Ap pulksten četriem notramdītā «Antilope» apstājās stāvas kraujas malā. Lejā kā uz šķīvīša gulēja nepazīstama pilsēta. Tā izskatījās rūpīgi sadalīta kā torte. Pār pilsētu lidinājās dažādas krāsas rīta garaiņi. Nevaļīgajiem antilopiešiem likās, it kā viņi saklausītu tikko dzirdamus sprakšķus un ļoti vieglu svilpošanu. Acīm redzot tur krāca pilsoņi. Robainais mežs stiepās līdz pat pilsētai. Ceļš meta cilpas no kraujas lejā.
— Paradīzes ieleja, — sacīja Ostaps, — tādas pil sētas,patīkami izlaupīt agri no rīta, kad vēl necepina saule. Mazāk nogurst.
— Pašreiz tieši ir agrs rīts, — Paņikovskis ieminējās un glaimojoši paskatījās komandoram acīs.
— Turi muti, zelta vedēj! — Ostaps uzkliedza. — Ir gan nepiepildāms vecis. Jokus nesaprot.
— Ko darīt ar «Antilopi»? — Kozļēvičs vaicāja.
— Tiesa, — sacīja Ostaps, — pilsētā ar šo zaļo vannu tagad nevar rādīties. Arestēs. Vajadzēs pielietot visprogresīvāko valstu paņēmienus. Piemēram, Riodežaneiro zagtus automobiļus pārkrāso citā krāsā. To dara aiz tīri humāniem principiem lai iepriekšējais saimnieks neuztrauktos, ieraudzījis, ka viņa mašīna braukā svešs cilvēks. «Antilope» izpelnījusies draņķīgu slavu, viņu vajag pārkrustīt.
Tika nolemts kājām iesoļot pilsētā un dabūt krāsas, bet mašīnai pameklēt drošu patvērumu aiz pilsētas robežas.
Ostaps steigšus aizgāja pa ce|u līdztekus kraujai un drīz ieraudzīja sašķiebušos ba|ķu namiņu, kura mazie lodziņi spīdēja zilgi kā upes ūdens. Aiz namiņa atradās šķūnis, kas likās piemērota paslēptuve «Antilopei».
Kamēr lielais kombinators pārdomāja, kā visērtāk iekļūt mājiņā un sadraudzēties ar tās iemītniekiem, durvis atvērās un lievenī izskrēja cienījams kungs zaldāta apakšbiksēs ar melnām skārda pogām. Viņa nāves bālos vaigus klāja solida sirma vaigubārda. Pagājušā gadsimtā līdzīga fizionomija būtu bijusi parasta parādība. Tanīs laikos vairums vīriešu audzēja savās sejās šādus kronim uzticamu pavalstnieku spalvainos pušķus. Bet tagad, kad zem vaigubārdas nebija ne zilā vic- mundiera, ne civilā ordenīša ar muarē lentīti, ne uzšuvju ar slepenpadomnieka zelta zvaigznēm, šī seja likās nedabiska.
— Ak kungs, — čāpstināja baļķu mājiņas iemītnieks, pastiepis rokas pretī uzlecošai saulei. — Ak dievs, ak dievs! Aizvien tie paši sapņi! Tie paši sapņi!
Izsacījis šo sūdzību, večuks apraudājās un, švīkājot kājas, .skrēja pa taciņu apkārt mājai. Parasts gailis, šai brīdī sagatavojies dziedāt trešo reizi un šinī nolūkā iznācis pagalma vidū, metās prom; steigā viņš žigli spēra dažus soļus un izmeta pat spalvu, bet drīz savaldījās, uzrausās uz zedeņu žoga un jau no šīm drošajām pozicijām pavēstīja pasaulei, ka pienācis rīts. Taču viņa balsī ieskanējās satraukums, ko izsauca mājiņas saimnieka necienīgā uzvedība.
— Nolādētie, rādās sapņos, — Ostaps saklausīja večuka balsi.
Izbrīnījies Benders vēroja savādo cilvēku ar vaigubārdu, kādu tagad varētu redzēt laikam tikai konservatorijas šveicara minis- triskajā sejā.
Pa tam neparastais kungs bija beidzis pirmo riņķi un atkal parādījās pie lieveņa. Seit viņš piestāja un ar vārdiem: «Iešu pamēģināšu vēlreiz,» — nozuda aiz durvīm.
— Es mīlu večukus, — nočukstēja Ostaps, -— ar viņiem nekad nav garlaicīgi. Nāksies pagaidīt noslēpumainā mēģinājuma rezultātus.
Ostapam nevajadzēja ilgi gaidīt. Drīz mājiņā bija saklausāma raudulīga vaimanāšana, un, kāpdamies atpaka| kā Boriss Godu- novs Musorgska operas pēdējā cēlienā, lievenī izvēlās večuks.
— Atkāpies no manis, atkāpies! — viņš iesaucās ar šaļapi- nisku balss intonāciju. — Aizvien tas pats sapnis! Vai — vai — vai!
Viņš pagriezās un klupdams tenterēja tieši Ostapam virsū. Nolēmis, ka nu ir laiks darboties, lielais kombinators iznāca no savas paslēptuves aiz koka un uztvēra vaigbārdaini savās varenajās rokās.
— Ko? Kas? Kas te notiek? — iekliedzās satrauktais večuks. — Ko?
Ostaps uzmanīgi atbrīvoja viņu no saviem apkampieniem, satvēra večuka roku un sirsnīgi pakratīja.
— Es jūtu jums līdz! — viņš iesaucās.
— No visas tiesas? — jautāja mājiņas saimnieks, pieplacis pie Bendera pleca.
— Protams, no visas tiesas, — Ostaps atbildēja. — Man pašam bieži rādās sapņi.
— Kādi sapņi?
— Dažādi.
— Tomēr kādi tad? — neatlaidās večuks.
— Nu dažādi. Juku jukām. Kā avīzes noda|ā «Pasaules raibumi» vai «Pasaules ekrāns». Aizvakar, piemēram, es sapnī redzēju mikado bēres, bet vakar — Suščevskas ugunsdzēsēju jubileju.
— Mans dievs! — izdvesa večuks. — Mans dievs! Cik jūs esat laimīgs cilvēks! Cik laimīgs! Bet sakiet, - vai jums' sapni nekad nav rādījies kāds ģenerālgubernators vai … pat ministrs?
Benders netiepās.
— Esmu redzējis, — viņš jautri sacīja. — Kā tad. Ģenerālgubernatoru. Pagājušā piektdienā. Visu nakti par viņu nosapņoju. Un atceros — blakus viņam stāvēja policijas priekšnieks izrakstītās, platās biksēs.
— Ah, cik brīnišķīgi! — večuks izsaucās. — Bet vai jūs neesat sapņojis, kā ķeizars iebrauc Kostromā?
— Kostromā? Arī tāds sapnis ir sapņots. Paga, paga, kad tas bija? Ak jā — šā gada trešajā februārī. Ķeizars, un viņam blakus, cik atceros, vēl stāvēja grafs Frederiks, ziniet, ir tāds galma ministrs.
—- Ak tu kungs! — satraucās večuks. - Ko tad mēs te stāvam? Laipni lūdzu manā mājā! Piedodiet, vai jūs neesat sociālists? Partijnieks?
— Eita nu! — Ostaps labsirdīgi sacīja. — Kas es par partijnieku? Es esmu bezpartejisks monarchists. Caram kalps, zaldātiem tēvs. Un vispār — lidojiet, varoņi, ērgļa lidojumu, pietiek bēdu bēdāties . ..
— Tēju, vai tēju neiebaudīsiet? — murmināja večuks, stumjot Benderu uz durvīm.
Mājiņā bija viena istaba ar priekšnamu. Gar sienām karājās formās ietērptu kungu portreti. Spriežot pēc uzšuvēm, šie kungi savā laikā bija kalpojuši tautas izglītības ministrijā. Gulta bija savandīta un liecināja, ka saimnieks tajā pavadījis savas dzīves pašus nemierpilnākos brīžus.
—• Vai jūs jau sen dzīvojat tik vientuļi? — jautāja Ostaps.
— No pavasara, — večuks atbildēja. — Mans uzvārds Hvorobjovs. Seit, es domāju, sāksies jauna dzīve. Bet kas ir iznācis? Jus tikai padomājiet.. .
Fjodors Ņikitičs Hvorobjovs bija monarchists un ienīda padomju varu. Šī vara viņam bija pretīga. Viņam, kādreizējam mācību apgabala kuratoram, vajadzēja strādāt par vietējā prolet- kulta metodoloģiski pedagoģiskā sektora vadītāju. Tas viņam riebās.
Līdz pat sava darba pēdējai dienai viņš tā arī neuzzināja, ko nozīme vārds «proletkults», un tālab to nīda vēl vairāk. Vietejās komitejas locekļu, darba biedru un metodoloģiski pedagoģiskā sektora apmeklētāju izskats vien viņā viesa pretīguma trīsas. Viņš ienīda vārdu «sektors». Oh, šis sektors! Fjodoram Ņikitičam, kas cienīja visu graciozo un tanī skaitā ari ģeometriju, nekad nevarēja ne prātā ienākt, ka tāds brīnišķīgs matematisks jēdziens kā sektors, kas apzīmē līklīnijas figūras laukuma daļu, tik ļoti tiks vulgarizēts.
Darbā Hvorobjovu vai traku padarīja sēdes, sienas avīzes, aizņēmumi. Bet arī mājā viņš nerada mieru savai lepnajai dvēselei. Arī mājās bija sienas avīzes, aizņēmumi, sēdes. Paziņas, pēc Hvorobjova domām, runāja tikai par nepiedienīgām lietām: par loni, ko viņi sauca par darba algu, par palīdzības mēnesi bērniem un par lugas «Bruņuvilciens» sociālo nozīmi.
Nekur nevarēja glābties no padomju iekārtas. Kad sarūgtinātais Hvorobjovs vientuļš klaiņāja pa pilsētas ielām, arī te no staigājošo ļaužu pūļa atskanēja apkaunojošas frāzes:
— … Tad mēs nolēmām viņu izslēgt no valdes sastāva…
— … Es tā arī sacīju: par jūsu VKK [4] ir ari augstākas instances — samierkamera!
Un, īgni raugoties uz plakatiem, kas aicināja pilsoņus izpildīt piecgadi četros gados, Hvorobjovs sakaitināts ņurdēja:
— Izslēgt! No sastāva! Samierkamera! Četros gados! Nelietīga iekārta!
Kad metodoloģiski pedagoģiskais sektors pārgāja uz nepārtrauktu darba nedēļu un īstās svētdienas vietā par Hvorobjova atpūtas dienām kļuva nezin kādi violeti piektie datumi, viņš ar riebumu izgādāja sev pensiju un apmetās tālu aiz pilsētas. Viņš tā rīkojās tādēļ, lai aizbēgtu no jaunās iekārtas, kas ielauzās viņa dzīvē un nedeva miera.
Vienpatis monarchists caurām dienām sēdēja pie kraujas, raudzījās uz pilsētu un centās domāt patīkamas domas: par svinīgu aizlūgumu sakarā ar kādas visaugstās personas vārdadienu, par ģimnāzijās eksāmeniem un par radiniekiem, kas kalpoja tautas izglītības ministrijā. Bet kā par brīnumu viņa domas tūlīt pievērsās nepatīkamajai padomju dzīvei.
«Kas tur tagad notiek — tai nolādētajā proletkultā?» viņš domāja.
Pēc proletkultā viņš atcerējās galīgu sašutumu radošas epizodes: Pirmā Maija un Oktobra demonstrācijās, ģimenes vakarus klubos ar lekcijām un alu, metodoloģiskā sektora pusgada tāmi.
«Visu man atņēma padomju vara,» domāja bijušais mācību apgabala kurators, «pakāpes, ordeņus, godu un naudu bankā. Viņi piedevuši citu viizienu pat manām domām. Bet ir tāda sfēra, kur boļševikiem nepiekļūt, — tie ir sapņi, dieva balva cilvēkam. Nakts nesīs man mierinājumu. Savos sapņos es redzēšu to, ko man ir tīkami redzēt.»
Bet jau pirmajā naktī dievs sūtīja Fjodoram Ņikitičam baigu sapni. Viņš sapņoja, ka sēž ar petrolejas lampu apgaismotā iestādes gaitenī. Sēž un zina, ka kuru katru brīdi viņu izslēgs no valdes sastāva. Pēkšņi atveras dzelzs durvis un pa tām ieskrien kalpotāji, kliegdami: «Hvorobjovu vajag noslogot!» Viņš grib bēgt, bet nevar.
Fjodors Ņikitičs pamodās nakts vidū. Viņš brītiņu lūdza dievu, aizrādīdams, ka acīm redzot esot noticis nepatīkams parpratums un sapnis, kas paredzēts atbildīgam, varbūt pat partijas biedram, noklīdis nece|ā. Viņam — Hvorobjovam — vispirms gribētos redzēt cara iznākšanu no Uspenskgs katedrales.
Nomierinājies viņš atkal iemiga, bet dievinātā monarcha sejas vietā tūlīt ieraudzīja vietējās komitejas priekšsēdētāju biedru Suržikovu.
Un katru nakti Fjodoru Ņikitiču ar neizprotamu precizitāti apmeklēja vieni un tie paši visnotaļ padomju sapņi. Viņam stādījās priekšā biedru naudas, sienas avīzes, padomju saimniecība «Gigants», pirmās ēdienu fabrikas svinīga atklāšana, kremacijas draugu biedrības priekšsēdētājs un lielie padomju pārlidojumi.
Monarchists sapnī kunkstēja. Viņš negribēja redzēt kremacijas draugus. Viņam gribējās redzēt Valsts domes galēji labā spārna deputātu Puriškeviču, patriarchu Tichonu, Jaltas pilsētas priekšnieku Dumbadzi jeb arī kaut vai pavisam necilu tautskolu inspektoru. Bet nekas tamlīdzīgs nenotika. Padomju iekārta lauzās pat monarchista sapņos.
— Vieni un tie paši sapņi! — raudulīgā balsī nobeidza Hvorobjovs. — Nolādētie sapņi!
— Jums klājas slikti, — Ostaps līdzjūtīgi sacīja, — kā smejies — dzīves veids nosaka apziņu. Reiz jūs dzīvojat Padomju zemē, tad arī sapņiem jābūt padomiskiem.
— Ne mirkli nav miera, — sūdzējās Hvorobjovs. — Kaut vai kas rādītos. Es ar visu būtu mierā. Lai nebūtu Puriškeviča. Lai kaut vai Miļukovs. Tomēr cilvēks ar augstāko izglītību un savā sirdī monarchists. Bet pat tā nav! Vienmēr tie paši padomju antikristi.
— Es jums palīdzēšu, — sacīja Ostaps. — Es esmu ārstējis draugus un paziņas pēc Freida metodes. Sapnis — tas vēl nav nekas. Galvenais — novērst sapņa cēloņus. Un pamatcēlonis ir pati padomju varas pastāvēšana. Taču šajā brīdī es to nevaru novērst. Man vienkārši nav laika. Es, ziniet, esmu sportists tūrists, šobrīd man nepieciešams mazliet pielāpīt savu automobili, tātad atļaujiet to iebraukt pie jums šķūnī. Bet, kas attiecas uz cēloni, tad jūs varat būt mierīgs. Atce|ā es to novērsīšu. Ļaujiet tik nobeigt braucienu.
No smagiem sapņiem apdullušais monarchists jaukajam un atsaucīgajam jaunajam cilvēkam labprāt atļāva izmantot šķūni. Viņš uzmeta virs krekla mēteli, uzāva basās kājās galošas un sekoja Benderam pagalmā.
— Tātad var cerēt? — viņš prasīja, tipinādams aiz sava agrā viesa.
■— Nešaubieties, — nevērīgi atbildēja komandors, — tiklīdz, padomju varas nebūs, jums uzreiz kļūs daudz vieglāk. Pats redzēsiet!
Pēc pusstundas «Antilope» bija paslēpta pie Hvorobjova un atstāta Kozļēviča un Paņikovska uzraudzībā. Benders Balaganova pavadībā devās uz pilsētu pēc krāsām.
Piena brāļi gāja saulei pretī, lavīdamies uz pilsētas centru. Pa māju karnizēm pastaigājās pelēki baloži. Ar ūdeni apslacītas dēļu ietves bija tīras un vēsas.
Cilvēkam ar tīru sirdsapziņu patīkami tādā rītā, iznākot no mājas, pakavēties brītiņu pie vārtiem, izņemt no kabatas sērkociņu kārbiņu ar lidmašīnas attēlu un pigu propellera vietā un parakstu «Atbilde Kerzonam», papriecāties par svaigo papirosu kastīti un piesmēķējot aizbaidīt ar vīraka dūmiem biti Li ar zeltītām pūciņām uz vēderiņa.
Benders un Balaganovs padevās rīta, uzposto ielu un lēnprātīgo baložu iespaidam. Bridi viņiem likās, ka viņu sirdsapziņu nekas nenospiež, ka visi viņus mīl, ka viņi ir līgavaiņi, kas dodas tikties ar līgavām.
Piepeši brāļiem ceļu aizsprostoja cilvēks ar saliekamu molbertu un pulētu krāsu kasti rokās. Viņa izskats bija tik satraukts, it kā viņš nupat būtu izsprucis no degošas majas un paguvis no uguns izglābt vienīgi molbertu un krāsu kasti.
— Atvainojiet, — viņš skaļi sacīja, — te nupat vajadzēja būt biedram Plotskim-Pocelujevam. Vai jūs viņu neesat satikuši? Vai viņš šeit nepagāja garām?
— Mēs tādus nekad nesatiekam, — rupji atbildēja Balaganovs.
Mākslinieks iegrūdās Benderam krūtīs, norūca «pardon» un aizsteidzās tālāk.
— Plotskis-Pocelujevs? — purpināja lielais kombinators, kas vēl nebija brokastojis. — Man pašam bija pazīstama vecmāte, uzvārdā Meduza-Gorgonera, un es tāpēc necēlu traci, neskraidīju pa ielām, kliegdams: «Vai jūs gadījumā neesat redzējuši pilsoni Meduzu-Gorgoneru? Viņa, kā sacīt jāsaka, šeit pastalgajas.» Liela muiža — Plotskis-Pocelujevs!
Benders vēl nebija beidzis savu svinīgo vēstījumu, kad viņam tieši virsū uzdrāzās divi cilvēki ar melniem molbertiem un pulētām skiču mapēm. Tie bija pavisam dažādi cilvēki. Viens no viņiem acīm redzot turējās pie tāda ieskata, ka māksliniekam obligāti jābūt matainim, un pēc spalvu audzelības savā sejā viņš
bija cienīgs Navaras Indriķa vietnieks PSRS. Ūsas, matu sprogas un bārdele ļoti atdzīvināja viņa neizteiksmīgo seju. Otrs bija vienkārši plikpauris, un viņa galva bija slidena un gluda kā stikla kupols.
— Biedri Plotski … — aizelsdamies izdvesa Navaras Indriķa vietnieks.
— Pocelujevu, — papildināja kupols.
— Vai neesat redzējuši? — izkliedza navarietis.
— Viņam šeit vajadzēja pastaigāties, — paskaidroja kupols.
Benders atbīdīja sānis Balaganovu, kas jau vēra vaļā muti, lai sulīgi nolamātos, un ar aizvainojošu laipnību sacīja:
— Biedri Plotski mēs neesam redzējuši, bet, ja minētais biedrs jūs patiesi interesē, tad pasteidzieties. Viņu meklē kāds darba cilvēks, pēc izskata īsts pindzelmanis.
Molbertiem ķeroties un viens otru grūstīdami, mākslinieki aizjoza tālāk. Sai brīdī pagriezienā parādījās ormaņa ekipāžā. Tanī sēdēja resnvēderis, un zem zilā tolstojieša virskrekla krokām jaudās sasvīdis vēders. Pasažiera izskats kopumā sauca atmiņā vecu patentētas ziedes reklāmu, kas sākās vārdiem: «Kails, matiem apaudzis ķermenis atstāj atbaidošu iespaidu.» Noteikt rešņa arodu nebija grūti. Viņš ar roku pieturēja lielu stacionaru molbertu. Pie ormaņa kājām gulēja pulēta kaste, kur, bez šaubām, atradās krāsas.
— Hallo! — Ostaps uzsauca. — Vai jūs Pocelujevu meklējat?
— Tieši tā, — apstiprināja treknais mākslinieks, žēli skatīdamies uz Ostapu.
— Steidzieties! Steidzieties! Steidzieties! — iekliedzās Ostaps. — Jums priekšā jau trīs mākslinieki. Kas te par lietu? Kas noticis?
Bet zirgs, pakaviem klaudzot pa apaļo akmeņu bruģi, jau aizrāva ceturto tēlojošās mākslas pārstāvi.
— Kāda kulturālā pilsēta! — Ostaps sacīja. — Jūs, Balaga- nov, droši vien ievērojāt, ka no četriem pilsoņiem, ko mēs satikām, četri izrādījās mākslinieki. Interesanti.
Kad piena brāļi apstājās drogu veikala priekšā, Balaganovs čukstēja Ostapam:
—• Vai jums nav kauna?
— Par ko? — jautāja Ostaps.
— Par to, ka jūs par krāsām taisāties izdot dzīvu naudu.
— Ak jūs par to, — Ostaps sacīja. — Atzīstos, mazliet ir kauns. Protams, muļķīgs stāvoklis. Bet ko lai dara? Neskriesim taču uz izpildkomiteju, lai palūgtu krāsas «Putnu dienas» organizēšanai. Viņi jau gan dotu, bet mēs taču zaudētu veselu dienu.
Sausajām-krāsām bundžās, stikla cilindros, maisos, mučeles un saplīsušās papīra turziņās bija pievilcīgi spilgti toņi, un tās drogu veikalam piešķīra svētku izskatu.
Komandors un bortrnechaniķis ļoti izvēlīgi izmeklējās krāsas.
— Melna krāsa pārlieku atgādina sēras, — Ostaps prātoja. — Zaļa arī nav piemērota: tā ir irstošu cerību krāsa. Violeta — arī neder. Violetā mašīnā lai braukā kriminalizmeklēšanas priekšnieks.'Rožaina — salkani, zila — banali, sarkana — pārlieku uzticību apliecinoša. Vajadzēs «Antilopi» nokrāsot dzeltenā krāsā. Spilgtāk būs, toties skaisti.
— Bet kas jūs tādi būsiet? Vai mākslinieki? — jautāja pārdevējs, kura zods bija viegli iepūderēts ar cinobru.
— Mākslinieki gan, — Benders atbildēja, — batalisti un marinisti.
— Tādā gadījumā jums šeit nav ko meklēt, — sacīja pārdevējs, novākdams no letes turzas un bundžas.
— Kā tad tā! — Ostaps iesaucās. — Bet kur tad?
Komijs pieveda draugus pie durvīm un norādīja ar roku uz izkārtni pāri ceļam. Tur bija attēlota brūna zirga galva un melniem burtiem uz debeszila fona uzrakstīts: «Auzas un siens.»
— Tas viss ir pareizi, — sacīja Ostaps, — cietā un mīkstā barība lopiem. Bet kāds tam sakars ar mums — māksliniekiem? Es neredzu nekāda sakara.
Izrādījās, ka sakars tomēr ir — un pie tām ļoti būtisks. Ostaps to apjauda jau komija runas sākumā.
Pilsēta vienmēr bija cienījusi glezniecību, un četri mākslinieki, kuri sensenis šeit mitinājās, nodibināja grupu «Dialektiskā stājglezniecībā». Viņi gleznoja atbildīgu darbinieku portretus un iesmērēja vietējam mākslas muzejam. Ar laiku neuzgleznoto atbildīgo darbinieku skaits stipri samazinājās, kas ievērojami pazemināja dialektisko stāj gleznotāju ienākumus. Bet to vel varēja pieciest. īstie ciešanu gadi sākās no tā laika, kad pilsētā ieradās jauns mākslinieks — Teofans Muchins.
Viņa pirmais darbs pilsētā sacēla lielu troksni. Tas bija viesnīcu tresta vadītāja portrets. Teofans Muchins stājgleznotajus atstāja tālu aiz sevis. Viesnīcu tresta vadītājs nebija gleznots ne ar eļļas krāsām, ne akvareļkrāsām, ne ogli, ne temperu, ne pasteli, guašu un ne ar svina zīmuli. Viņš bija izlikts no auzām. Un, kad
mākslinieks Muchins ar ormani veda gleznu uz muzeju, zirgs nemierīgi lūrēja atpakaļ un zviedza.
Ar laiku Muchins sāka izmantot ari citas graudzāles.
Milzīgi panākumi bija portretiem no prosas un magoņu sēklām, drosmīgiem uzmetumiem no kukuruzas un griķu putraimiem, ainavām no rīsiem un klusajām dabām no prosas putraimiem.
Pašreiz viņš strādāja pie grupas portreta. Liels audekls rādija novada plānu komisijas sēdi. Šo gleznu Teofans veidoja no pupiņām un zirņiem. Bet dvēseles dziļumos viņš palika uzticīgs auzām, kas bija viņam pavērušas ceļu uz karjeru un izsitušas no segliem dialektiskos stājglezniekus.
— Ar auzām, protams, ir talantīgāki — iesaucās Ostaps.
— Kādi muļķi bijuši Rubenss un Rafaels — nopūlējās ar eļļas krāsām. Mēs arī esam muļķi, tādi paši kā Leonardo da Vinči. Dodiet mums dzeltenu emaljas krāsu!
Norēķinoties ar runīgo pārdevēju, Ostaps uzjautāja:
— Jā, starp citu, kas tas Plotskis-Pocelujevs tāds ir? Mēs, ziniet, neesa'm šejienieši un neesam lietas kursā.
— Biedrs Pocelujevs ir ievērojams centra darbinieks, izaudzis mūsu pilsētā. Tagad atbraucis no Maskavas pavadīt atvaļinājumu.
— Viss skaidrs, — Ostaps sacīja. — Pateicos par informāciju. Uz redzēšanos!
Uz ielas piena brāļi pamanīja dialektiskos stājglezniekus. Visi četri stāvēja ielu krustojumā ar bēdīgām un ilgu pilnām sejām kā čigāni. Viņiem līdzās rēgojās molberti, saslieti piramidā kā ieroči.
— Nu, mākslas kalpi, vai slikti klājas, ko? — jautāja Ostaps.
— Izspruka jums Plotskis-Pocelujevs?
— Izspruka, — novaidējās mākslinieki. — Tikpat kā rokā bija.
— Vai Teofans nogrāba? — Ostaps jautāja, uzrādot labas zināšanas šajā laukā.
— Jau pindzelē, haltūrists tāds, — atbildēja Navaras Indriķa vietnieks. — Ar auzām. Atgriežos, šis saka, pie vecās manieres. Sūdzas, bodnieks tāds, par žanra krizi.
— Kur atrodas šā darboņa ateljē? — Ostaps painteresējās.
— Gribas aci uzmest.
Mākslinieki, kuriem bija daudz brīva laika, labprāt aizveda Ostapu un Balaganovu pie Teofana Muchina. Teofans strādāja savā dārziņā zem klajas debess. Viņa priekšā uz ķeblīša sēdēja biedrs Plotskis, pēc visa spriežot, kautrīgas dabas cilvēks. Viņš, elpu aizturējis, skatījās uz mākslinieku, kas tāpat kā sējējs uz trīsčervoncu naudas gabala saujām grāba auzas no sētuves un meta uz audekla. Muchins rauca pieri. Viņu traucēja zvirbu|i. Viņi nekaunīgi lidoja klāt pie gleznas un izknābāja atsevišķas detaļas.
— Cik jūs saņemsiet par šo gleznu? — kautrīgi ieprasījās Plotskis.
Teofans pārtrauca sēju, kritiski pavēroja savu darbu un domīgi atbildēja:
— Nekas! Ap divsimt piecdesmit rubļu muzejs dos.
— Tomēr dārgi.
— Bet auzas vien tagadējos laikos, — dziedoši sacīja Muchins, — nevar piepirkt. Tās dārgas, šīs auzas!
— Nu, kā ar vasarāju platībām? — Ostaps jautāja, pabāzis galvu caur žoga režģi. — Sējas kampaņa, es redzu, veicas sekmīgi. Par simt procentiem! Bet tas viss ir nieki, salīdzinot ar to, ko es redzēju Maskavā. Tur kāds mākslinieks iztaisīja gleznu no matiem. Lielu gleznu ar daudzām figūrām, un ievērojiet, ideoloģiski izturētu, lai gan mākslinieks izmantojis arī bezpartejisko matus, — tāds trūkums bija. Bet ideoloģiski, es atkārtoju, glezna bija brīnišķīgi izturēta. Tā saucās «Tēvocis Pachoms, traktors un viņu nakts loms». Tā bija tik spītīga glezna, ka vienkārši nezināja, ko ar to iesākt. Reizēm mati uz tās sacēlās stāvus. Bet vienā jaukā dienā tā pilnīgi nosirmoja, un no tēvoča Pachoma un viņa traktora nepalika ne pēdas. Bet mākslinieks par izdomu jau bija paguvis nogrābt tūkstoša pusotra. Tā ka jūs, biedri Muchin, pārāk neaiz- raujieties! Auzas var pēkšņi sadīgt, jūsu gleznas savārpos, un jūs vairs nekad nevarēsiet ievākt ražu.
Dialektiskie stājgleznieki līdzjūtīgi iesmējās. Bet Teofans nesamulsa.
— Tas izklausas paradoksali, — viņš piezimeja, atjaunodams sējas manipulācijās.
Lai nu paliek, — Ostaps noteica atsveicinoties. — sējiet saprātīgo, labo, mūžīgo un tad paskatīsimies! Palieciet sveiki arī jūs, mākslās kalpi. Metiet prom savas krāsas! Pārejiet uz mozaiku no uzgriežņiem, āķiem un skrūvītēm. Portrets no uzgriežņiem. Lieliska ideja!
Visu dienu antilopieši krāsoja savu mašīnu. Uz vakarpusi tā kļuva nepazīstama un spīdēja visās olas dzeltenuma niansēs.
Nākošās dienas rītausmā pārveidotā «Antilope» pameta viesmīlīgo šķūni un uzņēma kursu uz dienvidiem.
— Žēl, ka neizdevās atvadīties no saimnieka. Bet viņš tik saldi gulēja, ka negribējās modināt. Varbūt tieši tagad viņš pēdīgi redz sapni, ko tik ilgi bija gaidījis: metropolits Dvulogijs svētī tautas izglītības ministrijas darbiniekus sakarā ar Roma- novu nama trīssimto gadadienu.
Un šajā brīdī aizmugurē, no baļķu mājiņas, atskanēja Ostapam jau pazīstamā raudulīgā vaimanāšana.
— Atkal tas pats sapnis! — kunkstēja vecais Hvorobjovs. — Ak dievs, ak dievs!
— Es kļūdījos, — Ostaps piezīmēja. — Viņam droši vien sapnī parādījies nevis metropolits Dvulogijs, bet literātu grupas «Kalve un sēta» paplašināts plēnums. Tomēr velns ar viņu! Darīšanas mūs aicina uz Cernomorsku.