Tieši pulksten sešpadsmitos un četrdesmit minūtēs Vasisualijs Lochankins pieteica bada streiku.
Viņš gulēja uz vaska drānu pārklāta dīvana, novērsies no visas pasaules, ar seju pret apaļīgo dīvana atzveltni. Viņš gulēja ar bikšturiem un zaļas zeķēs, kuras Cernomorskā devēja arī par kap- zeķēm.
Šādā stāvoklī pabadojies minūtes divdesmit, Lochankins iestenējās, pagriezās uz otriem sāniem un paskatījās uz sievu. Šās izdarības laikā zaļās kapzeķes apvilka gaisā nelielu loku. Sieva krāsotā ceļojuma maisā meta savas mantas: figuriņu flakonus, gumijas masažas rullīti, divas kleitas ar astēm un vienu vecu bez astes, filca ķiveri ar stikla pusmēnesi, misiņa čaulas ar lūpu po- madi un triko jātniekbikses.
— Varvara! — Lochankins dvesa caur degunu.
Sieva klusēja, skaļi elpodama.
— Varvara! — viņš atkārtoja. — Vai patiešām tu no manis aizej pie Ptiburdukova?
— Jā, — atbildēja sieva. — Es aizeju. Tā vajag.
— Bet kāpēc, kāpēc gan? — kā govs šņāca Lochankins.
Viņa jau tā lielās nāsis bēdās piepūtās. Nodrebēja faraona
bārdele.
— Tāpēc, ka es viņu mīlu.
— Bet kas būs ar mani?
— Vasisualij! Es vēl vakar tev darīju zināmu. Es tevi vairs nemīlu.
— Bet es! Es taču tevi milu, Varvara!
— Tā ir tava personīgā darīšana, Vasisualij. Es aizeju pie Ptiburdukova. Tā vajag.
— Nē! — iesaucās Lochankins. — Tā nevajag! Cilvēks nevar aiziet, ja otrs viņu mīl!
— Var gan, — sakaitināti sacīja Varvara, skatīdamās kabatas spogulītī. — Un vispār, Vasisualij, izbeidz tiepties!
— Tāda gadījumā es turpinu bada streiku! — iekliedzās nelaimīgais vīrs. — Es badošos tik ilgi, kamēr tu atgriezīsies. Dienu. Nedēju. Gadu badošos!
Lochankins atkal aizgriezās un atspieda degunu pret auksto, slideno vaska drānu.
— Tā arī gulēšu ar visiem bikšturiem — un beigas, — atskanēja no divana, — kamēr nomiršu. Un pie visa būsi vainīga tu flr inženieri Ptiburdukovu.
Sieva padomāja, sakārtoja pār balto, saules neskarto plecu noslīdējušo lentīti un pēkšņi, skaļi raudādama, izsaucās:
Tu nedrīksti tā runāt par Ptiburdukovu! Viņš stāv augstāk par tevi!
To Lochankins neizturēja. Viņš nodrebēja, it kā cauri visam augumam — no bikšturiem līdz pat zaļajām kapzeķēm — būtu izskrējusi elektriskā strāva.
— Tu esi mātite, Varvara, — viņš stiepti iesmilkstējās. — Tu esi ielas meita!
— Vasisualij, tu esi glups! — sieva mierīgi atbildēja.
— Tu esi vilku mātīte, — Lochankins turpināja tādā pašā stieptā balsī. — Es tevi nīstu. No manis aizeji pie mīļākā. Pie Ptiburdukova no manis aizeji. Pie sūda Ptiburdukova tu tagad, nekrietnā, no manis aizeji. Tad, lūk, pie kā tu aizeji no manis! Tu gribi miesas kārībām ar viņu nodoties. Tu vecā vilku mātīte un netikle turklāt.
Tīksminādamies ar savām bēdām, Lochankins pat nemanīja, ka runā piecpēdu jambos, kaut gan dzejoļus nerakstīja un nemīlēja tos lasīt.
— Vasisualij! Izbeidz māžoties! — sacīja vilku mātīte, aizsie- dama maisu. — Paskatips, pēc kā tu izskaties! Kaut nomazgājies būtu. Es aizeju. Paliec sveiks, Vasisualij! Tavu maizes kartīti es atstāju uz galda.
Un Varvara, paķērusi maisu, gāja uz durvīm. Redzēdams, ka lāsti nepalīdz, Lochankins žigli pietrūkās no dīvana, pieskrēja pie galda un, kliegdams: «Glābiet!» — saplēsa kartīti. Varvara nobijās. Viņa iedomājās vīru no bada izdilušu, ar palēninātu pulsu un aukstiem locekļiem.
— Ko tu izdarīji? — viņa iesaucās. — Nemēģini badoties!
— Es badošos! — iespītējās Lochankins.
— Tas ir muļķīgi, Vasisualij. Tas ir individa dumpis.
— Ar to es lepojos, — atbildēja Lochankins jambam aizdomīgi līdzīgā ritmā. — Tu neproti novērtēt individualitātes nozīmi
un vispār inteliģenci.
— Bet sabiedrība taču tevi nosodīs.
— Lai soda tā, — kategoriski sacīja Vasisualijs un atkal novēlās uz dīvana.
Varvara klusēdama nometa maisu uz grīdas, žigli norāva no galvas salmu kapuci un, murminādama: «satracinātais tēviņš», «tirāns», «privātīpašnieks», steigšus pagatavoja sviestmaizi ar baklažanu ikriem.
— Ed! — viņa sacīja, liekot ēdienu pie vīra koši sarkanajām lūpām. — Vai dzirdi, Lochankin? Ēd tūlīt uz vietas! Nu!
— Liec mani mierā, — viņš sacīja, atbīdot sievas roku.
Izmantodama brīdi, kad bada cietējam uz mirkli pavērās mute,
veidodama spraugu starp faraona bārdeli un pēc maskaviešu par rauga apcirptajām Osiņām, Varvara veikli tur iebāza sviestmaizīti. Bet bada cietējs sparīgi ar mēli izgrūda barību ārā.
— Ed, nelieti! — izmisusi kliedza Varvara un bakstīja ar sviestmaizīti. — Inteliģents!
Bet Lochankins novērsa seju un noliedzoši mauroja. Pēc kāda brītiņa sakaitinātā, ar zaļiem ikriem notrieptā Varvara atkāpās. Viņa atsēdās uz sava maisa un raudāja ledainas asaras.
Lochankins nopurināja no bārdas pielipušās drupatas, uzmeta piesardzīgu, greizu skatienu sievai un apklusa uz sava dīvana. Viņam ļoti negribējās šķirties no Varvaras. Bez daudziem trūkumiem Varvarai piemita divas nozīmīgas, labas īpašības: lielas, baltas krūtis un darbs. Pats Vasisualijs nekad un nekur nebija strādājis. Darbs viņam traucētu domāt par krievu inteliģences nozīmi, un šim socialajam slānim viņš pieskaitīja arī pats sevi. Tāda kārtā Lochankina ilgstošās pārdomas noveda pie patīkamas un tuvas tēmas: «Vasisualijs Lochankins un viņa nozīme», «Lochankins un krievu liberālismā traģēdija», «Lochankins un viņa loma Krievijas revolūcijā». Par visu to bija viegli un tīkami domāt, staigājot pa istabu par Varvaras naudu pirktos filca zābaciņos un raugoties uz mīļoto skapi, kur baznīcas zeltā mirdzēja Brokhausa enciklopēdisko vārdnīcu muguriņas. Vasisualijs mēdza ilgstoši kavēties skapja priekšā, raidot skatienu no muguriņas uz muguriņu. Tur pēc lieluma bija salikti brīnišķīgi iesiešanas mākslas paraugi: «Lielā medicinas enciklopēdija», «Dzīvnieku dzīve», pudu smagais «Vīrietis un sieviete» sējums un ari Elizeja Reklija «Zeme un ļaudis».
— Līdzas šai domu krātuvei, — gausi sprieda Vasisualijs,
cilvēks kļūst tīrāks, savā ziņā garīgi aug.
Nonācis pie tāda slēdziena, viņš laimīgi nopūtās, izvilka no skapja apakšas 1899. gada «Rodinu», iesietu putojoša un šļaka- taina juras viļņa krasas vākos, apskatīja angļu-būru kara bildītes, nezināmas dāmas sludinājumu ar nosaukumu «Lūk, tā es palielināju savas krūtis par sešām collām» un citus interesantus gabaliņus.
Ar Varvaras aiziešanu sabruktu materialā bāze, uz kuras bal- stījas viscienījamākā domājošās cilvēces pārstāvja labklājība.
Vakarā atnāca Ptiburdukovs. Viņš ilgi nevarēja saņemt dūšu un ieiet Lochankinu istabās un mīņājās virtuvē starp garliesmai- najiem primusiem un krustām izvilktajām virvēm, uz kurām kā ieģipsēta karājās sausa veļa ar satecējušām zilumu svītrām. Dzīvoklis atdzīvojās. Klaudzēja durvis, slīdēja ēnas, spīdēja iemītnieku acis, un kāds kaisli nopūtās: — Vīrietis atnācis.
Ptiburdukovs noņēma cepuri, saraustīja savas inženieriskās ūsas un pēdīgi saņēmās.
— Varja, — viņš lūdzoši sacīja, ieiedams istabā, — mēs taču vienojāmies …
— Papriecājies, Sašuk! — Varvara'iesaucās, sagrāba viņu aiz rokas un stūma pie dīvana. — Te viņš ir! Guļ! Tēviņš! Zemiskais privātīpašnieks! Saproti, šis feodālis pieteica bada streiku tālab, ka es gribu no viņa aiziet.
Ieraudzījis Ptiburdukovu, bada cietējs tūlīt lika lietā piecpēdu jambu.
— Ptiburdukov, es tevi nicināju, — viņš gaudās. — Tu sievai manai pirkstu nedur klāt. Tu maita, nelietīgais Ptiburdukov! Kur sievu tu no manis projām ved?
— Biedri Lochankin, — apstulbis sacīja Ptiburdukovs, ķerdamies pie ūsām.
— Ej prom, ej prom, es tevi neieredzu, — turpināja Vasisualijs, klanīdamies kā vecs ebrejs, pātarus skaitot, — tu gnīda nicināms un nekrietnis turklāt. Ne inženieris tu, bet vepris, āzis un bullis, kuilis, suteners turklāt!
— Kā jums nav kauna, Vasisualij Andrejič, — sacīja apnikušais Ptiburdukovs, — tas taču ir vienkārši dumji. Nu padomājiet, ko jūs darāt? Piecgades otrajā gadā …
— Viņš uzdrošinās teikt, ka tas ir dumji! Viņš, viņš, kas tikko sievu zadzis man! Ej prom, Ptiburdukov, ja ne, es jums pa sprandu, tas ir, pa kaklu sadošu, jā gan!
— Slims cilvēks, — sacīja Ptiburdukovs, cenzdamies noturēties pieklājības rāmjos.
Bet Varvarai šie rāmji bija par šauriem. Viņa paķēra no galda jau sažuvušu zaļu sviestmaizīti un tuvojās bada cietējam. Lochankins aizstāvējās ar tādu izmisuma spēku, it kā viņu taisītos kastrēt. Ptiburdukovs novērsās un skatījās pa logu uz zirgu kastani, kas ziedēja baltām ziedu svecēm. Sev aiz muguras viņš dzirdēja Lochankina riebīgo smilkstēšanu un Varvaras uzbrēcienu: «Ēd, nelietīgais cilvēk! Ed, feodāli!»
Otrā dienā, negaidīto šķēršļu satraukta, Varvara neaizgāja darbā. Bada cietējam kļuva sliktāk.
— Lūk, jau sākušās kuņģa graizes, — viņš apmierināts paziņoja, — un drīz radīsies cinga no neēšanas, izkritīs mati un zobi.
Ptiburdukovs atveda brāli — kara ārstu. Ptiburdukovs-otrais ilgi turēja ausi pie Lochankina rumpja un viņa orgānu darbībā klausījās ar tādu uzmanību, kā kaķis klausās cukurtraukā ielīdušas peles skribināšanos. Apskates laikā Vasisualijs raudzījās ar asaru pilnām acīm uz savām krūlīm, pinkainām kā rudens mētelis. Viņam sevis bija ļoti žēl., Ptiburdukovs-otrais paskatījās uz Pti- burdukovu-pirmo un pavēstīja, ka slimniekam dietu ieverot nevajagot. Ēst varot visu. Piemēram, zupu, kotletes, kompotu. Varot arī — maizi, dārzeņus, augļus. Nav jāvairās arī no zivs. Smēķēt varot, bez šaubām, ievērojot mēru. Dzert nav ieteicams, taču ape- tites veicināšanai nebūtu par ļaunu ievadīt organismā glāzīti laba portvīna. Vispār doktors slikti orientējās Lochankina dvēseles drāmā. Cienīgi sēkdams un klaudzinādams zābakus, viņš aizgāja, atvadoties noteicis, ka slimniekam neesot aizliegts peldēties jūrā un braukt ar velosipedu.
Bet slimnieks nedomāja uzņemt organismā ne kompotu, ne zivis, ne kotletes, ne citas marinades. Viņš negāja uz jūru peldēties, bet turpināja gulēt uz dīvana, apberot savus tuvākos ar lamu jambiem. Varvarai kļuva viņa žēl. «Manis dēļ badojas,» viņa ar lepnumu domāja, «cik tomēr liela kaisle. Vai Sašuks būtu spējīgs tik cildenām jūtām?» Un viņa uzmeta nemierpilnu skatienu uz paēdušo Sašuku, kura izskats rādīja, ka mīlas pārdzīvojumi viņu netraucē regulāri ievadīt organismā pusdienas un vakariņas. Un reiz, kad Ptiburdukovs bija izgājis no istabas, viņa Vasisualiju nosauca pat par «nabadziņu». Turklāt pie bada cietēja mutes atkal parādījās sviestmaizīte — un atkal tika atraidīta. «Vēl mazliet
izturības,» domāja Lochankins, «un Ptiburdukovam nekad neredzēt' manu Varvaru.»
Viņš ar labpatiku ieklausījās blakus istabā dzirdamajās balsīs.
— Viņš nomirs bez manis, — sacīja Varvara, — mums vajadzēs pagaidīt. Tu taču redzi, ka es pašreiz nevaru aiziet.
Naktī Varvara redzēja baigu sapni. Cildeno jūtu dēļ izkāmējušais Vasisualijs grauza bnllos piešus pie kara ārsta zābakiem. Tas bija šausmīgi. Ārsta sejā atspoguļojās tāda padevības izteiksme kā govij, ko slauc sādžas zaglis. Pieši šķindēja, zobi klabēja. Izbailēs Varvara pamodās.
Saule, dzeltena kā japanis, spīdēja tieši virsū, visus savus spēkus izšķiezdama tāda nieka apgaismošanai kā odekolona «Turandota» pudelītes šķautnainais korķis. Vaska drānas dīvāns bija tukšs. Varvara pārlaida skatienu istabai un ieraudzīja Vasisualiju. Viņš stāvēja pie atvērtas bufetes ar muguru pret gultu' un skaļi šmaukstināja. Aiz nepacietības un rijības viņš klanījās, mīņājās ar zaļajām zeķēm, izpūta caur degunu svelpjošas un šņakstinošas skaņas. Iztukšojis prāvu konservbundžu, viņš piesardzīgi noņēma katliņam vāku un, iegremdējis pirkstus aukstajā borščā, izvilka no turienes gabalu gaļas. Ja Varvara būtu notvērusi vīru šādā nodarbībā pat laulības dzīves labākajā laikā, arī tad Vasisualijam klātos slikti. Tagad viņa liktenis bija izlemts.
— Lochankin! — viņa baigā balsī uzsauca.
Bada cietējs pārbijies palaida vaļā gaļu, tā nošļakstēja atpakaļ katliņā, uzsitot kāpostu un burkānu šļakatas kā zvaigznes. Žēlabaini vaimanādams, Vasisualijs metās pie dīvana. Varvara klusēdama ātri apģērbās.
— Varvara! — viņš dvesa caur degunu. — Vai patiešām tu no manis aizej pie Ptiburdukova?
Atbilde izpalika.
— Tu, vilku mātīte, — nedroši ieteicās Lochankins, — es tevi nīstu, pie Ptiburdukova no manis aizej tu …
Bet bija jau par vēlu. Velti Vasisualijs činkstēja par mīlu un bada nāvi Varvara aizgāja uz visiem laikiem, stiepjot sev līdzi ceļojuma maisu ar krāsainajām jātniekbiksēm, filca cepuri, figūriņu flakoniem un citiem dāmu iedzīves priekšmetiem.
Un Vasisualija Andrejeviča dzīvē iestājās mocošu pārdomu un morālu ciešanu periods. Ir ļaudis, kas neprot ciest, kuriem tas nepadodas. Un, ja arī cieš, tad cenšas to izdarīt pēc iespējas ātrāk un neuzkrītošāk. Taču Lochankins cieta atklāti, majestātiski, viņš dzēra savas bēdas ar tējas glāzēm, viņš baudīja tās. Lielās sēras deva viņam iespēju lieku reizi padomāt par krievu inteliģences nozīmi un tāpat arī par krievu liberālismā traģēdiju.
«Bet varbūt tā vajag,» viņš domāja, «varbūt tā ir grēku izpirkšana un es no tās iziešu šķīstīts? Vai tāds nav visu ļaužu liktenis, kam smalka konstitūcija un kas stāv pāri pūlim? Galilejs, Miļukovs, A. F. Koni. Jā, jā, Varvarai taisnība, tā vajag!»
Garīgā depresija tomēr netraucēja viņu ielikt avīzē sludinājumu par otras istabas izīrēšanu.
«Tas tomēr man pirmajā laikā dos materialu atbalstu,» nolēma Vasisualijs. Un no jauna iegrima irealās apcerēs par miesīgām ciešanām un dvēseles kā visa skaistā pirmsākuma nozimi.
No šās nodarbības viņu nevarēja atraut pat kaimiņu kategoriskie aizrādījumi, ka esot nepieciešams nodzēst atejā gaismu pēc tās lietošanas. Būdams uzbudināts, Lochankins pastāvīgi aizmirsa to izdarīt un tādējādi ļoti satrauca ekonomiskos iemītniekus.
Bez tam lielajā komunalajā dzīvoklī Nr. 3, kur mitinājās ari Lochankins, apdzīvotāji tika uzskatīti par savdabīgiem ļaudīm un visā mājā bija pazīstami kā biežu traču cēlāji un briesmīgi mēlneši. Dzīvokli Nr. 3 pat iedēvēja par «Vārnu brīvciemu». Ilgstošā kopdzīve bija norūdījusi šos ļaudis, un viņi nepazina baiļu. Līdzsvaru dzīvoklī uzturēja atsevišķi iemītnieku bloki. Reizēm «Vārnu brīvciema» iemītnieki visi apvienojās pret kādu vienu īrnieku, un slikti tad klājās tādam īrniekam. To satvēra tiesāšanās centrtieces spēks, ievilka juriskonsultu kancelejās, kā viesulis iznesa cauri piesmēķētajiem tiesu koridoriem un iegrūda biedru un tautas tiesu kamerās. Un vēl ilgi apkārt klīda nepakļāvīgais īrnieks; meklēdams taisnību, viņš aizkūlās pie paša Vissavienības vecākā biedra Kaļiņina. Un līdz pašai nāvei īrnieks bārstis juridiskus vārdiņus, ko būs saklausījies dažādās kancelejās, sacīs nevis «sods», bet «sodāmība», nevis «rīcība», bet «nodarījums». Sevi sauks nevis par «biedru Zukovu», kā tas viņam klātos kopš dzimšanas, bet «cietušā puse». Taču visbiežāk un ar sevišķu baudu viņš minēs vārdus «ierosināt prasību». Un viņa dzīve, ko arī agrāk nav apskalojušas piena un medus upes, kļūs pavisam draņķīga.
Vēl ilgi pirms Lochankina ģimenes dramas lidotājs Sevrju- govs, kas sev par nelaimi mita dzīvoklī Nr. 3, bija aizlidojis steidzamā Osoaviachima komandējumā aiz polārā loka. Visa pasaule satraukti sekoja Sevrjugova lidojumam. Bija pazudusi bez vēsts ārzemnieku ekspedicija, kas devās uz polu, un Sevrjugovam vajadzēja to atrast. Pasaule dzīvoja ceribās, ka lidotājam izdosies atrast ekspediciju. Visu kontinentu radiostacijas uzturēja savā starpā sakarus, meteorologi brīdināja drošsirdīgo lidotāju no magnētiskām vētrām, īsviļņnieki piepildīja eteri ar svilpieniem, un poļu laikraksts «Kurier Poranny», kas stāvēja tuvu ārlietu ministrijai, jau pieprasīja Polijas paplašināšanu līdz tās 1772. gada robežām. Veselu mēnesi Sevrjugovs lidoja virs ledus tuksneša, un viņa motora rūkoņa bija dzirdama visā pasaulē.
Pēdīgi Sevrjugovs paveica to, kas pavisam sajauca prātus avīzei, kura tuvu stāvēja poļu ārlietu ministrijai. Viņš starp ledus blāķiem atrada nomaldījušos ekspediciju, paspēja paziņot precizu tās atrašanās vietu un tad pēkšņi pazuda pats. To uzzinājusi, vaimanāja visa zemeslode. Sevrjugova vārdu daudzināja trīssimt divdesmit valodās un izloksnēs, ieskaitot melnādaino indiāņu valodu. Kažokotā Sevrjugova ģīmetnes parādījās uz katras brīvas papīra lapas. Sarunā ar preses pārstāvjiem Gabriels d' Annuncio paziņoja, ka nupat esot pabeidzis savu jauno romānu un tūlīt izlidošot meklēt drošsirdīgo krievu. Parādījās čarlstons «Pat Ziemeļpolā man silti ar savu drostaliņu». Un vecie Maskavas haltūristi Usliškins-Verters, Leonīds Trepetovskis un Boriss Ammia- kovs, kas kopš seniem laikiem praktizēja literatūras dempingu un savu produkciju laida tirgū par pabiru cenām, jau rakstīja aprakstu ar nosaukumu «Un jums nav auksti?». Vārdu sakot, — mūsu planēta pārdzīvoja lielu sensāciju.
Bet vēl lielāku sensāciju šis paziņojums sacēla trešajā dzīvoklī, kas atradās Citronu šķērsielā numur astoņi un plašāk pazīstams ar nosaukumu «Vārnu brīveiems».
-ļ- Pazuda mūsu īrnieks, — līksmi tērgāja pensionēts sētnieks Ņikita Prjachins, žāvēdams virs primusa filca zābaku. — Pazuda čabulītis. Bet lai nelido, lai nelido! Cilvēks radīts staigāšanai, nevis lidošanai. Staigāšanai radīts, jā gan.
Un viņš pagrieza velteni uz sēcošās uguns.
— Postā pats ielidoja, vanadziņš, — murmināja vecenīte, kuras vārdu un uzvārdu neviens nezināja. Viņa dzīvoja virtuvē ierīkotā luktā, un, kaut arī visu dzīvokli apgaismoja elektrība, vecenīte pie sevis augšā dedzināja petrolejas lampu ar spožu turekli. Elektrībai viņa neuzticējās. — Skaties, arī istaba atbrīvojusies, lieka platība!
Vecenīte pirmā bija izteikusi vārdu, kas jau sen nomāca «Vārnu brīvciema» iemītnieku sirdis. Par pazudušā lidotāja istabu tagad runāja visi: ir bijušais kalniešu kņazs, bet nu Austrumu darba cilvēks pilsonis Gigienišvili, ir Dūņa, kas īrēja gultasvietu tantes Pašas istabā, ir pati tante Paša — tirgus sieva un baiga ieme- tēja, ir Aleksandrs Dimitrijevičs Suchoveiko — bijušais viņa augstības imperatora galma kambarkungs, kuru dzīvoklī sauca vienkārši par Mitriču, un citi dzīvoklī mītošie sušķi ar atbildīgo īrētāju Lūciju Francevnu Pferdu priekšgalā.
— Ko tad citu, — sacīja Mitričs, sakārtodams savas zelta brilles, kad virtuvē bija sanākuši visi iemītnieki, — reiz biedrs pazudis, vajag rīkoties. Piemēram, man jau sen ir tiesības uz papiid- platibu.
— Kālab tad vīrietim platību? — iebilda gultasvietas īrētāja Dūņa. — Vajag sievietei. Man varbūt otra tāda gadījuma dzīvē vairs nebūs, kad vīrietis pēkšņi pazūd.
Un vēl ilgi viņa grozijās sapulcējušos vidū, minot dažādus iemeslus sev par labu un bieži daudzinot vārdu «vīrietis».
Iemītnieki vienojās vismaz par to, ka istabu vajag paņemt nekavējoties
Bet tajā pašā dienā pasauli satrauca jauna sensācijā. Drosmīgais Sevrjugovs atradās. Ņižņijnovgoroda, Kvebeka un Reikja- vika bija saklausījusi Sevrjugova signālus. Viņš ar saliektu šasiju sēdēja uz astoņdesmit ceturtās paralēlēs. Ēteri tricināja ziņojumi: «Drosmīgais krievs jūtas lieliski», «Sevrjugovs sūta sveicienu Osoaviachima prezidijam!», «Carls Lindbergs uzskata Sevrjugovu par labāko lidotāju pasaulē», «Septiņi ledlauži izbraukuši glābt Sevrjugovu un viņa atrasto ekspediciju». Starplaikā starp šiem ziņojumiem avīzes iespieda tikai visādas ledus- gabalu un krastu fotogrāfijās. Bez gala skanēja vārdi: «Sevrjugovs, Nordkaps, paralēlē, Sevrjugovs, Franča Jozefa Zeme, Spicber- gena, Kingsbeja, pimi, degvielas, Sevrjugovs».
Grūtsirdību, kas pēc šīs ziņas pārņēma «Vārnu brīvciema» iemītniekus, drīz nomainīja mierīga paļāvība. Ledlauži virzījās lēni, ar grūtībām lauzdamies cauri ledus laukiem.
— Ņem tik istabu ciet un cauri, — ieteica Ņikita Prjachins.
— Viņam tur labi uz ledus tupēt, bet šeit, piemēram, Dūņai ir visas tiesības. Vēl jo vairāk tādēļ, ka pēc likuma īrniekam nav tiesību atrasties prom ilgāk par diviem mēnešiem.
— Kā jums nav kauna, pilsoni Prjaehin! — norāja Varvara, toreiz vel Lochankina, vicinādama «Izvestiju». — Viņš taču ir varonis. Viņš taču pašreiz atrodas uz astoņdesmit ceturtās paralēlēs!
— Kas tā tāda par paralēli, — uzbudināti atsaucās AAitričs.
— Varbūt tādas paralēlēs vispār nav. To mēs nezinām. Ģimnāzijās neesam mācījušies.
Mitričs runāja skaidru patiesību. Ģimnāzijā viņš nebija mācījies. Viņš bija beidzis Pažu korpusu.
— Vai jūs saprotat, — iekaisa Varvara, bāzdama kambarkungam zem deguna avīzes lapu. — Te ir raksts. Redzat? «Starp ledus blāķiem un aisbergiem.»
— Aisbergi! — izsmejoši atsaucās Mitričs. — To mēs varam saprast. Desmit gadi, kopš nav vairs nekādas dzīves. Tikai Aisbergi, Vaisbergi, Aizenbergi, visādi tur Rabinoviči. Prjachins taisnību saka. Atņemt — un viss. Bez tam ari Lūcija Francevna apstiprina, ka likums mūsu pusē.
— Bet mantas izmest uz trepēm pie visiem velniem! — krūšu balsī iesaucās bijušais kņazs, tagadējais Austrumu darba cilvēks pilsonis Gigienišvili.
Varvarai uzbruka visi kā vārnas, un viņa aizskrēja žēloties vīram.
— Bet varbūt tā vajag, — atbildēja vīrs, izsliedams savu faraona bārdu, — varbūt ar vienkāršā vīra Mitriča muti runā lielā, skarbā dzīves patiesība. Iedziļinies vien krievu inteliģences lomā un tās nozīmē.
Un tanī lielajā dienā, kad ledlauži pēdīgi sasniedza Sevrjugova teltis, pilsonis Gigienišvili uzlauza Sevrjugova durvju atslēgu un izmeta koridorā visas varoņa mantas, starp tām arī pie sienas piekārto sarkano propeleru. Istabā ievācās Dūņa un tūlīt pret samaksu ielaida pie sevis sešus gultasvietu īrētājus. Iekarotajā platībā visu nakti dzīroja. Ņikita Priachins spēlēja ermoņikas, un kambarkungs Mitričs ar piedzērušos tanti Pašu lēca īstu krievu danci.
Ja Sevrjugova slava būtu kaut mazliet mazāka par to vispasaules slavu, ko viņš bija ieguvis ar saviem lieliskajiem Arktikas lidojumiem, viņš nekad vairs neredzētu savu istabu, viņu savā mutulī ierautu prāvošanās centrtieces spēks un līdz pat nāves stundai viņš nesauktos vis par «drošsirdīgo Sevrjugovu», «ledus varoni», bet gan par «cietušo pusi». Bet šoreiz «Vārnu brīvciemu» pamatīgi paplucināja. Istabu atdeva atpakaļ (Sevrjugovs drīz pārcēlās uz jaunu namu), bet brašais Gigienišvili par patvaļu nosēdēja cietumā četrus mēnešus un no turienes atgriezās nikns kā velns.
Tieši viņš deva sērdienītim Lochankinam pirmo rīkojumu, ka nepieciešams atejā pēc tās lietošanas regulāri nodzēst uguni. Pie šiem vārdiem viņa acis spīdēja īsti sātaniski. Izklaidīgais Lochankins nenovērtēja šā demarša svarīgumu, ko bija uzsācis pilsonis Gigienišvili, un tālab palaida garām konflikta sākumu, kas drīz noveda pie visšausmīgākajiem, dzīvokļu praksē pat nebijušiem notikumiem.
Lūk, kā tas viss norisa. Vasisualijs Andrejevičs tāpat kā agrāk aizmirsa nodzēst gaismu kopējās lietošanas telpās. Jā, un vai tad viņš varēja atcerēties tādus sadzīves sikumus, kad viņu pametusi sieva, kad palicis bez kapeikas, kad vēl nebija pilnīgi noskaidrota krievu inteliģences tik daudzveidīgā nozīme? Vai tad viņam varēja ienākt prātā, ka nožēlojamā astoņu sveču gaismas lampele izsauks kaimiņos tik spēcīgas jūtas. Sākumā viņu brīdināja vairākas reizes dienā. Tad piesūtīja vēstuli, kuru sastādīja Mitričs un parakstīja visi iedzīvotāji. Un pēdīgi pārtrauca brīdināt un ari vēstules vairs nesūtīja. Lochankins vēl neaptvēra notikušā nozīmi, bet jau neskaidri noskārta, ka ap viņu savelkas kāds neredzams loks.
Otrdienas vakarā atskrēja tantes Pašas meitēns un viena elpas vilcienā nobēra:
— Viņi pēdējo reizi saka, lai dzēšot nost gaismu.
Taču atkal sagadījās tā, ka Vasisualijs Andrejevičs aizmirsās, un spuldze noziedzīgi turpināja spīdēt cauri zirnekļu tikliem un putekļiem. Dzīvokli pāršalca nopūta.
Pēc kāda brīža Lochankina istabas durvīs parādījās pilsonis Gigienišvili. Viņš bija zilos brezenta zābakos un apaļā brūnas jērādas cenurē.
— Nāc šurp! — viņš sacīja, mādams Vasisualijam ar pirkstu.
Viņš to cieši paņēma pie rokas, veda pa tumšo koridoru, kur
Vasisualijs diezin kāpēc kļuva skumīgs un pat viegli spirinājās pretī, un ar dunku mugurā izgrūda virtuves vidū. leķe- ries veļas virvēs, Lochankins noturējās līdzsvarā un izbijies paskatījās apkārt. Seit bija sapulcējies viss dzīvoklis. Klusēdama stāvēja Lūcija Francevna Pferda. Atbildīgās irētājas valdonīgajā sejā bija iegūlušās violetas ķīmiskas krunciņas. Līdzās viņai uz plīts krietnā žvingulī noskumusi sēdēja tante Paša. Smīnēdams uz nobijušos Loehankinu skatijās baskājainais Ņikita Prjachins. No luktas nokarājās vientu|ās vecmāmiņas galva. Dūņa deva zīmes Mitričam. Bijušais galma kambarkungs smaidīja, slēpdams kaut ko aiz muguras.
— Kas te notiek? Vai būs kopsapulce? — biklā balstiņā jautāja Vasisualijs Andrejevičs.
— Būs, būs, — tuvodamies Lochankinam, sacīja Ņikita Prjachins, — viss kas tev būs. Kafija būs, kakaviņš arī' Gulsties zemē! — pēkšņi viņš uzbrēca, uzpūzdams Vasisualijam tā kā degvīna, tā kā terpentina smaku.
— Kā tas domāts — gulsties zemē? — Vasisualijs Andrejevičs trīcēdams vaicāja.
— Ko tur ar viņu vēl runāt, ar šo nelietīgo cilvēku! — izsaucās pilsonis Gigienišvili. Un notupies ņēmās aptaustīt Lochankina vidukli, pogādams vaļā bikšturus.
— Paligā! — čukstus izdvesa Vasisualijs un raidīja neprāta pilnu skatienu Lūcijai Francevnai.
— Vajadzēja dzēst nost gaismu! — bargi atbildēja pilsone Pferda.
— Mes neesam buržuji, lai atļautos elektrisko enerģiju velti dedzināt, — piemetināja kambarkungs, kaut ko iemērkdams ūdens spainī.
— Es neesmu vainīgs! — iepīkstējās Lochankins, raudamies ārā no bijušā kņaza, tagadējā Austrumu darba cilvēka rokām.
— Neviens nav vainīgs! — murmināja Ņikita Prjachins, pieturēdams drebošo iemītnieku.
— Es taču neko sliktu neesmu izdarījis.
— Neviens neko sliktu nav izdarijis.
— Mani māc garīga depresija.
— Visus māc garīga depresija.
— Jūs nedrīkstat mani aiztikt. Es esmu mazasinīgs.
— Visi, visi ir mazasinigi.
— Mani sieva atstājusi! — histēriski iekliedzās Vasisualijs.
— Visus sieva atstājusi, — atbildēja Ņikita Prjachins.
— Sadod, sadod viņam, Ņikituška! — norūpējies iesaucās kambarkungs Mitričs, iznesdams gaismā slapjas, spīdošas rīkstes. — Ar pļāpāšanu vien Iidz gaismai netiksim galā.
Vasisualiju Andrejeviču noguldīja ar vēderu uz grīdas. Baltas kā piens paspīdēja viņa kājas. Gigienišvili no visa spēka atvēzējās, un rīkste asi nošņāca gaisā.
— Māmucīt! — iesmilkstējās Vasisualijs.
— Visiem ir māmucīte! — pamācoši noteica Ņikita, piespiezdams Lochankinu ar celi.
Un Vasisualijs pēkšņi apklusa.
«Bet varbūt tā vajag,» viņš domāja, raustīdamies no sitieniem un aplūkodams melnos Ņikitas kāju nagus, kas atgādināja bruņas, «varbūt taisni iekš tā pastāv izpirkšana, atzīšana, dižens upuris …»
Un, kamēr viņu pēra, kamēr Dūņa kaunīgi smējās un vientuļā vecmāmiņa no luktas sauca: «Dod tik pa mizu mūsu ciešu- lītim! Dod tik cālītim!» — Vasisualijs Andrejevičs saspringti domāja par krievu inteliģences nozīmi un par to, ka arī Galilejs cietis patiesības vārdā.
Pēdējais rīkstes ņēma Mitričs.
— Do' šu', es pamēģināšu, — paceldams roku, viņš sacīja. — Sadošu viņam stibas pa filē vietām.
Taču Lochankins neizbaudīja kambarkunga stibas. Pie virtuves durvīm klauvēja. Dūņa metās atvērt («Vārnu brīvciema» parādes durvis jau sen stāvēja aiznaglotas, jo iemītnieki nekādi nevarēja vienoties, kam pirmajam jāmazgā kāpnes. Tāda paša iemesla dēļ bija noslēgta arī vannas istaba).
— Vasisualij Andrejevič, pēc jums jautā kāds svešs vīrietis, — sacīja Dūņa, it kā nekas nebūtu noticis.
Un visi patiešām ieraudzīja durvīs stāvošu svešu vīrieti baltās, džentlmeniskās biksēs. Vasisualijs Andrejevičs žigli pielēca kājās, saposa savu tualeti un ar muļķīgu smaidu sejā pieversās ienākušajam Benderam.
— Vai es jūs netraucēju? — acis piemiedzis, pieklājīgi jautāja lielais kombinators.
— Jā, jā, — nošļupstēja Lochankins, kā puišelis pievilkdams kāju, — redziet, es biju, kā lai jums to pasaku, mazliet aizņemts . . . Bet. .. liekas, es jau esmu brīvs? — Un viņš vaicājoši paskatījās apkārt. Bet virtuvē vairs neviena nebija, izņemot tanti Pašu, kas eksekūcijas laikā bija uz plīts aizmigusi. Uz dēļu grīdas mētājās stibu gali un baita veļas poga ar diviem caurumiņiem.
— Lūdzu, nāciet manā istabā! — aicināja Vasisualijs.
— Bet varbūt es jūs tomēr iztraucēju? — jautāja Ostaps, iegājis Lochankina pirmajā istabā. — Jūs sakāt, ka ne? Nu labi. Tātad pie jums «Iz. j. ist. v. ērt. skat. jūr. vient. nepr. int. vīr.»? Un tā patiešām ir «j.» ar «v. ērt.»?
— Pilnīgi pareizi, — Vasisualijs dzīvi atsaucās, — brīnišķīga istaba ar visām ērtībām. Un lēti izdodu Piecdesmit rubļu mēnesī.
— Es nekaulēšos, — laipni sacīja Ostaps, — bet kā ar kaimiņiem, kādi viņi ir?
— Brīnišķīgi ļaudis, — Vasisualijs slavēja, — un vispār visas ērtības. Un par lētu cenu.
— Bet viņi taču, kā liekas, šeit ieveduši miesas sodus?
— Ak, — izjusti sacīja Lochankins, — galu galā ko tur var zināt? Varbūt tā vajag. Varbūt tieši tur slēpjas lielā, raupjā dzīves patiesība.
— Raupjā? — domīgi atkārtoja Benders. — Tā pati arī nātna, trīskārt šķeterēta un pašausta? Ta, ta. Vispār sakiet, — no kādas ģimnāzijās klases jūs izmeta par nesekmību? No sestās?
— No piektās, — Lochankins atbildēja.
— Zelta klase. Tātad līdz Krajeviča fizikai jūs nemaz neno- kļuvāt? Un kopš tā laika vedat tikai intelektuālu dzīves veidu? Starp citu, man vienalga Dzīvojiet, kā vēlaties! Rīt es pārvācos pie jums.
— Bet rokasnauda? — jautāja bijušais ģimnāzists.
— Jūs neesat baznīcā, jūs neviens netaisās piekrāpt, — nozīmīgi sacīja lielais kombinators. — Bus arī rokasnauda. Ar laiku.