Miegaini vilkās diena nelielajā Rīgas pilsētiņā. Pūta auksts agra pavasara vējš. Stundām ilgi migloja sīks marta lietutiņš. Gan saulīte neatlaidīgi pūlējās izlīst laukā iz vienmuļajiem pelēko mākoņu klēpjiem. Gan brīžiem likās, ka viņai arī izdosies ietīt staros zemes virsu, mazākais, uz kādu laiciņu. Cauri miglājiem jau reizēm sāka atspīdēt spožāks gaismas aploks. Tūliņ, tūliņ vajadzēja iznirt iz nokrēsla pašam dienas k spīdeklim. Te, kur radies, kur nē, kā pelēku dūmu mutulis aizvēlās stariem priekšā jauns mākoņu klēpis. Un saulīte atkal pazuda. Pat asākais skats nebūtu vairs spējis atšķirt no pārējām debesīm to vietu, aiz kuras l slēpās mirdzošā dienas valdniece. Tukšas, pus izmirušas likās Rīgas ieliņas. Sava ikdienišķā izskata dēļ neievērots pa pilsētas vārtiem iejāja vācu kareivis. Gan noguris no tālā ceļa bija zirgs, tomēr jātnieks skubināja neapnicis lopiņu, kamēr sasniedza Uriānu. Tā ikdienišķā valodā bieži sauca ordeņa Sv. Jūrgena pili, kur pašulaik gan neatradās ordeņa mestrs pats, bet tikai viņa vietnieks, kas nesa «landmāršala» vārdu.
Cik ikdienišķs arī neizskatijās atjājušais karavīrs, viņa ziņojums sacēla pilī veselu vētru. Kareivi bija atsūtījis Svētkalna pils komturs ar svarīgām ziņām. Zemgaļi taisijās uzbrukt Rīgai. Viņu karagājiens bija jau uzsākts. Kā atsūtītais jātnieks arī nebija steidzies, viņam tomēr nācās ceļā paša drošības dēļ izvairīties no vienas otras apdzīvotas vietas, izvēlēties vienu otru aplinkus ceļu. Tamdēļ neko daudz priekšā zemgaļu karaspēkam viņš nevarēja būt. Ienaidniekam vajadzētu to pašu dienu ierasties pie Rīgas vārtiem. Tamdēļ rīkoties nācās steidzīgi, bez mazākās kavēšanās. % Gan zemgaļi ne tuvu vairs nebija tik bīstami, kā vēl tikai pirms neliela gadu skaita. Ordeņa varas vīri labi zināja, ka nesen tik varenais un bīstamais kaimiņš sirga ar nevienprātību, ka tam trūka kopīga vadoņa. Arī Svētkalna pils komturs ziņoja, ka karā pret Rīgu dodoties tikai daļa zemgaļu, šis komturs sīki bija visu izzinājis par Rīgai naidīgo pasākumu. Viņam ziņas ievākt nenācās nemaz tik grūti. Arī Svētkalna pils apkārtnē palikušie, jau vāciešiem paklausīgie zemgaļi bija tikuši uzaicinātit ņemt dalību kara gājienā. Gan viņi juta līdzi Sidrabes virsaiša pasākumam, gan viņi tieši neatstāstīja vāciešiem no tautas brāļiem saņemtās ziņas, bet Svētkalna pilī kalpoja arī daži jau sen vācu dienestā nokļuvuši letgaļi. Starp vienu otru no šiem vecajiem ordeņa kalpiem un dažu nesen kal- "*pībā nonākušu tērvetieti tuvā abu cilšu radniecība un vienādais liktenis drīzi vien nodibināja draudzīgas attiecības. Radās iespējamība vieniem zināt to, ko zina otrie. Pilī tādā ceļā iekļuva akas ziņas par Vaira nodomiem. No letgaju kara kalpiem drīzi vien tās padzirdēja viņu vācu tautības biedri, un tūlīt viss dzirdētais sasniedza varas vīru ausis. Bruņenieki vēl uzlaboja izdibināšanas paņēmienus un dabūja zināt visu, par ko vien interesējās. Svētkalna pils komiura ziņojums tagad sasniedza Rīgu.
Landmāršals nemaz neuztraucās par saņemtām vēstīm. Viņš ar pārākuma apziņu noskatijās no olimpiskiem augstumiem uz puslīdz jau nomāktajiem zemgaļiem. Ko gan varēja kāds bars šo pagānu izdarīt pret Rīgu, ja tur uzbrukums nenāca pilnīgi negaiditsī Lielāku spēku zemgaA ļiem vairs nevarēja būt. Pārsteiguma gadījumā tikai vēl bita iespēja- mas dažādas nepatīkamas varbūtībai. Tomēr soļi kija jāsper, pie tam steidzīgi.
Landmāršala sūtītais pilsonis sabojāja pašam birģermeistaram pa~ brokasti. Ko? zemgaļi? Svētā Marija! šādas lielas briesmas! Ko? Briesmu neesot ne mazāko? Tikai Rīgas pilsoņiem steidzīgi jāapbruņojoties un jāatbalstot ordeņa brāļi. Pēc ieročiem jātverot visiem, kas vien to spējot. Lai augstais landmāršala kungs nemaz nebēdā! Kur visas vācieti bas intereses apdraudētas, tur Rīgas īstie «birģeri» neliks sevi divreiz aicināt uz stāšanos karotāju rindās.
Pašai birģermeistarienei piepalīdzot, Rīgas pilsoņu galva ar skubu ielīda tērauda bruņās. Pēc brīža viņš ar savu kareivisko izskatu pārbiedēja «rātes» kungus, kuri bija steidzīgi sasaukti uz apspriedi. Runāt šoreiz nenācās daudz. Lieta bija skaidra. Pašu āda arī bija apdraudēta. Vajadzēja iet palīgā ordeņa brāļiem. Tā arī augstā rāte izlēma. Un pa šaurajām un negarajām sīkās pilsēteles ieliņām sāka skraidīt birģermeistara kalpi. Atstatumi bija tik mazi, ka nenācās ilgi gaidīt, līdz visi pilsētas karam noderīgie vīri bija sapulcināti. Viņu iznāca prāvs skaits. Tikko pusotra desmita iztrūka no simta. Ņemot vērā lielo karavīru skaitu, birģermeistariene nosprieda, ka tāds karaspēks ir bez birģermeistara spēj karot, lika savam vīram novilkt bruņas un neskārties vairs zobenam klāt. Kas varēja galvot par zemgaļiem? Tie jau bija neattīstīti pagāni. Tādi varēja būs spējīgi pašam birģermeistaram par daudz stipri iekraut ar vāli vai ar citu bruņu rīku par vārīgāku miesas daļu. Tad birģermeistariene nonāktu atraitnes kārtā. Brrl To tikai nē. Tamdēļ viņa noteica:
«Tu, vīriņ, jau tā esi šodien par daudz nopūlējies. Nodod pilsoņu kara pulkus landmāršala kunga augstajai gādībai un pats ej pārsvērt vaska skrituļus. Tos drīz būs jāsūta uz Brēmeni. Parūpējies mazliet arī par paša ģimenes mantu un labklājību. Tev vispārības lietas vien jaucas pa galvu. Tā var vēl izputēt visa tava bagātība. Vai lai tava sieva un bērni ķeras pie ubagu tarbas?»
Birģermeistars saprata, ka viņa labākā puse kā arvien, tā arī šoreiz prātīgi sprieda. Bez tam nepaklausīt sava nama valdniecei bija grūta, ļoti grūta lieta. Pats viņš tiešām šodien bija ar rīkošanos vien tik pārlieku daudz darijis vispārības labā, I'a atpūta bija izpelnīta. Tā arī iznāca drošāk. Ja zemgaļi uzvar, tad vainīgs būs bijis ordenis, land- māršals. Birģermeistars kopā ar citiem kauju pārdzīvojušiem tad varēs aizstāvēties no mūru augšas un iegūt vēl kara vadoņa laurus. Jā! iznāca daudz drošāka padarīšana. Lai tagad visus kara darbus pārzina ordenis. Un lai tas Kungs un svētā Jaunava Marija viņam palīdz! Galu galā birģermeistars jau nav nekāds svētās Romas ķeizara valsts feld- māršal s.
Tomēr ne «birģeru» bruņošanās vien atdzīvināja pilsētu. Arī ordenis rīkojās. Landmāršals novietoja pie pilsētas vārtiem bruņotus spēkus ar uzdevumu aizturēt katru lībieti un letgali, kas dotos uz pilsētu, tāpat nelaist projām nevienu, kas jau būtu pirms tam ieradies pilsētā un gribētu to atstāt. Letgaļi un lībieši jau bija kristīti un svētās Jaunavas Marijas valsts, patiesībā, vāciskās Livonijas iemītnieki un pavalstnieki. Viņiem tādēļ arī vajadzēja ņemt dalību zemgaļu atsisanas darbos, tāpat kā viņu ciltsbrāļiem, kas bija apmetušies pašā Rīgā un jau pastāvīgi dzīvoja pilsētā jeb pilsētas tuvākā apkārtnē. Pēdējos saaicināja kopā landmāršala izsūtītie jātnieki.
Viegli un ātri uz cīņu bija sapulcinami tā gada svētceļotāji, kas atradās pašlaik Rīgā un tās apkārtnē. Viņi jau bija atbraukuši pāri jūrai tikai tādēļ, lai kautos ar pagāniem un lai tā tiktu vaļā no grēkiem. Tamdēļ svētceļotāji-krustakarotāji pastāvīgi bija gatavi laist darbā savus ieročus.
Gandrīz tas pats sakams par biskapa karavīriem. Tie kaut kuru brīdi varēja doties pretim ienaidniekam.
Stalti un pašapzinīgi bija paša ordeņa spēki. Tie šķita sevi par neuzvaramiem. Viņi pirmie devās no pilsētas laukā sagaidīt uz klaja lauka ienaidnieku. Tā kā zemgaļi tūlīt vēl nerādījās, tad ordeņa brāļi ar saviem līdzkarotājiem lepni jādelēja šurp un turp pilsētas mūru priekšā.
Drīz viņiem pievienojās pārējie Rīgas aizstāvji. Visu dienu landmāršala karavīri gaidija uz ienaidnieku ierašanos. Lai nebūtu garlaicīgi, sarīkoja sacenšanos jāšanā, lēkšanā, skriešanā un cīkstēšanās. Pašapziņa auga. Neviens vairs nešaubījās par gaidamo spožo uzvaru un kara slavu. Tikai sakaujamie par nožēlošanu vēl netuvojās un tā neatļautā kārtā vāciešiem novilcināja uzvaras augļu iegūšanu. Pienāca vakars. Ienaidnieks vēl nerādijās. Pilsētnieki atgriezās atpakaļ pilsētā savus ļaudis — ordeņa spēkus, maršals novietoja kazarmās, kas bija uzceltas uz kāda zemes īpašuma tīri klāt pie pilsētas, kaut gan ārpus tās mūriem. Tur vajadzēja apmesties par nakti arī savervētajiem zemju ļaudīm. Plašos kazarmju staļļus pārpildīja ar karotāju zirgiem. Pat bruņenieki — ordeņa brāļi, palika kazarmās pārnakšņot. Pašapziņa un paļaušanās uz savu pārākumu bija tik liela, ka landmāršals deva rīkojumu atstāt vaļā vārtus ir nocietinātajās kazarmās, ir pilsētā. Tā cerēja piedot uzbrucējiem zemgaļiem vairāk pārgalvības un ieviļināt viņus slazdos.
Lai tie tikai pamēģina iebrukt iekšā, tad jau ārā neviens dzīvs neizkļūs. Drošības dēļ piekodināja katram guļot turēt ieročus pie rokas. Par izlūkiem izsūtija pāris ordeņa brāļus un vairākus kara kalpus pajādīt pa apkārtni un novērot, vai nenāk jau zemgaļi, tumsā slapstīdamies.
Nakts bija tumša, aukaina un mitri auksta. Izlūkos izjājušie ordeņa brāļi Eberhards un Heincis šķīrās viens no otra, nogriezdamies viens pa labi, otrs pa kreisi. Katram no viņiem sekoja kara kalps. Pārējie izklīda uz abām pusēm pa apkārtni. Visiem likās, ka zemgaļus šādā naktī nemaz nav ko gaidīt. Bruņeniekam Heincim bija ļoti auksti. Domās viņš lādēja priekšniecību, kas bez iemesla, bez prāta sūtija salt cilvēkus nakts tumsā.
Lai daudz maz saīsinātu laiku, viņš piejāja blakus savam pavadonim un klusi sāka sarunāties. Kara kalps arī tīri stinga no aukstā, līdz kauliem caurvelkošā vēja. Izrādijās, ka viņš zināja kādu biezāku krūmāju. Tumsā gan grūti nācās orientēties, tomēr krūmājam vajadzētu atrasties tuvu, tikai nedaudz priekšā. Ja nokāptu no zirgiem, droši vien biezoknīti varētu viegli uziet. Sēdot, jeb pat stāvot, tanī varētu rast daudz maz patvērumu no vēja. Zirgus turētu pie pavadas. Zemgaļi tāpat nespētu nepamanīti pakļūt garām, ja šie nolādētie pagāni arī tiešām nāktu pie trakajām domām līst izliktajos slazdos iekšā, pie tam vēl šādā naktī. Vesels karaspēks pat tumsā viegli nojaušams jau no tālienes.
Ordeņa brālim Heincim priekšlikums izlikās labs. Abi izlūki nokāpa no zirgiem un devās meklēt krūmāju. Tiešām, tur viņš bija. Aizvējā vien jau sametās siltāk. Krūmājs pats drīz bija sasniegts. Ieies dažus soļus viņā iekšā. Te, kas tas! Heincim pa tumsu likās, ka viņa biedrs pakrita. Laikam kāja būs aizķērusies. Tiešām, tā vien būs. Arī viņam pašam kaut kas ciets aizmetās aiz kājām. Ka tevi, nelabais! Bruņeniekam arī bija jākrīt. Ne viņš pats, ne viņa kara kalps nekad vairs nepiecēlās. Zemgaliešu rokas bija stipras, zemgaliešu šķēpi asi.
Dažus simtus soļu atstatu no liktenīgā krūmāja lēni jādelēja uz priekšu un atpakaļ vācu kara kalps. Piepeši iz tumsas izšāvās milzīgs cilvēka stāvs, uzlēca jātniekam blakus uz zirga un kā dzelžu laužņos sažņaudza viņam rīkli. Tikai īss apspiests kliedziens izlauzās iz nelaimīgā vutes, un viņš jau kopā ar uzbrucēju noslīdēja no zirga zemē, lai vairs nekad nepieceltos. Bruņeniekam Eberhardam vēja aurošanā padzirdējās it kā kliedziens. Viņš sāka uzmanīgi klausīties. Nēl Tikai vējš. Tomēr garlaicīgi! Pajās īsa Iaika pēc uz aizdomīgo pusi. Kara kalps, bruņenieka pavadonis, var palikt turpat, kur atrodas pašreiz. Ko tā kopā vien abi jādelēs! Lūk pazīstams uzkalniņš. Dienā te pavisam citādi izskatas. Nakts tumsā tīri ar mokām var saskatīt pat labi pazīstamu vietu. Te, kas tas? Zirgs nesper vairs soļus taisni uz priekšu, bet pagriežas iesāņus.
«Būs kāds stumbrs priekšā pagadījies.» Nodomāja bruņenieks. Tās bija ordeņa brāļa Eberharda pēdējās domas šai pasaulē, jo briemīgs vāles sitiens sadragāia ir bruņu cepuri, ir viņā ietērpto galvu. Labu laiciņu kara kalps gaidija savu bruņenieku atgriežamies. Beidzot viņš nosprieda, ka tā kungs nakts tumsā novērsies sāņus un nemaz vairs neatgriezīsies atpakaļ pie sava pavadoņa. '
Tomēr neI Tur jau bruņenieks Eberhards jāja. Lai parādītu, kur pats atrodas, un tā atvieglotu kungam uzmeklēšanu, kara kalps klusi iesaucās. Kungs tomēr vējā nebija laikam saucienu skaidri sadzirdējis, jo apturēja zirgu. Kara kalps pagrieza turp savu jājamo lopiņu un, tuvodamies iedomātam kungam, pusbalsī kaut ko noteica, bet nepaspēja ne pabrīnīties, jo šķēps saplosija viņa sirdi.
Pa pašu Ikšķiles ceļu jādelēja vecs, daudz piedzīvojis kara kalps. Sākot viņš visu uzmanīgi novēroja. Tad šāda nevajadzīga uzmanība apnika. Beidzot sāka uznākt pagurums un miegs. Visu iepriekšējo dienu bija tik daudz iets, skriets, lēkts, jāts, ka vecā karavīra stāvs sajuta prasību pēc atpūtas. Zirgā sēdēdams, kareivis sāka snaust. Vēl viņš redzēja kādu kociņu vējā lokāmies, vēl saskatija tumsā sava zirga galvu, tad jau ieraudzija sevi kādā plašā dzertuvē. Milzīga alus kanna bija pilna ar degvīnu. Tikai par nelaimi, dzertuves īpašnieks kāroto trauku nenolika vis kareivim priekšā, bet otrpus gara, gara galda uz grīdas. Kareivis paskatijās uz vienu pusi, uz otru. Galdam apkārt apiet nebija nemaz iespējams. Ko darīt? Pārsniegsies taisni pāri un paņems kannu. Domāts, darīts! Kareivis sniedzās, bet kā nevarēja, tā nevarēja tikt pie kārotā malka. Te viņš pazaudēja līdzsvaru un krīta pāri galdam ar galvu uz leju. Viņš krīt, krīt. Grīda atveras, un zem tās redzams tumšs bezdibenis, kurā sapņotājs gāžas iekšā. Tumsa draud viņu aprīt un tiešām aprij, jo kareivis jau guļ bez dzīvības uz Ikšķiles ceļa.
Viss zemgaļu karaspēks bija saļniedzis ordeņa kazarmas Rīgas vārtu priekšā. Neviena izlūka, neviena sarga balss nemodināja land- māršala ļaudis. Dziļā miegā kazarmās gulēja ir bruņenieki, ir pārējie vācu karavīri, ir zemju ļaudis. Jau pa atvērtajiem vārtiem gāzās iekšā zemgaļi, kad no daudzo uzbrucēju soļu trokšņa atmodās kāds kalps un pārbijies sāka nelabā balsī bļaut:
«Ienaidnieki! Ienaidnieki!»
Neaprakstams juceklis sacēlās kazarmās. Lībieši un nedaudzie klātesošie letgaļi spraucās ārā, lai bēgtu. Retais izglābtos no zemgaļiem, ja viņu ieroči būtu laisti pret šiem bēgļiem darbā. Tikai Sidrabes virsaitis Vairis tālredzīgi saprata lībiešu un letgaļu stāvokli, saprata, ka visām vietējām tautām un ciltīm vajadzētu apvienoties, bet ne izkaut vienai otru. Tamdēļ zemgaļu vadonis bija stingri piekodinājis saviem karavīriem pēc iespējas saudzēt zemju ļaudis. Un kamēr pēdējie muka, zemgaļu ieroči meklēja sev citus upurus.
Pa tam kazarmās arī visi pārējie bija uztrūkušies kājās un ķērās e ieročiem. Vācu karavīri astoņpadsmit ordeņbrāļu vadībā sāka izmisušu aizstāvēšanās cīņu. Kauja norisinājās šaurās vietās starp ēkām un pašās ēkās, tā kā radās iespēja cieši kopā saspiesties un aizstāvēties pret uzbrucēja pārspēku, šādi apstākļi sākot likās izdevīgi vāciešiem, tomēr galu galā atnesa maz labuma, jo landmāršala cīkstoņi viens pēc otra krita. No bruņeniekiem pieci bija drīz vien beigti, pārējie nāvīgi ievainoti jeb smagi sakropļoti. Tikai trijiem bija vieglākas brūces, kaut arī tie izlikdamies pakrita un gulēja pārējo kaudzē. Tāpat apkauti tika prāvā skaitā vienkāršākie vācu karavīri, kā vietējie, tā piligrimi — krustakarotāji.
Ieilgušās kaujas troksnis tomēr nāca par labu Rīgai pašai. Pilsētā izdzirda, kas notiek kazarmās. Palīgā steigties gan neviens pats neuzdrošinājās. Tas arī nebūtu neko līdzējis. Rīgas pilsoņu karavīri ar skubu aiztaisija ciet pilsētas vārtus un pašā pilsētā sacēla visus kājās. Kas vien spēja ieročus nest, skrēja uz mūriem, lai aizstāvētos līdz izmisumam pret nikno ienaidnieku. Vēl zemgaļu nelielā daļa nobeidza cīņu kazarmās, kad Vairis ar vairākumu atsteidzās pie Rīgas vārtiem. Bet bija jau par vēlu. Sidrabes virsaitis, kā labs kara lietu pazinējs, tūlīt saprata, ka uzbrukt Rīgas apcietinājumiem bez iepriekšējas pamatīgas sagatavošanās, bez kārtīgas apsēšanas, bez cietokšņu sturmēšanas mašinām būtu bijis bezprātīgi. Tam dēļ viņš atstāja Rīgu mierā, pūlēdamies izviļināt vāciešus uz kauju klajā laukā. Tomēr ne landmāršals,ne birģermeistara vīri tagad ne soli nebūtu spēruši ārpus mūriem, lai notiktu kas notikdams. Tagad pārmērīgas uzpūtības vietā pilsētu bija pārņēmušas briesmīgas bailes no zemgaļiem. Tiešām, izbailes nebija bez pamata: visus, kas lauztos iz Rīgas laukā pretim Vairim, droši vien sagaidītu kazarmju karavīru liktenis. Zemgaļu vadonis taisni kārot kāroja, lai pilsētā noslēpušies vācieši sadūšotos un uzbruktu viņa karavīriem. Tikai velti bija uz to cerēt, velti bija gaidīt tamlīdzīgu vācu rīkošanos.
Drebēdami no mūriem noskatijās Rīgas aizstāvētāji, kā nakts tumsā izšāvās no tuvējām kazarmēm uguns liesmas. Zemgaļi bija aizdedzinājuši ēkas, iepriekš izgādājot ārā drošībā zirgus, pārtikas un apģērbu krājumus, kā arī visus ieročus, īsi sakot, visu, kas varēja palielināt un kuplināt ar uzvaru iegūto bagātīgo kara laupijumu.
Vai tagad varenais landmāršals jeb saprātīgais, saimnieciskais birģermeistars tiks iekārdināti steigties ar visiem saviem spēkiem pa vārtiem ārā no pilsētas, lai apslāpētu ugunsgrēku un lai atņemtu ienaidnieku rokās kritušo kara laupijumu? Velti Vairis varēja uz to gaidīt.
Uzausa diena. Zemgaļi postija pilsētas apkārtni. No Rīgas mūriem vācieši daudz ko varēja redzēt, bet palīgā nevienam nesteidzās. Tikai kad zemgaļi aizgāja pavisam projām, tikai tad uzlasija kritušos un ievainotos. Drīzi visās malās skanēja dievkalpojumu dziesmas, izvadot uz kapu vietām zemgaļu apkautos karavīrus, kā augstos, tā zemos.
Steidzīgi jāja vēstnesis no Rīgas uz Cēsīm pie ordeņa mestra Vilekina, lai paziņotu par notikušo. Visur nelaimes vēsts sacēla lielu uztraukumu. Gudrais ordeņa mestrs redzēja, ka jāpaceļ savējo sašļukušo drosmi un tāpēc noteica:
«Dieva prāts lai notiek visur un arvienu! Pateiksimies Viņam kā par zaudējumiem, tā par balvām — par visu, ko mums piešķir Viņa žēlastība, jo neko Viņš nedara bez iemesla. Ja mums visur veiktos labi vien, mūsu dvēselēm tas nemaz nenāktu par glābiņu. Dievs zina loti labi, kas Viņam ar mums darams. Viņa griba lai notiek! No vēl lielākām nelaimēm mēs agrāk ne reizi vien esam atspirguši. Cik bieži ari esam laimīgi." bijuši piedzīvodami, ka mums tiek piešķirta liela debesu labvēlība. Kad mums nākošo reizi sagaidama tā Kunga žēlastības parādīšana, par to zina, ļoti labi zina augstais Dievs, kas ir pati žēlastība. Kaut tas Kungs mums palīdzētu visās grūtībās turēties pēc Viņa prāta.
Kaut Rīga netika ieņemta, tomēr Vairis bija ļoti apmierināts ar karagājiena panākumiem. Tagad likās skaidra lieta, kā jārīkojas pret vāciešiem. Viņi posta un laupa Zemgali. Ar tādiem pašiem darbiem zemgaļiem ir jāatmaksā pretiniekiem. Šoreiz bija nopostītas Rīgas pilsoņu saimniecības pilsētas apkārtnē, bija apkauti vācu spēki, kas iedrošinājās uzstāties pret zemgaļiem. Pašreiz iegūtais un nākotnē vēl ceramais laupijums ar uzviju drīz vien spēs atlīdzināt zaudējumus, ko nodara Zemgalei Svētkalna vācieši un pārējie viņu ieroču brāļi. Tā tad Vairim reizi pēc reizes iebrūk Livonijā. Ja vācieši uzstāsies ar lieliem spēkiem un ielaidīsies atklātā kaujā, tad jāpanāk uzvara. Un Svētkalna pils komturs ar saviem karavīriem steidzīgi aizmuks uz Rīgu, atstādami nolādēto pili neaizsargātu zemgaļu rokās.
Vairis nemaz nekavējās ar savu nodomu izvešanu dzīvē. Izdalījis iegūto laupijumu un nogādājis to drošībā, Sidrabes virsaitis nemaz neatlaida savus karotājus izklīst pa mājām, bet vērsās atkal pret Livoniju. Ar prieku jaunais vadonis novēroja, ka viņa svars Zemgalē pēc Rīgas kaujas bija visu acīs strauji pieaudzis. Panākumiem bija tieši redzamas sekas, jo īsā laikā Sidrabes virsaitim pievienojās citu novadi karavīri, tā kā karotāju skaits Vaira pulkos sasniedza jau pusotra tūkstoša vīru. Brašais virsaitis ar drosmi un prieku veda zemgaļus atkal pāri Daugavai.
Pa tam Rīgā bija ieradusies lielmestra sūtniecība. Viņas ierosinātie jautājumi likās tik svarīgi, ka mestrs Vilekins sasauca uz apspriedi plaši ordeņa brāļu sapulci. Rīgā steidzīgi ieradās visu piļu un apgabali pavēlnieki, tā sauktie komturi, tāpat arī visi soģi jeb fogti un daudz citi vairāk un mazāk ievērojami ordeņa brāļi. Steiga bija liela, jc apspriede notika jau divpadsmitajā dienā pēc Rīgas kaujas. Tikko biji nobeigtas kritušo apbedīšanas ceremonijas, kad sākās mišu lasīšana, un garīgu dziesmu skandināšana par godu ordeņa lielajai sapulcei Diena pagāja dievkalpojumos un apspriedēs. Pret vakaru šie darbi bija sekmīgi veikti, un ordeņa mestrs sarīkoja lielmestra sūtņiem un pārējiem viesiem lielas dzīres. Bet pa tam…
Bija uzplaukusi un diezgan bagāta kļuvusi pirmā vācu apmešanās vieta lībiešu zemē — Ikšķile. Bagāts bija vietējais lēņu kungs, kurš ar savu ģimeni, apkalpotājiem un kara kalpiem dzīvoja pašā mūra pilī. Tai apkārt izplētās diezgan prāva pils sēta, kuru, kā parasts Baltijas jūras rītu piekrastes zemēs, ieslēdza no visām pusēm viegls apcietinājums — koka žogs. Pils sētā piemita viens otrs vācu karavīrs un vairāki ienācēji no Vācijas — amatnieki un tirgotāji. Turpat mēdza apmesties arī laba tiesa tekošā gada piligrimu, gan tikai pagaidām, gan tikai līdz 'tam laikam, kartiēr viņus raidija karā pret pagāniem. Netrūka tur arī vietējo cilvēku, kaut gan vairums tā saukto zemju (aužu parasti mājoja paši savos ciematos un būdiņās ārpus vācu mītnēm.
Marta otrā puse bija padevusies loti jauka. Pavasars iestājās silts un piemīlīgs. Jau kādu nedēļu saulīte susināja plūdu ūdeņus tik čakli, ka zustin zuda dubļi un citas pagājušās ziemas sekas un pārpalikušās pazīmes. Celi gar Daugavu sāka apžūt. Pavasars mudināja uz līksmo- šanos cilvēku prātus. Ikšķilē skanēja jautras sarunas, smiekli, pat pa priecīgai dziesmiņai. Saules stari vilināja laukā no dzīvokļiem vecus un jaunus, augstus un zemus, jo cilvēku mājokļiem iekštelpās toreiz trūka ir gaismas, ir mājīguma. Nerunājot nemaz par zemāko ļaužu mitekļiem, kur dārgais stikls bija rets viesis, pat augstmaņu pilis ar saviem sīkajiem, pustumšajiem logiem nekādā ziņā nevarēja lielīties ar mitruma un saspiesta gaisa trūkumu. Tamdēļ jaukais, dzīvinošais pavasara gaiss sauca saukdams laukā katru dzīvu dvašu. Tikai vakara vēsums ar paagram gada laikam īpatnējo tumsas nemīlīgo mitrumu dzina visus atpakaļ mājās iekšā. Tuvojās nakts. Visur ļaužu balsis ap- iklusa, dzīvā, dienai parastā, rīkošanās aprima.
Te atskanēja sauciens, otrs, trešais. Vēlāk neviens nespēja pateikt, kas pirmais kliedzis. Uz rāviena sacēlās neganta klaigāšana. Tālu vakara klusumu atvietoja uztraucošais troksnis, izbaiļu saucieni. Visās malās dzirdējās viens un tas pats:
«Zemgaļi nāk!»
«Zemgaļi klāt!»
«Glābjaties, glābjaties!»
«Bēgat, bēgat! Zemgaļi! Ze-e-e-mgaļi!»
Tiešām, zemgaļi bija klāt. Netāl no Ikšķiles viņi bija pārcēlušies par Daugavu steidzīgi sameklētās laivās un ar plostiem, kas uz ātru roku bija izgatavoti, sastiprinot ar sagrieztām bērziņu vicām apaļus kokus vienkopus. Ar lielu skubu iebrucēji devās gar Daugavu uz ,oriekšu, lai pārste: gtu Ikšķiles pili. Pa daļai tas viņiem arī izdevās.
Pati pils gan paspēja noslēgties, bet no pils sētas neko neizdevās kanest pilī. Bars karavīru un pārējo ciemata iemītnieku ar ieročiem i>okās saskrēja pie koka žoga vārtiem, lai tos aizstāvētu. Bultām un šķēpiem lidojot, zem kara cirvju spēcīgiem cirtieniem drīz vien sabruka resno koku vārti. Caur tiem pils sētā gāzās iekšā zemgaļi. Ve vācieši pūlējas atsist iebrucējus. Drīz vien aizstāvētāji bija pārspi un notriekti gar zemi. Tikpat drīz visa pils sēta nonāca zemgaļu rokās
Vairis ar Sidrabes kareivju noda|u steidzās uz Ikšķiles mūra p vārtiem, cerēdams kopā ar turp bēgošiem vāciešiem iekļūt iekšā pas cietoksnī. Veltil Vārti neatvērās ne savējiem, ne ienaidniekiem. Bēgošos vāciešus viņu, biedri nelaida vairs pilī iekšā un atstāja ienaidnieka varā aiz bailēm, ka zemgaļi reizē ar bēgļiem neielauzas cietoksnī. Vaira ļaudis drīz vien likteņa varā atstātos ienaidniekus turpat vārtu priekšā aizraidīja pie senčiem.
Zemgaļi taisijās uzbrukt arī pilij, bet Vairis nepielaida. Ja pat ieņemtu sīkās Ikšķiles pils mūrus, tomēr šāds panākums būtu niecīgs un nevarēja atsvērt lielos cilvēku upurus, ar kādiem bija nenovēršami savienots uzbrukums cietoksnim. Vācieši arī izvairijās līdzīgos gadījumos sturmēt zemgaļu pilis. Cik reizes tas tā nebija norisinājies gan pie Dobeles, gan Raktes, gan agrāk pie Tērvetes, gan arī citur.
No Ikšķiles pilsētas zemgaļi izgādāja laukā visu bagātīgo kara laupijumu, kas sastāvēja no ieročiem, lopiem, gūstekņiem, vācu skaistules līdzskaitot, un no dažādām citām mantām. Tad tukšās ēkas aizdedzināja. Kodīgie dūmi draudēja vai nosmacēt katru dzīvu dvašu pašā pilī. Liesmu svelme tveicēja un karsēja. Tomēr pils neaizdegās Augstie, ugunim nesagremojamie, mūri izglāba vāciešu mitekli.
Visu nakti un visu nākošo dienu zemgaļi postija apkārtni. Kara laupijums, visu šī tagadnei tālā laikmeta varonīgo cīkstoņu dedzībā, kārotais panākumu atalgojums, pieauga ar katru brīdi lielāks un lielāks. Vesels Livonijas apvidus pārvērtās par postažu. Vairis cerēja ka pret viņu stāsies atklātā kaujā kāds steidzīgi savākts vācu karaspēks bet Livonijas aizstāvji nerādījās. Vēl pasirojis dažas dienas, zemga karaspēks devās uz mājām, lai nogādātu pēc piederības pie jaunajiem īpašniekiem karā iegūtās mantas. Vairis domāja atkal drīz atgriezti uz Livoniju, lai turpinātu iesāktos postīšanas darbus. Virsaitis cerēja beidzot novest lietu līdz atklātai kaujai. Gaidamā uzvara solija daudz panākumu, tik daudz sasniegumu.
Taisni to pašu nakti, kad Rīgā ordeņa mestrs dzīroja ar lepnajiem viesiem pēc lielās apspriedes noslēgšanās, zemgaļi dedzināja Ikšķiles pilsētu. Vēstnesis ar nelaimes ziņām atsteidzās slapstīdamies Rīgā tikai nākošās dienas priekšpusdienā, kad mestrs Vilekins bija jau piecēlies no dusas, kaut arī vēl stipri sajuta pamatīgo dzīru sekas. Tās viņam kā ar roku noņēma, līdz ko augstais kungs izdzirda kas noticis un notiek Ikšķilē. Vajadzēja rīkoties, spert ātrus un izšķirošus soļus. Savākt pret iebrucējiem kopā no malu malām visus rdeņa spēkus nevarēja paspēt. Par laimi, uz sapulci Rīgā bija ieradušies visi vadošie ordeņa bruņenieki un arī prāvs skaits pārējo. visiem viņiem mestrs pavēlēja nekavējoši bruņoties un bruņot kara alpus. Kas vien spēja nest ieročus, tam bija pie tiem jāķeras. Sapulces ietu karavīriem nolika pie pašas pilsētas uz tā sauktās Rīgas-salas, kur tradās kāda muižiņa. Uz turieni saaicināja arī letgaļus un lībiešus no ilsētas un apkārtnes, kopskaitā kādus 200 vīrus. Karā līdzi doties ajadzēja arī Rīgas pilsoņiem; no tiem šoreiz karotāju iznāca tikai 0. Neiztrūka arī neviens tā gada svētceļotājs, cik viņu vēl bija pa- cis pie dzīvības pēc iepriekšējām kaujām. Vilekins steidzīgi rāvās r karotāju savākšanu un sagatavošanu nopietnajam kara pasākumam. ,ā mestrs arī nepūlējās izmantot katru acu mirkli, tomēr sagatavošanās irasija vairākas dienas. Kad vācu karaspēks paātrinātā gājienā sasniedza kšķili, zemgaļu tur vairs nebija. Taisni to pašu rītu viņi bija devušies z mājām. Vēl kūpēja atstātajās nometnēs ugunskuri.
Ikšķiles pils pavēlnieks sīki izstāstīja mestram par zemgaļu rīkošanos un skaitu, par viņu atceļa virzienu. Sevišķi viņš uzsvēra to, ka vācu ienaidnieki šoreiz esot pa lielum lielai daļai kājām. «Viegli būs ienaidniekus panākt». Priecājās visi mestra apkārtnē un viņš pats līdz ar pārējiem.
Vesels karaspēks nevar iekrist kā ūdenī. Pusotra tūkstoša zemgaļu, apkrāvušies ar bagātu laupijumu, atstāja viegli saskatamas pēdas marta mēneša vēl neizžuvušajā zemē. Nenācās grūti viņiem sekot. Vācu karaspēks steidzās panākt ienaidniekus. Katrs mestra karavīrs slāpa pēc atriebības ir par ordeņa brāļu neseno izkaušanu pie Rīgas, ir ar Ikšķiles pils sētas un apkārtnes nopostīšanu. Zemgaļi, likās, bija jau palikuši pārmērīgi bezkaunīgi. Ko gan viņi neiedrošinājās? Uzbrukt pašai Rīgai! Tagad nebija vairs agrākie laiki, kad vāciskai Livonijai bieži vien nācās izvairīties no sadursmes ar Zemgales lielajiem kara pulkiem, pat lūgt pēc draudzības un palīdzības Tērvetes ķēniņus. Tagad ordenis spēja pārmācīt katru ienaidnieku, ne nu vēl kaut kādu pagānu baru. Gan drīz vien būs rokās šie pārdrošnieki, un tad viņi samaksās par visiem nedarbiem ar savām asinīm. Pats mestrs pašapzinīgi, visiem dzirdot, vairākas reizes noteica:
«šos zemgaliešus mēs iznīcināsim, lai tur lūztu vai plīstu, lai kaut ,mums pašiem būtu jāaiziet bojā».
Pēdējo teicienu gan ne pats runātājs, ne viņa uzklausītāji neņēma burtiski. Spožais ordeņa karaspēka sastāvs, kā vāciešiem likās, neapšaubami galvoja par uzvaru. Klāt taču bija gandrīz līdz pēdējam visi komturi un fogti ar saviem ļaudīm. Paša mestra lepnais izteiciens par zemgaļu iznīcināšanu arī noderēja drosmes pacelšanai visā karaspēkā. Ar priecīgu prātu augsti un zemi uzsāka pakaļdzīšanos pārdrošajiem iebrucējiem. Tomēr drīz vien radās grūtības, ne jau no ienaidnieku puses. Ja tikai tiem piekļūtu klāt, tad, nu tad nebūtu daudz ko runāt. Bet taisni klāttikšana bija apgrūtināta, jo nācās tik agrā pavasarī doties pa visnelāgākajiem ceļiem, kuri bija vēl dubļaini un kur pāri upēm un strautiem nekad vēl nebija tikušas taisītas pat ne laipas, nemaz jau nerunājot par tiltiem. Tamdēļ jāšana neveicās tik ātri, kā, to sākot, bija gaidījuši. Karaspēks ātri nogura un tika gausi uz priekšu, bez fam ļaudis izmirka dažā labā upē un neganti sala.
Arī zemgaļiem neveicās ātri pakļūt uz priekšu. Viņus kavēja nevien sliktie ceļi, bet arī kara laupijums. Sākot Vaira karaspēks nemazi nezināja, ka vācieši dzenas pakaļ. Tikai trešās dienas vakarā nāca pārsteigums. Grūtais triju dienu gājiens bija nogurdinājis ir cilvēkus, ir lopus. Kaut saule bija vēl labā gabaliņā un zemgaļi līdz tumsai būtu varējuši noiet vēl prāvu atstatumu, tomēr Vairis nolēma tanī dienā ceļu vairs neturpināt. Visi kāroja pēc atpūtas. Sasniegts bija lielais plašais biezoknis — Garozas sils. Kādā skaistā vietiņā, kur milzīgie koki bija retāki, netāl no upes, uzcēla nometni. Apkārtējais biezoknis deva ir cilvēkiem, ir lopiem paglābiņu no vējiem. Sāka klaudzēt cirvji. Drīz vien sacēla skuju būdas. Pa tam arī ēdiens bija sagatavots. Tamdēļ tumsai iestājoties, ugunskuri gandrīz apdzisa, jo pavasara vakars biezoknī arī nelikās nemaz tik auksts.
Vairis sēdēja skuju būdas galā, blakus gandrīz apdzisušam ugunskuram. Viņam iepretim bija atlaidušies uz skujām pusguļus, pussēdus visi trīs Raktes virsaiša dēli: Laimdotis, Miervaldis un Saulainis. Sarunas veicās gurdi. Visi taisijās likties uz auss. Nometnē lielais vairums karavīru jau gulēja. Vairis vēl taisīja noslēdzienu iepriekšējai sarunai:'
«Mums katrā ziņā jāatkārto tagadējam līdzīgi uzbrukumi vāciešiem. Iesim karā reizi, otru reizi, desmitas reizes. Tā novājināsim ļauno ienaidnieku. Galu galā iznāks arī prāvāka kauja. Beidzot taču vācieši būs spiesti stāties mums pretim. Ja tad sakaujam viņus, tad (vēl reiz atkārtoju), tad viņu puiši paši atstās Svētkalnu, gluži tāpat, kāļ tas bija senāk ar viņu nostiprināto Dobes pili. Un kaujā mēs uzvarēsim! Mums jāuzvarl Ja tikai vienprātība pastāvētu mūsu…»
Virsaitis nepaguva pabeigt iesākto teikumu. Pie ugunskura klupdams, krizdams pieskrēja karavīrs, kurš bija izpildijis sarga vietu mežmalā uz Daugavas pusi. Viņš bija no steidzīgā skrējiena tā aizelsies, ka sākumā nespēja ne vārda izrunāt. Tomēr drīz vien visi saprata, ka tuvojas vācieši, liels karaspēks. Cik un kā, to zemgaļi nevarēja vēl noteikt pat ne aptuvenis.
Kā uz burvja mājienu nometne atdzīvojās. Visi pietrūkās kājās un tvēra pēc ieročiem. Bija skaidra lieta, ka vācieši dzinās pakaļ. Tā tad viņu spēki nevarēja būt niecīgi. Zemgaļu nometnes ugunskurus, kuri vēl paši nebija nodzisuši, steidzīgi apdzēsa. Drīz vien nometnē visi noprata, ka vācieši nenojauš ienaidnieka tuvumu, jo nokusuši un samirkuši mestra ļaudis steidzīgi ņēmās kurt uguņus un celt nometni, līdz ko bija sasnieguši lielā meža malu. Drīzi vien viņi sāka doties pie miera. Apklusa lielā čalošana, apklusa mežā skanīgais cirvju cirtienu troksnis. Pat zirgi, kas bija savesti biezoknī, blakus cilvēku nometnei un tur piesieti pie kokiem, ne zviedza, ne mīņājās. Laikam arī lopiņi cieši gulēja. Neviens vācu nometnē pat sapņos neredzēja, ka zemgaļu izlūki klusi ložņāja pa meža tumsu, novērodami visu, ko turēja par novērošanas cienīgu. Pat vācu nometnes sargi, kas bija katram gadijumam nolikti savās vietās, kā to prasa kārtīga karaspēka rīcība, pat tie nenojauda ienaidnieka tuvumu. Vācieši, raugoties no ugunskuru gaismas, neko nevarēja saredzēt, kas notika pavasara nakts tumsā. Turpretim zemgaļu izlūkiem ugunskuru gaismas stabi atklāja visu nometnes dzīvi un palīdzēja pielavīties vāciešiem tuvu jo tuvu klāt, noderot par bākām, kas norādija ceļu, kurp doties.
Veiklais Sidrabes karavīrs Veldzēns bija tik tuvu pielīdis pie kāda vācu sarga, ka varēja ar šķēpu to viegli nodurt. Pāris reizes zemgalis jau tvēra pēc sava ieroča, bet arvien savaldijās pēdējā acumirklī, kaut gan tas nācās grūti, pārliecīgi grūti. Tomēr savaldīties vajadzēja, jo virsaitis pats bija visiem izlūkiem uz ciešāko piekodinājis ienaidniekiem nerādīties un vāciešus neaiztikt nekādā ziņā, ja tie paši nenonāk līdz uzbrukumam. Ja jau rādīties vāciešiem nebija brīvi, tad par uzbrukumu svešniekiem nevarēja ne domāt. Ar virsaiša pavēlēm ieviens nedrīkstēja jokoties. Tamdēļ Veldzēns sakoda zobus un, beidzis novērot nometni, klusi atvilkās atpakaļ tumšajā mežā. Tikai attālinājies labu gabaliņu no vācu nometnes, Veldzēns nodudināja caur zobiem:
«Augstiem vīriem uznāk bieži jocīgas iedomas. Mūsu virsaitis tīri prātīgs cilvēks, bet nu, lūk, pat tādam uzskrien neprāta brīdis. Kamdēļ viņš man liedz, pie tam tik stingri liedz, nocelt vācieti kā putnu no zara. Vai kādam tur celtos ļaunums? Ja svešais arī paspētu iebļauties, es tomēr pagūtu pa tumsu nokļūt drošā vietā, kamēr vācu nometnē kāds izberzētu miegu no acīm. Jā! Ko tu iesāksi ar lieliem vīriem! Lai tāds arī diezin cik negudri rīkotos, tomēr jāklausa vien ir. Pat jāsataisa tāds ģīmis, it kā kad tu pats nemaz nesaredzētu visu neprāta muļķību.»
Naktī Vairis aizsūtija iegūto laupijumu drošībā uz Zemgales pusi. uzklausijis izlūku ziņas, Sidrabes virsaitis ļāva saviem karavīriem atpūsties. Tikai pirms gaismas visi tika sacelti kājās un sakārtoti kaujai, Vairis staigāja no vieniem pie otriem un visur atkārtoja:
«Jūs visi ziniet, cik daudz ļauna mums reižu reizēm nodarijis vācu araspēks! Pienācis laiks atmaksāt par negantnieku darbiem. Izdevīgs gadijums pašureiz klāt, jo vācieši atrodas tik tuvu. Ja mēs uzvaram, tad jāiet bojā Svētkalna pilij. Vāciešiem nāksies to atstāt. Ja viņus sakausim, mūsu zemi liks mierā. Bet, ja šī sasodītā pils paliks viņu rokās, tad mums nav dzīves pašu zemē. Ir labāk mums mirt, nekā tā nīkt. šodien dievi mums palīdzēs un mēs gūsim uzvaru. Zemgaļiem kaulos vēl diezgan spēka. Mūsu rokas vēl pietiekoši stipras, lai rīkotos ar zobeniem, šķēpiem un kara cirvjiem, kā varoņiem pieklājas».
Kā atbilde vadonim karaspēkā dzirdējās klusas runas:
«Augstajam virsaitim taisnība. Mums tiešām jāpriecājas un jāslavē dievi par to, ka viņi vāciešus atveduši šurp un mūsu rokās nodevuši ļaunos ienaidniekus. Gan vāciešiem pratīsim parādīt, ko zemgaļi spēj. Izdzīsim no viņu pauriem laukā pat domas par iebrukšanu Zemgalē nākamos laikos».
Nekavēdamies vairs , karaspēks sakārtojās vienlīdzīgos pulciņos un steidzīgi devās pret vāciešiem tādā kārtībā, ka pat nenovīdīgās ienaidnieku acis uz reizi būtu varējušas pārliecināties, ka šoreiz zemgaļus vada un rīko ļoti labs kara lietu pazinējs.
Tikko ausa diena, kad mestrs pavēlēja ordeņa brāļiem sapulcēties pie viņa. Bruņenieki drīz vien ieradās pie sava vadoņa un barā sastājās ap viņu. Mestrs uzaicināja apspriesties, vai dzīties vēl tāļāk pakaļ zemgaļiem jeb griezties atpakaļ uz mājām. Neviens vairs necerēj panākt ienaidniekus, tamdēļ domas sāka svērties uz atpakaļ došanos Pa starpām vēl bija izsūtīti izlūki novērot apkārtni. Varbūt tomēr radās iespēja kaut ko uzzināt par ienaidnieku, kaut kādi pārliecināties par zemgaļu tuvumu. Varbūt vēl varētu rasties kāda iespēja pretinie kus panākt. Varbūt vēl uzausa kāds cerības stariņš piespiest zemgaļus kauties. Tomēr, kā likās, viss jau norādija, ka par to nav vairs ko domāt. Jau mestrs ar ordeņa brāļiem bija nosprieduši atgriezties uz Rīgu un pašu laiku taisijās dot vajadzīgos rīkojumus visām karaspēka daļām. Te atskanēja skaļi saucieni. Vairāki izlūki skriešus atgrieza nometnē, jau par gabalu kliegdami:
«Ienaidnieki nāk! Ienaidnieki nāk! Pašu acīm redzējām. Skaidri redzējām! Viņi ir jau tepat tuvumā. Ienaidnieki, ienaidnieki! Nekavējaties! Pie ieročiem, pie ieročiem!»
Drīzi mestrs un visi pārējie saprata, ko izlūki kliedza. Tiešām, nebija ko kavēties. Tamdēļ katrs tvēra pēc ieročiem un steidzās stāties savā vietā.
Ordeņa lielā galvenā karoga nesējs brālis Bertholds fon Sauenburgs ar skubu nostājās prāvāka laukuma vidū un pacēla tur karogu. Ap viņu steidzīgi kārtojās ordeņa brāļi. Tiem pievienojās ar saviem karogiem krustneši un svētceļotāji līdz ar kalpiem un bruņu nesējiem Tā sauktie zemju ļaudis (šoreiz tie bija vācu līdzatvestie lībieši un Ietgaļi) nakti bija pārlaiduši nometnes malā, kur jau sākās biezoknis. Viņi pēdējie dabūja zināt par zemgaļu tuvošanos un tamdēļ kā pēdējie ieradās pie karogiem. Pie tam ieradās tikai viena daļa, nekādā ziņā ne vis Daudzi letgaļi un lībieši prātīgi nosprieda, ka nav ko plēsties ar zemgaļiem un ka nav iemesla likt savu ādu svaru kausa vācu pusē, jai tamdēļ vien nē, ka lieta varēja kļūt pašiem ādas īpašniekiem bīstama
gudrenieki nemaz nelīda laukā no viņu slēpjošā biezokņa, bet caur eglītēm novēroja kaujas gaitu. Kad vēlāk cīņa acīm redzot paasinās, gudrenieki nosprieda, ka drošs paliek drošs, ņēma kājas pār pleciem un muka uz Daugavas pusi, cik vien spēdami.
Vācieši vēl kārtojās, kad jau tīri tuvu parādijās neliels zemgaļu priekšpulks. Ordeņa brālis VoImārs fon Bernhūzens, visā Livonijā pazīstams drošinieks, līdz ko ieraudzīja ienaidniekus, drāzās jāšus viņiem pretim. Bruņeniekam sekoja visa nodaļa, jeb, kā toreiz teica, visi viņa karoga vīri. Tie bija ne jāšus, bet kājām. Tāpat visi pārējie vācieši zirgus atstāja mežā aiz nometnes, jo smagie kara kumeļi varēja iestigt pēc ziemas sniegiem un pavasara ūdeņiem vēl ne sevišķi cietējušā zemē un tā izjaukt labā karaspēka ciešās dzelžainās rindas.
Bernhūzens ar savu pulku kā vanags uzdrāzās virsū zemgaļu saujiņai, gan tie turējās, bet drīz vien viņus pieveica. Atstādami uz kaujas lauka kādus divdesmit kritušus, kuriem blakus gulēja arī gandrīz tikpat daudz vācu kara kalpu, zemgaļi steidzās atpakaļ pie savējiem. varonis brālis Volmārs atgriezās pie pārējiem bruņeniekiem. Tomēr pirmais panākums nedeva viņam miera.
Savējiem palīgā steidzās kāda cita zemgaļu nodaļa. Brālis Volmārs vilka ciešāk iemauktus, likdams zirgam dižoties, un devās no jauna naidniekam pretim. Šoreiz iedegās daudz niknāka cīņa. Pašiem nenojaušot, bruņenieks Volmārs kopā ar sava karoga ļaudīm bija uzdrāzušies virsū Sidrabes pils kareivju nodaļai ar pašu virsaiti Vairi priekšgalā. jaunais virsaitis bija jāšus. Sidrabiešu labi apbruņotās un norūdītās rindas skaldīja vācu kareivjus pa labi un pa kreisi. Bruņenieks Elmārs drīz vien novēroja, kā staltais zemgaļu vadonis apstrādāja vāciešus ar savu pagarā kātā ielikto smago kara cirvi. Pārskaities, irnhūzens atbrīvoja sev ceļu līdz Vairim. Nikni iesaukdamies: «še tev, noādētais pagāns!» viņš vērsa sava smagā zobena cirtienu pret Vairi. , Virsaitis pie laika pamanija draudošās briesmas. Kara cirvis atsita brunenieka zobenu, un saniknotais brālis Volmārs nedabūja ne apskatīties, kad pretinieka ierocis ar briesmīgu spēku skāra viņa spožo bruņu cepuri, iesita tanī caurumu un sadragāja lepno galvaskausu. Bruņinieks bez dzīvības novēlās zemgaļu vadoņa zirgam pie kājām, pārējie priekšpulka vācieši bēga atpakaļ pie savējiem. Vaira karavīri, aizrāvušies no pirmiem panākumiem, ņēmās ar bēgļu vajāšanu. Bet Vairis saprata, ka lieta grozās tikai ap priekšpulku sīku sadursmi un īstā kauja nebūt nav izšķirta, nav pat vēl ne sākusies. Vajājot bēgošo vācu pulciņu, viegli vien varēja nonākt nenovēršamās briesmās — varēja piekļūt par tuvu galveniem pretinieka spēkiem. Tamdēļ virsaitis skaļi uzsauca dažas pavēles. Tuvākie sidrabieši tās izdzirda un turējās pie sava vadoņa. Pārējie viens pēc otra apķērās, ka paliek bēgošo vācu vajāšanā vientuļi, un atgriezās atpakaļ pie savējiem. : Vācu rindas sakustējās, lai dotos kaujas kārtībā virsū sidrabiešiem. Vairis atkāpās pie pārējiem, jau tuvu klāt pienākušiem zemgaļiem.
Tad abas puses noslēgtas ciešās rindās, laizdamas lietošanā metamos šķēpus, gāzās viena otrai virsū. Sākās kaujas izšķirošais cēliens. Šoreiz ciņa norisinājās kājām, jo arī zemgaļu pusē jātnieku bija tīri neliels skaits. Vaira zirgam pašā kaujas sākumā kāds bruņenieks ar zobenu saskaldija galvu. Tomēr krītot, lopiņš neparāva zem sevis, pat nenogāza zemē savu jātnieku. Vairis laikā paspēja atsvabināt zābakus no kāpšļiem un veikli nolēca uz kājām, nemaz nepaklupdams. Izdevās virsaitim arī atgaiņāt bruņenieka zobena cirtienus, kas zirga sabrukšanas brīdī steidzīgi sekoja viens pēc otra. Dažus acumirkļus vēlāk uzbrucējs ordeņa brālis pats nogāzās zemē uz nepiecelšanos, ķerts no Vaira smagā zobena.
Kādu laiku kapāšanās un durstīšanās turpinājās ar negantu niknumu. Krita zemgaļi, krita vācieši. Arī dažu labu ordeņa brāli nepasargāja no nāves tā stiprās rūdītā, smalki kaldinātā metala bruņas. Kauja trakoja jau labu laiku bez izšķirošiem panākumiem vienā jeb otrā pusē Te uz cīņas lauka parādijās vēl kāda zemgaļu nodaļa, gan ne sevišķi liela. Tā nebija vēl kaujā ņēmusi dalību. Izpildot agrāk dabūto Vaira rīkojumu, šis zemgaļu pulks vēl svaigs, nenoguris iespraucās starp vācu karaspēku un viņa mežā piesietajiem zirgiem.
Līdz ko ordeņa brāļi to pamanija, viņi steidzās glābt zirgus un tamdēļ pagriezās pret jaunpienākušiem ienaidniekiem, kuri gan padevās drusku atpakaļ, bet pie tam ieguva savā varā visu vācu nometni un arī biezoknī novietotos zirgus. Pa tam uz galvenās cīņas linijas, kuru bija atstājuši ordeņa brāļi, laimes māmuļa strauji sāka uzsmaidīt zemgaliem. Lībiešu un letgaļu nodaļas visas jau bija sairušas un aizbēgušas. Svētceļotāji, Rīgas pilsoņi, ordeņa kara kalpi — visi vācieši gan vēl raudzija turēties, bet viņus tā pļāva, ka to skaits strauji saruka Drīz pienāca brīdis, kad šo vācu spēku pārpalikums centās pierādīt cik veiklas var būt kājas skriešanā. Vairums devās pa ceļu, reizēm pat bez ceļa, uz māju pusi. Tikai kāda daļa pievienojās ordeņa brāļiem kuri vēl turpināja nikno cīņu.
Vairis pagaidam nesteidzās bēgļiem pakaļ, bet ar visiem zemgaļu spēkiem uzbruka ordeņa brāļiem. Drīz šī pēdējā, bet arī labākā vācu karaspēka sastāvdaļa bija pilnīgi ieslēgta no visām pusēm. Arī te pāri palikušais vāciešu skaits bija stipri sarucis un turpināja strauji samazināties. Tikai tie cieši saslēdzās kopā, slēpdamies aiz vairogiem, pasargāti smagajos dzelžu apbruņojumos. Grūti nācās pietikt viņiem klāt Zobeni un kara cirvji skanēja un dārdēja, atsizdamies viens pret otru jeb pret vairogiem, bruņām un kara cepurēm, šķēpi un bultas meklēja čakli vien atsegtas jeb mazāk apsargātas vietas, kur varētu piekļūt pretiniekam klāt. Cilājās un krita lejup arī smagās, zarainās, ar apkalumiem galos vai ar svinu pielietās vāles. Cauri krūšu bruņām sūcās sārtās asinis. Ne viena vien kara cepure tika pāršķelta. Abās pusēs kritušo skaits pieauga. Vairākas reizes vācieši atspieda zemgaļus mežā iekšā, tomēr no ienaidnieku apkampiena laukā viņi nespēja izlausties, nespēja atbrīvoties.
Lai darītu galu cīņai, lai iegūtu galīgu uzvaru, Vairis ar savas pils nodalu gāzās virsū bruņenieku noslēgtajam lokam, kuru tiešam ielauza. Pats mestrs saļima no Vaira rokas. Tikai ienaidnieka tērauda asmiņa gals dziļi ieurbās virsaiša krūtīs.
«Tas nekas! Nav vēl tik ļauni». Nodomāja jaunais kara vadonis un pūlējās noturēties kājās, lai ņemtu dalību kaujas turpinājumā. Tomēr cinīties viņam vairs nevajadzēja, jo ar ienaidnieku viss gāja uz beigām, strauji sabruka pēdējā vācu pretošanās. Pēdējie dzīvi palikušie ordeņa brāļi krita gūstā. Viņu bija sešpadsmit.
Tikai vienam ordeņa brālim bija palaimējies izmukt. Kaujas laikā viņš bija pakritis tieši zem kāda no nedaudzo zemgaļu jātnieku zirga, pārliecinājies, ka ir pilnīgi vesels, bruņenieks strauji norāva aiz kājas zemgali iz sedliem zemē. Kamēr pretinieks atguvās no pārsteiguma un kritiena, ordeņa brālis uzlēca viņa zirgam mugurā un, pagriezis to apkārt, aizaulekšoja no cīņas vietas. Kauja bija pavirzijusies sāņus. neviens zemgalis negadijās bēglim ceļā. Gan aizauļojošo ordeņa brāli vēl pamanija. Bulta un šķēps bruņenieku ķēra no muguras puses, tomēr ne vārīgi. Bēglis krampjaini noturējās zirgā, paspēja izbēgt vajātājiem, sasniedza Rīgu un tur izveseļojās no ievainojumiem, kaut arī pēc grūtas slimošanas.
Visa kaujas vieta bija pārklāta ar asins paltīm. Zeme bija lipīga nevien no vēso pavasara ūdeņu dubļainā pārpalikuma, bet arī no siltajām, lipošajām asinām. Kas no vācu karaspēka bija vēl palicis brīvs un dzīvs, tas ar iespējamo skubu bēga uz Daugavas pusi. Kad pēdējie bruņenieki bija sagūstīti, zemgaļi metās gūstīt vienkāršākos bēgļus, ņemot prāvu daļu lībiešu un letgaļu, kuri, gūstīšanai sākoties, bija jau gabalā, viss pārējo Livonijas bēgošo karavīru vairums krita gūstā, glābās vienīgi sevišķi labi skrējēji.
Tikai virsaitis Vairis nespēja vairs ņemt dalību sakauto ienaidnieku gūstīšanā un vajāšanā. Viņa ievainojums sāpēja neganti. Jaunais vadonis nevarēja vairs nostāvēt kājās, bet, atlaidies uz zemes, atspiedās muguru pret kādu koku milzeni. Līksmi klaigāja uzvarētāji zemgaļi pa kaujas lauku un tā apkārtni. Ar jautriem saucieniem atgriezās viens viņu pulciņš pēc otra no gūstīšanas, vedot vairāk jeb mazāk ķerto vāciešu atpakaļ uz kaujas lauku, uz sapulces vietu.
Tomēr drīz vien visas skaļās prieka izrādīšanas apklusa, smiekli rima. Visur redzēja tikai drūmas, piktas sejas. Visiem kļuva zināms, mirst virsaitis Vairis, jaunais, tagad jau spožu uzvarētāja slavu ieguvušais kara vadonis, Zemgales krietnāko dēlu cerība, visas zemes dētais drīzais valdnieks.
" Tiešam, Vaira ievainojums tā asiņoja, ka nekādas karaspēka veiklāko piedzīvojošāko brūču ārstētāju pūles nespēja apturēt dzīvības sulas aizplūšanu iz miesām. Līdz ar asinīm strauji ritēja beigām klāt jaunā, varonīgā virsaiša dzīves gaitas. Ne visu spēcīgākās asini apturošās sūnas, ko steidzīgi sameklēja mežā un pielika klāt brūcei, ne visu maigākā un lietpratīgākā pārsiešana, ne visu stiprākie burvību vārdi, nekai nelīdzēja. Ievainotais mira. Par to vairs nevarēja šaubīties neviens būrējs, neviens pūšļotājs, pat neviens piedzīvojošāks vienkāršs kara vīrs. Nešaubijās par to arī pats virsaitis.
JāI Vairis mira. Pat sēdēt viņš vairs nespēja. Virsaitis vēl visus pazina, visu saprata. Nevarīgi gulēdams uz sūnas mīkstā paklāja, viņš deva vēl pēdējos rīkojumus. Patiesībā tās vairs nemaz nebija varonīga spēku pilna vadoņa pavēles, bet tikai rūpīga gādīga mirēja vēlēšanās un padomi. Klusi, tikko dzirdami, brīžam ar savādu gargstēšanu kakli pārtraukdamies, skanēja Sidrabes virsaiša vārdi. Blakus viņam biji novietojušies citi sēdus, citi uz ceļgaliem karaspēka cienīgākie vadoņi Vistuvāk mirējam atradās trīs Raktes virsaiša dēli. Tāļāk visapkār kā mūris stāvēja vienkāršākie karavīri. Drūmi lūkojās cietie skati Daudzi vēl cerēja uz vadoņa izveseļošanos. Dievi jau visu spēja
«Mīļie biedri.'» Čukstēja virsaiša sakaltušās lūpas. «Uzvaru, spoži uzvaru mēs esam panākuši… Paliekiet vienprātīgi, nešķeļaties, apvienojat visu Zemgali zem viena virsaiša rokas!.. Steidzīgi, steidzīgi to dariet!.. Nekavējieties izmantot uzvaras sekas. Citādi kritušo biedru asinis,… arī manas asinis, būs velti lijušas… Tagad ļaunais ienaidnieks ir pārmācīts, satriekts, pārbaidīts… Kamēr viņš vēl ir baiļu pārņemts vajaga dot tam sitienu pēc sitiena… Tad drīz vien vācieši atstās Svētkalna pili,… tad drīz vien mūsu mīļā Zemgalīte kļūs no briesmām un bēdām atsvabināta… Priecīgi, laimīgi ļaudis dzīvos atkal brīvi brīvi zemē… Un es?.. Par mani nebēdājaties… Esmu laimīgs par uzvaru laimīgs par Zemgales gaidamo plaukšanu… Veļu laikā mans gars atgriezīsies pie jums, klīdīs starp veciem draugiem pa mīļām vietām un kopā ar mūsu varonīgo senču gariem priecāsies līdz ar jums, līdz ar visiem brīvās tēvzemes bērniem. Tikai nekrietneli lai sargās. Mans gars tos piemeklēs un sodīs bez žēlastības. Es tādiem…
Virsaitis apklusa un smagi ievilka elpu. Visi klusēja. Tikai Laimdotis mēģināja ierunāties:
«Vairi, tu jau esi vēl starp mums. Dievu prāts nav izdibināms. Vēl jau vari izveseļoties. Tu esi tik jauns un spēka pilns. Kamdēļ priekšlaikus mest cerību pie malas. Kamdēļ domāt tik drūmi, kad…»
«Ak, ko nu, mīļo Laimdoti!» No jauna sāka čukstēt Sidrabes virsaitis un, pūlēdamies piedot balsij pavēlošu stingrību, mirējs turpināja «Vēl reiz piekodinu jums būt vienprātīgiem un apvienot visu Zemga viena vadoņa varā. Tā ir mana pēdējā pavēle, dzirdiet! Stingra jt stingra pavēle. Ikviens lai sargas tai neklausīt! Vai tādam!.. Žēl man tikai ir viena, žēl man šķirties no manas līgavas… Gaismīte man ir bijusi mīļāka par dzīvību. Bet jūs, viņas brāļi, sakat viņai, atkārtojot tai dien no dienas, lai viņa par mani pārmērīgi neraizējas. Tāds ir bijis dievu prāts. Pret mūžīgajiem likteņu lēmējiem cilvēks ir tik nespēcīgs, kā aunpiedzimis bērniņš pret pilnīgi apbruņotu karavīru. Lai Gaismīte satura mani mīļā piemiņā, kā vecu, labu draugu. Sakiet viņai arī, lai tā izvēlas sev citu mūža biedri no krietnākajiem, varonīgākajiem tēvu dēliem. Brašu, dižu tautas dēlu vēl ir atliku likām mūsu tēvzemē. lai Gaismīte papūlas pārvarēt asās sāpes par manu likteni. Prāvs aizritējušo ziemu un vasaru skaits dziedē brūces sirdīs. Laiks pamazām atņems arī lielākai nelaimei tās asumu. Pēc gadiem es pārvērtīšos Gaismītei par mīlu siltu atmiņu sakopojumu, pie kura var pakavēties, nebojājot tekošajā dienā saules starus. Sakiet man tik dārgajai tautu neitai, ka mans gars katrā veļu laikā apciemos arī viņu. Prieka un laimes pilns viņš būs, ja varēs novērot Gaismītes laimi, ja viņš redzēs Gaismīti smaidot pie krietna varoņa sāniem, un… un… ja! un mīļu mazu galviņu vidū! Tikai lai viņa arī par mani padomā kādā vaļas brītiņā. Lai tālās tākotnes dienās šad tad paretam atminas arī savu jaunības draugu Vairi. Varbūt pie gadijuma viņa varēs apciemot uzkalniņu, zem kura velēnām karā kautā Sidrabes virsaiša rokas kauli vēl cieši turēs kapā līdzi iedoto zobenu, šķēpu vai kara cirvi… Vairāk nekā nav vajadzīgs tādam, kura gars jau mīt veļu valstībā… Ak!..ak!… Ja… Nāra! Mana miļā skaista nāriņa! Tu, tu…»
Karavīru priekšā jau gulēja tikai Sidrabes varonīgā virsaiša nekustošs līķis. Pēdējos Vaira vārdus par nāru visi uzskatija par vienkāršu mirēja nesakarīgu muldēšanu. Tā dižais Zemgales dēls bija beidzis dzīvot.
Neviens vien norūdīts karavīrs izslaucija acis un nopurinājās, gribēdams rādīt, ka svaigais vējš ar savu pavasara asumu ir asaru cēlonis. drūmi un nekustoši, kā par akmeņiem sastinguši, zemgali stāvēja brītiņu dusēdami pie Vaira līķa. Tad atskanēja balss:
«Nāve visiem vāciešiem! Nobeidziet sagūstītos negantniekus!»
«Upurēt viņus dieviem!» Sauca kāds cits. «Nogalināt visus pie augstā virsaiša līķa. Būs mūsu cildenajam vadonim pavadoņi ceļā uz viņu sauli, būs viņam vergi un kalpotāji tur.»
Viss karaspēks saviļņojās. Zemgaļus bija sagrābis dusmu uzplūdums. nikni zvērojošās acīs redzējās tikai viens: kāre pēc atriebības. Visi kliedza, sauca, vicināja ieročus. Kopīga virsvadoņa karaspēkam vairs iebija! Pa daļai par tādiem varēja uzskatīt Raktes virsaiša dēlus. Tomēr daudzi pārējo novadu karavīri atzina vairāk savus vietējos vadoņus — vecajos, bajārus, nekā citu autoritāti. Prāvā skaitā un labi apbruņoti bija Sidrabes novada karavīri. Viņu niknums nemaz nebija savaldams. ar draudošu kliegšanu, vicinādami ieročus, sidrabieši gāzās visiem pa priekšu uz to vietu mežmalē, kur bija novietoti gūstekņi. Šinī brīdī likās, ka visu sagūstīto vāciešu stundas ir skaitītas. Tomēr iznāca citādi. kāds iesaucās:
' «Nomētāsim vāciešus vālēm par godu aizgājēja garam. Svinēsim piemiņas svētkus augstajam nelaiķim, mūsu cildenajam virsaitim!» «Pareizi, pareizi!» Atsaucās daudzas balsis.
Gūstekņus aizrāva klajuma vidū. Pa tam pirmās dusmas bija pāri Sāka rīkoties Laimdotis, Miervaldis un daži citi vadoņi. Beidzot nosprieda nomētāt vālēm tikai bruņeniekus, bet pārējos atstāt dzīvus, lai iegūtu bagātīgu izpirkšanas maksu.
Pirmo bruņenieku piesēja zirga mugurā. Tad dzina lopiņu garām veselai izlasītu karavīru rindai. Spēcīgas, vingras rokas lika kara vālēm lidot ar lielu sparu. Tēmēts tika labi. Vēl zirgs nebija sasniedzis rindas galu, kad jātnieks beidza dzīvot. Otro ordeņa brāli nosprieda ziedot dieviem, kā pateicības upuri par uzvaru. Drīz bruņeniekam pienāca pēdējā stundiņa sausas malkas augsti sakrauta sārta liesmās.
Karaspēkā lielais naida un dusmu uztraukums pa tam bija pārgājis Miervaldim iešāvās labs padoms galvā. Viņš sauca:
«Karavīri! Pietiks mums pagaidām ar šiem diviem. Pārējos izlietosim pret Svētkalna vāciešiem. Novietosim gūstekņus iepretim pilij. Lai viņu biedri steidzas lejā glābt savējos. Ja vācieši tiešām uzdrīkstēsies atstāt savu migu, tad saņemsim šos draugus kā cāļus. Tad ar Svētkalnu arī būs izdarijušies pēc sava prāta. Droši vien virsaiša Vaira garam tas te patiks. Tā lai notiek cildenajam Zemgales vadonim par slavu un ļaunajiem ienaidniekiem par postu un sodu!»
«Lai notiek! Lai notiek! Tā būs labi!» Atskanēja saucieni no visi pusēm. Gūstekņi drīz vien pārliecinājās, ka negaidot, pašiem par b numu, ir palikuši dzīvi, kaut gan visi viņi bija jau sagatavojušies uz v ļaunāko. Kad bruņeniekus veda atpakaļ uz nometni, vēl dažs no viņi* neticēja, ka piedzīvos nākošo dienu. Viens otrs tikai bija puslīdz se ratis Miervalža vārdus un cerēja uz izglābšanos no nāves. Daud:< bālas lūpas steidzīgi čukstēja pateicības lūgšanas Visuvarenajam.
Tā norisinājās kaujas dienu notikumi, par kuriem drīz vien ar šausm dabūja dzirdēt Rīgā. Vēl pēc ilgiem gadiem katrs Livonijas vācie bēdīgi nokāra galvu, kad atcerējās 26. marta 1287. gada dienu, Garos kaujas dienu.
Zemgaļi ar uzvaru bija ieguvuši milzīgu laupijumu, kas sastāvēja liela skaita zirgu, gūstekņu un ieroču. Starp citu tur uzvarētāju rot krita arī lepno ordeņa varas nesēju, mestra, komturu, fogtu skais zobēTii, krāšņās bruņas un kara cepures.
Tumšs nemiers un neskaidras ziņas, padzirdētas no vietējiem ze galiem, uztrauca Svētkalna pils vācu kara pulku. Nesen: tik bailīj pilij tuvāk dzīvojošie padevīgie zemgaļi, Tērvetes novada iedzīvot, vietējais pārpalikums, uz rāviena bija palikuši ārkārtīgi mazrunīgi, | lepni. Pilī komturs Gerhards apspriedās ar pārējiem ordeņa brāļie
nolēma naktī paslepšus izsūtīt uz Rīgu jātnieku pēc drošām ziņām, tomēr tādas pienāca vēl to pašu dienu.
Apspriede pilī vēl nebija beigusies, kad ārā atskanēja saucieni un ilošana. Zemgaļi bija klāt. Sākot stiprinieks Gerhards gribēja izbrukt ) pils un pārmācīt pārdrošiniekus. Tomēr drīz vien viņš novēroja, ka tāds solis būtu tīrā ārprātība, jo šoreiz bija darīšana ar veselu karaspēku un nevis ar kādu atsevišķu ienaidnieku pulciņu. Šausmas pārņēma visu Svētkalna garnizonu, kad zemgaļi pretim pils vārtiem nostādīja rindā vāciešus-gūstekņus, pirmā no pils redzamākā vietā bruņeniekus ordeņa brāļus.
Visi gūstekņi bija saistīti, katru turēja virvē divi trīs apbruņoti zemgaļu karavīri ar paceltiem šķēpiem rokās, gatavi nodurt uz vietas to i vācieti, kas mēģinātu atbrīvoties, kas raudzītu bēgt. Zaimojoši skanēja zemgaļu saucieni:
«Nāciet, nāciet! Paglābjiet savējos! Vai jums pavisam nav drosmes? Jeb krītiet mūsu priekšā ceļos un smilkstēdami lūdzaties! Varbūt mēs kādu atlaidīsim dzīvu uz Rīgu. Trūkst jums drosmes cīnīties! Vai no drebēšanas vien jau vāciešiem ieroči krīt iz rokām laukā?»
«Atļauj man ar pāri simtu karavīru iet.un sadot šiem negantniekiem, aizbāzt viņiem rīkles ar dzelzi un atpestīt mūsējos.» Uztraukts griezās uņenieks Klauss pie komtura Gerharda.
«Vai tu traks!» Atteica vācu milzenis. Šoreiz viņš izrādijās prātīgāks ir savu draugu. «Vai neredzi, ka starp gūstekņiem ir komturi? Tā tad kauja ir bijusi liela. Ja mūsējo karaspēks cietis smagu neveiksmi, ko tad mēs ar savu ļaužu saujiņu varam izdarīt. Mus klajā laukā apkaus kā teiļus, un pēc tam ieņems arī pili. Bet redzi, redzi! Kas tas?»
Visiem priekšā izjāja kāds zemgalis, turēdams uz šķēpa augsti gaisā celtu mestra Vilekina galvu.
«Vai pazīstiet to?» Jātnieks sauca. «Taisaties projām no mūsu zemes, jeb jums visiem ies tāpat, kā pašam jūsu lielkungam.» 'Cietoksnī Vilekinu pazina. Izmisums pārņēma vāciešus. Ja ceļš būtu brīvs, viņi droši vien atstātu nolādēto pagānu zemē uzcelto svētkalna pili un muktu uz Rīgu. Pats milzīgais stiprinieks Gerhards 'domāja, ka citas izejas vairs nebūs, kā bēgšana. Nāksies nogaidīt izdevīgu brīdi un laisties uz Rīgu, cik ātri vien zirgi spēj nest jātniekus.
Pa tam zemgaļu drosme pieauga. Karstgalvji jau taisijās uzbrukt piij. Atskanēja saucieni:
«Ja tie zaķa pastalas nenāk šurp, ja tie baidas no cīņas, iesim izkvēpināsim vāciešus laukā no viņu ligzdas.»
Ar mokām tikai prātīgākiem izdevās atturēt karavīrus no uzbrukšanas pilij. Tikai aizrādījumi uz žemaišu smago neveiksmi agrākajā kara gājienā pret Svētkalna pili galu galā palīdzēja kara lietu labākajierņ zinātājiem dabūt virsroku par strauji aizrāvušos vairākumu. Veltī izaidijušies vācu izbrukumu iz pils, Vaira karotāji devās uz mājām, i Lepni bija zemgaļi par uzvaru. Pat novadi, kas nemaz nebija ņēmuši dalību Vaira kara gājienā, tagad prata pie reizes aizrautīgi at „„ rādīt, ko Zemgale spēj. Visās malu malās par Vairi runāja kā par kopīgu vadoni, kā par visas zemes lielkungu, cildenu virsaiti. Viņa vārdu sl vināt slavināja. Neviens neņēmās vairs apstrīdēt viņam pirmo vietu zerr apstrīdēt viņa tiesības uz Tērvetes novadu līdz ar pili, kuru gan bū' nācies vēl tikai atjaunot. Neviens neņēmās apstrīdēt Vaira tiesīfc» apjozt seno Zemgales virsaišu zobenu. Vispārībā pat radās it kā pāri i' čība, ka Vairis jau rīkojies, kā visas Zemgales lielkungs. Tā Sidrabi virsaitis bija sasniedzis beidzot savu mērķi, bet tikai… pēc nāves. W tas nāca viņam pašam par vēlu.
Uz vāciešiem tagad Zemgalē parasti noraudzijās no augšas. c .- nemaz nelikās vairs tik draudoši. Nepildīta palika arī Vaira p nāšana apvienoties. Pavisam otrādi: katrs novads tagad rīkojās J noteiktāk uz savu roku. Apvienotāja vairs nebija neviena. Lielākā pt sonība bija aizgājusi pie Senčiem. Atvietofājš neradās. Vaira laikā p stiprāko bija izvirzījies Sidrabes novads. Tur par virsaiti tagad nāca n laiķa varoņa pusbrālis Brīvulis. Viņš bija par maz piedzīvojis un par jaur lai varētu uzņemties visas Zemgales vadīšanu. Raktes virsaitis Gaid lis atkal bija par vecu. Dobeles Lāčari nekur neviens neieredzēja. Cit novados ievērojamākie labieši viens otram nenoliecās pat sīkākas priel rocības, ne jau nu vēl visas zemes valdnieka godu. Tā Zemgale b sašķēlusies un galīgi palika bez kopīga vadoņa, bez vienprātīb nesēja zemei, bez spēku pulcinātāja un vispārības lietu aizstāvētā Pat trūka cilvēka, kam uzņemties atriebties par Vaira nāvi. Nē! Toit' bija tāds, kurā dega atriebības kāre.
Tā bija Gaismīte. Vaira nāve pirmā laikā galīgi satrieca virsai meitu. Viņai likās, ka dzīve zaudējusi katru nozīmi, ka turpmākām mu dienām trūkst vismazākā satura. Nolūkojoties Gaismītes bālajā, necH vajā sejā, nedzirdot no viņas trīcošajām lūpām veselām dienām ne v diņa, tuvinieki jau sāka baiļoties par nelaimīgās jaunavas dzīvī Piepeši viss, likās, sāka iet uz labo pusi. Gaismīte it kā atdzīvojās. Gan ņas agrākā jautrība bija zudusi. Bet virsaiša meita atkal rīkojās. Viņai radušās dzīves prasības un mērķi. Tiešām, Gaismītes dzīvei viņas pa acīs atkal bija nozīme: vajadzēja atriebties par mīļotā cilvēka nāvi. sapņodama, viņa apstaigāja un apjādelēja vietas, kur bija tikusies Vairi. Pie upītes līkumiņa, kur viņi pirmo reizi bija viens otru ierau juši, kur Vairis bija viņu noturējis par nāru, tur Gaismīte nodeva nemir: giem drausmīgu dievošanos, ka viņai līdz mūža galam tikai viena li stāvēs prātā un domās: atriebšanās vāciešiem par iecerētā tautu d nokaušanu. Šī zvēresta pildīšanai Gaismīte nodevās ar sirdi un dvē To viņa uzskatija par sava turpmākā mūža vienīgo uzdevumu.
Gaismīte mudināja tēvu, kūdija brāļus doties no jauna kara gāju pret Livoniju. Kad Raktes vienas pašas spēku likās par maz, Gaismīte pārliecināja brāļus pajādīt pa kaimiņu novadiem, lai sadabūtu kādu lielāku kara pulku. Tomēr lieta novilcinājās.
Pa tam vācieši nesnauda. Svētka/na pilī sākot visi tai sijās uz bēg- 3nu, tikai baidijās no uzbrukuma ceļā. Pamazām tomēr komturs Ger- ards pārliecinājās, ka nekādas briesmas tieši vēl nedraud. Tamdēļ ils atstāšanai nodomātā diena tika atlikta uz vēlāku laiku un beidzot no- pms grozTts. Tomēr uzbrukumus zemgaļiem izdarīt no pils svētkalnie- i pagaidām vēl neuzdrošinājās; viņi gaidija uz atbalstu no Rīgas, ākot tas izpalika, jo vāciskai Livonijai Garozas kauja bija loti smags ieciens. Bija kritis mestrs ar gandrīz visiem komturiem un fogtiem, tā īd visi vadošie bruņenieki. Tomēr par galīgu uzvarētās puses sagrau- jnu šoreiz nevarēja būt ne runas. Prāvs skaits ordeņa brāļu nemaz ]ebija ņēmuši dalību kaujā. Steidzīgi viņi savēlēja kritušo vietās iunus komturus un fogtus, tāpat steidzīgi vien nosūtija vēstnesi pie rdeņa lielmestra uz Vāciju ar sīku ziņojumu par notikušo. Ziņojumam i'eviēnoja sevišķu lūgumu atsūtīt prāvāku skaitu jaunu ordeņa brāļu, uztraukumā bailes nO zemgaļiem visās Livonijas malās bija lielu .alās. Gan vācieši Rīgā drošināja paši sevi, atkārtodami:
«Vēl mēs neesam izmisuši. Nepareizi arī būtu pārmērīgi nogausties ;ar visiem mūsu brāļiem, kas šinīs pagānu zemēs nokauti. Viņi miruši sroņu nāvē un izpelnījušies kroni debesīs par algu saviem darbiem šai .asaulē.»
j; Ja kāds pārmērīgi raizējās par zemgaļu briesmām un runāja par ne- *etiekošu^aizstāvju skaitu kristīgajai Māras valstij, nožēlodams kritušos, dam parasti iebilda:
t «Lai dus mirušie! Gan sadabūsim atkal no citurienes ordeņa brāļus 't citus palīgus, tad zeme būs drošībā.»
Lielmestrim sūtņi nepiekusuši atgādināja dienu no dienas, ka jāsūta līgi uz Livoniju, ka kavēties nevar, ja vien grib zemi paturēt savās kās. Drīzi vien jaunais mestrs tika ievēlēts. Vezdams līdzi lielu Iku jaunu ordeņa brāļu, viņš ieradās Rīgā, kur jauno varas vīru visi ap- eica ar prieku un sajūsmu. Ar viņa ierašanos briesmas Livonijai bija :al garām, jo ordeņa spēki pēc palīgu ierašanās nemaz vairs neizrādi- ; mazāki, kā pirms Garozas kaujas. Svētceļotāju bari arī no jauna sap- Ja Rīgā. Vācu varai sistie robi steidzīgi vien aizpildijās, cirstās brūti aizdzija. Visas iespējamības, ko zemgaļiem varēja dot Garozas vara, viņi bija palaiduši garām. Jā! spara un dzīvības pilnajai zem- tu tautai trūka vadoņa, trūka vienprātības, trūka vienības.
Vāciešiem kārtojoties, bija beidzies 1287. gads. Arī sekojošais 8. gads bija jau krietni vien pavirzijies uz priekšu, kamēr paspēja isties Rīgā jaunais ordeņa mestrs Kuno fon Hacigenšteins, kuru
gan dēvē arī par Hertigenšteinu, Hercogenšteinu un vēl citādi. Visu šc laiku Svētkalna pilī, kā jau cietoksnī, kas atrodas dziji ienaidnieki zemē, vācu karavīri jutās apdraudēti un dzīvoja vienās bailēs.
Beidzot Svētkalnam uzbruka jauna liksta: sāka trūkt pārtikas. DrīzJ vien bija sagaidama neaicināta ciemiņa, pilnīga bada, ierašanās. Tomē to novērsa jaunais ordeņa mestrs. Ziemai iestājoties, viņš steidzā glābt tālo pili. Visu vajadzīgo sagatavoja jau vasarā. Arī stiprs kara spēks, bez kāda Zemgalē nedrīkstēja nemaz rādīties, bija jau sapulcināts Drīzi izbadējušies svētkalnieši līksmodamies saņēma ir drēbes, ir pārtiku ir karavīru papildinājumu, kā arī atvietojumu tiem, kuri pēc Svētkal nē pārciestajām bailēm un briesmām varēja atgriezties atpakaļ uz Rīgu
Mestrs negribēja atstāt neizlietotu lielāka karaspēka atrašano Zemgalē. Kāda rīta agrumā, kad virsaitis Lāčaris tikko bija piecēliej viņš izdzirda lejā pils sētā lielu kņadu. Saucieni, kaujas kliedzien ieroču šķindēšana un žvadzēšana — viss deva piedzīvojušam cilvēkar iespēju vēl pirms bēgļu ierašanās pie pils vārtiem saprast, ka pils sēts uzbrucis ienaidnieks. Virsaitis ar karavīriem drīz vien steidzās lej• savējiem palīgā. Mestra karaspēka da|a ar Iielu skubu bija atsteigu sies un skriešus uzbrukusi Dobeles pils sētai. Tomēr zemgaļu saujiņi bija laikā paspējusi piesteigties pie vārtiem un atsist pirmo sasteigtļ vācu uzbrukumu. Drīz vien cīņas vietā ieradās pats virsaitis un vi:,„ pārējie vīrieši, kas vien pilī un pils sētā spēja rīkoties ar ieročien Aizstāvju nebija diezcik daudz, jo vācu uzbrukums Dobelei nāca pilnīc negaidīts, un tamdēļ cietoksnī karavīri nebija sapulcināti. Vēl mazā viņu bija pils sētā, kaut arī Dobeles pils sēta bija viena no lielākajā! Zemgalē.
Pienāca pa tam prāvāki vācu spēki. Cīņa iedegās ar lielu niknumi Tikai ne ilgi viņa vilkās. Vācu pārspēks bija par daudz liels. Pils sēt apcietinājums Dobelē, kā visur Zemgalē, sastāvēja tikai no žoga, k bija taisīts no stāvus zemē ieraktiem augšgalā noasinātiem kokiei Tāds vien nespēja kļĢt par nopietnu šķērsli pārspēkam. Gan zemg< aizstāvējās, bet viņus piespieda atkāpties pilī un atstāt pils sēi ienaidnieka varā. Pa cīņas laiku sievas un bērni gan paspēja samuļ pašā cietoksnī. Arī labu tiesu vērtīgākās mantas nogādāja tur. lomj da|a lopu steigā palika pils sētā. Abās pusēs bija jau labs skaits k tušo. Lai paglābtos no iznīcināšanas, zemgaļu atlikums ieslēdzās p kuru vācieši nespēja ieņemt. Mazākais, bez kārtīgas apkarošanas, b iepriekšējiem sagatavošanās darbiem tas nebija veicams.
Pils sētu vācieši aizdedzināja, lopus apkāva un atstāja guļot liesmi par upuri. Tad'viņi pievienojās pārējam mestra karaspēkam pie Sv kalna, kur ordenim sapulcējās pavisam 6000 karavīrū. Tūlīt nākc dienā viss šis Livonijas karaspēks devās tāļāk un lielā steigā sasniec Rakti. Šeit vāciešu uzbrukums zemgaļus pilnīgi pārsteidza. Pie f sētas vārtiem visu mestra karaspēku mēģināja atgaiņāt tikai pāris r, tieši. Viņus drīz vien pārspēja. Kristīgais karaspēks ielauzās pils sē
emgaļu viri, sievas un bērni raudzija atrast patvērumu pašā pilī. Turp entās nogādāt arī zirgus un liellopus. Par pārējas mantas glābšanu elajā steigā nevarēja ne domāt. Viss, kas bija dzīvs pils sētā un nespēja atvērt ies pašā pilī, tika apkauts.
Mestrs gribēja Raktes pili ieņemt, izveda pret cietoksni sīvus uzbru- umus, pie kam vācieši pūlējās no visām pusēm uzkļūt augšā pilskalnā, ar laimi, nogāzes bija stipri noledojušas un glumas. Arī zemgaļi aiz- fāvējās sparīgi. Trīs dienas vilkās Raktes ap sēšana; trīs dienas atkārtās uzbrukumi cietoksnim, bet velti. Pili ieņemt vāciešiem neizdevās, a tam bagātā un plašā pils sēta bija nodedzināta līdz pamatiem. Līksmi n apmierināti ar panākumiem vācieši atgriezās Rīgā.
Pēc viņu aiziešanas bēdīgi un drūmi izskatijās Raktē. Visi bija ztrauktā, nospiestā gara stāvoklī, bet visuztrauktākā bija Gaismīte. audz rūgtu pārmetumu nācās dzirdēt no viņas irtās brāļiem, ir pārējiem, ļ «Redziet nu, ko jūs ar savu kavēšanos panācāt.» Mēdza pārmest irsaiša meita. «Ja būtu Vairis dzīvs, vai tad mūžu dienu tā notiktu. Ga- iem jūs vilcinājāties piebeigt vāciešus, kamēr viņi atkal paspējuši at- 'ūt spēkus. Redziet, kā jums izrāda pateicību par paglābšanu. Pelnīts • sods, ka neturpinājāt tik skaisti uzsākto darbu. Ak, kaut es būtu vīrie- 's! Es jums parādītu, kā jārīkojas.»
Tiešām, bargs bija sods zemgaļiem par nevienprātību un par uzņēmī- as trūkumu. Visu nelaimju īstais iemesls, galvenais iemesls bija tas, "i Zemgalei trūka vēl arvienu vadoņa, kopīga, spējīga, īsta visas tautas vadoņa.
Pēc mestra uzbrukuma zemgaļi it kā drusku atguvās. Visiem uz kādu ciņu palika skaidra lieta, ka Svētkalna pils atkal ir draudoša un ka _ cieši nav vairs nespēcīgāki, kā pirms Garozas kaujas. Visa tauta no- m . ata, ka Zemgalei atkal briesmas draud un ka šīs briesmas ir tuvu jo tuvu, tās ir lielas un šausmīgas. Tagad visi zemgaļi gatavojās kara gājienam, ļismīte pierunāja brāļus, un Laimdotis ar Miervaldi aizjāja uz Zemaiti fklēt sabiedrotos. Pie kaimiņiem viņi atrada dzirdīgas ausis, jo žemaiši ši šķībi skatijās uz vācu varas izplešanos.
Tamdēļ 1289. gada pavasars Livonijai bija šausmu pārpilns, jo 7000 '-naišu un zemgaļu karavīru iebruka Rīgas virsbīskapam piederošās jgavmalas zemēs. Uz turieni Vairis bija gribējis vērst savu nākošo : >e gājienu, lai pēc kārtas vājinātu Livonijas dažādus apvidus. Tagad ngaliešiem viss bija labs, kas nāca no Vaira, kas atgādināja šo varoni. t nāves Sidrabes virsaitis pārpilnam bija iemantojis vispārīgu atzīšanu ^piekrišanu. Tikai Zemgalē piemirsa, ka Vairis bija gribējis izvest nāko-
šo uzbrukumu nekavējoši pēc Garozas kaujas. Pa starplaiku vāciešj bija jau atguvuši agrākos spēkus. Tomēr iebrucēju skaits bija tik liels ka Livonijā neviens neuzdrošinājās stāties viņiem pretim. Ordeņa mestc gan savilka kopā lielākus spēkus un sākot jau grasijās aizkrustot ie naidniekiem ceļu. Kad pienāca drošas ziņas par iebrukušo zemgaļi un žemaišu skaitu, ordeņa mestrs sasauca apspriedi, kura nolēma, ka n«ļ kaujas ar tik lieliem ienaidnieka spēkiem jāizvairas. Ari pats mestr atcerējās sava priekšgājēja likteni un domāja, ka labāk ļaut, lai ienaid nieks paposta zemi, nekā likt uz spēli visu Jaunavas Marijas valsts pastā vēšanu. '
Iebraucēji pa tam turpināja postīšanu un kavējās ar aiziešanu, kā dodami vāciešiem laiku savākt kara pulkus un izmēģināt laimi kat jā. Zemgaļu un žemaišu pašapziņa auga augdama, jo viņu karaspēks bi; stiprs. Gan tam varbūt trūka īsta, kopīga virsvadoņa, bet visus tom« apvienoja kopīgais mērķis. Gan kara pulki nebija visā visumā t labi apbruņoti un tik priekšzīmīgi sakārtoti kā Vaira karaspēks pie Gar< zas, kas pat vāciešu acīm bija licies par uzslavas cienīgu. Tomēr šo re skaits atsvēra daudz ko. Tamdēļ velti sabiedrotie gaidija vācieši parādamies. Tikai pēc ilgāka laika, pēc plašiem postijumiem iebruc«f nesteigdamies devās mājās. Bet ko viņi tur atrada!
Neiedrošinādamies stāties pretim lielajiem iebrucēju pulkiem i saņēmis ziņas, ka Zemgalē tikai nespējnieki un nedaudzi karavīri pj likuši mājās, mestrs bija izmantojis gadijumu un devies pats uz neai sargāto kaimiņu zemi ar visu savu kopā savākto prāvo karaspēku. To s1 dalija divās daļās. Viena steidzīgi devās uz Dobeli, otra uz Sidral, Dobele šoreiz tika pilnīgi pārsteigta. Tikko no jauna uzcelto pils siļ vācieši ieņēma, nesastopot nekādas pretošanās. Ļaudis sabēga pi kurai vācieši šoreiz neuzbruka. Steidzīgi nodedzinājuši pils sētu v apkāvuši visus, ko vien dabūja rokās, vācieši nekavējoši devās projfj jo zemgaļi ar žemaišiem varēja atgriezties no kara gājiena mājās. Sa| šanās ar viņiem likās ne sevišķi patīkama mestra karavīriem.
Pa tam mestrs ar galveniem spēkiem steidzās uz Sidrabi, kur ieraffiļ pilnīgi negaidīts. Vācieši uz rāviena ielauzās stipri apdzīvotajā Li bagātajā pils sētā. Tur nebija neviena zemgaļu karavīra. Tikai ar sievftj bērniem un sirmgalvjiem šoreiz vāciešiem iznāca darīšanas. /edzīļfj tāju straume, pametot visu savu mantu ienaidnieka rokās, plūda uz M vārtiem. Dzirdējās sieviešu kliedzieni, bērnu raudāšana, uzvarēM saucieni. Katru zemgali, kuru vācieši aizspēja pilsētā, nostiepa || zemi. Ar bērniem netika nekādi izņēmumi taisīti. Pagāns paliek pagāļ vai viņš liels, vai mazs. Sevišķi bagāta cilvēku pļauja iznāca ce|ā)ļ pils vārtiem. Tur bija sadrūzmējušies bēgļi, viens otram aizsproļl dami ceļu uz glābšanos. Pūlim no muguras puses uzdrāzās virsū i'jļ nenieki. Tie kapāja, cirta un dūra pēc sirds patikšanas par prieku ļļļ] un par slavu tuvāku mīlestības Dievam. ļP
Visu negantāk trakoja ordeņa karoga nesējs. Viņš bija tas pats briH
ieks , kurš vienīgais bija izglābies no zemgaļiem Garozas kaujā. oreiz viņam radās izdevība nomazgāt savas toreizējās ēgšanas kaunu un apkaut pēc sirds patikšanas to pašu zemgaļu evas un bērnus, no kuriem pats tik veikli nesen bija dabūjis mukt.
Saviem kungiem — bruņeniekiem, negribēja palikt pakaļ apakš- ieki — vienkāršie kareivji: arī tie dūra un kāva varonīgi, nemaz ne- upīdami ne pūļu, ne spēku. Darbs veicās, jo bēgļu vidū neviens pats sbija apbruņots.
Pus treša simta sievu un bērnu bija apkauti, kamēr vācu karavīri sniedza Sidrabes pils vārtus. Mestrs cerēja kopā ar zemgaļu bēgļiem lauzties pašā pilī. Tomēr pie vārtiem vāciešiem stājās pretim pils sargi, jnu skaits gan nebija lielais, bet katrs zemgalis cīnijās ar izmisuma dros- 'i. Pils aizstāvju priekšgalā bajārs Spodris viegli cilāja smago kara 'vi. Varenā ieroča priekšā sabruka zemē viens pēc otra uzbrucēji. Vie- , no pirmajiem zemgaļu labieša ierocis liktenīgi ķēra vācu bruņe- pku karoga nesēju. Nāvīgi ievainots, viņš pakrita un virs viņa sāka JSties kara biedru līķi. Bruņenieka ļaudis iznesa karogu iz kaujas jucek- j Vāciešus ar prāviem zaudējumiem atspieda mazliet nost no pils t rtiem, kurus izdevās aiztaisīt un aizšaut cieti. Gan ordeņa brāļi pū- , ās no jauna sasniegt vārtus un ielauzties pilī, bet uz vāciešiem lija no ļtgšas šķēpu, bultu un akmeņu lietus. Uzbrucēji tika spiesti virzīties 'iāk no apcietinājumiem. Ciezdami zaudējumus un klupdami pār pašu r (ām pirms tam nokauto sievu un bērnu līķiem, vācu karavīri vilkās sm no pils draudošā tuvuma. Gan vēl iebrucēju karaspēks izveda čus kārtīgus uzbrukumus pilij, tomēr visi tie beidzās ar neveiksmi.
Pa tam sāka degt pilsēta. Uguns bija laikam pasprukusi kādam ļ;u karavīram pie zemgaļu mājas izlaupīšanas. Liesmas kavēja vācie- i turpināt uzbrukumus Sidrabes pilij. Viņi visi steidzās laupīt jau ļošo pilsētu. Tur pabeidza iznīcināt katru dzīvību, vai tā piede- i cilvēkam, kas vēl mēģināja slapstīties no ienaidniekiem, jeb lopam, šo nežēlīgo izkaušanu vēl daudz gadus vēlāk Hēlijās kara dalīb- ici Livonijā. Par šo pašu varoņdarbu sajūsmā simtām reižu stāstīja niem un bērnu bērniem kristīgajā Vācijā mājās atgriezušies krust- i-svētceļotāji, pamācoši aizrādīdami, kāds Dieva sods uzbrucis ānu zemgaļu sievām un bērniem līdz ar viņu bagāto un plašo pil- 1 Sidrabi.
Lielu un bagātīgu laupijumu bija ieguvuši vācieši Sidrabē. Uzva- ji sev līdzi aizveda verdzībā arī 60 gūstekņu: jaunas meitas un ;ius, kas par izglābšanos no nāves briesmīgās izkaušanas brīdī :ja pateikties ienaidnieku mantkārīgam un tālredzīgam aprēķinam, vergi sastādija bagātību. Tamdēļ Kristus mācības nesēji un izplatī- viņus bija saudzējuši, nelikdami vērtīgajiem pagāniem izjust «pel- > Dieva bardzību ar zobenu un šķēpu piepalīdzību, aupijums bija ļoti ievērojams, vāciešu panākumi ārkārtīgi lieli, 'ī pārējos Zemgales novados, kur vien piekļuva klāt, visu nopos-
tija, visu izlaupija. Mestra karaspēki, Dievu slavēdami un līksmodamies, atgriezās Rīgā, kaut arī ne Sidrabes, ne Dobeles pilis nebija paveicies ieņemt un kaut arī bija krituši daudzi krietni vācu karotāji. Par viņiem nebija ko bēdāt, kamēr Livonijai dzīvo karavīru bija pietiekoši liels skaits. Labos darbos mirušo dvēseles jau līksmojās debesīs, kur žēlastības Dieva tuvumā atpūtās pēc zemgaļu puišeļu un meiteņu iznīcināšanas grūtajiem darbiem Sidrabes pilsētā. Rīgas dievnamos skanēja pateicības himnas Dievam. Zemodamies Visaugstākā priekšā un nepūlēdamies sev vien pierakstīt panākumu godu, kristīgie karavīri atmina visu padarīto par Dieva roku darbu un pateicās Tam .par visu. Kronķts ņēma savu pergamentu un tanī ierakstija sakarā ar tikko notikušo, ka Jēzus Kristus patiešām slavēšanas cienīgs par palīdzību Zemgalē. Tomēr grūti iedomāties nejēdzīgāku un nevajadzīgāku sieviešu un neapsargātu bērnu apkaušanu, kā to, kuru ordeņa mestrs Kuno izdarīja 1289. gadā Sidrabes pilsētā, pavasara ziediem plaukstot, visai dzīvībai dabā atmostoties pēc ziemas aukstuma un sastinguma.
Tikai trīs dienas pēc vāciešu aiziešanas varenais žemaišu un zemgaļu apvienotais karaspēks pārjāja mājās un atrada Zemgali šausmīgi nopostītu. Gan neviens neapzinājās, ka zemgaļu tautas ziedu laiki bija beigušies uz daudziem gariem, gariem gadu simteņiem, tomēr bēdas un sašutums bija neaprakstami. Visur kurnēja. Visur atskanēja balsis:
«Ja Vairis būtu dzīvs, nekas tamlīdzīgs nevarētu atgadīties.» Tiešām, ja Vairis būtu dzīvs, ja nebūtu Zemgalei trūcis vadoņa, tad… JāI ko par to daudz runāt, kas nav vairs grozāms.
Nodedzinātās piļu sētas steidzīgi uzcēla no jauna. Tomēr tagad arī Svētkalna vācieši jau palika droši un ņēmās no jauna atkārtoti postīt visur, kur vien pietika klāt. Komturs Gerhards un viņa biedrs Klauss b piepešos uzbrukumos paspēja nodedzināt vēl pa pils sētai, kura gan arvienu tika atjaunota bez kavēšanās, jo netrūka koku mežos, ne arī darbīgu roku Zemgalē. Svētkalniešu nedarbi galvenā kārtā ķēra Dobeli un Rakti. Sevišķi čakli vācieši likās uz druvu un visu sējumu postīšanu Zemgalē. Dažs labs arājs un sējējs kopā ar zirgu krita ienaidnieku rokās, pirms paguva /abi uzsākt savu darbu. Daža druva nepaspēja ne sazelt, kad to galīgi izmīdija un sadampāja vācu zirgu kājas. Dažs labs labības lauks nesagaidija pļāvēju smagajām vārpām, jo ienaidnieki izdauzija graudus, apkapāja vārpas un neatstāja neko pāri ļaudīm, kas bija sviedrus lējuši pie zemes iestrādāšanas un sēklas ie- ^ sēšanas. Gan vienu otru postītāju pašu zemnieki aizraidija uz viņu sauli, tomēr ar to raža nebija atjaunojama.
Arī Raktes virsaiša dē/i pūlējās, cik vien spēdami, aizkavēt vācu nedarbniekus viņu postīšanas gaitās. Tomēr ne katru reizi tas paveicās zemgaļiem. Daudzas druvas pašas pils tuvumā stipri vien bija jau cietušas. Virsaiša Gaiduļa ģimene lielas cerības lika uz kādu patāļā- ku savu īpašumu. Tas atradās atstatu no lielākiem ceļiem, paslēpies aiz birstalām un šiliņiem, tā tad svešniekiem bija grūti atrodams. To gadu tur visa labība bija skaisti paauguši un solija bagātīgu ražu. Turp mēdza bieži nojāt viens vai otrs Gaiduļa dēls, lai apskatītos, vai vācieši nav atraduši šo pašreizējo īsto Raktes virsaiša klēti. Arvienu jātnieki atgriezās apmierināfi pilī. Nē! vāciešu deguniem neuzokšķe- rēt nomaļās druvas.
Kādu dienu Laimdotis atkal saposās aizjāt uz turieni. Līdzi viņš paņēma divus kara kalpus. Nesen vēl visi būtu smējušies, ja kāds pa pils apkārtni jādelētu apbruņotu karavīru apsardzībā. Tagad tādas nodrošināšanās bija tīrā nepieciešamība, jo nekad neviens nevarēja justies drošs, vai neiznāks sastapšanās cīņa ar Svētkalna pils vāciešiem. Tie bija palikuši bezgalīgi uzbāzīgi.
Rikšos Laimdotis izjāja cauri mežiņam. Savāda baiga nojauta uzmācās jauneklim. Gan arī agrāk viņš bija gandrīz vai katru reizi ar bažām tuvojies attāļajiem laukiem, tomēr šoreiz viņu nospieda, kā likās, sevišķs smagums. Visi trīs zemgaļi pārjāja upītei pāri seklā braslas vietā. Drīzi viņi bija cauri nelielajam bērzājam. Vēl pāris krūmāju, un jātnieku acīm atvērās skats uz druvu. Bet kas tas1
Pašas birstalas malā vācu bruņenieks vadija savu smago zirgu uz priekšu un atpakaļ, likdams lopiņam nomīdīt gandrīz jau nobriedušo labību. Laimdoti pārņēma tāds dusmu uzplūdums, k§ viņš neredzēja pat otru bruņenieku, kas jādelēja blakus pirmajam. Kā satrakots lācis, virsaiša dēls gāzās virsū ienaidniekam.
Bruņenieks bija nodevies savam postīšanas darbam un nemaz nepamanīja draudošās briesmas. Kad viņš, padzirdējis no meža puses zirga soļus, pacēla acis, bija jau par vēlu. Virsaiša dēla kara cirvis jau svilpdams šķēla gaisu. Nākošā acu mirklī bruņenieks nedzīvs nokrita zemē. Viņa biedrs gan nelaimi redzēja, bet arī viņam neveicās ar palīgā steigšanos, jo viens no Laimdoša pavadoņiem jau pacēla pret bruņu cepurē slēpto galvu savu smago, ar zaraino galu rotāto vāli. Bruņenieks gan izvairijās no tās un, savukārt, ar smago zobenu apdraudēja uzbrucēju. Te no otras puses cita vāle ar negantu sparu nokrita uz leju, skanīgi atsizdamās pret bruņenieka ar spalvu kušķi izgreznoto ķiveri. Tanī paslēptais galvas kauss sašķīda, pašai ķiverei salokoties.
Visa apkārtne atdzīvojās! Tikai tagad zemgaļi pamanija, ka vesels bars vāciešu ņēmās, aizrāvušies ar labības nomīdīšanu un apkapāšanu. Visi viņi pameta svētīgo nodarbošanos un gāzās virsū Laimdotim un diviem viņa palīgiem. Zemgaļi nepaguva ne apskatīties, kad viņus ieslēdza savā vidū vairāki bruņenieki un pulks vienkāršu karavīru. Par izvairīšanos nebija ko domāt, un visi trīs zemgaļi to arī nemaz ne-
"*mēģināja darīt. Sākās cīņa. Gan vēl zemgaļu ieroči paspēja nodarīt 'pretiniekiem pa zaudējumam, bet pārspēks bija pārmērīgi liels. Par galīgo iznākumu nevarēja būt šaubu.
21.
Dažas stundas vēlāk vācu karaspēka nodaļa jāja pa ceļu Svētkalna pils virzienā jau prāvā atstatumā no Raktes. Vadi ja bruņenieks Klauss. Vairāki jātnieki bija ievainoti. Uz zirgiem novietotus, veda mājās divu bruņenieku un divu kara kalpu līķus. Jājiens noritēja „ kārtīgi un bez traucējumiem.
Te uz ceļa līkuma Klauss sarāva pēkšņi iemauktus un apturēja zirgu. Brīdi viņš raudzijās pārsteigts uz priekšu. Tad nodudināja:
«Nesaprotama lieta. Tas jau ir bruņenieks!» Klauss ļāva zirgam no jauna turpināt ceļu.
Vācu karavīriem pretim jāja trīs jātnieki. Priekšējais, bez šaubām, bija bruņenieks. Tikai pēc garākas sarunas Klauss viņu pazina. Tas bija burgundietis Zīgberts. Arī viņš beidzot atcerējās bruņenieku Klausu. Abi bija Rīgā un Cēsīs tikušies priekš pāris gadiem.
«Uz kurieni dodas augstdzimušais grāfa kungs?» Vaicāja Klauss.
«Uz Raktes pili». Skanēja atbilde.
«Ko? Uz Rakti?» Brīnijās Klauss. «Ar tik nelielu pavadoņu skaitu? Tas nav iespējams. Šie pagāni zemgaļi jau vispārīgi ir nikni kā meža kuiļi, bet tagad viņu negantums nemaz nav aprakstams».
«Pirms dažiem gadiem par zemgaļiem man to pašu stāstija, bet es Raktē nodzīvoju labu laiciņu kā viesis. Pie tam arvienu tur pret mani izturējās, kā pret viesi un pastāvīgi izrādija laipnību. Bet kādās gaitās tad staigā cienijamais bruņenieks? Redzu kritušus un ievainotus. Tā tad jūs nākat no kaujas ļauka?» ^ «Patiesība nav noslēpjama augstdzimušajiem skatiem. Tie ir visu redzoši». Atbildēja bruņenieks Klauss. «Tiešām, mums iznāca neliela sadursme. Mēs šinīs gados pastāvīgi postam šiem pagāniem viņu druvas. Arī šodien bijām aizjājuši paveikt tamlīdzīgus darbus. Pie mums Svētkalna pilī ieradās pirms kāda laiciņa divi ordeņa brāļi, švābu zemes bruņenieki. Viņi bija krituši zemgaļu gūstā ta, kaujā, kurā atrada svētīgu slavenu nāvi mūsu cienijamais mestrs Vilekins. Zemgaļi kādu laiku abus švābus bija turējuši Raktes pilī, kamēr viņus atlaida brīvībā par augstu izpirkšanas maksu. Pa gūstniecības laiku bruņenieki bija daudz ko novērojuši un zināja, kur atrodas arī' tādas zemgaļu druvas, kas bija palikušas mums nezināmās, tā tad arī vēl nenopostītas. Tās viņi mums šodien parādija. Dievs mūsu gaitām
ir piešķīris veiksmi. Tagad zemgaļiem būs maz prieka arī no šiem viņu labības laukiem. Mēs tur pasaimniekojām ar krietniem panākumiem. Tikai žēl, abi švābu zemes ordeņa brāļi dabūja pie tam galu. Par viņu labajiem darbiem Jēzum Kristum par godu un slavu, tas debesu Tēvs viņiem ierādīs goda viefas paradizē. Kā redziet, augstdzimu- šais draugs, šinī zemē iet diezgan asiņaini. Varbūt mums jau pakaļ dzenas lielāki zemgaļu spēki. Ja jūs krītat viņu rokās? Lai nu kā, bet ar diviem vien pavadoņiem jūs nekādi nedrīkstat jāt tālāk. Jums kopā ar mani jāatgriežas Svētkalna pilī. Tādu cienijamu bruņenieku, kā jūs, es nedrīkstu laist tieši rīklē asinskāram pūķim».
«Jūs pārspīlējat, cienijamo bruņeniek». Sausi noteica Zīgberts. «Manas gaitas ved mani tieši uz Raktes pili. Pats labi zinu, ko daru. Un par laišanu jeb nelaišanu nevar būt ne runas».
«Ka tā, tā!» noņurdēja Klauss, «vari vest savu ādu kaut uz elli. Ne mana cūka, ne mana druva. Neesi jau mūsu ordeņa brālis. Pie mums neviens par tevi neraudās, ja tu kaut šodien pat lauztu sev kaklu».
Drīz vien Zīgberts sava ieroču nesēja Konrādā un agrākā pavadoņa letgaļa sabiedrībā jāja tālāk uz Raktes pili, bet Svētkalna pils vāciešu karavīri skubināja zirgus un, steidzīgi jādami, attāļinājās pretējā virzienā.
Kas Burgundas bruņenieku bija atkal atvedis Zemgalē? Atgriezies no Rīgas Burgundā, Zīgberts visu laiku jutās nospiests. Drīzi vien viņš saprata, ka to vārdzina ilgas pēc Gaismītes. Raktē ar Gaismīti kopā pavadītais laiks, kopīgā jādelēšana, svešādi neparastais dzīves veids zemgaļu pilī — viss tas bija Zīgbertu tuvinājjs virsaiša meitai, viss tas likās atmiņās tik savādi pievilcīgs, saistošs. Savas tēvzemes jaunavas, salīdzinot ar Gaismīti, Zīgberts atrada par vienmuļām. Ar Gaismīti tam bija iespējams saprasties pat bruņnieciski kareiviskos jautājumos. Ar šo zemgalieti varēja pamatīgi izrunāties par ieroču lietderību, par skaistiem, veikliem zobena cirtieniem, par mākslinieciskiem bultas trāpijumiem, par visu ko, kas tikai sajūsmināja tā laika bruņenieka prātus. Turpretim, kad Zīgberts kaimiņu pils īpašnieka meitai, kuru jaunā grāfa tēvs labprāt būtu 'redzējis pār savu vedeklu, mēģināja pastāstīt kāda neliela kautiņa nenozīmīgus sīkumus, augst- dzimusē burgundiete gandrīz paģība jeb, mazākais, likās ģībstam. Mode prasija, lai sievietes sapņotu un runātu par mīlu, par bruņenieka uzticību līdz nāvei izredzētai dāmai, par šķiršanās rūgtumu un atkalredzēšanās priekiem, bet nevis par kādām tur meionībām un dažādu tēraudu pārākumu par citiem.
Liela loma droši vien piekrita Zīgberta sarūgtinājumā arī apstāklim, ka izlutinātais jauneklis nedabūja bez kavēšanās, kā parasti, spēļu lietiņu, ko kāroja, fsi sakot, Zīgberts nāca pie atziņas, ka bez Gaismītes viņš ir nelaimīgākais cilvēks zemes virsū un ka pats izdarijis neap- rakstamu muļķību, neapprecēdams Raktes virsaiša meitu, saprotams, iepriekš pārvedot kristīgā ticībā pagānu jaunavu. Ka Gaismīte būtu
bez apdomāšanās piekritusi viņa pagodinošam bildinājumam un pagriezusi muguru savam izredzētam, neaptēstajam zemgalim, tas Zīgbertam likās pati par sevi saprotama lieta. Paša tēvi gan laikam būtu bijis pretim šādām kāzām, bet arī viņam nāktos pjekāpties. Jā! Zīg- berts tagad zināja, cik muļķīgi pats bija rīkojies. Tiķai tagad bija par vēlu: neko vairs nevarēja grozīt uz labo pusi. GaismUe droši vien jau sen būs izgājusi pie vīra un auklē savu pirmdzimto kādā koka pilī. Tādas jau mēdz celt tur, tāļajā ziemeļu zemē, kuru sauc laikam par Zemgali, jeb kaut kādi tam līdzīgi.
Drīz nomira Zīgberta tēvs, atstādams dēlam kuplu mantojumu: i zemes un pilis, mežus un laukus, kalpus un kalpones. Tagad Zīgberts jļ vārēja rīkoties, kā vien viņa sirdij iekārojās. Ilgi bruņenieks nedomāja. | Viņš nosprieda doties otrreiz uz Livoniju. Ceļojumam gan trūka no- ļ teiktu mērķu, tomēr kāds spēks grāfu it kā vilka uz Zemgali. Rīgā viņš ļ» dabūja dzirdēt par virsaiša Vaira nāvi. Drīzi vien Zīgberts uzzināja, ka Raktes virsaiša meita vēl nav precējusies. Uz ātru roku Burgundas grāfs nosprieda, ka bez kavēšanās precēs Gaismīti. Zīgbertam likās, ka pat Dievam tāds bruņenieka solis būs sevišķi patīkams, jo Gaismī- tes dvēsele ar kristīšanu būs glābta no elles mokārr^ Pati Gaismīte, saprotams, ar rokām un kājām pieķersies precību piedāvājumām. Viņas i augstā kārta pašas zemē un sensenā cilts nevarēja nāKt par apkaunošanu arī Zīgbertam. Kaimiņiem nebūs ko degunus šķobīt par grāfa ' Zīgberta sievu, kaut arī no svešas zemes atvestu. Gaismīte jau cēlusies no valdonīgas ģimenes.
Sadabūja rokā Zīgberts agrāko tulku lf*nali, kaut, arī bruņenieks pats bija pratis Savā laikā daudz maz sarunāties zemgaliski, un uzaicināja šo ceļa rādītāju sev līdzi. Letgalis gan sākot kratijās nost no jā- ' jiena pa Zemgali nemiera pilnajās dienās, bet pēdīgi tomēr ļāvās par labu maksu pierunāties. Tā Zīgberts ar uzticamo ieroču nesēju Konrādu i un pavadoni letgali atradās ceļā uz Raktes pili taisni tad, kad Zemgalē ļ[ trakoja cīņa uz dzīvību un nāvi, pareizāki sakot, uz navi.
Visus aizrādījumus par briesmām, kas savienotas ar jājienu uz Rakti / paasināta iznīcināšanas kara brīdī, Zīgberts nebija līdz šim nemaz | ievērojis. Viņu jau pazina Raktē. Tāpat pirmā brīdī siaruna ar ordeņa brāli Klausu neatstāja ne mazākā iespaida uz Burgundas bruņenieku. Tikai, pajājis labu gabalu tāļāk, Zīgberts sāka pārdomāt. Tiešām, i Klausa nostāsti par ordeņa darbiem Zemgalē un par zemgaļu dusmām i un sašutumu katram varēja dot diezgan pamata palikt domīgam. Tomēr J nieki! Kas gan ļauns viņam, Zīgbertam, varēja draudēt te, kur pirms nedaudz gadiem viņš bija mēnešiem ilgi baudijis sirsnīgu viesmīlību? Ar nolūku stiprināt sevī drošības pārliecību, Zīgberts griezās pie sava pavadoņa letgaļa ar jautājumu:
«Mums taču te nekas ļauns nevar draudēt? Vai nav tiesa?»
Letgalis papurināja galvu, nopūtās un, bailīgi pametis skatus mežā ļ ceļam pa vienu un otru pusi, atbildēja: ;L
«Vienīgi lai izdarītu pa prātam augstdzimušam bruņeniekam,, es uzņēmos jājienu šurp. Tagad justos laimīgs, ja kopā ar jūsu žēlastību atrastos otrpus Daugavas, kaut arī ar zilu muguru un. ar drusku sadurstītu ādu, ja tikai pie dzīvības». ,
«Bet mani taču te pazīst no pagājušās reizes». Drošinājās Zīgberts.
«Ka zemgali šoreiz draudzīgu pazīšanos ar mums neatjauno tikai jau pēc tam, kad gulēsim bez elpas, garšļaukus». Atbildēja tulks.
«Arī tevi šodien pārlieku iebiedējuši bruņenieka Klausa vārdi, bet…» Runāja Zīgberts.
«Man visu laiku arī priekš tikšanās ar augstdzirhušo bruņenieku Klausu uzmācās bailes, ka mūsu ādas drīz vien nesabojā prāvāki caurumi, kas varētu būt cē/ušies no šķēpiem, bultām, zobeniem, kara cirvjiem un tamlīdzīgiem asiem daiktiem. Jūsu žēlastībai gan tērauda bruņas var kādu brīdi izrādīties par noderīgām svaiguma uzglabāšanai, bet man, jūsu žēlastības padevīgam kalpam, miesa nav norūdīta pret noasinātu dzelzi un tēraudu».'
Grāfs Zīgberts palika šaubīgs. Vēl bija labas stundas jājiens līdz Raktes pilij. Ko darīt? Atpakaļ griezties negribējās. Te bruņeniekam iešāvās galvā, likās, labs padoms. Viņš drusku novēros. Pašulaiku no ceļa nogriezās daudzu zirgu pēdas. Tur laikam ordeņbrāļa Klausa kareivju nodaļa bija uzgriezusies uz-ce/a. Zīgberts dosies pa šo iemīto taku. Tā no ceļa neviens nepiegriezīs ne mazākās vērības viņa paša, Zīgberta, zirgu pēdām. Grāfs kaut kur apmetīsies uz dažām stundām, uzkodīs, atpūtīsies, novēros apkārtni un, galvenais, iegūs laiku, lai pārdomātu un izšķirtos, ko darīt tālāk: vai jāt uz Raktes pili, vai griezties atpakaļ uz Rīgu.
Visi trīs jātnieki attālinājās no ceļa. Viņi sasniedza upīti un uz tās krasta skaistā apkārtnē izmeklējās vietiņu, kur, paslēpušies kuplu koku ēnā, atsēdās zālē, iepriekš atbrīvojuši zirgus no iemauktiem un segliem, lai garajā ceļā nogurušie lopiņi varētu ganīties treknajā zālē. Tīksmīga likās atpūta vēsajā vietā pie lēni uz priekšu plūstošās upītes zāļainajiem ūdeņiem. Apkārt, vasaras saules tveicē sakarsēta, zāles, lapu un ziedošo puķu smaržas pārsātinātā gaisa segā ietīta, likās, snauda Zemgale.
Raktes pilī gaidija Laimdoša atgriešanos. Saule uzkāpa pie debesīm līdz savam pusdienas augstumam, tad sāka slīdēt uz leju un bija nostaigājusi jau labu pusi no savām vakara cēliena gaitām. Laimdotis vēl nerādijās mājās. Visus pilī jau sāka pārņemt nemiers. Laiki bija uztraukumu un briesmu pilni. Vācieši gan no Svētkalna pils, gan no citām tāļākām- vietām bieži uzklīda Raktes pils apkārtnē. Ne ar ko neizrādī-
dami cits citam savu nemieru, virsaiša ģimenes locekļi te viens, te otrs vienaldzīgā balsī, it kā nejauši, ieminējās.
«Kur gan viņš tik ilgi izpaliek? Varētu jau sen būt mājās».
«Kas nu Laimdotim var jauns notikt? Apbruņojies karavīrs!»
«Trīs vīri un vēl ar ieročiem labi apgādāti, bez tam tepat pils āpkārtnē».
Gaismīte nenocietās, izslīdēja klusiņām ārā un, paņēmusi līdzi šķēpu, bultas un stopu, izjājaI caur pils vārtiem. Jaunava bija tā pieradusi pie apkārtnes, ka pat ir nepadomāja par briesmām, kas pašai varēja draudēt, ja vācieši pagadītos ceļā. Visļaunākajā gadijumā gan jau viņa paspēs izmukt un atauļos līdz pilij.
Virsaiša meita devās uz attāļajām druvām, uz kurieni vajadzēja to rītu aizjāt Laimdotim. Drīz jātniece sasniedza upīti. Vēl taciņas gabaliņš un Gaismīte jau bija pie ceļa mērķa. Kāds nejauks, šaušalīgs skats pavērās tur viņas acīm. Visa labība bija samīdīta, nobradāta, nokapāta. Nesen tik daudzsološās vārpas bija izdauzītas tukšas. Vēl Gaismīte nepaguva ne iedomāties sakarā ar druvu nopostīšanu uzbrukušās nelaimes visās sekās, kad žēluma izsauciens viņai izlauzās pār lūpām. Virsaiša meita ieraudzīja zemē gulošu cilvēku. Tas bija Laimdotis. Pāris desmit soļus tāļāk, gandrīz blak^ viens otram, gulēja beigti abi viņa pavadoņi.
Steidzīgi Gaismīte nolēca no zirga un skriešus pieskrēja klāt brāļa līķim. Laimdoša galva bija pāršķelta. Dziļā brūce liecināja, ka nevarēja būt ne mazāko šaubu, ka virsaiša dēls beidzis dzīvot. Gaismīte nosēdās blakus līķim zemē un raudzija ar roku sakārtot Laimdoša asinīs un smadzenēs saķepušos matus. Jaunava, rūgti raudot, čukstēja:
«Mīļo, mīļo, brālīt. Vienu pēc otra manus mīļos man atņem šie nolādētie vācieši. Un es nespēju viņiem atmaksāt!»
Tad viņai iešāvās prātā, ka varbūt kāds no karakalpiem vēl dzīvs un ievainotajam vajadzīga palīdzība. Gaismīte steidzās pie labības atliekās gulošiem karavīriem. Veltas cerības! Abi zemgaļi bija tā sadurstīti un sakapāti, ka dzīvībai viņu miesās nevarēja būt vairs vretas pat ne uz acumirkli.
Pēc brīža Gaismīte iedomājās pavērot, uz kuru pusi ienaidnieki devušies un vai nav iespējams sarīkot pakaļdzīšanos. Sekojot daudzo zirgu pēdām, Gaismīte uzmanīgi izjāja cauri mežiņam, tad devās gar upītes malu vēl labu gabaliņu uz priekšu. Piepēši viņai padzirdējās it kā cilvēku balsis. Nokāpusi no zirga un piesējusi uzticīgo lopiņu pie koka, Gaismīte ar stopu un šķēpu rokās līda uz priekšu.
Tiešām, tur runāja cilvēki. Balsis palika dzirdamākas. Gaismīte tāļāk slīdēja vēl uzmanīgāk, veikli slapstīdamās aiz katra koka, aiz katra krūma. Piepēši viņa gandrīz iesaucās, jo netālu sev priekšā ieraudzīja pazīstamu galvu. Ja, nevarēja būt šaubu. Tur, pusguļus — pus- sēdus atlaidies zālē, tīri mierīgi bija novietojies bruņenieks Zīgberts un ēda laikam kādu gardāku līdzpaņemtu kumosu. Ērtības dēļ viņš bija
noņēmis sev nost krūšu bruņas un arī bruņu cepuri. Viņu apkalpoja Gaismītei *ik labi pazīstamais Konrāds. Attālāk redzējās trešais stāvs. Ak! tas arī bija pazīstams. Tālāk visā apkārtnē neviena paša vairs neredzējās. Tā tad pārējie bija jau gabalā. Tikai šie, pakaļējie, bija aizkavējušies, lai ieturētu azaidu. Cik droši un bezbēdīgi! Bez šaubām Zīgberts, kā jau labi iepazinies ar Raktes pils apkārtni pa savas agrākās viesošanās laiku, bija noderējis pārējiem par ceļvedi. Droši vien neviens cits, kā tikai viņš, zināja uzrādīt attālos, mežā paslēpušos Raktes virsaiša labības lauciņus.
«Par šo neģēlību Zīgbertam jāsaņem pelnīta alga. Gan es viņam parādīšu!» Nodomāja Gaismīte un uzlika bultu stopam.
Grāfs Zīgberts, apkārtnes piemīlīguma iejūsmināts, jautri kaut ko ierunājās, bet nebeidza sākto teikumu. Bruņu nesējs Konrāds šausmās sastinga, kad svilpdama, gaisu pāršķēla bulta un ieurbās viņa kunga sirdī. Uzticīgais kalps nedabūja ilgi brīnīties, jo arī viņa sirdi ķēra nākošā bulta, šāvējam, kas tik labi prata tēmēt, bez šaubām, bija droša roka un gaišas acis. Letgalis-tulks pie laika pamanija notiekošo, veikli nokrita slēpjoša un ar steigu aizlīda aiz tuvējā lazdu krūma. Noskrējis pusstundu kājām, viņš atskatijās atpakaļ un, neredzēdams pakaļ- dzinēju, apmierināti nodudināja:
«Veiklas kājas pie reizes labāk paglābj savu īpašnieku, kā neveikli pie malas noliktas smalkās aizjūras tērauda bruņas. Tagad tikai bez apstāšanās līdz Daugavai. Vēderam būs jāpaslinko un jāsarod ar ogu mielastiem vien. Svētkalnā nav ko iegriezties. Ka neuzkar pie zara par grāfa pamešanu. Uz to viņi ir veikli».
Uz acumirkli it kā žēlums pamodās Gaismītē, uzskatot mirušo Zīgbertu. Tad virsaiša meita ieraudzija bruņas. Tās noderēs. Tās viņa bija jau kādreiz pielaikojusi. Sis kara laupijums bija ļoti vajadzīgs un vērtīgs.
Raktes pilī un arī visā novadā bija iestājies bads. Vairākus gadus no vietas vācieši gan no samērā netāļās Svētkalna pils, gan no daudz attālākās Rīgas nemitīgi bija postijuši zemgaļu druvas. Nekādi sējumi nevarēja ienākties un dot ražu, nekāda labība nedabūja nobriest. Velti zemgaļu arājs šinī posta un nelaimes laikā dzina vagas, velti viņš izsēja jau tā grūti kopā sadabūjamo sēklu.
Ne labāk gāja zemgaļu ganam. Cik lopiņu atņēma un aizveda jeb nolietoja uz vietas ļaunais ienaidnieks! Un ja gans pagadijās jau dižāka auguma, ja viņš mēģināja aizstāvēt savas gotiņas jeb tikai nepaspēja laikā aizmukt un pazust, tad arī viņu pašu nobendēja svešnieku ieroči. Cik reizes vācieši nebija nolaupijuši lopus zemgaļiem pat aiz pils sētu sargājošiem žogiem, nopostot šTs patvēruma vietas, pie kam vietējiem kareivjiem nācās meklēt glābiņu pilīs. Dažam labam vajadzēja pat atdot dzīvību, aizstāvot savus tuviniekus un mantiņas pret piepeši un nemitīgi uzbrūkošiem ienaidniekiem. Tikko viens iebrukums bija pārlaists un viņa sistās brūces daudz maz aizdziedētas, te vācieši bija atkal klāt un postija, kāva, laupija no jauna. Gan viņus uzmanija, gan arī viņiem uzbruka. Līdz ko kāds vāciešu sīkāks pulciņš iedrošinājās attālināties no Svētkalna pils apcietinājumiem, tā tas pazuda uz neredzēšanos, uz neatgriešanos. Zemgaļi piebeidza bez žēlastības katru jaunā ienaidnieka karavīru, kuram varēja ar ieročiem piekļūt. Tomēr sīkie panākumi maz līdzēja. Nepietika uzmanīt Svētkalna pili. Ienaidnieks nāca arī no Rīgas un Jelgavas, nāca pat no citām attālākām svētās Māras valsts malām. Pie tam vācieši iebruka Zemgalē, slapstīdamies pa apkārt vedošiem nomaļiem ceļiem, nevis iedami taisnākos, parastākos virzienos. Ienaidnieki raudzija pārsteigt zemgaļus, nopostīt labību, apkaut vienu otru iedzīvotāju, kas pagadijās pa kājām, nodedzināt piļu sētas un pēc tam, neielaižoties lielākās kaujās, pazust.
Pārtikas trūkums Raktes novadā paosinājās vēl tādēļ, ka tur bija patvērumu atradušie arī nodedzinātās Tērvetes iemītnieki, mazākais — prāva viņu daļa.
Tomēr vecais virsaitis Gaidulis, savu dēlu un meitas atbalstīts, cerēja izvilkt dzīvību līdz pavasarim. Saulīte no jauna spēs atdzīvināt ir druvas, ir nospiestos ļaužu prātus.
Tā drūmi pagāja 1289. gada rudenis un iestājās ziemas sala. Nebija vēl sniegs uzkritis, kad kādu dienu Rakti uztrauca pavisam nepiere- i dzēts notikums. Pili un pilsētu, kuru nesen tikai beidza atjaunot pēoļ nesenā pēdējā vācu nopostijuma, pārpludināja dobeliešu bari. Ļaudis?! nāca gan kājām, gan jāšus, gan braukšus. Bērni, sirmgalvji un sievai: pārpildija ne vienu vien desmitu garo, plato zemgaliešu ratu. Tā bijaļ īsta tautas staigāšana. 1
Zemu locijās nesen tik lepnais Dobeles virsaitis Lāčaris sirmāļ Raktes lielkunga Gaiduļa priekšā un pazemīgi, kā lūdzējs, teica:
«Diženo virsaiti, neliedz pajumti Dobeles ļaudīm. Mums pašiem vairs nav ne savas pajumtes, kur patvērties, ne savas maizes garozas, ko pasniegt badā mirstošiem bērniem, nemaz nerunājot par pieaugušo izsalkuma apmierināšanu. Vācieši tik nemitīgi spaidija mūs un postija katru mūsu iedzīves pasākumu, ka mēs nospriedām atstāt mūsu tēvu. tēvu zemes stūrīti un meklēt paglābiņu pie tevis. Saprotams, nākam šurp tikai uz kādu laiciņu. Drīz vien saņemsimies atkal un ar atjaunotiem spēkiem, tevis atbalstīti, pārmācīsim ļauno ienaidnieku, atgriezīsimies atpakaļ sentēvu pajumtēs un tur no jauna uzsāksim laimīgāku dzīvi», Dziļi kustināts, virsaitis Gaidulis saņēma Lāčara roku un sirsnīgi teica.
«Gan arī manā mājā trūkums raugas iekšā pa visām šķirbām, tomēr
es un mans novads dalīsimies ar tevi un taviem ļaudīm visos dzīves piederumos, kas vien mums ir. Gan jau mēs ar tevi vienotiem spēkiem pieveiksim šo nelaimīgo laiku grūtības un sagaidīsim labākas dienas, laimīgākus laikus».
«Kaut tāds būtu mūžīgo dievu prāts!» Atbildēja viesis, sekodams no vārtiem nama tēvam uz pils dzīvojamām ēkām.
Kad Lāčaris satikās ar Gaismīti, viņš ilgi turēja jaunavas roku savējā un beidzot teica:
«Gaismīt, vai tu spēj nedusmoties uz mani? Daudz jauna tev esmu nodarījis. Par to arī pats no likteņa saņemu bargu sodu, par to arī es tik smagi ciešu. Tiešām! Ja mēs toreiz, vēl tik laimīgos laikos, būtu nodevuši visu Zemgali Vaira rokās, ja viņš būtu nosēdies Tērvetes pilī, droši vien daudz kas tagad pavisam citādi izskatītos, droši vien mūsu apvienotā tēvzemīte, spējīga vadoņa vadīta, būtu vēl arvienu stipra, varena un laimīga. Varbūt Vairis vēl atrastos starp dzīvajiem, kā visas zemes lielskungs, un tu pie viņa sāniem stiprajā Tērvetē. Jā! Vairis, bez šaubām, nebūtu pielaidis, sēdēdams tur, ka uzceļ viņa deguna priekšā Svētkalna pili. Tagad Tērvetes pilskalnā pelnu kopiņa. Tagad…»
«Virsaiti, ko nu žēloties velti par to, kas vairs nav grozāms un labojams. Lai paliek vecās lietas! Domāsim par nākamām! Domāsim par atriebšanos visa ļauna cēlājiem!» Cieti noskanēja Gaismītes balss. Neviens vārdiņš nedrebēja. Nekas nenodeva runātāju, nekas neparādīja, ka, L āčarim pieminot Vairi, Gaismīte i žēlabās asaras bija saplūdušas acīs un elpa gandrīz aizrāvās. Tikai ar mokām virsaiša meita bija savaldijusies, lai sāpēs neiekliegtos, lai nesāktu šņukstēt. Tomēr, kad Lāčaris beidza runāt, Gaismīte jau bija spējusi dot rāmo, auksto atbildi.
Laiks ritēja uz priekšu. Dzīve Raktē sāka palikt ikdienišķākā, cik t au ir iespējams runāt par ikdienišķību tur, kur draud bads, kur saplūduši bēgļi, kur iz katra krūma, aiz katra stūra uzglūn ļauns ienaidnieks. Ar pārtiku zemgaļi šā tā vilka uz priekšu. Lielu cerību viņi lika uz liemas medībām. Arī Lāčaris pūlējās, cik spēdams, lai atvieglotu ;mago nastu, ko bija uzkrāvis Raktei ar savu ierašanos. Bijušais Dobeles ( virsaitis nenoguris trenkāja briežus un aļņus, pieveica lāčus, lai tikai ' egūtu vairāk medijuma, ar ko spītēt trūkumam un aizdzīt bada uzmāk- anos.
Kādu dienu Lāčarim medībās bija sevišķi paveicies. Nerunājot 'ļ lemaz par vilku, kuram todien āda bija novilkta, nomedīts bija arī
varens alnis un uzieta tika lāča miga, kur nākošās dienās varēja iegūt par krietnu laupijumu pašu Zemgales mežu ķēniņu. Lāčaris ar savu ļaužu pulciņu atradās jau labu laiciņu ceļā uz mājām. Izdevīgu medību vietas nācās meklēt arvien attāļāk un attāļāk no Raktes pils.
Labs medijums, laba veiksme zvēru izsekošanā arvien iepriecina mednieku. Tādēļ Lāčaris, puslīdz piemirsis savu bēdīgo stāvokli, bija jautrā omā. Viņam likās, ka arī vispārīgais Zemgales stāvoklis gāja uz labo pusi. Ziemu katrā ziņā iespēs pārlaist, un pavasarī varēja sākt domāt par atgriešanos uz Dobeli. Gan nesen bija pienākusi vēsts, ka atstāto Dobeles pili vācieši nodedzinājuši; bet pili jau uzcels jaunu, varbūt vēl stiprāku kā agrāko. Citādi ziņas no atstātā novada pienāca apmierinošas. Uz vietas palikušais tautas vairums vai nu slapsti- jās pa paslēptuvēm vai liekuļoja nepieciešamo piesliešanos vāciešiem, kuri pēc pils nodedzināšanas nepiegrieza vairs novadam ne mazākās ^ ievērības. Viņi nerādijās vairs Dobeles apkārtnē, tā tad laupīšanas un nemitīgā cilvēku, kā vīru, tā sievu un bērnu, izkaušana vairs neturpinājās Dobeles novadā. Ļaudis sāka atgūt pašapziņu, cilāja ieročus un gaidija sava vadoņa-virsaiša atgriešanos, lai stātos pie vāciešu iznīcināšanas. Un Lāčaris nekavēsies. Tikai atvilkt elpu, sagatavot spēkus, dot atpūtu izmocītiem ļaudīm. Lāčaris parādīs vāciešiem, ko zemgaļi vēl spēj. Dobele atdzīvosies. Atgriezīsies vecie labie laiki.
Virsaitis smaidija, kavēdamies pie šādām domām. Nebija vairs tāli līdz Raktei. Vēl cauri birsfalai, pāri nelielam laukumam, tad šiliņš un aiz tā plašāks līdzenums, kura vidū pacēlās pils. Te pa taciņu skriešus vien pretim medniekiem steidzās klupdama, krizdama sieviete. Neliela nastiņa-vīstoklītis bija viņai rokās. Sieviete pamanija Lāčari un pārējos zemgaļus tikai tad, kad bija pieskrējusi viņiem gluži klāt. Izmisuma " pilns izbaiļu sauciens izlauzās skrējējai pār lūpām, bet jau nākošā acumirklī viņa pazina pašu ļaudis un sāka stāstīt.
Raktei bija atkal uzbrukuši vācieši. Ienaidnieki bija pārsteiguši ļ zemgaļus un atkārtojās parastais. Pilsētu ordeņa karavīri izlaupīja, nopostija un nodedzināja. Ļaudis, kas nepaspēja patvērties pašā pilī, > mita jau veļu valstībā. Arī apkārtni postija.
«Mēs ar vīru no savas sētiņas nepaguvām nokfūt pilī». Stāstija bēdzēja. «Nebija pat laika apskatīties, kad vācieši atdrāzās pie mums. Dzīvojām mazā būdiņā, tepat viņā mežmalā. Es paspēju tikai paķert iz šūpuļa savu maziņo. Ir tad nebūtu izmukusi, bet vīrs uz ceļa stājās vāciešiem pretim, lai negantniekus aizkavētu dzīties man pakaļ. Vīru nokāva, bet es paguvu ieskriet mežā. No mežmalas vēl redzēju, kā sacirta un sadūra mana ,mūža līdzdzīvotāju, mana maziņā tēti, manu bēdu līdzbēdātāju. Tagad man palicis dzīvs tikai viens dārgumiņš — sīkais bērniņš. Pūlos paglābt viņa nevarīgo dzīvībiņu. Te uzskrēju ļ jums virsū. Pagalam pārbijos. Domāju, ka vācieši. Bet raugos paldies Laimas māmuļai, nav nekādi vācieši, bet pašu, zemgaļu ļaudis. Pasteidzaties, mīļie! Vācieši droši vien tagad kauj kaimiņu sētā. Tā tepat blakus».
Lāčara acis zvēroja. Iz krūtīm lauzās uz āru šņācoša elpa, kā satrakotam zvēram. Atkal šie nolādētie vācieši! Tikko virsaitis bija prātojis par Dobeles novada atplaukšanu, un te vācieši dzen pie pēdējā posta arī Rakti. Nav ko gudrot, jāsteidz*:: palīgā.
Atstājuši turpat uz meža ceļa ragavas ar nomedīto alni, zemgaļi steidzās uz priekšu. Drīzi vien nelielā atstatumā padzirdējās vaimanas un kliedzieni. Takai paliecoties ap līkumu, zemgaļi ieraudzīja bēgošu sievieti, kurai līdzi skrēja pulciņš ir mazāku, ir lielāku bērnu. Pāri desmit soļu nopakaļ savējiem sekoja vīrietis, kuram ātri tuvojās vairāki vācu kara kalpi. Nepaspēja Lāčaris ne apskatīties, kad vāci bija zemgali panākuši, jo nabags kavējās, gribēdams dot iespēju bērnu kājiņām noskriet lielāku atstatumu. Gan viens vācu kalps uzdūrās uz zemgaļa šķēpa, bet jau nākošā acumirklī savēju aizstāvis gulēja garšļaukus, aizraidīts pie veļiem.
Lāčaris ar saviem ļaudīm gan nebija bruņojies pilnīgi piemēroti kara gaitām, bet nedrošajos laikos neviens nemēdza pa mežiem staigāt tīri neapbruņots un arī medībām bija nepieciešami ieroči. Pirms vācu pulciņš atguvās, to sāka apstrādāt dobelieši. Drīz vien nokautajam zemgalim blakus izstiepās viņa nokāvēji. Tikai divi vācieši, zemgaļu trenkāti, paspēja laist ļekas vaļā, bet viens vienīgs no viņiem sasniedza tuvāko vācu nodaļu, kuru rīkoja bruņenieks Klauss.
Bēgļiem uz pēdām sekoja Lāčaris, un Klauss nedabūja ne apskatīties, kad saniknotā virsaiša zobens jau dārdēja pret bruņenieka spožo ķiveri. Arī pārējie dobelieši bija klāt un uzbruka pārsteigtajiem Svētkalna pils ķaravīriem ar tādu sparu, ka vācieši sāka mukt, atstādami vairākus savus biedrus vārtāmies asinīs. Arī pats bruņenieks Klauss, kurš tik daudz bija mīdijis zemgaļu druvas, postijis viņu mājokļus un kāvis bez izšķirības vīrus, sievas un bērnus, arī viņš šoreiz dārgi samaksāja par agrākiem panākumiem, jo Lāčara trakojošais zobens izpūta lepnā aizjūras karavīra dzīvību.
Saprāts būtu licis Lāčaram pēc sasniegtajiem panākumiem doties projām, noslēpties kaut kur un paslēptuvē nogaidīt, kamēr vācieši aiziet. Tikai virsaitis bija tā saniknots, ka viņam ar saprātu vairs nebija ne mazākās sazināšanās. Lāčaris tikai nojauda, ka tur netāli priekšā atrodas ienīstie vācieši. Viņš alktin alka kaut un iznīcināt jaunos ienaidniekus, cik vien rastos iespējas. Visam pārējam nebija vairs nekādas nozīmes. Tamdēļ dobelieši devās uz priekšu.
Arī vāciešu galveno spēku uzmanība bija jau pievērsta zemgaļu karavīru nodaļai, kura tik pēkšņi bija parādijusies un ar tādu drosmi rīkojās. Sākot bija padzirdējies patāļas cīņas troksnis, kas vēl maz ko nozīmēja, jo tas varēja celties dažiem pārsteigtiem zemgaļiem aizstāvoties. Bet tad izbiedēti ieradās pie savējo galveniem spēkiem vācu bēgļi, bruņenieka Klausa pavadoņi. Pārbiedēti, viņi stāstija sa-
raustītos teikumos pārspīlētas lietas par Lāčari pašu un par šī briesmīgā zemgaļa pavadoņu skaitu. Pats vācu vadonis, kas nebija neviens cits kā milzenis bruņenieks Gerhards, ar prāviem spēkiem devās Lāčarim pretim. Lielā pārspēka nomākts, blakus savam virsaitim apgūlās viss dobeliešu mednieku pulciņš, krāsodams sarkanu ar savām un naidnieku asinīm dzimtām Zemgales, kaut arī ne dzimtā novada, balto sniegu.
Tā beidza sava mūža dienas ar zobenu rokā pēdējais Dobe/es virsaitis.
Drūmi izskatījās Raktes pilī. Blakus pilskalnam vēl kūpēja pilsētas gruveši. Vēl nepievākti mētājās šur tur apkārt nokauto zemgaļu līķi bez dzimuma un vecuma izšķirības. Gandrīz visi no agrākajiem vācu iebrukumiem izglābtie lopi bija projām. Tikai pašā pilī novietotie zirgi vēl bija pāri palikuši.
Vecais virsaitis Gaidulis sēdēja sakņupis savējo vidū un ar gurdu, pilnīgi nespēcīga sirmgalvja, skatu stīvi noraudzījās savā priekšā.
«Es saprotu,» viņš teica, un balss skanēja tik dobji, it kā nākdama no aizsaules, «es saprotu, ka mums Rakti uz laiku jāatstāj. Bet cik tas ir smagil Jūs esat jauni. Jūs atgriezīsaties atpakaļ un redzēsat atkal mīļās vietiņas, pierastos uzkalniņus un iela ;iņas, upītes un strautiņus, birstalas un siliņus. Bet es? Pat mani kauli neatradīs mūžīgo mieru dzimtajā novadā.»
Gan meita un dēli ņēmās mierināt veco tēvu, izteikdami cerību, ka sirmgalvis piedzīvos mājās atgriešanās dienu. Gaidulis tikai kratīja galvu un noteica:
«Diezi, diezi! Kas var zināt, kā mums vēl ies svešumā. Cik būs to, kas atgriezīsies? Kad tas notiks? Kuri būs laimīgie? Ne vieglas dienas mūs gaida. Pat vēl pašu mājās šodien mums sāk trūkt, ko ēst. Kas būs priekšdienās svešā malā?»
Tomēr piepeši ēdamais pats ieradās pilī, nevienam negaidot, bet visiem par prieku, it kā papriekšsludinādams laimīgākas dienas nākotnē ar izdevīgu gaitu un notikumu norisi. Lāčaris bija aijtājis mežā zirgu, iejūgtu ragavās, kurās atradās nomedītais alnis. Dobelieši bija lopiņu steigā šā tā piesējuši pie krūmāja. Tur viņš visu nakti un lielāko dienas daļu sala. Tad zirgs, nesagaidijis savu kungu, pielietoja visu veiklību, lai izmanīgi atraisītos, un steidzīgi devās uz mājām. Pa tam vācieši bija jau projām un neviens nekavēja uzticīgo cilvēka kalpu, gan jau krēslai iestājoties, sasniegt Rakti. Gudrais lops pārveda mājās alni kā dāvanu no veļu valstībā jau mītošā bijušā Dobeles virsaiša.
Raktē posās uz izceļošanu. Tikai dažas dienas atlikās līdz noliktajai stundai, kad Gaismīte sava brāļa Saulaina pavadībā rīta krēslā steidzīgi izjāja pa pils vārtiem. Līdzi abi jātnieki bija paņēmuši smago Zemgales valdnieku zobenu, Nameja, Viestura un daudzu senu seno virsaišu iemīļoto ieroci.
Klusēdami jāja brālis un māsa. Viņus šīs dienas gaitas veda uz senās Tērvetes pusi. Ceļš nebija tuvais, ne arī vieglais. Visā pasākumā 'pat draudēja briesmas, jo jātnieki varēja uzdurties virsū klejojošam Svētkalna pils vācu karavīru baram.
Tomēr neko nevarēja darīt. Jāt bija jājāj. Nedrīkstēja taču aizvest svešumā, pretim nezināmām liktenim, dievu svētīto ieroci. To bija jāatstāj dzimtajā zemē, dārgajā Zemgalē, un pie tam kādā dieviem mīļā vietā, pēc iespējas tuvāk ieroča valdītāju senu senajai mītnei — Tērvetes pilskalnam. Vispiemērotākais likās Svētkalns, bet tas bija tagad vāciešu apgānīts. Svešnieki arī ieroci varētu tur atrast un piesavināties, ja tikai vispārīgi izdotos noslēpt zobenu pie kalna svešnieku pils tuvumā, par ko bija vairāk jāšaubas. Ņemot to vērā, izvēlēja kādu citu svēto birzi. Tur pie dievību ozola pēdējā Raktes virsaiša dēls Saulainis ar kara cirvi izkapāja dziļu bedri un virsaiša meita Gaismīte noguldīja zem svētā koka saknēm Zemgales valdnieku seno zobenu. Bedri nolīdzināja un pārklāja ar zariem un skujām, lai padarīto darbu apslēptu ļaunu acu skatiem.
«Kad atgriezīsimies mājās un Zemgales valdniekam vajadzēs apjost svētīto ieroci, tad šeit viņam tāds būs saglabāts.» Noteica Saulainis.
«Lai atjaunotās tēvijas vadonis valkā seno virsaišu zobenu par godu un slavu sev un tautai.» Piemetināja svinīgi Gaismīte. «Līdz tam laikam, dievi, nododam aso tēraudu jūsu glabāšanā. Vareno Pērkoņtēvl Sūti Zemgalei drīzi jo drīzi spēcīgu glābēju, zobenam cienīgu lietotāju, tautai nepieciešamo vadoni.»
Klusums iestājās mežā. Tikai pēc brīža ziemelis iebrāzās ozola zaros. Nikni svētais koks sakustināja savu kuplo galotni, tā kā sakaltušās lapas, vasaras krāšņuma pārpalikums, čaukstēdamas aizvirpuļoja pa sniega virsu tāļu prom no resnā stumbra. Vai tā bija zīme un papriekšslu- dinājums par garajām zemei draudošajām nedienām? Gaismīte ar Saulaini jau sen jāja atpakaļ uz Rakti. Bija jāsteidzas veikt prāvo ceļa gabalu.
No Raktes pils un pa daļai arī no visa novada plūda projām ļaudis. Daļa devās uz leišiem, lai tur kādu laiciņu pabūtu un tad, pie pirmās 1 izdevības ar atjaunotiem spēkiem, atgrieztos atpakaļ dzimtajā zemē un sagrautu vāciešus. Otrai daļai bija tādi paši nolūki uz atgriešanos. Tikai
šie raktieši nemaz nedomāja atstāt Zemgali, bet nosprieda pārlaist grūtās dienas tēvzemes nomaļākajā stūrītī Sidrabē. Pie pēdējiem piederēja pats virsaitis Gaidulis ar savējiem. Viņiem pievienojās arī Tērvetes atstājējs, nesenais Skujenes kungs labietis Kaisis.
Jau otru dienu mantu un bērnu vezumi, kā arī ļaužu pulciņi gan jāšus, gan kājām kustējās pa ceļiem, attālinādamies no Raktes, no mīļajām ierastajām sētiņām, kur tik daudz pārdzīvots, kur saistījās tik daudz siltu atmiņu — visas jau nodzīvotās mūža daļas saturs..
Laiks bija klāt, kad nācās uzsākt svešniecības gaitas paša virsaiša ģimenei. Galīgi novecojies, rūpju un bēdu sagrauzts, Gaidulis ar lielām pūlēm, tikai visus spēkus kopā saņemot, spēja uzsēsties zirgā. Bēdīgi skatus apkārt mezdams, sirmais virsaitis lēni jāja cauri pils vārtiem. Vēl viņš paskatijās uz tukšo torni — pils greznumu. No žēlabām tumšs vien sametās vecajam vīram acu priekšā. Virsaitim palika nelabi. Savāds stindzinošs gurdenums pārņēma sirmgalvi.
«Nav viegli šķirties,» Gaidulis nočukstēja, «no vietiņas, kur pavadīts viss garais mūžs, šķirties ar apziņu, ka nekad tava kāja vaiVs te nestaigās. Palīdzat man vēl nokāpt no zirga, ļaujat man vēl pāris acumirkļu pakavēties manu senču zemē.
Smagi elpodams, vecais virsaitis pavilkās dažus soļus nost no zirga un ar muguru atspiedās pret vārtu stabu. Gaiduļa skati gurdi pārvērsās uz leju, kur ceļš pāri pils grāvja tiltam aizlocijās tālumā. Tad virsjitis pagrieza galvu atpakaļ uz pils pusi un, likās, sastinga. Brītiņu Gaidulis stāvēja nekustoši. Tad lielais, kādreiz tik varenais stāvs, sāka slīdēt uz leju. Piesteidzās klāt dēli, bet viņu rokas satvēra tikai tēva līķi. Virsaiša gars mita jau veļu valstībā, bet miesas nebija spējušas šķirties no dzimtās pils mājokļiem.
«Vairi, mīļais Vairi! kaut jel tu būtu te un palīdzētu savai Gaismītei pārdzīvot visas šīs nelaimes, pārciest visas šīs ciešanas.» Nokunkstēja Gaismīte un izslaucīja steidzīgi asaras iz acīm, lai neviens tās neieraudzītu.
Vēl vienu sāpīgu skatu nācās pieredzēt pēdējiem raktiešu bēgļiem pēc nedaudzām dienām, kad viņi beidzot vilkās projām pa ceļu uz Sidrabes pusi, novietojuši daudz maz ar cieņu, cik jau tas bija iespējams pašreizējos grūtajos apstākļos, sava virsaiša izdzisušās miesas tām nolemtajā mūžīgā miera vietā. Lai šo pienākumu izpildītu, daļai zemgaļu vajadzēja uz dažām dienām nokavēties ar nodomātā izceļojuma uzsākšanu. Tamdēļ iznāca, ka pirmie izceļotāji bija jau svešumā, kad beidzot arī pēdējie Raktei iemītnieki atstāja pili.
Kad šie aizkavējušies no kādas patāļas paaugstākas vietas atskatījās atpakaļ, lai vēl pēdējo reizi redzētu iztālēm dzimto pili, viņi sastinga. Kā tas lai arī citādi būtu? Rakte dega gaišās liesmās. Vārtu tornis Icā spoža milzu lāpa dienas laikā laistijās vienās ugunīs, kamēr sabruka. Acīm redzot, kāds vācu bars atkal bija atklīdis līdz Raktei, atradis pili tukšu un pielicis tai uguni. Tā tad raktiešiem pie ceramās atgriešanās mājās būs
jāceļ jauna pils. Nekas! To viņi arī izdarīs. Jaunā pilī būs arī jauna laime. Bef gan vācieši tad saņems pelnīto sodu. Bēgļi dūres vien vīstīja, bet dusmas nespēja izklīdināt drūmās domas, sāpīgās nojautas. Galvas nokāruši, vilkās uz priekšu savu dzimteni pazaudējušie zemgalieši. Klusums, kapa klusums valdija bēgļu rindās. Pat bērni neraudāja. Arī viņi, likās, saprata visas tautas drausmīgo stāvokli. Tomēr visi vēl cerēja. Cerības bija nesatricināmas. Neviens nešaubijās par tautas atdzimšanu, par tēvzemes atplaukšanu, lai cik drūmi pašreiz viss izskatijās. Tikai kad tas būs?
Raibi notikumi norisinājās Sidrabē 1290. gada sākumā. Tur bija saplūduši bēgļi no pārējās Zemgales. Lielais viņu vairums sastāvēja no raktiešiem, bet netrūka r !drabē arī tērvetiešu, dobeliešu un citu. Vārda pēc par Sidrabes novada virsaiti pēc Vaira nāves skaitijās kritušā lielkunga pusbrālir . Brīvulis, bet viņš bija vēl par jaunu, bez karavīra slavas, bez prasmes daudz maz veikli saturēt savās rokās novada pārvaldīšanas grožus. Tamdēļ daudz lielāka nozīme bija Brīvuļa mātei Pasērstei. Tomēr ari viņa nevarēja būt īsta virsaite, jo nespēja iegūt tādu varu un iespaidu, kā virsaišiem Zemgalē bija parasts no senu seniem laikiem. Patiesībā arī Sidrabei jau trūka Zemgalē parastās kārtības. Arī tur dzīve neritēja vairs īstajās sliedēs, jo arī tur jau pa daļai valdija apjukums. Parastā dzīves ikdienišķība bija satricināta. To bija panākuši vairāki pēdējā laika vācu iebrukumi un postijumi, kas bija paspējuši aizsniegties arī līdz tāļajai, aiz mežiem paslēptajai Sidrabei. Apjukumu bija palielinājuši arī daudzie bēgļi, kuri atveda sev līdzi nemieru un vairāk atzina savu novadu vadoņus, nekā Sidrabes varas nesējus. Tomēr droši vien pats galvenais iemeslis visām nekārtībām bija īsta kopīga vadoņa trūkums, la būtu bijis tāds, tad, bez šaubām, Sidra bē izskatītos daudz kas pavisam :itādi, kā tas bija īstenībā.
Pašā pilī raktiešiem nemaz neļāva novietoties. Arī virsaiša Gaiduļa ģimenei nācās apmierināties ar mitekli pils sētā, kura nesen tikko bija no auna uzcelta pēc pēdējā vācu iebrukuma. Smagi nopūtās Gaismīte. Tā 'iņas Vaira pils saņēma to, kurai vajadzēja būt Sidrabes lielkundzes gotā.' Cik liktenis varēja būt ļauns un grozīgs.
Pašu sidrabiešu vidū nevaldija vienprātība, bef šķelšanās. Vieni, ar db ieti Var gribi priekšgalā, gudroja par karu ar vāciešiem, par bruņoša- ios un gatavošanos turpināt cīņu. Viņiem pieslējās ar miesu un dvēseli >ēgļi, kārodami atgriezties agrākajos mitekļos. Bēgļu ievērojamākie va- ,loņi bija Raktes nelaiķa virsaiša abi dēli Miervaldis un Saulainis, kā arī ērvetes labietis Kaisis. Otra sidra biešu daļa domāja par izlīgšanu ar vā-
ciešiem. Viņi gan sākot neuzdrošinājās runāt par padošanos un kristīša- nos, bet, droši vien, dažs labs klusībā pie sevis domāja par fādām lietām tīri nopietni. Neapmānija sevi ar rožainām izredzēm izlīgšanas piekritēju vadoņi: Pasērste ar jauneklīgo virsaiti Brīvuli un labietis Spodris, bet viņi cerēja ar padošanos kaut cik paglābt tēvzemi, atspirgt un tad… tad redzēs, kas darams.
Attiecības starp vācu pretiniekiem un izlīgšanas piekritējiem palika ar katru dienu asākas. Nevarēja nemaz noteikt, cik tālu pretešķī- bas vēl varēja novest. Vairākas vecajo apspriedes pilī beidzās ne ar ko, ja neskaita par sasniegumu asu asās ķildas. Vieni aizrādija, ka kauna lieta draudzēties ar vāciešiem un atkārtoti teica, ka krietniem zemgaļu karavīriem neklājas labināties klāt ienaidniekam ar padevību un klanīšanos. Vienīgā sarunāšanās ar vāciešiem varot būt ar zobenu un šķēpu asmeņiem. Otrie atkal sāka pamazām aizrādīt, ka Sidrabi kara gadijumāā sagaidot Tērvetes, Dobeles un Raktes liktenis. Nevajagot savus bērnus un sievas padarīt par pasaules klaidoņiem.
Par tamlīdzīgām runām uztraucās, ārkārtīgi uztraucās, bēgļu vadoņi, no kuriem daži ņēma dalību apspriedēs. Vai šie esot kādi klaidoņi? Vai Sidrabē ar zākāšanos atvietojot viesmīlību pret cilvēkiem, kas protot augstu turēt savu un savas zemes godu? Turpmākās apspriedēs Pasērste vairs nemaz nepielaida bēgļus. Spriests tiekot par Sidrabes novada darīšanām. Tur svešniekiem neesot ko līdzi runāt. Tomēr šāds paņēmiens nesamierināja domu pretešķības. Pavisam otrādi: naids auga pašu zemgaļu starpā. Ar neslēptām dusmām vieni skatijās uz otriem. Patiesībā nemaz nebija iespējams noteikt, kuri vairāk mīl savu tēvzemi. Tikai vieni negribēja liekties; otri, turpretim, bija gatavi pat ar vāciešiem samierināties, ja tikai varētu kaut kā dzīvi vilkt Zemgalē.
Strīdos ziema gāja uz priekšu. Tuvojās jau pavasars. Kādu dienu Gaismīte devās no pils sētas augšā uz pili. Tur piemita bajāra Spodra meitas, ar kurām viņai bija nodibinājusies diezgan sirsnīga draudzība. Domās nogrimusi, Gaismīte gāja uz priekšu. Te pie pils vārtiem viņu apturēja kara kalps — vārtu sargs. Viņš aizkrustoja jaunavai ceļu un noteica:
«Ej atpakaļ! Es nedrīkstu tevi ielaist pilī.»
«Kā? Vai tu mani nepazīsti1» Pārsteigta brīnījās Gaismīte.
«Pazīt jau pazīstu gan.» Atbildēja kareivis. «Kā lai es nepazītu sava nelaiķa virsaiša līgavu.»»
Kaut kas maigs, līdzjūtīgs ieskanējās karavīra rupjajā balsī.
«Nādēļ tad tu mani negribi ielaist pilī?» Vaicāja Gaismīte.
«Ko es varu gribēt vai negribēt?» Atteica sargs. «Man jādara, ko man pavēl.»
«Un tev būtu pavēlēts mani nelaist Sidrabes pilī, kuras virsaitis Vairis, kā tu pats teici…» Ar lepni paceltu galvu sāka vaicājumu Raktes virsaiša meita.
• «Ja, cildenā Gaismīte!» Kā atvainodamies, pusapjucis teica karavīrs.
«Man pavēlēts nelaist pilī ne tevi, ne citu kādu, kas ir svešs maniem kungiem un nav ar viņiem vienis prātis. Es tur neko nevaru darīt. Pati saproti. Man jāklausa, ko pavēl.»
Viņš vēl turpināja taisnoties, kad Gaismīte, lepni saslējusies, bija jau dažus so/u desmitus atgājusi no vārtiem, dodamās atpakaļ uz pils sētu. Ne tik lepnu stāvu būtu nācies vērot vārtu sargam, ja viņam izdotos ieskatīties būdiņā, kur Gaismīte īsi pēc tam raustijās raudās. Jā, lepnā, kādreiz tik pašapzinīgā, bet tagad tik dziļi nelaimīgā Raktes virsaiša meita šņukstēdama lauzija rokas.
«Vairi, mīļo Vairi!» Elsoja jaunava. «Tavā pilī, kur man kā pavēl- niecei nāktos spert kāju, nelaiž vairs iekšā tavu mīļo Gaismīti, kura par to vien domā, kā atriebt tavu nāvi, kura šo atriebšanos nolikusi blakus centieniem par mīfās Zemgales atpestīšanu no nekautrīgā ie- naid nieka.»
Tiešām, Sidrabes pilī tagad laida iekšā vienīgi tos, kas bija pazīstami par vācu neapkarošanas piekritējiem. Tagad jau atklāti malu malās runāja par izlīgšanu ar vāciešiem. Tagad tikai visi pārējie atminējās, cik daudz pēdējā laikā uz pili bija nests visādu mantu, labības un cita pārtikai vajadzīga. Pat ar lopu barību bija pils apgādājusies bagātīgi, nerunājot nemaz par lopiem pašiem, kurus, baru bariem dzenam uz pili, visi bija redzējuši jau vairākas iepriekšējās dienas. Ar ieročiem un karavīriem. arī pils bija pārpildīta. No turienes drīz vien atklāti paziņoja, ka ar vāciešiem nolemts izlīgt un, kas tam nepiekrītot, tas lai vācoties pie laika projām.
Pils sētā valdija uztraukums, bet pret pili neviens neko uzsākt nespēja. Arī pārtikas lejā palika arvien mazāk. Trūkums pieauga. Tamdēļ bēgļi viens pēc otra sāka atstāt Sidrabes novadu un doties uz leišiem. Tā samazinājās to skaits, kas nepiekrita samierināšanās domām ar vāciešiem, kas alka atmaksāt ienaidniekam tēvijas postu. Tomēr daudzi vēl turējās pie Sidrabes stūrgalvīgi un ietiepīgi par spīti trūkumam, pārestībām un draudošām briesmām. Sidrabe jau bija tēvzemes Zemgales stūrītis. Stūrgalvīgie cerēja, ka, pavasarim iestājoties, arī visi mazdūšīgie mainīs savas domas, atzīs savas pašreizējās maldīšanās un sapratīs, ka krietnam zemgalim nevar būt nekādas runāšanas par mieru ar vācieti, kamēr pēdējais uzmācās tēvzemei — mīļajai Zemgalei.
Atnāca pavasars, nokusa sniegi, smagi pūta apriļa vēji, bet arī saulīte, līdz ko paspēja palūkoties cauri saraustītajiem mākoņiem, sildīt sildija zemi, palīdzēdama ūdeņiem nokristies, ceļiem nosusēt.
Kādu vakaru jau labi vēlu, kad visa Sidrabes pils sēta jau gulēja, pie miera nebija devusies tikai Gaismīte. Skals apgaismoja šauru telpu tumšajā piekvēpušajā būdiņā. Jaunava domāja, domāja sēras smagas domas par zudušo laimi, par Zemgales postu, par visām šausmām un briesmām, ko nācās pieredzēt. Tikai mīļās atmiņas likās ienesot atvieglinājumu iz pagātnes bēdu un raižu pilnajā tagadnē.
Prātā ienāca pirmā satikšanās ar Vairi, kad viņš Gaismīti bija noturējis par nāru. Vēlāk Gaismīte bija atjājusi šurp uz Sidrabi, lai atsvabinātu Raktes medniekus. Pat sīkumi likās tagad tik mīli. Beidzot, pie šķiršanās, dodoties karā pret vāciešiem, Vairis Gaismītei bija teicis, ka iecerētā līgava viņam patīkot taisni tāda, kāda viņa esot. Gaismīte patika viņam kā nebēdīga jātniece un gandrīz vīrišķīga kara ieroču lietotāja. Jā, tādu viņu mīlēja Vairis. Tāda Gaismīte arī grib būf un fāda paliks līdz nāvei. Arī Vairis tā vēlējās. Ar ieročiem rokās Gaismītei var rasties iespējamība atmaksāt vāciešiem, cik jau viņas spēkos stāv, ir par Zemgali, ir par Vairi. Atriebties viņa ir solijusies. Solijumu viņa pildīs līdz pēdējam dvašas vilcienam. Tāda ir viņas cieta griba un apņemšanās, kas vien vēl piedod nozīmi Gaismītes dzīvei. Te pat atradās arī Burgundas bruņenieka Zīgberta skaistās bruņas. Tās nav tik pārliecīgi lielas un smagas. Tās labi noder Gaismītei.
Te domu pavediens aprāvās. Ārpusē pie durvīm kāds pieklauvēja paklusi, bet noteikti. Klauvēšana atkārtojās otru reizi, trešo reizi.
Gaismīte pārmainija jau nodegušo skalu ar jaunu un devās ielaist vēlo apmeklētāju. Līdz ko koka aizšaujamais bija atbīdīts, durvīs parādi- jās Sidrabes pils kalpone Skaidrīte. Viņa nekavējoši lika plūst valodas straumei:
«Cildeno Gaismīt! Vēlu gan es tevi traucēju, bet laikāk nevarēju. Nācu tevi brīdināt. Jums visiem draud briesmas, lielas briesmas. Un man tevis ļoti žēl. Mūsu abu likteņi jau puslīdz vienādi. Mans vīrs Veldzēns krita tanī pašā kaujā, kurā vācieši nokāva mūsu vareno virsaiti Vairi, tavu līgavaini.»
Vārdi plūda tālāk bez apstāšanās. Tikai pēc brīža Gaismīte dabūja dzirdēt, kādu briemu vēsti Skaidrīte atnesusi. Ziņas tiešām bija draudošas. No Sidrabes pils jau priekš laba laiciņa bija aizsūtīti vēstneši uz Jelgavu. Pilī sprieduši, ka pienācis laiks darīt galu nenoteiktajam stāvoklim. Pavasaris esot klāt. Drīz jāsākot domāt par lauku apsēšanu, bet vācieši atkal varot ierasties, visu nopostīt un novest-šinā gadā arī Sidrabi līdz tādam pat postam, kādā nonākuši citi Zemgales novadi. Tamdēļ sūtņiem ticis uzdots paziņot vāciešiem par Sidrabes labprātīgu padošanos. Tagad, pašu laiku, vēl tikai pievakarē atgriezies mājās viens no tiem, kas bija aizjājuši uz Jelgavu. Pārējos vācieši paturējuši savas drošības dēļ par ķīlniekiem Jelgavā. Pārjājējs atvedis gaidītājiem labas ziņas. Vācieši loti priecājušies par zemgaļu vēlēšanos padoties. Vin: 'jlīt sekošot ziņnesim, droši vien ar lielu karaspēku. Ne vēlāk kā rītdien vācieši būšot pie Sidrabes. Nevarēja būt šaubu, ka viņi ar lielu niknumu un nežēlību bez kavēšanās stāsies pie to iznīcināšanas, kas vēl pūlējās apstrīdēt vācu kundzību Zemgalē. Tā tad tiešām lielas briesmas draudēja ir Gaismītei, ir viņas brāļiem, ir Tērvetes bajāram Kalsim, ir sidrabiešu kareiviskās daļas vadonim labietim Vargribim līdz ar pārējiem bēgļiem, līdz ar vietējiem sidrabiešiem — Vargribja piekritējiem.
zklāstijusi gari un plaši savas ziņas, Skaidrīte pietrūkās kājās, iesaukdamās:
«Ak! Nu man gan jāsteidzas atpakaļ uz pili! Esmu brīdinājusi. Dariet paši, kā ziniet. Man tikai sametās šodien ap sirdi tik žēl, tik žēl, jo mans vīrs jau ar tavu līgavaini…»
Vārdi atkal bira kā krusas grauj.'. Vēl aiz durvīm, jau otrpus sliekšņa, Skaidrīte noteica:
«Jā, cildeno Gaismīt, man tevis ļoti žēl! Es tomēr esmu laimīgāka par tevi. Man ir dēlēm un skuķītis. Es ar savu Veldzēnu nodzīvoju dažus laimīgus gadus. Cik jauka bija dzīve! No tiem laikiem man ir tik daudz atmiņu. Līdz ko iekrīt pie darbiem vaļas brītiņš, tā es tūlīt pārdomāju, ko viņš teica tanī reizē, kā viņš rīkojās pie cita gadijuma, kā es ar viņu paniekojos. Ek, labas dienas bija toreiz! Neredzēt man vairs tādu laiku. Bet tev pat nav ko atminēties. Ak, tu nabadzīte! Un vēl varena virsaiša meita. Zēl man tevis, ļoti žēl.» ' Skaidrīte pazuda tumsā.
«Arī man ir savas atmiņas, mīļas un sildošas.» Nodomāja Gaismīte. «Tomēr, vai tiešām nebūtu labāk iznācis, ja es toreiz mežā būtu piekritusi Vaira piedāvājumam nekavēties ar precinieku sūtīšanu pie tēva? Tad es arī būtu pastaigājusi pa Sidrabes pili kā laimīga virsaite. Varbūt Vairis tad būtu bijis uzmanīgāks kaujā, netiektos tik strauji un steidzīgi iegūt Tērveti un līdz ar to arī mani. Varbūt viņš vēl tagad dzīvotu šinī pašā pilī, kur viņa Gaismīti vairs nelaiž iekšā. Tad arī Zemgale izskatītos citāda. Jā, varbūt, laime dzīvē jāsatver nekavējoši, līdz ko tā nāk. Tā neatgriežas. Tikai toreiz tik skaistas likās iedomas par Tērveti, par visas Zemgales valdnieces godu! Tēvzemes dēļ arī jāliek svaru kausā pašam sevi, savu laimi. Neviens nevar teikt, kas un kā būtu bijis pie citādiem apstākļiem. Tomēr velti tagad prātot, velti nožēlot. Brīdis ir drausmīgs, laika maz. Jārīkojass strauji.»
Steidzīgi Gaismīte piecēla brāļus. Nebija viņa pabeigusi vēl izstāstīt visu, ko pati zināia, kcrl pie durvīm atkal sāka grabināties. Iekšā steidzīgi ienāca Vargribis ar Kalsi. Sidrabes bajāram sakari ar pili nebija beigušies nekad. Tur viņam bija draugi, pat radi. Arī šovakar viņš jau pirmais bija saņēmis vēsti par vāciešu gaidamo ierašanos. Tūlīt Vargribis bija atsteidzies uz pils sētu, piecēlis Kalsi, un pašreiz abi ieradās pie Rakies virsaiša dēliem.
Drūm<is runas veda tanī naktī Sidrabes pils sētas tumšajā būdiņā. Pat g , Miervaldis reizi noteica:
«Vai tiešām nebūtu labāk izlīgt ar vāciešiem!»
«Brāl, kā tu vari tā runāt?» Dzīvi iesaucās Gaismīte. «Vai nav mūsu pienākums glābt Zemgali? Vai nokauto gari nesauc, neaicina uz atriebšanos?»
Arī pārējie piebalsoja cits caur citu: «Kāda var būt zemgaļiem izlīgšana ar vāciešiem!»
Vai lai mēs līdz zemei lokāmies svešo priekšā paši savā zeme?»
«Tas būtu (cauna darbs! Bet nav kauns krist karā par tēvzemi!»
«Tiešām.» Arī Miervaldis piebalsoja. «Labāk krist, nekā ar kaunu dzīvot.»
Par sekmīgu pretošanos vāciešiem ar ieročiem rokās pie tagadējiem apstākļiem nevarēja ne domāt. Atlika tikai viens: doties uz Lietavu. Tur zemgaļi atpūtīsies, savāks spēkus un tad atgriezīsies tēvzemē — iznicināt vāciešus. Pa tam arī te palikušie būs pieredzējuši vācu varas jaukumus un verdzības kaunu un piebiedrosies atbrīvotājiem.
Vēl bija nakts, kad bēgļu bari sāka plūst no Sidrabes uz Lietavas pusi.
Ar prāvu karaspēku pie Sidrabes ieradās Jelgavas komturs. Viņam bija pievienotas stipras karavīru nodaļas no Rīgas, kurās ietilpa prāvs skaits br uņenieku. Netrūka pat Svētkalna pils ļaužu. Ne sevišķi ticēja Jelgavas komturs zemgaliešu gribai padoties. Viņš pūlējās rīkoties apdomīgi, lai neiekristu lamatās, neskatoties uz Jelgavā aizturētiem ķīlniekiem. Komturs gribēja pārbaudīt sidrabiešus. Tāmdēļ viņš noslēpa savu karaspēku mežā pils tuvumā ar uzdevumu steigties palīgā pie pirmās vajadzības. Vācu vadonis pats viena bruņenieka un nedaudzu kara kalpu pavadībā piejāja pie pils vārtiem, lai novērotu sidrabiešu īsto gara stāvokli un patiesos nodomus. Viņu tā saņēma, ka nebija ne mazāko šaubu, ka izmocītā un novārgusē zemgaļu saujiņa ir nedomā par kara darbiem jeb viltus pilniem soļiem pret vāciešiem. Drīzi vien pavērās pils vārti, lai kā gaidītus viesus ielaistu Sidrabē vāciešu kara pulkus. Stiprais cietoksnis — pēdējais brīvās Zemgales stūrītis, padevās pārspēkam. Tikko komturs dabūja zināt par vienas zemgaļu daļas bēgšanu uz Lietavu, tūlīt viņš lika karavīriem dzīties bēgļiem pakaļ.
Lielais vairums Zemgales izceļotāju bija jau sasniedzis Lietavu. Tur, rīkodamies un kārtodami, jau atradās arī vadoņi Saulainis un Vargribis.. Tikai neliela bēgļu daļa vēl nebija pārkļuvusi pāri radniecīgās kaimiņu zemes robežai. Priekš izglābšanās bija jau pienācis pats pēdējais laiks, jo no muguras puses vācieši mācās virsū kā melna nakts. Sākot viņi parādījās tikai nelielos pulciņos, kurus vēl bija iespējams atgaiņāt. Bet svešo spēki pieauga. Līdz ar to auga arī zemgaļu grūtības. Jau bija norisinājušās pāris nopietnas cīņas. Gan tās beidzās vēl puslīdz labi priekš zemgaļiem, kaut arī cīnoties krita labietis Kaisis.
Pašu reizi atkal iedegās negants kautiņš. Zemgaļu pulciņš ar Miervaldi priekšgalā pūlējās atgaiņāt prāvus vācu spēkus, lai tie neuzbruktu pakaļējiem zemgaļu vezumiem ar sievām un bērniem. Gaismīte nosprieda steigties atpakaļ savējiem palīgā. Jau iztālēm viņa novēroja, ka zemgaļu pulciņš kūst. Kad virsaiša meita pieauļoja pie cīņas vietas, viņa ieraudzīja, ka līdztautiešu pārpalicis tīri niecīgs skaits, un tie paši ieslēgti no visām pusēm vācu bruņenieku un vienkāršu karavīru vidū. Pašu laiku Miervaldis krustoja zobenu ar kādu dzelžos ieslēpušos bruņenieku, kurš nebija neviens cits, ka milzenis Gerhards. Velti zemgaļa zobens pūlējās piekļūt vācietim klāt. Arī bruņenieks neko neiespēja pret Raktes virsaiša dēlu. Te pieauļoja klāt otrs bruņenieks un viņa zobens no muguras puses caurdūra Miervaldi, kurš māsas acu priekŠU beigts novēlas no zirga.
Arī uzvarētājs saņēma atmaksu. Bruņenieks pat neredzēja, kas bija raidijis bultu, kura viņam no muguras puses sadragāja kakla skriemeļus un izpūta dzīvību. Nākošā Gaismītes bulta ķēra sirdī tuvāko vācu kara kalpu; trešā paspēja smagi ievainot kādu citu vācu karavīru, jo Gaismītei sākot neviens nebija piegriezis vērību. Visi vācieši bija aizrāvušies ar ieslēgtās zemgaļu kareivju nodaļas iznīcināšanas darbu. Neviens vairogs nepacēlās, lai sargātu savu lietotāju no Gaismītes ieročiem. Tikai, kad visi ielenktie zemgaļi bija nostiepti zemē un kad Gaismītes šķēps izdūrās cauri vēl kādam Rīgas bruņeniekam, vācieši pamanija jauno negaidīto ienaidnieku. Viss bars bez kavēšanās bruka viņam virsū. Te bruņenieks Gerhards uzsauca:
«Pagaidiet! Es pats izdarīšos ar šo knauķi. Atdodiet viņu man vienam pašam, ko paspēlēties. Šis puišelis pieder manam zobenam».
Savādi izskatijās, kad viens otram pretim nostājās milzīgais bruņenieks Gerhards un sīkais zemgalis. Zirgi un ieroči gan abiem bija puslīdz vienlīdzīgi. Tie nebija smādējami. Tikai jau pirmais Gerharda smagā zobena cirtiens parādija, ka viņa pretinieks ar savu daudz vieglāko ieroci nespēs cīņu izvest sev par labu līdz uzvarai. Arī spēku ziņā Zemgales aizstāvis nevarēja līdzināties milzenim vācu bruņeniekam. Katrs novērotājs pat bez sevišķas kara lietu prašanas viegli būtu nācis pie šādas atziņas.
Tiešām, ar katru nākošo cirtienu, ar kuriem Gerhards kā skaldīt skaldija, zemgaļa stāvoklis palika grūtāks un grūtāks. Acīm redzot, viņš jau sāka pagurt. Te asiņu strāva pārklāja zemgaļa bruņas. Zobens izkrita iz rokas. Lēni cīkstonis noslīdēja no zirga zemē, saliecās, paraustījās un izstiepās taisni, palikdams nekustoši guļot. Nāve bija paņēmusi viņu savā varā.
Vācu kareivji pēc šīs uzvaras steidzīgi devās uz priekšu, lai vēl mēģinātu panākt bēgfus; aizstāvju tuvumā to vairs neredzēja ne viena. Krūmi gar ceļa abām malām drīz izbeidzās. No uzkalniņa varēja saskatīt, ka pēdējie zemgaļu vezumi pārbrauca klajumā pāri kādai sīkai i jpītei, labāki sakot, strautiņam. Nelielu gabaliņu tāļāk gar ceļu bija 1 zsvaidītas pa melni apstrādātiem tīrumiem kādas sādžas mājeles. ( ur kustējās pa gaisu lielāki pulciņi šķēpu asmeņu. Zemgaļu mantu I 'ezumi, kā arī sievu un bērnu pulciņi garā rindā aizvijās pa ceļu cauri sādžai.
Tā bija jau Lietava. Vācieši apstājās. Tālāk doties šoreiz nebija ieteicami. Tas būtu iebrukums Lietavā. Tur varēja uzdurties uz lielākiem spēkiem. Par maz arī bija iebrukumam Lietavā to vāciešu, kas dzinās zemgaļiem pakaļ. Pateicoties bēgļu plūdiem, leiši varēja būt sagatavojušies cīņai un savākuši vienkopus prāvāku skaitu karavīru. Iebrukums kaimiņu zemē draudēja beigties ar iebrucēju sakaušanu. Tādā kārtā visa tik laimīgi uzsāktā lieta varēja sašķīst drupatās. Pietiks šoreiz ar Zemgales galīgu pieveikšanu. Gan jau ar leišiem paspēs izdarīties citu reizi. Un vācieši apgrieza savus zirgus.
Lēnā gaitā Gerhards ar saviem karavīriem jāja atpakaļ. Drīzi vācieši sasniedza vietu, kur bija norisinājusies pēdējā kauja ar brīvās Zemgales aizstāvjiem.
«Gerhard!» Sauca kāds jautrs bruņenieks, smiedamies. «Tev gan ir laime, bet arī nelaime. Pēdējam nokautajam zemgalim ir tik skaists apbruņojums, ka tiešam tevi jāapskauž ŠT ieguvuma dēļ. Kritušā bruņas jau pieder tev kā uzvarētājam. Tomēr, no otras puses ņemot, man asaras birst, iedomājoties vien, ka tādu kalnu grēdu kā tevi būtu jāiedabun zemga/a sīkajā bruņojumā iekšā. Tādu spaidīšanu pat tavi stiprie kauli neizturēs. Zēl, žēl man tevis».
«Kur tas pagāns ticis pie tādām lepnām bruņām?» Iebilda kāds cits bruņenieks.
«Kur gan citur, kā būs nostiepis gar zemi kādu mūsu augstmani». Atteica pirmais.
Pa tam Gerhards bija nokāpis no zirga un noņēma zemgaļu karotājam bruņu ķiveri. Gari, kupli mati izplūda savā vaļā uz asiņainās zemes. Bālais, maigais ģīmītis bija tik skaists, ka pat norūdītie karavīri apklusa.
«Sieviete!» Iesaucās kāds vācietis.
«Miķel» Pavēlēja Gerhards savam bruņu nesējam, norādīdams uz kritušo zemgaļu kareivi. «Atraisi vaļā krūšu bruņu saites».
Drīz vien no dzelžiem atbrīvots klātesošo skatiem parādijās viss Gaismītes jaunavīgais stāvs. Nebija šaubu, tā bija sieviete un skaista sieviete.
«Ak tu muļķīte!» Raudzija jokot jautrais bruņenieks. «Ko tu ķerdamās pie zobena! Tāds rīks tev nemaz nepiedien! Labāk būtu atnākusi pa nokrēslu uz mūsu nometni. Tur būtu ir pati palīksmojusies, ir dažu no mums iepriecinājusi».
«Mūsu Gerhards nemaz neprot ar sieviešiem apieties». Teica cits bruņenieks. «Vai tad šitā, draugs, tev vajadzēja darīt?»
Un ar cinisku teicienu viņš nobeidza savu runu. Atskanēja smiekli. Bruņenieks Gerhards pikti pagrūda ar kāju kritušās virsaiša meitas stāvu, tā kā viss Gaismītes līķis sakustējās.
«Cik šie pagāni ir mežonīgi», Gerhards noteica, kāpdams savā zirgā, «pat viņu sievietes karo».
Milzenis bruņenieks nesteidzās jāt projām. Viņš pavēlēja savam ieroču nesējam Miķelim noņemt Gaismītei visu apruņojumu, lai varētu to līdz ar citu kritušo vērtīgiem ieročiem paņemt līdzi. Liekiem karavīriem Gerhards gan deva rīkojumu nekavējoši doties atpakaļ uz Sidrabi. Kas gan lai galvotu, vai tur neatradās kādā biezoknī paslēpies pulciņš vāciem naidīgu zemgaļu, pret kuriem lieki spēki varēja būt noderīgi? Tai vietā, kur bija kritusi Gaismīte, par kaut kādu zemgaļu pretestību, likās, nebija vairs ko runāt. Tur vēl uzkavējās Gerhards pats, kāds otrs bruņenieks, divi vienkārši karavīri un ieroču nesējs Miķelis. Liktenis tomēr bija lēmis, ka šai vietā vēl jālīst asinīm.
Saulainis Lietavas sādžā apķērās, ka zemgaļu pakaļpulciņš līdz ar Miervaldi un Gaismīti vēl nav ieradies pie citiem. Tie laikam kaut ko novēroja. Nekas ļauns ar viņiem, domājams, nevarēja būt noticis. Visnelaimīgākā gadijumā, kāds no visa bara būtu pārpalicis un atauļojis ar ziņu par pārējo likteni. Tā, mazākais, drošināja sevi Saulainis. Tomēr jāpajāj paskatīties. Un jaunais varonis pagrieza zirgu atpakaļ uz Zemgales pusi.
Vācu karavīri bija tā nogrimuši savā darbā un iegūto ieroču apskatē, ka nemaz nepamanīja diženo zemgali, kas drīz parādijās, steidzīgi jādams no tuvā ceļa līkuma. Saulainis ieraudzija kritušo māsu un trakās dusmās un žēlabās gandrīz prātu pazaudējis, tvēra pēc kara cirvja. Beidzot atguvās arī vācieši.
«Pagaidiet! Es pats ar viņu izdarīšos!» Uzsauca Gerhards saviem kara biedriem.
Vācu milzenis tvēra pēc zobena, bet Saulaiņa garā kātā ieliktais smagais cirvis, jau augstu pacēlies, svilpdams šķēla gaisu. Lai no briesmīgā ieroča pasargātos, Gerhards aizgrūda priekšā savu vairogu, kuru ienaidnieka cirtiens ķēra ar neatvairāmu spēku, izlauzdams pat stiprajā vairogā lielu robu. Gerhards rīkojās steigā. Vairogu viņš paspēja norīkot diezgan neērti, tā kā cirvis, sāpju un izmisuma vadīts, lika sagrīļoties smagajam bruņenieka stāvam. Gerhards uz acumirkli piegrieza visu vērību vairogam, un tas noveda milzi pie liktenīga gala. Iekams bruņenieka zobens paspēja uzsākt rīkošanos, dzelžos ietērpto galvu ķēra nākošais cirvja cirtiens. Tas gan nebija tik pārmērīgi stiprs, kā pirmais, jo Saulainis uztraukumā rīkojās par daudz aizrautīgi un cirta steidzīgi, īsi, aprauti, bez pienācīgas atvēzēšanās. Tomēr arī šī cirtiena trieciens bija pietiekošs, lai pat milzenim Gerhardam uz mirkli tumsa aizplīvurotos acu priekšā. Gan bruņenieks raudzija vēl atgaiņāties ar savu smago zobenu, bet bija jau par vēlu. Cirvja triecieni ātri sekoja viens otram. Gerharda bruņu ķīvere dabūja vienu ielocijumu pēc otra. Līdz ar to stiprais bruņenieka galvas kauss sašķīda, pirms vācu milzis paspēja nodarīt ļaunu savam pretiniekam.
Bruņenieks Gerhards savos kara pulkos tika skaitīts par neuzvaramu. Redzot viņu krītot, bailes pārņēma abus vienkāršos vācu karavīrus. Tie bēga, cik spēdami, pa ceļu Sidrabes virzienā. Pat kritušā Gerharda biedrs — bruņenieks, neatcerējās vēlāk, kā izbailes bija aizrāvušas arī viņu. Kad viņš atguvās un atkal palika daudz maz kungs par sevi, šis vācietis apķērās, ka mežonīgā ātrumā auļo prom no briesmu vietas un atrodas jau labi atstatu no tās. Domās bruņenieks sāka taisnoties pats savā priekšā:
«Jāsteidzas pēc palīgiem! Tas briesmīgais pagāns jau droši vien nebija viens. Citādi jau viņš nerīkotos kā tik liels pārdrošnieks. Bez šaubām, aiz ceļa līkuma mums tur tuvojās vesels zemgaļu karaspēks. Varbūt, tur arī leiši bija, droši vien bija. Steidzīgi man jābrīdina komturs pie Sidrabes. Citādi vēl var…»
Gerharda ieroču nesējs Miķelis bija palicis viens aci pret aci ar Saulaini. Vācietis bija darbojies pie Gaismītes līķa ar apbruņojumu noņemšanu. Ieroču viņam nekādu rokās nebija. Tikai viņš arī nemaz nedomāja par cīņu. Ar pāris lēcieniem bruņu nesējs jau bija pazudis no ceļa un paslēpies meža biezoknī.
Saulainis nevienam nedomāja dzīties pakaļ. Viņš nolēca no sava zirga un steidzās pie māsas līķa. Brītiņu vēlāk Raktes virsaiša dēls jau atkal sēdēja sava rumaka mugurā, turēdams uz segliem priekšā mirušo Gaismīti.
«Manu mīļo, mīļo, nelaimīgo māsiņ! Pat mirušai, tev jābēg projām no dzimtās Zemgales meklēt svešumā kapa vietu. Te mēs nedrīkstam uzkavēties. Droši vien vācieši atgriezīsies un atgriezīsies prāvākā skaitā».
Tā prātoja pēdējā Raktes virsaiša pēdējais vēl dzīvais dēls, aizjādams no savas tēvzemes uz Lietavu.
Zemgaļu bēgļi bija glābti. Saulainis, lielās senās Raktes virsaisaitis ģimenes vienīgā pārpalikušā atvase, un Sidrabes novada brašais bajārs Vargribis novietoja savus tautiešus radniecīgās Lietavas paspārnē Pat vēl pēc Zemgales atstāšanas neviens pats izceļotājs netaisijās uz visiem laikiem palikt Lietavā. Visi cerēja, ka drīz atgriezīsies Zemgalē, atkal atbrīvotā un varenā, kā virsaiša Viestura dienās, kā sirmā senatnē. Tikai bēgļu cerībām nekad nebija lemts piepildīties. Neviens no viņiem vairs nedabūja dzīvot vecajā tēvijā. Arī viņu bērni neredzēja Zemgali. Lepno brīvības mīlētāju-izceļotāju pēcnācēji pamazām sakusa ar brāļu tautu — leišiem. Pēc gadu simteņiem nevienam izceļojušo varoņu pēcnācējam Lietavā pat ne sapņos nerādās, ka viņa senčiem šūpūļi kārti kādā Zemgales novadā, vai nu tas ir bijis valdonīgajā Tērvetē vai senajā Dobelē, vai tagad aizmirstajā Raktē, vai pēdējā brīvajā Zemgales stūrītī Sidrabē, vai kur citur.
Pēc vāciem naidīgo zemgaļu aiziešanas uz Lietavu pie Sidrabes rīkojās Jelgavas komturs. Viņam ordeņa toreizējais vietas izpildītājs bija devis noteiktas stingras pavēles nodedzināt Sidrabes pili, nopostīt Zemgali plašā joslā, gar visu leišu robežu un no nopostīšanai lemtajām vietām aizvest visus pārpalikušos iedzīvotājus nometināšanai Jelgavas apkārtnē. Tādējādi gribēja panākt, lai izbeigtos visi nomāktās zemes iedzīvotāju sakari ar Lietavu. Līdz ar to tiktu apgrūtināta katrs Zemgales atbrīvošanas mēģinājums no pārvarētās tautas radniecīgā kaimiņa puses. Gar robežām vajadzēja izveidoties tuksneša joslai.
Velti Pasērste bija cerējusi, ka vācieši viņas dēlu Brīvuli atstās par Sidrabes novada virsaiti. Velti uzņēmīgā, godkārīgā sieviete, pārējo zemgaļu atbalstīta, lūdza, lai vācieši saudzējot pili. Nekas nelīdzēja. Jelgavas komturs uz noteiktāko izpildija no ordeņa augšas saņemtās pavēles. Zemgaļus līdz ar lopiem un mantām izvadija laukā no iznīcināšanai nolemtās pils, kuru pēc tam nodedzināja līdz zemei. Sidrabe nozuda tik pamatīgi pat no ļaužu atmiņas, ka viņas kādreizējo atrašanās vietu tālu vēlāku gadusimteņu cilvēki ilgu laiku nemaz ar noteiktību nevarēja uzzīmēt. Arī visu pierobežu Jelgavas komturs uz briemīgāko nopostīja un iztīrija no iedzīvotājiem pavisam tukšu. Laikam taisni tamdēļ senās Zemgales trīs novadi nemaz vairs nepieder pie Latvijas, nav latvju cilšu apdzīvoti. Senajās Raktes, Sidrabes un Zagares zemēs mūsu dienās galvenā kārtā skan leišu valoda. šo novadu apgabali pieder pie Lietavas.
Arī pārējā Zemgalē 1290. gadā izskatijās pēc vienas vienīgas plašas lielas postažas. Neviena zemgaļu pils nebija vairs pāri palikusi. Pat savu pašu roku celto Svētkalna pili Zemgalē vācieši drīz vien pēc zemes iekarošanas nopostīja un atstāja. Tā bija savu bendes lomu izpildijusi un palikusi lieka, nevajadzīga.
Nomocītā, pa daļai izklīdinātā, pa daļai svešumā aizdzītā un pa daļai izkautā zemgaļu tauta ieslīka gadu simteņus ilgā atkarībā no svešām varām. Ilgi Zemgalei nācās gaidīt uz vadoni, uz visu latvju cilšu kopīgu virsaiti, kas tai līdz ar pārējām latvju zemēm atguva brīvību un atbrīvotu no jauna iecēla saulītē, turpinādams varoņu darbus, ko senatnē darījuši Viesturs, Namejs un citi teiksmainie varoņi. Tikai tad zeme atguva, ko bija zaudējusi vadoņa un vienprātības trūkuma dēļ.