Ar ko tikai ļaudis nenodarbojas!
Līdzās lielajai pasaulei, kurā dzīvo lieli cilvēki un notiek lieli notikumi, pastāv maza pasaule ar maziem ļaudīm un sīkiem notikumiem. Lielajā pasaulē izgudrots dizeļmotors, uzrakstītas «Mirušās dvēseles», uzcelta Dņepras hidroelektrostacija un paveikts lidojums apkārt zemeslodei. Mazajā pasaulē izgudrots piepūšams pīkstulis, uzrakstīta dziesmiņa «Ķieģelīši» un sameistarotas «Ārzemju pārstāvja» fasona bikses. Lielajā pasaulē cilvēkus vada centieni aplaimot cilvēci. Mazā pasaule stāv tālu no tik augstām idejām. Tās iemītniekus vada viena vienīga tieksme — censties mūžu nodzīvot, neiepazīstot trūkumu un badu.
Mazie ļaudis steidzas aiz lielajiem. Viņi saprot, ka viņu rīcībai jāsaskan ar laikmetu un tikai tad viņu prece var atrast sev tirgu. Padomju laikā, kad lielajā pasaulē uzcelti ideoloģiski cietokšņi, mazajā pasaulē vērojama rosme. Visus skudru pasaules mazos izgudrojumus balsta granitcieta «komunistiskās» ideoloģijas baze. Uz piepūšamā pīkstuļa uzmālēts Cemberlens, ļoti līdzīgs tam, kādu viņu zīmē «Izvestijā». Populārā dziesmiņā gudrs atslēdznieks, lai iegūtu komjaunietes mīlestību, trīs refrenos izpilda un pat pārsniedz rūpnieciski finansialo plānu. Un, kamēr lielajā pasaulē nikni diskutē par to, kā iekārtot jauno sadzīvi, mazajā pasaulē jau viss gatavs: ir kaklasaite «Trieciennieka sapnis», virskrekls «tolstojietis — gladkovietis», «ģipša statuete «Peldošā kolchozniece» un dāmu korķa sviedru lapas «Darba bišu mīlestība».
Rēbusu, šaradu, šaradoidu, logogrifu un minamu kartīšu sastādīšanā pūta jauni vēji. Darbs pa vecam vairs nebija modē. Laikrakstu un žurnālu nodaļu «Vaļas brīžos» vai «Kustini smadzeņu krokas» sekretāri noteikti atsacījās ņemt pretī preci bez ideoloģijas. Un, kamēr milzīgā zeme dunēja, kamēr cēla traktoru rūpnīcas un radīja grandiozas maizes klētis — sovchozus, večuks Siņickis, pēc nodarbošanās rēbusu sastādītājs, sēdēja savā istabā un, raidot stiklaino acu skatienus griestos, sacerēja šaradi, izmantodams modē nākušo vārdu «industrializācijā».
Siņickis izskatījās pēc rūķīša. Tādus rūķīšus krāsotāji parasti mālēja uz lietussargu veikalu izkārtnēm. Izkārtņu rūķīši ar sarkanām turku cepurēm galvās vēlīgi mirkšķināja garāmgājējiem, it kā aicinot tos ātrāk nopirkt zīda lietussargu vai spieķi ar sudraba rokturi, kas atgādina suņa galvu. Siņicka garā, iedzeltenā bārda nokarājās tieši papīrkurvī zem galda.
— Industrializācijā, — viņš skumji čukstēja, čāpstinot bālās veca cilvēka lūpas, kas izskatījās kā jēlas kotletes.
Un viņš pa ieradumam sadalīja šo vārdu šarades daļās:
— Indus. Tria. Liza. Cija.
Viss iznāca brīnišķīgi. Siņickis jau redzēja kuplu šaradi, nozīmīgu pēc satura, viegli lasāmu un grūti atminamu. Šaubas radīja pēdējā daļa — «cija».
«Kas tā tāda par «ciju»?» večuks saspringti domāja. «Luk, ja butu «akacija». Tad lieliski iznāktu: industrializakacija.»
Pamocījies pusstundu un neizdomājis, ko iesāki ar kaprizo ga lotni, Siņickis nolēma, ka nobeigums nāks pats par sevi, un stājās pie darba. Savu poēmu viņš saka rakstīt uz papīra lapas, kas izplesta no grāmatvedības gramatas, ar uzrakstu «debets».
Pa balkona stikla durvīm bija redzamas ziedošās akacijas, sa- lapitie māju jumti un žilbinoši zilā jūras strēle. Cernomorskas pusdienas tveice lēja pār pilsētu lipīgu svelmi.
Večuks padomāja un uzskrāpēja uz papīra pirmās rindas:
Pirmai zilbei čalma galvā gan, Tā par austrumzemju iemītnieci kļutu.
— Tā par austrumzemju iemītnieci kļūtu, — apmierināti bu- binaja večuks.
Viņam iepatikās paša sacerējums, tikai grūti bija atrast atskaņas vārdiem «gan» un «kļūtu». Rebusnieks pastaigājās pa istabu, plūkādams bārdu. Pēkšņi viņam iešāvās prātā:
Ir otr ā zilbe pazT stama man, Ar dziesmu it kā saistīta tā būtu
Arī ar «Liza» izdevās viegli tikt galā:
Ar dieva palīgu mēs zilbes kopā liekam Un pie it sievišķīga vārda tiekam No kādas traģēdijas skumji cēlas, Ko atcerēties var, kas vien tik vēlas.
Noguris no pārliekās piepūles, Siņickis atgāzās atzveltnes krēslā un aizvēra acis. Viņam jau bija septiņdesmit gadu. Piecdesmit no tiem viņš sacerēja rēbusus, šarades, minamas kartiņas un šaradoidcs. Bet vēl nekad godājamajam rebusniekam nebija bijis tik grūti strādāt kā tagad. Viņš bija atpalicis no dzīves, politiski neizglītots, un jaunie konkurenti viņu viegli uzveica.Viņi nesa uz redakciju uzdevumus ar tik brīnišķīgu ideoloģisku nostādni, ka večuks raudāja aiz skaudības, tos lasot. Kā lai viņš sacenšas, piemēram, ar tādu uzdevumu:
UZDEVUMS ARITMOMOIDS
Trijās stacijās: Zvirbuļos, Krauķos un Strazdos bija dažāds kalpotāju skaits. Strazdu stacijā komjauniešu bija sešas reizes mazāk nekā abās pārējās kopā, bet Zvirbuļos partijnieku bija par divpadsmit cilvēkiem vairāk nekā Krauķos. Bet Krauķos bezpartejisko bija par sešiem cilvēkiem vairāk nekā pirmajās divās kopā. Cik kalpotāju bija katrā stacijā, un kāds tajās bija partijas un komjaunatnes īpatsvars?
Attapies no savām bēdu pilnajām domām, večuks atkal ņēma rokā papīra lapu ar uzrakstu «debets», bet šai brīdī istabā ienāca meitene ar slapjiem, īsi apgrieztiem matiem un melnu peldkostimu pār plecu.
Viņa klusēdama izgāja balkonā, izžāva uz apdrupušajām margām mitro peldkostimu un paskatījās lejā. Meitene ieraudzīja nabadzīgu pagalmu, ko bija skatījusi jau daudzus gadus, — nožēlojamu pagalmu, kur mētājās salauztas kastes, blandījās oglēs novārtījušies kaķi un skārdnieks, skaļi klapēdams, laboja spaini. Apakšējā stāvā namamātes sūrojās par savu smago dzīvi.
Ij šīs sarunas meitene dzirdēja ne jau pirmo reizi, ij kaķiem viņa zināja pat vārdus, ij skārdnieks, kā viņai likās, laboja vienu un to pašu spaini jau daudzus gadus. Zosja Siņicka atgriezās istabā.
— Ideoloģija mani nomocījusi, — viņa saklausīja vectēva murmināšanu, — bet kāda rēbusos var būt ideoloģija? Rēbusi…
Zosja ieskatījās vecīgajos ķeburos un tūlīt iesaucās:
— Ko tu tur esi uzrakstījis? Kas tas ir? «Ar dieva palīgu mēs zilbes kopā liekam un pie it sievišķīga vārda tiekam.» Kāpēc ar dieva? Tu taču pats sacīji, ka redakcijas tagad nepieņem šarades ar reliģioziem izteicieniem.
Siņickis ievaidējās. Izsaukdamies: «Kur ir dievs, kur? Tur nav nekāda dieva,» — ar drebošām rokām viņš uzlika uz deguna brilles metala ietvarā un satvēra lapu.
— Ir dievs, ir, — viņš skumji izdvesa. — Iezadzies gan . .. Atkal esmu nošāvis buku. Vai, cik žēl! Un visa rinda izjūk.
— Bet tu «dieva palīgu» nomaini ar «prāta palīgu», — Zosja pamācīja.
Taču pārbiedētais Siņickis atsacījās no «prāta palīga».
— Tā arī ir mistika. Es zinu. Ak, nošāvu gan buku! Zoseņka, kas tagad notiks?
Zosja vienaldzīgi paskatījās uz vectēvu un deva padomu sacerēt jaunu šaradi.
— Tā kā tā, — viņa sacīja, — vārds ar galotni «cija» tev neizdodas. Atceries, kā tu mocījies ar vārdu «termofikacija»?
— Kā nu ne, — večuks atplauka, — es vēl par trešo zilbi izdalīju «kac» un uzrakstīju šādi: «Trešajā zilbē, kad tēju dzersi gardu, tu bez pūlēm uzzināsi ebreja uzvārdu.» Nepieņēma šo šaradi. Sacīja, par vāju esot, nederot. Nošāvu bukul
Un večuks, nosēdies pie galda, ņēmās izstrādāt lielu, ideoloģiski izturētu rēbusu. Vispirms viņš ar zīmuli uzskicēja zosi, kurn turēja knābī apgrieztu burtu «L», lielu un smagu kā karātavu stabu. Darbs iegāja sliedēs.
Zosja klāja pusdienu galdu. Viņa staigāja no spoguļstikliem greznotās bufetes pie galda un lika uz tā traukus. Parādījās fajansa zupas bļoda ar nosistām osām, šķīvji ar ziediņiem un bez ziediņiem, apdzeltējušas dakšiņas un pat kompota trauks, lai gan pusdienā nekāds kompots nebija paredzēts.
Vispār Siņickiem klājās slikti. Rēbusi un šarades mājā ienesa vairāk satraukuma nekā naudas. Ar pusdienām, kuras vecais re- busnieks deva pazīstamiem pilsoņiem un kuras bija galvenais ģimenes ienākuma avots, ari neveicās. Podvisockis un Bomze aizbrauca atvaļinājumā, Stuljans apprecēja grieķieti un sāka pusdienot mājā, bet Pobiruchinu no iestādes «iztīrīja» pēc otrās kategorijas noteikumiem, un viņš no uztraukuma zaudēja apetiti un atsacījās no pusdienām. Tagad viņš staigāja pa pilsētu, aizturēja paziņas un izteica vienu un to pašu slēpta sarkasma pilno frāzi: «Vai esat dzirdējuši jaunumu? Mani «iztīrīja» pēc otrās kategorijas.» Un daži paziņas līdzjūtīgi atbildēja: «Tad ir gan sagādājuši galvas sāpes tas Markss un Engelss!» Bet citi neatbildēja neko, pašķielēja uz Pobiruchinu ar ugunīgu skatienu un aiznesās garām, savus portfeļus vēcinādami. Galu galā no visiem ēdājiem palika tikai viens, un arī tas pats jau nedēļu nemaksāja, aizbildinādamies ar to, ka algas izmaksa aizkavējusies.
Neapmierināti paraustījusi plecus, Zosja devās uz virtuvi, bet, kad atgriezās, pie pusdienu galda sēdēja pēdējais pusdienotājs — Aleksandrs Ivanovičs Koreiko.
Ārpus dienesta Aleksandrs Ivanovičs nelikās bikls un pazemīgs. Un tomēr sasprindzinātā sejas izteiksme neizzuda ne uz mirkli. Pašreiz viņš uzmanīgi aplūkoja Siņicka jauno rēbusu. Starp citiem mīklainiem zīmējumiem izcēlās maiss, no kura bira laukā burti «T», egle, kas slēpa lecošu sauli, un uz nošu līnijas tupošs zvirbulis. Rēbuss beidzās ar augšpēdus apgrieztu komatu.
•— Pie šā rēbusa atminēšanas vajadzēs pasvīst, — priecājās Siņickis, šurp turp staigādams gar pusdienotāju. — Vajadzēs galvu palauzīt!
— Kā tad, vajadzēs gan, — Koreiko izsmiedams atbildēja,
tikai tā zoss mani mulsina. Ko tada zoss varētu nozīmēt? Ahā! Roka ir' Atminēts: «Cīņā tu iegūsi tiesības savas.»
- Jā, — večuks vīlies gari stiepa vārdus, — kā jūs tik ātri atminējāt? Izcilas spējas. Uzreiz var pazīt pirmās kategorijas rēķinvedi.
— Otrās kategorijas, — Koreiko izlaboja. — Bet kam jūs sastādījāt šo rēbusu? Vai iespiešanai?
— Kā tad, ka iespiešanai.
— Gluži veltīgi, — Koreiko sacīja, ar interesi vērodams boršču, kurā peldēja zeltainas tauku zīlītes. Sai borščā bija kas nozīmīgs, kas unteroficierisks. — «Cīņā tu iegūsi tiesības savas» — tas ir eseru lozungs. Iespiešanai neder.
— Ak dieviņ tētīt! — iestenējās večuks. — Debesu valdniece! Atkal nošāvu buku. Dzirdi, Zoseņka? Buku nošāvu. Ko lai tagad dara?
Večuku mierināja. Steigā ieturējis pusdienas, viņš tūlīt piecēlās, savāca nedēļas laikā sacerētās mīklas, uzlika galvā milzīgi lielu salmu platmali un sacīja:
— Nu, Zoseņka, es iešu uz «Jaunatnes Ziņām». Drusku esmu norūpējies par algebroidu, bet vispār — naudu es tur dabūšu.
Komjaunatnes žurnālā «Jaunatnes Ziņas» večuka ražojumus bieži brāķēja, viņam pārmeta atpalicību un tomēr pāri nedarīja. Sis žurnāls bija vienīgā vieta, no kurienes pie večuka tecēja sīks naudas strautiņš. Siņickis paķēra līdz šaradi, kas sākās ar vārdiem «Zilbe mana pirmā jūras dibenā», divus kolchozu lotogrifus un vienu algebroidu, kurā ar ļoti sarežģītas reizināšanas un dalīšanas palīdzību pierādīja padomju varas pārākumu par visām citām varām.
Kad rebusnieks bija aizgajis, Aleksandrs Ivanovičs drūmi ņēmās aplūkot Zosju. Sākumā Aleksandrs Ivanovičs pusdienoja pie Siņickiem tādēļ, ka pusdienas tur bija lētas un garšīgas. Bez tam viņš bija sev uzstādījis pamatnosacījumu — ne mirkli neaizmirst, ka ir sīks ierēdnītis. Viņam patika parunāties par iztikas grūtībām lielā pilsētā, ja saņem niecīgu aldziņu. Bet kopš kāda laika pusdienu cena un garša bija zaudējusi to abstrakto un demonslra tivo nozīmi, kādu viņš tām piešķīra agrāk. Ja no viņa pieprasītu un viņš to varētu darīt neslēpjoties, tad maksātu par pusdienām nevis sešdesmit kapeikas kā tagad, bet trīs vai pat pieci tūkstoši rubļu. Mūžīgais klejotājs Aleksandrs Ivanovičs, kas apzinīgi sevi iespīlēja finansu važās, liedza sev visu, kas maksā dārgāk par pusrubuli, un tai pašā laikā, saērcināts par to, ka atklāti nevar iztērēt pat simt rubļu, nebaidoties pazaudēt miljonus, bija iemīlējies tik kaisli, kā spēj vienīgi stiprs, drūms un bezgalīgas gaidas saniknots cilvēks.
Šodien viņš pēdīgi nolēma Zosjai atklāt savas jutas un piedāvāt roku, kurā dauzījās pulss, mazs un ļauns kā sesks, un savu sirdi, iekaltu teiksmainās stīpās.
— Jā, — viņš sacīja, — tā nu tas ir, Zosja Viktorovna.
To pavēstījis, pilsonis Koreiko paķēra no galda pelnu trauku, uz kura pirmsrevolūcijas lozungs brīdināja: «Vīrs, nekaitini savu sievu», un ņēmās vērīgi aplūkot.
Te nepieciešams paskaidrot, ka nav pasaulē tādas meitenes, kas vismaz nedēļu iepriekš nezinātu, ka gaidāma jūtu atklāšana. Tālab Zosja Viktorovna, apstājusies spoguļa priekšā, noraizējusies nopūtās. Viņai piemita tāds pats sportisks izskats, kādu pēdējos gados bija ieguvušas visas skaistās meitenes. Pārbaudījusi šo faktu, viņa nosēdās pretī Aleksandram Ivanovičam un sagatavojas klausīties. Bet Aleksandrs Ivanovičs neko nesacīja. Viņš prata tikai divas lomas: kalpotāja un pagrīdes miljonārā. Trešo viņš neprata.
— Vai jūs esat dzirdējis «jaunumu»? — jautāja Zosja. — Pobiruchinu «iztīrījuši».
— Pie mums arī sākusies tīrīšana, — Koreiko atbildēja, — daudzi izlidos. Piemēram, Lapidus-jaunākais. Jā, un Lapidus- vecākais arī ir labais …
Šeit Koreiko pamanīja, ka soļo pa nabadzīgā kalpotāja taciņu. Atkal viņu pārņēma svina smags domīgums.
— Jā, jā, — viņš sacīja, — un tā es nīkstu vientulībā, nebaudot dzīvē nekāda prieka.
— Ko, ko nebaudot? — Zosja atdzīvojās.
— Nebaudot sievietes maigos glāstus, — nospiestā balsī piebilda Koreiko.
Neredzot nekādu atbalstu no Zosjas puses, viņš attīstīja savu domu tālāk.
Viņš jau esot vecs. Tas ir, ne jau nu vecs, bet neesot ari vairs jauneklis. Un ne jau tā tā bēda, ka vairs neesot jauneklis, bet vienkārši laiks ritot, gadi paejot. Gadi ejot. Un šis laika ritms viņam uzdzenot dažādas domas. Piemēram, par precēšanos. Lai nedomājot, ka viņš esot šāds tāds. Viņš vispār esot labs. Pavisam nevainojams cilvēks. Viņu vajagot pažēlot. Un viņam pat liekoties, ka viņu varētu mīlēt. Viņš neesot frants kā daudzi citi :un nemīlot vārdus kaisīt vējā. Kāpēc kāda meitene nevarētu nākt pie viņa par sievu?
Izklāstījis savas jūtas tādā nedrošā formā, Aleksandrs Ivanovičs dusmīgi paskatījās uz Zosju.
— Vai Lapidusu-jaunāko patiešām var «iztīrīt»? — jautāja rebusnieka mazmeita.
Un, nesagaidījusi atbildi, ieminējās par lietas būtību. Viņa visu ļoti labi saprotot. Laiks patiešām ritot šausmīgi ātri. Vēl pavisam nesen viņai bijuši deviņpadsmit gadi, bet tagad jau divdesmit. Bet vēl pēc gada būšot jau divdesmit viens. Viņa nekad neesot domājusi, ka Aleksandrs Ivanovičs būtu šāds tāds. Gluži otrādi, vienmēr bijusi pārliecināta, ka viņš esot labs cilvēks. Labāks par daudziem citiem. Un, protams, daudz kā cienīgs. Bet Zosju tieši pašreiz nodarbinot meklējumi, kādi — viņa pati vēl nezinot. Vispār, šobrīd iziet pie vīra viņa nevarot. Jā, un kāda viņiem varot būt dzīve? Viņu nodarbinot meklējumi. Bet Koreiko, ja runā godīgi un atklāti, pavisam tikai četrdesmit seši rubļi mēnesī. Un bez tam viņa Koreiko vēl nemīlot, kas, starp citu, esot ļoti no svara.
— Kas par nieka četrdesmit sešiem rubļiem! — Aleksandrs Ivanovičs pēkšņi iesaucās baigā balsī un izslējās visā augumā. — Man ir . . . man …
Vairāk viņš neko nesacīja. Viņš nobijās. Sākās miljonārā loma, un tā varēja beigties tikai ar bojā eju. Viņa izbailes bija tik lielas, ka viņš apjucis purpināja par to, ka laime neesot naudā meklējama. Bet šai brīdī aiz durvīm atskanēja sēkšana. Zosja izskrēja gaitenī.
Tur stāvēja vectēvs savā lielajā platmalē ar spīdošajiem salmu kristāliem. Viņš neuzdrošinājās nākt istabā. No bēdām viņa bārda bija izspūrusi kā pirts slota.
— Kāpēc tik ātri? — Zosja iesaucās. — Kas noticis?
Večuks pievērsa viņai savas asaru pilnās acis.
Zosja nobijusies satvēra večuku aiz kaulainajiem pleciem un žigli ievilka istabā. Siņickis pusstundu gulēja uz dīvana un drebēja.
Pēc ilgas pierunāšanas vectēvs sāka stāstīt.
Viss bijis lieliski. Līdz pašai «Jaunatnes Ziņu» redakcijai viņš nokļuvis bez kādiem traucējumiem. Nodaļas «Prāta vingrinājumi» vadītājs sagaidījis rebusnieku ārkārtīgi laipni.
— Roku pasniedza, Zoseņka, — večuks nopūtās. - - «Sēdieties,» saka, «biedri Siņicki.» Un tad viņš mani kā ar aukstu ūdeni aplēja. «Bet mūsu nodaļu taču,» viņš stāsta, «klape ciet.» Ieradies jauns redaktors un pateicis, ka mūsu lasītājiem prāta vingrinājumi neesot vajadzīgi, bet viņiem, Zoseņka, vajagot speciālu dambretes nodaļu. «Kas tagad notiks?» es vaicāju. «Nu nekas,» saka vadītājs, «jūsu materialus neievietos, un viss.» Bet manu šaradi ļoti slavēja. «Tīri puškiniskas rindas,» viņš saka, «sevišķi šī vieta: «Zilbe mana pirmā jūras dibenā, jūras dibenā otrā mana zilbe.»»
Vecais rebusnieks vēl ilgi drebinājās uz dīvana un sūdzējās par padomju ideoloģijas uzkundzēšanos.
—• Atkal jauna drama! — iesaucās Zosja.
Viņa uztupināja sev gaivā cepuri un steidzās uz durvīm. Aleksandrs Ivanovičs devās viņai līdz, lai gan saprata, ka nevajadzētu iet.
Uz ielas Zosja paņēma Koreiko zem rokas:
— Mēs taču paliksim draugi. Vai ne?
— Būtu bijis labāk, ja jūs nāktu man par sievu, — Koreiko vaļsirdīgi noburkšķēja.
Pie mākslīgo minerālūdeņu kiosku līdz galam atvērtajām durvīm drūzmējās jauni cilvēki bez cepurēm, baltos kreklos ar pāri elkoņiem atrotītām piedurknēm. Plauktos stāvēja zili šifoni ar metālā krāniem. Garie stikla cilindri ar sīrupu uz grozāmas pamatnes mirdzēja kā aptiekā. Persieši ar skumīgām sejām grauzdēja pannās riekstus, un sviluma dūmi kārdināja garāmgājējus.
— Gribas kino paskatīties, — kaprizi ieteicās Zosja. — Gribas riekstus, zelteri ar sīrupu.
Zosjas dēļ Koreiko bija gatavs uz visu. Viņš pat būtu ar mieru mazlietiņ apiet savu konspirāciju un iztērēt kādus rubļus piecus uzdzīvei. Pašreiz viņam kabatā plakanajā papirosu «Kaukazs» skārda kārbiņā atradās desmittūkstoš rubļu papīrnaudas, divdesmit pieci červonci katra naudas zīme. Bet, ja nu viņš pat sajuktu prātā un liktu lietā kaut vai vienu naudas zīmi, to tā kā tā nevienā kinoteātrī nevarētu izmainīt.
— Algu aizkavē, — viņš sacīja galīgi izmisis, — šausmīgi nekārtīgi izmaksā.
Sajā brīdī no pastaigājošos ļaužu pūļa iznāca jauns cilvēks ar brīnišķām sandalēm basajās kājās. Viņš, paceldams roku, sveicināja Zosju.
— Sveicināta, sveicināta, — viņš sacīja, — man ir divas kino ' kontramarkas. Vēlaties? Tikai momentali.
Un jaunais cilvēks brīnišķīgajās sandalēs aizvilka Zosju zem blāvās kino izkārtnes «Kurp ej i?», bijušās «Quo vadis»._
Sai naktī kantora darbinieks miljonārs negulēja mājās. Līdz pašam rītam viņš klaiņāja pa pilsētu, stulbi aplūkoja kartiņas ar kailiem zīdaiņiem fotogrāfu stikla vitrinās, ar kājām irdināja bulvara granti un raudzījās ostas tumšajā bezdibenī. Tur sasaucas neredzami kuģi, atskanēja miliču svilpieni un mirkšķināja bākas sarkanā uguntiņa.
— Nolādēta zeme! — Koreiko burkšķēja. — Zeme, kur miljonārs nevar savu līgavu aizvest uz kino.
Tagad Zosja viņam likās jau līgava.
Rīta pusē bāls aiz bezmiega Aleksandrs Ivanovičs aizklīda pilsētas nomalē. Iedams pa Besarabijas ielu, viņš saklausīja «mat- čiša» skaņas. Viņš izbrīnījies apstājās.
Viņam pretī no kalna lejup brauca dzeltens automobilis. Pie stūres salīcis sēdēja noguris šoferis chromādas virsjakā. Viņam līdzās snauda plecīgs zellis, nosvēris galvu ar caurumoto platmali uz sāniem. Aizmugures sedeklī izlaidušies vēl divi pasažieri: ugunsdzēsējs pilnā formā un atlētiska auguma vīrs jūrnieka formas cepurē ar baltu virsu.
— Sveiciens pirmajam černomorskietim! — uzsauca Ostaps, kad mašīna, dārdēdama kā traktors, aiznesās garām Koreiko. — Vai siltās jūras vannas vēl darbojas? Vai pilsētas teātris funkcionē? Vai Cernomorskā jau izsludināta par brīvpilsētu?
Bet Ostaps nesaņēma atbildes. Kozļēvičs atvēra slāpētāju, un «Antilope» noslīcināja pirmo černomorskieti zilā dūmu mākonī.
— Nu, — sacīja Ostaps Balaganovam, — kas nupat bija pamodies, — sēde turpinās. Dodiet šurp jūsu pagrīdes Rokfelleru! Uz vietas es viņu izģērbšu. Ek, man jau līdz kaldam tie prinči un ubaga zēni.