Lai kā centās bieži mainošies priekšnieki izdzīt no «Herkulesa» viesnīcas garu, to panākt viņiem tomēr neizdevās. Lai kā saimniecības vadītāji aizsmērēja vecos uzrakstus, tic tomēr lūrēja no visiem kaktiem. Te tirdzniecības daļā izspraucās ārā vārds
«Kabineti», te pēkšņi uz mašīnbiroja matētā stikla durvīm varēja samanīt ūdenszīmes «Dežurējošā istabene», te uz sienām atklājās zeltīti rādītājpirksti ar franču uzrakstiem «Dāmām». Viesnīca ar varēm spraucās ārā.
Sīkākie kalpotāji strādāja ceturtā stāva rubļa numuros, kur savā laikā apmetās lauku garīdznieki, kas iebraukuši uz epar- c.hijas kongresiem, vai mazi komivojažeri ar varšaviešu Osiņām. Tur vēl smirdēja pēc sviedriem un stāvēja rožaini skārda mazgājamie trauki. Tīrākajos numuros, kur sabrauca biljarda karaļi un provinces teātru aktieri, bija izvietojušies nodaļu vadītāji, viņu palīgi un saimniecības pārzinis. Šeit jau bija labāk iekārtots: drēbju skapji ar spoguļiem un ar rudu linoleju noklāta grīda. Lepnajos numuros ar vannām un nišām bija ieperinājusies priekšniecība. Baltajās vannās mētājās mapes ar dokumentiem, bet pustumšajās nišās karājās diagramas un schemas, kas uzskatāmi parādīja «Herkulesa» strulduru un tā sakarus ar perifēriju. Tur bija saglabājušies spocīgie, zeltītie dīvaniņi, tepiķi un naktsgaldiņi ar marmora virsām. Dažās nišās stāvēja pat niķelētas dzelzs gultas ar bumbiņām. Gultās arī mētājās mapes un dažāda nepieciešama korespondence. Tas bija ārkārtīgi ērti, jo papīri vienmer atradās pie rokas.
Kādā no tādiem numuriem —• piektajā numurā 1911. gadā bija apmeties slavenais rakstnieks Leonids Andrejevs. Visi herkulesieši to zināja, un iestādē piektais numurs diezin kāpēc bija ieguvis sliktu slavu.
Ar visiem atbildīgajiem darbiniekiem, kas šeit iekārtoja savu kabinetu, noteikti gadījās kāda nelaime. Piektais numurs vēl nebija kārtīgi paguvis ne degunu apsildīt, kad viņu jau atcēla un pārsvieda uz citu darbu. Labi, ja vēl bez rājiena. Bet gadījās arī ar rājieniem, ar publicēšanu presē un vēl ļaunāk, ko pat pieminēt nav patīkami.
— Dēmonisks numurs, — vienā balsī apgalvoja cietušie. — Nu kas to varēja iedomāties?
Un pār rakstnieka, šausmīgā «Stāsta par septiņiem pakārtajiem» autora galvu gāzās visbriesmīgākie apvainojumi, it kā tieši viņš būtu vainīgs pie tā, ka biedrs Lapšins pieņēmis darbā sešus miesīgus brāļus, īstus spēkavīrus, ka biedrs Spravčenko koku mizu sagādē paļāvies pašplūsmai un ar to pašu izgāzis visu pasākumu un ka biedrs Indokitaiskis poļu bankā paspēlējis 7384 rubļus 03 kap. valsts naudas. Lai kā Indokitaiskis izlocījās, lai kā centās attiecīgās iestādēs pierādīt, ka 03 kap. viņš izmantojis valsts labā un varot uzrādīt attaisnojošus dokumentus par minēto sufnu, nc+ kas viņu neglāba. Nelaiķa rakstnieka ēna bija nepielūdzama, un kādā rudens vakarā Indokitaiski aizveda atsēdēt. Patiešām, šis piektais numurs nesa postu.
Visa «Herkulesa» priekšnieks b. Polichajevs novietojas bijušajā ziemas dārzā, vitļa sekretāres Sernas Michailovnas stāvs pastāvīgi vidēja starp palmām un sikomorēm, kas vēl bija saglabājušās. Turpat stāvēja arī garš galds kā stacijas perons, pārklāts ar aveņkrāsas audeklu; pie šā galda notika biežās un ilgstošās valdes sēdes. Bet kopš neilga laika istabā Nr. 262, kur kādreiz bija izvietojusies mazā bufete, sēdes noturēja tīrīšanas komisija, sastāvoša no astoņiem pēc izskata ne ar ko neievērojamiem biedriem ar pelēcīgām acīm. Viņi akurati ieradās katru dienu un lasīja diezin kādus dienesta papīrus.
Kad Ostaps un Balaganovs kāpa augšā pa kāpnēm, ieskanējās trauksmains zvans, un tūlīt no visām istabām izskrēja kalpotāji. Šā manevra straujums atgādināja trauksmi uz kuģa. Taču tā nebija trauksme, bet brokastu pārtraukums. Daži kalpotāji aizsteidzās uz bufeti, lai paspētu paķert sviestmaizītes ar sarkanajiem ikriem. Citi promenadeja pa koridoriem un iekoda pastaigājoties.
No plānu daļas iznāca viscēlākā izskata kalpotājs. Viņa bālo, maigo seju rotāja jauna, apaļa bārda. Rokā viņš turēja aukstu kotleti, ko dziļā nopietnībā lika pie mutes, katru reizi uzmanīgi aplūkojis.
Šajā nodarbībā kalpotāju gandrīz iztraucēja Balaganovs, kas vēlējās uzzināt, kādā stāvā atrodoties finuzskaites nodaļa.
— Vai tad jūs, biedri, neredzat, ka es iekožu? — kalpotājs ar sašutumu novērsās no Balaganova.
Un, vairs nepievērsdams piena brāļiem nekādas uzmanības, viņš nogrima pēdējā kotletes gabaliņa aplūkošanā. No visām pusēm ļoti uzmanīgi aplūkojis un uz šķiršanos pat paostījis, kalpotājs to iemeta mutē, izrieza krūtis, nopurināja no žaketes drupatas un lēni piegāja pie otra kalpotāja, kas stāvēja pie savas daļas durvīm. — Kā klājas, — atskatījies viņš jautāja, kāda pašsajūta?
— Labāk nejautājiet, biedri Bomzc, — tas atbildēja un, arī atskatījies, piemetināja: — Vai tā ir dzīve? Individualitātei nav kur izvērsties. Vienmēr viens un tas pats — piecgadi četros gados, piecgadi trīs gados.
— Jā, jā, — iečukstējās Bornze, — vienkārši tīrās šausmas. Es ar jums esmu pilnīgi vienis prātis. Tieši tā — nav individua- litatei kur izvērsties, nekādu stimulu, nekādas personiskas per- spektivas. Sieva, pats saprotiet, mājsaimniece, un ari viņa saka, ka neesot stimulu, neesot personiskas perspektivas.
Nopūties Bomze devās pretim citam kalpotājam.
— Kā klājas, — viņš jautāja, jau iepriekš bēdīgi smaidot, — kada pašsajūta?
— Tāpat vien, — alsaucās sarunas biedrs, — šodien no rīta atgriezos no komandējuma. Izdevās paskatīties padomju saimniecību. Grandiozi. Maizes klēts! Jūs ne iedomāties nevarat, draudziņ, ko nozīmē piecgade, ko nozīmē kolektiva griba!
— Nu, vārds vārdā, es nupat to pašu sacīju! — dedzīgi izsaucās Bomze. — Tieši kolektiva griba! Piecgade četros gados, pat trijos — lūk, stimuls, kas … Piemēram, kaut vai mana sieva. Mājsaimniece — un arī viņa prot pienācīgi novērtēt industrializāciju. Velns lai parauj, acu priekšā izaug jauna dzīve!
Atiedams sānis, viņš priecīgi pašūpoja galvu. Pēc brītiņa viņš jau turēja aiz piedurknes rāmo Borisohjebski un runāja:
— Jums taisnība, es arī tā domāju. Kāpēc celt Magņitogorsku, padomju saimniecības, visādus kombainus, kad nav personiskās dzīves, kad nomāc individualitāti?
Un vēl pēc brītiņa viņa dobjā balss burbuļoja kāpņu telpā:
— Nu tas ir tieši tas pats, ko es nupat sacīju biedram Boriso- hļebskim. Kāpēc raudāt par individualitāti, par personisko, dzīvi, kad mūsu acu priekšā aug maizes klētis, Magņitogorskas, visādi kombaini, betonmaisītāji, kad kolektivs …
Pārtraukuma laikā Bomze, kas mīlēja garīgus sakarus, paspēja paklačot ar kādiem desmit darbiniekiem. Katras sarunas sižetu varēja noteikt pēc viņa sejas izteiksmes, kurā bēdas par individualitātes nomākšanu ātri pārgāja gaišā entuziasta smaidā. Bet, lai kādas bija jūtas, kas saviļņoja Bomzi, viņa seju nepameta iedzimta cēluma izteiksme. Un visi, sākot ar vietējās komitejas nosvērtajiem biedriem un beidzot ar politiski nenobriedušo Ku- kuškindu, uzskatīja Bomzi par godīgu un galvenais principiālu cilvēku. Starp citu, viņš pats par sevi arī bija tādās pašās domās.
Jauns zvans paziņoja trauksmes beigšanos un raidīja kalpotājus atpakaļ savos numuros. Darbs turpinājās.
Patiesību sakot, vārdiem «darbs turpinājās» nebija sakara ar «Herkulesa» tiešo darbību, kas pēc statutu noteikumiem sastāvēja no dažādām tirdzniecības operācijām ar kok- un zāģmateriāliem. Pēdējo gadu herkulesieši, atmetuši katru domu par garlaicīgajiem baļķiem, starpsienu plāksnēm, eksporta ciedriem un citām neinteresantām lietām, nodevās ļoti aizraujošai nodarbībai: viņi cīnījās par telpām, par savu iemīļoto viesnīcu.
Viss sākās no maza papīrīša, ko brezenta pasta grāmatā atnesa laiskais komunālās daļas kurjers.
«Ar šā saņemšanu,» vēstīja papīrītis, «liekam priekšā jums nedēļas laikā atbrīvot bij. viesnīcas «Kaira» telpas un nodot tās ar visu bij. viesnīcas inventāru viesnīcu tresta pārziņā. Jums tiek nodotas bij. akc. sab. «Skārds un bekons» telpas. Pamats: Pilsētas padomes 12./I929. g. lēmums.»
Vakarā šo papīrīti nolika priekšā uz galda biedram Polichaje- vam, kas sēdēja zem palmām un sikomorēm elektriskās gaismas ēnā.
— Kas vēl nebūs! — nervozi iekliedzās «Herkulesa» priekšnieks. — Viņi man raksta «liekam priekšā»! Man, kas pakļauts tieši centram! Kā viņi uzdrīkstas, prātā sajukuši, vai? Ko?
— Brīnums, kā nav vēl uzrakstījuši «pavēlam», — piemeta garu Serna Michailovna. — Lauki tādi!
— Tā ir tīrā anekdote, — drūmi smaidīja Polichajevs.
Nekavējoties tika nodiktēta atbilde ārkārtīgi noraidošā stilā.
«Herkulesa» priekšnieks kategoriski atsacījās atbrīvot telpas.
— Lai citreiz zina, ka es viņiem neesmu nekāds naktssargs un visādus «liekam priekšā» man rakstīt nedrīkst, — murmināja biedrs Polichajevs un, izvilcis no kabatas gumijas spiedogu ar savu faksimilu, satraukumā nospieda parakstu augšpēdus.
Un atkal laiskais kurjers, šoreiz herkulesiešu, aizslāja pa saulainajām ielām, apstājoties pie kvasa būdām, iejaucoties visos ielas tračos un bravurīgi vicinot pasta grāmatu.
Veselu nedēļu herkulesieši apsprieda radušos stāvokli. Kalpotāji vienojās par to, ka Polichajevs necietīs tādu savas autoritates graušanu.
— Jūs vēl nepazīstat mūsu Polichajevu, — sprieda finuzskai- tes malači. — Viņš nav ar pliku roku ņemams. To ar kailu lēmumu vis nepievārēs.
Drīz pēc šiem notikumiem biedrs Bomze iznāca no priekšnieka kabineta, turēdams rokā izredzēto darbinieku sarakstu. Viņš soļoja no nodaļas nodaļā un, noliecies pie sarakstā uzrādītās personas, noslēpumaini čukstēja:
— Mazs saviesīgs vakariņš. Trīs rubļi no deguna. Atvadīšanās no Polichajeva.
— Kā? — izbijās darbinieki. — Vai tad Polichajevs aiziet? Viņu atcēluši?
— Ta nē jau. Brauc uz nedēju uz centru cīnīties par telpām. Pielūkojiet, ka nenokavējaties! Tieši astoņos pie manis.
Izvadīšana pagāja ļoti jautri. Darbinieki padevīgi skatījās uz Polichajevu, kas sēdēja ar Lafitas vīna kausu rokā, ritmiski plaukšķināja rokas un dziedāja:
- Izdzer tukšu, izdzer tukšu, izdzer tukšu, izdzer tukšu, izdzer tukšu, izdzer tukšu!
Dziedāja tik ilgi, kamēr mīļotais priekšnieks iztukšoja prāvu skaitu Lafitas vīna kausu un augstās sevastopoliešu degvīna glāzītes, tad viņš savukārt drebošā balsī uzņēma dziesmu «Pa veco Kalugas ceļu, tā četrdesmit devītā verstē». Taču neviens neuzzināja, kas šajā verstē noticis, jo Polichajevs pēkšņi uzsāka pavisam citu dziesmu:
Brauca tramvajs numur deviņ, Aizgāja tur kāds pie dieviņ. Stiepa, stiepa mirušo, Lanica-drica. šo-šo.
Pēc Polichajeva aizbraukšanas darba ražīgums «Herkulesa» mazliet pazeminājās. Būtu smieklīgi strādāt pilnā sparā, nezinot, vai varēs palikt šajās telpās vai vajadzēs ar visiem kancelejas piederumiem pārvākties uz «Skārdu un bekonu». Bet vēl smieklīgāk būtu strādāt pilnā sparā pēc Polichajeva atgriešanās. Viņš, Bomzes vārdiem izsakoties, atgriezās kā uzvarētājs, telpas palika «Hcrkulesam», un darbinieki ziedoja savas dienesta stundas ko- munalnodaļas izzobošanai.
Sakautā iestāde lūdza, lai tai atdodot kaut vai mazgājamos traukus un dzelzs gultas, bet panākumu apreibinātais Polichajevs pat neatbildēja. Tad cīņa atjaunojās ar jaunu spēku. Uz centru lidoja sūdzības. Tās atspēkot aizbrauca Polichajevs personīgi. Aizvien biežāk Bomzes dzīvoklī skanēja uzvarošais «izdzer tukšu», un aizvien plašākas darbinieku aprindas ieslēdzās cīņā par telpām. Pamazām aizmirsās kok- un zāģmateriāli. Kad Polichajevs negaidot atrada uz sava galda papīrīti, kas atgādināja par eksporta ciedriem vai starpsienu plāksnēm, viņš bija tā pārsteigts, ka brīdi pat nesaprata, ko no viņa grib. Pašreiz viņš bija pilnīgi nogrimis ārkārtīgi svarīga uzdevuma izpildē — divu sevišķi bīstamu komunalnodaļnieku pārvilināšanā pie sevis, solot augstāku atalgojumu.
— Jums laimējies, — Ostaps sacīja savam pavadonim. — Jūs esat komiska notikuma liecinieks — Ostaps Benders iet pa karstām pēdām. Mācieties! Tāds kraķis kriminalsīkmanis kā Paņikovskis būtu uzrakstījis Koreiko vēstuli: «Nolieciet pagalmā zem mēslu kastes sešsimt rubļu, citādi būs slikti,» — un apakšā uzzīmētu krustu, galvaskausu un sveci. Soņa Zeltrocīte, kuras nopelnus es nebūt nevēlos mazināt, galu galā ķertos pie parastās savu mīlas klientu aptīrīšanas, kas tai dotu tūkstoša pusotra. Sievišķu padarīšana. Piemēram, kaut vai kornets Savins. Izcils afērists, tā sakot, augstākās markas. Bet kā viņš būtu rīkojies? Būtu atbraucis pie Koreiko uz dzīvokli, uzdevies par Bulgarijas caru, būtu sacēlis skandalu namu pārvaldē un visu sagandējis. Taču es, kā redzat, nesteidzos. Cernomorskā mēs tupam jau nedēļu, bet es tikai šodien eju uz pirmo tikšanos . . . Ahā, tepat ir tā finuzskaites zāle! Nu, bortmechaniķi, parādiet man slimo! Jūs taču esat speciālists Koreiko jautājumā.
Viņi iegāja dūcošajā, apmeklētāju pilnajā zālē, un Balaganovs aizveda Benderu stūrī, kur aiz dzeltena nožogojuma sēdēja Ceva- žavska, Koreiko, Kukuškinds un Dreifuss. Balaganovs jau pacēla roku, lai uzrādītu miljonāru, kad Ostaps dusmīgi pačukstēja:
— Tā tik vēl trūka, lai jūs pilnā rīklē iebļautos: «Te viņš ir, šis bagātnieks! Turiet viņu!» Tikai mieru. Es pats uzminēšu. Kurš gan no šiem četriem?
Ostaps atsēdās uz vēsās marmora palodzes un, kā bērns šūpodams kājas, ņēmās spriedelēt:
— Meitene nav ņemama vērā. Paliek trīs: sarkanpurnainais pielīdējs ar baltajām acīm, sarukušais večukiņš ar brillēm skarda ietvarā un ļoti nopietna izskata resnais bonza. Sarukušo večukiņu es ar sašutumu noraidu. Izņemot vati, ar ko viņš aizbāzis savas spalvainās ausis, nekādu ciiii vērtību viņam nav. Paliek divi- bonza un baltacainais pielīdējs. Kurš gan no viņiem varētu būt Koreiko? Jāpadomā.
Ostaps izstiepa kaklu un sāka salīdzināt kandidatus. Viņš tik ātri grozīja galvu, it kā sekodams tenisa spēlei un acīm pavadi dams katru bumbu.
—• Ziniet, bortmechaniķi, — pēdīgi viņš sacīja, — resnais bonza vairāk piemērots pagrīdes miljonārā lomai nekā baltacainais pielīdējs. Jūs tikai pavērojiet satraukuma mirdzumu bonzas acīs. Viņam grūti nosēdēt uz vietas, viņam trūkst pacietības, vi ņam gribas ātrāk skriet mājā un iegremdēt savas ķepas Červonctl sainīšos. Bez šaubām, tas ir viņš, dārgakmeņu un dolāru vācējs, Vai tad jūs neredzat, ka šis resnais purns nav nekas cits ka demokrātiskā kombinācijā no Seiloka, Skopā bruņinieka un Har- pagona sejām. Bet tas baltacainais ir vienkārši nulle, padomju pelēns. Viņam, bez šaubām, ir bagātība — divpadsmit rubļi krājkasē. Viņa kluso ilgu kalngals — nopirkt pūkainu mēteli ar teļādas apkakli. Tas nav Koreiko. Tā ir pele, kas . .
Bet šeit lielā kombinatora spīdošo runu pārtrauca vīrišķīgs uzbrēciens, kas atskanēja no finuzskaites zāles dziļumiem un nepārprotami piederēja darbiniekam, kam tiesības uzkliegt:
— Biedri Koreiko! Kur skaitliskās ziņas par komunalnodaļas parādu mums? Biedrs Polichajevs steidzīgi pieprasa.
Ostaps piegrūda Balaganovam ar kāju. Bet bonza mierīgi turpināja skripstināt ar spalvu. Viņa seja, kurai piemita Seiloka, Harpagona un Skopā bruņinieka raksturīgākie vaibsti, neizmai- nījās. Toties sarkanpurnainais blondins ar baltajām acīm, tas nulle, tas padomju pelēns, kas ieņemts no sapņa par mēteli ar teļādas apkakli, izrādīja neparastu dzīvīgumu. Viņš norūpējies klaudzināja galda atvilktnes, paķēra kaut kādu papīreli un žigli aizskrēja pie priekšnieka.
Lielais kombinators nokrekšķinājās un pētījoši paskatījās uz Balaganovu. Sura iesmējās.
— Jā, — pēc īsa klusuma brīža norūca Ostaps. — Sis naudu uz šķīvīša vis nepienesīs. Varbūt vienīgi tad, ja es ļoti palūgšu. Objekts pelna visu cienību. Tagad jo ātrāk svaigā gaisā. Manās smadzenēs dzimusi interesanta kombinācijā. Šovakar ar dieva palīgu mēs Koreiko kungam pirmo reizi pataustīsim tesmeni. Taustīsiet jūs, Sura.