Instrukcija bija ļoti vienkārša:
1) Nejauši satikties ar pilsoni Koreiko uz ielas.
2) Nekādā gadījumā viņu nesist un nepielietot fizisku spēku.
3) Atņemt visu, ko atradīs minētā pilsoņa kabatās.
4) Par izpildīšanu ziņot.
Neraugoties uz lielā kombinatora norādījumu ārkārtīgo skaidrību un vienkāršību, Balaganovs un Paņikovskis uzsāka dedzīgu strīdu. Leitnanta dēli sēdēja uz zaļa sola pilsētas dārzā, vērīgi uzmanot «Herkulesa» parādes durvis. Strīda karstumā viņi pat nemanīja, ka vējš, nošķiebis strūklakas brāzmaino šalti, apsmi- dzina viņus ar smalkiem ūdens putek|iem. Viņi tikai purināja gal vas, stulbi blenza skaidrajās debesīs un turpināja strīdēties.
Paņikovskis, kas sakarā ar karsto laiku bija apmainījis biezos ugunsdzēsēja svārkus pret katūna krekleli ar atlokāmu apkaklīti, izturējās augstprātīgi. Viņš ļoti lepojās ar doto uzdevumu.
— Tikai zādzība, — viņš teica.
— Tikai laupīšana, — pretojās Balaganovs, kas arī bija lepns par komandiera uzticību.
— Jūs esat nožēlojama, niecīga personība, — Paņikovskis ar riebumu noraudzījās uz sarunas biedru.
— Bet jūs esat tīrais kroplis, — Balaganovs nepalika atbildi parādā. — Pašreiz priekšnieks esmu es!
— Kas ir priekšnieks?
— Es esmu priekšnieks. Man uzdots.
— Jums?
— Man.
— Tev?
— Nu kam tad vēl? Taču ne jau tev, ko?
Un saruna pārsviedās uz tādu novadu, kam nebija nekā kopēja ar saņemto instrukciju. Blēži tā iekarsa, ka pat sāka vieglītēm viens otru apstrādāt ar dūrēm, viens par otru izsaukdamies: «Bet kas tu tāds esi?» Tādas izdarības parasti ievada ģenerālo kautiņu, kur pretinieki met cepures zemē, aicina garāmgājējus par lieciniekiem un rauš no saviem sarainajiem purniem bērnišķīgas asaras.
Bet kautiņš nenotika. Kad bija pienācis vispiemērotākais brīdis pirmajai pļaukai, Paņikovskis pēkšņi atvilka rokas un bija ar mieru atzīt Balaganovu par savu tiešo priekšnieku.
Viņš droši vien atcerējās, ka viņu bieži tika slānījuši gan atsevišķas personas, gan veseli kolektivi un viņam pie tam bija ļoti sāpējis. Sagrābis varu savās rokās, Balaganovs tūlīt kļuva piekāpīgāks.
— Kāpēc nevarētu aplaupīt? — viņš sacīja bez agrākas uz- stājības. — Vai tas tik grūti? Koreiko vakarā iet pa ielu. Tumšs. Es pieeju no kreisās puses. Jūs pieejat no labās. Es grūžu viņam kreisajā sānā, jūs grūžat labajā. Tas dumiķis apstājas un saka: «Huligāns!» Man! «Kas ir huligāns?» es jautāju. Un jūs arī jautājat, kas ir huligāns, un mācaties virsū no labās puses. Tad es viņam dodu pa mūl … Nē, sist nedrīkst!
— Lūk, tur jau ir tā lieta, ka sist nedrīkst, — liekulīgi nopūtās Paņikovskis. — Benders neatļauj.
— To es pats zinu .. . Vārdu sakot, es saķeru viņu aiz rokām, bet jūs raugat, vai kabatās nav kas lieks. Viņš kā jau vienmēr tādos gadījumos kliedz: «Milicija!» — un tur es viņu … Ak tu velns lai parauj, sist nedrīkst. Vispār, mēs ejam mājā. Nu, kāds ir plāns?
Bet Paņikovskis izvairījās no tiešas atbildes. Viņš izņēma no Balaganova rokām izrotātu kurortu spieķīti ar zaru roktura vietā un, ievilcis smiltīs taisnu līniju, sacīja:
— Skatieties! Pirmkārt — jāgaida līdz vakaram. Otrkārt. ..
Un Paņikovskis no taisnes labā gala uz augšu vilka viļņotu
perpendikulu.
— Otrkārt — viņš šovakar var vienkārši neiziet uz ielas. Un, ja pat izietu, tad .. .
Te Paņikovskis abas līnijas savienoja ar trešo, tā ka smiltīs radās kaut kas līdzīgs trīsstūrim, un nobeidza:
— Kas viņu zin? Varbūt viņš pastaigāsies lielā kompānijā. Kā jums tas patīk?
Balaganovs ar cienību paskatījās uz trīsstūri. Paņikovska argumenti viņam nelikās sevišķi pārliecinoši, bet trīsstūrī jaudās tik patiesa bezcerība, ka Balaganovs sāka šaubīties. To pamanījis, Paņikovskis vairs nevilcinājās.
— Brauciet uz Kijevu! — viņš pēkšņi sacīja. — Un tad jūs sapratīsiet, ka man taisnība. Noteikti brauciet uz Kijevu!
— Kas par Kijevu! — murmināja Sura. — Kāpēc?
— Brauciet uz Kijevu un pajautājiet, ko Paņikovskis darījis pirms revolūcijas. Noteikti pajautājiet!
— Ko jūs piesienaties? — Balaganovs drūmi vairīļās.
— Nē, jūs pajautājiet! — uzstāja Paņikovskis. — Brauciet un pajautājiet! Un jums pateiks, ka pirms revolūcijas Paņikovskis bija akls. Ja nebijis revolūcijas, vai tad es būtu gājis leitnanta Smidta dēlos, kā jūs domājat? Es taču biju bagāts cilvēks. Man bija ģimene un uz galda niķelēts patvāris. Un kas mani uzturēja? Zilas brilles un spieķītis.
Viņš izvilka no kabatas kartona futrāli, aplīmētu ar melnu papīru, ko rotāja palsas sudraba zvaigznītes, un parādīja zilas brilles.
- Lūk, ar šīm brillēm es pelnīju maizi ilgus gadus, — viņš sacīja'ar nopūtu. — Es izgāju ar brillēm un spieķīti uz Kreščatika un lūdzu kādu turīgāku kungu palīdzēt nabaga neredzīgajam pāriet pār ielu. Kungs ņēma mani zem rokas un veda. Ielas otrā puse viņam vairs nepiederēja pulkstenis, ja vien tāds bija bijis, vai ari kabatas portfelis. Daži nēsāja sev līdzi kabatas portfeļus.
— Kāpēc jūs atmetāt šo pasākumu? — Balaganovs ar dzīvu interesi vaicāja.
— Revolūcija, — atbildēja bijušais aklais. — Agrāk es maksāju gorodovojam, kas stāvēja uz Kreščatika un Proreznojas stūra, pieci rubļi mēnesī, un mani neviens neaiztika. Gorodovojs pat sekoja, lai man neviens nedarītu pāri. Labs cilvēks bija! Viņu sauca Nebaba, Semjons Vasiļjevičs. Es viņu nesen satiku. Viņš tagad ir mūzikas kritiķis. Bet šajos laikos? Vai tad iespējams saistīties ar miliciju? Sliktāku tautu es neesmu redzējis. Viņi tādi pārlieku idejiski kļuvuši, īsti kulturtrēģeri. Un tā nu, Balaganov, man vecuma dienās vajadzēja kļūt par afēristu. Nu, bet šādā izņēmuma gadījumā var laist apgrozībā manas vecās brilles. Tas ir daudz drošāk par laupīšanu.
Pēc piecām minūtēm no sabiedriskās atejas, ko iekļāva kupli sazēlusi tabaka un piparmētras, iznāca akls cilvēks zilās brillēs. Pacēlis zodu pret debesīm un ar kūrorta spieķīti taustīdams ceļu, viņš devās uz dārza izeju. Viņam pa pēdām sekoja Balaganovs. Paņikovski ne pazīt nevarēja. Plecus atgāzis atpakaļ, uzmanīgi likdams kājas uz ietves, viņš cieši piegāja mājām klāt un, klaudzinādams ar spieķīti pa vitrinu margām, sadurdamies ar pretimnācējiem, skatīdamies tajos kā tukšā gaisā, svinīgi virzījās tālāk. Viņš strādāja tik apzinīgi, ka pat izjauca lielu rindu, kuras sākums balstījās pret stabiņu ar uzrakstu «Autobusa pietura». Balaganovs nevarēja nobrīnīties vien, raugoties uz brašo neredzīgo.
Paņikovskis darīja savas ļaundarības tik ilgi, kamēr pa her- kulesiešu parādes durvīm iznāca Koreiko. Balaganovs satraukumā nezināja, kur likties. Vispirms viņš piesteidzās pārāk tuvu notikuma vietai, tad atsprāga nost pārāk tālu. Un tikai pēc tam ieņēma ērtu novērošanas poziciju pie augļu kioska. Mutē viņam diez kāpēc radās riebīga garša, it kā pusstundu būtu sukājis dur vju misiņa rokturi. Taču, paskatījies uz Paņikovska Izdarībām, viņš nomierinājās.
Balaganovs ieraudzīja, ka aklais pagriezās ar seju pret miljonāru, aizķēra viņu ar spieķīti aiz kājas un pagrūda ar plecu. Pēc tam viņi acīm redzot apmainījās ar dažiem vārdiem. Koreiko pasmaidīja, paņēma aklo zem rokas un palīdzēja viņam nokāpt uz ielas. Lielākas ticamības labad Paņikovskis no visa spēka klau- dzināja ar spieķīti pa akmeņiem un rāva galvu atpakaļ, it kā viņš būtu iegrožots. Neredzīgā turpmākā darbība izcēlās ar tadu smalkumu un precizitāti, ka BalaganoVs sajuta pat skaudību. Paņikovskis apņēma savu pavadoni ap viduci. Viņa rokas slīdēja pa Koreiko kreiso sānu un kādu sekundes daļu uzkavējās virs miljonārā kantora darbinieka buru audekla kabatas.
— Nu-nu, — čukstēja Balaganovs. — Rīkojies, vecīt, rīkojies!
Un tieši šajā acumirklī paspīdēja stikli, trauksmaini ieaurojās
signaltaure, nodrebeja zeme, un liels, balts autobuss, tikko noturējies uz riteņiem, strauji nobremzēja pašā ielas vidū. Vienlaicīgi atskanēja divi kliedzieni:
— Idiots! Autobusa neredz! — spiedza Paņikovskis, izlēcis no riteņa apakšas, un, norāvis no deguna brilles, draudēja ar tām pavadonim.
— Viņš nav akls! — izbrīnījies iekliedzās Koreiko. — Zaglis!
Viss ietinās zilos dūmos, autobuss aizripoja tālāk, un, kad ben-
zina aizkars izklīda, Balaganovs ieraudzīja, ka Paņikovski ielencis neliels pilsoņu bariņš. Ap viltus neredzīgo sākās kņada. Balaganovs pieskrēja tuvāk. Paņikovska sejā kavējās ķēmīgs smaids. Viņš izturējās dīvaini vienaldzīgi pret visu notiekošo, kaut gan viena viņa auss kvēloja tik rubinsarkana, ka droši vien tumsā spīdētu un tās gaismā varētu pat attīstīt foto plates.
Izgrūstīdams no visām malām saskrējušos pilsoņus, Balaganovs joza prom uz viesnīcu «Karlsbade».
Lielais kombinators sēdēja pie bambuka galdiņa un rakstīja.
— Paņikovskim gals klāt! — Balaganovs izdvesa, visai izteiksmīgi parādīdamies durvīs.
— Jau? — lietišķi pārvaicāja Benders. — Tā kā drusku par ātru.
— Paņikovskim gals klāt! — izmisis atkārtoja rudais Sura. — Pie «Herkulesa».
— Ko jūs baurojat kā ledus lācis siltā laikā? — Ostaps stingri norāja. — Vai sen jau gals klāt?
— Minūtes piecas.
— Tā tūlīt būtu sacījis. Ir gan kašķīgs večuks! Nu tad iesim papriecāties. Pa ceļam izstāstīsiet.
Kad lielais kombinators ieradās notikuma vietā, Koreiko vairs nebija, bet ap Paņikovski viļņojās milzīgs pūlis, kas aizsprostoja ielu. Automobiļi, atdūrušies pret ļaužu masu, nepacietīgi pēkšķēja. Pa ambulances logiem skatījās sanitares baltos chalatos. Skraider lēja suņi, uzslējuši astes kā zobenus. Pilsētas dārzā pārstāja darboties strūklaka. Apņēmīgi nopūties, Benders iespraucās pūlī.
— Pardon, — viņš teica, — vēlreiz pardon! Piedodiet, kundze, vai jūs uz stūra nepazaudējāt marmelades talonu? Skrieniet ātrāk, tas vēl tur guļ. Palaidiet ekspertu, ei jūs, vīrieši! Dod ce|u, kad tev saka, vazaņķis tāds!
Tādā kārtā, izmantodams pātagas un cukurgraudiņa politiku, Ostaps izlauzās līdz centram, kur mocījās Paņikovskis. Tagad jau arī konvencijas pārkāpēja otrās auss gaismā varētu veikt dažādus fotogrāfiskus darbus. Ieraudzījis komandoru, Paņikovskis žēli nokāra galvu.
— Vai šitas? — Ostaps sausi jautāja, iebakstīdams Paņikovskim mugurā.
— Tas pats ir, — priecīgi apstiprināja daudzie taisnības mīlētāji, — paši savām acīm redzējām.
Ostaps aicināja pilsoņus nomierināties, izvilka no kabatas piezīmju grāmatiņu un, paskatījies uz Paņikovski, valdonīgi sacīja:
— Lūdzu lieciniekus uzrādīt uzvārdus un adresi. Liecinieki, pierakstieties!
Varētu likties, ka pilsoņi, izrādījuši tādu aktivitati Paņikovska notveršanā, nekavēsies atmaskot noziedznieku arī ar savām liecībām. Taču īstenībā jau pie'vārda «liecinieki» visi taisnības mīlētāji atsala, kļuva nemierīgi un sāka kāpties atpakaļ. Pūlī radās plaisas un robi. Tas saruka acīm redzot.
— Kur tad liecinieki? — Ostaps pārvaicāja.
Sākās panika. Strādājot ar elkoņiem, liecinieki lauzās prom, un īsā brīdī iela atguva savu agrāko izskatu. Automobiļi izkustējās, ambulances logi aizcirtās, suņi ņēmās uzmanīgi aplūkot trotuāru stabu pamatus, un pilsētas dārzā, šņācot kā narzans, no jauna uzspurdza strūklaka.
Pārliecinājies, ka iela tīra un Paņikovskim briesmas vairs nedraud, lielais kombinators īdzīgi sacīja:
— Glupais vecis! Stulbais plānprātiņš! Vēl viens dižens neredzīgais atradies — Paņikovskis! Homērs, Miltons un Paņikovskis! Jauka kompānijā! Bet Balaganovs? Arī labais, īsts matrozis no avarējuša kuģa. Paņikovskim gals klāt, Paņikovskim gals klāt! Bet pats … Iesim uz pilsētas dārzu! Es jums sarīkošu pirti pie strūklakas.
Pie strūklakas Balaganovs tūlīt visu vainu uzvēla Paņikovskim. Izblamējies aklais aizrādīja uz saviem bēdu gados satricinātajiem nerviem un, starp citu, atklāja, ka pie visa vainīgs esot Balaganovs, kas, kā zināms, esot nožēlojama un niecīga personība. Brāļi uz karstām pēdām ņēmās viens otru grūstīt. Jau
atskaņoja vienmuļi izsaucieni: «Bet kas tu tāds esi?». No Paņikovska acu dzīlēm jau izlauzās liela asara, ģenerālās plūkšanās vēstnese, kad lielais kombinators uzsauca «brek» kā tiesnesis ringā un izšķīra pretiniekus.
— Boksēties varēsiet izejamās dienās, — viņš noteica. — Burvīgs pāris: Balaganovs gaiļa svarā, Paņikovskis vistas svarā! Tomēr, kungi čempioni, strādāt kopā ar jums ir tikpat kā sietā ūdeni nest. Tas slikti beigsies. Es jūs atlaidīšu, vēl jo vairāk tādēļ, ka neko sociāli vērtīgu jūs sevī neiemiesojat.
Paņikovskis un Balaganovs, aizmirsuši strīdu, sāka dievoties un apliecināt, ka šodien pat pievakarē, lai notiktu kas notikdams, pārmeklēšot Koreiko kabatas. Benders tikai smīnēja.
■— Nu redzēsiet, —- Balaganovs dižojās, — uzbrukums uz ielas. Nakts tumsas aizsegā. Vai ne tā, Michail Samuilevič?
— Goda vīra vārds, -— atbalstīja Paņikovskis. — Mēs ar Suru . . . esiet bez rūpēm! Jums ir darīšana ar Paņikovski.
-— Tieši tas mani skumdina, — sacīja Benders, — lai gan, lūdzu … Kā jūs sakāt? Nakts tumsas aizsegā? Iekārtojieties kaut vai aizsegā. Ideja, bez šaubām, visai šķidra. Jā, un izpildījums arī droši vien būs nabadzīgs.
Pēc vairāku stundu dežūras uz ielas pēdīgi radās nepieciešamie apstākļi: nakts tumsas aizsegs un pats pacients, kas kopā ar meiteni iznāca no mājas, kur dzīvoja vecais rebusnieks. Meitene plānā nebija paredzēta. Pagaidām vajadzēja sekot pastaigas mīļotājiem, kas devās uz jūrmalu.
Kvēlošs mēness sirpis zemu karājās pār vieglas vēsmas apdvesto krastu. Uz klintīm sēdēja melni, kā bazaltā izcirsti uz mūžu apkampušies pārīši. Jūra čukstēja par mīlu līdz kapa malai, „ par zaudētu laimi, par dvēseles mokām un tamlīdzīgiem neaktuāliem sīkumiem. Zvaigzne ar zvaigzni sarunājās pēc Morzes sistēmas, iedegdamās un atkal nodzisdamas. Prožektora gaismas tunelis savienoja jūras līča krastus. Kad tunelis nodzisa, tā vietā vēl ilgi čurnēja melns stabs.
— Es esmu noguris, — činkstēja Paņikovskis, vilkdamies pa nelīdzeno krasta krauju aiz Aleksandra Ivanoviča un viņa dāmas. •— Es esmu vecs. Man grūti.
Viņš klupa pār susliku alām un krita, ķerdamies ar rokām sausos govju plāceņos. Viņam gribējās atgriezties iebraucamā vietā pie saimnieciskā Kozļēviča, ar kuru tik patīkami iedzert tēju un papļāpāt par visu, kas tik ienāk prātā.
Un tajā brīdī, kad Paņikovskis jau cieši bija apņēmies iet mājā, ierosinot Balaganovam pabeigt sākto pasākumu vienam, priekšā sacīja:
— Cik silti! Vai jūs naktī nepeldaties, Aleksandr Ivanovič? Nu tad pagaidiet šeit! Es tikai ieniršu — un tūlīt ārā.
Bija dzirdams pa krauju birstošo akmentiņu, troksnis, baltā kleita nozuda, un Koreiko palika viens.
— Ātrāk! — čukstēja Balaganovs, raustīdams Paņikovski aiz rokas. — Tātad — es pieeju no kreisās puses, bet jūs — no labās. Tikai veicīgāk!
— Es — no kreisās, — bailīgi atsaucās konvencijas pārkāpējs.
— Labi, labi, jūs — no kreisās puses. Es viņu grūžu kreisajos sānos, nē, labajos, bet jūs uzmācaties no kreisajiem.
— Kāpēc no kreisajiem?
— Atkal nav labi! Nu, no labajiem. Viņš saka: «Huligāns,» — bet jūs atbildat: «Kas ir huligāns?»
— Nē, jūs pirmais atbildiet!
— Labi. Visu Benderam pateikšu. Ejam, ejam! Tātad jūs no kreisās …
Un drošsirdīgie leitnanta dēli, drausmīgi pārbijušies, tuvojās Aleksandram Ivanovičam.
Plāns izjuka jau pašā sākumā. Kur saskaņā ar dispoziciju vajadzēja pieiet no labās puses un iegrūst miljonaram dunku labajā sānā, Balaganovs pamīņājās uz vietas un pēkšņi sacīja:
— Atjaujiet piesmēķēt.
— Es nesmēķēju, — Koreiko salti atbildēja.
— Tā gan, — muļķīgi nomurmināja Sura, atskatīdamies uz Paņikovski. — Bet vai jūs nezināt, cik pulkstenis?
— Ap divpadsmitiem.
— Divpadsmit, — Balaganovs atkārtoja. — Hm … nebija ne jausmas.
— Silts vakars, — lišķīgi iesmējās Paņikovskis.
Iestājās pauze, visu apkārtni pieskandēja sienāžu skaļās dziesmas. Mēness kļuva spodrāks, un tā gaismā varēja samanīt Aleksandra Ivanoviča spēcīgos plecus. Paņikovskis neizturēja sasprindzinājumu, viņš aizgāja Koreiko aiz muguras un spiedzoši uzsauca:
— Rokas augšā!
— Ko? — izbrīnījās Koreiko.
— Rokas augšā, — saplakušā balsi atkārtoja Paņikovskis.
Tajā pašā mirklī viņš saņēma asu, ļoti sāpīgu sitienu pa plecu un nokrita zemē. Kad viņš piecēlās, Koreiko jau bija saķēries ar Balaganovu. Abi smagi elsoja, kā klavieres pārnesdami. No apakšas atlidoja nāras smiekli un ūdens šļaksti.
— Kāpēc jūs mani sitat? — histēriski atgaiņājās Balaganovs. — Es taču tikai pavaicāju, cik pulkstenis! …
— Es tev parādīšu, cik pulkstenis! — šņāca Koreiko, ielikdams savos sitienos bagātnieka mūžseno naidu pret laupītāju.
Paņikovskis četrrāpus pielīda kautiņa vietai un no mugurpuses iebāza abas rokas herkulesieša kabatās. Koreiko iespēra viņam ar kāju, bet bija jau par vēlu. «Kaukāzā» papirosu skārda kārbiņa pārce|oja no kreisās kabatas Paņikovska rokās. No otras kabatas izbira zemē papīrīši un biedru kartes.
— Bēgsim! — no tumsas dziļumiem uzsauca Paņikovskis.
Pēdējo sitienu Balaganovs saņēma mugurā.
Pēc īsa brītiņa saņurcītais un satrauktais Aleksandrs Ivanovičs augstu virs sevis ieraudzīja divus mēness apspīdētus zilganus stāvus. Tie na kalna kori skrēja uz pilsētu.
Svaigā, pēc joda smaržojošā Zosja pārsteidza Aleksandru Ivanoviču savādā nodarbībā. Viņš tupēja uz ceļiem un, drebošiem pirkstiem raudams sērkociņus, uzlasīja no zāles nobružātos papī- rīšus. Bet, pirms vēl Zosja paguva pajautāt, kas noticis, viņš jau bija atradis kvīti par čemodaneli, kas dusēja rokas bagažas uzglabāšanas kamerā starp niedru groziņu ar ķiršiem un flaneļa portpledu.
— Nejauši izmetu, — viņš sacīja, samocīti smaidīdams un rūpīgi noglabādams kviti.
Par papirosu «Kaukazs» kārbiņu ar desmit tūkstošiem, ko nebija paspējis pārlikt čemodānā, viņš atcerējās tikai pilsētā.
Kamēr jūras krastā norisa titāniskā cīņa, Ostaps Benders nolēma, ka uzturēšanās viesnīcā visas pilsētas acu priekšā neiekļaujas uzsāktā pasākuma rāmjos un piešķir tai nevajadzīgi oficiālu raksturu. Izlasījis černomorskas vakara avīzē sludinājumu: «Iz. j. ist. v-, ērt. skat. jūr. vient. nepr. int. vīr.» un uzreiz aptvēris, ka šis sludinājums nozīmē: «Izīrēju jauku istabu ar visām ērtībām un skatu uz jūru vientuļam, neprecētam, inteliģentam vīrietim,» — Ostaps nodomāja: «Es pašreiz, kā liekas, esmu neprecējies. Nupat nesen Stargorodas laulību reģistrācijās birojs man atsūtīja paziņojumu par to, ka mana laulība ar pilsoni Gricacujevu šķirta uz viņas iesnieguma pamata un man piešķirts pirmslaulības uzvārds O. Benders. Ko lai dara, atliek turpināt pirmslaulības dzīvi. Es
esmu neprecējies, vientuļš un inteliģents. Istaba man pienākas bez vārda runas.»
Un, uzvilcis vēsās, baltās bikses, lielais kombinators devās uz sludinājumā uzrādīto adresi.