Lons Makfeins bija mazliet saīdzis par to, ka pazaudējis tabakmaku, citādi viņš būtu man pastāstījis kaut ko par būdiņu pie Pārsteiguma ezera, iekams mēs bijām līdz turienei nokļuvuši. Augu dienu, nepārtraukti nomainīdami viens otru, mēs bijām gājuši pa priekšu nartām, lai iemītu sniegā taku suņiem. Sniega nomīdīšana ir smags darbs, un tas neatraisa cilvēkam mēli, tomēr pēcpusdienā, kad apstājāmies, lai uzvārītu kafiju, Lons Makfeins varēja atelsties un šo to pastāstīt man. Taču viņš to nedarīja. Pārsteiguma ezers? Man tā bija Pārsteiguma būdiņa. Līdz šim es par to neko nebiju dzirdējis. Jāatzīstas, biju mazliet noguris. Visu laiku gaidīju, kad Lons apstāsies un ierīkos nometni, bet biju par lepnu, lai ierosinātu atpūsties vai apjautātos, ko viņš nolēmis darīt, kaut gan viņš strādāja pie manis un es maksāju viņam pieklājīgu algu, lai viņš vadītu manus suņus un izpildītu manas pavēles. Es laikam biju mazliet saīdzis. Viņš neko neteica, un es nolēmu neko nevaicāt, pat ja vajadzētu iet visu nakti.
Mēs uzdūrāmies būdiņai negaidot. Nedēļu pavadījuši ceļā, mēs nebijām sastapuši nevienu dzīvu dvēseli, un es spriedu, ka arī nākamajā nedēļā mums ir maz izredžu kādu sastapt. Un pēkšņi man pašā deguna galā kā no zemes izauga būdiņa, kuras logā dega nespodra uguns un no skursteņa mutuļiem vēlās dūmi.
— Kāpēc jūs man neteicāt… — es iesāku, bet Lons mani pārtrauca, nomurminādams:
— Pārsteiguma ezers… Tas atrodas pusjūdzi no šejienes aiz nelielas upītes. Tas nav nekas vairāk kā dīķis.
— Jā, bet šī būda … Kas tajā dzīvo?
— Kāda sieviete, — skanēja atbilde.
Tajā pašā brīdī Lons pieklauvēja pie durvīm un sievietes balss aicināja viņu iekšā.
— Vai Deivu pēdējā laikā neesat saticis? — viņa jautāja.
— Nē, — Lons nevērīgi atteica. — Es biju citā pusē, aiz Sērklas. Deivs aizgāja uz augšu, uz Dausonu, vai ne?
Sieviete pamāja ar galvu, un Lons sāka izjūgt suņus, bet es atsēju vaļā nartas un ienesu būdā mantas. Būda bija viena vienīga liela istaba, un sieviete tajā acīmredzot dzīvoja viena. Viņa norādīja uz plīti, kur jau vārījās ūdens, un Lons ķērās pie vakariņu gatavošanas, bet es pa to laiku atsēju zivju nastu un pabaroju suņus. Gaidīju, ka Lons iepazīstinās mani ar saimnieci, un jutos aizkaitināts, ka viņš to nedara, — viņi acīmredzot bija veci draugi.
— Jūs esat Lons Makfeins, vai ne? — es izdzirdu sievieti jautājam. — Es jūs atceros. Pēdējo reizi es jūs laikam redzēju uz kuģa. Es atceros …
Šķita, ka sieviete pēkšņi zaudējusi valodu, it kā gara ;icīm būtu ieraudzījusi kādu šaušalīgu skatu. Man par brīnumu, viņas vārdi un izturēšanās uztrauca Lonu. Viņa sejā atspoguļojās izmisums, bet balss skanēja sirsnīgi un maigi.
— Pēdējo reizi mēs tikāmies Dausonā, kad tika svinēta karalienes jubileja, dzimšanas diena vai kas tamlīdzīgs. Atceraties? Upē kanoe sacensības, bet uz galvenās ielas — skriešanās sacensības ar šķēršļiem.
Šausmas no sievietes acīm izgaisa, un viņa it kā saplaka.
— Kā tad, ka atceros, — viņa teica. — Un jūs uzvarējāt vienā braucienā ar kanoe.
— Kā Deivam iet pēdējā laikā? Droši vien atkal uzgājis labu dzīslu? — Lons bez jebkāda sakara jautāja.
Viņa pasmaidīja un pamāja ar galvu, bet tad, pamanījusi, ka esmu atsējis guļammaisu, norādīja uz istabas kaktu, kur varu to izklāt. Ievēroju, ka viņas pašas lāva ir ierīkota otrā kaktā.
— Kad izdzirdēju rejam suņus, nodomāju, ka atbraucis Deivs, — viņa sacīja.
Viņa vairs neteica neko, tikai skatījās, kā Lons gatavo vakariņas, un it kā ieklausījās, vai uz ceļa neievaukšķē- sies suņi. Es izstiepos uz segām, smēķēju un gaidīju. Te bija kaut kāds noslēpums: to es noskārtu, bet vairāk neko nevarēju saprast. Kāda velna pēc Lons nebija devis man nekādu mājienu, pirms mēs te ieradāmies? Sievietei nemanot, es aplūkoju viņu, un, jo ilgāk skatījos, jo grūtāk bija novērst acis. Tā bija apbrīnojami, es pat teiktu, pārdabiski skaista seja, kurā jautās neparasts iekšējs starojums vai izteiksme, vai kaut kas tāds, «kas nav nedz jūrā, nedz uz zemes sastopams». Izbailes un šausmas bija galīgi izzudušas, un tagad šī seja bija rāma un skaista, ja ar vardu «rāms» var raksturot to netveramo un pārdabisko, kas nav nosaucams ne par mirdzumu, ne par spožumu, ne par kaut kādu izteiksmi.
Pēkšņi viņa it kā atskārta, ka arī es atrodos šajā telpā.
— Vai jūs esat redzējis Deivu pēdējā laikā? — viņa man jautāja.
Man jau bija uz mēles jautājums: «Kas tas Deivs tāds ir?» — kad Lons, ierāvis degunā no čurkstošā speķa kāpjošos dūmus, nokāsējās. Var jau gadīties, ka vainīgi bija dūmi, taču es šo kremšķi uztvēru kā mājienu, un jautājums palika neizteikts.
— Nē, neesmu redzējis, — es atbildēju. — Es šajā pusē esmu pirmo reizi…
— Vai tiešām jūs neesat dzirdējis par Deivu? — sieviete mani pārtrauca. — Par Lielo Deivu Volšu?
— Redzat, — es kā atvainodamies teicu, — es šajā pusē esmu pirmo reizi. Lielākoties esmu dzīvojis Lejas Laukos, tuvāk Nomai._
— Pastāstiet viņam par Deivu, — viņa uzrunāja Lonu.
Likās, ka šis ierosinājums Lonu sanikno, taču viņš sāka
stāstīt ar tādu pašu sirsnīgu un maigu intonāciju, kādu biju ievērojis jau iepriekš. Tā šķita man pārlieku sirsnīga un maiga, un tas mani kaitināja.
— O, Deivs ir lielisks cilvēks, — teica Lons. — Viņš ir vīrietis no galvas līdz kājām, un bez zābakiem viņš ir sešas pēdas un četras collas garš. Viņa vārds ir tikpat drošs kā viņa parādzīme. Melo tas, kas apgalvo, ka Deivs ir melis, un šim cilvēkam būs darīšana ar mani, ja vien no viņa kaut kas būs palicis pāri pēc tam, kad ar viņu būs izrēķinājies pats Deivs. Tas tik ir vīrs! Jā, tādus šodien var pameklēt. Viņš nokniedēja pelēko lāci ar trīsdesmit astotā kalibra rotaļu šauteni. Lācis viņu gan drusku saskrāpēja, bet Deivs zināja, ko dara. Viņš ielīda alā, lai dabūtu rokā to lāci. Nebaidās ne no kā. Ar naudu neskopojas, bet, ja pie dvēseles nebūs ne graša, atdos jums pēdējo kreklu, pēdējo sērkociņu. Vai tad viņš trijās nedēļās nenolaida Pārsteiguma ezeru un nepaņēma no tā deviņdesmit tūkstošus, ko?
Sieviete pietvīka un fepni pamāja ar galvu. Viņa ar dziļu interesi uzklausīja katru Lona vārdu.
— Un man jāsaka, — Lons turpināja, — ka esmu gaužām apbēdināts, nesastopot te šodien Deivu.
Viņš uzlika vakariņas uz egļu dēļu galda viena gala, un mēs sākām ēst. Izdzirdusi suņu rejas, sieviete piegāja pie durvīm, pavēra tās un klausījās.
— Kur ir Deivs Volšs? — es klusi pajautāju.
— Miris, — Lons atbildēja. — Varbūt ellē. Es nezinu. Turiet muti!
— Bet jūs nupat teicāt, ka cerējāt šodien viņu te sastapt, — es neatlaidos.
— Turiet taču reiz muti! — tikpat klusi atcirta Lons.
Sieviete bija aizvērusi durvis un nāca atpakaļ, bet es
sēdēju un prātoju par to, ka cilvēks, kas nupat lika man turēt muti, saņem no manis divsimt piecdesmit dolāru lielu mēnešalgu un uzturu.
Kamēr Lons mazgāja traukus, es smēķēju un vēroju sievieti. Viņa likās vēl skaistāka, lai gan šis skaistums bija neparasts, pārdabisks. Kad piecas minūtes, acu ne- nolaizdams, biju skatījies uz viņu, es saņēmos, lai atgrieztos reālajā pasaulē un paraudzītos uz Lonu Makfeinu. Tas man deva iespēju neapstrīdami apzināties, ka arī šī sieviete ir reāla būtne. Sākumā es viņu biju uzskatījis par Deiva Volša sievu, bet, ja jau Deivs Volšs, kā teica Lons, ir miris, tad viņa varēja but vienīgi ša cilvēka atraitne.
Mēs agri aizgājām gulēt, jo rīt bija gaidāma grūta diena. Līdzko Lons palfda man blakus zem segām, es iedrošinājos uzdot viņam jautājumu:
— Vai šī sieviete ir vājprātīga?
— Tāda kā mēnessērdzīga, — viņš atbildēja.
Un, pirms es paguvu noformulēt nākamo jautājumu, Lons Makfeins — varu to apzvērēt — jau gulēja. Viņš vienmēr tā aizmiga: kā palien zem segas, tā acis ciet un gatavs ir, tikai viegli dvašas garaiņi ceļas gaisā. Lons nekad nekrāca.
Otrā rītā mēs ātri ieturējām brokastis, pabarojām suņus, piekrāvām nartas un laidāmies ceļā. Mēs pateicām sievietei ardievas, un viņa, stāvēdama durvīs, nolūkojās, kā mēs aizbraucam. Es paņēmu sev līdzi šā pārdabiskā daiļuma sapņu tēlu; tas it kā iespiedās man acīs, un man vajadzēja tikai nolaist plakstiņus, lai es to atkal ieraudzītu. Pārsteiguma ezers atradās tālu no parastajiem ceļiem, tāpēc taka šeit nebija iestaigāta un mēs ar Lonu pārmaiņus mīdījām ar lielajām, pītajām slēpēm pūkaino sniegu, lai suņi varētu tikt uz priekšu. «Bet jūs taču teicāt, ka cerējāt sastapt Deivu Volšu būdā,» man uz mēles daudzreiz bija jautājums. Tomēr paturēju to pie sevis. Nolēmu pagaidīt, līdz apstāsimies, lai ieturētu pusdienas. Bet, kad pusdienlaiks bija klāt, mēs turpinājām ceļu, jo, kā paskaidroja Lons, pie Tīlī upes satekas ar kādu citu upīti esot aļņu mednieku nometne un līdz turienei mēs varot nokļūt pirms tumsas iestāšanās. Taču no tā nekas neiznāca, jo mūsu vedējsuns Braits lauza lāpstiņu un, veselu stundu noņēmušies ar nabadziņu, bijām spiesti to nošaut. Pēc tam, braucot pāri baļķu sastrēgumam, uz aizsalušās Tīlī apgāzās nartas — un mums vajadzēja apstāties un salabot slieci. Es pagatavoju vakariņas un pabaroju suņus, bet Lons tikmēr nodarbojās ar labošanu; pēc tam mēs kopā devāmies sagādāt naktij ledu un malku. To paveikuši, mēs uzmaucām mokasīnus uz spieķiem, lai žūst pie ugunskura, apsēdamies uz segām un aizsmēķējām.
— Jūs viņu nepazināt? — Lons negaidot iejautājās.
Es papurināju galvu.
— Vai ievērojat viņas matu un acu krāsu, viņas augumu? No tā jau arī cēlies viņas vārds. Viņa bija kā zeltaina saullēkta pirmā siltā blāzma. Viņu iesauca par Zelta Ausmu. Vai tiešām jūs nekad neesat dzirdējis par viņu?
Kā pa miglu atcerējos dzirdējis viņas vārdu, taču tas man neko neizteica.
— Zelta Ausma … — es atkārtoju. — Izklausās pēc dejotājas vārda.