņu apspriedes. Bet kaujas troksnim pieradušie vīri nebija radīti, lai ieturētu sarunu pārmērīgi nesadzirdamā balsī.
«Sita gan derētu mūsu virsaitim par sievu». Dārdēja viena balss «Ko nu!» Atsaucās otrs runātājs. «Mūsējais jau tik lēns, un tu viņam novēli šitādu zibšņotāju. Tā jau ne virsaiti vien, bet arī tevi un mani pie reizes dusmās paraustīs aiz apkakles».
«Nieki! Tagad tai jaunas asinis, drusku patrako. Gan viņa paliks rāma kā incis, kad apprecētos, šitik stalts un skaists sievišķis, tāds ir ko vērts».
«Tu saki: kad apprecēsies, tad paliks rāma. Vai tad tava sieva nav apprecējusies? Bet cik skaisti viņa prot sabukņīt tevi. Vai tikai pašreiz tev arī nemana uz zoda jeb zem acīm kāda ziluma jāapskatās tuvāk. Tadas lietas tev laikam tā iepatikušās, ka tu virsaišam arī to pašu novēli».
«Kas tev ko bāzt degunu manās darīšanās? Pelnijis jau tu būtu mākoņu grābslis tāds, ka mums rastos jauna virsaite, kas tevi pastiepj aiz tava garā knābja. Lai dievi dotu viņai labi cietu dūri, ko tevi pamizot! Tad tev arī iesmeķētos zilumi un tu liktu mani mierā. Paskat vien! Mana sieva! Kas manai sievai kaiš?»
Kara kalps turpināja pukoties, bet lejā virsaitis Vairis kodija lūpas lai savaldītu smieklus. Sākot viņš bija gribējis apsaukt runātājus, lai tie apklustu; bet tad Sidrabes kungs nosprieda, ka nekas vairs nav labojams, jo izteikts bija jau viss, kas nebūtu viešņai jādzird. Tagad bija labāk izrādīties, ka nemaz nepiegriež vērības runām, ko kara kalpi tur augšā triec. Pat jāizliekas, ka varbūt nedzird neko no visas kutelīgās sarunas. Vairis pats neapzinājās, ka spridzīgās viešņas piedāvāšana par sievu bija viņa ausīm nenoliedzami patīkama runa.
Gaismīte, dzirdot neliekuļoto spriešanu torņa augšā, galīgi apjuka Nosarkusi līdz ausīm, viņa stāvēja nezinādama, ko tālāk iesākt. uztraukuma acīs jaunavai saplūda asaras. Lūk, kā par viņu spriež ļaudis un ne bez iemesla. Vairi pat viņa bija traucējusi pie liela darba veikšanas. Valgie virsaiša meitas skati vērsās apjukumā uz Sidrabes virsaiti Jā, viņš taču bija tik labs. Viņš tā neapvainotu, pat domās ne. Savukārt Vairis lūkojās viešņā. Virsaiša lūpas gandrīz sāka negribot čukstēja «Cik piemīlīga!»
To pašu virsaitis domāja vēl tad, kad viņa viešņa kopā ar pavadoņiem un atbrīvotajiem gūstekņiem bija atstājusi Sidrabes pili Rakti
Jau atradās lielā gabalā, bet Vairis vēl arvien nemierīgi staigāja pa pagalmu pils vārtu priekšā. Reizi pēc reizes viņš pūlējās aizdzīt neatlaidīgi uzmācošās domas, ka vajadzētu paņemt pietiekošu skaitu karavīru un ar tiem dzīties pakaļ Gaismītei, lai daiļo virsaiša meitu sagūstītu un pārvestu Sidrabē sev par sievu. Beidzot Sidrabes pavēlnieks nāca pie gala lēmuma, ka tas tomēr iznāktu neglīti. Gaismīte jāja mājās no viņa paša pils, tā tad šoreiz viņas nolaupīšanu varēja vēl no malas uzskatīt par rupju viesmīlības laušanu, Bez tam ir jau par vēlu. Viņi jau ir tik tālu, ka būtu grūti, pat varbūt neiespējami, tos panākt». Mierināja savus uztrauktos prātus jaunais virsaitis.
Gaismīte! atkal un atkal vajadzēja domāt par to, ko viņa bija ira bē dzirdējusi: Ir par visas Zemgales virsaiša, kopīga zemes doņa, vajadzību, Ir par briesmām, kas draudēja tēvzemei no vācie- im. Pamazām Raktes vlrsaiia meita sāka iztaujāt tēvu, kādā ce|ā rvetes pilī atkal varētu rasties visas tautas vadonis — vītas zemes Idnieks. Vecais Gaidulis pats ne reizi vien jau bija prātojis par iīm tām. Viņi meitai aizrādīja, ka vienkāršākā izeja būtu novada virsaiiu tērojamāko labiešu un cienīgāko tautas vecāko apspriede. Tanī tad >a Zemgale varētu vienoties, kam piekristu zemes valdnieka gods. ar sirdi un dvēseli Gaismīte pieķērās šādam nodomam un neatlaidīgi ka skubināt tēvu, lai tas ņemtu savās rokās lietas izvešanu līdz sek- gam galam un pats sasauktu Raktes pilī svarīgo sapulci. Gaidulis ja vecs. Viņa mūžs gāja uz beigām. Sevišķa uzņēmība, kas bez tam, lapšaubami, bija saistīta ar nemieru un uztraukumiem, nemaz nelikās irinoša Raktes kungam. Tomēr šoreiz viņš meitai pieļāvās diezgan sgli. Iemesli bija divējādi: vecais virsaitis vispāri bija pieradis pakļauts meitas gribai, un šoreiz viņš cerēja, ka valdnieka izvēlei vajadzētu ist uz viņu, kā gados vecāko novada virsaiti Zemgalē. Pats viņš pēc dā goda pārliecīgi nekāroja, bet zināja, ka visas Zemgales valdnieka snākumi un stāvoklis pēc paša nāves droši vien paliks ģimenē pāries uz vecāko dēlu. Tādā kārtā Raktes virsaišu ģimene paceltos gstumos, palikdama par visas Zemgales valdnieku namu. Arī vāciešu briesmas baidija veco, daudz pieredzējušo virsaiti. Upmales stāvoklis nebija vairs nekāds spožais, un turienes piemērs varēja katru Zemgales labvēli vest uz nopietnām, rūpju pilnām pārdomām. Tādēļ Raktes virsaitis šoreiz saņēma ierosināšanas darbus savās rokās un ielūdza visas Zemgales varenos savā pilī uz pārrunām par zemes valdnieka izlūkošanu un aicināšanu pie varas,
Pēc Gaismītes jājiena uz Sidrabi vēl nebija ne pilns gads pagājis kad Raktes pils lielajās sapulču telpās jau sēdēja aicinātie Zemgale varenie. Bez nama tēva un bez viņa novada pārstāvjiem klāt bij Dobeles un Sidrabes virsaiši ar savu novadu izcilus labiešiem un vecajiem. Pārējos novados virsaišu vairs nebija. Nevien Upmale, bet ari Silene, Zagare, Spārne un Dobe sen jau bija tā sakusušas ar Zemgales valdniekiem Tērvetē, ka šiem novadiem trūka atsevišķu virsaišu.
Raktes sapulcē gan netrūka ne Silenes, ne Zagares, ne Spārnes ne Dobes, ne Upmales, ne Tērvetes labiešu un vecajo. Izcilus lom piekrita Tērvetes priekšstāvjiem, kā Zemgales valdnieku mītnes tagadē jiem kungiem un pārzinātājiem. Sev līdzi uz Rakti viņi bija atvedu Tērvetes virsaišu senu seno zobenu, ko pēdējais Zemgales valdniek Namejs, mirdams Prūsijā, bija licis Vairim nogādāt atpakaļ dzimtenē Nevarēja zināt, vai Raktē tiešām neiecel jaunu valdnieku visai zeme un vai tūliņ tam nav svinīgi jāapjož senču zobens, kas bija palīdzēj daudziem Tērvetes virsaišiem slaveni valdīt par visu Zemgali. Pagaida skaistais ierocis bija nolikts uz garā ozola galda apspriedes dalībniek vidū. Uz zobenu dažs labs no klātesošiem, kam pēc paša domām bij kaut cik izredzes tikt ievēlētam, pazagšus vai atklāti pameta mīlin damies pa skatam. Ne viens vien varonis domās jau turēja greznu rokturi cieti savā labajā saujā, kā Zemgales valdnieka piederumu.
Ests un dzerts bija jau diezgan. Dažs likās jau krietni iesilis. Visi gaidija ar nepacietību, kad sāksies pati galvenā lieta — pārrunas par Tērvetes nākošo lielkungu. Tikai pieklājība prasija nesteigties. Beidzot virsaitis Gaidulis darija galu nepacietībai un griezās pie sapulces teikdams:
«Virsaiši, labieši, Zemgales ļaužu vecajiem katrs te zina, ko no mums šodien gaida visa zeme, visi viņas Iaudis. Iecelsim Nameja, Viesturs un citu jau veļu valstībā mītošo Zemgales lielkungu zobenam valkātāju, tautai vadoni, zemei sargu pret vāciešiem un citiem ienaidniekiem, ja tādi rastos».
Iestājās dziļš klusums. Katrs gaidija, ko citi teiks. Visi apzināja, brīža svarīgumu un vēroja, kas nu nāks, kam radīsies vairāk izredžu un kā galu galā viss norisināsies. Klusums ieilga. Viņa iedrošināts runāt sāka kāds Upmales vecākais. Viņš bija no tā Upmales gala, kas atradās tuvāk vācu priekš nedaudziem gadu desmitiem uzceltajai pilij — Jelgavai. Tur Zemgales ļaudis bija paspējusi jau stipri vien iebaidīt svešnieku vara. Tādēļ arī runātājs pauda pārējiem klātesošiem pilnīgi nepieņemamas domas. Stostīdamies viņš sāka:
«Es domāju, ka vislabāk būtu pievienoties vāciešiem. Citādi ar viņiem negals vien būs uz gadu gadiem. Vajadzētu rīkoties tāpat, kā dara letgaļi, sēļi un kurši. Jā! es saku, ka vajadzētu arī mums visiem kristīties».
«Vai tev pašu dievi jau apnikuši?» Dusmīgi iesaucās kāds mežotnieks, tā tad no Upmales otras daļas, kas bija sākusi pieslieties Sidrabes virsaitim Vairim. Turienieši pazina vāciešus, un tos nīstin nīda, pārspējot šinī ziņā pat pārējos Zemgales novadus, kur vācieši vēl nebija tik tuvi kaimiņi, nebija tā iekundzējušies. «Vai Pērkoņtēva dusmu un zibeņu nemaz nebaidies? No mūsu dievu dusmām tevi nepaglābs vācu dievs».
«Kas to saka?» Pabailīgi atbildēja runu sācējs. «Slavēti lai ir mūsu lielie dievi! Neviens Pērkoņtēvu nedomā kaitināt. Tikai vajaga ļaut sevi nokristīt un draudzība ar vāciešiem būs»…
Tālāk viņš netika, jo sacēlās negants troksnis. Visi runāja un sauca. Tikai no visa teiktā maz ko varēja sadzirdēt un vēl mazāk saprast. "Pēc laba brīža, kad vairums bija jau izkliegušies pēc sirds patikšanas, kad visi bija daudz maz apmierinājušies un apklusuši, noskanēja atsevišķi jau dzirdami un saprotami saucieni: «Vācu kalpi mēs negribam būt».
«Zinām, kā letgaļiem iet; zinām, kā viņiem jāpacieš sveši kungi pašu zemē».
«Zemgalē vāciešiem nav ko meklēt». «Vai mums zobeni jau truli? vai šķēpi nolūzuši? Vai Zemgalē trūkst roku, kas spētu vāles cilāt?»
Beidzot nopietni atskanēja Vaira balss:
«Zemgaļi! Ne uz mieru ar vāciešiem mums jataisas! Nē! bet gan uz karu, ja mēs gribam būt īsti mūsu tēvzemes Zemgales dēli. Karā tāpat kā miera laikā zemē nepieciešams rīkotājs, vispārības domu domātājs, kārtības sargātājs. Tādēļ mums šeit jāizraugas visai tēvuzemei kopīgs vadonis, te jāgādā Zemgalei valdnieks, Tērvetes pilij lielkungs. par tādu es lieku priekšā vecāko no virsaišiem, godājamo Gaiduli, 'Raktes kungu».
Atskanēja daži piekrišanas saucieni, bet redzamākais Tērvetes labie- is Skujenes kungs Kaisis, kas pats cerēja tikt virsaiša godā, iebilda: «Diženais Raktes virsaitis visādā ziņā noderētu par Zemgales lielkungu, bet tādā vecumā mūsu nemieru pilnajās dienās viņam pašam varētu iznākt pārmērīgi grūti vest valdnieka pienākumus. Nav viegli sirmgalvja stāvam neliekties, nepagurt zem smago ieroču svara, grūti vecām kājām staigāt garu garās karu takas. Bez tam, virsaiti pienāktos ņemt no Tērvetes, kura līdz šim gadu simteņus sargājusi visas Zemgales slavu un godu».
Dobeles virsaitis Lāčaris, pusmūža vīrs, kas savas ietiepības, kašņāšanās un augstprātības dēļ pat pie paša ļaudīm neatrada piekrišanas, nosprieda, ka tagad ir pienācis pēdējais laiks iemaisīties svarīgajā lietā, ja negrib palikt bešā. Acīm redzot, viņu vēl neviens cits nedomāja bīdīt ievēlamo skaitā. Tā tad jārīkojas pašam. Stulbā nepiekāpībā viņš strupi noteica:
«Dobele nevar pielaist sev par virskungu kādu svešnovadnieku,lai tas būtu kas būdams». Labsirdīgais Gaidulis saprata, ka sākusies šķelšanās un, gribēdams vienprātības sasniegšanas labā samazināt kandidatu skaitu, nosprieda pats labprātīgi atteikties no piedāvātā goda. Sirmgalvis gan vēl cerēja, ka viņu sāks pierunāt un varbūt vienosies galu galā taisni ap viņu pašu.
«Tomēr vieglas vecuma dienas nebūtu, ja mani ievēlētu». Nopūtās pie sevis Raktes virsaitis un teica:
«Es tiešām esmu par vecu. Redzu arī, ka še ir diezgan spēka vīru, pārāku par mani dažā labā ziņā. Tādēļ pats jums pavēstu, ka negribu pieņemt visas Zemgales valdnieka godu. Pateicos sirsnīgi visiem, kas šoreiz pie manis piedomājuši ar tik mīļu prātu».
«Prātīgi teikts! Pareizi teikts!» Piekrita Lāčaris. «Tūliņ var just, ka tā ir piedzīvojuša sirmgalvja runa. Tērvetes lielkungam vajaga būt spēka gados, arī ne jaunam puišelim, bet pusmūža vīram».
Tagad Lāčaris gaidija, ka izsauks viņa vārdu, pie tam daudzas balsis; bet notika kas cits, diezgan negaidīts.
Palīdzēdama mātei kārtot ciemiņu uzcienāšanu, lielajās sapulces telpās atradās arī Gaismīte. Kāri viņa klausijās vīriešu spriešanā un pie sevis brīnijās, ka nedzird to, ko visu laiku bija turējusi par pilnīgi nenovēršamu, par vienīgo izeju no pašreizējā stāvokļa. Virsaiša meitai likās, ka tikai Vairis vienīgais kā radīts Tērvetes lielkunga godam un pienākumiem un ka nevienam nevarētu nemaz būt citādu domu apspriežamā lietā. Bet, Gaismītei tīri negaidot, tagad šis stulbais dobelietis tik nekautrīgi pats bāzās virsū… Un Tērvetes godkārīgais bajārs… Nē! Tas nebija tāļāk paciešams. Ja citi klusēja, ja vīrieši nesaprata, kas darams, tad Gaismīte runās. Viņa atvērs visiem acis. Gan jau visi sapratīs tik vienkāršu un viegli saprotamu lietu. Visi, bez šaubām, piekritīs Gaismītes priekšlikumam bez liekas stīvēšanās. Domāts — darīts! Virsaiša meita skaļi teica:
«Zemgalei vajadzīgs labs karavīrs, kas savu spēku un saprātu jau darbos pierādijis. Tāds ir Sidrabes virsaitis Vairis. Vai viņš nav ar Nameju pašu jau Prūsijā»…
«Vairi! Vairi!» Daudzas balsis pārtrauca virsaiša meitu. Jaunava jau sevī nosprieda, ka viņas paredzēšana par Vaira ievēlēšanu piepildījusies. Tomēr saucēji bija pa lielākai daļai sidrabieši un upmalieši, no pārējiem novadiem tikai kāds retais. Tērvetes bajārs Kaisis nepacietīgi grozījās uz sola, kaut gan vēl klusēja. Tomēr par visiem vairāk uztraukts bija Lāčaris. Neviens viņa vārdu neminēja. Dusmās, nosarcis līdz ausīm, viņš asi iesaucās:
«Vai tad Zemgales vīriem tiešām prāta aptrūcis, ka sievietes sāk viņus pamācīt. Vai tik tālu jau esam nonākuši, ka lindraki»…
«Kādēļ tad lietu tā uztvērt no ļaunās puses?» Rāmi iebilda Gaidulis. «Mana meita liek svaru kausā tikai vispārības…»
«Kas par to, ja prātīgas domas izteikusi sieviete?» Kāda balss pārtrauca virsaiti.
«Varbūt kādam citam, bet man gan sieviešu pamācību nevajaga». Noteica Lāčaris.
«Lai kā, bet par virsaiti Vairi piemērotāka vīra mums nav. Neviens viņam netiek līdzi». Atsaucās kāda balss.
Sādi vārdi bija Lāčarim kā uguns pakulās. Viņš parasti necieta ne mazākās pretrunas un pašreiz viņu bija vēl krietni iesildījuši iztukšotie kausi. Viņam, Dobeles virsaitim, pāri cēla tur kādu piena puiku. Gandrīz kliegdams viņš sauca:
«Saki, cildeno virsaiti Gaiduli, vai tik tavai meitai nav jau pieteikti Vaira precinieki? Vai nesarunāsi mani par vedēju?»
«Mīļo kaimiņ! Manas meitas precībām pārrunājamā lietā nav nozīmes». Valdijās Gaidulis.
«Bet mīļo kaimiņ!» Lāčaris atdarināja Gaiduļa uzrunu. «Te krīt svaru kausā tas, ka mani un arī pārējos, tieši acīs runājot, bez kautrēšanās nosauc par nekam nederīgiem. Vai tu kā nama tēvs pieļausi tavās mājās tā apvainot ciemiņus?»
«Man liekas, ka te neviens ļauni nedomāja un…»
«Tev liekas! Bet man liekas, ka skuķei, kurai diezin vai ir pienākusi vai nē divdesmitā mūža vasara, neklājas mācīt visas Zemgales izcilākos vīrus. Lai arī meitene būtu tik kāra uz puišiem, kā mušas uz medu, viņai neklājas bāzties citiem virsū ar savu Iemīļoto».
Pie šiem Lāčara vārdiem visi trīs Gaiduļa dēli pietrūkās kājās, bet vecais virsaitis vēl raudzīja nomierināt iekarsušos prātus.
«Mīļo kaimiņ!» Viņš teica, apmierinājis vispirms dēlus ar pāris klusi teiktiem vārdiem. «Seit nemaz nav ko spriest ne par manas meitas gadiem, ne par viņas izredzēto. Tāda gan viņai vēl droši vien nemaz nav, bet tādu, gan krietnu krietno, es labprāt viņai izlūgtos no Laimas māmuļas. Labāk liksim manu meitu mierā un turpināsim apspriesties par svarīgo lietu, kas mums šodien izlemjama».
«Man pašam arī būtu nopietns vārds sakams Dobeles virsaitim par viņa izteicieniem». Atskanēja Vaira balss. «Tikai es apzinos, ka atrodos cienijama nama tēva pajumtē, kur nedrīkstu aizskārt ne ar vārdiem, ne ar darbiem otru ciemiņu. Bez tam mums izlemjama tik svarīga lieta, ka viss pārējais ir jāaizmirst».
«Dievu dusmas», no vecuma drebošā balsī teica kāds Raktes novada priekšstāvis, kas bija arī burtnieks-vaidelotis, «kritīs uz tiem, kuri pašlabumu ceļ augstāk par visas Zemgales drošību un labklājību. Tu, vareno Dobeles virsaiti, nāc pie prāta un savaldies! Palīdzi arī tu Izpildīt dievu gribu un sagādāt Zemgales ļaudīm vadoni mūsu nemiera un briesmu pilnajās dienās. Pats tu šodien ar savu pārsteidzību, ar neprātīgo runu par preciniekiem nopietnā brīdī diezgan skaidri esi pierādījis, ka neesi Pērkoņtēva izredzētais augstajam lielkunga godam. Tu nederi. Vēlēsim citu, cienīgāku!»
Tas bija Lāčarim pār daudz. Acīm redzot, galīgi izputēja viņa izredzes uz ievēlēšanu Tērvetes lielkunga godā. Piecēlies kājās, aiz dusmām raustīdams vārdus, Dobeles virsaitis sauca: «Ne acumirkļa es negribu vairs kavēties šinī mājā, kur mani apvaino un nozākā. Bez tam, es jums vēl ko saku! Variet vēlēt par lielkungu, ko gribiet. Dobelē lai viņš deguna nebāž, kaut arī pats bramanīgi sēdētu Tērvetes pils torņa pašā galā. Nākat, jāsim mājās!»
Pēdējais teiciens bija domāts paša ļaudīm — dobeliešiem. Gan viens otrs Dobeles labietis ne labprāt sekoja savam virsaitim, bet tomēr sekoja. Arī Gaidulis vēl mēģināja aizturēt Lāčari ar mierinošiem vārdiem. Visas pūles neko nelīdzēja. Dobeiieši steidzīgi apsegloja zirgus un aizjāja.
Kaisis saprata, ka šoreiz arī viņam nav cerību tikt lielkunga godā. Bajārs sāka mudināt pārējos Tērvetes novada priekšstāvjus sekot Lāčara piemēram un jāt mājās. Tomēr Kaiša aicinātie noteikti vēlējās palikt vēl Raktē.
Plašajās sapulces telpās klātesošo vairums bija piecēlies no galda. Sadalijušies atsevišķos pulciņos, zemgaļu vīri uztraukti apspriedās. Daudzi kārot kāroja, lai tēvzeme tiktu pie kopīga valdnieka, pie nepieciešamā vadoņa. Arvien biežāk dzirdējās Vaira vārds. Te nāca zināms, ka arī divi Upmales vecajie aizjājuši. Starp šiem steidzīgajiem atradās arī labietis, kas bija ieteicis kristīties. Daži Spārnes labieši, Dobeles novada kaimiņi, sāka aizrādīt, ka bez dobeliešlem tā kā tā nevarot ievēlēt lielkungu. Tādēļ šodien nekas prātīgs neiznākšot. Lieta esot jāatliek uz citu reizi. Tamlīdzīgu runu iespaidoti, Tērvetes labieši un vecajie beidzot lāvās no Kaiša pierunāties un, paņēmuši senču zobenu, taisījās uz mājām. Slavenajam ierocim lietotājs šodien nebija atrasts. Sapulce Izbeidzās bez panākumiem.
Kad Vairis ar pārējiem sldrabiešiem Raktes pils pagalmā sēdās zirgos, tur bija Izskrējusi arī Gaismīte. Viņai likās, ka vajadzētu tik daudz, tik daudz pārrunāt ar jauno Sidrabes virsaiti pirms tā aizjāšanas. Saprotams, bija domātas vienīgi runas par Zemgales vispārīgām lietām: par tāļākiem sojiem, kas būtu sperami mīlai tēvzemei vajadzīgās vienības labā un par uzstāšanos pret ienīstajiem vāciešiem. Kā par brīnumu, kad Vairis atvadoties piegāja Gaismītei klāt, jaunavai neie- šāvās neviena prātīga doma galvā, nenāca neviens sakarīgi runājams vārds uz mēles. Tikai, kad Sidrabes virsaitis sāka runāt, izteikdams savu pateicību par viņa aizstāvēšanai domātiem labajiem vārdiem tikko kā izbeigtajā apspriedē, tikai tad Gaismīte pa daļai atguvās un svarīgi, pārmērīgi svarīgi noteica:
«Tā visu šo lietu nevaram atstāt. Gan mēs savu sasniegsim. Vāciešus mēs arī savaldīsim».
Vairis pasmaidija. Viņam izlikās jocīgi, ka jauna meita spriež par vāciešiem, par karu, par zemes lielkunga izvēli, par tādām lietām, kas parasti nemaz nebija sieviešu darīšana. Pie tam Gaismīte sprieda tik pašapzinīgi, it kā kad ārkārtīgi nozīmīga būtu viņas loma visās šādās, pat izcilākiem vīriem grūti atšķetināmās, lietās. Tomēr spriedējai viss iznāca tik mīli un patīkami, ka neatlika nekas cits, kā izteikt viņai piekrišanu un atzinību.
Tikko sidrabieši bija atstājuši Raktes pili, kad Gaismītei sāka likties, ka kaut kā trūkst. Tiešām, domās viņai tik daudz bija palicis neizrunāts ar Vairi, pie tam par svarīgām jo svarīgām lietām. Tagad jaunais Sidrabes virsaitis aizjās uz savu pili un diezin kad viņi atkal redzēsies. Attālums no Raktes līdz Sidrabei nav nemaz tik niecīgs, pavisam otrādi. Kas tik tālu ceļu, tādu gaisa gabalu bez sevišķas vajadzības ies mērot? Un svarīgās darīšanas paliks nenokārtotas, svarīgās runas aizmirsīsies visai Zemgalei par ļaunu un postu. Bez tam Gaismīte tā kāroja redzēt Vairi. Kad viņai nākošo reizi… Ko tur daudz domāt, ko vilcināties!
īss jo īss brītiņš bija pagājis pēc šo domu izdomāšanas, kad Gaismīte jau sēdēja zirga mugurā un steidzīgi izjāja pa pils vārtiem. Drīzi viņa aulekšoja pa ceļu, kas no Raktes veda Sidrabes virzienā.
Vairis ar saviem ļaudīm rāmos rikšos jāja uz dzimtā novada pusi. Virsaitis pārdomāja visu tikko pieredzēto un prātoja par Zemgales valdnieka godu. Jauneklim likās, ka viņa paša izredzes apjost seno 'Viestura un Nameja zobenu ievērojami pieaugušas. Vairis arī pats darīs visu, lai būtu cienīgs ieiet Tērvetes pilī kā viņas valdnieks, kā visas vZemgales ļaužu vadonis. Viņš netaupīs pūļu un nevairīsies no darba, lai sasniegtu lielo godu. Jau tagad viņa pusē ir visi Zemgales nesavtīgie augstmaņi un varas nesēji, mazākais, viņi ir labvēlīgi noskaņoti pret Vairi. Tas noteikti bija nomānāms Raktes pilī izjukušajā sapulcē. tPat Gaismīte tik dedzīgi bija aizstāvējusi viņu — Vairi. Ja, Gaismīte… C Siltu jūtu uzplūdums pārņēma jauno virsaiti, atminoties kaimiņu pils īpašnieka meitas dedzīgo uzstāšanos. Turpat priekšā vajadzēja būt i ceļa malā vietai, kur Vairis, pārjājot no Prūsijas, upītē redzēja daiļo nāru.
Zirga aulekšošanas dimdoņa iztraucēja Vairi no domām. Kad sidrabieši izbrīnā atskatījās atpakaļ, viņi ieraudzīja lielā steigā tuvojamies kādu jātnieci. Drīz viņa bija klāt. Vairis apturēja savu zirgu un, pagriezis to apkārt, jāja pretim Gaismītei. Pārējie sidrabieši lēni turpināja ceļu.
«Man vēl tik daudz svarīga, ko tev teikt. Steidzos pakaļ, lai visu pārrunātu…» Sauca Gaismīte. Bet tad viņa samulsa. Ko tad īsti viņa ļgribēja teikt? Par visas Zemgales virsaiša vajadzību, par Vairi kā šī goda nākošo ieguvēju, par Sidrabes virsaiša speramiem soļiem, lai tiktu drī- v zāk Tērvetē. Par visu to bija jau runāts. Tikai tādēļ, lai to atkārtotu vēl reiz, nemaz nevajadzēja dzīties pakal kaimiņa pils kungam. Teikt, lJ ka Gaismīte tik dedzīgi kārojusi kaut ar vienu aci redzēt aizjājošo jaunek- n li, vēlējusies dzirdēt vina balsi, alkusi pabūt ar to kaut īsu brītiņu kopā? F Jo taču virsaiša meita nedrīksteja runāt, kaut arī pašureiz pati piepēši "skaidri un gaiši saprata, ka taisni viss tas bijis galvenais dzinēja spēks, . kas pamudinājis vinu aulekšot pakaļ Vairim. Ko nu darīt? Ko teikt? Kā tikt V godu no ķezas laukā? To Gaismīte vairs apjukumā nesaprata. Kamdēļ' °viņa bija tā aizrāvusies? Priekšdienās viņa gan vairs tā nedarīs. Priekšdienās! Jā, labi būs nākotnē. Bet ko nu, ko tagad? Pilnīgi samulsusi,
domās vēl pārspīlēdama savu kļūmīgo stāvokli, Gaismīte nevarēja sameklēt ne vārdiņa, ar ko attaisnot savu jājienu, savas rīkošanās steigu. Tumšs kauna sārtums pārklāja jaunavas seju.
Vairis piejāja tīri blakus Gaismītes zirgam. Jaunais virsaitis gandrīz nedzirdēja, vai Gaismīte ko saka vai nē. Viņa acis dedzīgi urbās nosarkušajā mīļajā sejiņā.
«Čik viņa jauka!» Nodomāja Vairis. Tad gandrīz neapzinīgi jaunekļa spēcīgās rokas apķēra Gaismītes stāvu. Strauji Vairis pārcēla Raktes virsaiša meitu uz savu zirgu un pievilka sev klāt, cieši jo cieši.
Kad kara kalps Veldzēns, aizgriezdamies aiz ceļa līkuma, atskatījās atpakaļ, viņš ieraudzīja, ka Gaismītes zirgs bez jātnieces, nogājis ceļa malā, sniedzas pēc zaļām krūmu lapām, bet daiļā Raktes virsaiša meita sēd Vairim priekšā uz segliem, apķērusies ar abām rokām • jaunajam virsaitim ap kaklu, un pati ieslēgta jaunekļa stipro roku apkampienos. Veldzēns steidzīgi novērsās un paskubināja zirgu, lai drīzāk pazustu aiz ceļa līkuma un netraucētu ar neaicinātiem skatiem pašu virsaiti nopietnā darbā. Tik ai gabaliņu pajājis, kara kalps zīmīgi nosvilpās.
Šķiroties, Vairis teica savai ļaudaviņai:
«Nekavēšos nosūtīt preciniekus uz Rakti pie tava tēva.»
«Manu mīļo, nedari vēl to.» Nočukstēja Gaismīte. «Papriekšu tev jāsavalda vācieši un jātiek par visas Zemgales virsaiti. Tad ved mani! uz Tērveti.»
«Bet cik jauki iznāktu jau šo rudeni nodzert mums kāzas.» Vairis cēla iebildumus. «Sidrabē mums arī būtu mīļa dzīve, kamēr…»
«Nē, nē! Es tevi lūdzu.» Pretojās draiskuļodamās Gaismīte. «Kad apprecēsimies, tu apslinksi un varbūt nemaz nepūlēsies tikt par visas Zemgales virsaiti.» Tad jaunava palika nopietna un piebilda: «Es negribu būt vainīga, ka tu nesasniegtu godu, ko izpelnijies. Tiešām, viņa cienīgs ir mans dārgais draugs. Pa priekšu Zemgale, tad mūsu pašu laime. Vispirms domāsim par visas tēvzemes plaukšanu, tikai pēc tam par pašu dzīves gaitām. Cik lepna es būšu uz tevi, kad tu mani aizvedīsi uz Tērveti.»
«Tas var vilkties vēl dažu gadu.» Noteica Vairis domīgi.
«Kas par to!» Ķircinādamās, nosmējās Gaismīte. «Cenšoties pēc kāzām, pēc manis, tev radīsies un desmitkārtosies uzņēmība pieveikt šķēršļus. Tā es drīzāk nokļūšu Tērvetē. Arī Zemgalei ātrāk būs jauns, varens valdnieks.»
Beidzot Vairim neatlika nekas cits, kā piekāpties. Viņš tik vēl noteica:
«Tu dažu labu reizi esi savādāka, kā citas jaunas meitas.» ^ «Vai es tev tādēļ nepatīku?»
«Nebūt nē! Pavisam otrādi. Taisni tādēļ tu man esi tik mīļa, tik bezgalīgi mīļa.»
Ordeņa stiprajā pilī — Cēsīs, kādās augstāko bruņenieku telpās sēdēja trīs vīri. Divi bija ordeņa brāļi: bruņenieks Klauss, cēlies no Valdungas pils Saksijā, un švābu zemes dēls Gerhards no Svarc- bergas. Pirmais ne ar Jco sevišķu neatšķīrās no citiem saviem biedriem, bet Gerhardu fon Švarcbergu daba bija apveltījusi ar īstu milzeņa augurnu un piešķīrusi viņa rokām pārmērīgu, gandrīz pārcilvēcīgu spēku. Gan to tiesu gausāk strādāja šī bruņenieka smadzenes, bet tanīs laikos Livonijā stipra roka un spēcīgs zobena cirtiens bija daudz lielākas ievērības cienīgas lietas, kā gudri prātojumi un dziļdomīgākie smadzeņu slēdzieni. Kādu labumu, likās, varētu ordenim pas*~ 'T gos karos un kautiņos atnest Platons, Sokrāts, Aristotels, pat dz miesās, ja to stāvi nespētu viegli panest smago bruņu svaru, ja to dūres nevarētu viegli cilāt garos tērauda stieņus — tā laika bruņenieku zobenus! Visu, kur vajadzīgs bija spēks un karavīra māksla, visu to veikt lieliski spēja un prata milzīgais Gerhards. Tādēļ, neskatoties uz bruņenieka krietni aprobežotajām gara spējām, viņš bija cienijams loceklis ordeņa brāļu baros. Jāsaka pat vairāk: viņu godināja un pa daļai no tā bijās. Ordenis pat lepojās ar savu Goliātu. Arī pašu reiz Gerhardam fon švarcbergam bija uzticēts sevišķs pienākums. Pats ordeņa mestrs bija uzdevis stipriniekam cienīgi uzņemt un labi pamielot svešas zemes viesi: attīstītās un bagātās Burgundas bruņenieku Zīgbertu. Pēdējais bija cēlies no augstas kārtas, un viņa ģimene Burgundā ieņēma loti cienijamu stāvokli. Mestra uzdevumu Gerhards pūlējās godam veikt. Viņu atbalstija draugs un kara biedrs Klauss no Valdungas.
Vakarzemju gara gaisma un izsmalcinātība pilnos apmēros bija skārusi jauno grāfu Zīgbertu. Arī viņš prata veikli cilāt zobenu. Tikai ierocis, kuru lietoja Burgundas augstmanis, nebija pārmērīgi smags metala piks, bet ieroču kaltuves īsts mākslas darbs. Vieglas bija arī Zīgberta bruņas, bet tik smalki kaldinātas un no tik labi norūdīta tērauda, ka droši vien uz vislabāko apsargāja valkātāju. Izglītība bija jauno grāfu apgādājusi ar plašām priekš tiem laikiem zināšanām un palīdzējusi attīstīties viņā kārei pēc jauniem iespaidiem un pārdzīvojumiem. , Tamdēļ Zīgberts nodevās savam stāvoklim piemērotai ceļojošā bruņenieka, patiesībā, varonīgu piedzīvojumu meklētāja, dzīvei. Kāre pēc bruņenieka slavas bija pamudinājusi jauno grāfu doties uz Livoniju. Ne kā vienkāršs krusta karotājs, grēku piedošanas meklētājs, kas p!pilnīgi nododas uz zināmu laiku ordeņa rīcībā, Zīgberts ieradās tālajā rLivonijā, bet kā bruņenieks, kurš gan labprāt vēlas ņemt dalību kaujās pret pagāniem kristīgās ticības labā, tomēr visvairāk kāro pēc jauniem 'piedzīvojumiem un pieredzējumiem, lai pats gūtu iespēju veikt izcilākus bruņniecīgus darbus, vienotus ar slavas iegūšanu. Zīgberta vēlēšanās un iedomas brīžam likās viņa sarunu biedriem brīnišķīgas un 'savādas, ja pat smieklīgas un neprātīgas. Arī pašureiz abi ordeņa brāļi nopūlējās izdzīt no galvas viesim pustraku, kā viņiem likās, apņem šano s.
«Kā jūs, kristīgs, augsti cienijams bruņenieks», teica Gerhards, «kā jūs vispārīgi varējāf nākt uz šādām domam? Apmeklēt pagānus-ze'm- yd/us? Varbūt pat jāt uz Lietavu?»
Un Gerhards skaļi zviedzoši iesmējās, it kā kad būtu izteicis ārkārtīgi asprātīgu joku. Burgundas grāfs saviebās. Skaļie, trokšņainie smiekli viņam likās p'-^īgi. Jau tā Zīgberts skatījās uz ordeņa brāļiem no augšas uz leju, kā jau izglītots cilvēks uz patumšiem, parupjiem ļaudīm. Brīdi klusējis, viņš ievaicājās:
«Vai tad jūs ar zemgaļiem neuzturat sakarus? Vai viņu ķēniņi vienu rfizi virn jums palīdzējuši? Es domāju, arī no jum? ir -
sojies Zemgalei pilīs».
«Ja gan», atrūca Klauss no Valdungas, «dažs Zemgales ķēniņš ir bijis ļoti varens. Viņu zemes lielos kara pulkus mūsu gudrie vadoņi prata un prot vajadzības gadijumos izlietot saviem nolūkiem. Vai tas nav lieliski, ja pagāni izlej pagānu asinis mums par prieku un Dievam par godu, pie tam palīdzēdami izplatīt kristīgo ticību? Bet citādi…»
«Viesmīlība pie viņiem esot svēts pienākums, kā man ir stāstīts», Zīgberts pārtrauca Klausu.
«Jā, neviens zemgalis viesi neaizskārs». Klauss piekrita. «Tikai ar mums viņiem vairs neiznāk laba saprašanās. Ne katru reizi var droš' paredzēt, kad zemgaļu viesmīlība beigsies un kad viņi tvers pēc zobena».
«Mēs jau arī protam cienīt šo nekrietno pagānu viesmīlību, un, ja iznāk pa ķērienam, stiepjam gar zemi katru Kr'stus pretinieku, neprasot, vai tādam vīram ir viesmīlības sajēga vai nē». Bruņenieks Gerhards atkal nozviedza savus skaļos smieklus.
«Nu ja!» Domīgi runāja Zīgberts. «Ja jūs pūlaties izmēģināt savu zobenu asmeņus pret nama tēva galvu, tad gan katrai viesmīlībai jābeidzas».
«Nav arī vairs, ko labināties klāt šiem zemgaļiem». Runāja Klauss. «Viņu glaudīšanas laiki pagājuši un, droši vien, uz neatgriešanos. Senāk Zemgal bija varena. Tagad pašu zemgaļu starpā valda liela nevienprātība. Senāk visu šo pagānu zemi apvienoja ķēniņi, dažreiz tiešān slaveni karotāji, ar kuriem neviens kaimiņš jokot neko daudz nevarēja Pēdējais viņu valdnieks Namejs dabūja galu Prūsijā jau priekš pie ciem, sešiem gadiem. Visu laiku pēc viņa nāves Zemgalei trūks vienprātības, nav valdnieka. Tādēf šo tautu pieveikt nenāksies vair nemaz tik grūti. Pie lietas tikai jāpieiet ar uzmanību un saprātu. Mē jau taisamies spert nopietnus soļus. Drīzi vien atnāks tā diena, ka< arī Zemgales stūrgalvīgos pagānus dabūsim sev no kakla nost. Drī viņi būs spiesti locīties mūsu zābaku priekšā. Sen jau būtu laiks». «Tomēr droši vien neies tik viegli zemgaļus nomākt». Zīgberts klau
šināja. «Viņu zemē esot daudz pilu — labu cietokšņu. Arī brašu kareivju tur netrūkstot».
«Tā gan». Klauss apstiprināja. «Tikai tagad zemgali, kā jau aizrādiju, sašķēlušies. Viņiem ir labs skaits tādu vīru, kurus pie mums sauktu par firstiem, hercogiem, grāfiem. Zemgalē viņi gan nes citādus nosaukumus. Tur viņus dēvē par virsaišiem, lielkungiem, zemākos arī par kungiem, bajāriem, labiešiem. Ievērojamākajiem ir stipras pilis. Tomēr katrs viens atsevišķi ir par sīku un nespēcīgu, lai stātos mums pretim. Tamdēļ mūsu augstais mestrs tik gaida, lai…»
«Jūsu nostāsti vienīgi palielina manu ziņkārību un vēlēšanos pa-. jādelēt pa Zemgali. Varbūt došos vēl tālāk, uz Lietavu, kā Jau teicu. Vai atradīsies kāds bruņenieks Vakareiropā, kas būtu iepazinies tuvāk ar šīm tālajām zemēm? Es būšu pirmais. Un kas ļauns man var draudēt? hlemaz nebaidos bruņniecīgi mēroties ieročiem ar šo pagānu varoņiem. Ceru, ka ar godu pratīšu aizstāvēt Burgundas bruņnieku slavu un godu pie pagāniem vai nu viņu turniros vai arī bruņniecīgā divkaujā, ja pie reizes tik tāļu nonāktu».
Par atbildi Zīgbertam, pārtraukdami sava viesa runu, abi ordeņa brāļi skaļi iesmējās.
«Turniri? Bruņniecīgas divkaujas? Tādas lietas šie pagāni nemaz nepazīst». Sauca viens caur otru Gerhards un Klauss.
«Nopietnās cīņās uz dzīvību un nāvi gan jūs varat, tur viegli ļ iedzīvoties, ja aizskārsat kādu. Bet kas tur par godu ielaisties šādās i cīņās ar pagāniem? Izskaust visu viņu ļauno dzimumu, noslaucīt no zemes virsas šos kristīgās ticības pretiniekus — tas ir mūsu pienākums, bet ne parādīt viņiem godu, ielaižoties ar šādiem pretiniekiem bruņniecīgas divkaujās jeb citādās sacīkstēs».
«Tomēr Anglijas karalis Richards Lauvassirds savā laikā tik labprāt mērojās ar saraceņu vadoņiem daždažādās bruņnieciskās cīņās». Atbildēja Zīgberts. «Viņu mēs visi skaitam par īstu varonības paraugu un par bruņniecības ziedu. Kas tad man var būt par negodu rīkoties Zemgalē tāpat, kā slavenais angļu karalis to darijis Mazāzijā?» «Pagaidat, kamēr mūsu mestrs dosies ar kara pulkiem uz Zemgali».
Iebilda Klauss. «Tad varēsat izkauties ar zemgaļiem pēc sirds patikšanas», Zīgberts tomēr negribēja gaidīt, un abi ordeņa brāļi atmeta ar rokām. Sak, lai iet cilvēks un dara muļķības, ja pats tā vēlas. Ja pie ,'fam viņš arī aizietu bojā, pats vien būs vainīgs. Pat sevišķi ko nožēlot nebūs, jo nav jau šis burgundietis ordeņa brālis, bet tikai tāds smalks svešas zemes kundziņš vien. Ja zemgaļi tādam aplauž ragus, nu, izpelnijies būs, kaut arī ir kristīgs cilvēks…
Jau otrā dienā grāfs Zīgberts devās uz Zemgali. Viņu pavadija izticamais ieroču nesējs Konrāds, kas no mazām dienām kalpoja !c 3urgundas jaunā bruņnieka ģimenei. Pieņemts bija arī kāds letgalis, cas pazina daudz maz Zemgali un kuru ordeņa brāļi bija ieteikuši par labu pavadoni un puslīdz noderīgu tulku, jo viņš dulburēja arī drusku vāciski.
Tiešām, zemgaļu viesmīlībā Burgundas oruņenieks nebija maldijies. Gan Zemgalē visur Zīgbertu saņēma vēsi, jo viņu uzskatija par ienīsto vācieti, tomēr viesim briesmas nekur nedraudēja. Nebija citādi apstākļi arī Raktē, kad tur pēc garākas klejošanas pa dažādām Zemgales malām kādu vakaru nokļuva Zīgberts ar saviem pavadoņiem.
Virsaitis Gaidulis, noklausījies svešā bruņenieka pavadoņa — letgaļa nostāstā, kas nobeidzās ar lūgumu pēc pajumtes un viesmīlības, vienkārši noteica:
«Raktē mīļi saņem katru viesi. Jūtaties kā mājās!»
Zīgberts bija stipri noguris no garā tās dienas jājiena. Tādēļ bruņenieks drīzi iemiga un otrā rītā atradās vēl labākajā snaudienā, kad savu kungu modināja uztrauktais ieroču nesējs Konrāds.
«Kungs, grāfa kungs! Mostāties, mostāties!» Sauca uzticamais kalps. «Jūsu ieroči nozagti».
Tikai pēc laba brīža samiegojies Zīgberts saprata, ko Konrāds saka, un ņēmās izdibināt sīkumus. Izrādijās, ka ieroču nesējs bija novietojis vakarā visus bruņojuma priekšmetus un ieročus priekšējās telpās, bet no rīta vairs tur nebija nekā atradis. Acīm redzot, ieroči bija paņemti ar nolūku laupīt svešniekam pretošanās iespēju. Katrā ziņā, tas nebija darīts bez fauna nodoma. Ātri apģērbies, Zīgberts devās ārā izzināt, ko ieroču nozušana īsti varētu nozīmēt un kas nu pašiem gaidams. Pa galvu bruņeniekam šaudijās dažādas varbūtības. Viena doma zibeņa ātrumā nomainija otru.
Nebija šaubu, ka draudēja vislielākās briesmas. Ieroči bija paņemti, pretošanās neiespējama. Vai viņu, Zīgbertu, nokaus? Mirt tik jaunam! Ak, briesmīgi! Varbūt tikai sagūstīs un prasīs izpirkšanas naudu? Zīgberts pats paskaidros, lai nenokauj viņu, solīs par atbrīvošanu labu samaksu. Zīgberta tēvs nežēlos nekā, lai tikai glābtu dēla dzīvību. Bet ja šie pagāni upurē viņu saviem dieviem? Par vareno Pērkoni jau Zīgberts bija daudz dzirdējis, jādelēdams pa Zemgali, šausmīgi! Gaišās Burgundas augstmanis — pagānu dievības upura jērs! Zīgberts draudēs! Lai zemgali tikai piesargas! Livonijas ordeņa brāļi nežēlīgi atriebsies Burgundas grāfa slepkavām. Ak, kas par niekiem! Viņš jau sāk zaudēt pašsavaldīšanos. Vai Livonijā vispār dabūs zināt kaut ko par Zīgberta ga/u? Kad var glābēji ierasties? Ja pat visi ordeņa karaspēki jau stāvētu apakšā pie pils, ir tad zemgaļiem līdz cietokšņa krišanai atliktu laika desmitām reižu upurēt savu gūstekni, kādiem dieviem tikai svešnieks iepatiktos. Nu, lai arī kā, tikai nezaudēt drošu prātu. Zīgberts pratīs parādīt šiem pagāniem, kā jāmirst īstam varonīgam bruņeniekam. Tikai dzīvības ir tomēr žēl, ļoti žēl.
Sadrošinājis sevi, Zīgberts atrāva vaļā āra durvis, bet tūliņ atlēca - atpakaļ, un ne bez iemesla. Pagalmā tikai dažus soļus no durvīm, pa kurām Zīgberts gribēja iziet laukā, stāvēja kareivis. Tas bija līdz zobiem apbruņojies. Pat ģīmja aizsargs bija nolaists uz leju. Labajā rokā viņš turēja kailu uz augšu paceltu zobenu un neganti vicināja šo ieroci uz Zīgberta pusi, grasīdamies sakapāt neapbruņoto grāfu gabalu gabalos. Mazākais, bruņeniekam tas tā likās.
Zīgberts jau taisijās aizcirst durvis ciet. Tikai viņa steidzīgais lēciens atpakaļ laikam bija iznācis diezgan jocīgs, jo dzelžos ieslēgtais stāvs durvju priekšā piepēši sāka skaļi smieties. Pārsteigumā Zīgberts nemaz neaptvēra, cik sīki šie smiekli bija. Tie izskanēja grāfam kā dziļi apkaunojoši apvainojumi. Acim redzot, svešais iedomājās, ka Zīgberts izbijies. Ne, to grāfs nepacietīs. Viņš izaicinās svešo uz nāvīgu divkauju. Nākošā acumirklī grāfs atcerējās savu bezizejas stāvokli. Viņam jau bija atņemti ieroči. Tomēr smieklīgs viņš nepaliks. Bailes bruņniecīgais Zīgberts neizrādīs. Lai notiek, kas notikdamsl Un Zīgberts, atvēris jau pusaizdarītās durvis, paspēra soli uz priekšu un bargā, stingrā balsī noteica:
«Uzbrukt pilnīgi neapbruņotam cilvēkam ir kaunsl Kaunsl»
Kaut gan Zīgberta iedomātais pretinieks neviena svešās valodas vārda nesaprata, tomēr grāfa rīcībai netrūka seku. Smiekli atskanēja no jauna jautri un bezbēdīgi. Zobens noslīka uz leju. Bruņu cepure tika noņemta. Zīgberts ieraudzīja savā priekšā smaidošu, sasarkušu jaunavas galviņu. Bruņenieks pilnīgi apjuka. Tagad viņš beidzot pa- manija, ka viss jaunavas bruņojums, zobenu līdzskaitot, bija viņa paša, Zīgberta, par nolaupītu domātais īpašums.
Jaunava turpināja smieties. Drīz vien arī Zīgbertam bija jāsmaida līdzi. Tiešām, no tāda labsirdīga, skaista ģīmīša īpašnieces nekas ļauns nevarēja draudēt. Un Zīgberts diezin kādas šausmas jau bija domēs iztēlojies. Pat bija gandrīz izaicinājis sievieti uz divkaujul Nikni viņš bija uzbrēcis tai! Un smalkais bruņnieciskais kavalieris sāka griezt par labu savu noziegumu. Viņš galanti palocijās un, atvainodamies, lietoja izmeklētus vārdus:
«Skaistā dāma man visžēlīgi piedos rupju uzstāšanos. Es ne iedomāties nevarēju, ka smagu zobenu tik viegli cilā maiga rociņa. Ar prieku cietīšu katru sodu, ko daiļā nepazīstamā man uzliks mana nozieguma izpirkšanai.»
Tomēr izmeklētā runa bija velti izšķiesta, jo no visa teiktā nevienu pašu vārdu nesaprata Zīgberta izbiedētāja. Tā nebija neviena cita kā Gaismīte. Virsaiša meitai bija tā iepatikušās svešā viesa bruņas, ka viņa, neko daudz neprātodama, ņēmās tās pielaikot un ar savu rīkošanos pār- baidija Zīgbertu un viņa kalpu. Kā atvainodamās, Gaismīte sāka paskaidrot.
«Ceru, viesis nedusmosies, ka izmēģinu viņa ieročus. Ja svešnieks vēlas, varu viņam, kā atlīdzību, dot pielaikot kādu no saviem uzvalkiem.»
Gaismīte smējās, jo iedomājās, cik spocīgs izskatītos svešais sieviešu tērpā, ja tiešām iedomātos viņas joku pārvērst īstenībā. Kaut gan Zīgberts savu reizi nesaprata ne vārda, ko viņam teica, tomēr smiekli pielipa. Kad beidzot ieradās tulks-letgalis, Zīgberts ar Gaismīti jutās jau tīri kā veci paziņas. Ar tulka palīdzību grāfs dabūja dzirdēt uzslavu saviem ieročiem: bruņas piestāvot kā uzlietas, zobens esot tik ērts, ka pārspējot visus agrāk izmēģinātos. Savukārt Gaismītei bija jāsmejas kā kutinātai, dabūnot dzirdēt, cik skaista viņa esot un cik bruņniecīgi, cik apbrīnojami viņa protot rīkoties ar ieročiem. Uz rāviena bija nodibinājušās nepiespiestas attiecības abu starpā. Ātri vien Zīgberts novēroja, ka bija jau iemācījies pāris īsākus teicienus zemga- liski. To viņš vēl nebija paspējis paveikt pa vairākām iepriekšējām Zemgalē pavadītām nedēļām. Saruna beidzās ar lēmumu, ka Zīgberts tanī dienā vēl neuzsāks ceļu uz Lietavu, kā bija nodomājis rīkoties vēl tikai iepriekšējā vakarā, iejājot Raktē. Domāto Lietavas jājienu Zīgberts drīz vien atlika vēl uz dažām dienām, tad vēl, un vēl, un vēl. Beidzot Lietava bija gandrīz aizmirsta. Raktē laiks ritēja uz priekšu tik jauki un ātri. Gaismīte jādelēja ar svešo bruņenieku pa pils apkārtni, rādija viņam savas dzimtenes upītes un gravas, silus un birztalas. Abi jau šā tā sapratās bez tulka. Abiem dienas aizritēja priekos un jautrībā..
Pa tam Zemgalē brieda nopietni notikumi. Vairis gatavojās lieliem darbiem, vāca spēkus kopā nopietnam iebrukumam Livonijā, pūlējās sev iegūt vairāk un vairāk piekritēju. Jau Sidrabes novada virsaiša nozīme bija kļuvusi stipri jūtama visā Zemgalē. Tikai Dobeles virsaitis Lāčaris strādāja pretim, cik spēdams. Ja nebūtu viņa, varbūt Vairim jau piekristu Viestura zobens un visas Zemgales virsaiša gods. Tomēr ar laimīgu karu pret vāciešiem Vairis cerēja nobīdīt pie malas pēdējos šķēršļus, cerēja drīz vien iegūt Tērvetes pili un vest uz turieni Gaismīti kā mīļu mūža draudzeni. Vaira ļaudis jādelēja no pils uz pili, no novada uz novadu. Sevišķi bieži viņi iegriezās Raktē, kuras virsaitis nākošajam znotam izrādīja neliekuļotu labvēlību. Jādelēt pa Zemgali vajadzēja arī Vairim pašam un arī viņam Raktē iznāca biežas jo biežas iegriešanās un ciemošanās. Raktē sparīgajam Sidrabes virsaitim gandrīz aizmirsās ir Tērvete, ir kari, ir daudz kas cits svarīgs un ievērības cienīgs. Pēdējā la;*o gan Vairim nekādi nepaveicās nokļūt Raktē pie savas izredzētās. Zemgales ziemeļi, Upmales zemes, kur vācieši spiedās iekšā, prasija daudz ievērības un laika. Pašureizi gan uz Rakti bija nosūtīts kareivis Veldzēns. Tam katru brīdi vadzēja atgriezties mājās ar jaunām ziņām. Sīs ziņas gaidija Sidrabes novada virsaitis, pie tam varbūt pat ar lielāku nepacietību, ka to varētu domāt novērotājs, saskaņojoties vienīgi ar visu saņemamo vēstījumu nozīmi nākošajam karam.
Beidzot Veldzēns pārjāja mājās. Uz pirmā acu uzmetiena bija novērojams, ka pastāvīgi jautrajam karavīram ziņojams kaut kas nepatīkams. Arī Vairis redzēja sava uzticamā kalpa skābo gara stāvokli un tamdēļ vairāk un vairāk brīni jās par labām ziņām, kuras Veldzēns pastāstija ar tādu balsi, it kā kad runa ietu par kapā gulšanos. Nevien Raktes virsaitis, bet arī viss viņa novads ar sajūsmu gatavojās karam. To gan Vairis visā visumā jau zināja, bet tagad Veldzēns bija atvedis vislabākās ziņas par sīkumiem, par to, kā veicās ar gatavošanos, kādi ieroču krājumi bija jau
raktiešu rīcībā, kas bija jau paveikts šur un ko domāja darīt tur. Visas kara būšanas Veldzēns bija jau izklāstījis un apklusa.
«Bet kā tad iet Raktes virsaiša ģimenē? Ko dara mana…» leprasijās Vairis.
«Augsto virsaiti, labāk neprasi.» Un Veldzēns atmeta ar roku. «Kas? Vai kāds tur saslimis? Varbūt miris?» «Tas gan nē.»
«Vai vācieši būtu kur ielauzušies?»
«Vācieši arī nē! Kaut gan visu putru ievāra kāds vācietis, kurš tomēr neesot vācietis.»
Vairis skali iesmējās. Viņam likās, ka no Veldzēna vārdiem var taisīt , slēdzienu par drūmā ziņojuma tīri mazo nozīmi. Kas gan varēja varenam I Sidrabes virsaitim liktenīgi draudēt no kaut kāda tur vācieša, viena paša vācieša, kas pie tam vēl nemaz nebija vācietis? Tomēr Vairis sāka brīžiem I bālēt, brīžiem sarkt, kad Veldzēns turpināja:
«No lībiešu zemes Raktē ieradies kāds aizjūras bruņenieks. Izskatas pēc vācieša, bet nemaz neesot vācietis. Kaut jodi viņu! — Gribējis tikai vienu nakti pavadīt pilī, bet tagad viesojoties tur jau vairākus desmitus dienu. Godājamais Raktes virsaitis labprāt svešā zirgam novēlētu mundras kājas viegli un ar skubu aizvest kungu pāri trejdeviņām zemēm. Bet kas lai uzstājas nelaipni pret viesi, kurš pie tam esot augstas kārtas vīrs? Visi Raktē cer, ka jau klāt pienākušais rudens un bailes no tuvojošās ziemas ar sniega pārpilno ceļu grūtībām pamudinās svešo drīz atstāt pili. Nelūgtais viesis cildenai virsaiša meitai Gaismītei līp klāt kā dadzis, tā vien * luncinās ap tavu līgavu, kā izsalcis suns ap gaļas podu.» «Ko tad Gaismīte?» Ieprasījās Vairis.
«Augsto virsaiti, vai tu pats nezini, kādas ir sievietes? Cildenai Gaismītei arī patīk, ja vīrieši viņai izdabā un to slavina. Tikai, ja manai Skaidrītei kāds šitā sāktu apkārt tīties, es tādam gan liktu skaitīt, cik salauztu kaulu novietojas viņa sazilinātajā ādā. Nedusmojies uz mani, augsto viraiti, ja iedrošinos dot tev padomu. Kaut gan esmu vienkāršs karavīrs, bet labu vien tev vēlu. Tavā vietā es sēstos zirgam mugurā un pats jātu uz Rakti nokārtot darīšanas, kas tur būtu kārtojamas. Citādi tu vēl vari pazaudēt līgavu, un par cildeno Gaismīti skaistāku un piemīlīgāku jaunavu...
«Ir labi, ir jau labi, mīļo Veldzēn!» Noteica Vairis.
Ar to saruna beidzās, un jaunais virsaitis sāka mocīties ar greizsirdību. pirmajā dienā viņš nosprieda ne par ko nejāt uz Rakti. Ja jau Gaismīte šitā, tad viņš, Vairis, atkal tā. Tomēr otrā dienā Sidrabes novada virsaitis atminējās par daudzām jo daudzām svarīgām darīšanām, kas viņu pašu spieda nekavējoši ierasties Raktē. Un Vairis jau sēdēja zirga mugurā, skubināja lopiņu ar tādu nepacietību drāzties uz Raktes pusi, ka dižais rumaks nemaz nepazina savu kungu, kas agrāk nekad nebija tik pārmērīgi viņu dzinis. Ceļā Vairis pūlējās pārliecināt sevi, ka uz Rakti nemaz nejāj Gaismītes dēļ. Nebūt nē! Virsaiti spieda tikai darīšanas, kurām bija sakarība ar priekšā stāvošo karu. Tomēr visu ceļu jauneklis par to vien domāja, ko viņš teiks Gaismītei. Tika gatavoti bargi un dusmīgi, bet skaidri un pārliecinoši vārdi, kurus neuzticīgai nāksies dzirdēt. Saprotams, Vairis noklaušinās savu līgavu par viņas draudzību ar svešo vācieti-nevācieti. Va tikai Gaismīte no paša sākuma nav niekojusies vien ar Vairi? Vai viņas solīšanās, vienota ar prasību pēc Tērvetes un visas Zemgales virsaiša goda, kas Vairim jāiegūst vēl pirms kāzām, nav bijusi tukša ķircināšanās vien? Bet nē! Vairim nāca prātā lielā Gaismītes sirsnība, abiem tiekoties vairākas mīļas sarunas divatā un viens otrs sīks jo sīks, bet salds nieks Atceroties to visu, Vairis pat uzsmaidija. Tomēr viņš teiks,… viņš būs taisnīgs, bet nopietns soģis. Sagatavotie pārmetumi skanēs neapšaubāmi neapstrīdami.
Vairis sastapa savu iecerēto, vēl pat nesasniedzis Raktes pili. Gaismī te jādelēja Sidrabes virzienā, saprotams, Zīgberta pavadībā. Aiz ceļa lī kuma Vairis izdzirda viņas jautros, skanīgos smieklus. Ceļam asi pagriežoties, Sidrabes virsaitis gandrīz sadūrās krūtīs ar Zīgbertu. Jaunā zem gala acis dusmās zvēroja. Tikai visi sagatavotie asie pārmetumi aizmirsās, kad Vairis ieraudzīja Gaismīti. Jaunavas no atkalredzēšanās prieka sasarkušajā ģīmītī spulgoja tāda laimes pārpilnība! Tik negaidīti viņa sastapa izredzēto vīrieti. Arī Vairim visas dusmas izgaisa. Tā ap ugunskuru dūmi lokās melni un draudoši mutuļu mutuļiem, bet, pacēlušies gaisā, tie izklīst un iznīkst, galīgi pazuzdami novērotāja acīm zem plašajām, dzidrajām debesīm. Skaidrie Gaismītes skati, kas tik noteikti liecināja, ka jaunava nekādu noziegumu neapzinas, lika Vairim aizmirst visus sagatavotos bargos pārmetumus. Ceļā līdz pilij un vēlāk Zīgberts bija pilnīgi aizmirsts. Otrā dienā atkārtojās tas pats. Grāfs pat nedabūja vairs redzēt Gaismītes. Viņam sāka palikt garlaicīgi.
Taisni to dienu svešajam augstmanim radās vēl citādas nepatikšanas, Līdzpaņemtais letgalis izskaidroja Zīgbertam, ka vajadzētu nekavējoši jāt projām no Raktes. Visā plašā apkārtnē esot sajūtams kaut kas stipr draudošs: jādelējot karavīri, tiekot pārvadāti ieroči, notiekot apsprie des, ļaudis svešniekiem uzmetot tik naida pilnus skatus, ka mugurai sa metoties auksti. Tagad vēl atjājis šis svešais virsaitis, kas, acīm redzot, eso visā Zemgalē ievērojams vīrs. Viņš nemaz neslēpjot savu duimu pilnc gara stāvokli un, bez šaubām, novēlot godātajam grāfa kungam un visien viņa neievērojamiem kalpiem drīzāk nokļūt paradīzes jaukumos. Ar ziema neesot tālu.
Zīgberts tomēr sākot tiepās. Viņam vēl negribējās atstāt Rakti. Nākošā dienā grāfam izdevās sastapt Gaismīti. Tomēr prieka no šīs tikšanās iznāca maz. Gaismīte izskaidroja, ka viņai neesot laika ne izjāt kopā ar Zīgbertu, ne arī ilgāk patriekties ar burgundieti, jo atjājis esot viņas līgavainis, un jāsteidzoties pie tā. Pieminot Vairi, Gaismīte tik laimīgi smaidīja, ka grāfs jutās aizskārts un uz vietas paziņoja par savu nodomāto aizjāšanu, jo esot jau pietiekoši ilgi apgrūtinājis ar viesošanos Raktes pils iemītniekus. Gaismīte gan izskaidroja, ka nekāda apgrūtināšana neesot bijusi. Tomēr viņas vārdi Zīgbērtam likās izteikti tik vienaldzīgā balsī, ka grāfs gribēja sodīt visu Raktes novadu ar paātrinātu projām došanos, lai tādējādi šejienieši zaudētu augsto godu un lielo laimi pašu acīm skatīt viņa cienijamo personu savā zemē. Tikai drīz vien Zīgbertu no jauna pārņēma tā kā žēlas. Tā tad Gaismīte viņam nepiegrieza ne mazāko ievērību, šis atjājušais pagāns bija viņas līgavainis. Tādu lāci ievērot vairāk kā augsti dzimušo Burgundas bruņenieku grāfu Zīgbertu. Tas bija apvainojums, kuru varēja nomazgāt tikai ar asinīm. īsi un ātri Burgundas dižciltīgais varonis nosprieda nosviest Vaira priekšā cimdu par zīmi, ka izaicina virsaiti uz divkauju, pie tam uz asiņainu cīņu, kamēr viens no dalībniekiem krīt jeb kamēr Vairis atzīst sevi par uzvarētu. Ar šādu lēmumu galvā, pie tam ar lēmumu, kas likās negrozāms un galīgs, Zīgberts tai vakarā iemiga.
Otrā rītā tomēr bruņenieks sāka šaubīties par savas apņemšanās pareizību. Vai tomēr viņš, kristīgs augsti dzimis grāfs, drīkstēja aicināt uz divkauju pagānu? Bez tam dāma, kuras dēļ vajadzētu notikt divkaujai, šī nebija kristīga? Un kas no visa tā varēja iznākt? Precēties ar Gaismīti jau viņš, Zīgberts, ir nedomāja. Vai tad šī meitene tiešām bija sagrozījsi bruņniecisko galvu? Tā bija galīga neiespējamība! Nāktos taisni smieties! Kādēļ ar divkauju izrādīt savas jūtas, kuras galu galā nemaz nevarēja nākt par godu Zīgbertam pašam? Bez tam, šo jūtu taču nemaz nebija, lai tas pagānu meitēns, kas neprot cienā turēt īstu bruņniecisku vīrieti, ņem savu izredzēto — tumšo pagānu. Tāds jau viņai ir piemērots! Lai viņi precas un dzīvo laimīgi! Grāfam Zīgbertam visā visumā abi ir un paliks mūžam vienaldzīgi. Tikai jātaisas labi drīz projām no Raktes, kamēr tiešām neuzbrūk kāda liksta, kā to bailīgi pareģo tulks-letgalis.
Domāts — darīts. Drīz vien Zīgberts ar abiem pavadoņiem jāja uz Rīgas pusi. Nodomu apmeklēt Lietavu viņš bija atmetis galīgi. Ceļā, neatskatoties uz visu gudro pašpārliecināšanu, Zīgberts tomēr loti bieži ar lieām žēlabām piedomāja pie Raktes virsaiša nekristīgās meitas zibšņošām acīm. Reizi grāfs pat apturēja zirgu, gribēdams pagriezt lopiņu atpakaļ uz Rakti, bet tūlīt apķērās, savaldījās un, galu galā, pēc vairāku dienu jājiena laimīgi sasniedza Rīgu. Tur viņš nonāca vēl taisni laikā, varētu ar pēdējo kuģi tanī pašā rudenī atgriezties tēvzemē. To bruņenieks Zīgberts arī izdarija, kaut gan Rīgā visādi raudzīja viņu pārliecināt, lai atliekot savu aizbraukšanu un ņemot dalību karā pret Zemgali. Iebrukums pagānu zemē tikšot ziemā izvests plašos apmēros. Ordeņa brāli iztēloja loti pievilcīgās krāsās priekšā stāvošos kareiviskos piedzīvojumus. Tomēr Zīgberts vairs nekāroja pēc cīņām un jauniem pieredzējumiem Zemgalē. Viņš pavisam negribēja ņemt dalību kara gājienā pret šo zemi, uz kuru tagad Burgundas bruņenieks raudzījās pavisam citādām acīm, kā pirms sava jājiena uz Rakti. Zemgale, kā likās, bija palikusi it kā tuvāka un pat pa daļai mīļa, neskatoties uz savu nosodāmo pagānismu. Tā Zīgberts aizbrauca steidzīgi vien no Rīgas un atgriezās savā tēvzemē ar dziļas neapmierinātības sajūtu, kuras iemeslu viņš pats negribēja ne izdibināt, ne atzīt.
Vairis priecīgs un laimīgs atstāja Rakti, kā jau iemīlējies jauneklis, kura iecerētā drīz vien paliks viņam par mūža biedreni. Tiešām ir Vairis, ir Gaismīte nešaubījās, ka kāzas dzers tūlīt pēc tuvā kara, kuram katrā ziņā laimīgi jābeidzas. Gaismīte jāšus pavadija savu tautu dēlu, Vairim Rakti atstājot. Visu laiku abi spriedelēja par dzīves iekārtošanu, par viņas daždažādiem jaukiem sīkumiem. Cik laimes, cik prieka abi pārdzīvoja pie šādām sarunāml Šķirties būtu bijis pilnīgi neiespējami, ja tikai šķiršanās grūtības nepalīdzētu pārvarēt apziņa, ka nere- dzēšanās laiciņš nebūs ilgs un ka drīz abi būs nešķirami, pavisam nešķirami.
Mājās — Sidrabē, Vairis nedabūja ilgi pabūt. Jaunais virsaitis pieredzēja, cik nemiera un rūpju pilna dzīve ir tam, kas uzņemas tautas vadoņa lomu. Tikko Vairis bija izjādelējis Mežotnes novadu, tikko viņš bija galīgi nokārtojis visus Zemgales rītus, tikko viņam likās, ka visas grūtības novērstas, visi šķēršļi pārvarēti, te pienāca ziņas, ka Dobeles virsaitis Lāčaris jauc Zemgales vakarus. Nerunājot nemaz par pašu Dobeli, kura netaisijās iet Vairim līdzi karā, arī vairāki Spārnes un Dobes bajāri — labieši, sāka palikt dzirdīgi. Lāčara kūdīšanām, ka neesot taču jādejo pēc svešās Sidrabes svilpes. Sevišķi tas bija sakams par Eglones un Blīdenes kungiem.
Vairim ziemas sākumā nācās kara uzsākšanu atlikt uz kādu laiciņu un steidzīgi jāt uz Zemgales vakariem, lai tur pārliecinātu pārliecināmos un nokārtotu nokārtojamo. Pavēlēt jau tur Vairis nevarēja. Nokārtot nemaz nenācās tik yiegli. Tas prasija ilgāku laiku. Beidzot likās, ka sasniegti vislabākie panākumi. Gandrīz visa Zemgale bija nospriedusi sekot Vairim kara gājienā pret vācisko Livoniju. Apmierināts un priecīgs, Sidrabes virsaitis steidzīgi jāja uz mājām. Labo gara stāvokli palielināja vēl apziņa, ka pa ceļam jāiegriežas Raktē, kur taču mājoja izredzētā.
Ziemas vistumšāko nakšu laiks bija pagājis. Dienas bija jau pastiepušās garumā. Tomēr tumsa vēl mēdza iestāties diezgan agri. Tamdēļ Vairis skubināja zirgu, lai izmantotu dienas gaismu. To pašu, sekodami savam vadonim, darija trīs Sidrabes pils kara kalpi. Vairis viņus bija paņēmis sev līdzi, lai pavadonība uzturētu pienācīgā cieņā Sidrabes virsaiša vārdu, kas nebija nemaz lieki, jo nācās atstāt iespaidu uz Zemgales vakaru augstmaņiem. Tie ne labprāt gribēja liekties sveša novada virsaiša priekšā. Tamdēļ šim vajadzēja uzstāties lepnāki. Rikšojot, zirgu kājas kapāja sasalušo sniegu. Vakara krēsla sāka jau pārsegt baltos sniega klajumus; biezokņos viņa jau bija gatava pārvērsties par tumsu. Zirgu gaitas palika manāmi gurdākas. Jātnieki, noguruši no garā ceļa, jāja klusēdami.
Te aiz muguras atskanēja saucieni. Vairis pieturēja zirgu. Drīzi pie- auļoja kāds nepazīstams karavīrs. Līdz beidzamam viņš bija nodzinis savu rūmaku. Nogurumā trīcēja viņa paša balss, kad tas griezās pie Vaira:
«Redzu, ka esmu beidzot panācis īsto, kuram džinos pakaļ dienām un naktīm. Esi sveicināts, vareno Sidrabes virsaiti. Mani sūta Tērvetes novada vecajie, sūio pie tevis, jo tikai tu mūs vari glābt no galējā posta un briesmām, kas Tērvetei uzbrukušas tik negaidot.»
«Kas noticis?» Brīnijās Vairis.
«Nesen negaidīts iebruka vācu karaspēks. Viņš bija liels, jo liels. Pats ordeņa mestrs Vilekins to vadija. Neskaitamas ragavu rindas sekoja ienaidnieka karavīriem. Tanīs bija sakrauti milzīgi pārtikas un kara piederumu krājumi. Tomēr šī lieta iznāca tīri par labu, jo vāciešiem ar smagiem vezumiem tikt uz priekšu tik ātri nemaz neveicās. Tamdēļ pie laika pamanījām un paspējām ieslēgties pilī. Paspējām arī apgādāties ar visu vajadzīgo. Tu jau zini, vareno virsaiti, ka Tērvetes pils nav paņemama kā cepts rubenis no iesma. Mēs tikai smējāmies par vāciešiem. Sak, lai nāk, lai brūk mums virsū! Gan aplauzīs uz badīšanos kāros ragus pret apcietinājumiem! Sak, par daudz liels viņiem karaspēks, paliks mazāks, kad padarbosies ap Tērvetes pili un iepazīsies ar mums. Tikai drīz vien sākām brīnīties. No augšas skaidri varam redzēt, ka vācieši skraida un rīkojas, bet nevaram saprast, ko viņi īsti grib. Cērt kokus, apdarina, notēš, bet pret mums un pili neko neuzceļ un nerīko. Te kādu dienu ieraugam, ka cērt arī Svētkalnā. Sākot spriedām, sak, 1 lai pavicina rokas pie ciršanas, lai sasildas puiši aukstajā ziemas laikā! . Mežā koku diezgan, nepietrūks. Vēlāk, kad redzējām Svētkalnu gadīgi kailu, sametās žēl. Svētais ozols arī beigts, upuru akmenis apgānīts 'sveša Dieva kalpu rokām. Daži sprieda, vai nedrāzties no pils laukā un 'neuzbrukt vāciešiem. Tikai visi zinām, ka ienaidnieku par daudz lieli pulki. Sapratām labi, ka mūsējo spēks par mazu, lai aiztrenktu ratā ' svešos, nelūgtos viesus. Klajā laukā vācieši mūs apkaus visus ne par šo, r ne par to, un piedevām paņems pili arī, ne paldies nepateikuši. Bajārs r Kalsis vecajo apspriedē izteicās, viņam liekoties, ka ar Svētkalna postīšanu vācieši tikai gribot izviļināt mūs iz pils ārā klajā laukā. Tamdēļ 'nevajagot izdarīt to, pēc kā kārojot ienaidnieki. Cits jau arī mums nekas neatlika, kā palikt pilī un noskatīties, ko vācieši darīs tālāk. Drīz ieraudzi- jām, kas par lietu. Nu sapratām visu: vācieši cēla Svētkalnā savu pili. Blakus mūsu Tērvetei drīz vien nāca ga*avs ienaidnieka cietoksnis. Redzējām, kā to nostiprināja; redzējām, kādu daudzumu pārtikas un kara piederumu tur saveda iekšā. Redzējām, ka jaunajā pilī sagāja ne mazāk, kā 300 izlasītu karavīru. To starpā bija labs skaits bruņenieku. Ka tu būtu redzējis, vareno virsaiti, kā vācieši ņēmās ar Svētkalna malu norakšanu, lai piekļūšana jaunajai pilij iznāktu pa stāvumu grūtāka. Zeme gan pa virsu bija sasalusi, bet sastingušos piķus izkapāja un rakt paveicās diezgan labi. Neko vācieši neaizmirsa. Uzbraucamo ceļu pāršķēla pat ar diviem grāvjiem un vēl ar kādiemI Pilī uztādija divas sviežamās mašinas.
Kad viņiem viss bija gatavs, meistars ar liekajiem bariem atgriezās uz turieni, no kurienes tie bija atnākuši. Uz mūsu pili pat nepaskatījās. Sak, saprotam, ka jums gribas, lai mēs uzbrūkam jūsu Tērvetes apcietinājumiem, bet velti gaidat. Tagad atstājam jums brangu dāvanu, ar ko nodarboties — pili Svētkalnā. Pamēģiniet pārkost cieto riekstu, ko jums izgatavojām. Novēlam kožot aplauzt pamatīgi zobus.
Tiešām! Kad mestrs bija projām un mēs izgājām no savas pils, tad drīz vien atguvāmies, ka tīrās bēdas vien ir. Nekur tu nevari pakustēt, jo pašā deguna priekšā stāv vāciešu jaunā pils. Līdz ko kāds paiet gabaliņu nomaļāk, tā vācieši tam klāt, nostiepj zemē bez žēlastības un smiedamies sabēg atkal savā pilī, pirms mēs paspējam aizsteigties savējam palīgā, pirms pagūstam kaut atriebt zemgaļu asiņu izliešanu. Tā mēs tagad tikai lielākā skaitā Tērvetē drīkstam atstāt apcietinājumus, ja gribam būt droši no vāciešu uzbrukumiem. Arī pa visu apkārtni iedzīvotājiem tīrais negals: jāslapstas dienu, jāslapstas nakti. Vācieši visur dedzina un posta. Gan mūsējie arī nestāv dīkā un, ja aizspēj vāciešus ārpus jaunās pils, tad viestiņi paši savām kājām ne solīti nekust un nespēj vairs uzkāpt Svētkalnā. Tomēr jaunajai vācu pilij mēs, tērve- tieši, vieni paši neko nevaram padarīt. Tādēļ viss novads mani sūta pie tevis, augsto vareno virsaiti, ar pazemīgu lūgumu. Nāc un palīdzi mums tikt galā ar šiem jodu apsēstajiem vāciešiem. Citādi mums tīrais gals klāt! Saproti pats, kas tas par slogu! Visur tevi meklēju. Kur nonāku, tur tu jau pajājis garām.»
Drūmi nolūkojās Vairis Tērvetes vēstnesim garām. Likās, Sidrabes virsaitis jau iestājušās tumsā pūlas par vari saskatīt tuvās mežmales kokus. Bija, ko domāt. Uz rāviena visi pasākumi sāka irt un drupt. Tagad par tūlītēju uzbrukšanu Rīgai nevarēja vairs ne sapņot. Tagad bija jā- ņemas ap jauno vācu cietoksni. Tomēr viena lieta bija skaidra: Tērvetei jāpalīdz. Tamdēļ Vairis īsi noteica sūtnim:
«Jāj uz mājām un paziņo vecajiem un labiešiem, ka Sidrabes novada virsaitis ar visiem karavīriem, kādus tikai paspēs uz ātru roku Zemgalē sadabūt kopā, ieradīsies steidzīgi vien palīgā, lai pieveiktu jauno Svētkalna pili.»
Raktē Vairis dabūja zināt vēl jaunākas ziņas. Tās bija labas. Arī pie žemaišiem bija nosūtīts vēstnesis pavēstīt par vācu pils uzcelšanu cieši blakus Tērvetei. Draudzīgā radu tauta uzskatija vācu soli arī sev par draudīgu. Ar Svētkalna pils uzcelšanu svešnieku vara stipri vien tuvojās Ze- maites robežai. Visa Lietava labprāt vēlējās palīdzēt zemgaļiem. Par laimi, sagadījās tā, ka žemaiši jau sapulcējušies, lai uzbruktu vācu varas nesējiem Kursā. Sagatavotais karaspēks nekavējoši devās pret Svētkalna pili. Kad Vairis sasniedza Rakti, žemaiši bija jau aizsteigušies garām šai pilij, dodamies uz Tērveti. Tā tad Vairis ar zemgaļiem cīņas laukā atradīs sabiedrotos žemaišus jau priekšā. Viņu gan neesot diezin cik daudz, bet tomēr pastiprs karaspēks. Tā stāstija Raktē.
Norunājis ar virsaiti Gaiduli par kopīgu darbību pret vāciešiem, Vairis vēl to pašu nakti izjāja tālāk uz Sidrabi. Tur lielā steigā sākās karavīru pulcināšana. Nenogaidīja virsaitis visu sava novada spēku salasīšanos. Līdz ko bija savākts kopā daudz maz pietiekošs karotāju skaits, Vairis veda viņus uz Rakti. Tur vajadzēja apvienoties ar līgavas tēva karavīriem, lai kopīgie spēki steigtos Tērvetei palīgā.
Viss, likās, aizrādija uz labu izdošanos. Tikai Raktē Vairi sasniedza nelaimes vēsts: žemaiši bija cietuši neveiksmi un jau aizgājuši atpakaļ uz Lietavu. Raktē zināja visus sīkumus par līdzšinējām kara gaitām pie pils Svētkalnā.
Žemaiši bija apsēduši jauno vācu cietoksni, ieslēgdami to no visām pusēm. Droši vien ne sevišķi patīkami bija jutušies vācieši, novērodami no Svētkalna augšas prāvo ienaidnieku skaitu un redzēdami visapkārt ap pili klajumā un pat mežos, kur vien acis vērsās, leišiem un arī zemgaļiem parastās, no skujām un žagariem uz ātru roku uztaisītās, būdas, kara laikā apmešanās mītnes. Jau pirms žemaišu ierašanās Tērvetes zemgaļi un Svētkalna vācieši bija izcīnijuši ne vienu vien sīkāku sadursmi, kas parasti norisinājās uz nelielā līdzenuma starp abām pilīm. Kautiņos Laimas māmuļas labvēlība svārsti jās pārmaiņus te uz vienu, te uz otru pusi. Te zemgaļu pulciņu spieda uz Tērvetes pils vārtiem, te otrādi: vācieši ne labis pratis steidzās paglābties savā cietoksnī. Te zemgaļi noguldīja pāri ienaidnieku, te viņiem pašiem pietrūka dažu vīru, atgriežoties savā pilī.
Kad žemaiši bija ieradušies palīgā, vācieši it kā taisijās arī pret viņiem uzsākt atklātu kauju, iziedami pretim jaunajiem ienaidniekiem. Žemaiši kārot kāroja cīnīties krūti pret krūti un bez kavēšanās devās pretiniekam virsū. Sākās apšaudīšanās bultām un apmētāšanās šķēpiem. Vācieši ar viltu nemanot slīdēja atpakaļ arvien tuvāk un tuvāk saviem apcietinājumiem. Žemaiši, cīņas karstumā pūlēdamies pietikt klāt pretiniekam, neuzmanīgi piegāja par tuvu Svētkalnam. No turienes piepēši uzbrucējus sāka apbērt ar veselu šķēpu, bultu un akmeņu krusu. Strādāja it visas cietokšņa sviežamās ierīces. Žemaišiem ar skubu bija jāatkāpjas. Viņi cieta jau pie šīs pirmās sadursmes diezgan prāvus zaudējumus. Kritušos un ievainotos gan izdevās aizgādāt projām no ienaidnieka ieročiem pieejamām vietām. Vāciešiem bija kritis tikai viens ordeņa brālis un ievainoti daži kara kalpi.
Pēc pirmās neveiksmes žemaiši sāka domāt par kārtīga uzbrukuma izvešanu pret pili. Tikko piedzīvotā neizdošanās nebūt neizbiedēja žemaišus, nebūt nesamazināja drošo karotāju sparu un cīņu prieku. Pavisam otrādi, viss tas vēl vairāk viņus saniknoja un uzkurināja atriebšanās kāri. Tērvetes zemgali ar sirdi un dvēseli pārdzīvoja līdzi visas sabiedroto palīgu likstas. Arī visos pasākumos pret Svētkalna pili tērvetieši nepalika nekur pakal žemaišiem. Plecu pie pleca cīnijās kā vieni, tā otri, kopīgi liedami savas asinis cīņā pret kopīgo ienaidnieku.
Tērvetes pilī notika apspriedes. Pieņemtos lēmumus nekavējoši izveda dzīvē ar slavējamu neatlaidību, ar nenogurdināmu sparu. Apkārtējos mežos cirvji sāka klaudzēt vienā klaudzēšanā. Uz klajuma pils priekšā tika savesti un sakrauti koki un aptēsti dēli. Zemgaļi jau priekš gadu desmitiem bija iemācījušies cietokšņa ieņemšanas paņēmienus līdz ar vajadzīgo ierīču sarīkošanu. Drīz vien vācieši ieraudzi- ja uz līdzenuma savas pils priekšā pirmo lielu jo lielu bīdāmo torni ar uzbrucējus sargājošu nojumi. Desmit dienas un desmit naktis nenoguruši žemaiši un Tērvetes zemgaļi strādāja pie šādu ierīču taisīšanas. Beidzot vesela rinda bīdāmo torņu bija gatava. Tos novietoja uz riteņiem, kuriem vajadzēja viegli ripot, kad torņi sāks slīdēt Svētkalna pilij klāt. Un tam vajadzēja drīz vien notikt. Ierīču aizsardzībā uzbrucēji piekļūs klāt ienīstajiem vāciešiem un varēs nekaunīgos iebrucējus pēc patikas pārmācīt. Kad torņi būs piebīdīti pie vaļņiem, šo ierīču augšgali stāvēs vai nu vienādā augstumā ar cietokšņa aizstāvjiem jeb būs pat virs pils apcietinājumiem. No torņu augšas radīsies iespējamība apmētāt šķēpiem un apšaudīt bultām vāciešus pilī. Varēs arī varbūt pārsviest laipas pār atstatumu, kas šķirs torņus no žogu augšas. Pa laipām uzlau- zīsies uz apcietinājumiem. Un tad, vācieti, neredzēsi vairs ne Daugavas, ne kuģa, kas tevi aizvizinātu atpakaļ uz paša īsto tēvzemi jūras otrā krastā!
Visa sagatavošanās. norisinājās Svētkalna tuvumā, vācu acu priekšā. Cietoksnī ieslēgtos svešniekus pārņēma saprotams nemiers. Aizkavēt pretinieka darbus jeb pat izpostīt tā celtnes vēl pus pabeigtas nebija ko domāt. Ar 300 vīriem nedrīkstēja uzsākt atklātu kauju pret dažus tūkstošus lielo žemaišu un zemgaļu karaspēku. Iznākums šādai kaujai varēja būt tikai viens: pašu vāciešu iznīcināšana. Pēc tam pretiniekam būs viegla jo viegla ienākšana bez aizstāvjiem palikušajā Svētki' ;:. pilī. Vācu ienaidnieki būs sasnieguši, ko viņi vēlas. Svētkalna pils garnizonam atlika rūpēties par cietokšņa nostiprināšanu, lai varētu turēties līdz beidzamam, kad notiks uzbrukumi pašai pilij. Uz to arī vācieši gatavojās braši vien. Neskatoties uz draudošajām briesmām, cietoksnī neviens vēl nebija zaudējis ne sparu, ne uzņēmību.
Par virsvadoni-komturu Svētkalna pilī ordeņa mestrs bija iecēiis kareivisko milzeni bruņenieku Gerhardu. Tam blakus kā palīgs rīkojās viņa draugs bruņenieks Klauss. Vienam bija muskuļu spēka un pārdroša kareiviskuma pārpilnam; otrs atbalstija draugu ar saprātu. Visi pils aizstāvji, sākot ar daudzajiem te atstātajiem bruņeniekiem — ordeņa brāļiem un beidzot ar vienkāršajiem kara kalpiem, pūlējās izpildīt uz labāko katru darbu, ko tiem uzdeva padarīt. Katrs vācu kareivis saprata, ka arī p*ša āda, neapšaubami, nokļuvusi briesmās un, pie tam, lielās briesmās. Tādā kārtā nevien pils apkarotāji cietokšņa priekšā ņēmās dienām un naktīm, bet to pašu darija arī viņas aizstāvji pilī. Vācieši papildināja un cik spēdami labāk nostiprināja apcietinājumus. Viņi raka un kapāja sasalušo zemi, lai grāvji iznāktu stāvāki un dziļāki. Arī kādu bīdāmo torni cēla pilī ar nolūku taisīt to tik augstu, lai viņa augšgals pārsniegtu pretinieka ierīces, kad tās varbūt pieslīdēs pils žogiem klāt. Darbs bija grūts un nogurdinošs, bet neviens nesūdzējās, jo katrs cirvja cirtiens, katrs lāpstas dūriens nāca par labu paša dzīvības aizsargāšanai.
Pa tam nevien uzbrucēju torņi bija nākuši gatavi, bet pils priekšā pacēlās arī veseli sārti malkas, izmeklēt sausas malkas. To mēģinās piegādāt pie Svētkalna pils žogiem, lai raudzītu aizdedzināt vācu cietoksni, kas bija uzcelts vienīgi no koka.
Vāciešu stāvoklis apsēstajā pilī nebija apskaužams. Tāli npst no savējiem, bez cerības uz palīgu no ārienes Svētkalna pils aizstāvji agrāk vai vēlāk būtu tikuši nomākti no pārspēka, ja tikai uzbrucēji nesāktu rīkoties pret cietoksni ar pārsteidzīgu nepacietību un ar neapdomīgu, pārmērīgu paļaušanos uz saviem spēkiem. Pie tā vēl pievienojās ienaidnieku nonicināšana un viņu pretošanās spēju zema novērtēšana.
Ja klāt būtu bijis tālredzīgs vadonis, ja visu rīkotu kara lietu labs pārzinātājs Vairis, Svētkalna cietokšņa krišana būtu tikai laika jautājums. Bet žemaiši un Tērvetes zemgaļi aiz nepacietības dega. Desmit dienas viņi bija pūlējušies nenoguruši. Tagad cietoksnim vajadzēja nākt viņu varā, tagad rokas niezēt niezēja izbeigt darīšanas ar uzbāzīgo ezi
— vācu pili Svētkalnā. Tamdēļ par galvu, par kaklu visi gāzās uz priekšu, lai ieņemtu cietoksni. Steidzīgi stūma vaļņiem klāt bīdāmos torņus. Skuba bija savienota ar lielu nevīžību, jo smagās ierīces rīkotāju aizrautības dēļ sagriezās iešķērsi, brīžam uz vienu, brīžam uz otru pusi, pie kam uzbrucējus sargājošās nojumes nebija vairs tieši vērstas pret pili un ienaidnieku. Tamdēļ žemaiši un zemgaļi nāca atsegti te ierīcei no vienas, te no otras puses. Labi apgādātais cietoksnis lieliski izmantoja pretinieku kļūdas. Par katru neveiklu nojumes pagriezienu bultām, šķēpiem un akmeņu sviedējām mašīnām atsegtie karavīri samaksāja ar savām asinīm. Ar lielāku akmeņu lingošanu vācieši pūlējās dragāt pašus bīdāmos torņus, lai pavisam apturētu jeb kaut uz laiku aizkavētu draudošo ierīču tuvošanos pilij. Pūlēdamies paātrināt cietokšņa krišanu žemaiši ar zemgaļiem varonīgi un bezbailīgi skrēja cietoksnim klāt un steidzās samest malkas grēdas pie pils loka apcietinājumiem,
lai tad varētu aizdedzināt visu pili. Gan pie tam tika arī sviesti šķēpi un šautas bultas uz vāciešiem, tomēr pēdējie atradās aiz žogiem un nodarija daudz lielākus zaudējumus uzbrucējiem, nekā paši cieta no tiem.
Tādējādi žemaiši un zemgali bagātīgi lēja savas asinis. Daudzi viņu karavīri drīz vien bija krituši vai ievainoti. Sārti asins plankumi uz nesen tik baltā sniega pletās arvien vairāk un vairāk plašumā, palika arvienu tumšāki un tumšāki. Tomēr uzbrucēji neatlaidās. Viens mēģinājums ieņemt pili sekoja otram. Kritušo un ievainoto skaits pieauga.
Ar pārcilvēcīgām pūlēm beidzot izdevās dažas nojumes piebīdīt pie pils grāvjiem, bet kareivju skaits viņās bija pa tam paspējis sarukt. Pārpalikušie nelielā skaita dēļ nevarēja izmantot nekavējoši savu izdevīgo stāvokli. Kamēr piesteidzās palīga spēki, vācieši laida darbā sviežamās mašīnas tieši pret tuvu klāt pieslīdējušām uzbrucēju ierīcēm. Svētkalna pils aizstāvji guva panākumus. Zemgaļu ierīces drīz vien 0 tika pa daļai sagrautas, un viņu vēl dzīvi palikušie aizstāvji cieta tālākos zaudējumus.
Cīņa vilkās cauru dienu. Līdz pat vakaram izveda pārdrošos uzbrukumus. Līdz pat vakaram turpinājās nevajadzīgā pašiznīcināšanās. Ar apbrīnojamu drosmi un pašaizliedzību žemaiši un zemgaļi pūlējās ieņemt vācu cietoksni, maksādami ar savām pašu dzīvībām par bezbailību.
Pat vācieši bija nokusuši līdz nāvei un ar ilgošanos gaidija tumsu, kurai vajadzēja atnest, mazākais, pārtraukumu negantajā cīņā. Svētkalna pilī gan kritušo nebija daudz, arī ievainoto samērā nebija daudz, tomēr neatlaidīgie pretinieku uzbrukumi iedvesa apcietinājumu aizsargātājiem nedrošības sajūtu. Kas varēja galvot, ka nolādētie pagāni, savu dievu atbalstīti, netiek kādā vietā pāri vaļņiem un žogiem? Un tad? Nu, par tāļāko labāk ir nedomāti Un katrs vācietis ar divkāršu sparu laida ieročus darbā.
Beidzot iestājās nakts. Uzbrukumi cietoksnim mitējās. Uzbrucēji savāca kopā kritušos un ievainotos. Žemaiši bija galīgi sašļukuši. Viņi sadedzināja savus kritušos, novietoja uz ragavām ievainotos un, drūmi klusēdami, atstāja nelaimes vietu, uzsākdami vēl tai pašā naktī atpakaļ- p ceļu uz mājām. Viena viņu daļa bija divas dienas pirms Vaira ierašanās Raktē pagājusi šai pilij garām un stāstijusi, ka žemaišiem vien pie Svētkalna pils bijis pusceturta simtu kritušu. Ceļā arī esot vairāki miruši un nāve draudot droši vien vēl krietni prāvam skaitam, jo neesot cerību uz daža laba grūti ievainotā izveseļošanos.
Vairis nosprieda, ka tomēr vēl nav viss zaudēts. Sabiedrotie žemaiši bija projām, bet zemgaļi paši vēl spēja turpināt iesākto darbu. Varbūt izdosies ar labākiem panākumiem novest to līdz kārotam galam: līdz Svētkalna pils iznīcināšanai. Vairis nosprieda steidzīgi doties uz Tērveti ar visiem sapulcinātajiem karavīriem. Arī virsaitis Gaidulis uzskatīja ^ šādu rīcību par vienīgi pareizu un pievienoja Raktes karavīrus sidrabie- šiem.
Jau zemgaļu rindas bija devušās no Raktes pils ārā un izstiepās pa Tērvetes ceļu, nozuzdamas ar priekšgalu aiz birstalas. Jau Vairis, at- vadijies no Gaismītes un viņas vecā tēva, kas palika mājās, sēdās pils pagalmā savā zirgā, kad notika kaut kas gluži neparedzēts, negaidīts, pat sapņos nesapņots.
Iz birzes izslīdēja un lēni vilkās uz Raktes pusi ragavu rindas, ļaužu pulciņi, jātnieki, kājnieki, kareivji, sirmgalvji, sievas un bērni. Pat daži rati grieza savus riteņus pa sniegoto ceļu. Raktes un Sidrabes karavīri nogāja un nojāja nost no iebrauktām sliedēm, lai pagrieztu pretējā virzienā kustībai ceļu, un apstājās. Kamēr no augšas pils vārtos Vairis un pārējie nesaprašanā brīnijās, ko tas viss varētu nozīmēt, mājās atgriezās karavīru priekšgalā izjājušais Raktes virsaiša dēls Miervaldis. Viņam iepakaļ jāja kāds svešs jātnieks. To sākot pilī neviens nepazina. Tikai pēc dažu acumirkļu klusēšanas Vairis iesaucās:
«Bajārs Kalsis! Bet kāds tu izskaties! Tevi jau nemaz nevar pazīt!»
Tiešām, kas agrāk bija kādreiz redzējis lepno, stalto, krāšņi tērpušos Tērvetes novada labieti, pašapzinīgo Skujenes kungu, tam ne viegli bija iedomāties, kā šis augstmanis pats stāv acu priekšā nodriskātā tērpā, kā salīcis sirmgalvis. Viņš vairāk atgādināja lūdzošu ubagu, nekā bajāru. Ar nogurumā un vējā sasarkušajām acīm viņš paskatijās uz Vairi, pārlaida skahjš pār apkārtējiem un trīcošā balsī sāka runāt:
«Augsto Sidrabes virsaiti! Piedod man, piedod man! Arī uz mani krīt vainas daļa, ka mums Zemgalē vēl līdz pat šim nav visas zemes kopīga vadoņa. Ja Tērvetē būtu sēdējis tu kā varens valdnieks, droši vien nekas ļauns nebūtu noticis. Nepieredzētu mēs visas tās nelaimes, kuras dievi kā atmaksu par cilvēku ļauniem darbiem un patmīlīgiem nodomiem ir mums uzlikuši. Tu saki, ka mani nevar pazīt. Kā lai arī mani pazītu? Kas no manis ir vēl pāri palicis? Pat sava pajumta man vairs nav! Ja žēlsirdīgi cilvēki mani nelaidīs pie sava pavārda uguņa sasildīties, tad bajāram Kalsim būs jānosalst kaut kur ceļa malā zem eglītes vai zem kadiķu krūma. Pelnijis es arī būtu šādu likteni, pārpilnam esmu to izpelnijies! Kur man, vecam muļķim, vajadzēja pielikt visas pūles, lai Tērvetes pilī drīzāk ierastos visas Zemgales virsaitis, lai Zemgales tautai būtu vadonis, tur es stulbumā iedomājos pats kļūt par diezin kādu lielkungu. Nu, te es esmu! īsts lielkungs! Viens darbs man tomēr vēl jānokārto. Tad varat dzīt mani mežā vilkiem par barību. Tur man tiešām būtu īstā izpelnītā goda vieta. Augsto Raktes virsaiti! Uz tavu pili es atvedu šo zobenu, Zemgales valdnieku zobenu. Tērvetē tam pagaidām nav pajumtes. Paglabā šo ieroci. Tas pazīst Nameja, Viestura un daudzu citu vēl senāko laiku slaveno vadoņu rokas spiedienus. Paglabā, augsto virsaiti, ieroci tik ilgi, kamēr mūsu zemei rodas atkal īsts, varens visas tautas vadonis. Man gribas cerēt, ka ilgi šis dižciltīgais tērauds nepaliks bez sava kunga un lietotāja.»
To teicis, Kaisis pasniedza dievu svētīto zobenu sirmajam Gaidulim.
Tas paņēma ieroci, nesaprašanā vērodams runātāju. Arī nesaprašanas izsaukts bija Vaira sauciens:
«Kas tad īsti ir noticis? Mēs pašulaik dodamies ceļā uz Tērveti, lai palīdzētu jums. Ceru, ka tiksim galā ar vāciešiem Svētkalnā.»
«Par vēlu! Tas Tērvetei nevar vairs neko līdzēt.» Un Kaisis nokāra galvu.
«Iedomājaties tikai!» Iebilda Miervaldis. «Viņi paši ņēmuši un nodedzinājuši Tērvetes pili.»
«Ko? Kas?» Stomijās Vairis.
Arī visapkārt atskanēja izbrīnās saucieni, jo pilī bija sākuši atgriezties Raktes un Sidrabes karavīri. Visur dzirdēja žēlojamies: «Nodedzinājuši Tērvetes pili! Paši nodedzinājuši?»
Pēc žemaišu aiziešanas Tērvetē bija sākušās galīgas jukas un nesaprašanās. Vadoņa trūka. Labieši darija, kas katram izlikās noderīgāks un labāks. Bieži viens rīkojās tieši pretim otram. Kur viens sūtija karavīru pulciņu, tur otrs sauca atpakaļ. Neviens vairs nesaprata, kam jāklausa, kas jādara. Nezināja to arī paši vecajie un labieši. Sievas vaimanāja par kritušiem. Bērni raudāja.
Kad otrā dienā vācieši bija palikuši tik pārdroši, ka gandrīz pie pašiem Tērvetes pils vārtiem uzbruka ar pārspēku kādam desmitam zemgaļu un pusi no tiem nokāva, apjukums zemgaļu pilī pieņēma neap- rakstamus apmērus. Noturēja vecajo un labiešu apspriedi. Tur arī skaidri bija manams vadoņa trūkums. Karavīru, drošsirdīgu cilvēku vēl netrūka, bet neviens neprata un nespēja apvienot spēkus un vadīt tos noteiktā virzienā. Par atdošanos vāciešu varā neviens apspriedē neiedrošinājās ne vārdiņa bilst, tomēr arī cerības uz labu gala iznākumu nebija nevienam. Sadusmoti, novārguši, ļaudis nosprieda nodedzimāt un nopostīt visu, kas tikai būtu dedzināms un postāms, atstāt postažu vāciešiem un doties uz Rakti. Tūlīt sabrauca pilī un tās tuvumā visu, kas bija braucams un kustināms: ir ragavas, ir pat ratus, iesēdināja tur iekšā bērnus, nespējniekus un ievainotos, salika vezumos visas labākās un vērtīgākās mantas, nodedzināja pili līdz pamatiem un tad devās ceļā, projām no dzimtajām vietām svešumā. Zemgaļu karavīru pie Tērvetes bija vēl tik daudz, ka neviens Svētkalna pils vācietis neiedrošinājās viņus traucēt jeb tiem uzbrukt, kamēr visi turējās vienkopus.
Tomēr ne visi zemgaļi atstāja Tērvetes novadu. Bija arī dala, kas palika savās vecajās vietās un padevās vāciešiem, pakļāvās liktenim. Sie palicēji dzīvību būtu atdevuši par dzimteni, bet atstāt dzimtās vietas bija grūtāki, kā zaudēt dzīvību. Svētkalna pilī labvēlīgi pieņēma pazemīgos. Tur valdi ja prieks un sajūsma par nedzirdēti labiem, negaidītiem panākumiem.
Kad Vairim aizrādija uz Tērvetē palikušajiem zemgaļiem, saucot visus par briesmīgiem nodevējiem un izsakot domas, ka taisni viņus kā pirmos jāsoda uz stingrāko, jaunais virsaitis domīgi atbildēja, ka padošanās vāciešiem gan riebīga lieta, bet ka tomēr katrs var iedomāties, cik grūti, neiespējami grūti ir cilvēkiem šķirties no vietām, kur viņi auguši, kur pavadijuši visu līdzšinējā mūža daļu, kur pieraduši pie katra krūmiņa, katras taciņas. Saprata Vairis, ka mājās palikušie tērvetieši nebūt nav vācu draugi, bet ka viņi sajūt briesmīgo nelaimi pašā padevībā vāciešiem un pie pirmā izdevīgā gadijuma neapslāpējamā naidā uzstāsies pret saviem jaunajiem kakla kungiem. Par gaidītās izdevības rašanos i Vairis gribēja parūpēties drīzi jo drīzi.
Pa tam visa Zemgale nodrebēja, padzirdot par Tērvetes nodedzināšanu. Lai arī trūka zemei kopīga vadoņa, tomēr visa tauta noraudzījās ar godbijība <\z valdonīgo Tērveti, kuru katrs zemgalis uzskatija par visu zemi apvienojošo vietu. Ap Tērveti vijās seno varoņu darbu nostāsti. Tur vēl daudzu atmiņā bija valdijuši pēdējie varenie zemes * valonieki, visas tautas vadoņi. Pēc Tērvetes nodedzināšanas zemga- \ jiem likās, ka pienācis pats pēdējais laiks atkal apvienoties, atkal iecelt kopīgu vadoni. Tomēr šādai atzīšanai nesekoja nekādi redzami ļj panākumi: domas un pat spriedelēšanas nepārvērtās darbos. Un Zem- ' gale ar Tērvetes pils nozušanu no zemes virsus izrādijās vēl vairāk 1 saskaldīta, kā pirms tam. Nebija pat vairs ne centra, kas varētu vienot .' un saistīt visus ap sevi.
, Priecājās un ne bez iemesla ienaidnieki-vācieši. Bija arī par ko priecāties. Aukstasinīgi pārdomājot, katrs varēja spriest, ka Zemgale, šis stiprais, Rīgai tik tuvais ienaidnieks, ir nopietni slims un tuvojas savas neatkarības galam. Drīz šis vācu pretinieks var palikt pilnīgi vārgs, nespējīgs kaitēt saviem nelabvēļiem. Bet pati Zemgale ir nedomāja i vēl par kaut kādu padošanos. Vēl Vairis cerēja daudz ko saglābt, , cerēja atjaunot tēvzemes labklājību. Daudzi Zemgalē domāja tāpat, kā jaunais Sidrabes virsaitis. Varoņu zemē vēl netrūka, karotāju bija vēl diezgan. Vēl svārstijās likteņa svaru kausi, un nemaz nebija galīgi izšķirts, kurš no tiem pacelsies uz augšu, kurš noslīks uz leju līdz , bezcerības stāvoklim.
Tērvetes bēgli novietojās Raktes novadā. Uzsākto Vaira kara gājienu uz Tērveti pārtrauca, jo nebija vairs, kam iet palīgā. Nebija arī vairs pamata pārmērīgai steigai. Vajadzēja rīkoties ar apdomu. Vairim likās, ka ar tiešiem uzbrukumiem Svētkalna pili būs grūti saņemt, un šādi uzbrukumi prasīs par daudz lielus cilvēku upurus. Sidrabes virsaitis cerēja, ka vācu pili Zemgales vidū izdosies tāpat piebeigt, kā tas bija paveicies jau reiz agrāk, kad vācieši paši bailēs atstāja savu Zemgalē celto Dobes pili. Tas bija noticis pirms gadiem 30. Dobi vācieši bija uzcēluši ar tādiem pat nolūkiem, kā pašreiz Svētkalna pili. Arī tā bija tikusi stipri nocietināta un labi apgādāta. Arī pie tās žemaiši velti izmēģinājās ar pils ieņemšanu. Tomēr, kad vāciešus sakāva Durbes kaujā, 'iņu karavīri Dobi steidzīgi atstāja. Viņi muka par galvu, par kaklu projām no Zemgales. Tā tad vajadzētu atkal sakaut, krietni sakaut vāciešus atklātā kaujā un Svētkalna pils vairs nemaz nebūs vajadzīga svešniekiem, jo viņiem nāksies rūpēties par savas zemes drošību un vāci nedrīkstēs palikt dziļi Zemgalē — stipru ienaidnieku zemē. Tomēr arī Svēfkalna vāciešus vajadzēja patramdīt. Tamdēļ Vairis kādu laiku uzglūnēja jaunās pils iemītniekiem. Dažs labs vācietis, kas devās laukā no sargājošā cietokšņa vai nu pamedīt, vai sacirst malku, vai citos nolūkos, neatgriezās vairs mājās pie saviem biedriem. Arī vācieši rīkojās uzņēmīgi.
Pats Svētkalna komturs Gerhards īsā laikā divas reizes uzbruka Dobeles novadam, apkāva vairākus zemgaļus un steidzīgi atgriezās savā pilī, tomēr neko sevišķu nepanācis. Bruņenieka Klausa vadībā, savukārt, notika uzbrukums Raktei. Ari tur neko lielu nepanāca, bet tomēr šis tas bija nopostīts un arī šoreiz daži zemgaļi krita. Vairāk Svētkalna vācieši sava nelielā skaita dēļ nevarēja panākt. Cietoksnī novietotā karaspēka uzdevums bija postīt un nemitīgi traucēt zemgaļus, apdraudot mantas drošību un sievu, bērnu un pārējo dzīvības. So uzdevumu tad nu arī pildija Svētkalna pils iemītnieki, pildija uzcītīgi vien, kaut arī pie reizes paši noderēju par medijumu pretinie- kiem-zemgaļiem.
Arī bruņeniekam Klausam, atgriežoties mājās no Raktes, gandrīz nogāja slikti. Vāciešiem uzglūnēja Vairis ar prāvākiem spēkiem. Droši vien visa Klausa nodaļa būtu pārvērtusies no cilvēku mediniekiem par nomedītiem. Tikai vācieši izlietoja aplinkus taciņas un nejāja pa īsto ceļu, pie kura bija apmetušies sidrabieši, cerēdami vāciešus tur sagaidīt. Jādami pa taciņām, vācieši jau bija paspējuši nokļūt Svētkalna pils tuvumā. Viņi jutās tik droši, ka ļāva savam jautrajam gara stāvoklim vaļu un ņēmās dziedāt. Tas vērsa zemgaļu uzmanību uz pielaisto kļūdu uzglūnēšanas vietas * izvēlē. Steidzīgi Vairis ar saviem ļaudīm devās turp, kur atskanēja jautrās vācu dziesmas. Vācieši vairs nesteidzās. Tamdēļ zemgaļi viņus panāca. Uzbrukums nāca negaidīts. Dziesmas pēkšņi apklusa. Tomēr Svētkalns bija jau tik tuvu, ka vāciešu vairums paspēja samukt pils patvērumā. Tikai uz kādu desmitu viņu karavīru atgriešanos Svētkalna cietokšņa vārti velti gaidija. Nesagaidītie bija tās dienas sidrabiešu medijums, jo to dienu zemgaļi bija mednieki un vācieši medijamais.
Tā zemgaļi ar vāciešiem pastāvīgi mainījās lomās. Vieni medija otrus, kamēr uzdūrās pretinieku pārspēkam un paši pārvērtās par medijumu. Neskatoties uz cilvēku zaudējumu, ordenis no asiņainās spēles cieta daudz mazāk, kā zemgaļi, kuriem Svētkalna pils vācieši bija gandrīz durvju priekšā un tamdēļ spēja apdraudēt un graut zemes labklājību. Turpretim vāciešu valsts dzīvības nervi atradās daudz tālāk no pretinieka ieročiem, otrpus Daugavas. Laimīgā, bezbēdīgā brīvas tautas dzīve Zemgalē bija saindēta līdz pamatiem.
Ilgi tāds stāvoklis nevarēja vilkties. Izejai vajadzēja rasties. Vairis domāja, ka viņš visu izlabos, visu pagriezīs uz labo pusi, uzvedīs atkal dzīvi uz vecajām tekām, atjaunos zemē agrākos zelta laikus, ja tikai zemgaļiem izdosies stipri sakaut vāciešus.
Jāl Svētkalna pils bija padari/usi dzīvi Zemgalē asiņainu, neiespējamu. Vajadzēja meklēt izeju, darīt galu šim stāvoklim. Vairis to gribēja panākt. Gan, plēšoties sīkās cīņās ar jaunās pils vāciešiem, bija palaists garām izdevīgais ziemas laiks, tomēr vilcināties un atlikt visu līdz nākošai ziemai jeb kaut arī tikai līdz rudenim nebija iespējams, jo Svētkalna vācieši par daudz smagi gūlās virsū Zemgales ļaudīm.
Tikai ar karaspēku savākšanu Vairim tagad neveicās nemaz. Tērvetes krišana bija galīgi sagrāvusi Zemgales vienību. Trūka senā, parastā vienojošā centra. Visi saprata un atzina, ka vajadzīgs kopīgs vadonis, fo- mēr otru par tādu atzīt retais bija spējīgs. Daži novadi, kas pirms Tērvetes krišanas vēl bija pierunājami sekot Vairim karā pret vāciešiem, tagad kavējās ņemt līdzdalību Sidrabes virsaiša gaitās. Bez tam, ieperinādamies Zemgales vidienē — Svēfkalnā, vācieši bija panākuši, ka prāvus zemes apgabalus stipri iespaidoja svešā vara. Tur vietējie zemgaļi nedrīkstēja vairs brīvi rīkoties, nedrīkstēja vairs darīt vienīgi to, ko pašu sirdis kāroja. Tā tas bija Tērvetes novadā, kur vecajās vietās pārpalikušie iedzīvotāji nespēja vairs ne pirkstiņa pakustināt pret vāciešiem. Puslīdz līdzīgā stāvoklī bija nonākušas arī gandrīz visas Upmales zemes, Mežotnes novadu līdzskaitot. šie Zemgales apvidi sāka galīgi ieslīgt vācu varas apkampienos, pateicoties Svētkalna pils darbībai.
Galu galā Vairis sadabūja ar lielām pūlēm kopā kādu tūkstoti vīru. Sis karaspēks bija diezgan labi apbruņots, tā ka varēja mēroties visādā ziņā ar vāciešiem. Tikai šoreiz kara gaitas traucēja pavasaris. Bija jau iestājies marts. Daudzās vietās cilvēks varēja atkušņa dēļ vieglāk pāri tikt, kā zirgs. Tamdēļ jātnieku šoreiz Zemgales karotāju vidū atradās daudz mazāk, kā parasts. Kājām ejot, dažam labam nācās līdzi ņemt ). daudz vieglāku apbruņojumu, kā tas būtu bijis, sēdot zirgam mugurā. Tomēr Vaira karaspēks nebija zemē metams. Tanī atradās daudz krietnu karotāju, dažs labs brašs varonis.
Sirsnīga Vairim iznāca Raktē šķiršanās no iecerētās. Tur ierodoties, Sidrabes virsaitis bija atradis Gaismīti cilājot un grozot no Tērvetes atvesto Zemgales valdnieku zobenu. Arī šo ieroci Raktes virsaiša meita pūlējās izmēģināt.
«Nē! Tas nav priekš manām rokām.» Beidzot noteica jaunava, nolikdama ieroci. «Man šis zobens ir par smagu.»
«Vai tu jau taisies viņu apjost, lai paliktu visai mūsu zemei par vir- ^ saiti?» Smējās Vairis.
«To gan nē!» Nopietni atbildēja Gaismīte. «Es tikai gribēju pārliecināties, vai es spētu laist vajadzības gadījumā šo ieroci darbā. Izrādās, ka ne. Tev gan, Vairi, zobens būtu pa spēkam. Vai nav pienācis jau laiks, ka karā ejot tu…»
«Nē, vēl ne!» Atteica Vairis. «Pa priekšu sakaušu vāciešus, pārnākšu mājās… Nāks brīvs Tērvetes novads, uzcelšu tur vecajā vietā jaunu pili — staltu stalto. Tad gan nekavēšos apjost visas Zemgales lielkungu zobenu.»
«Ak, kaut jel tas notiktu drīzāki»
«Ja, kaut jel drīzāk! Tad pārvedīšu arī tevi…» .
«Vairi, saki,» pārtrauca Gaismīte līgavaini, «saki, vai tev daudz kas pie manis nepatīk.»
«Gaismīt, kā tu nāc uz tādām domām. Tu jau man tik ļoti patīci, ka es tiešām…»
«Tomēr visi runā, ka es esot tīrais karavīrs un nemaz ne īsta sieviete.»
«Ak, ko uz laužu tenkām klausīties!»
«Atminies, Vairi! Toreiz, kad es aizdrāzos pie tevis uz Sidrabi, lai atņemtu tev Raktes medniekus, kurus tu biji sagūstījis, arī toreiz kareivis tornī par mani izteicās…»
«Ak, ko tādus niekus atminēties. Toreiz visa torninieku saruna iznāca tik smieklīga, tik jocīga.»
«Tomēr tā, lūk, par mani (audis spriež.» Gaismīte domīgi runāja. «Vairi, manu mīļo Vairi! saki tikai vienu vārdiņu, kas tev pie manis nepatīk, ko tu. nevēlētos redzēt, un es visu pārgrozīšu pēc tava prāta. Ja gribi, es zobeniem ne virsū neskatīšos, neduršu vairs ne pirkstiņa klāt bultām un stopiem, nesēdīšos zirgam vairs ne reizes mugurā, nejāolelēšu, nedrasēšu, bet pastāvīgi turēšos kopā ar citām sievietērp pie māju darbiem. Vai nē, Vairi? Saki! Tu tā vēlētos?»
Siltu jūtu pārņemts, valgi mirdzošiem skatiem, jaunais virsaitis uzlūkoja savu līgavu. Kāds maigums, kāda sievišķīga piekfāvība slēpās Gaismītē.
Aizkustinājumā Vairis satvēra jaunavai abas rokas, pielika viņas delnas pie sava ģīmja un glaudija ar tām sev vaigus. Tik patīkami bija izjust mīfo rociņu pieskāršanos! Tik jauki bija šie glāsti! Jaunavas skati sirsnīgi vaicājoši nolūkojās iecerētajā jauneklī. Tad Vairis nopietni un dedzīgi noteica:
«Gaismīt, palieci tāda, kāda tu esi. Neko es nevēlos pie tevis redzēt pārmainījušos. Taisni šitāda tu man esi tik mīļa, tik dārga!»
«Vairi, manu Vairi!»
Patīkamas domas, saistītas ar atmiņām par šķiršanās brīžiem Raktē, jaucās Vairim pa galvu, kad viņš jāja karā savu (aužu vidū. Arī nākotne likās tik daudz apsološa. Sakaus vāciešus, panāks Svētkalna atbrīvošanu, atjaunos Tērvetes pili, apjozīs visas Zemgales lielkungu zobenu. Ja kāds pašā Zemgalē gribēs uzstāties pretim, ar varu salauzīs katru stūrgalvību, ikvienu piespiedīs klausīt saprātam. Un Gaismīte pārnāks dzīvot viņa, \fdira, pajumtē. Jā, kas tā būs par dzīvi, kas par brīnišķu laimes saules staru apzeltītu dzīvi!